VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (sestā palāta)
2023. gada 7. jūnijā (*)
Eiropas Savienības preču zīme – Lēmumu atcelšanas vai reģistra ierakstu anulēšanas procedūra – Tāda lēmuma atcelšana, kurā ir acīmredzama EUIPO pieļauta kļūda – Regulas (ES) 2017/1001 103. panta 1. punkts – Acīmredzamas kļūdas neesamība
Lietā T‑519/22
Société des produits Nestlé SA, Vevē [Vevey] (Šveice), ko pārstāv A. Jaeger‑Lenz, A. Lambrecht un A.‑C. Salger, advokāti,
prasītāja,
pret
Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma biroju (EUIPO), ko pārstāv V. Ruzek, pārstāvis,
atbildētājs,
otra procesa EUIPO Apelācijas padomē dalībniece, kas iestājusies lietā Vispārējā tiesā –
European Food SA, Pentešešti [Păntășești] (Rumānija), ko pārstāv I. Speciac, advokāte,
VISPĀRĒJĀ TIESA (sestā palāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētāja M. Ž. Kosteira [M. J. Costeira], tiesneši U. Ēbergs [U. Öberg] un P. Zilgalvis (referents),
sekretārs: V. Di Buči [V. Di Bucci],
ņemot vērā tiesvedības rakstveida daļu,
ņemot vērā, ka triju nedēļu laikā pēc paziņojuma par tiesvedības rakstveida daļas pabeigšanu izsniegšanas neviens lietas dalībnieks nav iesniedzis pieteikumu par tiesas sēdes noturēšanu, un saskaņā ar Vispārējās tiesas Reglamenta 106. panta 3. punktu nolemjot prasību izlemt bez tiesvedības mutvārdu daļas,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Ar prasību, kas pamatota ar LESD 263. pantu, prasītāja Société des produits Nestlé SA lūdz atcelt Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma biroja (EUIPO) Apelācijas pirmās padomes 2022. gada 27. jūnija lēmumu lietā R 894/2020‑1 (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”).
Tiesvedības priekšvēsture
2 2001. gada 20. novembrī prasītāja saskaņā ar grozīto Padomes Regulu (EK) Nr. 40/94 (1993. gada 20. decembris) par Kopienas preču zīmi (OV 1994, L 11, 1. lpp.) (aizstāta ar grozīto Padomes Regulu (EK) Nr. 207/2009 (2009. gada 26. februāris) par Eiropas Savienības preču zīmi (OV 2009, L 78, 1. lpp.), kas savukārt aizstāta ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2017/1001 (2017. gada 14. jūnijs) par Eiropas Savienības preču zīmi (OV 2017, L 154, 1. lpp.)) iesniedza EUIPO Eiropas Savienības preču zīmes reģistrācijas pieteikumu attiecībā uz vārdisku apzīmējumu “FITNESS”.
3 Preces, attiecībā uz kurām tika pieteikta reģistrācija, ietilpst 29., 30. un 32. klasē atbilstoši pārskatītajam un grozītajam 1957. gada 15. jūnija Nicas Nolīgumam par preču un pakalpojumu starptautisko klasifikāciju preču zīmju reģistrācijas vajadzībām.
4 Preču zīmes reģistrācijas pieteikums tika publicēts 2003. gada 6. janvārī Bulletin des marques communautaires (Kopienas Preču Zīmju Biļetens) Nr. 3/2003. Šī preču zīme tika reģistrēta 2005. gada 30. maijā ar numuru 2470326.
5 2011. gada 2. septembrī persona, kas iestājusies lietā, European Food SA iesniedza pieteikumu par apstrīdētās preču zīmes spēkā neesamības atzīšanu attiecībā uz visām ar to aptvertajām precēm.
6 Pieteikuma par spēkā neesamības atzīšanu atbalstam tika izvirzīti pamati, kas paredzēti Regulas Nr. 207/2009 52. panta 1. punkta a) apakšpunktā (tagad Regulas 2017/1001 59. panta 1. punkta a) apakšpunkts), lasot to kopsakarā ar šīs pašas regulas 7. panta 1. punkta b) un c) apakšpunktu (tagad Regulas 2017/1001 7. panta 1. punkta b) un c) apakšpunkts).
7 2013. gada 18. oktobrī Anulēšanas nodaļa pieteikumu par spēkā neesamības atzīšanu pilnībā noraidīja.
8 2013. gada 16. decembrī persona, kas iestājusies lietā, par Anulēšanas nodaļas lēmumu iesniedza apelācijas sūdzību. Apelācijas procesā persona, kas iestājusies lietā, iesniedza jaunus pierādījumus, lai pamatotu savu apgalvojumu, ka vārda “fitness” saturs attiecībā uz konkrētajām precēm ir aprakstošs.
