VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (ceturtā palāta)
2015. gada 18. novembrī (*)
Šķīrējklauzula – Sestā un septītā pamatprogramma pētniecības, tehnoloģijas attīstības un demonstrējumu jomā – Līgumu priekšlaicīga izbeigšana – Tiesiskā paļāvība – Samērīgums – Labticība – Ārpuslīgumiskā atbildība – Prasības pārkvalificēšana – Prasību saistībā ar līgumisku un ārpuslīgumisku zaudējumu atlīdzību līdzāspastāvēšana – Agrīnās brīdināšanas sistēma (ABS) – Pietiekami būtisks tiesību normas, ar kuru privātpersonām piešķir tiesības, pārkāpums – Cēloņsakarība
Lieta T‑106/13
d.d. Synergy Hellas Anonymi Emporiki Etaireia Parochis Ypiresion Pliroforikis, Atēnas (Grieķija), ko pārstāv M. Angelopoulos un K. Damis, advokāti,
prasītāja,
pret
Eiropas Komisiju, ko pārstāv R. Lyal un A. Sauka, pārstāvji, kuriem palīdz L. Athanassiou un G. Gerapetritis, advokāti,
atbildētāja,
par prasībām sakarā ar līgumisku un ārpuslīgumisku zaudējumu atlīdzību, kas iesniegtas saistībā ar vairāku līgumu, kurus Komisija ir noslēgusi ar prasītāju sestajā un septītajā pamatprogrammā attiecībā uz pētniecības, tehnoloģijas attīstības un izstāžu pasākumiem, kas veicina Eiropas pētniecības telpas izveidi un jauninājumus, izpildi.
VISPĀRĒJĀ TIESA (ceturtā palāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs M. Preks [M. Prek], tiesneši I. Labucka un V. Kreišics [V. Kreuschitz] (referents),
sekretāre S. Spiropula [S. Spyropoulos], administratore,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2015. gada 29. aprīļa tiesas sēdi,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums (1)
[..]
Juridiskais pamatojums
I – Par prasību saistībā ar līgumisku zaudējumu atlīdzību
[..]
B – Par pieņemamību
[..]
2. Par argumentu saistībā ar projektiem, kas nav ARTreat projekts, pieņemamību
44 Komisija uzskata, ka prasītājai nebija tiesību pamatoties uz argumentiem saistībā ar projektiem, kuri nav ARTreat projekts, kas ir šīs lietas priekšmets. Turklāt tā uzskata, ka apgalvojumi saistībā ar J‑WeB projektu jau esot izvirzīti saistībā ar prasību lietā T‑365/12, kurā prasītāja savu prasību atsauca (rīkojums Synergy Hellas/Komisija, minēts 22. punktā, EU:T:2012:461). Tā uzskata, ka gadījumā, ja lietas dalībniekiem tiktu ļauts no jauna iesniegt pieteikumus un apgalvojumus, kurus tie ir atsaukuši, tas būtu pretrunā pareizas tiesvedības un procesuālās ekonomijas principam. Tādējādi prasītāja esot zaudējusi jebkādu leģitīmu interesi formulēt iebildumus par revīzijas, kas tika veikta saistībā ar J‑WeB līgumu, secinājumiem. Prasītāja apstrīd šo argumentu nepieņemamību.
45 Ņemot vērā šos argumentus, jāatgādina, ka Komisija ARTreat līgumu, kas bija noslēgts ar prasītāju, piemērojot minētā līguma II.38. panta 1. punkta c) apakšpunktu, izbeidza nelikumību dēļ, kuras prasītāja bija pieļāvusi, izpildot J‑WeB līgumu. Tā kā ARTreat līguma izbeigšanas iemesls ir nepienācīga J‑WeB līguma izpilde, prasītājai ir jābūt iespējai apstrīdēt minēto izpildi prasībā par līgumtiesisko atbildību par minēto lēmumu par izbeigšanu. Tādējādi Komisija kļūdaini apgalvo, ka prasītāja nevar norādīt uz argumentiem, kas ir saistīti ar J‑WeB projektu, saistībā ar prasību par līgumtiesisko atbildību, kuras pamatā ir ARTreat līgums.
46 Tas, ka prasītāja atsauca prasību lietā T‑365/12 Synergy Hellas/Komisija (skat. 22. punktu), kuras priekšmets bija J‑WeB līgums, neietekmē tās tiesības šo prasījumu ietvaros saistībā ar Komisijas līgumtiesisko atbildību ARTreat līguma izbeigšanas dēļ atsaukties uz nelikumībām, kas ir saistītas ar J‑WeB līguma izpildi.
47 Prasības atsaukšanas gadījumā Vispārējā tiesa nelemj ne par tās pieņemamību, ne par tās būtību, bet gan ņem vērā prasītājas gribu neturpināt tiesvedību. Rīkojumam par prasības atsaukšanu nav res judikata spēka. Tādējādi jau ir ticis nospriests, ka gadījumā, ja prasītājs ir atteicies no savas prasības, kas tajā tikusi iesniegta, izskatāmais strīds tiek izbeigts un attiecīgi vairs nepastāv lis pendens situācija attiecībā uz citu prasību. Tiesa precizēja, ka interese izvairīties no tā, ka personas šo iespēju varētu izmantot pretēji procesuālās ekonomijas principam, neprasa, lai lis pendens situācija pastāvētu arī attiecībā uz prasību, no kuras prasītājs ir atteicies, jo šī interese tiek pietiekami aizsargāta ar tiesāšanās izdevumu piespriešanu prasītājam (šajā ziņā skat. spriedumu, 2011. gada 9. jūnijs, Comitato “Venezia vuole vivere” u.c./Komisija, C‑71/09 P, C‑73/09 P un C‑76/09 P, Krājums, EU:C:2011:368, 32. punkts).
