ĢENERĀLADVOKĀTA Mihala Bobeka [Michal BOBEK]
SECINĀJUMI,
sniegti 2019. gada 5. septembrī(1)
Lieta C‑228/18
Gazdasági Versenyhivatal
pret
Budapest Bank Nyrt.,
ING Bank NV Magyarországi Fióktelepe,
OTP Bank Nyrt.,
Kereskedelmi és Hitelbank Zrt.,
Magyar Külkereskedelmi Bank Zrt.,
Erste Bank Hungary Zrt.,
Visa Europe Ltd,
MasterCard Europe SA
(Kúria (Augstākā tiesa, Ungārija), lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Konkurence – LESD 101. panta 1. punkts – Līgumi, lēmumi un saskaņotas darbības – Konkurences ierobežojums “mērķa dēļ” vai “seku dēļ” – Maksājumu karšu sistēma Ungārijā – Līgums par starpbanku komisijas maksu – Dalība
I. Ievads
1. Jau kopš Savienības konkurences tiesību pirmsākumiem ir iztērēts daudz tintes, rakstot par konkurences ierobežojuma mērķa dēļ un ierobežojuma seku dēļ divējādo raksturu (2). Tādēļ varētu šķist pārsteidzoši, ka šai atšķirībai, kuras izcelsme meklējama jau pašā (šā brīža) LESD 101. pantā paredzētā aizlieguma tekstā, joprojām ir nepieciešama Tiesas interpretācija.
2. Teorētiski šī atšķirība ir relatīvi viegli nosakāma. Tomēr tās praktiskā piemērošana ir nedaudz sarežģītāka. Būtu arī godīgi sacīt, ka ES tiesu judikatūra šajā jautājumā ne vienmēr ir bijusi kristālskaidra. Vairāki ES tiesu pieņemtie nolēmumi tiešām ir izpelnījušies tiesību zinātnieku kritiku par neskaidrības radīšanu šo abu jēdzienu nošķiršanā (3).
3. Šajā lietā Kúria (Augstākā tiesa, Ungārija) aicina Tiesu sniegt turpmāku skaidrojumu par LESD 101. pantā būtībā ietverto divējādo raksturu, tādējādi ļaujot Tiesai tālāk attīstīt tās jaunāko judikatūru šajā jautājumā, sevišķi lietās CB (4) un Maxima Latvija (5).
II. Tiesiskais regulējums
A. Valsts tiesības
4. Saskaņā ar a tisztességtelen piaci magatartás és a versenykorlátozás tilalmáról szóló 1996. évi LVII. törvény (1996. gada Likums Nr. LVII par negodīgas un konkurenci ierobežojošas komercprakses aizliegumu; turpmāk tekstā – “Likums par negodīgu komercpraksi”) 11. panta 1. punktu:
“Nolīgumi vai saskaņotas darbības starp uzņēmumiem un lēmumi (turpmāk tekstā kopā – “nolīgumi”), kurus pieņem uzņēmumu atbilstoši biedrošanās brīvībai nodibinātas apvienības, publiskas sabiedrības, apvienības vai citas līdzīgas uzņēmumu organizācijas (turpmāk tekstā kopā – “uzņēmumu apvienības”), kuru mērķis vai iespējamās vai faktiskās sekas ir konkurences nepieļaušana, ierobežošana vai izkropļošana, ir aizliegtas. Nolīgumi, kuri noslēgti starp uzņēmumiem, kuri nav viens no otra neatkarīgi, netiek kvalificēti kā šādi nolīgumi.”
III. Faktiskie apstākļi, procedūra un uzdotie jautājumi
5. Kad tiek veikti tādi kredītkaršu darījumi, par kādiem pamatlietā pastāv strīds, tipiski ir iesaistītas četras galvenās puses: kartes turētājs; finanšu iestāde, kura izdevusi kredītkarti (turpmāk tekstā – “izdevējbanka”); komersants, un finanšu iestāde, kura nodrošina komersantam pakalpojumus un ļauj tam pieņemt karti kā norēķinu līdzekli par attiecīgo darījumu (turpmāk tekstā – “pieņēmējbanka”).
6. Saskaņā ar iesniedzējtiesas pausto 20. gs. 90. gadu sākumā kredītkaršu maksājumu sistēma Ungārijā vēl bija pašā attīstības sākumstadijā. 20. gs. 90. gadu vidū sabiedrības Visa Europe Ltd (turpmāk tekstā – “Visa”) un MasterCard Europe SA (turpmāk tekstā – “MasterCard”) (turpmāk tekstā kopā – “kredītkaršu sabiedrības”) savos iekšējos noteikumos paredzēja iespēju pieņēmējbankai un izdevējbankai kopīgi noteikt zināmu starpbanku komisijas maksu (turpmāk tekstā – “IF”). IF ir summa, ko pirmā maksā otrajai tad, kad tiek veikts kredītkartes darījums.
7. Laikā no 1991. līdz 1994. gadam, kad kredītkaršu shēmās Ungārijā piedalījās vien dažas bankas, tās par IF apmēru vienojās divpusēji. Taču 1994. gadā Visa uzaicināja bankas, kuras bija tās shēmas Ungārijā dalībnieces, izveidot nacionālu forumu, tostarp ar nolūku vienoties par vietējo IF cenu politiku. No 1995. līdz 1996. gadam bankas, kuras darbojās karšu sektorā, ieviesa daudzpusējās sadarbības procedūru (turpmāk tekstā – “Forums”), kurā tās īpaši apsprieda karšu biznesa jautājumus, attiecībā uz kuriem bija nepieciešama sadarbība.
8. Foruma ietvaros septiņas bankas, no kurām lielākā daļa bija pievienojušās abu kredītkaršu sabiedrību sistēmai, 1996. gada 24. aprīlī noslēdza nolīgumu par komersantu apkalpošanas maksas (turpmāk tekstā – “MSC”) minimālo apmēru (turpmāk tekstā – “MSC nolīgums”). MSC ir maksa, kuru pieņēmējbanka iekasē no komersantiem, kuri pieņem kredītkaršu maksājumus. MSC nolīgums galu galā tomēr nestājās spēkā.
9. 1996. gada 28. augustā tā pati banku grupa pieņēma nolīgumu, ar kuru tika ieviesta daudzpusēja IF (turpmāk tekstā – “MIF”), kurš piemērojams abām kredītkaršu sabiedrībām (turpmāk tekstā – “MIF nolīgums”), tas stājās spēkā 1996. gada 1. oktobrī. Kredītkaršu sabiedrības nepiedalījās sanāksmē, kurā tika noslēgts nolīgums, bet Kereskedelmi és Hitelbank Zrt., kura darbojās kā kontaktpersona, nosūtīja tām nolīguma kopiju. Pēc tam arī citas bankas pievienojās MIF nolīgumam un Foruma mehānismam.
10. 2008. gada 31. janvārī Gazdasági Versenyhivatal (Ungārijas Konkurences iestāde, turpmāk tekstā – “UKI”), sāka MIF nolīguma izmeklēšanu. Nolīgums palika spēkā līdz 2008. gada 30. jūlijam.
11. Savā 2009. gada 24. septembra nolēmumā (turpmāk tekstā – “pārsūdzētais nolēmums”) UKI secināja, ka, ieviešot MIF un izveidojot tai vienotu struktūru, kā arī izveidojot un veicinot MIF nolīgumu regulējošu ietvaru, 22 bankas, kuras ir tā dalībnieces, un kredītkaršu sabiedrības ir vienojušās par pretkonkurences nolīgumu, ar kuru tiek pārkāpts Likuma par negodīgu komercpraksi 11. panta 1. punkts un, kopš 2004. gada 1. maija, EKL 81. panta 1. punkts (tagad LESD 101. panta 1. punkts). Septiņām bankām, kuras sākotnēji bija noslēgušas MIF nolīgumu, kā arī abām kredītkaršu sabiedrībām UKI piemēroja dažāda apmēra naudas sodus, kas kopā veidoja 1 922 000 000 Ungārijas forintu (HUF).
12. Savā nolēmumā UKI secināja, ka MIF nolīgums radīja konkurences ierobežojumu mērķa dēļ. Papildus minētajam UKI nosprieda, ka nolīgums radīja arī konkurences ierobežojumu seku dēļ.
13. Kredītkaršu sabiedrības un sešas no bankām, kam bija piemērots naudas sods (turpmāk tekstā – “prasītāji pamatlietā”) apstrīdēja pārsūdzēto nolēmumu Fővárosi Közigazgatási és Munkaügyi Bíróság (Galvaspilsētas Budapeštas Administratīvo un darba lietu tiesa, Ungārija). Šī tiesa prasību noraidīja.
14. Prasītāji pamatlietā, neskaitot MasterCard, par šo spriedumu iesniedza apelācijas sūdzību Fővárosi Törvényszék (Galvaspilsētas Budapeštas tiesa, Ungārija), kas atcēla pārsūdzēto nolēmumu daļā un izdeva UKI rīkojumu veikt jaunu izmeklēšanas procedūru. Šī tiesa secināja, ka nav iespējams, ka rīcība var radīt konkurences ierobežojumu mērķa dēļ un vienlaikus arī konkurences ierobežojumu seku dēļ. Tā arī nosprieda, ka apspriežamais nolīgums neradīja konkurences ierobežojumu mērķa dēļ.