9 Ar 2015. gada 19. jūnija lēmumu lietā R 2542/2013‑4 EUIPO Apelācijas ceturtā padome apelācijas sūdzību noraidīja. It īpaši šī padome noraidīja kā novēlotus un neņēma vērā pierādījumus, kas pirmoreiz iesniegti tajā notiekošajā procesā.
10 Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2015. gada 19. augustā, persona, kas iestājusies lietā, cēla prasību par Apelācijas ceturtās padomes lēmumu.
11 Ar 2016. gada 28. septembra spriedumu European Food/EUIPO – Société des produits Nestlé (“FITNESS”) (T‑476/15, turpmāk tekstā – “pirmais atcelšanas spriedums”, EU:T:2016:568) Vispārējā tiesa atcēla Apelācijas ceturtās padomes lēmumu. Vispārējā tiesa secināja – Apelācijas padome ir pieļāvusi tiesību kļūdu, uzskatīdama, ka pierādījumi, kurus persona, kas iestājusies lietā, pirmoreiz iesniedza procesā Apelācijas padomē, nebija jāņem vērā to novēlotās iesniegšanas dēļ.
12 EUIPO par pirmo atcelšanas spriedumu iesniedza apelācijas sūdzību. Ar 2018. gada 24. janvāra spriedumu EUIPO/European Food (C‑634/16 P, turpmāk tekstā – “apelācijas spriedums”, EU:C:2018:30) Tiesa apelācijas sūdzību noraidīja.
13 Ar 2018. gada 6. jūnija lēmumu lietā R 755/2018‑2 Apelācijas otrā padome atcēla Anulēšanas nodaļas lēmumu. It īpaši šī padome uzskatīja, ka no pirmā atcelšanas sprieduma un apelācijas sprieduma izriet, ka iesniegtā apelācijas sūdzība tai bija jāizskata, ņemot vērā pierādījumus, kurus persona, kas iestājusies lietā, bija pirmoreiz iesniegusi procesā Apelācijas ceturtajā padomē lietā R 2542/2013‑4. Ņemot vērā minētos pierādījumus, Apelācijas padome secināja, ka apstrīdētā preču zīme ir aprakstoša un tai nav atšķirtspējas.
14 Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2018. gada 11. septembrī, prasītāja cēla prasību par Apelācijas otrās padomes lēmumu.
15 Ar 2019. gada 10. oktobra spriedumu Société des produits Nestlé/EUIPO – European Food (“FITNESS”) (T‑536/18, nav publicēts, turpmāk tekstā – “otrais atcelšanas spriedums”, EU:T:2019:737) Vispārējā tiesa atcēla Apelācijas otrās padomes lēmumu. It īpaši tā nosprieda, ka Apelācijas otrā padome ir kļūdaini uzskatījusi, ka no pirmā atcelšanas sprieduma un no apelācijas sprieduma izriet, ka tai ir jāņem vērā pierādījumi, kurus persona, kas iestājusies lietā, pirmoreiz bija iesniegusi procesā Apelācijas ceturtajā padomē.
16 Persona, kas iestājusies lietā, par otro atcelšanas spriedumu iesniedza apelācijas sūdzību. Ar 2020. gada 18. marta rīkojumu European Food/EUIPO (C‑908/19 P, nav publicēts, EU:C:2020:212) Tiesa apelācijas sūdzību atzina par nepieļaujamu.
17 Ar 2021. gada 12. oktobra lēmumu (turpmāk tekstā – “2021. gada lēmums”) EUIPO Apelācijas pirmā padome noraidīja personas, kas iestājusies lietā, apelācijas sūdzību. Attiecībā uz pierādījumiem, kas bija iesniegti procesā Apelācijas ceturtajā padomē, Apelācijas pirmā padome uzskatīja, ka persona, kas iestājusies lietā, nav atbilstoši attaisnojusi minēto pierādījumu novēloto iesniegšanu un ka tādēļ šai padomei ir jāizmanto sava rīcības brīvība negatīvā veidā un nav jāpieņem minētie pierādījumi izskatīšanai.
18 2021. gada 24. decembrī persona, kas iestājusies lietā, par 2021. gada lēmumu Vispārējā tiesā cēla prasību, kas reģistrēta ar numuru T‑799/21.
19 Ar 2022. gada 15. februāra paziņojumu Apelācijas padome informēja puses par savu nodomu atcelt 2021. gada lēmumu atbilstoši Regulas 2017/1001 103. pantam.
