ĢENERĀLADVOKĀTA HENRIKA SAUGMANDSGORA ĒES
[HENRIK SAUGMANDSGAARD ØE]
SECINĀJUMI,
sniegti 2019. gada 6. jūnijā (1)
Lieta C‑302/18
X
pret
Belgische Staat
(Raad voor Vreemdelingenbetwistingen (Ārvalstnieku strīdu izskatīšanas padome, Beļģija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Imigrācijas politika – Pastāvīgo iedzīvotāju, kas ir trešo valstu valstspiederīgie, statuss – Pastāvīgā iedzīvotāja statusa iegūšana – Nosacījums par stabiliem, regulāriem un pietiekamiem līdzekļiem – Savi līdzekļi – Līdzekļu izcelsme – Līdzekļi, kurus nodrošina trešā persona – Apņemšanās nodrošināt iztikas līdzekļus – Direktīva 2003/109/EK – 5. panta 1. punkta a) apakšpunkts
I. Ievads
1. Raad voor Vreemdelingenbetwistingen (Ārvalstnieku strīdu izskatīšanas padome, Beļģija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes Direktīvas 2003/109/EK (2003. gada 25. novembris) par to trešo valstu pilsoņu statusu, kuri ir kādas dalībvalsts pastāvīgie iedzīvotāji (2), 5. panta 1. punkta a) apakšpunktu.
2. Direktīvas 2003/109 nolūks it īpaši ir izveidot pastāvīgā iedzīvotāja statusa, ko dalībvalsts piešķir trešo valstu pilsoņiem, kuri likumīgi dzīvo tās teritorijā, piešķiršanas un atsaukšanas nosacījumus, kā arī piešķirt virkni tiesību šī statusa īpašniekiem (3). Viens no nosacījumiem minētā statusa iegūšanai saskaņā ar šīs direktīvas 5. panta 1. punkta a) apakšpunktu ir prasība, lai trešo valstu valstspiederīgie sniegtu pierādījumus, ka viņu rīcībā gan pašiem, gan atkarīgajiem ģimenes locekļiem ir stabili, regulāri un pietiekami līdzekļi, lai uzturētu sevi un savas ģimenes locekļus, neizmantojot uzņemošās dalībvalsts sociālās palīdzības sistēmu.
3. Šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir saistīts ar strīdu starp X un État belge konkrēti par pieteikuma saņemt pastāvīgā iedzīvotāja statusu noraidījumu, pamatojoties uz to, ka X nebija savu līdzekļu un līdz ar to viņš neatbilda nosacījumam par līdzekļiem Direktīvas 2003/109 5. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē.
4. Šajā kontekstā iesniedzējtiesa jautā Tiesai, vai būtībā nosacījums par stabiliem, regulāriem un pietiekamiem līdzekļiem, kas minēts Direktīvas 2003/109 5. panta 1. punkta a) apakšpunktā, attiecas vienīgi uz trešo valstu valstspiederīgo saviem līdzekļiem vai arī līdzekļu izcelsmei nav nozīmes un tie ietver arī tādus līdzekļus, ko šim valstspiederīgajam nodrošina trešā persona vai ģimenes loceklis. Vajadzības gadījumā iesniedzējtiesa vēlas zināt, vai ar tādu trešās personas vai ģimenes locekļa parakstītu apņemšanos nodrošināt iztikas līdzekļus, kāda minēta šajā lietā, pietiek, lai pierādītu, ka pieteicēja rīcībā ir prasītie līdzekļi.
5. Sava izklāsta beigās es ierosināšu Tiesai atbildēt uz šiem jautājumiem tādējādi, ka šis nosacījums neietver īpašu prasību par minēto līdzekļu izcelsmi. Tomēr gadījumā, ja līdzekļus nodrošina trešā persona vai pieteicēja ģimenes loceklis, kā tas ir pamatlietā, valsts iestādēm ir jāpārbauda, ka šie līdzekļi ir pietiekami un tiem piemīt zināma regularitāte un stabilitāte, kas ļauj saprātīgi izslēgt, ka pieteicējs kļūtu par slogu attiecīgās dalībvalsts sociālās palīdzības sistēmai. Šajā nolūkā valsts iestādēm jāņem vērā visi atbilstošie lietas apstākļi, tostarp trešās personas vai pieteicēja ģimenes locekļa sniegtās garantijas nodrošināt iztikas līdzekļus pietiekami precīzais, stabilais un juridiski saistošais raksturs.
II. Atbilstošās tiesību normas
A. Direktīva 2003/109
6. Direktīvas 2003/109 7. apsvērumā ir paredzēts:
“Lai iegūtu pastāvīgā iedzīvotāja statusu, trešās valsts pilsoņiem jāpierāda, ka viņiem ir pienācīgi ienākumi [līdzekļi] un apdrošināšana slimības gadījumiem, lai viņi nekļūtu par nastu dalībvalstij. Dalībvalstis, novērtējot stabilu un regulāru ienākumu [līdzekļu] esamību, var ņemt vērā tādus faktorus kā iemaksas pensiju sistēmā un nodokļu saistību izpilde.”
7. Šīs direktīvas 5. panta “Nosacījumi pastāvīgā iedzīvotāja statusa iegūšanai” 1. punkta a) apakšpunktā ir noteikts:
“1. Dalībvalstis pieprasa, lai trešo valstu pilsoņi sniedz pierādījumus par to, ka viņu rīcībā gan pašiem, gan atkarīgajiem ģimenes locekļiem ir:
a) stabili un regulāri ienākumi [līdzekļi], kas ir pietiekami, lai uzturētu sevi un savas ģimenes locekļus, neizmantojot attiecīgās dalībvalsts sociālās palīdzības sistēmu. Dalībvalstis novērtē minētos ienākumus [līdzekļus] atkarībā no to veida un pastāvīguma, un var ņemt vērā minimālo darba algu un pensiju līmeni pirms pieteikuma iesniegšanas par pastāvīgā iedzīvotāja statusa iegūšanu; [..].”