15. UKI šo spriedumu tālāk pārsūdzēja Kúria (Augstākā tiesa, Ungārija). Šauboties par LESD 101. panta pareizu interpretāciju, šī tiesa nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai [LESD 101. panta 1. punkts] var tikt interpretēts tādējādi, ka tā pārkāpumu var veidot viena un tā pati rīcība, ņemot vērā gan tās pretkonkurences mērķi, gan tās pretkonkurences sekas, abus šos elementus aplūkojot kā neatkarīgus juridiskos pamatus?
2) Vai [LESD 101. panta 1. punkts] var tikt interpretēts tādējādi, ka šajā tiesvedībā aplūkotais nolīgums, kas noslēgts starp Ungārijas bankām, kurā attiecībā uz divām maksājumu karšu sabiedrībām – MasterCard un Visa – ir noteikta vienota starpbanku komisijas maksa, kas izdevējbankām ir jāmaksā par šo sabiedrību maksājuma karšu izmantošanu, ir konkurences ierobežojums tā mērķa dēļ?
3) Vai [LESD 101. panta 1. punkts] var tikt interpretēts tādējādi, ka par starpbanku nolīguma pusēm ir jāuzskata arī tādas kredītkaršu sabiedrības, kas nav tieši piedalījušās nolīguma satura noteikšanā, bet darījušas iespējamu tā pieņemšanu, to akceptējušas un piemērojušas, vai arī ir jāuzskata, ka šīs sabiedrības ir saskaņojušas savu rīcību ar nolīgumu noslēgušo banku [rīcību]?
4) Vai [LESD 101. panta 1. punkts] var tikt interpretēts tādējādi, ka, ņemot vērā tiesvedības priekšmetu, konkurences tiesību pārkāpuma vērtējuma mērķim nav jānošķir, vai runa ir par dalību nolīgumā vai arī par rīcības saskaņošanu ar banku, kuras bija nolīguma dalībnieces, rīcību?”
16. Rakstveida apsvērumus iesniedza astoņi prasītāji pamatlietā (Budapest Bank Nyrt., ING Bank NV Magyarországi Fióktelepe, OTP Bank Nyrt., Kereskedelmi és Hitelbank Zrt., Magyar Külkereskedelmi Bank Zrt., Erste Bank Hungary Zrt., Visa un MasterCard), UKI, Ungārijas valdība, EBTA Uzraudzības iestāde (turpmāk tekstā – “EBTA UI”) un Eiropas Komisija. Minētie lietas dalībnieki, izņemot Kereskedelmi és Hitelbank Zrt., sniedza mutvārdu apsvērumus 2019. gada 27. jūnija tiesas sēdē.
IV. Vērtējums
17. Manuprāt, atbildes uz iesniedzējtiesas pirmo, trešo un ceturto jautājumu ir relatīvi vienkāršas. Iesākšu ar kodolīgu atbildi uz pirmo jautājumu, atgādinot, ka vienu un to pašu rīcību var klasificēt kā konkurenci ierobežojošu gan mērķa, gan seku dēļ tādā gadījumā, ja sniegtie pierādījumi to pieļauj (A). Tad pievērsīšos tam, ko uzskatu par šīs lietas būtību, proti, kādos apstākļos tādu nolīgumu kā MIF nolīgums var uzskatīt par tādu, kas kļūst ierobežojošs mērķa dēļ (B). Visbeidzot, aplūkošu trešo un ceturto jautājumu, kuri ir savstarpēji saistīti, sākumā pievēršoties tam, cik tālu sniedzas kompetentās iestādes pienākums noteikt, vai apspriežamā rīcība ir nolīgums vai saskaņota darbība (C), un noslēdzot ar jautājumu par kredītkaršu sabiedrību dalību nolīgumā vai saskaņotā darbībā šīs lietas kontekstā (D).
A. Par pirmo jautājumu
18. Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa vaicā Tiesai, vai viena un tā pati uzņēmuma rīcība var ierobežot konkurenci LESD 101. panta 1. punkta izpratnē gan mērķa dēļ, gan seku dēļ.
19. Manuprāt, atbilde uz šo jautājumu nepārprotami ir apstiprinoša. Šāda atbilde izriet ne tikai no šīs normas loģikas un konteksta, bet arī no līdzšinējās Tiesas pastāvīgās judikatūras.
20. Iesniedzējtiesa nav pārliecināta par vārdkopas “mērķis vai sekas” precīzu nozīmi. It īpaši šī tiesa vēlas uzzināt, vai šo nosacījumu alternatīvais raksturs nozīmē, ka nevar uzskatīt, ka noteikts nolīgums ierobežo konkurenci mērķa dēļ un vienlaikus arī seku dēļ. Pārsūdzētajā nolēmumā UKI faktiski nosprieda, ka MIF nolīgums rada konkurences ierobežojumu gan mērķa dēļ, gan seku dēļ.
21. No (formālās) loģikas viedokļa “vai” parasti tiek saprasts kā (ietverošs) saiklis. Apgalvojums, kurā ietvertas divas varbūtības, kuras savieno “vai”, būs patiess tikai un vienīgi tad, ja patiesa būs vai nu viena, vai otra, vai arī abas to veidojošās varbūtības. Tādējādi var pastāvēt konkurences ierobežojums tikai mērķa dēļ, tikai seku dēļ, vai arī mērķa un seku dēļ.
22. Vai loģika ir (vai tai vajadzētu būt) galvenais instruments Savienības tiesību interpretācijā, noteikti var būt kaislīgas debates temats, bet šajā konkrētajā gadījumā “vai” kā ietveroša saikļa izpratne vārdkopā “mērķis vai sekas” pilnībā atbilst LESD 101. panta 1. punkta mērķim un nolūkam.
23. LESD 101. panta 1. punkts ir formulēts ļoti vispārīgā valodā. Tā mērķis ir atklāt jebkādas slepenas vienošanās starp uzņēmumiem (“visi nolīgumi uzņēmumu starpā, uzņēmumu apvienību lēmumi un saskaņotas darbības”), kuras, neatkarīgi no to iecerētā mērķa un temata (“kuru mērķis vai sekas ir”), var negatīvi ietekmēt konkurenci Eiropas Savienībā (“nepieļaut, ierobežot vai izkropļot konkurenci iekšējā tirgū”). Tādējādi ir iekļauti visi nosauktie darbības veidi, neatkarīgi no tā, vai tās notiek atsevišķi vai, a fortiori, vienlaikus.
24. Papildus minētajam pretkonkurences nolīgumi mērķa dēļ un pretkonkurences nolīgumi seku dēļ no ontoloģijas viedokļa neatšķiras. Raugoties uz jautājuma būtību, starp tiem nav atšķirības, – tie abi ierobežo konkurenci iekšējā tirgū un tādēļ principā ir aizliegti. Atšķirība starp šiem diviem jēdzieniem drīzāk balstās procesuāla rakstura apsvērumos. Tās nolūks ir norādīt uz to, kāda veida analīze ir jāveic konkurences iestādēm, kad tās izvērtē nolīgumus no LESD 101. panta 1. punkta viedokļa.
25. Šādu izpratni Tiesa ir uzsvērusi jau kopš 1966. gada lietā LTM, kurā tā norādīja, ka atdalošais saiklis “vai” toreizējā EEK līguma 85. panta 1. punktā nozīmē, ka konkurences iestādei vispirms ir jāizvērtē nolīguma mērķis. Tomēr, ja nolīguma mērķa pārbaude “neatklāj, ka ietekme uz konkurenci ir pietiekami kaitīga, tad pēc tam ir jāizvērtē nolīguma radītās sekas (6)”.
26. Šis aspekts skaidri parādās arī nesenākos Tiesas spriedumos. Lietā CB Tiesa paskaidroja, ka noteiktas saskaņotas rīcības formas jau pēc sava rakstura var tikt uzskatītas par normālai konkurences funkcionēšanai kaitējošām. Šajos gadījumos “LESD 101. panta 1. punkta piemērošanas nolūkā nav jāpierāda to konkrētā ietekme tirgū”. Patiešām, “pieredze rāda, ka šādas darbības rada ražošanas samazinājumu un cenu celšanos, kā rezultātā tiek nepareizi sadalīti resursi, kaitējot tostarp patērētājiem (7)”. Līdzīgi apgalvojumi ir izdarīti arī lietā Maxima Latvija (8).
27. Tāpēc mērķa/seku divējādais raksturs visumā ir procesuāls rīks, kurš paredzēts, lai vadītu konkurences iestādi, veicot LESD 101. panta 1. punktā paredzēto analīzi atkarībā no lietas apstākļiem (9). Iestādei nav pienākuma veikt pilna apjoma nolīguma seku analīzi – kas bieži vien ir ilgāk un resursietilpīgāk (10) –, kad tā apgalvo un konstatē, ka nolīgums ir pretkonkurences nolīgums mērķa dēļ.
28. Tomēr, lai gan starp šiem diviem nolīgumu veidiem nav būtiskas atšķirības, iestāde kādā konkrētā gadījumā var arī nolemt izvērtēt nolīgumu vienlaikus no šiem diviem viedokļiem viena lēmuma ietvaros, un tādējādi pārbaudīt, vai ir izpildīti abi priekšnoteikumi. Atbilstoši Komisijas un EBTA UI argumentācijai šādu praksi var pamatot ar procesuālās ekonomijas apsvērumiem, – ja jautājums par nolīguma pretkonkurences mērķi ir strīdīgs, iestādei sekojošas tiesvedības gadījumā var būt “drošāk” pierādīt, ka nolīgums ir pretkonkurences arī seku dēļ (11). Faktiski Tiesa ir skaidri pieņēmusi, ka uzņēmumi var piedalīties “saskaņotās darbībās, kuru priekšmets un mērķis ir ierobežot konkurenci iekšējā tirgū LESD 101. panta izpratnē” (12).