20 Ar apstrīdēto lēmumu Apelācijas pirmā padome atcēla 2021. gada lēmumu. Pirmkārt, tā par acīmredzami kļūdainu uzskatīja minētajā lēmumā izmantoto pieeju, saskaņā ar kuru Komisijas Regulas (EK) Nr. 2868/95 (1995. gada 13. decembris), ar ko īsteno Regulu Nr. 40/94 (OV 1995, L 303, 1. lpp.), 50. noteikuma 1. punkta trešā daļa pēc analoģijas ir piemērojama spēkā neesamības atzīšanas procesā, kas balstīts uz absolūtiem spēkā neesamības pamatiem, jo no apelācijas sprieduma izriet, ka šī tiesību norma nav piemērojama spēkā neesamības atzīšanas procesā, kas balstīts uz absolūtiem spēkā neesamības pamatiem. Otrkārt, Apelācijas padome par kļūdainu uzskatīja arī 2021. gada lēmuma 57. un 58. punktā ietverto atsauci uz 2011. gada 22. septembra spriedumu Cesea Group/ITSB – Mangini & C. (“Mangiami”) (T‑250/09, nav publicēts, EU:T:2011:516), jo minētais spriedums ir balstīts uz Regulas Nr. 2868/95 22. noteikuma 2. punktu, kas uzskatāms par lex specialis, kurš piemērojams specifiski izmantošanas pierādīšanai un kuru tādējādi nevar attiecināt uz spēkā neesamības atzīšanas procesiem.
Lietas dalībnieku prasījumi
21 Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– atcelt apstrīdēto lēmumu;
– piespriest EUIPO atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
22 EUIPO prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– noraidīt prasību;
– piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, kas EUIPO rastos gadījumā, ja tiek noturēta tiesas sēde.
23 Persona, kas iestājusies lietā, būtībā lūdz Vispārējo tiesu noraidīt prasību.
Juridiskais pamatojums
24 Prasības atbalstam prasītāja izvirza trīs pamatus: pirmais attiecas uz Regulas 2017/1001 103. panta 1. punkta kopsakarā ar 70. pantu Komisijas Deleģētajā regulā (ES) 2018/625 (2018. gada 5. marts), ar ko papildina Regulu (ES) 2017/1001 un atceļ Deleģēto regulu (ES) 2017/1430 (OV 2018, L 104, 1. lpp.), pārkāpumu, otrais – uz Regulas 2017/1001 72. panta 6. punkta pārkāpumu un trešais – uz Regulas 2017/1001 94. panta 1. punkta kopsakarā ar Deleģētās regulas 2018/625 70. pantu pārkāpumu.
Par pirmo prasības pamatu – Regulas 2017/1001 103. panta 1. punkta kopsakarā ar Deleģētās regulas 2018/625 70. pantu pārkāpumu
25 Prasītāja apgalvo, ka 2021. gada lēmuma atcelšana, kas veikta saskaņā ar Regulas 2017/1001 103. panta 1. punktu, ir prettiesiska. Šajā ziņā to, ka Apelācijas padome kļūdaini citējusi Regulas Nr. 2868/95 50. noteikuma 1. punktu, kā arī judikatūru, kas attiecas uz šīs regulas 22. noteikuma 2. punktu, nevarot uzskatīt par acīmredzamu kļūdu Regulas 2017/1001 103. panta 1. punkta izpratnē un tas pats par sevi neattaisnojot 2021. gada lēmuma atcelšanu. Prasītājas ieskatā jēdziens “skaidra [acīmredzama] kļūda” ietver divus līmeņus: šādai kļūdai jābūt viegli pamanāmai un ārkārtīgi būtiskai – tā, lai šīs kļūdas dēļ agrākā lēmuma rezolutīvā daļa nebūtu ticama. Aplūkojamajā gadījumā secinājumi, kurus Apelācijas padome formulējusi 2021. gada lēmuma 60.–62. punktā, neesot balstīti uz Regulas Nr. 2868/95 50. noteikuma 1. punkta piemērošanu pēc analoģijas. Šīs tiesību normas citēšana esot tīri formāla kļūda, kas neietekmē 2021. gada lēmuma rezolutīvās daļas pamatotību vai ticamību.
26 Turklāt prasītāja uzskata, ka 2021. gada lēmuma 61. un 62. punktā Apelācijas padome pamatoti ir īpaši uzsvērusi nepieciešamību pienācīgi attaisnot pierādījumu novēlotu iesniegšanu – kā faktoru, kas prevalē pār apsvērumiem par labu šo pierādījumu ņemšanai vērā. Prasība par pienācīgu attaisnojumu neesot saistīta nedz ar Regulas Nr. 2868/95 50. noteikuma 1. punktu, nedz ar šīs regulas 22. noteikuma 2. punktu. Šāda pieeja atbilstot judikatūrai un it īpaši otrā atcelšanas sprieduma 44. punktam.
