Lieta T‑156/11

Since Hardware (Guangzhou) Co., Ltd

pret

Eiropas Savienības Padomi

Dempings – Ķīnas izcelsmes gludināmo dēļu imports – Lietas izskatīšanas uzsākšana tikai pret vienu sabiedrību – Uzņēmuma, kas darbojas tirgus ekonomikas apstākļos, statuss – Regulas (EK) Nr. 1225/2009 2. panta 7. punkta c) apakšpunkta otrajā daļā paredzētais trīs mēnešu termiņš – Pierādīšanas pienākums – Kaitējuma noteikšana

Kopsavilkums – Vispārējās tiesas (astotā palāta) 2012. gada 18. septembra spriedums

1.      Kopējā tirdzniecības politika – Aizsardzība pret dempinga praksi – Izmeklēšanas uzsākšana – Attiecīgie uzņēmumi – Iespēja uzsākt antidempinga procedūru tikai pret vienu ražotāju

(1994. gada Vispārējās vienošanās par tarifiem un tirdzniecību VI.1. pants; Vienošanās par Vispārējās vienošanās par tarifiem un tirdzniecību VI panta piemērošanu, “1994. gada Antidempinga kodekss”, 1. pants, 5.2. panta ii) punkts, 6.1.3., 6.7., 6.10. un 9.2. pants; Padomes Regulas Nr. 1225/2009 5. panta 1., 2., 7. un 9. punkts, 9. panta 3.–6. punkts un 17. pants)

2.      Kopējā tirdzniecības politika – Aizsardzība pret dempinga praksi – Pierādījumu, ar kuriem pamatoti piemērotie antidempinga maksājumi, atkārtota pārbaude – Pasaules tirdzniecības organizācijas ziņojums, kurā viens ražotājs tiek atbrīvots no antidempinga pasākumu piemērošanas, kuri tika pieņemti pēc sākotnējās procedūras, un ar kuru aizliedz to pārskatīt – Iestāžu uzsākta jauna procedūra pret šo eksportētāju – Pieļaujamība – Nosacījumi

(Nolīguma par Vispārējās vienošanās par tarifiem un tirdzniecību VI panta piemērošanu 5.8. pants; Padomes Regulas Nr. 1225/2009 5. pants)

3.      Eiropas Savienības tiesības – Interpretācija – Metodes – Interpretācija, ievērojot Kopienas noslēgtus starptautiskos nolīgumus – Regulas Nr. 1225/2009 interpretācija, ievērojot 1994. gada Vispārējās vienošanās par tarifiem un tirdzniecību kodeksu

(1994. gada Vispārējās vienošanās par tarifiem un tirdzniecību VI.1. pants; Vienošanās par Vispārējās vienošanās par tarifiem un tirdzniecību VI panta piemērošanu, “1994. gada Antidempinga kodekss”; Padomes Regula Nr. 1225/2009)

4.      Kopējā tirdzniecības politika – Aizsardzība pret dempinga praksi – Procesa pabeigšana – Dempinga starpība, kas mazāka par 2 % – Jaunas izmeklēšanas uzsākšana – Iestāžu rīcības brīvība

(Padomes Regulas Nr. 1225/2009 9. panta 3. punkts)

5.      Kopējā tirdzniecības politika – Aizsardzība pret dempinga praksi – Zaudējumi – Vērā ņemami faktori – Jaunas izmeklēšanas uzsākšana – Pārskatīšanas procedūra – Analīze, kas jāveic iestādēm – Apjoms

(Padomes Regulas Nr. 1225/2009 3. panta 1. punkts un 11. panta 3. punkts)

6.      Kopējā tirdzniecības politika – Aizsardzība pret dempinga praksi – Antidempinga maksājuma noteikšana – Piemērošanas ilgums – Padomes rīcības brīvība

(Padomes Regulas Nr. 1225/2009 11. panta 1. un 2. punkts)

7.      Prasība atcelt tiesību aktu – Pamati – Pilnvaru nepareiza izmantošana – Jēdziens

(LESD 263. pants)

