Language of document : ECLI:EU:T:2019:330

VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (pirmā palāta)

2019. gada 14. maijā (*)

Piekļuve dokumentiem – Regula (EK) Nr. 1049/2001 – Francijas iestādēm adresēta Komisijas vēstule par protokolu, ar kuru EDF grupai tiek piešķirts atlīdzinājums saistībā ar Fesenaimas atomelektrostacijas darbības atļaujas atcelšanu – Piekļuves atteikums – Izņēmums saistībā ar trešās personas komerciālo interešu aizsardzību – Izņēmums saistībā ar pārbaudes, izmeklēšanas un revīzijas mērķu aizsardzību – Vispārējā konfidencialitātes prezumpcija – Sevišķas sabiedrības intereses

Lietā T‑751/17

Commune de Fessenheim (Francija),

Communauté de communes Pays Rhin-Brisach (Folgelzaima, Francija),

Conseil départemental du Haut-Rhin (Kolmāra, Francija),

Conseil régional Grand Est Alsace Champagne-Ardenne Lorraine (Strasbūra, Francija),

ko pārstāv G. de Rubercy, advokāts,

prasītājas,

pret

Eiropas Komisiju, ko pārstāv A. Buchet un B. Stromsky, pārstāvji,

atbildētāja,

ko atbalsta

Francijas Republika, ko pārstāv E. de Moustier, B. Fodda un J.L. Carré, pārstāvji,

persona, kas iestājusies lietā,

par prasību, kas ir pamatota ar LESD 263. pantu un ar ko tiek lūgts atcelt Komisijas 2017. gada 18. oktobra lēmumu atteikt piekļuvi vēstulei, kuru tā 2017. gada 22. martā ir nosūtījusi Francijas iestādēm attiecībā uz ierosināto protokolu, ar kuru Électricité de France (EDF) grupai tiek piešķirts atlīdzinājums saistībā ar Fesenaimas atomelektrostacijas slēgšanu,

VISPĀRĒJĀ TIESA (pirmā palāta)

šādā sastāvā: priekšsēdētāja I. Pelikānova [I. Pelikánová], tiesneši P. Niuls [P. Nihoul] (referents) un J. Svenningsens [J. Svenningsen],

sekretārs: L. Ramets [L. Ramette], administrators,

ņemot vērā tiesvedības rakstveida daļu un 2019. gada 24. janvāra tiesas sēdi,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

I.      Tiesvedības priekšvēsture

1        Prasītājas – Commune de Fessenheim, Communauté de communes Pays Rhin-Brisach, Conseil départemental du Haut-Rhin un Conseil régional Grand Est Alsace Champagne-Ardenne Lorraine – ir četras Francijas pašvaldības, kuru teritorijā atrodas Fesenaimas atomelektrostacija (turpmāk tekstā – “AES”), ko ekspluatē Électricité de France (EDF).

2        2017. gada 8. aprīlī Francijas valdība pieņēma Dekrētu Nr. 2017‑508, ar ko atceļ atļauju ekspluatēt AES (JORF, 2017. gada 9. aprīlis, teksts Nr. 3).

3        2017. gada 2. maijā prasītājas, piemērojot Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 30. maija Regulu (EK) Nr. 1049/2001 par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem (OV 2001, L 145, 43. lpp.), nosūtīja Eiropas Komisijai pieteikumu piekļūt “lēmumam”, ar ko Komisija, “ņemot vērā Eiropas tiesības par valsts atbalstu, [esot] apstiprinājusi ierosināto protokolu, ar kuru Francija piešķir atlīdzinājumu EDF par AES slēgšanu”. Saskaņā ar prasītāju sniegto informāciju Komisija šo “lēmumu” Francijas iestādēm esot nosūtījusi ar 2017. gada 24. marta vēstuli.

4        Ar 2017. gada 16. jūnija vēstuli Komisija atteicās sniegt piekļuvi minētajai vēstulei, kas faktiski bija datēta ar 2017. gada 22. martu, šo atteikumu pamatojot ar to, ka tā ir daļa no izskatīšanā esošas administratīvās lietas valsts atbalsta kontroles ietvaros un ka uz to būtībā attiecas vispārēja prezumpcija, ka šāda dokumenta izpaušana principā apdraudētu izmeklēšanas mērķu aizsardzību, kas esot izņēmums no principa par piekļuvi dokumentiem saskaņā ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešo ievilkumu. Tā arī atsaucās uz izņēmumu, kas attiecas uz komerciālo interešu aizsardzību, kā paredzēts Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pirmajā ievilkumā.

5        2017. gada 27. jūnijā prasītājas, piemērojot Regulas Nr. 1049/2001 7. panta 2. punktu, iesniedza Komisijai atkārtotu pieteikumu, kura saņemšanu Komisija apstiprināja 2017. gada 28. jūnijā.

6        Ar 2017. gada 18. jūlija vēstuli Komisija informēja prasītājas, ka tai, piemērojot Regulas (EK) Nr. 1049/2001 8. panta 2. punktu, ir jāpagarina sākotnējais minētā pieteikuma izskatīšanas termiņš par piecpadsmit darba dienām, jo tai nav bijusi iespēja pabeigt apspriedes, kas nepieciešamas pārbaudes veikšanai. Tā turklāt precizēja, ka jaunais termiņš beigsies 2017. gada 10. augustā.

7        2017. gada 18. augustā Komisija apstiprināja, ka termiņš ir beidzies 2017. gada 10. augustā, taču norādīja, ka joprojām nevar atbildēt uz atkārtoto pieteikumu.

8        2017. gada 18. oktobra vēstulē Komisija paskaidroja, ka par ierosināto protokolu, ar kuru EDF tiek piešķirts atlīdzinājums (turpmāk tekstā – “ierosinātais atlīdzinājuma protokols”), Francijas iestādes bija paziņojušas iepriekš un ka 2017. gada 22. marta vēstulē, uz kuru attiecas piekļuves pieteikums, tā ir uzskatījusi, ka šajā posmā no Eiropas Savienības tiesību viedokļa nav iebildumu par valsts atbalstu šim projektam. Tā turklāt apstiprināja, ka, pamatojoties uz Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pirmo un trešo ievilkumu, ir noraidīts pieteikums par piekļuvi minētajam dokumentam (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”).

II.    Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi

9        Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2017. gada 17. novembrī, prasītājas cēla šo prasību.

10      Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2018. gada 28. februārī, Francijas Republika lūdza atļauju iestāties šajā tiesvedībā, lai atbalstītu Komisijas prasījumus. Ar 2018. gada 9. aprīļa lēmumu Vispārējās tiesas pirmās palātas priekšsēdētājs atļāva šo iestāšanos lietā. Francijas Republika iesniedza savu procesuālo rakstu un prasītājas iesniedza savus apsvērumus noteiktajā termiņā.