27 Visbeidzot prasītāja norāda, ka apstrīdētā lēmuma 29. punktā Apelācijas padomes sniegtais pamatojums ir diezgan nepilnīgs. Prasītāja norāda arī, ka attiecībā uz apgalvoto kļūdu izklāstu pastāv atšķirības starp Apelācijas padomes 2022. gada 15. februāra paziņojumu un apstrīdētā lēmuma pamatojumu. Minētajā paziņojumā esot norādīts, ka apgalvotā kļūda izpaužas kā “stingra pieeja jaunu pierādījumu iesniegšanai”.
28 EUIPO uzskata, ka Apelācijas padome nav pārkāpusi Regulas 2017/1001 103. pantu. Tas apgalvo, ka apstrīdētajā lēmumā konstatētās acīmredzamās kļūdas ir ietekmējušas Apelācijas padomes 2021. gada lēmumā veiktās pārbaudes būtību un ka šīs kļūdas neļāva atstāt spēkā pēdējā minētā lēmuma rezolutīvo daļu, neveicot jaunu izvērtējumu. Konkrētāk, EUIPO uzskata, ka attiecīgo tiesību normu piemērošana pēc analoģijas ir bijusi noteicošā 2021. gada lēmuma 61. punktā ietvertajā Apelācijas padomes secinājumā, ka ir nepieciešama stingra pieeja attiecībā uz jaunu pierādījumu iesniegšanu, lai attiecīgajos procesos nodrošinātu pietiekamu tiesiskās drošības un paredzamības līmeni. Šis secinājums esot citu Apelācijas padomes secinājumu pamatā. It īpaši šī “stingrā pieeja attiecībā uz jaunu pierādījumu iesniegšanu” esot likusi minētajai padomei uzskatīt, ka tai sava rīcības brīvība ir jāīsteno negatīvā veidā.
29 Attiecībā uz prasību par pierādījumu novēlotas iesniegšanas pienācīgu attaisnošanu EUIPO uzskata, ka persona, kas iestājusies lietā, šādu attaisnojumu ir sniegusi, jo tā bija norādījusi uz nepieciešamību atbildēt uz Anulēšanas nodaļas secinājumiem, savukārt Apelācijas padome to esot kļūdaini noraidījusi 2021. gada lēmuma 54. punktā, pamatojoties uz judikatūru, kas attiecas uz Regulas Nr. 2868/95 22. noteikuma 2. punktu. Par atcelšanas sprieduma 43. punktu EUIPO norāda, ka frāzi “lietas dalībniekam, kas pirmoreiz iesniedz pierādījumus procesā Apelācijas padomē, ir jāpamato iemesli, kuru dēļ šie pierādījumi tiek iesniegti šajā procesa stadijā, kā arī jāpierāda šādas iesniegšanas neiespējamība procesā Anulēšanas nodaļā” nevar interpretēt – agrākas judikatūras gaismā – tādējādi, ka ar to tiek prasīts, lai puse pierādītu neiespējamību attiecīgos pierādījumus iesniegt agrākā procesa posmā. Šāda pieeja ne tikai liegtu lietderīgo iedarbību Regulas 2017/1001 95. panta 2. punktam, bet arī nebūtu saderīga ar apelācijas spriedumā Tiesas sniegtajiem apsvērumiem.
30 Visbeidzot EUIPO – tāpat kā Apelācijas padome – atgādina, ka šai lietai ir īpaši gara vēsture, kas radusies procesuālu kļūdu dēļ. Tādējādi gan pušu, gan procesa interesēs drīzāk esot novērst 2021. gada lēmumā pieļauto kļūdu, nevis gaidīt Vispārējās tiesas spriedumu, jo tas vēl vairāk novilcinātu procesu.
31 Persona, kas iestājusies lietā, apgalvo, ka attiecīgo kļūdu varot viegli atklāt un tā esot visai acīmredzama. Tā uzskata, ka 2021. gada lēmumā Apelācijas padome visu savu izvērtējumu ir veikusi, balstoties uz pieņēmumu, ka izskatāmajā lietā ir piemērojams Regulas Nr. 2868/95 50. noteikuma 1. punkts. Šīs kļūdas dēļ Apelācijas padome esot uzskatījusi, ka tai sava rīcības brīvība ir jāizmanto tādējādi, ka pierādījumi tiek atzīti par nepieņemamiem, lai gan tā uzskatīja, ka šiem pierādījumiem pirmšķietami ir nozīme. Šādi rīkojoties, minētā padome esot pieļāvusi tiesību kļūdu, jo tā esot ierobežojusi to gadījumu loku, kuros tā var īstenot savu rīcības brīvību tādējādi, ka novēloti iesniegtie pierādījumi tiktu atzīti par pieņemamiem, to attiecinot vienīgi uz situācijām, kurās konstatējami jauni apstākļi.
32 Saskaņā ar Regulas 2017/1001 103. panta 1. punktu, ja EUIPO pieņem lēmumu, kurā ir acīmredzama šā biroja pieļauta kļūda, tas nodrošina, lai šis lēmums tiktu atcelts.