3. Par prasījumu pirmās daļas otrās sadaļas pieņemamību
48 Komisija uzskata, ka prasījumi saistībā ar summu EUR 343 828,88 apmērā ir jānoraida kā nepieņemami, pamatojoties uz to, ka joprojām notiek ARTreat projekta revīzija. Komisija norāda, ka kompetenti auditori pārbauda apsvērumus, jaunos paziņojumus par izmaksām un apjomīgos papildu dokumentus, ko prasītāja iesniedza pēc tam, kad tika paziņots provizoriskais ARTreat projekta revīzijas ziņojums. Komisija no tā secina, ka dienā, kad tika celta šī prasība, fakts, ka tā neesot samaksājusi pieprasīto summu EUR 343 828,88 apmērā, esot neskaidrs un hipotētisks (šajā ziņā skat. rīkojumu, 2013. gada 9. septembris, Planet/Komisija, T‑489/12, EU:T:2013:496, 38. un 42. punkts). Savukārt prasītājs nevar izvirzīt nākotnes vai nenoteiktas situācijas, lai pamatotu savu interesi lūgt atcelt apstrīdēto tiesību aktu. Turklāt tādējādi Vispārējai tiesai tiekot lūgts lemt par neeksistējošu jautājumu, pat par neeksistējošu aktu. Prasītāja apstrīd šo vērtējumu un uzskata, ka tai pienākas summa EUR 343 828,88 apmērā.
49 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka ikvienas personas, kas ceļ prasību tiesā, interesei celt prasību ir jābūt tādai, kas ir radusies un pastāvoša (spriedums, 2009. gada 30. septembris, Lior/Komisija un Komisija/Lior, T‑192/01 un T‑245/04, EU:T:2009:365, 247. punkts), un ka šī leģitīmā interese ir jāsaprot kā tāda, ka prasības rezultāts prasītājam var būt labvēlīgs (šajā ziņā skat. spriedumu, 2009. gada 6. oktobris, GlaxoSmithKline Services u.c./Komisija u.c., C‑501/06 P, C‑513/06 P, C‑515/06 P un C‑519/06 P, Krājums, EU:C:2009:610, 23. punkts un tajā minētā judikatūra).
50 Šajā gadījumā aplūkoto prasījumu mērķis ir piespriest Komisijai samaksāt par ARTreat līguma izpildi. Prasītāja lūdz Vispārējo tiesu piespriest Komisiju tai izmaksāt summu EUR 343 828,88 apmērā kā tai pienākošos samaksu par ARTreat projektu kopā ar procentiem.
51 Tas, ka Komisija šobrīd izvērtē, vai prasītājas norādītās izmaksas ir atbilstīgas un attiecīgi vai tai pienākas summa EUR 343 828,88 apmērā, neļauj konstatēt, ka prasītājai nebūtu radusies un pastāvoša interese celt prasību iepriekš minētās judikatūras izpratnē. Jau prasības celšanas brīdī ir acīmredzami, ka prasītājai bija izredzes saņemt labvēlīgu prasības iznākumu. Tādējādi prasītājai ir radusies un pastāvoša interese panākt, lai Vispārējā tiesa piespriestu Komisijai samaksāt summu EUR 343 828,88 apmērā ar procentiem par ARTreat līguma izpildi.
52 Turklāt Komisija nevar atsaukties uz to, ka prasītājai nav intereses celt prasību, pamatojoties uz to, ka prasības celšanas laikā tas, vai tā prasītājai nav samaksājusi summu EUR 343 828,88 apmērā, bija neskaidri vai hipotētiski. Ceļot prasību, bija skaidrs, ka Komisija aplūkoto summu nebija samaksājusi.
53 Jautājumi par to, vai Komisijai bija jāmaksā aplūkotā summa pirms prasības celšanas, vai tā varēja apturēt maksājumu dēļ notiekošās revīzijas un vai Vispārējai tiesai bija jāaptur tiesvedības līdz Komisijas audita beigām vai arī, gluži pretēji, tai bija tieši jālemj par izmaksu atbilstību, skar tādu apstākļu vērtējumu, kas ir saistīti ar prasības izskatīšanu pēc būtības, nevis tās pieņemamību. Tādējādi prasības, kuras pamatā ir šķīrējklauzula, kontekstā jau ir nospriests, ka tas, ka parāds ir droši zināms, skaitliski noteikts un pieprasāms, saskaņā ar strīdā piemērojamām tiesībām ir uzskatāms par prasības par samaksu, ko cēlis minētā parāda kreditors, pamatotības nosacījumu (šajā ziņā skat. spriedumu, 2014. gada 16. jūlijs, Isotis/Komisija, T‑59/11, Krājums, EU:T:2014:679, 280. punkts).
54 Prasītājas prasījumu, kuru mērķis ir piespriest Komisijai samaksāt naudas summu, pieņemamību neliek apšaubīt rīkojums Planet/Komisija (48. punkts, EU:T:2013:496), uz kuru norāda Komisija. Atšķirībā no šīs lietas, kurā prasītājas prasības mērķis ir saņemt pakalpojumu no Komisijas, prasības, kuru prasītāja cēla Vispārējā tiesā lietā Planet, mērķis bija saņemt Savienības tiesas konstatējumu, kas tai ļautu saglabāt summu, kuru Komisija jau ir izmaksājusi saskaņā ar aplūkotajiem līgumiem (skat. spriedumu, 2015. gada 26. februāris, Planet/Komisija, C‑564/13 P, EU:C:2015:124, 18. punkts).
55 Savukārt, kā norāda ģenerāladvokāte J. Kokote [J. Kokott] savos secinājumos lietā Planet/Komisija (C‑564/13 P, Krājums, EU:C:2014:2352), ja piespriešanas prasību gadījumā, kuras ir vērstas uz konkrētu prasījumu izpildi, interese celt prasību parasti bez problēmām ir secināma no pašas prasības, abstraktas konstatēšanas prasības par kādu tiesisku attiecību pastāvēšanu vai nepastāvēšanu gadījumā prasītāja pamatotā interese principā ir īpaši jāpierāda. Tas tādēļ, ka Savienības tiesu uzdevums nav izdot abstraktus juridiskus atzinumus (ģenerāladvokātes J. Kokotes secinājumi lietā Planet/Komisija, minēti iepriekš, EU:C:2014:2352, 41. punkts).
56 Līdz ar to Komisijas šajā ziņā izvirzītā iebilde par nepieņemamību ir noraidāma.
C – Par lietas būtību
1. Ievada apsvērumi
57 ARTreat līguma II pielikuma II.38. panta 1. punktā ir paredzēts, ka:
“[..] Komisija var izbeigt dotācijas nolīgumu vai izbeigt saņēmēja dalību šādos gadījumos: [..]
c) ja saņēmējs apzināti vai neapzināti ir pieļāvis pārkāpumu, izpildot kādu ar Komisiju noslēgtu dotācijas nolīgumu.”