11      Ar 2018. gada 4. oktobra rīkojumu Vispārējā tiesa saskaņā ar Reglamenta 91. panta c) punktu un 92. pantu uzdeva Komisijai iesniegt 2017. gada 22. marta vēstuli. Šis dokuments Vispārējai tiesai tika nosūtīts 2018. gada 17. oktobrī un atbilstoši Reglamenta 104. pantam netika paziņots nedz prasītājām, nedz Francijas Republikai.

12      2018. gada 17. decembrī pēc tiesneša referenta ierosinājuma Vispārējā tiesa, veicot Reglamenta 89. pantā paredzētos procesa organizatoriskos pasākumus, uzdeva lietas dalībniekiem rakstveida jautājumus. Lietas dalībnieki uz tiem atbildēja noteiktajā termiņā.

13      Vispārējā tiesa 2019. gada 24. janvāra tiesas sēdē uzklausīja lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumus un to atbildes uz tās uzdotajiem jautājumiem.

14      Prasītāju prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        atcelt apstrīdēto lēmumu;

–        uzdot Eiropas Komisijai iepazīstināt prasītājas ar 2017. gada 22. marta vēstules saturu vienas nedēļas laikā, skaitot no Vispārējās tiesas sprieduma pasludināšanas dienas;

–        piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

15      Komisija lūdz Vispārējo tiesu:

–        prasību atcelt tiesību aktu noraidīt kā nepamatotu;

–        prasību izdot rīkojumu atzīt par nepieņemamu;

–        piespriest prasītājām atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

16      Francijas Republikas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        noraidīt prasību;

–        piespriest prasītājām atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

III. Juridiskais pamatojums

A.      Par lūguma sniegt piekļuvi priekšmetu

17      Prasības pieteikumā prasītājas norāda, ka prasība attiecas uz Komisijas atteikumu piešķirt piekļuvi vēstulei, ko Komisija 2017. gada 22. martā nosūtījusi Francijas iestādēm saistībā ar ierosināto atlīdzinājuma protokolu.

18      Savā replikā prasītājas apgalvo, ka viņu pieteikums par piekļuvi attiecas ne tikai uz Komisijas 2017. gada 22. marta vēstuli, bet arī uz ierosināto atlīdzinājuma protokolu.

19      Lai noteiktu piekļuves pieteikuma priekšmetu, ir jāatsaucas uz prasītāju vēstuli, kuru tās nosūtīja Komisijai 2017. gada 2. maijā un kurā ir ietverts to sākotnējais pieteikums.

20      Saskaņā ar šo vēstuli prasītāju pieteikums par piekļuvi attiecas tikai uz Komisijas 2017. gada 22. marta vēstuli, nevis uz ierosināto atlīdzinājuma protokola projektu.

21      To, ka piekļuves pieteikuma priekšmets ir šādi ierobežots, apstiprina atkārtotais pieteikums, ko prasītājas Komisijai nosūtīja 2017. gada 27. jūnijā.

22      Tādēļ ir pamatoti uzskatīt, ka Komisijas atteikums attiecās uz piekļuvi tās 2017. gada 22. marta vēstulei, kurā tā uzskatīja, ka šajā posmā saskaņā ar noteikumiem par valsts atbalstu nav iebildumu attiecībā uz ierosināto atlīdzinājuma protokolu (turpmāk tekstā – “strīdīgais dokuments”).

B.      Par prasību izdot rīkojumu

23      Otrajā prasījumā prasītājas lūdz Vispārējo tiesu uzlikt Komisijai pienākumu tām iesniegt strīdīgo dokumentu vienas nedēļas laikā, sākot no sprieduma pasludināšanas brīža.

24      Tomēr tiesas sēdē prasītājas atteicās no šī prasījuma.

25      Tādēļ Vispārējai tiesai šī prasība nav jāizskata.

C.      Par prasību atcelt tiesību aktu

26      Pirmajā prasījumā prasītājas lūdz atcelt apstrīdēto lēmumu, ar kuru Komisija apstiprināja, ka ir noraidīta prasība par piekļuvi strīdīgajam dokumentam.

27      Lai pamatotu šo pieteikumu, prasītājas ir izvirzījušas trīs pamatus, kuros apgalvots, pirmkārt, ka ir pārkāpta Padomes Regula (ES) 2015/1589 (2015. gada 13. jūlijs), ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus Līguma par Eiropas Savienības darbību 108. panta piemērošanai (OV 2015, L 248, 9. lpp.), Regula Nr. 1049/2001 un Komisijas Direktīva 2006/111/EK (2006. gada 16. novembris) par dalībvalstu un publisku uzņēmumu finansiālo attiecību pārredzamību, kā arī par dažu uzņēmumu finanšu pārredzamību (OV 2006, L 318, 17. lpp.), otrkārt, ka ir pārkāpts Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 42. pants un, treškārt, ka ir pārkāpts Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pants.

1.      Par pirmo pamatu – Regulas 2015/1589, Regulas Nr. 1049/2001 un Direktīvas 2006/111 pārkāpumu

a)      Par Regulas 2015/1589 pārkāpumu

28      Pirmajā pamatā prasītājas apgalvo, ka atteikums tām piešķirt piekļuvi ir pretrunā Regulai 2015/1589, kuras 39. apsvērumā un 32. pantā ir noteikts, ka Komisijas lēmumi, kas pieņemti saistībā ar valsts atbalsta kontroli, ir jāpublisko, lai ļautu trešajām personām attiecīgā gadījumā apstrīdēt šos lēmumus.

29      Komisija, ko atbalsta Francijas Republika, apstrīd šo argumentu pamatotību.

30      Šajā sakarā ir svarīgi norādīt, ka attiecīgais dokuments ir sniegts saistībā ar informācijas apmaiņu, kas notikusi pirmspaziņošanas posmā.

31      Taču šāda apmaiņa nav reglamentēta Regulā 2015/1589. Proti, kā izriet no Paraugprakses kodeksa par valsts atbalsta kontroles procedūru izpildi (OV 2009, C 136, 13. lpp.; turpmāk tekstā – “Paraugprakses kodekss”) 10. punkta, pirmspaziņošanas posms sastāv no brīvprātīgas un neoficiālas informācijas apmaiņas starp Komisiju un dalībvalsti un tas saskaņā ar LESD 108. panta 3. punktu ir pirms paredzētā paziņojuma par pasākumu, kas var būt valsts atbalsts un kas tāpēc ir jāpārbauda saskaņā ar kontroles procedūru, kura ir paredzēta Regulā 2015/1589. Tikai pēc minētā paziņojuma ir piemērojami Regulas 2015/1589 noteikumi, kuros noteikta pasākuma kontroles kārtība LESD noteikumu gaismā, it īpaši šīs regulas 4., 9. un 15. pants, kuros ir precizēti lēmumi, kurus Komisija var pieņemt procedūras beigās.