33 Saskaņā ar Deleģētās regulas 2018/625 70. panta 1. punktu, ja EUIPO konstatē, ka lēmums ir atceļams vai reģistra ieraksts ir anulējams saskaņā ar Regulas 2017/1001 103. pantu, tas skarto pusi informē par iecerēto atcelšanu vai anulēšanu.
34 Saskaņā ar judikatūru kļūdu var atzīt par acīmredzamu vienīgi tad, ja to acīmredzami var atklāt atbilstoši kritērijiem, kuriem likumdevējs ir vēlējies pakļaut administrācijas plašās rīcības brīvības īstenošanu, un ja iesniegtie pierādījumu elementi ir pietiekami, lai atspēkotu šīs administrācijas vērtējuma ticamību, un nepastāv iespēja šo vērtējumu atzīt par pamatotu un saskanīgu (skat. spriedumu, 2021. gada 22. septembris, Marina Yachting Brand Management/EUIPO – Industries Sportswear (“MARINA YACHTING”), T‑169/20, EU:T:2021:609, 112. punkts un tajā minētā judikatūra).
35 Par Regulas 2017/1001 103. panta piemērošanu ir nospriests, ka kļūdas “acīmredzamais” vai nepārprotamais raksturs, kas attaisnotu lēmumu par agrāk pieņemta lēmuma atcelšanu, nozīmē, ka kļūdai jābūt ar augstu acīmredzamības pakāpi, kas neļauj šī lēmuma rezolutīvo daļu saglabāt spēkā, neveicot jaunu izvērtējumu, kuru vēlāk veiks instance, kas bija pieņēmusi minēto lēmumu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 22. septembris, “MARINA YACHTING”, T‑169/20, EU:T:2021:609, 111. punkts un tajā minētā judikatūra).
36 Aplūkojamajā lietā Apelācijas padome ir norādījusi divus iemeslus, lai attaisnotu 2021. gada lēmuma atcelšanu. Pirmkārt, apstrīdētā lēmuma 26. un 27. punktā tā ir norādījusi, ka pieeja, saskaņā ar kuru būtu iespējams pamatoties uz Regulas Nr. 2868/95 50. noteikuma 1. punktu un uzskatīt, ka šī norma pēc analoģijas piemērojama spēkā neesamības atzīšanas procesā, ir acīmredzami kļūdaina, jo, kā izriet no apelācijas sprieduma 48. un 49. punkta, minētā tiesību norma nav piemērojama spēkā neesamības atzīšanas procesā. Šajā ziņā Apelācijas padome apstrīdētā lēmuma 29. punktā ir piebildusi, ka runa ir par acīmredzamu kļūdu Regulas 2017/1001 103. panta 1. punkta izpratnē, jo Apelācijas padome, šķiet, nav ņēmusi vērā tajā pašā lietā pasludināto Tiesas spriedumu un tādējādi ir pārkāpusi res judicata principu. Otrkārt, Apelācijas padome apstrīdētā lēmuma 28. punktā ir uzskatījusi, ka 2021. gada lēmuma 57. un 58. punktā kļūdaini veikta atsauce uz 2011. gada 22. septembra spriedumu “Mangiami” (T‑250/09, nav publicēts, EU:T:2011:516), kas attiecas uz Regulas Nr. 2868/95 22. noteikuma 2. punkta piemērošanu – šis punkts piemērojams izmantošanas pierādīšanai –, un uzskatīts, ka šī judikatūra ir pilnībā attiecināma uz aplūkojamo spēkā neesamības atzīšanas situāciju.
37 Ir jāizvērtē, vai, ņemot vērā šī sprieduma 35. punktā atgādināto judikatūru, Apelācijas padomes norādītos apstākļus var kvalificēt kā acīmredzamas kļūdas Regulas 2017/1001 103. panta 1. punkta izpratnē.
38 Pirmām kārtām, runājot par Regulas Nr. 2868/95 50. noteikuma 1. punkta citēšanu 2021. gada lēmuma 40. punktā, netiek apstrīdēts, ka šī tiesību norma nav piemērojama spēkā neesamības atzīšanas procesā, kas balstīts uz absolūtiem spēkā neesamības pamatiem, kā to ir nospriedusi Vispārējā tiesa un apstiprinājusi Tiesa (apelācijas sprieduma 49. punkts un pirmā atcelšanas sprieduma 60. punkts).
39 Tomēr ne no apstrīdētā lēmuma, ne no 2021. gada lēmuma galu galā neizriet, ka 2021. gada lēmuma 40. punktā ietvertā atsauce uz Regulas Nr. 2868/95 50. noteikuma 1. punktu būtu ietekmējusi Apelācijas padomes secinājumus par iespējamību pieņemt izskatīšanai personas, kas iestājusies lietā, no jauna iesniegtos pierādījumus tādējādi, ka pieļautā kļūda nebūtu ļāvusi atstāt spēkā 2021. gada lēmuma rezolutīvo daļu, neveicot jaunu izvērtējumu.