58 Pārkāpuma jēdziens ARTreat līguma II pielikuma II.1. panta 10. punktā ir definēts šādi: “jebkurš Kopienu tiesību akta vai līgumisko pienākumu pārkāpums līgumslēdzēja darbības vai bezdarbības dēļ, kā rezultātā nepamatotu izdevumu veidā ir radīti vai var tikt radīti zaudējumi Eiropas Kopienu vispārējam budžetam vai to pārvaldītiem budžetiem”.
59 Komisija izbeidza ar prasītāju noslēgto līgumu saistībā ar ARTreat projektu, piemērojot iepriekš minēto II.38. pantu, pamatojoties uz to, ka J‑WeB līguma finanšu revīzijas laikā, ko veica sabiedrība Kypris & Associates Komisijas vārdā, tika atklāts, ka liela daļa prasītājas norādīto izmaksu nebija atbilstīgas (skat. J‑WeB līguma galīgo revīzijas ziņojumu).
60 Prasītāja uzskata, ka šī izbeigšana ir prettiesiska, jo Komisija tās izdevumus par J‑WeB līgumu esot kļūdaini uzskatījusi par neatbilstīgiem. Tā savu prasību par līgumā paredzētu zaudējumu atlīdzību balsta uz apgalvojumu, ka ar minēto līguma izbeigšanu esot pārkāpts, pirmkārt, tiesiskās paļāvības aizsardzības princips un, otrkārt, samērīguma princips (skat. 42. punktu). Prasītāja uzskata, ka nelikumīga ARTreat līguma izbeigšana tai esot radījusi zaudējumus EUR 343 828,88 apmērā. EUR 94 112,93 no šīs summas tai pienākoties kā negūtā peļņa par laikposmu starp ARTreat līguma laušanu un ARTreat projekta beigām un EUR 249 715,95 tai pienākoties par izmaksām, kas tai esot radušās pirms ARTreat līguma izbeigšanas.
2. Par tiesiskās paļāvības aizsardzības principa pārkāpumu
61 Sava pamata atbalstam, saskaņā ar kuru ARTreat līguma izbeigšana pārkāpjot tiesiskās paļāvības aizsardzības principu, pirmkārt, prasītāja apstrīd galīgā revīzijas ziņojuma par J‑WeB projektu ticamību. Sabiedrības Ernst & Young revīzijas ziņojumi par Metabo projektu un sabiedrības BDO ziņojumi par J‑WeB projektu apstiprinot prasītājas laika uzskaites sistēmas ticamību un tās izdevumu atbilstību. Otrkārt, prasītāja uzskata, ka, lai lemtu par nepieciešamību aizsargāt tās tiesisko paļāvību, Vispārējai tiesai ir jāņem vērā fakts, ka tas, ka tās paziņojumi par izdevumiem tika noraidīti sešpadsmit mēnešus pēc sabiedrības Ernst & Young veiktās revīzijas par Metabo līgumu, pārsniedz saprātīgu termiņu. Treškārt, prasītāja uzskata, kā to pierāda 2012. gada 22. augusta sanāksmes protokols un 2012. gada 24. septembra elektroniskā vēstule, ka tā ir vienojusies ar Komisiju par ARTreat līguma neizbeigšanu. Komisija tomēr esot prettiesiski atkāpusies no šīs vienošanās, tai nodarot būtiskus materiālus un nemateriālus zaudējumus.
62 Komisija apstrīd prasītājas argumentus. Vispirms, ņemot vērā, ka tai ir skaidri redzamas līgumattiecības ar prasītāju, Komisija uzskata, ka tā nevar tai pārmest tiesiskās paļāvības aizsardzības principa, kurš to saista kā administratīvu iestādi ar tās pakļautībā esošām personām, pārkāpumu. Turklāt tā uzskata, ka prasītāja nav izvirzījusi nevienu pamatu attiecībā uz tiesiskās paļāvības aizsardzības izpausmēm līgumtiesībās. Turklāt iebildumi, kuru pamatā ir labticības principa pārkāpums un tiesību ļaunprātīga izmantošana, nesot pieņemami, jo tie pirmo reizi esot izvirzīti replikas raksta stadijā un esot pārāk nenoteikti. Visbeidzot un katrā ziņā Komisija uzskata, ka tā prasītājai neesot sniegusi nekādu tiesisko paļāvību un ka tā neesot pārkāpusi saprātīgu termiņu.
63 Ņemot vērā šos argumentus, jāatgādina, ka LESD ieviesa autonomu tiesiskās aizsardzības līdzekļu sistēmu. LESD 272. pantā ir paredzēts, ka Tiesas kompetencē ir sniegt spriedumus saskaņā ar šķīrējklauzulām, kas ietvertas publisko tiesību vai privāttiesību līgumos, kurus noslēgusi Savienība vai kuri noslēgti tās vārdā.
64 Prasītāja cēla prasību par līgumā noteiktu zaudējumu atlīdzību, pamatojoties uz ARTreat līguma 9. pantā ietverto šķīrējklauzulu, kas paredz, ka tikai Vispārējā tiesa pirmajā instancē var izskatīt strīdus starp Komisiju un saņēmēju attiecībā uz minētā subsīdiju līguma interpretāciju, piemērošanu un spēkā esamību (skat. 38. punktu).
65 Šīs prasības par līgumā paredzētu zaudējumu atlīdzību kontekstā prasītāja attiecībā uz 61. punktā norādītajiem pamatiem apgalvo, ka ir pārkāpts tiesiskās paļāvības aizsardzības princips. Prasītāja precizē, ka norādītā tiesiskā paļāvība ir “izvērtēta no pilsoņa skatu punkta” un “paredz pēdējā minētā paļāvības aizsardzību, īstenojot turpinātu un uzticamu publisko darbību, uz kuru pilsonis var pamatoties, veicot zināmas darbības un balstot zināmas cerības”. Turklāt prasītāja uzskata, ka šis princips ir “prettiesisku administratīvo aktu atcelšanas principa ierobežojums”.