29. Ņemot vērā minēto, es vēlētos uzsvērt būtisku jautājumu, proti, kā konceptuālu varbūtību pieņemot iespēju, ka nolīgums varētu būt tāds, kurš rada abu veidu ierobežojumus, minētais noteikti neatbrīvo atbilstošo konkurences iestādi no prasības, pirmkārt, sniegt nepieciešamos pierādījumus par abu veidu ierobežojumiem, un, otrkārt, novērtēt un skaidri ietvert šos pierādījumus atbilstošajās juridiskajās kategorijās.
30. Manuprāt ir svarīgi uzsvērt šo aspektu pietiekami skaidri ne tik daudz šī lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu teksta dēļ, bet gan tā zemteksta dēļ. Diez vai būtu pietiekami, tostarp arī izmantošanai šāda lēmuma turpmākajā pārbaudē tiesā, ja konkurences iestāde savā lēmumā aprobežotos tikai ar faktisko pierādījumu savākšanu un, nenorādot, kādus juridiska novērtējuma rezultātā radušos secinājumus tā no šiem pierādījumiem ir izdarījusi, tā tikai apgalvotu, ka noteikta rīcība varētu būt tāda un/vai šāda, atstājot reālo faktisko punktiņu savienošanu un secinājuma izdarīšanu tiesas, kurā lēmums pārsūdzēts, ziņā. Izsakoties vienkārši, tas, ka pastāv alternatīvas juridiskas iespējas, nedrīkst kļūt par attaisnojumu nenoteiktībai, it īpaši, ja tiek piemērotas smagas administratīvās sankcijas.
31. Visbeidzot, turpinājumā pievērsīšos trim papildu argumentiem, kurus izvirzījusi iesniedzējtiesa savā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu, kuri lika šai tiesai izteikt šaubas par to, vai pastāv iespēja, ka iestāde var konstatēt LESD 101. panta 1. punkta pārkāpumu, balstoties uz abiem pamatiem.
32. Pirmkārt, tā kā starp tiem abiem nav konceptuālas atšķirības, nav pārsteidzoši, ka konkurences iestāde varētu atsaukties uz vienu un to pašu faktu un ekonomisko apsvērumu kopumu, lai secinātu, ka nolīgums ir pretkonkurences nolīgums gan mērķa, gan seku dēļ. Ievērojot nupat izklāstīto iebildumu, ka juridiskajai kvalifikācijai ir jābūt skaidrai, iestādes veiktā analīze šajās divās situācijās atšķiras vairāk ar pakāpi un dziļumu, nevis ar veidu. Divu veidu analīze, ievērojot iestādes iegūtās zināšanas un pieredzi, ir tikai dažādi veidi, kā atbildēt uz vienu un to pašu jautājumu, vai apspriežamais nolīgums var nepieļaut, ierobežot vai izkropļot konkurenci iekšējā tirgū.
33. Otrkārt, nav automātiskas korelācijas starp nolīguma kvalificēšanu kā ierobežojošu mērķa dēļ vai seku dēļ un starp soda noteikšanu, kurš varētu tikt piemērots atbildīgajiem uzņēmumiem. Saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1/2003 23. panta 3. punktu, “nosakot soda naudas apmēru, ņem vērā pārkāpuma smagumu un ilgumu (13)”. Jāatzīst, ka nolīgumi, par kuriem konstatēts, ka tie ierobežo konkurenci mērķa dēļ, arī drīzāk tiks uzskatīti par tādiem, kuri rada nopietnus konkurences tiesību pārkāpumus. Tomēr tās ir vien nenovēršamas sekas faktam, ka ierobežojuma “mērķa dēļ” jēdziens ir saistīts ar tādām saskaņošanas formām, kuru “kaitējuma konkurencei līmenis ir pietiekams” (14). Vēl svarīgāk, ka nekādā ziņā nav izslēgts, ka, no vienas puses, ievērojot atbilstošos apstākļus, noteikti ierobežojumi mērķa dēļ var tikt uzskatīti par mazāk smagiem pārkāpumiem un, no otras puses, ierobežojumi seku dēļ var tikt uzskatīti par tādiem, kuri rada īpaši nopietnus konkurences tiesību pārkāpumus.
34. Treškārt, nolīguma kvalificēšana par ierobežojošu mērķa dēļ vai seku dēļ neietekmē iespēju piemērot izņēmumu saskaņā ar LESD 101. panta 3. punktu. Nekas šīs normas tekstā nevedina domāt, ka izņēmumi var tikt piemēroti tikai attiecībā uz nolīgumiem, kuri ierobežo konkurenci seku dēļ. Šādu pozīciju būtu arī grūti saskaņot ar faktu, ka, atbilstoši iepriekš 24. punktā paskaidrotajam, starp abiem nolīgumu veidiem nav konceptuālas atšķirības.
35. Patiesībā lietā Matra Hachette Vispārējā tiesa noteica, ka gadījumā, ja tiek izpildīti atbilstoši nosacījumi, visas pretkonkurences darbības formas, kas paredzētas LESD 101. panta 1. punktā, var tikt atbrīvotas no atbildības atbilstoši LESD 101. panta 3. punktam (15). Šāds secinājums nav apšaubīts arī Tiesas spriedumā lietā Beef Industry Development Society and Barry Brothers (16). Šī sprieduma 21. punkts nebūtu jāsaprot tā, ka tas norādītu, ka atšķirībai starp ierobežojumu mērķa dēļ un seku dēļ ir nozīme atbilstoši LESD 101. panta 3. punktam. Šajā rindkopā Tiesas nolūks ir vienīgi norādīt, ka subjektīva uzņēmumu, kuri ir iesaistīti nolīgumā, nodoma ierobežot konkurenci neesamība neizslēdz, ka tas pēc būtības ir pretkonkurences nolīgums. Tas ir iemesls, kura dēļ Tiesa paskaidroja, ka, tiklīdz ir konstatēts, ka nolīgums ierobežo konkurenci, apstāklis, vai šim nolīgumam ir bijis cits (šķietami likumīgs) mērķis, kur tas ir pieļaujams, var tikt ņemts vērā, tikai lai saņemtu atbrīvojumu no soda atbilstoši LESD 101. panta 3. punktam.
36. Ņemot vērā minēto, es ierosinātu Tiesai uz pirmo jautājumu atbildēt, nosakot, ka var uzskatīt, ka viena un tā pati uzņēmuma rīcība var veidot LESD 101. panta 1. punkta pārkāpumu, gan tā mērķa dēļ, gan seku dēļ ierobežojot konkurenci iekšējā tirgū.
B. Par otro jautājumu
37. Uzdodot otro jautājumu, iesniedzējtiesa vaicā vai LESD 101. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tāds nolīgums kā MIF nolīgums ir konkurences ierobežojums tā mērķa dēļ.
38. Es nedomāju, ka Tiesa uz šo jautājumu tā, kā šis jautājums ir uzdots, varētu atbildēt. Šīs tiesvedības kontekstā jebkāds būtisks novērtējums noteikti ir jābalsta (samērā ierobežotajā) informācijas apjomā attiecībā uz MIF nolīgumu un atbilstošajiem tirgiem, kas ir iekļauta lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu vai kura var tikt izsecināta no lietas dalībnieku iesniegtajiem paskaidrojumiem. Neraugoties uz to, lielākajā daļā gadījumu nolīguma pretkonkurences rakstura analizēšana nav viegls uzdevums. Tā prasa labu izpratni par nolīguma pušu līgumiskajām attiecībām un padziļinātas zināšanas par tirgu, kurā nolīgums tika piemērots.
39. Lietās, kuras nonāk Tiesā, izmantojot prejudiciālā nolēmuma procedūru, neizbēgami tikai iesniedzējtiesai var būt šāda informācija un zināšanas. Tādēļ tā vietā, lai uzsāktu netieši pārskatīt (valsts) administratīvu lēmumu, kas neietilpst šīs Tiesas kompetencē (17), vienīgais, ko varu darīt, ir tikai ieteikt dažus padomus un kritērijus, kā, ņemot vērā iesniedzējtiesai pieejamo informāciju, būtu jārīkojas, veicot šādu pārbaudi.
1. Par jēdzienu ierobežojumi “mērķa dēļ”
40. Kā Tiesa ir uzsvērusi nesenajā judikatūrā, jēdziens konkurences ierobežojums “mērķa dēļ” ir jāinterpretē šauri un tas var tikt piemērots tikai noteiktiem uzņēmumu savstarpējās koordinācijas veidiem, kuru kaitējuma konkurencei līmenis ir pietiekams, lai varētu tikt atzīts, ka nav jāpārbauda to sekas (18). Šāda pieeja tiek attaisnota ar faktu, ka noteiktu veidu saskaņošana starp uzņēmumiem jau pēc sava rakstura var tikt uzskatīta par normālai konkurences funkcionēšanai kaitējošu, jo tā parasti rada neefektīvas ekonomiskās sekas un mazina patērētāju labklājību (19).
41. No judikatūras izriet, ka, lai secinātu, ka nolīgums ir pretkonkurences nolīgums mērķa dēļ, konkurences iestādei analīze ir jāveic divos posmos.