40 Proti, 2021. gada lēmuma 62. punktā Apelācijas padome ir secinājusi – tā kā nav nekāda pieņemama attaisnojuma pierādījumu novēlotai iesniegšanai, tai sava rīcības brīvība jāīsteno negatīvā veidā un nav jāpieņem izskatīšanai papildinoši pierādījumi. Šī prasība, kā secināms no 2021. gada lēmuma 43. punktā Apelācijas padomes minētajiem kritērijiem, citastarp izriet no otrā atcelšanas sprieduma 44. punkta.
41 Attiecībā uz argumentāciju, kas Apelācijas padomei likusi izdarīt iepriekš minēto secinājumu, tā vispirms 2021. gada lēmuma 41. punktā atsaucas uz otro atcelšanas spriedumu, no kura tostarp izriet, ka novēloti iesniegtie pierādījumi nav automātiski pieņemami un ka pusei, kas iesniedz šos pierādījumus, ir jāpamato iemesli, kuru dēļ šie pierādījumi iesniegti šajā procesa stadijā, kā arī jāpierāda šādas iesniegšanas neiespējamība procesā Anulēšanas nodaļā.
42 Turpinājumā pēc tam, kad 2021. gada lēmuma 43. punktā Apelācijas padome bija precizējusi vērā ņemamos kritērijus, minētā lēmuma 47. punktā tā ir uzskatījusi, ka pierādījumiem, kas pirmoreiz iesniegti apelācijas procesa stadijā, pirmšķietami ir nozīme. Tomēr minētā padome ir norādījusi – nekas neliecina, ka šie pierādījumi būtu jauni tādā ziņā, ka tie nebūtu pieejami vai ka tos nebija iespējams iesniegt spēkā neesamības atzīšanas procesā. Tātad Apelācijas padome uzskatīja, ka papildinošus pierādījumus varēja iesniegt jau procesā Anulēšanas nodaļā.
43 Visbeidzot 2021. gada lēmuma 54. punktā Apelācijas padome ir atzinusi, ka personas, kas iestājusies lietā, norādīto attaisnojumu attiecīgo pierādījumu novēlotai iesniegšanai, proti, apstākli, ka Anulēšanas nodaļa bija konstatējusi sākotnēji iesniegto pierādījumu nepietiekamību, nevar uzskatīt par jaunu apstākli, kas attaisnotu papildinošu pierādījumu iesniegšanu apelācijas procesa stadijā.
44 No tā izriet – nav pierādīts, ka kļūdainā atsauce uz Regulas Nr. 2868/95 50. noteikuma 1. punktu būtu ietekmējusi Apelācijas padomes sniegto argumentāciju vai tās secinājumu.
45 Attiecībā uz 2021. gada lēmuma 61. punktā ietverto apsvērumu par nepieciešamību ievērot stingru pieeju jaunu pierādījumu iesniegšanai – no Apelācijas padomes argumentācijas acīmredzami neizriet, ka šis apsvērums būtu balstīts uz Regulas Nr. 2868/95 50. noteikuma 1. punktu.
46 Otrām kārtām, runājot par iespējamību uz aplūkojamo gadījumu attiecināt 2011. gada 22. septembra sprieduma “Mangiami” (T‑250/09, nav publicēts, EU:T:2011:516) 27. punktā izklāstītos principus, Apelācijas padome 2021. gada lēmuma 57. punktā ir norādījusi, ka tad, ja tiktu pieļauti papildinoši pierādījumi, kas pirmoreiz iesniegti apelācijas procesa stadijā, nesniedzot atbilstošu attaisnojumu, Regulas Nr. 2868/95 37. noteikuma b) punkta iv) apakšpunktam un 39. noteikuma 3. punktam tiktu liegta lietderīga iedarbība. Lai nonāktu pie šī secinājuma, 2021. gada lēmuma 58. punktā šī padome tostarp ir norādījusi, ka principi, kas minētajā spriedumā izklāstīti izmantošanas pierādīšanas kontekstā, ir pilnībā attiecināmi uz spēkā neesamības atzīšanas situāciju.