32      Turklāt, pat pieņemot, ka Regula 2015/1589 attiecas uz informācijas apmaiņu pirmspaziņošanas posmā, uz strīdīgo dokumentu neattiecas šīs regulas 39. apsvērums un 32. pants, uz kuriem atsaucas prasītājas, jo šie noteikumi attiecas uz lēmumiem, ko Komisija pieņem uzraudzības procedūras beigās un kas ir jāpublicē tajā aprakstītajā kārtībā.

33      Tomēr, kā izriet no Paraugprakses kodeksa 16. punkta, pirmspaziņošana nav pamats šādam lēmumam, bet gan atzinumam, kas – tāpat kā attiecīgais dokuments – nav saistošs un kurā ir tikai pausts viedoklis, ko, pamatojoties uz saņemto informāciju, Komisija ir spējusi izveidot par tai iesniegto lietu, paturot prātā, ka tā – kā norādīts tiesas sēdē – joprojām var brīvi mainīt šo viedokli atkarībā no datiem, kas tās rīcībā varētu nonākt vēlāk.

34      Šo iemeslu dēļ prasītāju arguments par Regulas 2015/1589 pārkāpumu ir jānoraida kā nepamatots.

b)      Par Regulas Nr. 1049/2001 pārkāpumu

1)      Attiecībā uz izņēmumu, kas saistīts ar izmeklēšanas mērķa aizsardzību (Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešais ievilkums)

35      Apstrīdētajā lēmumā Komisija, pamatojoties uz Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešo ievilkumu, atteica piekļuvi strīdīgajam dokumentam, pamatojoties uz to, ka uz šā noteikuma piemērošanu attiecas vispārēja prezumpcija, ka to administratīvās lietas dokumentu izpaušana, kuri attiecas uz valsts atbalsta kontroles procedūru, principā kaitē izmeklēšanas mērķa aizsardzībai minētā noteikuma nozīmē.

36      Prasītājas apgalvo, ka Komisijai nebija ļauts piemērot Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešajā ievilkumā minēto izņēmumu, un, lai pamatotu savu nostāju, iesniedz trīs turpmāk minētos argumentus.

i)      Par apgalvojumu, ka Komisijas arguments par to, ka strīdīgā dokumenta izpaušana varētu kaitēt dalībvalstu vēlmei sadarboties ar to, neesot relevants

37      Pirmkārt, prasītājas uzskata, ka Komisija nevarēja atteikt piekļuvi strīdīgajam dokumentam, pamatojoties uz to, ka tā izpaušana apdraudētu dalībvalstu vēlmi sadarboties ar to.

38      Komisija, ko atbalsta Francijas Republika, apstrīd šī argumenta pamatotību.

39      Šajā sakarā jāatgādina, ka apstrīdētajā lēmumā atteikums piešķirt piekļuvi strīdīgajam dokumentam galvenokārt bija pamatots ar vispārēju konfidencialitātes prezumpciju, ko Komisija uzskata par piemērojamu dokumentiem valsts atbalsta piešķiršanas procedūrā.

40      Saskaņā ar judikatūru minētās prezumpcijas piemērošana dokumentiem, kas attiecas uz valsts atbalsta kontroles procedūru, izriet no vajadzības nodrošināt harmonisku sasaisti starp Regulu Nr. 1049/2001 un Regulu 2015/1589 (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2010. gada 29. jūnijs, Komisija/Technische Glaswerke Ilmenau, C‑139/07 P, EU:C:2010:376, 58. un 61. punkts).

41      Kopumā pirmajā no šīm regulām, proti, Regulā Nr. 1049/2001, ir paredzēts, ka sabiedrībai ir jābūt cik vien iespējams plašai piekļuvei iestāžu dokumentiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2010. gada 29. jūnijs, Komisija/Technische Glaswerke Ilmenau, C‑139/07 P, EU:C:2010:376, 51. punkts).

42      Regulas Nr. 1049/2001 4. pantā uz šīm tiesībām attiecas izņēmumi, saskaņā ar kuriem iestādes atsaka piekļuvi dokumentam, ja iepazīšanās ar to var tostarp kaitēt fiziskas vai juridiskas personas komerciālo interešu aizsardzībai vai pārbaužu, izmeklēšanas un revīziju mērķiem, ja vien iepazīšanās ar to nav saistīta ar sevišķām sabiedrības interesēm.

43      Saskaņā ar judikatūru, lai pamatotu atteikumu piekļūt pieprasītajam dokumentam, attiecīgajai iestādei ir ne vien jāpierāda, ka tas attiecas uz kādu no Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punktā minētajām darbībām, bet arī jāsniedz paskaidrojumi par to, kā piekļuve šim dokumentam varētu konkrēti un reāli kaitēt interesēm, kas aizsargātas ar minētajā pantā paredzēto izņēmumu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2010. gada 29. jūnijs, Komisija/Technische Glaswerke Ilmenau, C‑139/07 P, EU:C:2010:376, 53. punkts un tajā minētā judikatūra).

44      Tomēr attiecībā uz dokumentiem, kas saistīti ar valsts atbalsta kontroles procedūru, judikatūrā Komisijai ir sniegta iespēja balstīties uz vispārēju konfidencialitātes prezumpciju, jo līdzīgus vispārējus apsvērumus var piemērot pieteikumiem, kuri attiecas uz piekļuvi tāda paša veida dokumentiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2010. gada 29. jūnijs, Komisija/Technische Glaswerke Ilmenau, C‑139/07 P, EU:C:2010:376, 54. un 55. punkts).

45      Saskaņā ar judikatūru šādas prezumpcijas mērķis ir saglabāt uzticēšanās gaisotni starp dalībvalstīm un Komisiju (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 19. septembris, Chambre de commerce et d’industrie métropolitaine Bretagne-Ouest (port de Brest)/Komisija, T‑39/17, nav publicēts, EU:T:2018:560, 57. punkts un tajā minētā judikatūra), kas nepieciešama, pirmkārt, lai nodrošinātu, ka attiecīgā dalībvalsts nodod Komisijai visus dokumentus, kuri attiecas uz izmeklēšanu, un, otrkārt, lai šī iestāde un attiecīgā dalībvalsts varētu kopīgi pārbaudīt attiecīgos valsts pasākumus, jo galīgajam novērtējumam ir jābūt pilnībā izsvērtam un labi pamatotam.