B. Beļģijas tiesības
8. Wet van 15 december 1980 betreffende de toegang tot het grondgebied, het verblijf, de vestiging en de verwijdering van vreemdelingen (1980. gada 15. decembra Likums par ārvalstnieku ieceļošanu, uzturēšanos, apmešanos uz dzīvi un izraidīšanu, turpmāk tekstā – “Likums par ārvalstniekiem”) 15.bis panta 1. punktā ir noteikts:
“Izņemot gadījumus, kad to nepieļauj sabiedriskās kārtības vai valsts drošības apsvērumi, ārvalstniekam, kas nav Eiropas Savienības pilsonis, ir jāpiešķir pastāvīgā iedzīvotāja statuss, ja viņš atbilst 3. punktā minētajiem nosacījumiem un pierāda likumīgu un nepārtrauktu uzturēšanos Karalistē piecus gadus tieši pirms pieteikuma saņemt pastāvīgā iedzīvotāja statusu iesniegšanas.”
9. Likuma par ārvalstniekiem 15.bis panta 3. punktā, ar kuru ir transponēts Direktīvas 2003/109 5. pants, ir paredzēts:
“Ārvalstniekam, kas minēts 1. punktā, ir jāpierāda, ka viņa rīcībā ir stabili, regulāri un pietiekami iztikas līdzekļi savām un no viņa atkarīgo ģimenes locekļu vajadzībām un tādējādi valsts iestādēm viņi nav jāuztur, un ka viņiem ir veselības apdrošināšana risku segšanai Beļģijā. [..]”
III. Pamatlieta, prejudiciālie jautājumi un tiesvedība Tiesā
10. 2007. gada 26. jūlijā X, kurš paziņoja, ka ir Kamerūnas valstspiederīgais, Beļģijas iestādēs iesniedza pieteikumu ilgtermiņa vīzai studijām. Viņam tika piešķirta vīza studijām, un viņa uzturēšanās atļauja katru gadu tika pagarināta līdz 2016. gada 15. janvārim. Tā kā viņam bija darba atļauja, 2016. gada 19. janvārī viņam tika piešķirta uzturēšanās atļauja, kura bija spēkā līdz 2017. gada 14. janvārim.
11. 2016. gada 27. decembrī X iesniedza pieteikumu, lai viņam tiktu piešķirts pastāvīgā iedzīvotāja statuss. Sava pieteikuma pamatojumam viņš tostarp kā pierādījumus, ka viņa rīcībā ir stabili, regulāri un pietiekami iztikas līdzekļi saskaņā ar Likuma par ārvalstniekiem 15.bis panta 3. punktu, iesniedza darba līgumus, paziņojumu par nodokļiem un izziņas par algu uz viņa brāļa vārda. Turklāt X iesniedza sava brāļa parakstītu dokumentu, kurā tas apņemas nodrošināt, ka “attiecīgās personas rīcībā [..] savām un no viņa atkarīgo ģimenes locekļu vajadzībām ir stabili, regulāri un pietiekami iztikas līdzekļi, lai viņi nekļūtu par nastu valsts iestādēm atbilstoši [Likuma par ārvalstniekiem] 15.bis pantam”.
12. Ar 2017. gada 5. aprīļa lēmumu staatssecretaris voor Asiel en Migratie en Administratieve Vereenvoudiging (valsts sekretārs patvēruma un migrācijas jautājumos, Beļģija) pilnvarotais pārstāvis noraidīja šo pieteikumu, pamatojoties uz to, ka X rīcībā nav savu līdzekļu. Šī iestāde norādīja, ka X nestrādāja algotu darbu kopš 2016. gada 31. maija, ka viņa rīcībā tajā brīdī nebija nekādu līdzekļu un ka viņš uzrādīja sava brāļa līdzekļus.
13. X pārsūdzēja šo lēmumu iesniedzējtiesā, apgalvojot, ka tas ir balstīts uz kļūdainu nosacījuma par līdzekļiem, kas paredzēts Direktīvas 2003/109 5. panta 1. punkta a) apakšpunktā, kurš ir transponēts ar Likuma par ārvalstniekiem 15.bis panta 3. punktu, interpretāciju.
14. X uzskata, ka Direktīvas 2003/109 5. panta 1. punkta a) apakšpunktā nav prasīts, lai tiktu ņemti vērā vienīgi prasītāja savi līdzekļi. Šajā ziņā X it īpaši apgalvo, ka šajā 5. panta 1. punkta a) apakšpunktā paredzētais nosacījums par stabiliem, regulāriem un pietiekamiem ienākumiem [līdzekļiem] būtu jāinterpretē, ņemot vērā prasību par pietiekamiem līdzekļiem, kas minēta Direktīvas 2004/38/EK par Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā (4) 7. panta 1. punkta c) apakšpunktā. Attiecībā uz minēto 5. panta 1. punkta a) apakšpunktu būtu pēc analoģijas jāpiemēro Tiesas judikatūra, saskaņā ar kuru Direktīvas 2004/38 7. panta 1. punkta c) apakšpunktā nav ietverta ne mazākā prasība attiecībā uz līdzekļu izcelsmi, līdz ar to šos līdzekļus varētu nodrošināt arī kāds ģimenes loceklis (5).
15. Šādā kontekstā ar 2017. gada 14. decembra lēmumu, kas Tiesā iesniegts 2018. gada 4. maijā, Raad voor Vreemdelingenbetwistingen (Ārvalstnieku strīdu izskatīšanas padome, Beļģija) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai [Direktīvas 2003/109] 5. panta 1. punkta a) apakšpunkts, kurā (tostarp) ir noteikts, ka, lai iegūtu pastāvīgā iedzīvotāja statusu, trešās valsts valstspiederīgajam ir jāpierāda, ka viņa “rīcībā” gan pašam, gan atkarīgajiem ģimenes locekļiem “ir” stabili un regulāri ienākumi [līdzekļi], kas ir pietiekami, lai uzturētu sevi un savas ģimenes locekļus, neizmantojot attiecīgās dalībvalsts sociālās palīdzības sistēmu, ir jāinterpretē tādējādi, ka šeit runa ir tikai par trešās valsts valstspiederīgā “saviem ienākumiem [līdzekļiem]”?