47 Turklāt uz 2011. gada 22. septembra spriedumu “Mangiami” (T‑250/09, nav publicēts, EU:T:2011:516) Apelācijas padome ir atsaukusies arī 2021. gada lēmuma 43. un 54. punktā. Pirmkārt, šī lēmuma 43. punktā, citējot minētā sprieduma 24. punktu, Apelācijas padome ir uzskatījusi, ka tai tostarp bija jāpārbauda, vai pieteikuma par spēkā neesamības atzīšanu iesniedzēja atsaucas uz jauniem faktiem, lai apstrīdētu attiecīgās agrākās preču zīmes reģistrējamību, un vai papildinoši pierādījumi nebija pieejami brīdī, kad tie bija jāiesniedz; šie apstākļi citastarp var attaisnot papildinošu pierādījumu novēlotu iesniegšanu. Otrkārt, 2021. gada lēmuma 54. punktā, atsaucoties uz iepriekšminētā sprieduma 26. un 27. punktu, šī padome ir atzinusi, ka Anulēšanas nodaļas konstatējumu par pierādījumu nepietiekamību nevar uzskatīt par apstākli, kas attaisnotu tādu papildinošu pierādījumu iesniegšanu, kuri pirmoreiz iesniegti procesā Apelācijas padomē. Tādēļ tā apgalvoja, ka Anulēšanas nodaļas lēmums nav uzskatāms par jaunu apstākli.
48 Šajā ziņā jānorāda, ka 2011. gada 22. septembra sprieduma “Mangiami” (T‑250/09, nav publicēts, EU:T:2011:516) 26. un 27. punktā ir nospriests, ka Anulēšanas nodaļas argumentāciju, uz kuru balstoties tika konstatēta agrākās preču zīmes izmantošanas pierādījumu nepietiekamība, pašu par sevi nevar uzskatīt par jaunu apstākli, kas attaisnotu tādu papildinošu pierādījumu iesniegšanu, kuri pirmoreiz iesniegti procesā Apelācijas padomē. Ja šāda Anulēšanas nodaļas argumentācija tiktu atzīta par jaunu apstākli, tad ievērojami tiktu samazināts Regulas Nr. 2868/95 22. noteikuma 2. punktā paredzētā termiņa tvērums. Vispārējā tiesa ir nospriedusi, ka tas nozīmētu, ka apelācijas padome – ikreiz, kad tā uzskatītu, ka Anulēšanas nodaļa iesniegtos izmantošanas pierādījumus ir kļūdaini atzinusi par nepietiekamiem, – būtu varējusi pieņemt izskatīšanai papildinošus izmantošanas pierādījumus, kas pirmoreiz iesniegti procesā šajā padomē.
49 Pat ja tiktu pieņemts, ka apsvērumi attiecībā uz papildinošu pierādījumu iesniegšanas attaisnojumu Regulas Nr. 2868/95 22. noteikuma 2. punkta piemērošanas kontekstā nav attiecināmi uz lietu, uz kuru attiecas šīs regulas 37. noteikuma b) punkta iv) apakšpunkts un 39. noteikuma 3. punkts, tomēr iespējamo Apelācijas padomes pieļauto kļūdu nevar kvalificēt kā acīmredzamu šā sprieduma 35. punktā minētās judikatūras izpratnē.
50 Šajā ziņā jānorāda, pirmkārt, ka Apelācijas padome ir nevis piemērojusi Regulas Nr. 2868/95 22. noteikuma 2. punktu spēkā neesamības atzīšanas procesā, bet gan pēc analoģijas ir atsaukusies uz judikatūru, kas attiecas uz šīs tiesību normas piemērošanu.
51 Otrkārt, jānorāda, pirmām kārtām, ka no Regulas Nr. 2868/95 22. noteikuma 2. punkta izriet, ka tad, ja iebildumu iesniedzējai pusei jāsniedz izmantošanas pierādījumi vai jāparāda, ka ir pienācīgi iemesli neizmantošanai, EUIPO šo pusi uzaicina sniegt nepieciešamos pierādījumus šā biroja noteiktā termiņā. Ja iebildumu iesniedzēja puse norādītajā termiņā neiesniedz šādus pierādījumus, EUIPO iebildumus noraida. Otrām kārtām, no Regulas Nr. 2868/95 37. noteikuma b) punkta iv) apakšpunkta izriet, ka pieteikumā par Eiropas Savienības preču zīmes atcelšanu vai spēkā neesamības pasludināšanu ir ietverta norāde par faktiem, pierādījumiem un argumentiem, kas uzrādīti šī pieteikuma atbalstam. Savukārt šīs regulas 39. noteikuma 3. punktā ir paredzēts – ja šāds pieteikums neatbilst minētās regulas 37. noteikuma prasībām, EUIPO aicina iesniedzēju termiņā, ko nosaka pats EUIPO, novērst konstatētos trūkumus un, ja šie trūkumi nav novērsti noteiktajā termiņā, pieteikumu noraida kā nepieņemamu.