42. Pirmajā posmā iestāde galvenokārt koncentrējas uz nolīguma normu saturu un tā mērķiem (20). Galvenais šī procesuālā soļa uzdevums ir noteikt, vai apspriežamais nolīgums ietilpst tādu nolīgumu kategorijā, kuru kaitīgais raksturs, ņemot vērā esošo pieredzi, ir vispārpieņemts un viegli identificējams (21). No šāda viedokļa ar pieredzi ir jāsaprot “tas, kas tradicionāli izriet no ekonomiskās analīzes, kādu to ir apstiprinājušas iestādes, kuras ir atbildīgas par konkurenci, un attiecīgā gadījumā apstiprina judikatūra” (22).
43. Otrajā posmā iestādei ir jāpārbauda, vai nolīguma iespējamais pretkonkurences raksturs, kurš noteikts vienīgi uz tās formāla novērtējuma pamata, nevar tikt apšaubīts tādu apsvērumu dēļ, kuri attiecas uz juridisko un ekonomisko kontekstu, kurā nolīgums ticis piemērots. Šajā sakarā ir jāņem vērā ietekmēto preču un pakalpojumu raksturs, kā arī apspriežamo tirgu darbības un uzbūves patiesie apstākļi (23). Papildus minētajam, lai gan pušu nodoms nav obligāts faktors, lai noteiktu, vai nolīgums pušu starpā ir ierobežojošs, šis faktors, kur tas ir svarīgi, var tikt ņemts vērā (24).
44. Tieši šī otrā procesuālā posma tvērums un dziļums no iesniedzējtiesas viedokļa ir nedaudz neskaidrs. Es šīs šaubas saprotu, – vai šāda analīze nav de facto apstiprinājums apspriežamā nolīguma radītajām sekām? Kur beidzas otrā posma analīze mērķa dēļ un sākas analīze seku dēļ? Un it īpaši, vai vispār faktiski ir iespējams veikt šādu nošķiršanu tādas lietas kontekstā, kurā šķiet, ka valsts konkurences iestāde ir veikusi abu veidu analīzi viena un tā paša lēmuma ietvaros?
45. Pirmkārt, kāpēc vispār ir nepieciešama (kaut kāda) juridiskā un ekonomiskā konteksta analīze, ja šķiet, ka nolīgums rada ierobežojumu mērķa dēļ? Iemesls ir tāds, ka nolīguma tīri formāla, pilnībā no realitātes atrauta novērtējuma sekas var būt nekaitīgu un konkurenci veicinošu nolīgumu nosodīšana. Nebūtu ne juridiska, ne ekonomiska attaisnojuma aizliegt nolīgumu, kurš, kaut arī tas atbilst tādu nolīgumu kategorijai, kuri parasti tiek uzskatīti par pretkonkurences nolīgumiem, tomēr kaut kādu īpašu apstākļu dēļ pilnīgi noteikti tirgū nevarētu radīt nekādas kaitīgas sekas, vai pat izrādītos konkurenci veicinošs (25).
46. Tādēļ Tiesas judikatūra šajā jautājumā vienmēr ir bijusi konsekventa, proti, noteiktas darbības izvērtēšana saskaņā ar Savienības konkurences noteikumiem nevar tikt veikta abstrakti, ir jāveic šīs rīcības pārbaude, ievērojot attiecīgajos tirgos valdošos juridiskos un ekonomiskos apstākļus. Šī principa nozīmīgumu apstiprina fakts, ka ir konstatēts, ka tas ir spēkā gan attiecībā uz LESD 101. panta 1. punktu (26), gan arī attiecībā uz LESD 102. pantu (27). Pat gadījumā, ja ir runa par tādām rīcības formām kā cenu noteikšana, tirgus sadale vai eksporta aizliegšana, kuras kopumā tiek atzītas par konkurencei īpaši kaitējošām, nedrīkst pilnībā ignorēt ekonomisko un juridisko kontekstu (28).
47. Līdzīgā piezīmē lietā Toshiba Tiesa noteica, ka attiecībā uz šķietamiem pretkonkurences nolīgumiem mērķa dēļ “rīcības ekonomiskā un juridiskā konteksta analīze var ietvert tikai to, kas absolūti nepieciešams, lai konstatētu, ka pastāv konkurences ierobežojums mērķa dēļ (29)”. Ko gan tas nozīmē praksē?
48. Manuprāt, tas nozīmē, ka konkurences iestādei, kura piemēro LESD 101. panta 1. punktu, ievērojot konkrētās lietas materiālos esošos elementus, ir jāpārbauda, vai nepastāv nekādi īpaši apstākļi, kas varētu radīt šaubas par apspriežamā nolīguma šķietami kaitīgo raksturu. Ja pieredze rāda, ka apspriežamais nolīgums ietilpst tādu nolīgumu kategorijā, kuri konkurencei lielākoties ir kaitīgi, tad šī nolīguma ietekmes uz attiecīgajiem tirgiem detalizēts izvērtējums šķiet nevajadzīgs. Iestādei pietiek apstiprināt, ka atbilstošajam tirgum(‑iem) un apspriežamajam nolīgumam nav nekādu īpašu pazīmju, kas varētu norādīt, ka konkrētā lieta varētu veidot izņēmumu no pieredzē balstītā noteikuma. Lai arī cik retu, tomēr nevar izslēgt varbūtību, ka nolīgumam patiesībā varētu būt šādas pazīmes, ja vien tiek ņemts vērā reālās pasaules konteksts, kurā nolīgums darbojas. Piemēram, ja dotajā tirgū konkurence nav iespējama un tāda neeksistē, tad nav arī konkurences, kuru būtu iespējams ierobežot.
49. Tādējādi otrais solis ir tas pats, kas pamata realitātes pārbaude. Tas prasa konkurences iestādei samērā vispārīgā līmenī pārbaudīt, vai nav tādu juridisku vai faktisku apstākļu, kas nepieļauj, ka apspriežamais nolīgums vai darbība ierobežo konkurenci. Nav standarta analīzes parauga vai kādas noteiktas rūpības pakāpes, kādā iestādei šī pārbaude būtu jāīsteno. Analīzes sarežģītība, kāda tiek prasīta no iestādes, lai varētu nospriest, ka nolīgums ir pretkonkurences nolīgums“mērķa dēļ” ir atkarīgs no visiem būtiskajiem lietas apstākļiem. Nav iespējams (vismaz es nespēju), izsakoties abstrakti, novilkt skaidru līniju starp mērķa analīzi (otro posmu) un seku analīzi.
50. Tādējādi, kā jau iepriekš norādīts, atšķirība abu starpā drīzāk ir pakāpē, nevis veidā. Tomēr ir skaidrs, ka elementi, kurus iestāde aplūko, kad tā novērtē nolīguma, kurš šķietami veido ierobežojumu “mērķa dēļ”, juridisko un ekonomisko kontekstu, norāda dažādos virzienos un kļūst nepieciešama tā radīto seku analīze. Šādā gadījumā – kā tas ir katrā gadījumā, kad netiek uzskatīts, ka nolīgums ir pretkonkurences nolīgums mērķa dēļ – atbilstoši LESD 101. panta 1. punktam ir jāveic pilna apjoma seku analīze. Šīs analīzes mērķis ir noteikt, kāda var būt nolīguma ietekme uz konkurenci attiecīgajā tirgū. Būtībā iestādei apspriežamā nolīguma tirgū radītā konkurences struktūra ir jāsalīdzina ar konkurences struktūru, kāda būtu pastāvējusi, ja ierobežojuma nebūtu (30). Tādēļ analīze nedrīkst apstāties tikai pie nolīguma spējas attiecīgajā tirgū negatīvi ietekmēt konkurenci (31), bet tajā ir arī jānosaka, vai nolīguma neto sekas, ko tas atstājis uz tirgu, ir pozitīvas vai negatīvas.
51. Vienkāršojot līdz metaforiskai galējībai – ja tā izskatās pēc zivs un tā smaržo pēc zivs, var pieņemt, ka tā ir zivs. Ja vien no pirmā acu uzmetiena ar šo zivi nav nekā pārāk neparasta, piemēram, tai nav spuru, tā lido pa gaisu vai tā smaržo pēc lilijas, nav nepieciešama detalizētāka analīze, lai noteiktu, ka tā ir zivs. Tomēr, ja ar šo apspriežamo zivi ir kaut kas ārpus ierastā, tā joprojām var tikt klasificēta par zivi, bet tikai pēc detalizētas aplūkojamās radības izpētes.
2. MIF nolīgums kā ierobežojums mērķa dēļ?
52. UKI, kurai piekrīt arī Ungārijas valdība un Komisija, uzskata, ka MIF nolīgums jau pēc sava rakstura ir pretkonkurences nolīgums, turpretim prasītāji pamatlietā apstrīd šādu viedokli.
53. Kā minēts iepriekš 9. punktā, ar MIF nolīgumu būtībā ir ieviests vienots IF apmērs, proti, maksa, ko saņēmējbanka maksā izdevējbankai, kad tiek veikts kredītkaršu darījums. Tāpēc, kā to pareizi norāda iesniedzējtiesa, šī nav nedz tipiska horizontāla vienošanās par cenu noteikšanu, nedz arī, es teiktu, kas tāds, ko varētu droši nosaukt par vertikālu vienošanos par tālākas pārdošanas cenu saglabāšanu. MIF nolīgumā nav noteiktas pārdošanas un pirkšanas cenas gala patērētājiem, bet gan tikai “standartizēts” viens aspekts dažu tādu pakalpojumu izmaksu struktūrā, kurus rada kredītkaršu kā maksājumu līdzekļa izmantošana.