8.      Kopējā tirdzniecības politika – Aizsardzība pret dempinga praksi – Zaudējumi – Vērā ņemami faktori – Daudzveidība – Iestāžu rīcības brīvība – Pārbaude tiesā – Robežas – Visu faktoru un rādītāju saistībā ar Savienības industrijas situāciju pārbaudes neesamība – Tikai lietā nozīmīgu faktoru ņemšana vērā – Acīmredzama kļūda vērtējumā – Neesamība

(Padomes Regulas Nr. 1225/2009 3. panta 5. punkts)

9.      Tiesvedība – Pieteikums par lietas ierosināšanu – Formas prasības – Strīda priekšmeta noteikšana – Kopsavilkums par izvirzītajiem pamatiem – Abstrakts paziņojums –Nepieņemamība

(Tiesas Statūtu 21. pants; Vispārējās tiesas Reglamenta 44. panta 1. punkts)

10.    Kopējā tirdzniecības politika – Aizsardzība pret dempinga praksi – Dempinga starpība – Normālās vērtības noteikšana – Imports no valstīm, kurās nav tirgus ekonomikas Regulas Nr. 1225/2009 2. panta 7. punkta b) apakšpunkta izpratnē – Nosacījumu, kas ražotājam ļauj iegūt uzņēmuma, kas darbojas tirgus ekonomikas apstākļos, statusu, novērtēšanas procedūra – Komisijas izdarītais minētās regulas 2. panta 7. punkta c) apakšpunkta otrajā daļā paredzētā trīs mēnešu termiņa pārkāpums – Sekas

(Padomes Regulas Nr. 1225/2009 2. panta 7. punkta c) apakšpunkts)

11.    Kopējā tirdzniecības politika – Aizsardzība pret dempinga praksi – Dempinga starpība – Normālās vērtības noteikšana – Imports no valstīm, kurās nav tirgus ekonomikas Regulas Nr. 1225/2009 2. panta 7. punkta b) apakšpunkta izpratnē – Valstīm ar tirgus ekonomiku paredzēto noteikumu piemērošana – Piemērošana vienīgi ražotājiem, kas atbilst minētās regulas 2. panta 7. punkta c) apakšpunktā noteiktajiem nosacījumiem

(Padomes Regulas Nr. 1225/2009 2. panta 7. punkta c) apakšpunkts)

12.    Kopējā tirdzniecības politika – Aizsardzība pret dempinga praksi – Dempinga starpība – Normālās vērtības noteikšana – Imports no valstīm, kurās nav tirgus ekonomikas Regulas Nr. 1225/2009 2. panta 7. punkta b) apakšpunkta izpratnē – Valstīm ar tirgus ekonomiku paredzēto noteikumu piemērošana – Iestāžu rīcības brīvība – Pārbaude tiesā – Robežas – Ražotājiem uzlikts pierādīšanas pienākums

(Padomes Regulas Nr. 1225/2009 2. panta 7. punkta b) un c) apakšpunkts)

1.      Lai gan antidempinga pasākumi attiecas principā uz jebkādu noteiktas kategorijas preču importu no trešās valsts, nevis uz noteiktu uzņēmumu preču importu, ar Antidempinga pamatregulas Nr. 1225/2009 5. panta 1., 2., 7. un 9. punkta un 17. panta tekstu nevar pamatot apgalvojumu, ka antidempinga procedūru nekad nevar uzsākt tikai pret vienu ražotāju. Turklāt pamatregulas 5. panta 9. punkts nevar tikt interpretēts tādējādi, ka ar to Savienības iestādēm – ja tajās likumīgi ir iesniegta sūdzība ar pierādījumiem par dempingu, zaudējumiem un cēloņsakarību starp importu, ko uzskata par importu par dempinga cenām, un zaudējumiem, kurus uzskata par dempinga nodarītiem zaudējumiem, – ir aizliegts uzsākt lietas izskatīšanu tikai pret vienu ražotāju, ja tādos apstākļos kā šajā lietā iepriekšējas izmeklēšanas laikā ir konstatēts, ka minētajam ražotājam dempinga starpība ir 0 % vai de minimis apmērā un ka antidempinga maksājumi ir spēkā attiecībā pret visiem pārējiem tās pašas attiecīgās preces ražotājiem.