2) Vai arī šim nolūkam ir pietiekami, ka trešās valsts valstspiederīgā rīcībā ir ienākumi [līdzekļi], neizvirzot nekādas prasības šo ienākumu [līdzekļu] izcelsmei, tādējādi tos šā trešās valsts valstspiederīgā rīcībā var nodot arī ģimenes loceklis vai cita trešā persona?
3) Ja atbilde uz pēdējo jautājumu ir apstiprinoša, vai šādā gadījumā pietiek ar trešās personas apņemšanos segt izmaksas, šai trešajai personai apņemoties garantēt, ka pieteikuma iesniedzēja, kurš lūdz piešķirt pastāvīgā iedzīvotāja statusu, “rīcībā ir stabili, regulāri un pietiekami iztikas līdzekļi savām un no viņa atkarīgo ģimenes locekļu vajadzībām un tādējādi valsts iestādēm viņi nav jāuztur”, lai pierādītu, ka pieteikuma iesniedzēja rīcībā var būt ienākumi [līdzekļi] [Direktīvas 2003/109] 5. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē?”
16. Rakstveida apsvērumus iesniedza X, Beļģijas, Čehijas Republikas, Vācijas, Francijas, Itālijas un Austrijas valdības, kā arī Eiropas Komisija.
IV. Vērtējums
17. Šajos trijos prejudiciālajos jautājumos, kurus aplūkošu kopā, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai nosacījums par stabiliem, regulāriem un pietiekamiem ienākumiem [līdzekļiem], kas minēts Direktīvas 2003/109 5. panta 1. punkta a) apakšpunktā, attiecas vienīgi uz trešo valstu valstspiederīgo “saviem ienākumiem [līdzekļiem]” vai arī līdzekļu izcelsmei nav nozīmes un tie ietver arī tādus ienākumus [līdzekļus], ko šim valstspiederīgajam nodrošina trešā persona vai ģimenes loceklis. Vajadzības gadījumā iesniedzējtiesa vēlas zināt, vai ar tādu trešās personas vai ģimenes locekļa parakstītu apņemšanos nodrošināt iztikas līdzekļus, kāda minēta šajā lietā, pietiek, lai pierādītu, ka pieteicēja rīcībā ir prasītie līdzekļi.
18. Jākonstatē, ka lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu iesniedzējtiesa nav definējusi “savu ienākumu [līdzekļu]” jēdzienu, kas minēts pirmajā prejudiciālajā jautājumā. Ņemot vērā kontekstu, kādā iekļaujas prejudiciālie jautājumi, un šo jautājumu formulējumu, es tos saprotu tādējādi, ka iesniedzējtiesa vēlas zināt, vai ienākumi [līdzekļi], kurus nav radījis pats pieteicējs vai nu ar savu veikto saimniecisko darbību, vai ar savām personiskajām tiesībām (6), ir izslēgti no Direktīvas 2003/109 5. panta 1. punkta a) apakšpunktā minētā nosacījuma.
19. Citiem vārdiem sakot, ir jānoskaidro, kā ienākumu [līdzekļu] izcelsme ietekmē atbilstību Direktīvas 2003/109 5. panta 1. punkta a) apakšpunktā izvirzītajam nosacījumam.
20. Šajā ziņā ieinteresēto personu nostājas principā iedalās trīs grupās.
21. X un Komisija uzskata, ka Direktīvas 2003/109 5. panta 1. punkta a) apakšpunktā minēto ienākumu [līdzekļu] izcelsmei nav nozīmes un principā nekas neliedz trešās personas finansiālajam atbalstam atbilst šajā normā minētajiem kritērijiem. Attiecībā uz tādu apņemšanos nodrošināt iztikas līdzekļus, kāda minēta pamatlietā, iesniedzējtiesai ir it īpaši jānosaka, no vienas puses, vai labdarim, kurš to ir parakstījis, patiešām ir pietiekami līdzekļi, lai apmierinātu pašam savas, kā arī pieteicēja un viņa ģimenes locekļu vajadzības, un, no otras puses, vai saikne starp labdari un pieteicēju ir pietiekami stabila, lai varētu uzskatīt, ka vajadzības gadījumā apņemšanās patiešām tiks pildīta.
22. Vācijas, Francijas un Austrijas valdības būtībā uzskata, ka Direktīva 2003/109 neizslēdz, ka līdzekļi nāk no pastāvīgā iedzīvotāja statusa pieteicēja ģimenes locekļa vai trešās personas ar nosacījumu, ka tie ir balstīti uz tiesībām, kuras minētais pieteicējs var izvirzīt tiesā, piemēram, tiesībām uz uzturlīdzekļiem attiecībā pret citu personu vai līdzekļiem, kas saistīti ar pieteicēja ģimenes stāvokli (7). No tā šīs valdības secina, ka uz tādu apņemšanos nodrošināt iztikas līdzekļus, kāda minēta pamatlietā, neattiecas Direktīvas 2003/109 5. panta 1. punkta a) apakšpunkts, jo šāda apņemšanās nav balstīta ne uz kādu likumisku pienākumu (8).
23. Visbeidzot Beļģijas, Itālijas un Čehijas Republikas valdības uzskata, ka ienākumi [līdzekļi], kas minēti Direktīvas 2003/109 5. panta 1. punkta a) apakšpunktā, ir vienīgi tie, kurus rada pastāvīgā iedzīvotāja statusa pieteicējs (9).
24. Norādīšu, ka šajā lietā izvirzītos jautājumus Tiesa vēl nav vērtējusi. Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru no prasības vienveidīgi piemērot Savienības tiesības izriet, ka, ja Savienības tiesību aktā attiecībā uz noteikta jēdziena definīciju nav īpašas atsauces uz dalībvalstu tiesībām, tad šis jēdziens ir jāinterpretē autonomi, ko Tiesa cenšas darīt, ņemot vērā attiecīgās normas formulējumu, tās kontekstu un regulējuma, kura daļa tā ir, mērķi (10). Uz uzdotajiem jautājumiem jāatbild, balstoties uz šiem elementiem.
A. Par Direktīvas 2003/109 5. panta 1. punkta a) apakšpunkta gramatisku interpretāciju
25. Iesākumā norādīšu, ka Direktīvas 2003/109 5. panta 1. punkta a) apakšpunkts – tā, kā tas ir formulēts, – neietver skaidru prasību attiecībā uz ienākumu [līdzekļu] izcelsmi.
