Lieta T‑29/11

Technische Universität Dresden

pret

Eiropas Komisiju

Šķīrējklauzula – Kopienas rīcības programma sabiedrības veselības jomā – Projekta finansēšanas līgums – Prasība atcelt tiesību aktu – Paziņojums par parādu – Strīda līgumiskais raksturs – Nepārsūdzams akts – Nepieņemamība – Prasības pārkvalificēšana – Pieļaujamās izmaksas

Kopsavilkums – Vispārējās tiesas (otrā palāta) 2014. gada 24. oktobra spriedums

1.      Tiesvedība – Prasības juridiskais pamats – Prasītāja, nevis Kopienu tiesas izvēle

2.      Prasība atcelt tiesību aktu – Prasība, kas faktiski attiecas uz līgumiska rakstura strīdu – Komisijas izdota paziņojuma par parādu atcelšana  – Nepieņemamība

(LESD 263. pants)

3.      Prasība atcelt tiesību aktu – Prasība, kas faktiski attiecas uz līgumiska rakstura strīdu – Prasības pārkvalificēšana – Nosacījumi

(LESD 272. pants; Vispārējās tiesas Reglamenta 44. pants 1. punkta c) apakšpunkts)

4.      Tiesvedība – Vēršanās Vispārējā tiesā saskaņā ar šķīrējklauzulu – Šķīrējklauzula – Jēdziens

(LESD 272. pants)

5.      Eiropas Savienības budžets – Savienības finanšu atbalsts – Saņēmēja pienākums ievērot atbalsta piešķiršanas nosacījumus

(LESD 317. pants)

6.      Tiesvedība – Vēršanās Vispārējā tiesā saskaņā ar šķīrējklauzulu – Vispārējās tiesas kompetence izskatīt pretprasību – Prasība saistībā ar Komisijas izmaksātu pārmērīgu subsīdiju atmaksu – Prasība par apsvērumu un pierādījumu skaidrību, kas ļauj Vispārējai tiesai novērtēt pamatotību – Neievērošana – Nepieļaujamība

(Vispārējās tiesas Reglamenta 46. pants 1. punkta c) apakšpunkts)

7.      Prasība atcelt tiesību aktu – Pamati – Būtisku procedūras noteikumu pārkāpums – Pienākums norādīt pamatojumu, kas attiecas tikai uz vienpusējas rīcības veidiem – Pienākuma norādīt pamatojumu saistībā ar finansēšanas līgumu neesamība

(LESD 272. un 296. pants)

1.      Skat. nolēmuma tekstu.

(sal. ar 24. punktu)

2.      Skat. nolēmuma tekstu.

(sal. ar 29., 38. un 39. punktu)

3.      Prasības atcelt tiesību aktu vai prasības par zaudējumu atlīdzību pārkvalificēšana par prasību, kas ir celta, pamatojoties uz LESD 272. pantu (šķīrējklauzula), ir pakārtota diviem kumulatīviem nosacījumiem. Tātad, šī prasības pārkvalificēšana ir iespējama tiktāl, ciktāl šāda pārkvalificēšana netiek aizliegta ar tiešu prasītāja gribu un ciktāl prasības pieteikumā ir izvirzīts vismaz viens pamats attiecībā uz regulējuma, kas reglamentē attiecīgās līgumattiecības, pārkāpumu atbilstoši Reglamenta 44. panta 1. punkta c) apakšpunktam.

(sal. ar 42. un 44. punktu)

4.      Tā kā Līgumā nav paredzēts neviens īpašs formulējums, kas būtu izmantojams šķīrējklauzulā, jebkurš formulējums, kas norāda, ka lietas dalībniekiem ir nodoms nenodot to iespējamos strīdus izskatīšanai valsts tiesām, lai tos nodotu Savienības tiesām, ir jāuzskata par pietiekamu, lai radītu šo pēdējo minēto tiesu jurisdikciju saskaņā ar LESD 272. pantu.

Par šķīrējklauzulu ir uzskatāma finansēšanas līgumā ietverta klauzula ar nosaukumu “Law applicable and competent court” (Piemērojamās tiesības un kompetentā tiesa), saskaņā ar kuru “prasību par Komisijas lēmumiem attiecībā uz [šī] līguma noteikumu piemērošanu un tā īstenošanas kārtību saņēmēji var celt [Vispārējā tiesā] un – apelācijas gadījumā – [Tiesā]”.

Lai gan šīs klauzulas un tās terminoloģijas netipisks formulējums, it īpaši vārdu “lēmums” un “saņēmējs” izmantošana, atgādina tiesiskuma pārbaudi, kas tiek veikta saistībā ar prasību atcelt tiesību aktu, kura ir celta saskaņā ar LESD 263. pantu, šīs īpatnības neliedz kvalificēt šo klauzulu kā šķīrējklauzulu.