66 Šajā ziņā ir jāuzskata, ka tiesiskās paļāvības aizsardzības princips, uz kuru norāda prasītāja, regulē subordinācijas attiecības starp pakļauto personu un administrāciju, un jāatgādina, ka saskaņā ar iedibinātu judikatūru tiesības pieprasīt tiesiskās paļāvības aizsardzību pret Savienības administrāciju attiecas uz visām privātpersonām, kuras atrodas tādā situācijā, no kuras izriet, ka minētā administrācija, tām sniedzot konkrētus solījumus, ir tām radījusi pamatotas cerības. Par šādiem solījumiem neatkarīgi no tā, kādā veidā tie ir paziņoti, uzskata konkrētu, beznosacījumu un saskaņotu informāciju, kas ir iegūta no pilnvarotiem un ticamiem avotiem. Turpretī neviens nevar apgalvot šī principa pārkāpumu, ja nav bijis konkrētu solījumu, ko viņam būtu sniegusi administrācija (skat. spriedumu, 2003. gada 19. marts. Innova Privat-Akademie/Komisija, T‑273/01, Krājums, EU:T:2003:78, 26. punkts un tajā minētā judikatūra). Tādējādi šis princips ietilpst likumības pārbaudē, piemērojot LESD 263. pantu, ko Vispārējā tiesa var veikt attiecībā uz iestāžu pieņemtiem aktiem.
67 Tomēr šajā gadījumā prasība Vispārējā tiesā ir celta tās tiesas, kas izskata līgumisku strīdu, statusā. Protams, lai gan saskaņā ar ARTreat līguma 9. punktu (skat. 39. punktu) šo līgumu īpaši regulē Savienības tiesības, šīs apstāklis neļauj mainīt Vispārējās tiesas kompetenci, kāda tā ir noteikta ar prasītājas izvēlēto tiesību aizsardzības līdzekli. Prasībā par līgumā noteiktu zaudējumu atlīdzību prasītāja tādējādi Komisijai var pārmest tikai to, ka tā ir pārkāpusi līgumiem piemērojamas tiesības, proti, līguma noteikumu, finanšu regulējuma vai Savienības līgumu tiesību principu pārkāpumus, un pakārtoti – Beļģijas līgumu tiesību principu pārkāpumus (šajā ziņā skat. spriedumu, 2009. gada 3. jūnijs, Komisija/Burie Onderzoek en Advies, T‑179/06, EU:T:2009:171, 118. punkts).
68 Tādējādi prasītājas celtās prasības par līgumā noteiktu zaudējumu atlīdzību kontekstā Vispārējai tiesai par nepieņemamu jāatzīst iebildums par to, ka Komisija, izpildot ARTreat līgumu, ir pārkāpusi 66. punktā definēto tiesiskās paļāvības aizsardzības principu.
69 Tomēr replikas rakstā prasītāja precizē, ka tās iebildums par tiesiskās paļāvības aizsardzības principa pārkāpumu ir jāizskata saistībā ar labticīgu vienošanos izpildi un aizliegumu ļaunprātīgi piemērot līguma noteikumus.
70 Pretēji Komisijas norādītajam tās atbildēs uz Vispārējās tiesas rakstveida jautājumiem, šis apgalvojums nav nepieņemams tādēļ, ka tas būtu nokavēts vai neprecīzs. Pamats vai arguments, kurš papildina sākotnēji prasības pieteikumā tieši vai netieši norādītu pamatu un kurš ar to ir cieši saistīts, ir jāatzīst par pieņemamu (skat. spriedumu, 2007. gada 14. marts, Aluminium Silicon Mill Products/Padome, T‑107/04, Krājums, EU:T:2007:85, 60. punkts un tajā minētā judikatūra). Savukārt šajā gadījumā prasītāja savā prasības pieteikumā norāda uz Beļģijas Civilprocesa kodeksa 1134. panta, kas ir piemērojams ARTreat līgumam saskaņā ar tā 9. pantu, piemērošanu. Šajā Beļģijas Civilprocesa kodeksa pantā ir paredzēts nolīguma pušu pienākums to izpildīt labticīgi. Turklāt uz tiesiskās paļāvības veidu var atsaukties līgumtiesībās, ja tā veicina to, ka tiek ievērots līguma pušu pienākums to izpildīt labticīgi.
71 Turklāt Komisija nevar atsaukties uz to, ka prasītājas iebildums nav precīzs, jo atbildes rakstā uz repliku tā argumentēja, ka Savienības finanšu atbalsta saņēmējs, kas neievēro būtisku nosacījumu, no kura bija atkarīga atbalsta piešķiršana, nevar atsaukties uz tiesiskās paļāvības aizsardzības principu, lai apstrīdētu Komisijas atteikumu tam piešķirt sākotnēji nolīgto summu, un ka prasītāja nevar atsaukties uz tiesiskās paļāvības aizsardzības principu, ja tā nav ievērojusi finansiālās saistības, no kurām ir atkarīgs finansiālais ieguldījums.
72 Tas, ka nevar tikt izslēgts, ka līgumtiesībās var atsaukties uz kādu tiesiskās paļāvības veidu, ja tas veicina to, ka tiek ievērots līguma pušu pienākums to izpildīt labticīgi, izriet no tā, ka nolīgumu labticīgas izpildes princips neļauj izpildīt līgumu tādā veidā, kas uzskatāms par ļaunprātīgu tiesību izmantošanu.
73 Beļģijas Cour de cassation [Kasācijas tiesa] tādējādi nosprieda, ka Beļģijas Civilprocesa kodeksa 1134. pantā iekļautais princips, saskaņā ar kuru nolīgumi ir jāizpilda labticīgi, aizliedz pusei ļaunprātīgi izmantot tai nolīgumā atzītās tiesības. Ļaunprātīga tiesību izmantošana izpaužas tādējādi, ka tiesības tiek izmantotas veidā, kas acīmredzami pārsniedz robežas, kādās šīs tiesības parasti izmantotu piesardzīga un rūpīga persona. (2007. gada 16. novembra lieta, spriedums Nr. C.06.0349.F.1). Nevar izslēgt, ka par ļaunprātīgu tiesību izmantošanu tiek uzskatīts fakts, ka tiesību īpašnieks uz tām atsaucas pēc tam, kad tas otrai pusei ir radījis tiesisku paļāvību, kuru tas neīsteno ar rīcību, kas parasti nav saderīga ar normālu šo tiesību izmantošanu.