26. Turpinājumā jānorāda, ka šīs tiesību normas dažādu valodu versiju salīdzinājums atklāj terminoloģijas atšķirības ievērojamā šo versiju skaitā attiecībā uz “ienākumu [līdzekļu]” jēdzienu tā parastajā nozīmē (11).
27. Faktiski, lai gan vairākās valodu versijās ir izmantots “ressources [līdzekļu]” jēdziena ekvivalents plašā “finanšu līdzekļu” izpratnē (12), kas varētu nozīmēt, ka šo līdzekļu izcelsmei nav sevišķas nozīmes, citu valodu versijās ir izmantots jēdziens “revenus [ienākumi]”, kas paredz šaurāku nozīmi, kura ietver tādu atlīdzību kā atlīdzība par darbu, un liek domāt, ka runa drīzāk ir par pieteicēja gūtiem ienākumiem (13).
28. Ņemot vērā šīs atšķirības, jāsecina, ka “ressources [līdzekļu]” jēdzienam nepiemīt viendabīga nozīme (14).
29. Šādā situācijā šo šaurāko interpretāciju “revenus [ienākumu]” jēdziena lietojuma dēļ dažu valodu versijās varētu pamatot tas, ka Direktīvas 2003/109 7. apsvērumā ir precizēts, ka dalībvalstis, novērtējot stabilu un regulāru līdzekļu esamību, var ņemt vērā tādus faktorus kā iemaksas pensiju sistēmā un nodokļu saistību izpilde, jo šīs iemaksas un izpilde sava rakstura dēļ balstās uz līdzekļiem, ko radījis pieteicējs.
30. Tieši no šāda viedokļa raugoties, Beļģijas, Čehijas Republikas un Itālijas valdības apgalvo, ka Direktīvas 2003/109 5. panta 1. punkta a) apakšpunktā minētie ienākumi [līdzekļi] ir vienīgi līdzekļi, kurus radījis pieteicējs.
31. Manuprāt, ir skaidrs, ka tādi trešās valsts valstspiederīgā radīti līdzekļi kā alga, ienākumi no profesionālās darbības vai vecuma pensija ir līdzekļi, kurus to rakstura dēļ visbiežāk atzīst par tādiem, kam raksturīga stabilitāte un regularitāte Direktīvas 2003/109 5. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē, kā liek saprast šīs direktīvas 7. apsvērums.
32. Neraugoties uz to, šāda ierobežota “ressources [līdzekļu]” jēdziena izpratne, manuprāt, skaidri neizriet no šī 5. panta 1. punkta a) apakšpunkta formulējuma, kurā nav skaidri noteikta ienākumu [līdzekļu] izcelsme, bet drīzāk šie ienākumi ir raksturoti kā tādi, kam jābūt pieteicēja rīcībā un jābūt stabiliem, regulāriem un pietiekamiem, lai nodrošinātu iztiku trešās valsts valstspiederīgajam, kas ir pastāvīgā iedzīvotāja statusa pieteicējs, un viņa ģimenes locekļiem.
33. Citiem vārdiem sakot, šīs normas gramatiskā interpretācija man liek secināt, ka, lai arī šī norma vispirms attiecas uz pieteicēja radītiem līdzekļiem (15), nav izslēgti arī līdzekļi, kurus nodrošina trešā persona, ar nosacījumu, ka tiem piemīt tāda pati stabilitāte, regularitāte un pietiekamība kā tad, ja šos līdzekļus būtu radījis pats trešās valsts valstspiederīgais.
34. Šādu nostāju, manuprāt, pamato Direktīvas 2003/109 5. panta 1. punkta a) apakšpunkta izstrādāšanas vēsture (B iedaļa), kā arī Direktīvas 2003/109 5. panta 1. punkta a) apakšpunkta teleoloģiska interpretācija un šī panta konteksts (C iedaļa).
B. Par Direktīvas 2003/109 5. panta 1. punkta a) apakšpunkta izstrādāšanas vēsturi
35. Vispirms norādīšu, ka jautājums par Direktīvas 2003/109 5. panta 1. punkta a) apakšpunktā minēto ienākumu izcelsmi, šķiet, nav ticis apspriests, pieņemot šo direktīvu.
36. Turklāt šīs direktīvas sagatavošanas darbu analīze, manuprāt, atklāj neskaidrību jēdziena “ressources [līdzekļi]” lietojumā, kas līdzinās šo secinājumu 27. punktā izklāstītajam attiecībā uz šī jēdziena gramatisko interpretāciju.
37. Proti, sākotnējā priekšlikuma direktīvai (16) dažu valodu versijās paskaidrojuma rakstā attiecībā uz minēto nosacījumu ir precizēts, ka pastāvīgā iedzīvotāja statusa pieteicēja “ressources [līdzekļu]” stabilitāte ir jāizvērtē, ņemot vērā šīs personas “revenus [ienākumu]” raksturu un regularitāti, savukārt šo pašu valodu versiju priekšlikuma direktīvai redakcijā šī paša kritērija vērtējumā ir lietots vienīgi jēdziens “ressources [līdzekļi]” (17). Citās valodu versijās ir lietots vienīgi jēdziens “revenus [ienākumi]” (18).
38. Turklāt šī neskaidrība turpinās pārējos sagatavošanas darbos. Piemēram, Reģionu komitejas atzinuma par priekšlikumu direktīvai dažās valodu versijās ir skaidri runa par pastāvīgā iedzīvotāja statusa pieteicēja “saviem līdzekļiem” (19), savukārt citās valodu versijās šajā ziņā nav skaidrības (20).
39. Tātad Direktīvas 2003/109 izstrādāšanas vēsture neļauj izskaidrot jautājumu par ienākumu [līdzekļu] izcelsmi.
40. Šādā situācijā no sākotnējā priekšlikuma direktīvai paskaidrojumu raksta attiecībā uz minēto nosacījumu izriet, ka 5. pantā minētie vērtējuma kritēriji ir stingri ierobežoti, lai nepadarītu neiespējamu pastāvīgā iedzīvotāja statusa iegūšanu un lai tuvinātu šī statusa iegūšanas nosacījumus visās dalībvalstīs (21).