54. Ievērojot minēto, varētu sagaidīt, ka lietas dalībniekiem, kuri piekrīt viedoklim par ierobežojumu “mērķa dēļ”, būtu īpaši jāaplūko nākamie punkti. Vispirms bez mazākās nenoteiktības būtu bijusi jāidentificē rīcība, kura šķietami veidoja konkurences ierobežojumu mērķa dēļ, kā arī jāizskaidro tās galvenie elementi (atbildīgās puses, ietekmētie tirgi, apspriežamās rīcības raksturs un atbilstošais laika periods) (a). Tālāk MIF nolīgums būtu bijis jāizvērtē no analītiskā ietvara viedokļa: pirmkārt, jāizvirza uzticams un spēcīgs pieredzes apjoms, lai parādītu, ka šāda rīcība pēc sava rakstura ir pretkonkurences rīcība (b) un, otrkārt, jāizskaidro, kādēļ nolīguma juridiskais un ekonomiskais konteksts neizraisa šaubas par tā šķietamo pretkonkurences raksturu (c).
55. Turpinājumā īsi pakavēšos pie katra no šiem punktiem, ņemot vērā elementus, kuriem šajā tiesvedībā ir tikusi pievērsta Tiesas uzmanība, vienlaikus jau atkal uzsverot, ka šai Tiesai nav jāveic nacionāla administratīva lēmuma netieša pārbaude tiesā. Tādējādi iesniedzējtiesai būs pienākums pārbaudīt, vai UKI pārsūdzētajā nolēmumā ir izpildījusi savu pierādīšanas pienākumu.
a) Vai šķietamais pārkāpums tika skaidri identificēts un izskaidrots?
56. Secinājumu par to, ka noteikta darbība ir ierobežojums mērķa dēļ, var pamatot vienīgi tad, ja šķietami nepārprotams pārkāpums ir skaidri definēts. Tomēr precizitātes trūkums šajā sakarā šajā lietā, kurš bija saskatāms jau rakstveida paskaidrojumos, vēl vairāk pastiprinājās tiesas sēdē, kurā radās iespaids, ka katrs lietas dalībnieks, kas pārstāvēja viedokli par ierobežojumu “mērķa dēļ”, runā par nedaudz atšķirīgu lietu. It īpaši, kad lietas dalībniekiem tika lūgts nepārprotami izskaidrot, kāda veida kaitējums konkurencei visticamāk varētu rasties no tādiem nolīgumiem kā MIF nolīgums, viņu argumentācija “lēkāja” no viena tirgus uz otru un no viena veida kaitējuma uz otru bez nepieciešamās skaidrības un precizitātes.
57. Tika pieminēti vismaz trīs tirgi, kurus šķietamais pārkāpums varētu būt ietekmējis: ar kredītkaršu darījumiem saistītais starpbanku pakalpojumu tirgus (uz kuru MIF nolīgums tieši attiecas); (daļēji lejupējais) ar kredītkaršu darījumiem saistītais komersantiem sniegto pakalpojumu tirgus (par kuru visvairāk ieinteresēta šķita UKI); un (faktiski augšupējais) kredītkaršu pakalpojumu sniedzēju tirgus (uz kuru ļoti koncentrējusies bija Komisija). Šie trīs tirgi nepārprotami ir savstarpēji cieši savijušies, un to mijiedarbību nedrīkst ignorēt (32).
58. Attiecībā uz pirmo tirgu ar MIF nolīgumu patiešām tika ieviests cenu noteikšanas elements. Tomēr UKI un Komisijas konstatētās konkurencei kaitīgās sekas šajā tirgū nemaz neiestājās. Drīzāk UKI un Komisija norāda uz kaitīgām sekām abos citos tirgos.
59. Vispirms par ar kredītkaršu darījumiem saistīto komersantiem sniegto pakalpojumu tirgu UKI un Komisija uzskata, ka IF praksē darbojās kā ieteicamā minimālā cena. Tiešām ir maz ticams, ka pieņēmējbankas iekasētu no komersantiem MSC apmērā, kurš būtu mazāks par izdevējbankai samaksāto IF, jo tas nebūtu bijis ekonomiski. No šāda viedokļa zināma līmeņa ierobežojums tiešām ir ticams, – vienošanās par MIF praksē noteikti var ierobežot pamudinājumu bankām cīnīties par komersantu labvēlību, samazinot MSC. Līdzīgi, ciktāl tas attiecas uz kredītkaršu pakalpojumu sniedzēju tirgu un ciktāl MIF nolīgums attiecās uz MasterCard un Visa, nevar izslēgt, ka tas varēja neitralizēt cenu konkurences elementu starp šīm sabiedrībām.
60. Tomēr neesmu pārliecināts, ka mijiedarbība starp šiem tirgiem ir tikusi pienācīgi izskaidrota. Analīze mērķa dēļ var paplašināt konkurences iestādes uzdevumu pierādīt noteiktas rīcības pretkonkurences raksturu, bet tā neatbrīvo iestādi no prasības skaidri identificēt šķietamā kaitējuma raksturu. Vēl jo svarīgāk, ka par šo tirgu savstarpējo mijiedarbību izteiktie viedokļi šķiet balstīti uz virkni pieņēmumu, daļu no kuriem prasītāji pamatlietā ļoti nopietni apstrīd. Bez šaubām, pastāv iespēja, ka MIF nolīgums var radīt kaitīgas sekas, bet vai šīs sekas ir tik viegli identificējamas un tāpēc šo nolīgumu var uzskatīt par ierobežojošu “mērķa dēļ”?
61. Vairākas dažādas iesaistītās puses darbojās vairākos savstarpēji savītos tirgos, un šo tirgu mijiedarbība un krusteniskā iedarbība uzreiz nešķiet acīmredzama. Papildus šādai saliktai sarežģītībai jautājumi kurš, ko un kur ir pārejošs aspekts. MIF nolīgums bija spēkā ilgāk nekā 12 gadus. Šaubos, vai apstākļi attiecīgajos tirgos šajā periodā Ungārijā saglabājās būtībā nemainīgi. Galu galā, ir taisnīgi pieņemt (un iesaistīto banku skaitu var uzskatīt par netiešu norādi uz šo evolūciju), ka no 1996. gada līdz 2008. gadam kredītkaršu pakalpojumu tirgus Ungārijā un citur Eiropā būtiski mainījās. Attiecīgi tas, kas noteiktā brīdī varētu būt bijis lietderīgs vai pat nepieciešams, lai sasniegtu konkurenci veicinošu mērķi vai faktiski izveidotu tirgu, iespējams, jau ir pārstājis par tādu būt, kad konkurences apstākļi tirgū būtiski izmainās. Šāda hipotēze, ja tā ir patiesa, varētu nozīmēt, ka nav iespējams aplūkot visu periodu tieši vienā aspektā un vienlīdz skaidri, lai varētu novērtēt, vai ir noticis konkurences ierobežojums mērķa dēļ.
62. Rezumējot, ar šādu palielinātu sarežģītību no lietas dalībnieku, kuri darbojas vairākos tirgos ilgākā laika periodā, viedokļa gan rodas arī palielināta vajadzība pēc izšķirīgas skaidrības un precizitātes, it īpaši, ja tiek apgalvots, ka pastāv konkurences ierobežojums mērķa dēļ, – kuram, kurā tirgū(‑os) un precīzi kas bija jādara un ar kādām sekām? Vēl jo vairāk, jo lielāks skaits mainīgo tiek iekļauti vienādojumā no uzbūves sarežģītības viedokļa, jo kopumā mazāka varbūtība, ka varētu būt iespējams izdarīt secinājumu par labu nepārprotamam konkurences ierobežojumam mērķa dēļ.
b) Vai pastāv uzticama un stabila pieredze attiecībā uz tādiem nolīgumiem kā tas, par kuru ir strīds?
63. Tālāk, it īpaši ņemot vērā pamatlietas faktisko apstākļu sarežģītību, es būtu sagaidījis, ka lietas dalībnieki, kas atbalsta viedokli par ierobežojumu mērķa dēļ, norādītu uz uzticamu un stabilu pieredzi, kas parādītu, ka tādi nolīgumi kā MIF nolīgums parasti tiek uzskatīti par būtībā pretkonkurences nolīgumiem. Vai pastāv relatīvi plaši izplatīta un konsekventa Eiropas konkurences iestāžu un/vai dalībvalstu tiesu prakse, kas apliecinātu viedokli, ka tādi nolīgumi kā apspriežamais nolīgums kopumā kaitē konkurencei?
64. Vaicāta tiesas sēdē, UKI paziņoja, ka tā pamatā balstījās (tikai) uz Komisijas praksi. Komisija savukārt paziņoja, ka tādu nolīgumu kā MIF nolīgums pretkonkurences raksturs izriet no Savienības tiesu spriedumiem lietā MasterCard (33).
65. Es apšaubītu, vai minētais atbilst prasībai pēc uzticama un spēcīga pieredzes apjoma, kāds nepieciešams, lai uzturētu konstatējumu, ka noteikta rīcības forma nepārprotami un vispārīgi ir pretkonkurences forma.