46      Lai saglabātu šādu uzticēšanās gaisotni, Regulā 2015/1589 Komisijai un attiecīgajai dalībvalstij ir paredzēta piekļuve ar kontroli saistītās lietas materiāliem, bet nav piešķirtas piekļuves tiesības trešām personām, kas procedūras ietvaros ieguvušas ieinteresētās personas statusu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2010. gada 29. jūnijs, Komisija/Technische Glaswerke Ilmenau, C‑139/07 P, EU:C:2010:376, 56. un 58. punkts).

47      Proti, Tiesa uzskatīja, ka, ja šīs ieinteresētās personas varētu iegūt piekļuvi Komisijas administratīvās lietas dokumentiem, pamatojoties uz Regulu Nr. 1049/2001, tiktu apdraudēta valsts atbalsta kontroles procedūra (skat. spriedumu, 2010. gada 29. jūnijs, Komisija/Technische Glaswerke Ilmenau, C‑139/07 P, EU:C:2010:376, 58. punkts un tajā minētā judikatūra).

48      Tādējādi saskaņā ar judikatūru ar to vien, ka dokumenti, kuru izsniegšana ir pieprasīta, attiecas uz administratīvo lietu saistībā ar valsts atbalsta kontroles procedūru, ir pietiekami, lai pamatotu vispārējās konfidencialitātes prezumpcijas piemērošanu attiecībā uz tiem (spriedums, 2016. gada 14. jūlijs, Sea Handling/Komisija, C‑271/15 P, nav publicēts, EU:C:2016:557, 41. punkts).

49      Šajā gadījumā Tiesa uzskata, ka vispārējās prezumpcijas par konfidencialitāti piemērošana nevar aprobežoties tikai ar procedūru, kura notiek pēc tam, kad attiecīgā dalībvalsts ir paziņojusi par pasākumu, kas var būt valsts atbalsts, bet ka ar tādu pašu mērķi, proti, saglabāt attiecīgās dalībvalsts uzticēšanos, tai būtu jāattiecas arī uz dokumentiem, ar kuriem notiek apmaiņa pirmspaziņošanas posmā.

50      Proti, pēc pirmspaziņošanas saziņas var tikt veikta iepriekšēja pārbaude vai pat formāla izmeklēšanas procedūra. Taču, ja tiktu nodrošināta iespēja iepazīties ar dokumentiem, kas sūtīti pirmspaziņošanas posmā, konfidencialitātes prezumpcija, kas attiecas uz dokumentiem, kuri attiecas uz Regulā 2015/1589 reglamentēto kontroles procedūru, zaudētu savu efektivitāti, jo dokumenti, uz kuriem tā attiecas, varētu tikt izpausti. Tādējādi vispārējās konfidencialitātes prezumpcijas attiecināšana uz dokumentiem, ar kuriem notikusi apmaiņa pirmspaziņošanas posmā, šķiet nepieciešama, lai saglabātu šīs prezumpcijas lietderīgo iedarbību, ciktāl tā attiecas uz procedūru pēc paziņošanas.

51      Turklāt no Paraugprakses kodeksa 10. un 17. punkta izriet, ka – līdzīgi Regulā 2015/1589 paredzētajai kontroles procedūrai – pirmspaziņošanas posma saziņai starp Komisiju un attiecīgo dalībvalsti ir jānorisinās uzticēšanās gaisotnē.

52      Taču, ja Komisija piešķirtu piekļuvi slepenai informācijai, kas sniegta saistībā ar pirmspaziņojuma saziņu, dalībvalstis varētu nevēlēties dalīties ar šādu informāciju, savukārt šī vēlme sadarboties ir būtiska, lai šādas informācijas apmaiņas, kas saskaņā ar Paraugprakses kodeksa 10. punktu ir vērstas uz to, lai uzlabotu paziņošanas kvalitāti un tādējādi ļautu optimālos apstākļos izstrādāt risinājumus potenciāli problemātiskām situācijām attiecībā uz Eiropas Savienības tiesībām valsts atbalstu jomā, būtu sekmīgas.

53      Tomēr prasītājas norāda, ka Komisijai ir ievērojamas izmeklēšanas pilnvaras, kas tai ļauj iegūt vajadzīgo informāciju bez nepieciešamības paļauties uz dalībvalstu sadarbību.

54      Lai gan ir taisnība, ka saskaņā ar Regulu 2015/1589 Komisijai ir ievērojamas izmeklēšanas pilnvaras, tas tā nav saistībā ar pirmspaziņošanas saziņu, kura notiek pēc dalībvalstu iniciatīvas un kuras panākumi galvenokārt ir atkarīgi no Komisijas izveidotās uzticības saiknes ar dalībvalstīm.

55      Prasītāju arguments, kas balstīts uz to, ka nav nozīmes Komisijas argumentam, ka strīdīgā dokumenta izsniegšana varētu apdraudēt dalībvalstu vēlmi sadarboties ar to, tādēļ ir jānoraida kā nepamatots.

ii)    Par vispārējās konfidencialitātes prezumpcijas nepiemērojamību šajā lietā

56      Otrkārt, šķiet, ka prasītājas replikā norāda, ka, pat ja tā tiktu atzīta par piemērojamu dokumentiem, ar kuriem notika apmaiņa pirmspaziņošanas posma saziņā, vispārējā konfidencialitātes prezumpcija šajā lietā nebūtu piemērojama tādu iemeslu dēļ, kas saistīti ar Vispārējā tiesā izskatāmās lietas īpatnībām.

57      Tādējādi replikas 14. punktā prasītājas norāda:

“[Komisija] atsaucas uz neskaidro un šajā gadījumā nepiemērojamo vispārējās konfidencialitātes prezumpcijas jēdzienu.”

58      Turklāt 19. punktā prasītājas formulē šādu apsvērumu:

“Eiropas Komisija tāpēc nevar apgalvot, ka uz dokumentiem attiecas konfidencialitātes prezumpcija, jo īpaši ņemot vērā, ka atlīdzinājuma summa, ko Francijas valsts samaksājusi EDF par AES slēgšanu, un tās maksājuma kārtība nav uzskatāmas par konfidenciālām, jo tās ir jāpaziņo finanšu tirgiem.”

59      Šajā sakarā jāuzskata, kā to ierosina Komisija, ka šis arguments nav pieņemams.