41. Manuprāt, šajā Komisijas priekšlikuma punktā ir paredzēts, ka, interpretējot šo 5. pantu, nedrīkst prasīt, lai pieteicēja līdzekļiem būtu kāda noteikta izcelsme, ja likumdevējs nav skaidri paredzējis šādu izcelsmi.
C. Par Direktīvas 2003/109 un tās 5. panta 1. punkta a) apakšpunkta teleoloģisku interpretāciju un par kontekstu, kādā iekļaujas šis pants
42. Pirmkārt, runājot par Direktīvas 2003/109 mērķi, manuprāt, tas neprasa, lai Direktīvas 2003/109 5. panta 1. punkta a) apakšpunktā minētajiem ienākumiem [līdzekļiem] būtu kāda noteikta izcelsme.
43. Proti, Direktīvas 2003/109 galvenais mērķis ir to trešo valstu pilsoņu integrācija, kas ir apmetušies uz pastāvīgu dzīvi dalībvalstīs (22), un šajā nolūkā minētās direktīvas 4. panta 1. punktā ir paredzēts, ka pastāvīgā iedzīvotāja statusa saņemšanas galvenais kritērijs ir uzturēšanās ilgums. Šajā pantā ir prasīts, lai trešās valsts valstspiederīgais būtu likumīgi un nepārtraukti nodzīvojis tās teritorijā piecus gadus tieši pirms attiecīgā pieteikuma iesniegšanas (23). Kā uzsver Francijas valdība, Direktīva 2003/109 saskaņā ar tās 3. panta 1. punktu šajā ziņā ir piemērojama trešo valstu valstspiederīgajiem, kas likumīgi dzīvo dalībvalsts teritorijā, neatkarīgi tā, vai viņi tajā veic vai neveic saimniecisko darbību (24).
44. No šāda viedokļa raugoties, līdzekļu izcelsmei nav sevišķas nozīmes un Direktīvas 2003/109 mērķis neprasa, lai līdzekļus radītu pieteicēja saimnieciskā darbība.
45. Šo interpretāciju, manuprāt, pamato šīs direktīvas vispārējā sistēma. Tiesa ir nospriedusi, ka ar Direktīvu 2003/109, tostarp tās 5. pantu, ir iedibināti precīzi materiāltiesiskie nosacījumi, kas jāievēro, pirms attiecīgās dalībvalstis piešķir lūgtās uzturēšanās atļaujas, un, ņemot vērā Direktīvas 2003/109 mērķi un ar to ieviesto sistēmu, ja trešo valstu pilsoņi atbilst šajā direktīvā paredzētajiem nosacījumiem, viņiem ir tiesības iegūt pastāvīgā iedzīvotāja statusu, kā arī pārējās no šā statusa piešķiršanas izrietošās tiesības (25).
46. Manuprāt, no tā izriet, ka Direktīvā 2003/109 ir izsmeļoši paredzēti materiāltiesiskie nosacījumi, kas pastāvīgā iedzīvotāja statusa pieteicējam jāizpilda, kā arī iemesli, ar ko var pamatot šī statusa atteikumu. Raugoties no šāda viedokļa, atteikums piešķirt šo statusu, pamatojoties vien uz to, ka līdzekļi nāk no trešās personas, man šķiet pretrunā šīs direktīvas vispārējai sistēmai un tās mērķim.
47. Otrkārt, Direktīvas 2003/109 5. panta 1. punkta a) apakšpunktā paredzētā nosacījuma mērķis ir izvairīties no tā, ka trešās valsts valstspiederīgais kļūtu par nastu dalībvalstij, kā noteikts Direktīvas 2003/109 7. apsvērumā. Tātad rodas jautājums, vai šis mērķis prasa, lai līdzekļiem būtu kāda konkrēta izcelsme.
48. Šajā ziņā Tiesas judikatūra par Direktīvas 2004/38 7. panta 1. punkta b) apakšpunktā minēto nosacījumu attiecībā uz līdzekļiem, manuprāt, sniedz noderīgus interpretācijas elementus, lai arī šīs normas formulējums, konteksts, kādā tā iekļaujas, un šīs direktīvas mērķis atšķiras no tiem, kas piemīt Direktīvas 2003/109 5. panta 1. punkta a) apakšpunktam.
49. Precīzāk, Direktīvas 2004/38 7. panta 1. punkta b) apakšpunktā, interpretējot to saistībā ar 10. apsvērumu, ir paredzēts, ka viens no alternatīviem nosacījumiem, kurš Savienības pilsoņiem un viņu ģimenes locekļiem piešķir tiesības uzturēties citā dalībvalstī uz laiku, kas ir ilgāks par trim mēnešiem un līdz pieciem gadiem (26), ir tas, ka viņu un viņu ģimenes locekļu rīcībā ir pietiekami līdzekļi, lai nekļūtu par nesamērīgu uzņēmējas dalībvalsts sociālās palīdzības sistēmas slogu uzturēšanās laikā (27).
50. Tiesa ir nospriedusi, ka vārdkopa “līdzekļi ir pietiekami”, kas ir ietverta šajā 7. panta 1. punkta b) apakšpunktā, ir jāinterpretē tādējādi, ka pietiek ar to, ka Savienības pilsoņiem ir šādi līdzekļi, un šajā normā nav ne mazākās prasības par šo līdzekļu izcelsmi, proti, tos var nodrošināt tostarp trešās valsts valstspiederīgais (28). Tiesa ir piebildusi, ka, interpretējot pietiekamu līdzekļu nosacījumu tādējādi, ka ieinteresētajai personai pašai ir jābūt tādiem līdzekļiem un šajā ziņā tā nevar atsaukties uz ģimenes locekļa, kas ir kopā ar viņu, līdzekļiem, šis Direktīvā 2004/38 formulētais nosacījums tiktu papildināts ar prasību par līdzekļu izcelsmi. Šāda prasība būtu nesamērīga iejaukšanās LESD 21. pantā garantēto brīvas pārvietošanās un uzturēšanās pamattiesību īstenošanā, jo tā nav nepieciešama izvirzītā mērķa sasniegšanai, proti, dalībvalstu valsts līdzekļu aizsardzībai (29).