Tāpat Regulas Nr. 1225/2009 9. panta 4. punktā, kurā paredzēts, ka antidempinga maksājums tiek uzlikts, ja fakti galīgi pierāda dempinga un tā radīto zaudējumu esamību un Kopienas interesēs ir iejaukties, nav izvirzīta neviena prasība attiecībā uz to sabiedrību skaitu, pret kurām ir izdarāms šāds konstatējums un varētu tikt uzlikts antidempinga maksājums. Saistībā ar šīs regulas 9. panta 5. punkta pirmās daļas otrajā teikumā noteikto pienākumu, saskaņā ar kuru ar regulu, ar ko piemēro maksājumu, ir jānosaka katra piegādātāja maksājums vai arī, ja tas nav iespējams, attiecīgās piegādātājvalsts maksājums, ir jāuzskata, ka vārdi “katrs piegādātājs” ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to apzīmē katru piegādātāju, uz kuru attiecas lietas izskatīšana. Tādējādi šī tiesību norma nepieprasa, lai maksājums būtu piemērots visiem konkrētās trešās valsts piegādātājiem. Tāpat šādu interpretāciju atbalsta 1994. gada Vienošanās par Vispārējās vienošanās par tarifiem un tirdzniecību VI panta piemērošanu (Antidempinga nolīgums) 9.2. pants, kurā ir skaidra atsauce uz apstākli, ka iestādes dara zināmu viena vai vairāku konkrētās preces ražotāju nosaukumu.

Turklāt nevar uzskatīt, ka no Vispārējās vienošanās par tarifiem un tirdzniecību (VVTT) VI.1. panta vai Antidempinga nolīguma 1. panta izriet, ka procedūru nevar nekad uzsākt tikai pret vienu ražotāju. VVTT VI.1. pants neattiecas nedz uz lietas izskatīšanu, nedz to ražotāju skaitu, uz kuriem varētu tikt attiecināta šāda lietas izskatīšana. Antidempinga nolīguma 5.2. panta ii) punktā un 6.1.3., 6.7., 6.10. un 9.2. pantā arī nav paredzēts ierobežojums attiecībā uz to ražotāju skaitu, kuri varētu tikt minēti lietas izskatīšanas uzsākšanas laikā.

(sal. ar 65., 68., 74., 76., 77., 92. un 93. punktu)

2.      Pasaules Tirdzniecības organizācijas Apelācijas institūcijas ziņojums, kurā ir konstatēts, ka eksportētājs, par kuru sākotnējā izmeklēšanā konstatēts, ka tas nav pārsniedzis de minimis normu un ka tādējādi šis eksportētājs jāizslēdz no galīgo antidempinga pasākumu darbības jomas, un ka uz to nevar attiecināt pārskatīšanu, nevar liegt Savienības iestādēm uzsākt jaunu procedūru pret šādu eksportētāju gadījumā, ja tajās likumīgi tiek iesniegta sūdzība ar pierādījumiem par dempingu, zaudējumiem un cēloņsakarību starp importu, ko uzskata par importu par dempinga cenām, un apgalvotiem zaudējumiem.

Uz attiecīgajiem ražotājiem tieši tāpēc, ka tie ir izslēgti no antidempinga maksājuma piemērošanas jomas un ka to eksports ir atbrīvots no šī maksājuma, nevar attiecināt pārskatīšanas, jo tās attiecas uz izpildītiem maksājumiem un nepieciešamību saglabāt maksājumu un līdz ar to tās nevar attiecināt uz ražotājiem, kuru starpība ir de minimis apmērā.

(sal. ar 80., 82. un 83. punktu)

3.      Savienības tiesību akti tiktāl, ciktāl tas ir iespējams, ir jāinterpretē, ņemot vērā starptautiskās tiesības, it īpaši tad, ja to normas ir tieši vērstas uz Kopienu noslēgtas starptautiskās vienošanās piemērošanu, kā tas ir Antidempinga pamatregulas Nr. 1225/2009 gadījumā, kas ir tikusi pieņemta, lai izpildītu no 1994. gada Vispārējās vienošanās par tarifiem un tirdzniecību VI panta piemērošanas izrietošās starptautiskās saistības. Kopienas noslēgtajiem starptautiskajiem līgumiem ir augstāks normatīvs spēks nekā Savienības atvasināto tiesību aktiem, un tas liek šos pēdējos interpretēt cik vien iespējams atbilstoši minētajiem līgumiem.