60      Vispirms, tas pirmoreiz tika minēts replikā, un tādēļ tam ir jauns raksturs, kas, ja vien puses nesniedz pierādījumus, kas pamatotu šī argumenta novēlotu iesniegšanu, liek Vispārējai tiesai to neņemt vērā saskaņā ar Reglamenta 84. panta 1. punktu.

61      Turpinājumā – prasītājas pienācīgi neizskaidro, kāpēc tās uzskata, ka šajā gadījumā nebūtu piemērojama vispārējā prezumpcija par dokumentu konfidencialitāti saistībā ar valsts atbalsta procedūru.

62      Tādējādi replikas 14. punktā prasītājas vienīgi pauž apgalvojumu bez faktiska vai juridiska pamata.

63      Tāpat šī dokumenta 19. punktā prasītājas, šķiet, izmantojot vārdu “tātad”, izveido cēloņsakarību starp, pirmām kārtām, prezumpcijas iespējamo nepiemērojamību un, otrām kārtām, iepriekš minētajiem paskaidrojumiem, taču šāda saikne nav pašsaprotama, jo šie paskaidrojumi neattiecas uz izmeklēšanas mērķu aizsardzību, uz ko attiecas vispārējā konfidencialitātes prezumpcija, bet gan drīzāk uz izņēmumu, kas attiecas uz komerciālo interešu aizsardzību, kas aplūkots turpmāk tekstā un uz kuru šī prezumpcija neattiecas.

64      Turklāt tajā pašā 19. punktā, izmantojot frāzi “vēl jo vairāk tādēļ, ka”, prasītājas norāda, ka vispārējā konfidencialitātes prezumpcija neattiecas uz atlīdzinājuma summu, kas paredzēta EDF un kas jebkurā gadījumā būtu jāpublisko.

65      Taču, kā izriet no šā sprieduma 17.–22. punkta, pieteikums par piekļuvi neattiecās uz protokolu par atlīdzinājumu, bet gan uz Komisijas sniegto atzinumu pēc saziņas ar Francijas Republiku pirmspaziņošanas posmā attiecībā uz AES slēgšanu.

66      No šiem dažādajiem aspektiem izriet, ka prasītāju argumentam, kura pamatā šajā gadījumā ir vispārējās konfidencialitātes prezumpcijas nepiemērojamība, nepietiek saturiskā pamatojuma un arī šī iemesla dēļ tas saskaņā ar Reglamenta 76. panta d) punktu ir jānoraida kā nepieņemams, jo tas neļauj otrai pusei sagatavot savu aizstāvību un Vispārējai tiesai veikt pārbaudi.

iii) Par pamatojuma trūkumu

67      Treškārt, prasītājas pārmet Komisijai, ka tā apstrīdētajā lēmumā nav paskaidrojusi, kā strīdīgā dokumenta izsniegšana varētu kaitēt izmeklēšanas mērķiem attiecībā uz atlīdzinājumu EDF.

68      Komisija, ko atbalsta Francijas Republika, apstrīd šo argumentu.

69      Kā atgādināts šā sprieduma 43. punktā, saskaņā ar iedibināto judikatūru, ja iestāde pamatojas uz izņēmumu no piekļuves tiesībām, kas paredzēts Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punktā, tai ir jāsniedz paskaidrojumi par to, kā piekļuve šim dokumentam var konkrēti un reāli kaitēt interesēm, kas aizsargātas ar minētajā pantā paredzēto izņēmumu (skat. spriedumu, 2010. gada 29. jūnijs, Komisija/Technische Glaswerke Ilmenau, C‑139/07 P, EU:C:2010:376, 53. punkts un tajā minētā judikatūra).

70      Šis pienākums izriet no fakta, ka ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punktā paredzētajiem izņēmumiem ir izdarīta atkāpe no principa par tiesībām piekļūt Savienības iestāžu dokumentiem, kas noteikti minētās regulas 1. pantā saskaņā ar LESD 15. panta 3. punktu. Kā norādīts šīs regulas 4. apsvērumā, šai piekļuvei ir jābūt pēc iespējas pilnīgākai (šajā nozīmē skat. spriedumu, [2010. gada 29. jūnijs,] Komisija/Technische Glaswerke Ilmenau, C‑139/07 P, EU:C:2010:376, 51. punkts).

71      Taču tas tā nav, ja – kā tas ir šajā gadījumā – iestādei ir tiesības paļauties uz vispārēju konfidencialitātes prezumpciju, piemēram, attiecībā uz dokumentiem, kas attiecas uz valsts atbalsta kontroles procedūru (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2010. gada 29. jūnijs, Komisija/Technische Glaswerke Ilmenau, C‑139/07 P, EU:C:2010:376, 53. un 54. punkts un tajos minētā judikatūra) vai uz šīs prezumpcijas paplašinājumu, kā tas ir šajā gadījumā.

72      Šādā gadījumā pietiek ar to, ka saskaņā ar iedibināto judikatūru, kas attiecas uz LESD 296. panta otro daļu, pamatojums skaidri un nepārprotami atklāj iestādes, kas noteikusi attiecīgo pasākumu, argumentāciju tādā veidā, lai attiecīgās personas varētu pārliecināties par pasākuma iemesliem un aizstāvēt savas tiesības un ļautu tiesai veikt pārbaudi. Tomēr netiek pieprasīts, lai pamatojumā tiktu norādīti visi atbilstošie faktiskie un tiesiskie apstākļi. Proti, jautājums par to, vai pamatojums atbilst šīm prasībām, ir izvērtējams, ņemot vērā ne vien tā vārdisko formulējumu, bet arī kontekstu un to tiesību normu kopumu, kas regulē attiecīgo jautājumu (skat. spriedumu, 2010. gada 10. decembris, Ryanair/Komisija, no T‑494/08 līdz T‑500/08 un T‑509/08, EU:T:2010:511, 96. punkts un tajā minētā judikatūra).

73      Šajā gadījumā apstrīdētajā lēmumā Komisija ir skaidri norādījusi, ka, pirmām kārtām, ierosinātais atlīdzinājuma protokols ir ticis iepriekš paziņots un ka tā ir veikusi izmeklēšanu, pamatojoties uz informācijas apmaiņu ar Francijas iestādēm saskaņā ar Paraugprakses kodeksu, otrām kārtām, ka, ņemot vērā lietas materiālus, tās dienesti ir uzskatījuši, ka no Savienības valsts atbalsta tiesību viedokļa nav iebildumu par ierosināto protokolu un ka šajā posmā tas vēl nav ticis ne parakstīts, ne oficiāli izziņots, trešām kārtām, ka pastāv vispārēja prezumpcija, ka ar valsts atbalsta procedūru saistītas administratīvās lietas dokumentu izpaušana apdraudētu izmeklēšanas mērķa aizsardzību, un, ceturtām kārtām, ka saskaņā ar valsts atbalsta procedūras noteikumiem ieinteresētajām pusēm, kas nav attiecīgā dalībvalsts, nav tiesību iepazīties ar administratīvās lietas dokumentiem un ka tad, ja šāda piekļuve tiktu piešķirta, tiktu apšaubīta kontroles sistēma.

