Lieta T‑517/09

Alstom

pret

Eiropas Komisiju

Konkurence – Aizliegtas vienošanās – Spēka transformatoru tirgus – Lēmums, ar kuru konstatēts EKL 81. panta un EEZ līguma 53. panta pārkāpums – Tirdzniecības starp dalībvalstīm ietekmēšana – Uzņēmuma jēdziens – Vainojamība pārkāpjošā rīcībā – Prezumpcija par mātesuzņēmuma faktiski īstenotu izšķirošu ietekmi uz tā meitasuzņēmuma rīcību – Pienākums norādīt pamatojumu

Kopsavilkums – Vispārējās tiesas (trešā palāta) 2014. gada 27. novembra spriedums

1.      Iestāžu akti – Pamatojums – Pienākums – Piemērojamība – Pienākuma norādīt pamatojumu izvērtēšana atkarībā no lietas apstākļiem

(EKL 253. pants)

2.      Konkurence – Savienības tiesību normas – Pārkāpumi – Atzīšana par vainojamu – Mātesuzņēmums un meitasuzņēmumi – Ekonomiska vienība – Vērtējuma kritēriji – Prezumpcija par mātesuzņēmuma īstenotu izšķirošu ietekmi uz tam pilnībā vai gandrīz pilnībā piederošiem meitasuzņēmumiem – Brīdis, kas jāņem vērā – Pārkāpuma izdarīšanas brīdis

(EKL 81. pants)

3.      Iestāžu akti – Pamatojums – Pienākums – Piemērojamība – Lēmums, ar kuru uzliek naudas sodu par konkurences tiesību normu pārkāpumu un kurš attiecas uz vairākiem adresātiem – Mātesuzņēmuma atzīšana par vainojamu par tā meitasuzņēmuma praksi – Skaidri izteikta pamatojuma nepieciešamība – Vienīgi ar atspēkojamu prezumpciju par faktiski īstenotu izšķirošu ietekmi pamatots lēmums – Pienākuma norādīt pamatojumu apjoms

(EKL 81. un 253. pants)

4.      Iestāžu akti – Pamatojums – Pienākums – Piemērojamība – Lēmums, ar kuru mātesuzņēmums ir atzīts par vainojamu par tā meitasuzņēmuma pārkāpjošo rīcību – Pamatojuma neesamības novēršana tiesvedības laikā – Nepieļaujamība

(EKL 81. un 253. pants)

5.      Konkurence – Savienības tiesību normas – Pārkāpumi – Atzīšana par vainojamu – Mātesuzņēmums un meitasuzņēmumi – Ekonomiska vienība – Vērtējuma kritēriji – Pārbaude tiesā – Apstākļi, kurus var ņemt vērā Savienības tiesa – Informācija, kas nav iekļauta lēmumā, ar kuru mātesuzņēmums ir atzīts par vainojamu par tā meitasuzņēmuma pārkāpjošo rīcību, un kas attiecas uz jautājumu par mātesuzņēmuma dalību pārkāpumā – Izslēgšana

(EKL 81. un 253. pants)

6.      Prasība atcelt tiesību aktu – Interese celt prasību – Lēmums, ar kuru mātesuzņēmums ir atzīts par vainojamu par tā meitasuzņēmuma pārkāpjošo rīcību – Pamats par pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu – Atsaukšanās uz saistošo kompetenci – Tādu apstākļu neesamība, no kuriem uzreiz ir skaidrs, ka tiks pieņemts jauns, pēc būtības identisks lēmums – Intereses celt prasību saglabāšana

(EKL 81., 230. un 253. pants)

1.      Skat. nolēmuma tekstu.

(sal. ar 28.–31. punktu)

2.      Skat. nolēmuma tekstu.

(sal. ar 49.–59., 62.–64., 67. un 68. punktu)

3.      Ja lēmums par Savienības konkurences tiesību noteikumu piemērošanu attiecas uz vairākiem adresātiem un skar vainojamības pārkāpumā noteikšanu, tajā ir jābūt ietvertam pietiekamam pamatojumam attiecībā uz katru no tā adresātiem, it īpaši tiem adresātiem, kuri saskaņā ar šī lēmuma noteikumiem ir atzīti par atbildīgiem par šo pārkāpumu. Tādējādi saistībā ar mātesuzņēmumu, kas ir atzīts par atbildīgu par tā meitasuzņēmuma pārkāpumu veidojošo rīcību, šādā lēmumā ir jābūt ietvertam detalizētam to apstākļu izklāstam, kas var pamatot šīs sabiedrības atzīšanu par vainojamu attiecīgā pārkāpuma izdarīšanā.