51. Tiesa ir precizējusi, ka prasība par juridiskas saiknes pastāvēšanu starp līdzekļu sniedzēju un saņēmēju ir nesamērīga, jo pietiekamu līdzekļu zaudējums vienmēr ir slēpts risks neatkarīgi no tā, vai šie līdzekļi ir personīgie vai tos sniedz trešā persona, pat tad, ja trešā persona būtu apņēmusies finansiāli atbalstīt personu, kurai ir uzturēšanās tiesības. Tiesa uzskatīja, ka šo līdzekļu izcelsmei nav automātiskas ietekmes uz risku, ka var rasties šāds zaudējums, jo šāda riska iestāšanās ir atkarīga no apstākļu attīstības (30).
52. Manuprāt, interpretējot Direktīvas 2003/109 5. panta 1. punkta a) apakšpunktu, minētā judikatūra ir transponējama tikai, ciktāl arī šajā tiesību normā nav ietverta prasība par ienākumu [līdzekļu] izcelsmi.
53. Proti, attiecībā uz Direktīvas 2003/109 5. panta 1. punkta a) apakšpunkta, kurā tāpat kā Direktīvas 2004/38 7. panta 1. punkta b) apakšpunktā nav skaidri noteikta ienākumu [līdzekļu] izcelsme un kuram ir tas pats dalībvalstu valsts līdzekļu aizsardzības mērķis, interpretāciju es uzskatu, ka noteikta līdzekļu izcelsme nav prasība, kas nepieciešama, lai sasniegtu šī 5. panta 1. punkta a) apakšpunkta mērķi. Saskaņā ar Tiesas norādīto šo līdzekļu izcelsmei nav automātiskas ietekmes uz risku, kas rodas no līdzekļu zaudējuma (31).
54. Tomēr, kā pamatoti norāda Beļģijas, Austrijas, Vācijas un Francijas valdības, Direktīvas 2003/109 5. panta 1. punkta a) apakšpunktā ir stingrākas prasības nekā Direktīvas 2004/38 7. panta 1. punkta b) apakšpunktā, it īpaši tādēļ, ka atšķirībā no pēdējās minētās normas Direktīvas 2003/109 5. panta 1. punkta a) apakšpunktā ir izvirzīti papildu kritēriji, proti, lai līdzekļi tiktu saņemti stabili un regulāri. Turklāt Direktīvas 2003/109 5. panta 1. punkta a) apakšpunkta otrajā teikumā ir prasīts, lai ienākumi [līdzekļi] tiktu novērtēti tostarp atkarībā no to veida (32).
55. Lai noteiktu šo ienākumu [līdzekļu] izcelsmes ietekmi uz šo kritēriju izpildi (2. iedaļa), vispirms ir jāprecizē pēdējo minēto apjoms (1. iedaļa).
1. Par līdzekļu stabilitātes un regularitātes kritēriju apjomu attiecībā uz to veidu
56. Pirmkārt, attiecībā uz stabilitātes un regularitātes kritēriju apjomu norādīšu, ka Tiesa jau ir lēmusi par šo jautājumu Direktīvā 2003/86 par tiesībām uz ģimenes atkalapvienošanos.
57. Proti, šīs direktīvas 7. panta 1. punkta c) apakšpunktā ir ietverts nosacījums par ienākumiem [līdzekļiem], kura formulējums un mērķis ir līdzīgi tiem, kas minēti Direktīvas 2003/109 5. panta 1. punkta a) apakšpunktā. Pirmā minētā norma ļauj dalībvalstīm, iesniedzot pieteikumu par ģimenes atkalapvienošanos, pieprasīt pierādījumus, ka apgādniekam ir “stabili un pastāvīgi ienākumi, kas ir pietiekami, lai uzturētu sevi un savas ģimenes locekļus, neizmantojot attiecīgās dalībvalsts sociālās palīdzības sistēmu” (33).
58. Tiesa ir nospriedusi, ka jēdzienu “stabils” un “pastāvīgs” lietojums nozīmē, ka Direktīvas 2003/86 7. panta 1. punkta c) apakšpunktā minētajiem ienākumiem jābūt noteiktā pakāpē pastāvīgiem un turpinātiem. Tiesa ir precizējusi, ka ieinteresētajai personai ir jāpierāda, ka tās rīcībā ir pietiekami līdzekļi brīdī, kad tiek izskatīts tās pieteikums, un ka, ciktāl no šīs direktīvas 7. panta 1. punkta c) apakšpunkta izriet, ka apgādnieka līdzekļiem jābūt ne tikai “pietiekamiem”, bet arī “stabiliem un pastāvīgiem”, šādas prasības, it īpaši ņemot vērā šīs normas formulējumu un mērķi, noteikti nozīmē, ka valsts kompetentā iestāde veic šo līdzekļu prognozes analīzi, proti, ieinteresētās personas finansiālās situācijas pēc uzturēšanās atļaujas saņemšanas nākotnes attīstības vērtējumu (34).
59. Tāpat kā Francijas un Austrijas valdības es uzskatu, ka šo Tiesas vērtējumu var transponēt, lai interpretētu Direktīvas 2003/109 5. panta 1. punkta a) apakšpunktā paredzētās stabilitātes un regularitātes prasības pastāvīgā iedzīvotāja statusa iegūšanai. No tā izriet, ka attiecībā uz Direktīvas 2003/109 5. panta 1. punkta a) apakšpunktu kompetentajām iestādēm, balstoties uz prognozes vērtējumu, ir jāpārbauda, vai pieteicēja ienākumiem [līdzekļiem] piemīt zināms pastāvīgums un zināma turpinātība.
60. Citiem vārdiem sakot, stabilitātes un regularitātes kritēriji paredz, ka valsts iestādēm ir jābūt iespējai saprātīgi izslēgt iespēju, ka pieteicējs kļūst par slogu dalībvalstij, jo izmanto tās sociālo palīdzību.