74      Komisija ir piebildusi, ka, ņemot vērā, ka dalībvalstu sniegtā informācija ietver sensitīvus elementus par attiecīgajiem uzņēmumiem, dalībvalstis varētu atturēties no sadarbības ar Komisiju, ja tiktu izpausti administratīvās lietas dokumenti.

75      Visbeidzot, Komisija ir paskaidrojusi, ka, tā kā uz dokumentiem attiecas vispārēja konfidencialitātes prezumpcija, tai nebija pienākuma pārbaudīt visus pieprasītos dokumentus atsevišķi.

76      Minētais pamatojums ir pietiekami precīzs, lai prasītājas saprastu iemeslus, kāpēc tām tika liegta piekļuve strīdīgajam dokumentam, un lai tiesa varētu veikt pārbaudi par šo atteikumu.

77      Tāpēc arguments par nepietiekamu pamatojumu attiecībā uz Regulas Nr. 1049/[2001] 4. panta 2. punkta trešajā ievilkumā noteikto izņēmumu ir jānoraida kā nepamatots.

78      Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, ir jāuzskata, ka atteikums nodot strīdīgo dokumentu varēja būt likumīgi balstīts uz izmeklēšanas mērķa aizsardzību saskaņā ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešo ievilkumu un ka prasītāju izvirzītie argumenti saistībā ar minēto noteikumu ir jānoraida kā nepamatoti vai nepieņemami.

2)      Attiecībā uz izņēmumu, kas saistīts, pirmkārt, ar komerciālo interešu aizsardzību un, otrkārt, sevišķu sabiedrības interešu pastāvēšanu

79      Prasītājas kritizē Komisiju par to, ka tā neesot pareizi piemērojusi Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pirmajā ievilkumā paredzēto izņēmumu, kas saistīts ar komerciālo interešu aizsardzību.

80      Šajā ziņā ir jāatzīmē, ka, tā kā atteikumu piešķirt piekļuvi var pamatot ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešajā ievilkumā paredzēto izņēmumu, kas paredzēts, lai aizsargātu izmeklēšanas mērķus (skat. šā sprieduma 78. punktu), prasītāju argumentācija par komerciālo interešu aizsardzību ir jāuzskata par neiedarbīgu.

81      Turklāt prasītājas norāda, ka, pat ja šajā gadījumā varētu atsaukties uz komerciālo interešu aizsardzību, Komisija, neatzīstot, ka pastāv sevišķas sabiedrības intereses, kas prevalētu pār šādu izņēmumu un liktu izpaust strīdīgo dokumentu, esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā.

82      Tiesas sēdē prasītājas, Vispārējās tiesas taujātas, norādīja, ka, ciktāl tas attiecas uz tām, atsauce uz sevišķām sabiedrības interesēm tika izdarīta saistībā ar izņēmumu, kas attiecas uz komerciālo interešu aizsardzību, bet netika izdarīta attiecībā uz izņēmumu, kas ir saistīts ar izmeklēšanas mērķa aizsardzību.

83      Tā kā prasītājas ir norādījušas, ka tās skar vienīgi tā izņēmuma, kas attiecas uz komerciālo interešu aizsardzību, piemērošana, kurš – kā norādīts iepriekš 80. punktā – šajā spriedumā nav jāaplūko, ar identisku pamatojumu ir uzskatāms, ka nav jāpārbauda, vai, iespējams, pastāv sevišķas sabiedrības intereses, jo šajā ziņā Vispārējo tiesu saista lietas dalībnieku izteiktie lūgumi.

84      Šo iemeslu dēļ argumenti, kas attiecas uz izņēmumu saistībā ar komerciālu interešu aizsardzību un iespējamu sevišķu sabiedrības interešu pastāvēšanu, tādā formā, kādā pieteikuma iesniedzējas šos pēdējos argumentus iesniegušas, ir jānoraida kā neiedarbīgi.

c)      Par Direktīvas 2006/111 pārkāpumu

85      Ar pirmo pamatu prasītājas apgalvo, ka atteikums piešķirt piekļuvi strīdīgajam dokumentam esot pretrunā Direktīvai 2006/111, it īpaši tās 3. panta f) punktam.

86      Komisija, ko atbalsta Francijas Republika, apstrīd šā argumenta pamatotību.

87      Šajā sakarā ir svarīgi norādīt, ka ar Direktīvu 2006/111, lai nodrošinātu dalībvalstu un valsts uzņēmumu finansiālo attiecību pārredzamību, tām ir noteikti vairāki pienākumi.

88      Šajā nolūkā saskaņā ar Direktīvas 2006/111 1. pantu dalībvalstīm savos pārskatos ir jāpublisko valsts līdzekļi, ko valsts iestādes tieši piešķir publiskajiem uzņēmumiem, valsts līdzekļi, ko valsts iestādes piešķir ar valsts publisku uzņēmumu vai finanšu iestāžu starpniecību, un valsts līdzekļu faktiskais izmantojums. Turklāt tām ir jānodrošina, lai atsevišķie konti precīzi atspoguļotu tāda uzņēmuma finanšu un organizatorisko struktūru, uz kuru attiecas pienākums veikt atsevišķu uzskaiti, atspoguļojot ar dažādām darbībām saistītos ieņēmumus un izdevumus, kā arī pilnīgu informāciju par metodēm, saskaņā ar kurām ienākumi un izdevumi tiek piešķirti vai sadalīti starp dažādām darbībām.

89      Turklāt saskaņā ar Direktīvas 2006/111 4. panta 1. punktu dalībvalstīm ir jāveic vajadzīgie pasākumi, lai nodrošinātu, ka valsts uzņēmumos, uz kuriem attiecas pienākums veikt atsevišķu uzskaiti, pirmām kārtām, tiek nodalīti iekšējie konti, kas atbilst dažādajām darbībām, otrkārt, visi ieņēmumi un izdevumi ir pareizi sadalīti vai sadalīti, pamatojoties uz konsekventi piemērotiem un objektīvi pamatotiem izmaksu uzskaites principiem, un, treškārt, ir skaidri definēti izmaksu uzskaites principi, saskaņā ar kuriem tiek kārtota atsevišķā uzskaite.