66. Ciktāl tas attiecas uz Komisijas praksi, atzīmēšu, ka 2002. gadā Komisija noteiktiem nolīgumiem, ar kuriem izveido daudzpusēju IF, piešķīra atbrīvojumu no soda atbilstoši LESD 101. panta 3. punktam (34). Tās viedoklis bija tāds, ka šie nolīgumi bija ierobežojoši seku dēļ (nevis mērķa dēļ), bet tie sekmēja tehnisko un ekonomisko progresu, jo tie veicināja liela mēroga starptautisku maksājumu sistēmu ar pozitīvu vispārēju ieguvumu visam tīklam. Savā 2007. gada 19. decembra lēmumā Komisija nolēma, ka noteikti nolēmumi, ar kuriem ievieš daudzpusēju “noklusējuma IF”, rada ierobežojumu seku dēļ, neizlemjot tomēr, vai šis nolīgums bija pretkonkurences nolīgums arī mērķa dēļ (35). Pēc tam attiecīgi 2019. gada 22. janvārī Komisija pauda viedokli, ka noteikti pārrobežu pieņemšanas noteikumi, kurus piemēro MasterCard, it īpaši attiecībā uz starpreģionu IF, rada ierobežojumu mērķa dēļ (36). Tas viss tika darīts, nepieminot 2010., 2014. un 2019. gada lēmumus, kuros Komisija pieņēma kredītkaršu sabiedrību piedāvātās apņemšanās ierobežot un samazināt noteiktu veidu IF apmēru (37). Lēmumos par apņemšanos, protams, nav konstatēti nekādi formāli fakti par konkurences tiesību pārkāpumiem.
67. Tādējādi, manuprāt, Komisijas praksi ir grūti saukt par vienveidīgu. Tas nav pārmetums, bet gan fakta atzīšana par to, ka, šķiet, pašas Komisijas izpratne par šīs kategorijas nolīgumiem, pateicoties šajos pašos gadījumos gūtajai pieredzei, ir pakāpeniski progresējusi. Galu galā, ir skaidrs, ka jēdziens “pieredze” neizbēgami ar laiku attīstās, ņemot vērā pieaugošās zināšanas un pieredzi, kuru iegūst kompetentās administratīvās un tiesu iestādes, sarežģītāku analīzes rīku radīšanu un ekonomiskās domāšanas attīstību.
68. Tomēr, pat atliekot malā daudz apspriesto laika elementu (38), es būtu piesardzīgs attiecībā uz secinājuma, ka saujiņa administratīvo nolēmumu (īpaši, ja tos izdod viena iestāde un tie ar laiku attīstās), kuri attiecas uz līdzīgām saskaņošanas formām, ir pietiekams pamats, lai nospriestu, ka jebkurš līdzīgs nolīgums var tikt uzskatīts par pretlikumīgu, izdarīšanu.
69. Papildus minētajam – citu valsts konkurences iestāžu prakse, kurā varētu būt tikuši izvērtēti līdzīgi nolīgumi tam, kuru izvērtēja UKI, noteikti būtu bijusi nozīmīga, ja tāda būtu pieejama.
70. Attiecībā uz judikatūru ir vienlīdz svarīgi pārbaudīt, vai Eiropas Savienības tiesas un dalībvalstu tiesas (39), kuras ir izskatījušas šīs kategorijas nolīgumus, šajā jomā ir īstenojušas konsekventu pieeju (40).
71. Saistībā ar minēto iepriekšminēto Komisijas lēmumu vispirms atbalstīja Vispārējā tiesa un pēc tam arī Tiesa (41). Šajā gadījumā nozīme ir tam, ka galvenais jautājums tomēr ir, vai šie spriedumi nozīmē, ka Komisijas konstatētais LESD 101. panta 1. punkta pārkāpums bija tik izteikts, ka to varēja konstatēt bez visaptverošas seku analīzes. Ņemot vērā plašo un detalizēto Savienības tiesu sniegto argumentāciju, lai noraidītu pieteicēju prasības, man ir iespaids, ka ir grūti interpretēt šos spriedumus tā, it kā tie atbalstītu vienu vai otru viedokli.
72. Visbeidzot, esmu nedaudz pārsteigts, ka to lietas dalībnieku, kas aizstāv viedokli par ierobežojumu “mērķa dēļ”, paskaidrojumos nav nekā no neatkarīgu autoru sagatavotiem pētījumiem vai ziņojumiem, kuri balstītos uz starptautiskās ekonomiskās sabiedrības atzītām metodēm, principiem un standartiem, kas atbalstītu viņu viedokli. Tas, vai ekonomistu vidū ir pietiekama vienprātība par to, ka tādi nolīgumi kā apspriežamais pēc sava rakstura ir pretkonkurences nolīgums, man tiešām šķistu visaugstākajā pakāpē svarīgi. Konkurences ierobežošanas jēdziens galu galā ir galvenokārt ekonomisks jēdziens.
73. Noslēgumā – pieredze, uz kuru notiek atsaukšanās Tiesā, lai pamatotu viedokli par to, ka tādi nolīgumi kā pamatlietā apspriežamais pēc sava rakstura ir konkurencei kaitējoši, izskatās diezgan trūcīga. Tomēr šis jautājums detalizēti būs jāpārbauda iesniedzējtiesai, ņemot vērā argumentus un dokumentus, kas bijuši par pamatu šajā jautājumā pieņemtajam administratīvajam lēmumam.
c) Vai MIF nolīguma juridiskais un ekonomiskais konteksts liek apšaubīt tā apgalvoto pretkonkurences raksturu?
74. Ja UKI analīze par to, ka MIF nolīgums ietilpst tādu nolīgumu kategorijā, kas kopumā tiek uzskatīti par pretkonkurences nolīgumiem, pārliecinātu iesniedzējtiesu, tad tās veiktās analīzes otrajam solim būtu jābūt pārbaudīt šādu sākotnēju secinājumu, pievēršot uzmanību juridiskajam un ekonomiskajam kontekstam, kurā nolīgums tika ieviests. Vai MIF nolīgumā vai tā ietekmētajos tirgos ir kāda sevišķa īpatnība, kas varētu radīt šaubas par tā kaitīgo ietekmi uz konkurenci? Tādējādi, vai pieņēmumu, kurš attiecas uz šāda nolīguma kopumā kaitīgo raksturu, no pirmā acu uzmetiena varētu saprātīgi apstrīdēt individuālā gadījumā?
75. Prasītāji pamatlietā argumentē, ka MIF nolīgumam nebija nekāda pretkonkurences mērķa vai ka tam vismaz bija arī kāda konkurenci veicinoša ietekme.
76. Pirmkārt, šie lietas dalībnieki sniedz alternatīvu izskaidrojumu MIF nolīguma ekonomiskajam pamatojumam, proti, tie argumentē, ka IF standartizācija bija nepieciešama, lai, ņemot vērā, ka tad, kad tika noslēgts MIF nolīgums, kredītkaršu sistēma Ungārijā vēl bija vāji attīstīta, nodrošinātu pareizu un gludu sistēmas funkcionēšanu. Saskaņā ar viņu viedokli nolīgums veicināja kredītkaršu tirgus izveidi un izplatīšanos Ungārijā. Otrkārt, tie apgalvo, ka MIF nolīguma mērķis bija arī ierobežot uz IF pieaugumu vērsto tirgus tendenci. Saskaņā ar viņu argumentāciju šo faktu apliecina arī Vispārējās tiesas spriedums lietā Mastercard (42), kā arī fakts, ka vairākās jurisdikcijās (tai skaitā Ungārijā un Eiropas Savienībā (43)) tiesību aktu ietekmē IF līmenis tika ierobežots.
77. Es uzskatu, ka šīs tiesvedības ietvaros nav iespējams ieņemt stingru nostāju par to, vai šie argumenti ir vai nav prima facie neticami. Lietas materiālos iekļautā informācija šādam nolūkam ir vienkārši nepietiekama.
78. Lai pārbaudītu, vai šie apgalvojumi ir pietiekami ticami, lai būtu pamatoti veikt rūpīgāku pārbaudi, iesniedzējtiesai tie ir jāizmeklē. Ja iesniedzējtiesa secinās, ka MIF nolīgumam varētu saprātīgi būt kāda konkurenci veicinoša ietekme, tad šis nolīgums nevarēs tikt klasificēts kā konkurenci ierobežojošs mērķa dēļ. Šādā gadījumā LESD 101. panta 1. punkta pārkāpums varēs tikt konstatēts tikai pēc nolīguma seku analīzes.
79. Tādējādi mērauklai ir jābūt atspēkojošai hipotēzei, kura no pirmā acu uzmetiena nav neticama un ar kuru individuālā gadījuma kontekstā ir apšaubītas vispārējās vispārpieņemtās zināšanas. Šim jautājumam ir divi galvenie elementi: pirmkārt, atspēkojošam izskaidrojumam jāšķiet pietiekami ticamam no pirmā acu uzmetiena, lai attaisnotu tālāku izpēti. Otrkārt, pastāv tomēr saprātīgas atspēkojošas hipotēzes standarts. Tai nav jābūt pilnībā konstatētai, argumentētai un pierādītai, jo tas jau ir pilna apmēra seku analīzes uzdevums.
80. Šajā sakarā varētu papildināt, ka Tiesa jau sen ir atzinusi, ka nolīgumi, kuriem ir “leģitīms mērķis”, ne vienmēr ietilpst LESD 101. panta 1. punkta darbības jomā (44). Tas nozīmē, ka uz nolīgumiem, kuriem ir gan konkurenci veicinošas, gan pretkonkurences sekas, LESD 101. panta 1. punkts attiecas tikai tad, kad pēdējās gūst pārsvaru (45). Piemēram, cenu konkurences samazinājums var būt pieņemams, ja tā mērķis ir palielināt konkurenci attiecībā uz kādiem citiem faktoriem, atskaitot cenu (46). Izsakoties vispārīgāk, ja nolīgumiem, kuri, kaut arī ierobežo pušu rīcības brīvību, ir mērķis, piemēram, atvērt tirgu vai radīt jaunu tirgu, vai ļaut jauniem dalībniekiem piekļūt tirgum, tad tie var būt konkurenci veicinoši (47). No pastāvīgās judikatūras izriet arī, ka noteiktos apstākļos ierobežojumi, kuri ir tieši saistīti un nepieciešami, lai īstenotu galveno darbību, kas pati par sevi nav pretkonkurences darbība, nav uzskatāmi par konkurences ierobežojumiem LESD 101. panta 1. punkta izpratnē (48).