61. Otrkārt, tas, ka šis prognozes vērtējums ir jāveic attiecībā uz ienākumu [līdzekļu] veidu, kā ir prasīts Direktīvas 2003/109 5. panta 1. punkta a) apakšpunktā, manuprāt, nozīmē, ka ir jāņem vērā visi attiecīgiem ienākumiem [līdzekļiem] raksturīgie elementi, kas var ietekmēt to pastāvīgā, ilgstošā un pietiekamā rakstura vērtējumu, un līdz ar to – risku, ka pieteicējs kļūst par nastu dalībvalstij.
62. Manā skatījumā, šīs prasības, kas minētas Direktīvas 2003/109 5. panta 1. punkta a) apakšpunktā, parāda, ka likumdevējs ir vēlējies nodrošināt, lai kompetentās iestādes pirms pastāvīgā iedzīvotāja statusa piešķiršanas veiktu pārbaudi, kas ļautu ar lielāku pārliecību nekā tā, kura paredzēta Direktīvas 2004/38 7. panta 1. punkta b) apakšpunktā, un izslēgt to, ka pieteicējs kļūst par nastu attiecīgajai dalībvalstij.
63. Manuprāt, šo atšķirību rada it īpaši tas, ka, no vienas puses, atšķirībā no Direktīvas 2004/38, kuras nolūks ir iedibināt un stiprināt personu brīvas pārvietošanās pamatprincipu (35) un saistībā ar kuru 7. panta 1. punkta b) apakšpunkts ir šo LESD garantēto tiesību nosacījums, Direktīvas 2003/109 5. panta 1. punkta a) apakšpunkts nav šādu primāro tiesību nosacījums.
64. No otras puses, pretēji Direktīvai 2004/38, kurā kompetentajai valsts iestādei ir piešķirtas tiesības atsaukt Savienības pilsonim un viņa ģimenes locekļiem uzturēšanās tiesības, ja viņa rīcībā vairs nav pietiekamu līdzekļu (36), Direktīvā 2003/109 šāds mehānisms nav paredzēts.
65. Proti, Direktīvas 2003/109 9. pantā, kurā ir uzskaitīti dažādi pastāvīgā iedzīvotāja statusa atsaukšanas vai zaudēšanas gadījumi, nav minēts gadījums, kad vairs netiktu izpildīts 5. panta 1. punkta a) apakšpunktā paredzētais nosacījums. Turklāt šīs direktīvas 12. pantā par labu pastāvīgajam iedzīvotājam ir iedibināta aizsardzība pret izraidīšanu un šī panta 2. punktā šajā ziņā ir skaidri precizēts, ka lēmums par izraidīšanu nevar tikt balstīts uz ekonomiskiem apsvērumiem.
66. Citiem vārdiem sakot, no Direktīvas 2003/109 9. un 12. panta, skatot tos kopsakarā, izriet, ka pastāvīgā iedzīvotāja statusu nevar atsaukt ekonomisku apsvērumu dēļ, lai arī nosacījuma par ienākumiem [līdzekļiem] mērķis ir novērst to, ka trešās valsts valstspiederīgais kļūst par nastu attiecīgajai dalībvalstij. Turklāt, ieguvusi pastāvīgā iedzīvotāja statusu, persona saskaņā ar šīs direktīvas 11. pantu saņem vienlīdzīgu attieksmi ar pilsoņiem vairākās jomās, tostarp attiecībā uz sociālo nodrošināšanu, sociālo palīdzību un sociālo aizsardzību.
67. Turklāt prasības, kas minētas Direktīvas 2003/109 5. panta 1. punkta a) apakšpunktā, manuprāt, parāda, ka likumdevējs ir vēlējies piešķirt zināmu izvēles brīvību valsts iestādēm, kad tās izvērtē atbilstošos faktus, lai noteiktu, vai ir izpildīti nosacījumi, kas ļauj saprātīgi izslēgt iespēju, ka pieteicējs kļūst par nastu attiecīgajai dalībvalstij. Kā norādījusi Tiesa, līdzekļu zaudējuma riska iestāšanās ir atkarīga no apstākļu attīstības (37).
68. Ņemot vērā visu iepriekš minēto, ir jānosaka, vai – un vajadzības gadījumā kādā mērā – līdzekļu izcelsmei ir ietekme uz to stabilitātes un regularitātes vērtējumu.
2. Par līdzekļu izcelsmes ietekmi uz stabilitātes un regularitātes kritēriju vērtējumu attiecībā uz to veidu
69. Atgādināšu, ka saskaņā ar Direktīvas 2003/109 5. panta 1. punkta a) apakšpunktu ienākumi [līdzekļi] ir jānovērtē atkarībā no to veida, proti, ir jānovērtē visi attiecīgie ienākumiem [līdzekļiem] raksturīgie elementi, kas var ietekmēt to pastāvīgā, ilgstošā un pietiekamā rakstura vērtējumu, un līdz ar to – risku, ka pieteicējs kļūst par nastu dalībvalstij.
70. Manā ieskatā, līdzekļu izcelsme ir šāds raksturīgs elements. Citiem vārdiem sakot, es uzskatu, ka līdzekļu izcelsme ir atbilstošs novērtējuma elements, kura ietekme ir atkarīga no attiecīgās situācijas elementu kopuma konkrēta izvērtējuma.
71. Kā apgalvo Vācijas, Francijas un Austrijas valdības, ir iespējams iztēloties dažādus gadījumus, kad līdzekļi nāk no trešajām personām, un no šiem gadījumiem tikai daži, ņemot vērā konkrētās situācijas elementu kopumu, var atbilst Direktīvas 2003/109 5. panta 1. punkta a) apakšpunktā paredzētajiem kritērijiem.
72. Kā iesākumā izklāstīju šo secinājumu 22. punktā, Vācijas, Francijas un Austrijas valdības precīzāk apgalvo, ka, lai arī Direktīvas 2003/109 5. panta 1. punkta a) apakšpunkts neizslēdz ienākumus [līdzekļus], kas formāli nāk no trešajām personām, šādi ienākumi [līdzekļi] atbilstoši to veidam varētu atbilst nosacījumam par stabilitāti, regularitāti un pietiekamību šī 5. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē vienīgi tad, ja tie būtu balstīti uz tiesībām, uz kurām pieteicējs var atsaukties tiesā, piemēram, tiesībām uz uzturlīdzekļiem attiecībā uz citu personu vai līdzekļiem, kas saistīti ar pieteicēja ģimenes stāvokli.