52 Ir jākonstatē, ka runa ir par diviem atšķirīgiem un tomēr salīdzināmiem procesuālajiem kontekstiem, jo EUIPO abos gadījumos nosaka termiņu pierādījumu iesniegšanai un noraida pieteikumus, ja šie pierādījumi nav iesniegti. Tādējādi šī atšķirība starp procesiem pati par sevi nevar būt pietiekams iemesls, lai uzskatītu, ka judikatūra par izmantošanas pierādījumiem acīmredzami nav attiecināma uz spēkā neesamības atzīšanas procesiem. Šajā ziņā jānorāda, ka daži no citiem spriedumiem, uz kuriem atsaukusies Apelācijas padome, proti, 2013. gada 18. jūlija spriedums New Yorker SHK Jeans/ITSB (C‑621/11 P, EU:C:2013:484) un 2011. gada 29. septembra spriedums New Yorker SHK Jeans/ITSB – Vallis K.‑Vallis A. (“FISHBONE”) (T‑415/09, nav publicēts, EU:T:2011:550), arī attiecas uz faktiskas izmantošanas jautājumu.
53 Katrā ziņā jānorāda, ka atsauce uz 2011. gada 22. septembra spriedumu “Mangiami” (T‑250/09, nav publicēts, EU:T:2011:516), kas ietekmējusi Apelācijas padomes secinājumu attiecībā uz pierādījumu novēlotas iesniegšanas attaisnojumu, ir izdarīta 2021. gada lēmuma 54. punktā, nevis 57. un 58. punktā.
54 No tā izriet, ka judikatūras, kas attiecas uz Regulas Nr. 2868/95 22. noteikuma 2. punkta interpretāciju, piemērošanu izskatāmajā lietā pēc analoģijas pašu par sevi nevar uzskatīt par acīmredzamu kļūdu Regulas 2017/1001 103. panta 1. punkta izpratnē.
55 Attiecībā uz EUIPO argumentu, ka persona, kas iestājusies lietā, esot norādījusi uz pierādījumu novēlotas iesniegšanas attaisnojumu, proti, nepieciešamību atbildēt uz Anulēšanas nodaļas secinājumiem, kuru Apelācijas padome 2021. gada lēmuma 54. punktā esot kļūdaini noraidījusi, pietiek ar norādi, ka šī argumentācija nav daļa no motīviem, uz kuriem balstīts apstrīdētais lēmums. Lēmuma pamatojumam jābūt ietvertam pašā lēmuma tekstā, un to nevar sniegt ar vēlākiem EUIPO paskaidrojumiem, izņemot ārkārtas apstākļus, kuri, nepastāvot nekādai steidzamībai, nav īstenojušies. No minētā izriet, ka principā lēmumam jābūt pašpietiekamam un tā pamatojums nevar izrietēt no rakstveida vai mutvārdu paskaidrojumiem, kas sniegti vēlāk, kad par attiecīgo lēmumu jau ir celta prasība Savienības tiesā (skat. spriedumu, 2017. gada 12. decembris, Sony Computer Entertainment Europe/EUIPO – Vieta Audio (“Vita”), T‑35/16, nav publicēts, EU:T:2017:886, 57. punkts un tajā minētā judikatūra).
56 Tas pats attiecas uz pārējiem EUIPO argumentiem, it īpaši tiem, ar kuriem apgalvots, ka šai lietai esot īpaši gara vēsture un gan pušu, gan procesa interesēs būtu novērst 2021. gada lēmumā pieļauto kļūdu. Šajā ziņā pietiek ar konstatējumu, ka nevienu no šiem apgalvotajiem apstākļiem nevar uzskatīt par acīmredzamu kļūdu Regulas 2017/1001 103. panta 1. punkta izpratnē.
57 Ņemot vērā iepriekš minēto, šis prasības pamats ir jāapmierina un apstrīdētais lēmums jāatceļ, un nav nepieciešams izvērtēt pārējos prasītājas argumentus, kā arī otro un trešo prasības pamatu.
Par tiesāšanās izdevumiem
58 Atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs.
59 EUIPO un personai, kas iestājusies lietā, spriedums šajā lietā ir nelabvēlīgs. Tomēr prasītāja ir lūgusi piespriest vienīgi EUIPO atlīdzināt tiesāšanās izdevumus. Šajos apstākļos, ņemot vērā, ka par lēmumu atcelt 2021. gada lēmumu ir atbildīga Apelācijas padome, EUIPO segs savus, kā arī atlīdzinās prasītājas tiesāšanās izdevumus, savukārt persona, kas iestājusies lietā, savus tiesāšanās izdevumus segs pati.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (sestā palāta)
nospriež:
1) Atcelt Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma biroja (EUIPO) Apelācijas pirmās padomes 2022. gada 27. jūnija lēmumu lietā R 894/2020‑1.
2) EUIPO sedz savus, kā arī atlīdzina Société des produits Nestlé SA tiesāšanās izdevumus.
3) European Food SA savus tiesāšanās izdevumus sedz pati.
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2023. gada 7. jūnijā.
[Paraksti]