74 Tomēr šajā gadījumā Komisija prasītājai nekādā veidā nav sniegusi tiesisku paļāvību, ka tā neizbeigs ARTreat līgumu, piemērojot minētā līguma II pielikuma II.38. panta 1. punkta c) apakšpunktu, pēc tam, kad sabiedrības Kypris & Associates veiktā J‑WeB līguma revīzijas rezultāti atklāja lielu skaitu neatbilstošu izmaksu.
75 Ciktāl prasītāja norāda, ka tai varēja būt tiesiskā paļāvība, ka J‑WeB līguma izmaksas būs atbilstīgas, jo sabiedrība Ernst & Young esot veikusi līdzīgu revīziju attiecībā uz Metabo projektu un secinājusi, ka tā izdevumi ir atbilstīgi, jānorāda, ka revīzijas ziņojums par Metabo projektu, uz kuru atsaucas prasītāja, bija tikai revīzijas ziņojuma projekts. Šī ziņojuma pagaidu raksturs prasītājai neļauj radīt nekāda veida tiesisko paļāvību.
76 Turklāt prasītāja pietiekami precīzi nenorāda, kāda iemesla dēļ tā uzskata, ka Metabo līguma izmaksu novērtējums ir pārnesams uz J‑WeB projekta izmaksām. Tā arī nenorāda, uz kāda pamata tā uzskata, ka Komisija ir piekritusi šim revīzijas ziņojumam par Metabo projektu. Šajā revīzijas ziņojuma projektā ir norādīts, ka minētais ziņojums ir sagatavots pēc Komisijas lūguma, bet ka tajā tiek pausts neatkarīga auditora viedoklis, kas nav uzskatāms par oficiālu Komisijas viedokli. Turklāt Komisija norāda atbildes rakstā uz repliku, ka šis ziņojuma projekts nekad nav ticis pabeigs, tas nav ticis apstiprināts un ka tas bija jāaizstāj ar ARTreat projekta revīzijas ziņojumu.
77 Šos secinājumus neapstrīd prasītājas norādītais apstāklis, ka kopš brīža, kad sabiedrība Ernst & Young pieņēma revīzijas ziņojuma projektu par Metabo līguma izpildi, un lielas daļas izmaksu noraidīšanas pēc J‑WeB līguma izpildes, pagāja sešpadsmit mēneši. Laiks, kas pagājis starp diviem vērtējumiem, neietekmē attiecīgajās revīzijās ietverto vērtējumu precizitāti vai neprecizitāti. Tas, ka ir pagājis minētais laiks, arī nesniedz lielāku ticamību pirmajā revīzijas ziņojumā iekļautajam vērtējumam.
[..]
3. Par samērīguma principa pārkāpumu
a) Par izbeigšanas samērīgumu
87 Prasītāja būtībā uzskata, ka ARTreat līguma izbeigšana pēc J‑WeB līguma revīzijas ziņojuma ir nesamērīga. Šī iebilduma pamatojumam tā, pirmkārt, apgalvo, ka revīzijas ziņojumā par J‑WeB līgumu kļūdaini tika secināti finanšu pārkāpumi, kā to pierāda sabiedrību BDO un Ernst & Young veiktie revīzijas ziņojumi, un ka revīzijas ziņojums par J‑WeB projektu ir patvaļīga vērtējuma rezultāts, jo sabiedrība Kypris & Associates nav objektīva. Otrkārt, prasītāja uzskata, ka aplūkotā līguma izbeigšana ir pretrunā nolīgumam, kuru tā bija panākusi ar Komisiju 2012. gada 22. augustā. Treškārt, tā apgalvo, ka ir pārkāpti termiņi, kas paredzēti, pirmkārt, Lēmuma 2011/161 5.3. punktā attiecībā uz apelācijas komitejas veikto ARTreat līguma izbeigšanas pārskatīšanu un, otrkārt, ARTreat līguma II pielikuma II.22. pantā attiecībā uz galīgā revīzijas ziņojuma nosūtīšanu. Ceturtkārt, prasītāja uzskata, ka ARTreat un Metabo līgumu izbeigšana ir prettiesiska, jo tā ir notikusi, gan pirms bija beidzies termiņš prasības celšanai apelāciju komitejā, gan pirms šīs komitejas lēmuma. Komisija apstrīd šos apgalvojumus un uzskata, ka minētā izbeigšana bija samērīga.
88 Ņemot vērā šos iebildumus, jāatgādina, ka LES 5. panta 4. punktā iekļautais samērīguma princips ir vispārējs Savienības tiesību princips. Šis princips nosaka, ka Savienības iestāžu pieņemtie akti nedrīkst pārsniegt to, kas ir piemērots un nepieciešams, lai sasniegtu attiecīgajā tiesiskajā regulējumā noteiktos mērķus (skat. spriedumu, 2013. gada 13. septembris, Makhlouf/Padome, T‑383/11, Krājums, EU:T:2013:431, 98. punkts un tajā minētā judikatūra).
89 Šis princips regulē visus Savienības darbības veidus neatkarīgi no tā, vai tie ir vai nav balstīti uz līgumu (spriedums, 2004. gada 25. maijs, Distilleria Palma/Komisija, T‑154/01, Krājums, EU:T:2004:154, 44. punkts). Līgumsaistību izpildes kontekstā šī principa ievērošana veicina plašāku līguma pušu pienākumu to izpildīt labticīgi. Saskaņā ar Beļģijas tiesībām, kas ir piemērojamas ARTreat līgumam (skat. 39. punktu), pienākums līgumus izpildīt labticīgi aizliedz pusei izmantot tiesības veidā, kas acīmredzami pārsniedz robežas, kādās šīs tiesības parasti izmantotu piesardzīga un rūpīga persona (skat. 73. punktu).