(sal. ar 108. un 109. punktu)

4.      Antidempinga pamatregulas Nr. 1225/2009 9. panta 3. punktā ir paredzēta tikai iespēja, nevis pienākums iestādēm veikt pārskatīšanu gadījumā, ja ir ticis konstatēts, ka eksportētājam ir starpība de minimis apmērā. No šīs tiesību normas formulējuma izriet, ka lietas izskatīšana uzreiz tiek izbeigta attiecībā pret individuāliem eksportētājiem, par kuriem izmeklēšanas laikā ir ticis konstatēts, ka to dempinga starpība ir de minimis apmērā, ar noteikumu, ka izbeidz tikai izmeklēšanu, bet uz tiem joprojām attiecas lietas izskatīšana un tie var tikt pakļauti atkārtotai izmeklēšanai, veicot pārskatīšanu vēlāk.

Šajā ziņā no darbības vārda “varēt” izmantošanas izriet, ka iestādēm ir tiesības, nevis pienākums pārskatīšanas laikā pakļaut atkārtotai izmeklēšanai ražotāju, kura dempinga starpība bijusi de minimis apmērā. Līdz ar to šis noteikums piešķir iestādēm rīcības brīvību attiecībā uz lēmuma pieņemšanu par pārskatīšanas ietvaros atkārtotas izmeklēšanas veikšanu attiecībā pret individuāliem eksportētājiem, kuru dempinga starpība ir mazāka par 2 %.

(sal. ar 110.–112. punktu)

5.      Skat. nolēmuma tekstu.

(sal. ar 119.–123. punktu)

6.      Skat. nolēmuma tekstu.

(sal. ar 125. un 126. punktu)

7.      Skat. nolēmuma tekstu.

(sal. ar 130. punktu)

8.      Skat. nolēmuma tekstu.

(sal. ar 134.–143. un 148. punktu)

9.      Skat. nolēmuma tekstu.

(sal. ar 153. punktu)

10.    Principā saskaņā ar Antidempinga pamatregulas Nr. 1225/2009 2. panta 7. punkta c) apakšpunkta otro daļu jebkurš lēmums par uzņēmuma, kas attīstās tirgus ekonomikā, stāvokli, ir jāpieņem trīs mēnešu laikā no izmeklēšanas sākuma un izvēlētajam risinājumam jāpaliek spēkā visu šīs izmeklēšanas laiku. Tomēr saskaņā ar pašreiz spēkā esošajām Savienības tiesībām atbilstoši Savienības tiesas sniegtajai šīs normas interpretācijai [atliek tas, ka,] pirmkārt, lēmuma pieņemšana, pārkāpjot šo termiņu, tikai šī fakta dēļ neizraisa regulas, ar ko nosaka antidempinga maksājumus, atcelšanu un, otrkārt, šādu lēmumu var grozīt procedūras gaitā, ja izrādās, ka tas ir kļūdains.

Šī trīs mēnešu termiņa pārkāpums var būt pamatā šī [lēmuma] atcelšanai tikai ar nosacījumu, ka prasītājs pierāda, ka, ja šis termiņš nebūtu bijis pārkāpts, Padome būtu varējusi pieņemt citādu regulu, kas tās interesēm būtu labvēlīgāka nekā apstrīdētā regula.