Ciktāl minētā klauzula var tikt piemērota tostarp lēmumiem, ko Komisija ir pieņēmusi, pamatojoties uz līguma noteikumiem, un kas nav nodalāmi no līgumiskajām attiecībām, – lēmumiem, kas saskaņā ar judikatūru neietilpst prasības atcelt tiesību aktu, kura ir celta saskaņā ar LESD 263. pantu, piemērošanas jomā –, šīs klauzulas interpretācija, saskaņā ar kuru tā būtu uzskatāma par vienkāršu prasības atcelt tiesību aktu atgādinājumu, būtu līgumisks EKL 263. pantā paredzēto un judikatūrā interpretēto pieņemamības nosacījumu paplašinājums, lai gan šie nosacījumi ir absolūti un tādējādi nav regulējami pēc lietas dalībnieku ieskatiem.

Turklāt šīs klauzulas piemērošanas joma, ņemot vērā tās formulējumu, nevar būt ierobežota tikai ar lēmumiem, ko Komisija var pieņemt, pamatojoties uz LESD 299. pantu.

(sal. ar 52., 53., 55., 56., 60., 61., 63., 64. un 66. punktu)

5.      Saskaņā ar pamatprincipu, kas reglamentē Savienības finanšu atbalstu, Savienība var sniegt subsīdijas tikai attiecībā uz faktiski veiktajām izmaksām. Tādējādi, lai Komisija varētu veikt kontroles funkciju, Savienības finanšu atbalsta saņēmējiem jābūt spējīgiem pierādīt projektos, kuriem atbalsts ir piešķirts, norādīto izmaksu faktisko raksturu un Savienības atbalstu saņēmēju uzticamas informācijas sniegšana ir vajadzīga kontroles un pārbaudes sistēmas, kas ir izveidota, lai pārbaudītu, vai šī atbalsta piešķiršanas nosacījumi ir izpildīti, labai funkcionēšanai. Tātad, lai attaisnotu konkrētas subsīdijas piešķiršanu, nav pietiekami pierādīt, ka projekts ir izpildīts. Atbalsta saņēmējam ir turklāt jāsniedz pierādījumi, ka tas ir iekļāvis tādas izmaksas, kas atbilst attiecīgā atbalsta piešķiršanai paredzētajiem nosacījumiem, jo tikai pienācīgi pamatoti izdevumi var tikt uzskatīti par attaisnotiem. Pienākums ievērot noteiktos finanšu noteikumus ir viena no būtiskām saņēmēja saistībām, un tādējādi tas ir finanšu atbalsta piešķiršanas nosacījums.

(sal. ar 71. punktu)

6.      Pat ja tiktu pieņemts, ka Komisija būtu paredzējusi iesniegt Vispārējā tiesā pretprasību un ka, neraugoties uz šķīrējklauzulas formulējumu, Vispārējai tiesai būtu kompetence lemt par šo pretprasību, – ņemot vērā judikatūru, saskaņā ar kuru Savienības tiesību aizsardzības līdzekļu sistēmā kompetence pieņemt nolēmumu par prasību ietver arī kompetences pastāvēšanu attiecībā uz jebkuru pretprasību, kas ir iesniegta tajā pašā tiesvedībā, kura izriet no tā paša tiesību akta vai faktiem, kuri veido prasības priekšmetu, – šī pretprasība, ievērojot Reglamenta 46. panta 1. punkta c) apakšpunktu, katrā ziņā būtu nepieņemama. Šāda pretprasība ar nepieciešamu skaidrību neizriet nedz no Komisijas procesuālajiem rakstiem, nedz no šīs pēdējās minētās tiesas sēdē sniegtajiem apsvērumiem, un to praktiski nepamato argumenti un pierādījumi, kas dotu Vispārējai tiesai iespēju novērtēt tās pamatotību un ļautu prasītājai sagatavot savu aizstāvību.

(sal. ar 116. punktu)

7.      Pienākums norādīt pamatojumu Komisijai ir uzlikts atbilstoši LESD 296. panta otrajai daļai. Tomēr tas attiecas tikai uz šīs iestādes vienpusējas rīcības veidiem. Tātad Komisijai tas nav piemērojams saistībā ar finansēšanas līgumu. Tādējādi saistībā ar prasību, kas ir celta, pamatojoties uz LESD 272. pantu, pamats attiecībā uz pamatojuma nepietiekamību nav iedarbīgs, jo iespējams šī pienākuma pārkāpums neietekmē atbilstoši attiecīgajam līgumam pastāvošos Komisijas pienākumus. Prasītājas arguments, ka saskaņā ar judikatūru, ievērojot, ka lēmums par Savienības finanšu atbalsta apmēra samazināšanu šī atbalsta saņēmējam rada smagas sekas, šī lēmuma pamatojumam ir skaidri jāatklāj iemesli, kas attaisno atbalsta samazināšanu, salīdzinot ar sākotnēji paredzēto summu, šo secinājumu neatspēko.

(sal. ar 120.–122. punktu)