81. Attiecīgi ikreiz, kad nolīguma ietekme uz tirgu ir pretrunīga, ir nepieciešama seku analīze (49). Citiem vārdiem, ja nolīguma iespējamu konkurenci veicinošu loģisku ekonomisko pamatu nevar izslēgt, neaplūkojot faktisko ietekmi uz tirgu, tad šādu nolīgumu nevar klasificēt kā ierobežojošu “mērķa dēļ” (50). Tādēļ es nevaru piekrist Komisijai, tai argumentējot, ka jebkādas leģitīmas un konkurenci veicinošas sekas var tikt apsvērtas tikai saskaņā ar LESD 101. panta 3. punktu, lai, iespējams, varētu piešķirt atbrīvošanu no atbildības. Neizdarot jebkādu apgalvojumu tieši par MIF nolīgumu, vispārīgi tāda LESD 101. panta uzbūve, saskaņā ar kuru LESD 101. panta 1. punktā principā ir aizliegts nolīgums, kurš kopumā ir konkurenci veicinošs, bet pēc tam uzreiz atbilstoši 101. panta 3. punktam tas var tikt nekavējoties atcelts, nav līdz galam pārliecinoša.
82. Ņemot vērā iepriekšminēto, iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai MIF nolīgums rada ierobežojumu mērķa dēļ. Šajā nolūkā, lai varētu noteikt, vai šis nolīgums ietilpst tādu nolīgumu kategorijā, kas, ņemot vērā esošo pieredzi, kopumā tiek atzīti par kaitīgiem konkurencei, iesniedzējtiesai vispirms ir jāpārbauda tā saturs un mērķis. Ja atbilde uz šo jautājumu ir pozitīva, tad pēc tam iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai šo secinājumu neliek apšaubīt apsvērumi attiecībā uz juridisko un ekonomisko kontekstu, kurā nolīgums tika ieviests. It īpaši iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai prima facie ir kāds cits ticams alternatīvs izskaidrojums attiecībā uz MIF nolīguma konkurenci veicinošo loģisko pamatu, ņemot vērā arī laiku, kad nolīgums darbojās.
C. Par ceturto jautājumu
83. Uzdodot ceturto jautājumu, iesniedzējtiesa vēlas uzzināt, vai konkurences iestādei, konstatējot LESD 101. panta 1. punkta pārkāpumu, ir skaidri jānorāda, vai uzņēmumu rīcība ir nolīgums vai saskaņota darbība.
84. Es piekritīšu UKI, Ungārijas valdībai, Komisijai un EBTA, ka uz šo jautājumu ir jāatbild noraidoši.
85. Lietā Anic Partecipazioni Tiesa izskaidroja, ka LESD 101. panta 1. punktā paredzētie “nolīguma” un “saskaņotas darbības” jēdzieni “ir paredzēti, lai konstatētu tāda paša rakstura slepenu vienošanos formas, kuras vienu no otras var atšķirt tikai pēc to intensitātes un izpausmes veidiem”. Tādēļ, lai gan šiem jēdzieniem ir daļēji atšķirīgi tos veidojošie elementi, “tie nav savstarpēji nesavienojami”. Tiesa ir skaidri atzinusi, ka LESD 101. panta 1. punkta pārkāpumi bieži var “būt saistīti ar dažādām rīcības formām, kuras var atbilst dažādām definīcijām, kaut arī tās ir paredzētas vienā un tajā pašā normā un visas ir vienādi aizliegtas”. Uz šāda pamata Tiesa nosprieda, ka konkurences iestādei nav pienākuma noteiktu rīcības formu iekļaut vai nu nolīgumu, vai saskaņotas darbības kategorijā (51). Šis princips ir ticis konsekventi apstiprināts vēlākajā judikatūrā (52).
86. Lielākajā daļā gadījumu konkurences iestādei patiešām būtu nepamatoti un nevajadzīgi censties raksturot konkrētu uzvedības formu vai nu kā nolīgumu, vai saskaņotu darbību. Ir taisnība, ka šie jēdzieni zināmā mērā pārklājas, bieži vien apgrūtinot iespēju noteikt, kur beidzas nolīgums un sākas saskaņota darbība. Vēl jo vairāk, pieredze rāda, ka pārkāpumi laika gaitā var mainīties. Tie var sākties vienā formā un pakāpeniski pārņemt citas formas īpašības (53).
87. Tāpēc Tiesa ir arī uzsvērusi, ka neatkarīgi no noteiktas rīcības juridiskā “saskaņotas darbības”, “nolīguma” vai “uzņēmumu apvienības lēmuma” raksturojuma atbilstoši LESD 101. panta 1. punktam veicamā juridiskā analīze ne ar ko neatšķiras (54). Šīs lietas kontekstā varētu būt lietderīgi uzsvērt, ka ne tikai nolīgums, bet arī saskaņota darbība var tikt uzskatīta par pretkonkurences darbību mērķa dēļ (55).
88. Acīmredzami tas nenozīmē, ka konkurences iestādei atbilstoši nepieciešamajam standartam nav pienākuma pierādīt, ka iespējamā rīcība, kura šķietami veido pretkonkurences “nolīgumu un/vai saskaņotu darbību”, atbilst nosacījumiem, lai to par tādu varētu uzskatīt (56).
89. Pašsaprotami, ka uzņēmumiem, kuri tiek vainoti par dalību pārkāpumā, jebkuras rīcības formas gadījumā ir tiesības apstrīdēt konkurences iestādes piemēroto raksturojumu, apgalvojot, ka iestāde nav sniegusi pietiekamus pierādījumus attiecībā uz iespējamā pārkāpuma dažādās formas veidojošajiem elementiem (57).
90. Ņemot vērā iepriekšminēto, manuprāt, konstatējot LESD 101. panta 1. punkta pārkāpumu, konkurences iestādei, ņemot vērā, ka tā sniedz pietiekamus pierādījumus attiecībā uz iespējamā pārkāpuma dažādās formas veidojošajiem elementiem, nav pienākuma noteiktu rīcību iekļaut līgumu vai saskaņotas darbības kategorijā.
D. Par trešo jautājumu
91. Uzdodot trešo jautājumu, iesniedzējtiesa vaicā Tiesai, vai tādā situācijā kā pamatlietā, kurā kredītkaršu sabiedrības nav tieši piedalījušās nolīguma satura noteikšanā, bet darījušas iespējamu tā pieņemšanu, to akceptējušas un piemērojušas, ir jāuzskata, ka šīs sabiedrības saskaņā ar LESD 101. panta 1. punktu ir bijušas nolīguma puses, vai arī, ka tās ir piedalījušās saskaņotā darbībā.
92. Kā paskaidrots šo secinājumu iepriekšējā sadaļā, konkurences iestādei, konstatējot LESD 101. panta 1. punkta pārkāpumu, vispārīgi nav pienākuma rīcību iekļaut nolīgumu vai saskaņotas darbības kategorijā.
93. Šajā gadījumā būtu pietiekami, ja slepenā vienošanās vai saskaņošana, kura notikusi starp kredītkaršu sabiedrībām un bankām, kuras bija MIF nolīguma puses, sasniegtu tādu slieksni, ka tā varētu tikt uzskatīta par saskaņotu darbību, lai pēdējās būtu iespējams saukt pie atbildības par pārkāpumu, par kuru konkurences iestāde tās tur aizdomās.
94. Lietas dalībnieki vērsās pie Tiesas ar diviem turpmākiem jautājumiem, un tie ir pelnījuši tikt apspriesti sīkāk.
95. Pirmkārt, vai apstāklis, ka kredītkaršu sabiedrības darbojas tirgū, kurš atšķiras no tā, kurā tika ieviests apspiežamais nolīgums, nozīmē, ka šīs sabiedrības nevar tikt uzskatītas par atbildīgām par iespējamu LESD 101. panta 1. punkta pārkāpumu?
96. Atbilde uz šo jautājumu nepārprotami ir noraidoša. LESD 101. panta pamatā ir princips, ka uzņēmumiem būtu jālemj par savu politiku noteiktā tirgū neatkarīgi, neiesaistoties jebkāda veida tiešos vai netiešos kontaktos, kuri varētu nepiemēroti ietekmēt viņu rīcības brīvību (58). Ar tādu nolūku LESD 101. panta 1. punkts, kā iepriekš minēts 23. punktā, ir diezgan plašs, lai tas aptvertu visu veidu slepenas vienošanās un saskaņošanu, kas varētu novest pie šāda rezultāta.
97. “Nolīguma” jēdziens LESD 101. panta 1. punkta izpratnē nav ierobežots tikai ar tā sauktajiem “horizontālajiem nolīgumiem” starp uzņēmumiem, kuri darbojas vienā un tajā pašā tirgū (un tādējādi faktiskas vai potenciālas savstarpējas konkurences apstākļos). ES tiesu praksē var atrast daudz piemēru, kuros konstatēts, ka ar nolīgumiem starp sabiedrībām, kuras darbojas atšķirīgos ražošanas ķēdes posmos vai blakus tirgos, tiek pārkāpts LESD 101. panta 1. punkts (59). Tāda pati loģika ir jāattiecina arī attiecībā uz saskaņotām darbībām (60).