73. Savas nostājas pamatojumam šīs valdības būtībā norāda, ka vienīgi šādi līdzekļi ļauj valstu iestādēm ar pietiekamu pārliecību izslēgt iespēju, ka neradīsies slogs to sociālās aizsardzības sistēmai. Šajā ziņā Vācijas valdība uzsver – ja pierādījumam par līdzekļiem jāļauj dalībvalstīm saprātīgi izslēgt iespēju, ka pieteicējs nākotnē kļūs par slogu to sociālās aizsardzības sistēmai, runa var būt vienīgi par specifiskiem līdzekļiem, kuri būs jāpārbauda, piešķirot sociālo palīdzību, piemēram, tiesības uz uzturlīdzekļiem un citi ienākumu avoti, saistībā ar kuriem pieteicējam ir prasījumi, kurus ir iespējams realizēt, un vienīgi tad, ja šādi līdzekļi var būt šķērslis sociālās palīdzības saņemšanai.
74. No tā šīs valdības secina, ka tāda apņemšanās nodrošināt iztikas līdzekļus, kāda aplūkota pamatlietā, turpretim neļautu sasniegt Direktīvas 2003/109 5. panta 1. punkta a) apakšpunkta mērķi. Proti, pat ja aplūkotie finanšu līdzekļi izrietētu no līguma vai saistībām, tie varētu jebkurā brīdī tikt anulēti un līgumsaistības izbeigtas.
75. Šie argumenti šķiet pārliecinoši, jo man šķiet maz ticams, ka trešās personas sniegti līdzekļi, balstoties uz vienkāršām vienpusējām saistībām, kas nav balstītas ne uz kādu likumisku pienākumu un varētu tikt izbeigtas pēc attiecīgās trešās personas vēlēšanās, varētu nodrošināt pastāvīgumu un turpinātību, kas valsts iestādēm ļautu saprātīgi izslēgt iespēju, ka pieteicējs kļūs par slogu to sociālās aizsardzības sistēmai. Turpretim es uzskatu par ļoti iespējamu, ka trešās valsts valstspiederīgais, kurš, piemēram, pierādītu, ka tam ir pietiekami līdzekļi, kas saistīti ar viņa ģimenes stāvokli, vienalga, vai runa būtu par laulātā ienākumiem vai pensiju, varētu sniegt šādu pierādījumu.
76. No iepriekš minētā izriet, ka līdzekļu izcelsme pati par sevi neļauj noteikt, vai Direktīvas 2003/109 5. panta 1. punkta a) apakšpunktā paredzētie kritēriji ir vai nav izpildīti. Proti, attiecībā uz elementu kopumu, kas veido līdzekļu veidu, ir svarīgi pārbaudīt, vai tie ir stabili, regulāri un pietiekami, tā, lai varētu saprātīgi izslēgt iespēju, ka pieteicējs kļūs par nastu dalībvalstij.
77. Citiem vārdiem sakot, valsts iestādes nevar atteikt pastāvīgā iedzīvotāja statusu tādēļ vien, ka līdzekļi nāk no trešās personas, bet tām ir konkrēti jāizvērtē pastāvīgā iedzīvotāja statusa pieteicēja individuālā situācija kopumā un jāpamato, kādā ziņā viņa līdzekļiem piemīt vai nepiemīt zināms pastāvīgums un zināma turpinātība.
78. Šajā ziņā gadījumā, ja trešā persona vai pieteicēja ģimenes loceklis apņemas nodrošināt iztikas līdzekļus, šo saistību ilguma un apmēra nepietiekami precīzais un konkrētais raksturs un tas, ka šīm saistībām nav juridiski saistošu un ilgstošu seku, manuprāt, ir atbilstoši elementi, lai uzskatītu, ka pieteicējs neatbilst Direktīvas 2003/109 5. panta 1. punkta a) apakšpunktā paredzētajiem nosacījumiem.
79. Raugoties no šāda viedokļa uz situāciju pamatlietā, man jāatzīst, ka man ir grūti iedomāties, kā pieteicēja brāļa apņemšanās nodrošināt iztikas līdzekļus varētu tikt uzskatīta par pietiekami precīzu vai juridiski saistošu un ilgstošu, kas tādējādi ļautu Beļģijas iestādēm pārliecināties, ka tā tiks pildīta un ka pieteicējs nekļūs par slogu šai dalībvalstij (38). Tomēr šis vērtējums ir atkarīgs no konkrēta lietas apstākļu izvērtējuma, kas jāveic iesniedzējtiesai.
80. Šajā ziņā norādīšu, ka pastāvīgā iedzīvotāja statusa pieteicējam ir jāsniedz nepieciešamie pierādījumi sava pieteikuma pamatojumam. Citiem vārdiem sakot, valsts iestādēm nav jāveic pārbaude, kas pārsniedz pieteicēja sniegto pierādījumu apjomu (39).
V. Secinājumi
81. Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, es ierosinu Tiesai uz Raad voor Vreemdelingenbetwistingen (Ārvalstnieku strīdu izskatīšanas padome, Beļģija) iesniegtajiem trijiem jautājumiem atbildēt šādi:
Padomes Direktīvas 2003/109/EK (2003. gada 25. novembris) par to trešo valstu pilsoņu statusu, kuri ir kādas dalībvalsts pastāvīgie iedzīvotāji, 5. panta 1. punkta a) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tajā nav ietverta īpaša prasība attiecībā uz līdzekļu izcelsmi. Gadījumā, ja līdzekļus nodrošina trešā persona vai pieteicēja ģimenes loceklis, kā tas ir pamatlietā, ir svarīgi, lai tie būtu pietiekami un tiem piemistu zināms pastāvīgums un zināma turpinātība, kas ļautu saprātīgi izslēgt iespēju, ka pieteicējs kļūtu par nastu attiecīgās dalībvalsts sociālās palīdzības sistēmai. Šajā nolūkā valsts iestādēm ir jāņem vērā visi atbilstošie lietas apstākļi, tostarp trešās personas vai pieteicēja ģimenes locekļa sniegtās garantijas nodrošināt iztikas līdzekļus pietiekami precīzais, ilgtspējīgais un juridiski saistošais raksturs.