90      Visbeidzot, saskaņā ar Direktīvas 2006/111 6. panta 1. punktu dalībvalstīm ir jāveic vajadzīgie pasākumi, lai nodrošinātu, ka dati par finanšu attiecībām starp dalībvalstīm un valsts uzņēmumiem paliek Komisijas rīcībā principā piecus gadus pēc tā ikgadējā finanšu gada beigām, kurā valsts līdzekļi ir piešķirti attiecīgajiem valsts uzņēmumiem.

91      Kā norāda Komisija, Direktīvā 2006/111, kas ir adresēta dalībvalstīm, nav ietverti nekādi noteikumi, ar kuriem šai iestādei būtu atļauts vai uzlikts par pienākumu paziņot trešām personām informāciju, kuru tā ir ieguvusi saskaņā ar minētās direktīvas noteikumiem.

92      Tieši tas pats attiecas uz prasītāju minēto Direktīvas 2006/111 3. panta f) punktu, saskaņā ar kuru finansiālās attiecības starp valsts iestādēm un valsts uzņēmumiem, kuru pārredzamība ir jānodrošina, tostarp ietver kompensāciju par valsts iestāžu noteiktajām izmaksām.

93      Proti, minētajā noteikumā ir tikai noteikts, ka dati, kas attiecas uz kompensāciju par valsts izdevumiem, ir jāiekļauj šo uzņēmumu iesniegtajos pārskatos tā, kā noteikts Direktīvas 2006/111 1. un 4. pantā, kas tika apspriesti šā sprieduma 88. un 89. punktā, un jādara pieejami Komisijai veidā, kas aprakstīts 6. pantā, kurš aplūkots šā sprieduma 90. punktā.

94      Tādējādi, pretēji prasītāju apgalvotajam, Direktīvā 2006/111 nav noteikumu, ar kuriem Komisijai būtu uzlikts par pienākumu vai tā būtu pilnvarota nodot strīdīgo dokumentu prasītājām.

95      Ņemot vērā šos apsvērumus, arguments par Direktīvas 2006/111 pārkāpumu ir jānoraida kā nepamatots.

2.      Par otro pamatu – Pamattiesību hartas 42. panta pārkāpumu

96      Prasītājas apgalvo, ka, liedzot piekļuvi strīdīgajam dokumentam, Komisija esot pārkāpusi Pamattiesību hartas 42. pantu, kam esot augstāks rangs nekā, pirmkārt, Regulai Nr. 1049/2001 un, otrkārt, Savienības struktūru pieņemtajiem lēmumiem.

97      Pamattiesību Hartas 42. pantā ir noteikts:

“Ikvienam Savienības pilsonim un jebkurai fiziskai personai, kas dzīvo kādā dalībvalstī, vai juridiskai personai, kuras juridiskā adrese ir kādā dalībvalstī, ir tiesības piekļūt [..] iestāžu dokumentiem neatkarīgi no to veida.”

98      Pirmkārt, attiecībā uz Regulu Nr. 1049/2001 prasītājas prasības pieteikuma 51. punktā norāda, ka “ir skaidrs, ka, ja ir pretrunas starp Pamattiesību hartas 42. pantu un šo regulu, Vispārējai tiesai, pamatojoties uz iebildi par prettiesiskumu, būtu jāatceļ regula.”

99      Jāpārbauda, vai ar šo apgalvojumu prasītājas ir cēlušas pieņemamu iebildi par prettiesiskumu, kas vērsta pret Regulu Nr. 1049/2001.

100    Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar LESD 277. pantu “neatkarīgi no tā, ka ir pagājis 263. panta sestajā daļā noteiktais laiks, jebkura puse tiesvedībā, kurā izskata Savienības iestāžu struktūru pieņemtus vispārējas piemērošanas pasākumus, var atsaukties uz 263. panta otrajā daļā norādītajiem iemesliem, lai Eiropas Savienības tiesā pierādītu šo pasākumu nepiemērojamību”.

101    Tomēr nepietiek ar to, ka kādā no prasības punktiem tiek ierakstīti vārdi “iebilde par prettiesiskumu”, lai Vispārējā tiesa atzītu, ka ir izvirzīta iebilde attiecībā uz šo noteikumu.

102    Proti, ir jāatgādina, ka saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas statūtu 21. panta pirmo daļu, kas attiecas uz tiesvedību Vispārējā tiesā saskaņā ar šo pašu statūtu 53. panta pirmo daļu un Reglamenta 76. panta d) un e) punktu, pieteikumā ir jāiekļauj strīda priekšmets, izvirzītie pamati un argumenti, kopsavilkums par šiem pamatiem un prasītāja prasījumi. Šīm norādēm ir jābūt pietiekami skaidrām un precīzām, lai atbildētājs varētu sagatavot savu aizstāvību un Vispārējā tiesa lemt par prasību attiecīgā gadījumā bez citas informācijas tās pamatojumam. Lai garantētu tiesisko drošību un pareizu tiesvedību, prasības pieņemamības priekšnoteikums ir tāds, ka norādītie būtiskie faktiskie un juridiskie apstākļi, ar kuriem tā ir pamatota, vismaz kopsavilkuma veidā, taču saskanīgi un saprotami izriet no paša prasības pieteikuma teksta (skat. rīkojumu, 2018. gada 6. novembris, Chioreanu/ERCEA, T‑717/17, EU:T:2018:765, 23. punkts un tajā minētā judikatūra).

103    Šajā lietā ne strīda priekšmetā, kas aprakstīts pieteikuma 1. punktā, ne šīs lietas prasījumos nav atsauces uz pieteikumu, kas pamatots ar LESD 277. pantu.

104    Turklāt prasītājas ne rakstiski, ne mutiski tiesas sēdē nav paudušas nevienu apsvērumu, kurš ļautu attiecīgajā gadījumā pamatot viņu vispārīgo apgalvojumu, kas minēts šā sprieduma 98. punktā, saskaņā ar kuru Regula Nr. 1049/2001 neesot jāpiemēro, jo esot pārkāpts Pamattiesību hartas 42. pants.

105    Šādos apstākļos nevar uzskatīt, ka Vispārējā tiesā ir pienācīgi iesniegts pakārtots pieteikums par Regulas Nr. 1049/2001 tiesiskuma novērtējumu no Pamattiesību hartas 42. panta perspektīvas.

106    Otrkārt, neatkarīgi no jebkura Regulas Nr. 1049/2001 tiesiskuma novērtējuma, prasītājas lūdz atcelt apstrīdēto lēmumu, pamatojoties uz to, ka, liedzot tām piekļuvi strīdīgajam dokumentam, Komisija esot pārkāpusi Pamattiesību hartas 42. pantu.