Turklāt Vispārējā tiesa nenosprieda, ka pamatregulas 2. panta 7. punkta c) apakšpunkta otrās daļas ratio legis pamatoja to, ka attiecībā uz uzņēmumu regula, ar kuru ir uzlikti galīgie antidempinga maksājumi, ir jāatceļ ikreiz, kad Komisija varēja zināt par to, kā lēmums par uzņēmuma, kas darbojas tirgus ekonomikas apstākļos, statusu ietekmēs šī uzņēmuma dempinga starpības aprēķinu, un varēja zināt tikai par šādu informāciju lēmuma par statusu pieņemšanas brīdī. Nepastāv tūlītēja saikne starp trīs mēnešu termiņu un iespējamību, ka Komisija zināja par lēmuma par uzņēmuma, kas darbojas tirgus ekonomikas apstākļos, statusu ietekmi uz uzņēmuma dempinga starpību. Turklāt ar pamatregulu nav noteikts, ka lēmums par uzņēmuma, kas darbojas tirgus ekonomikas apstākļos, statusu ir jāpieņem brīdī, kad Komisijai nebija informācijas par apstākļiem, kas tai ļautu zināt par lēmuma par uzņēmuma, kurš darbojas tirgus ekonomikas apstākļos, statusu ietekmi uz uzņēmuma dempinga starpību. Šajā ziņā nevar izslēgt, ka Komisija, pat vispār nepārkāpjot šo termiņu lēmuma par uzņēmuma, kas darbojas tirgus ekonomikas apstākļos, statusu pieņemšanas laikā, pieņem šādu lēmumu, lai arī tās rīcībā jau ir informācija, kas tai ļauj aprēķināt šī lēmuma ietekmi uz attiecīgā uzņēmuma dempinga starpību.

(sal. ar 160., 165. un 167. punktu)

11.    Skat. nolēmuma tekstu.

(sal. ar 177. punktu)

12.    Kopējās tirdzniecības politikas jomā, un it īpaši tirdzniecības aizsardzības pasākumu jomā, Savienības iestādēm ir plaša rīcības brīvība pārbaudāmo ekonomisko, politisko un tiesisko situāciju sarežģītības dēļ. Kontrolējot šādu vērtējumu, tiesai ir tikai jāveic pārbaude attiecībā uz to, vai ievēroti procesuālie noteikumi, vai apstrīdētās izvēles izdarīšanai izmantotie fakti ir patiesi, vai šo faktu vērtējumā nav pieļautas acīmredzamas kļūdas un vai nav nepareizi izmantotas pilnvaras.

Tas pats attiecas uz attiecīgās valsts faktisko situāciju, tiesību un politisko sistēmu, kas Savienības iestādēm ir jānovērtē, lai noteiktu, vai eksportētājs darbojas tirgus apstākļos bez valsts būtiskas iejaukšanās un vai tādējādi tas var iegūt statusu, ko piešķir uzņēmumiem, kuri darbojas tirgus ekonomikā.

Tomēr, lai arī tirdzniecības aizsardzības pasākumu, un it īpaši antidempinga pasākumu jomā, Savienības tiesa nevar iejaukties vērtējumā, kurš ir atstāts Savienības iestāžu ziņā, tai tomēr ir jānodrošina, ka iestādes ir ņēmušas vērā visus būtiskos apstākļus un ka tās lietas materiālos esošo informāciju ir izvērtējušas ar prasīto rūpību.

Turklāt no Antidempinga pamatregulas Nr. 1225/2009 2. panta 7. punkta c) apakšpunkta izriet, ka pierādīšanas pienākums ir ražotājam, kurš vēlas, lai tam tiktu piešķirts statuss, kas ir atzīts uzņēmumiem, kuri darbojas tirgus ekonomikā. Saskaņā ar pamatregulas 2. panta 7. punkta c) apakšpunktu atbilstoši b) apakšpunktā minētajam noteikumam iesniegtajam prasības pieteikumam ir jābūt sagatavotam rakstveidā un tajā ir jāiekļauj pietiekami pierādījumi par to, ka ražotājs darbojas tirgus ekonomikas apstākļos. Līdz ar to Savienības iestādēm nav jāpierāda, ka ražotājs neatbilst paredzētajiem šī statusa piešķiršanas nosacījumiem. Šīm iestādēm turpretim jānovērtē, vai ražotāja iesniegtā informācija ir pietiekama, lai pierādītu, ka regulas 2. panta 7. punkta c) apakšpunktā noteiktie nosacījumi ir izpildīti, un Savienības tiesai jāpārbauda, vai šajā vērtējumā ir pieļauta acīmredzama kļūda.

(sal. ar 182.–185. punktu)