Runājot it īpaši par Komisijas lēmumu, kurš attiecībā uz dažiem adresātiem balstās tikai un vienīgi uz izšķirošas ietekmes faktiskas izmantošanas prezumpciju, Komisijai katrā ziņā šiem adresātiem atbilstošā veidā ir jāizklāsta iemesli, pamatojoties uz kuriem minētie faktiskie un tiesiskie apstākļi nav bijuši pietiekami, lai atspēkotu minēto prezumpciju. Komisijas pienākums savus lēmumus pamatot šajā jautājumā it īpaši izriet no minētās prezumpcijas atspēkojamības, un to var atspēkot, ieinteresētajām personām iesniedzot pierādījumu par starp attiecīgajām sabiedrībām pastāvošajām ekonomiskajām, organizatoriskajām un juridiskajām saitēm.

Šajā ziņā Komisijas pamatojumam ir jāļauj Vispārējai tiesai veikt pārbaudi, izvērtējot visu informāciju saistībā ar ekonomiskajām, organizatoriskajām un juridiskajām saitēm starp mātesuzņēmumu un meitasuzņēmumu, kas varētu pierādīt, ka pēdējā minētā sabiedrība rīkojas autonomi attiecībā pret tās mātesuzņēmumu un ka abas šīs sabiedrības tādējādi nav viena ekonomiska vienība. Šāda pārbaude vēl jo vairāk ir veicama tādēļ, ka meitasuzņēmuma autonomija tā komercpolitikas īstenošanā ir visu to atbilstošo apstākļu sastāvdaļa, kas ļauj mātesuzņēmumam atspēkot prezumpciju par tā izšķirošo ietekmi uz meitasuzņēmuma rīcību, kas ir apstākļi, kuru raksturs un nozīme var atšķirties atkarībā no katras lietas konkrētajām īpatnībām.

Līdz ar to Komisijai katrā konkrētajā lietā ir jāizvērtē visi tajā izvirzītie apstākļi saistībā ar minētajām saiknēm. Turklāt, pat ja Komisija uzskata, ka mātesuzņēmuma izvirzītie apstākļi nav pietiekami, lai atspēkotu prezumpciju par tā ietekmi uz tā meitasuzņēmuma rīcību tirgū, tai joprojām ir pienākums izklāstīt tā iemeslus, ja vien runa nav par apstākļiem, kas acīmredzami neattiecas uz lietu vai kam nav nozīmes. Pienākums norādīt pamatojumu, kas ir formāla rakstura pienākums, paredz, ka pamatojumam, uz kuru Komisija balsta savus secinājumus, ir nepārprotami un viennozīmīgi jāizriet no apstrīdētā lēmuma, lai ļautu ieinteresētajām personām noskaidrot pieņemtā akta pamatojumu un kompetentajai tiesai veikt pārbaudi.

(sal. ar 72.–75., 102. un 106. punktu)

4.      Skat. nolēmuma tekstu.

(sal. ar 77., 110.un 111. punktu)

5.      Saistībā ar tāda Komisijas lēmuma pārbaudi tiesā, ar kuru uzlikts naudas sods par konkurences noteikumu pārkāpumu, lai arī ir taisnība, ka Vispārējai tiesai atzītās neierobežotās kompetences naudas sodu jomā izmantošana var attaisnot tādu papildus informācijas elementu iesniegšanu un ņemšanu vērā, kuru minēšanu lēmumā neprasa pienākums norādīt pamatojumu, tas attiecas tikai uz jautājumu par uzliktā naudas soda apmēra atbilstošo raksturu. Līdz ar to Vispārējā tiesa nevar ņemt vērā elementus, kas ir saistīti ar mātesuzņēmuma atzīšanu par vainojamu par tā meitasuzņēmuma pārkāpjošo rīcību, ciktāl tas rada jautājumu par vienas ekonomiskas vienības pastāvēšanu starp pirmo un otro minēto sabiedrību un visbeidzot – jautājumu par mātesuzņēmuma dalību pārkāpumā, par kuru ir piemērots sods. Šis jautājums ir saistīts ar minētā lēmuma tiesiskuma pārbaudi, nevis ar mātesuzņēmumam uzliktā naudas soda apmēra atbilstošo raksturu.

Turklāt, lai arī Savienības tiesa var konstatēt pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi, ko Komisija ir pieļāvusi, nosakot par EKL 81. panta 1. punkta pārkāpumiem piemērojamos naudas sodus, vienlaicīgi norādot, ka, tā kā Komisijas izmantotajam risinājumam ir jātiek apstiprinātam pēc būtības, šis pārkāpums nerada nedz apstrīdētā lēmuma atcelšanu, nedz naudas soda apmēra izmaiņas, šis vērtējums nevar tikt attiecināts uz Komisijas lēmuma tiesiskuma pārbaudi daļā, kurā Komisija šajā lēmumā ir atzinusi attiecīgā uzņēmuma atbildību.

(sal. ar  112., 114. un 115. punktu)

6.      Skat. nolēmuma tekstu.

(sal. ar 116. un 117. punktu)