98. Šie principi ir ļoti nepārprotami apstiprināti un zināmā mērā attīstījušies nesenajā Tiesas spriedumā lietā AC‑Treuhand (61), uz kuru lietas dalībnieki savos paskaidrojumos vairākkārt atsaukušies. Šajā spriedumā Tiesa uzsver, ka no LESD 101. panta 1. punkta teksta vai ratio nevar secināt, ka tā tvērums aprobežojas ar tādām slepenas vienošanās formām, kuras noved pie “savstarpēja rīcības brīvības ierobežojuma vienā un tajā pašā tirgū, kurā darbojas visi dalībnieki (62)”. Tiesa turpinājumā uzsver, ka tās judikatūra nekad nav ierobežojusi šīs normas tvērumu tikai attiecībā uz uzņēmumiem, kuri darbojas tirgū, ko ir skāruši konkurences ierobežojumi, vai minētā tirgus augšupējos, lejupējos vai blakus tirgos (63). Ar uzņēmuma dalību nolīgumā vai saskaņotā darbībā var tikt pārkāpts LESD 101. pants neatkarīgi no uzņēmuma īstenotās komerciālās rīcības veida un/vai tirgus, kurā tas darbojas, ar nosacījumu, ka tas konkrētajā tirgū veicina konkurences ierobežošanu (64).
99. Lieta AC‑Treuhand bija saistīta ar konsultāciju firmu, kura atbalstīja aizliegtas vienošanās īstenošanu, sniedzot administratīva rakstura pakalpojumus (65). Tiesa secināja, ka šī uzņēmuma sniegto pakalpojumu galvenais mērķis, pamatojoties uz aizliegtās vienošanās dalībnieku starpā noslēgtajiem pakalpojumu nolīgumiem, bija attiecīgo pretkonkurences mērķu sasniegšana. Šis uzņēmums tādējādi aktīvi piedalījās aizliegtas vienošanās īstenošanā un darbībā, pilnībā apzinādamies šādas rīcības pretlikumīgumu (66).
100. Jautājums par to, vai kredītkaršu sabiedrību situācijā ir izpildīti lietā AC‑Treuhand izvirzītie priekšnoteikumi attiecībā uz “atbalstītāja” atbildību saskaņā ar LESD 101. panta 1. punktu, kuru plaši apsprieda lietas dalībnieki, šīs lietas ietvaros ir nedaudz maldinošs. Iemesls tam ir vienkāršs. Šīs lietas faktiskajā un juridiskajā kontekstā kredītkaršu sabiedrības nebija salīdzināmā situācijā ar sabiedrību AC‑Treuhand, proti, tikai “atbalstītājas” situācijā. Atbilstoši iesniedzējtiesas sniegtajiem faktiem tās, šķiet, ir bijušas kas daudz vairāk.
101. Atbilstoši iesniedzējtiesas sniegtajai informācijai kredītkaršu sabiedrības darīja ko vairāk, nekā tikai “atbalstīja” nolīgumu. Tās mudināja bankas vienoties, un, lai gan tās formāli sarunās nepiedalījās, to intereses sarunās pārstāvēja viena banka (Kereskedelmi és Hitelbank Zrt.). Papildus minētajam kredītkaršu sabiedrības paredzēja nolīgumu savos iekšējos noteikumos, bija informētas par nolīguma noslēgšanu un pienācīgi to pildīja, arī attiecībā uz bankām, kuras tīklam pievienojās vēlāk.
102. Turklāt, atšķirībā no sabiedrības AC‑Treuhand gadījuma, kredītkaršu sabiedrībām bija tiešāka un tuvāka interese par nolīguma veiksmīgu izpildi. Tās nebija tikai banku nolīgti pakalpojumu sniedzēji noteiktu konkrētu uzdevumu veikšanai. MasterCard un Visa bija kredītkaršu, kuras bija MIF nolīguma priekšmets, piegādātāji. Tādējādi kredītkaršu sabiedrības nedarbojās tirgū, kurš nebūtu saistīts ar tirgu, kuru ietekmē MIF nolīgums, bet gan tieši saistītā augšupējā tirgū. Fakts, ka tās acīmredzami tieši nesaņēma nekādu daļu no MIF, nemazina to ieinteresētību MIF nolīguma veiksmīgā izpildē.
103. Tāpēc, manuprāt, šajā lietā pastāvošā situācija tieši atbilst vairāk “tradicionālajam” vertikālajam scenārijam, proti, jau ilgi ir ticis atzīts, ka ar nolīgumiem vai saskaņotām darbībām starp sabiedrībām, kuras darbojas atšķirīgos ražošanas ķēdes posmos, var tikt pārkāpts LESD 101. pants (67).
104. Otrā un pēdējā problēma, kas izriet no uzdotajiem jautājumiem, attiecas uz apstākļiem, kuros pamatlietā esošajā gadījumā kredītkaršu sabiedrības var tikt sauktas pie atbildības par visu pārkāpumu kopā ar bankām, kuras bija MIF nolīguma puses.
105. Atbildi uz šo jautājumu tāpat var atrast pastāvīgajā judikatūrā. Lai iestāde varētu secināt, ka uzņēmums ir piedalījies pārkāpumā un bijis atbildīgs par visiem dažādajiem pārkāpumu veidojošajiem elementiem, tai ir jāpierāda, ka uzņēmums ar savu paša rīcību ir vēlējies dot ieguldījumu kopējiem mērķiem, kādi bija visiem dalībniekiem, un ka tas zināja par citu uzņēmumu iecerētajām vai veiktajām materiālajām darbībām, īstenojot šos pašus mērķus, vai ka tas varēja tos saprātīgi paredzēt un bija gatavs uzņemties par to risku (68).
106. Savā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu iesniedzējtiesa norāda, ka kredītkaršu sabiedrībām nebija nekādas lomas MIF nolīguma projekta sagatavošanā un IF apmēra noteikšanā. Tomēr, kā iepriekš minēts 101. punktā, iesniedzējtiesa uzskata, ka šīs sabiedrības ir veicinājušas nolīguma rašanos, sekmējušas tā pieņemšanu un pieņēmušas un īstenojušas to.
107. Ja tas atbilstoši lietas apstākļiem tā ir, bet minētais ir jānoskaidro iesniedzējtiesai, es nedaudz vilcinātos izdarīt secinājumu, ka, ievērojot to lomu un pozīciju attiecībā uz bankām, kuras bija MIF nolīguma puses, kredītkaršu sabiedrības piedalījās iespējamā LESD 101. panta 1. punkta pārkāpumā. Atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai ne fakts, ka uzņēmums nav piedalījies visos pretkonkurences shēmas aspektos, ne tas, ka tam bijusi vien neliela loma, neietekmē secinājumu, ka tas ir izdarījis pārkāpumu (69).
108. Rezultātā es ieteiktu Tiesai uz trešo jautājumu, ciktāl tas attiecas uz pamatlietā esošo situāciju, kurā kredītkaršu sabiedrības nebija tieši iesaistītas tāda nolīguma satura noteikšanā, ar kuru, iespējams, tiek pārkāpts LESD 101. panta 1. punkts, bet kuras ir atbalstījušas šāda nolīguma pieņemšanu un pieņēmušas un īstenojušas to, bet tas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai, šādas sabiedrības var tikt uzskatītas par atbildīgām par šādu pārkāpumu.
V. Secinājumi
109. Es ierosinu Tiesai uz Kúria (Augstākā tiesa, Ungārija) uzdotajiem jautājumiem atbildēt šādi:
– viena un tā pati uzņēmuma rīcība var veidot LESD 101. panta 1. punkta pārkāpumu tāpēc, ka gan tās mērķis, gan sekas ierobežo konkurenci iekšējā tirgū;
– tas, vai MIF nolīgums veido ierobežojumu mērķa dēļ, ir jāpārbauda iesniedzējtiesai. Šajā nolūkā iesniedzējtiesai, lai varētu noteikt, vai nolīgums ietilpst tādu nolīgumu kategorijā, kuri, ņemot vērā esošo pieredzi, kopumā tiek atzīti par kaitīgiem konkurencei, vispirms ir jāizvērtē tā saturs un mērķis. Ja atbilde uz šo jautājumu ir apstiprinoša, tad pēc tam iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai šo secinājumu neliek apšaubīt apsvērumi attiecībā uz juridisko un ekonomisko kontekstu, kurā konkrētais nolīgums iekļāvās. It īpaši iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai prima facie ir ticams kāds cits alternatīvs izskaidrojums attiecībā uz MIF nolīguma konkurenci veicinošo loģisko pamatu, ņemot vērā arī laiku, kad nolīgums darbojās;
– konstatējot LESD 101. panta 1. punkta pārkāpumu, konkurences iestādei, ņemot vērā, ka tā sniedz pietiekamus pierādījumus attiecībā uz apgalvotā pārkāpuma dažādās formas veidojošajiem elementiem, nav pienākuma noteiktu rīcību iekļaut nolīgumu vai saskaņotas darbības kategorijā;
– pamatlietā esošajā situācijā, kurā kredītkaršu sabiedrības nebija tieši iesaistītas tāda nolīguma satura noteikšanā, ar kuru, kā apgalvots, ticis pārkāpts LESD 101. panta 1. punkts, bet kuras ir atbalstījušas šāda nolīguma pieņemšanu un pieņēmušas un īstenojušas to, bet tas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai, šādas sabiedrības var tikt uzskatītas par atbildīgām par šādu pārkāpumu.