107    Šajā ziņā ir jāatgādina, ka Hartas 52. panta 2. punktā ir noteikts, ka Hartā atzītās tiesības, kuras ir paredzētas Līgumos, ir izmantojamas saskaņā ar šajos Līgumos noteiktajiem nosacījumiem un ierobežojumiem.

108    Saskaņā ar LESD 15. panta 3. punktu tiesības piekļūt iestāžu dokumentiem ir garantētas, ievērojot principus un nosacījumus, ko saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru nosaka Eiropas Parlaments un Eiropas Savienības Padome.

109    Saskaņā ar minēto noteikumu Regulā Nr. 1049/2001, kura ir pieņemta, pamatojoties uz EKL 255. pantu, kas bija LESD 15. panta 3. punkta priekštecis, ir noteikti vispārējie principi un ierobežojumi attiecībā uz tiesībām piekļūt Komisijas rīcībā esošajiem dokumentiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 28. marts, Deutsche Telekom/Komisija, T‑210/15, EU:T:2017:224, 113. punkts).

110    Tāpēc apstrīdētā lēmuma tiesiskums ir jāizvērtē attiecībā pret Regulu Nr. 1049/2001.

111    Savukārt no atbildes uz pirmo pamatu izriet, ka Komisija varēja likumīgi liegt prasītājām piekļuvi strīdīgajam dokumentam, pamatojoties uz Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešo ievilkumu, kas attiecas uz izmeklēšanas mērķa aizsardzību.

112    Tā kā iepriekš tika nospriests, ka Komisija minēto noteikumu ir piemērojusi pareizi, ir jāuzskata, ka, pieņemot apstrīdēto lēmumu, Komisija nav pārkāpusi Pamattiesību hartas 42. pantu.

113    Līdz ar to otrais pamats ir jānoraida, jo tā pirmā daļa nav pieņemama un otrā daļa nav pamatota.

3.      Par trešo pamatu – Pamattiesību hartas 47. panta pārkāpumu

114    Prasītājas apgalvo, ka, atsakoties piešķirt piekļuvi strīdīgajam dokumentam, Komisija esot pārkāpusi Pamattiesību hartas 47. pantu par tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību.

115    Komisija, ko atbalsta Francijas Republika, šo pamatu apstrīd.

116    Pirmkārt, prasītājas apgalvo, ka, tā kā tām ir atteikta piekļuve strīdīgajam dokumentam, tās nevar iesniegt Savienības tiesā prasību par strīdīgajā dokumentā ietvertā lēmuma atcelšanu.

117    Šajā ziņā – kā to norādījušas Komisija un Francijas Republika – pietiek konstatēt, ka strīdīgajā dokumentā nav lēmuma, kas varētu tikt atcelts saskaņā ar LESD 263. pantu.

118    Proti, saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, prasības atcelt tiesību aktu priekšmets var būt vienīgi akti vai lēmumi, kas rada saistošas tiesiskas sekas, kuras skar prasītāja intereses, būtiski mainot tā tiesisko stāvokli (skat. spriedumu, 2007. gada 6. decembris, Komisija/Ferriere Nord, C‑516/06 P, EU:C:2007:763, 27. punkts un tajā minētā judikatūra).

119    Tomēr, kā izriet no Paraugprakses kodeksa 16. punkta, Komisijas novērtējums pirmspaziņošanas procedūras noslēgumā nav Komisijas oficiālā nostāja, bet gan nesaistošs atzinums par paziņojuma projekta atbilstību un pirmšķietamo paredzētā projekta atbilstību Savienības tiesībām par valsts atbalstu.

120    Liedzot piekļuvi strīdīgajam dokumentam, Komisija tādējādi nav varējusi kavēt pieteikuma iesniedzēju tiesības celt Savienības tiesā prasību par tiesību akta atcelšanu.

121    Otrkārt, prasītājas apgalvo, ka apstrīdētā lēmuma rezultātā tām ir liegta iespēja iepazīties ar atlīdzinājuma protokolu, kas tām esot nepieciešams, lai tiesvedībā Conseil d’État (Valsts padome, Francija) pierādītu, ka dekrēts, ar ko atceļ atļauju ekspluatēt AES, ir nelikumīgs, jo tas neatbilst Savienības noteikumiem par valsts atbalstu.

122    Šajā ziņā būtu jāatgādina, ka prasītāju pieteikums par piekļuvi attiecās uz strīdīgo dokumentu, nevis uz ierosināto atlīdzinājuma protokolu. Tādējādi, pat ja Komisija būtu apmierinājusi prasītāju pieteikumu par piekļuvi, tās nebūtu saņēmušas dokumentu, kas, kā tās apgalvo, būtu nepieciešams viņu tiesvedībai.

123    Turklāt – kā to konstatējusi Komisija – Regulas Nr. 1049/2001 mērķis ir risināt jautājumus, kas saistīti ar publisku piekļuvi Savienības iestāžu dokumentiem, nevis jautājumus, kas saistīti ar pierādījumiem, kuri pusēm ir jāiesniedz tiesas procesā, neatkarīgi no tā, vai runa ir par tiesvedību Savienības tiesās vai valstu tiesās.

124    Atbilstoši judikatūrai valsts tiesvedībā lietu izskatošā valsts tiesa ir tā, kas lemj par pierādījumu un atbilstošu dokumentu iesniegšanas mehānismu saskaņā ar piemērojamām tiesībām, lai atrisinātu strīdu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2013. gada 13. septembris, Nīderlande/Komisija, T‑380/08, EU:T:2013:480, 82. punkts).

125    Tādējādi trešais pamats un līdz ar to visa prasība kopumā ir jānoraida.

 Par tiesāšanās izdevumiem

126    Atbilstoši Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs.

127    Tā kā prasītājām spriedums ir nelabvēlīgs, tām jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar Komisijas prasījumiem.

128    Saskaņā ar Reglamenta 138. panta 1. punktu dalībvalstis, kas iestājušās lietā, sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.

129    Tādējādi Francijas Republika sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (pirmā palāta)

nospriež:

1)      Prasību noraidīt.

2)      Commune de Fessenheim, Communauté de communes Pays Rhin-Brisach, Conseil départemental du Haut-Rhin un Conseil régional Grand Est Alsace Champagne-Ardenne Lorraine sedz savus tiesāšanās izdevumus, kā arī atlīdzina Eiropas Komisijas tiesāšanās izdevumus.

3)      Francijas Republika sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.

Pelikánová

Nihoul

Svenningsen

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2019. gada 14. maijā.

[Paraksti]


*      Tiesvedības valoda – franču.