90 Šajā gadījumā Komisija, piemērojot ARTreat līguma II pielikuma II.38. panta 1. punkta c) apakšpunktu, vienpusēji pārtrauca prasītājas dalību šajā līgumā, pamatojoties uz J‑WeB līguma galīgo revīzijas ziņojumu. Komisija uzskatīja, ka galīgais revīzijas ziņojums par J‑WeB līgumu pierādīja, ka prasītāja ir pieļāvusi pārkāpumu ARTreat līguma II pielikuma II.1. panta izpratnē, kas tai ļāva vienpusēji izbeigt minēto līgumu, piemērojot minētā līguma II pielikuma II.38. panta 1. punkta c) apakšpunktu.
91 Lai izvērtētu, vai Komisija ir samērīgi piemērojusi ARTreat līguma II pielikuma II.38. panta 1. punkta c) apakšpunktu, jānorāda, ka galīgajā revīzijas ziņojumā par līgumu, kuru Komisija bija noslēgusi ar prasītāju par J‑WeB projekta subsīdijām, sabiedrības Kypris & Associates auditori noraidīja visas deklarētās personāla izmaksas, tās uzskatot par neatbilstīgām. Viņi šādu secinājumu izdarīja, ņemot vērā šādus konstatējumus:
– prasītājas darba laika reģistrācijas sistēmas ticamības trūkumu;
– pietiekamu un atbilstošu pierādījumu trūkumu, kas ļautu apstiprināt prasītājas deklarēto stundu skaitu un personāla ieguldījumu projekta izpildē, un
– apakšuzņēmuma līgumu, kas noslēgts starp prasītāju un trešo sabiedrību un kas tika izmantots par pamatu rēķiniem, kuros tika norādītas atsauces uz J‑WeB līgumu, kas nebija ne paziņots Komisijai, ne saņēmis tās piekrišanu un kas rada šaubas par vienību, kura faktiski ir īstenojusi J‑WeB projektu.
92 No tā izriet, ka šo izdevumu deklarācija, kuru bija sagatavojusi prasītāja, lai saņemtu atlīdzību par tiem no Komisijas, nebija ticama un ka prasītāja nav izpildījusi savs līgumsaistības deklarēt tikai atbilstīgus izdevumus. Šāda neizpilde ir pārkāpums ARTreat līguma II pielikuma II.1. panta 10. punkta izpratnē. Tā radīja vai varēja radīt zaudējumus Savienības vispārējam budžetam. Piemērojot ARTreat līguma II pielikuma II.38. panta 1. punkta c) apakšpunktu, tas pamato minētā līguma izbeigšanu un šī izbeigšana nav uzskatāma par nesamērīgu vai par ļaunprātīgu tiesību izmantošanu. Prasītāja neapstrīd ARTreat līguma II pielikuma II.38. panta 1. punkta c) apakšpunktā paredzēto līguma izbeigšanas iemeslu likumību. Turklāt revīzijas laikā konstatētie pārkāpumi ir pietiekami smagi, tādējādi ARTreat līguma izbeigšana nav uzskatāma par tādu tiesību vienpusēji izbeigt līgumu īstenošanu, kas acīmredzami pārsniegtu robežas, kādās šīs tiesības parasti izmantotu piesardzīga un rūpīga persona.
[..]
II – Par prasību par ārpuslīgumisko zaudējumu atlīdzību
[..]
C – Par lietas būtību
[..]
2. Par konfidencialitātes pienākuma un 2012. gada 22. augusta protokolā minētā nolīguma pārkāpumiem, par nepiekrišanu apsvērumiem par sākotnējo ARTreat un Metabo līgumu revīzijām, par galīgā revīzijas ziņojuma nepieņemšanu un “labas administrācijas” principa pārkāpumu
141 Komisija uzskata, ka prasītājas ārpuslīgumiskās prasības par zaudējumu atlīdzību priekšmets šajā gadījumā attiecas uz līgumisku kaitējumu. No tā Komisija secina, ka prasītājas apgalvojumi ārpuslīgumiskās prasības par zaudējumu atlīdzību pamatojumam ir jāizvērtē līguma noteikumu gaismā.
142 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka LESD izveido pilnīgu tiesību aizsardzības līdzekļu sistēmu. Katrs no šiem tiesību aizsardzības līdzekļiem ir autonoms un tam tiesību aizsardzības iespēju sistēmā ir pašam sava funkcija, un uz to attiecas izpildes kritēriji, ņemot vērā tā īpašo mērķi (šajā ziņā skat. spriedumus, 2004. gada 23. marts, Ombuds/Lamberts, C‑234/02 P, Krājums, EU:C:2004:174, 59. punkts, un 2008. gada 3. septembris, Kadi un Al Barakaat International Foundation/Padome un Komisija, C‑402/05 P un C‑415/05 P, Krājums, EU:C:2008:461, 281. punkts).
143 LESD 268. pantā noteiktās prasības par ārpuslīgumisko atbildību priekšmets ir lūgt atlīdzināt zaudējumus, kas nodarīti ar aktu vai prettiesisku rīcību, kurā ir vainojama kāda Savienības iestāde vai struktūrvienība (spriedums Ombuds/Lamberts, minēts 142. punktā, EU:C:2004:174, 59. punkts). Kā tika atgādināts 124. punktā, Savienības ārpuslīgumiskā atbildība ir pakļauta vairākiem nosacījumiem, kas ir saistīti ar Savienības iestādei pārmestās rīcības nelikumību, to, ka zaudējumiem ir patiesi jāpastāv, un cēloņsakarību starp minēto iestādes rīcību un norādītajiem zaudējumiem.
144 LESD 272. pantā paredzētās prasības sakarā ar līgumisku atbildību priekšmets ir prasība atlīdzināt zaudējumus, kuri izriet no līguma, kas ir noslēgts ar Savienību vai tās vārdā. Savienības tiesas kompetence un līgumslēdzēju pušu atbildība ir atkarīga no līguma noteikumu piemērojamības un it īpaši no noteikumiem par kompetences piešķiršanu un līgumam piemērojamo tiesību noteikšanu. Šī kompetence ir atkāpe no vispārējām tiesībām un tādējādi ir jāinterpretē šauri (spriedumi, 1986. gada 18. decembris, Komisija/Zoubek, 426/85, Krājums, EU:C:1986:501, 11. punkts, un 2010. gada 16. decembris, Komisija/Arci Nuova associazione comitato di Cagliari un Gessa, T‑259/09, EU:T:2010:536, 39. punkts). Tādējādi Vispārējā tiesa var izskatīt vienīgi prasības, kas izriet no līguma, kurā ir ietverta šķīrējklauzula, vai tādas, kam ir tiešs sakars ar no tā izrietošajām saistībām (spriedums Komisija/Zoubek, minēts iepriekš, EU:C:1986:501, 11. punkts).
145 Ņemot vērā iepriekš minēto tiesību aizsardzības līdzekļu autonomiju un ar katru no šiem aizsardzības līdzekļiem saistītās atbildības rašanās nosacījumus, Vispārējai tiesai ir jānosaka, vai tajā celtās prasības par zaudējumu atlīdzību priekšmets ir tāda prasība par zaudējumu atlīdzību, kas objektīvi un vispārīgi ir pamatota ar līgumiskām vai ārpuslīgumiskām tiesībām un saistībām (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2013. gada 18. aprīlis, Komisija/Systran un Systran Luxembourg, C‑103/11 P, Krājums, EU:C:2013:245, 66. punkts).
146 Tādējādi tika nospriests, ka tikai ar atsaukšanos uz tiesību normām vai tiesību principiem, kuri neizriet no līguma, kas ir saistošs pusēm, bet kas tām nosaka pienākumus, nevar izmainīt strīda līgumisko raksturu (skat. spriedumus, 2009. gada 20. maijs, Guigard/Komisija, C‑214/08 P, EU:C:2009:330, 43. punkts; Komisija/Systran un Systran Luxembourg, minēts 145. punktā, EU:C:2013:245, 65. punkts, un 2010. gada 19. maijs, Nexus Europe (Ireland)/Komisija, T‑424/08, EU:T:2010:211, 60. punkts).
147 Tādējādi, ņemot vērā, ka saskaņā ar LESD Savienības tiesām principā ir kompetence lemt gan par prasībām par iestāžu ārpuslīgumisko atbildību, gan par prasībām sakarā ar iestāžu līgumisko atbildību, ja tās ir noslēgušas līgumu, kurā ir iekļauta šķīrējklauzula, ir nospriests, ka gadījumā, ja Vispārējā tiesā ir celta prasība par ārpuslīgumisku atbildību, lai gan runa patiesībā ir par līgumiska rakstura strīdu, tā prasību pārkvalificē, ja ir izpildīti šādai pārkvalificēšanai izvirzītie nosacījumi (spriedums, 2001. gada 19. septembris, Lecureur/Komisija, T‑26/00, Krājums, EU:T:2001:222, 38. punkts; rīkojums, 2004. gada 10. maijs, Musée Grévin/Komisija, T‑314/03 un T‑378/03, Krājums, EU:T:2004:139, 88. punkts, un spriedums, 2014. gada 24. oktobris, Technische Universität Dresden/Komisija, T‑29/11, Krājums, EU:T:2014:912, 42. punkts).
148 Konkrētāk, kā tas ir atzīts judikatūrā, ja pastāv šāda rakstura strīds, Vispārējā tiesa nevar pārkvalificēt prasību vai nu tad, ja tieša prasītāja griba nepamatot savu prasījumu ar LESD 272. pantu nepieļauj šādu pārkvalificēšanu (šajā ziņā skat. rīkojumu Musée Grévin/Komisija, minēts 147. punktā, EU:T:2004:139, 88. punkts; spriedumu CEVA/Komisija, minēts 99. punktā, EU:T:2010:240, 59. punkts, un rīkojumu, 2012. gada 6. septembris, Technion un Technion Research & Development Foundation/Komisija, T‑657/11, EU:T:2012:411, 55. punkts), vai arī tad, ja prasība nav pamatota ne ar vienu pamatu, kas attiecas uz to tiesību normu pārkāpumu, kuras reglamentē attiecīgās līgumattiecības, neatkarīgi no tā, vai runa ir par līgumā iekļautiem noteikumiem vai līgumā norādīta valsts likuma normām (skat. spriedumu, 2014. gada 16. oktobris, Federación Española de Hostelería/EACEA, T‑340/13, EU:T:2014:889, 35. punkts un tajā minētā judikatūra).
149 Turklāt jānorāda, ka tas, ka iestāde ir pārkāpusi līguma noteikumu, pats par sevi nevar izraisīt minētās iestādes ārpuslīgumisko atbildību attiecībā pret kādu no pusēm, ar kuru tā ir noslēgusi līgumu, kurā ir ietverts minētais noteikums. Šādā gadījumā faktiski nelikumības, kuras pieļaušanā tiek vainota minētā iestāde, izcelsme ir līgumtiesiska un tā rodas no tās kā līgumslēdzējas puses saistībām, nevis cita statusa dēļ, piemēram, administratīvās iestādes statusa dēļ. Tādējādi šādos apstākļos prasības par ārpuslīgumisko atbildību pamatojumam izvirzītais apgalvojums, ka ir pārkāpti līguma noteikumi, ir jāatzīst kā neefektīvs.
150 Tomēr nevar izslēgt, ka Savienības iestādes līgumiskā un ārpuslīgumiskā atbildība var līdzāspastāvēt attiecībā uz kādu no tās līgumslēdzējas pusēm. Prettiesiskas rīcības, kādas pieļaušanā var vainot iestādi, raksturs, kas rada zaudējumus, kuri var būt prasības par ārpuslīgumisku zaudējumu segšanu priekšmets, nav iepriekš noteikts (šajā ziņā skat. spriedumus Ombuds/Lamberts, minēts 142. punktā, EU:C:2004:174, 59. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2009. gada 18. decembris, Arizmendi u.c./Padome un Komisija, T‑440/03, T‑121/04, T‑171/04, T‑208/04, T‑365/04 un T‑484/04, Krājums, EU:T:2009:530, 65. punkts). Pat ja varētu pieņemt, ka ir šāda iestāžu atbildību līdzāspastāvēšana, tā ir iespējama tikai ar nosacījumu, ka, pirmkārt, nelikumība, par kuru tiek vainota attiecīgā iestāde, ir ne tikai līgumsaistību, bet arī tai noteiktu vispārīgu saistību pārkāpums un, otrkārt, šai nelikumībai attiecībā pret minēto vispārējo saistību ir jāizraisa citi zaudējumi, nevis tie, kas izriet no sliktas līguma izpildes.
151 Šajā gadījumā trīs no četriem iebildumiem, kurus prasītāja ir izvirzījusi savas prasības par ārpuslīgumisko zaudējumu atlīdzību, kas apkopoti 125. un nākamajos punktos, ir objektīvi balstīti uz apgalvotajiem līgumiska rakstura pārkāpumiem un nav norādīts ne uz vienu zaudējumu, kas neizrietētu no sliktas līguma izpildes.
152 Attiecībā uz to, ka Komisija, kā apgalvots, ir izplatījusi konfidenciālu informāciju, jānorāda, ka tas izpaužas tā, ka tā ir informējusi projektu ARTreat un Metabo koordinatorus attiecīgi par līguma ARTreat un līguma Metabo laušanu. Apgalvotā konfidenciālā informācija, proti, tas, ka Komisija ir izbeigusi līgumus ARTreat un Metabo ar prasītāju, ir informācija, kuras avots ir Komisija un kura ir tās kā līgumslēdzējas puses, nevis administratīvās iestādes rīcībā. Turklāt attiecīgo projektu koordinatori, kuriem apgalvotā konfidenciālā informācija tika izpausta, nav attiecīgā līguma trešās personas. Tie ir prasītājas un Komisijas līgumpartneri. Visbeidzot, pati prasītāja šī iebilduma pamatojumam norāda uz šo līgumu II pielikuma II.22. panta 8. punkta pārkāpumu, saskaņā kuru Komisija var veikt pārbaudes uz vietas saskaņā ar Regulu Nr. 2185/96 un Eiropas Parlamenta un Komisijas 1999. gada 25. maija Regulu (EK) Nr. 1073/1999 par izmeklēšanu, ko veic OLAF (OV L 136, 1. lpp.), un tā neņem vērā faktu, ka minēto līgumu II pielikuma II.38. panta 2. punktā ir paredzēts, ka par viena vai vairāku saņēmēju dalības izbeigšanu Komisijas iniciatīvā tiek paziņots attiecīgajiem saņēmējiem, nosūtot kopiju koordinatoram. Tādējādi konfidencialitātes pienākuma, kura pārkāpšanā prasītāja vaino Komisiju, pamatā objektīvi ir līgumiskas izcelsmes tiesības un pienākumi, nevis LESD 339. pantā un Pamattiesību hartas 41. pantā norādītie pienākumi, uz kuriem arī ir norādīts.
153 Turklāt Vispārējā tiesa norāda, ka prasītāja neprecizē un vēl jo mazāk pierāda, ka minētā apgalvotās konfidenciālās informācijas izplatīšana līgumu koordinatoriem tai būtu radījusi zaudējumus, kas neizriet no līguma sliktas izpildes, it īpaši minēto līgumu II pielikuma II.22. un II.38. panta izpildes.
154 Attiecībā uz apgalvotā nolīguma starp prasītāju un Komisiju, kas izklāstīts 2012. gada 22. augusta sanāksmē, pārkāpumu jākonstatē, ka šis iebildums attiecas uz veidu, kādā puses izpildīja līgumus ARTreat un Metabo. Tas, ka prasītāja uzskata, ka tādēļ, ka tā nav ievērojusi minēto nolīgumu, Komisija ir pārkāpusi labticīgas un lojalitātes noteikumus, ļaunprātīgi izmantojusi savas pilnvaras, pieļāvusi diskrimināciju un pārkāpusi samērīguma un administratīvās nepārtrauktības principus, šo konstatējumu neapstrīd. Šie iebildumi faktiski attiecas uz apgalvotiem pārkāpumiem, kas ir objektīvi saistīti ar līgumiskas izcelsmes tiesībām un pienākumiem. Turklāt un katrā ziņā prasītāja neprecizē un vēl jo mazāk – pierāda, ka minētie pārkāpumi tai būtu radījuši zaudējumus, kas nav saistīti ar attiecīgo līgumu sliktu izpildi.
155 Visbeidzot attiecībā uz apgalvoto nepiekrišanu apsvērumiem par sākotnējo ARTreat un Metabo līgumu revīzijām, kā arī par apgalvoto kavēšanos, pieņemot galīgos revīzijas ziņojumus par ARTreat un Metabo līgumu izpildi, šie iebildumi objektīvi ir saistīti ar to, kā Komisija attiecīgos līgumus izpilda līgumslēdzējas statusā. Prasītāja turklāt savu prasījumu atbalstam norāda attiecīgo līgumu II.22. panta 5. punkta pārkāpumu. Tikai tas, ka tiek norādīts uz saprātīga termiņa principa un tiesību uz aizstāvību principa, kas ir saistoši Komisijai, ievērošanu, nevar grozīt strīdu līgumisko raksturu. Visbeidzot un katrā ziņā prasītāja neprecizē un vēl jo mazāk – pierāda, ka minētie pārkāpumi tai būtu radījuši zaudējumus, kas nav saistīti ar attiecīgo līgumu sliktu izpildi.
156 Tiesas sēdē Vispārējā tiesa jautāja prasītājai, vai tai ir iebildumi pret to, ka tiesa tās prasību par ārpuslīgumisko atbildību pārkvalificē par prasību sakarā ar līgumisko atbildību attiecībā uz to tās prasības par ārpuslīgumisko atbildību daļu, kas ir balstīta uz iebildumiem saistībā ar attiecīgo līguma noteikumu pārkāpumu. Atbildot uz šo jautājumu, prasītāja norādīja, ka tā iebilst pret šādu pārkvalificēšanu.
157 Ņemot vērā, ka šī prasītājas iebilde pret pārkvalificēšanu un ka 151. un nākamajos punktos izklāstītie trīs iebildumi, kas norādīti prasītājas prasības par ārpuslīgumisko atbildību pamatojumam, ir objektīvi saistīti ar aplūkoto līgumu izpildi, prasītājas prasība par ārpuslīgumisko atbildību, kas pamatota ar minētajiem iebildumiem, ir jānoraida kā neefektīva.
[..]
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (ceturtā palāta)
nospriež:
1) prasību noraidīt;
2) d.d. Synergy Hellas Anonymi Emporiki Etaireia Parochis Ypiresion Pliroforikis atlīdzina tiesāšanās izdevumus.
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2015. gada 18. novembrī.
[Paraksti]