Lieta C‑216/22
A. A.
pret
Bundesrepublik Deutschland
(Verwaltungsgericht Sigmaringen lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Tiesas (virspalāta) 2024. gada 8. februāra spriedums
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Kopējās procedūras starptautiskās aizsardzības statusa piešķiršanai un atņemšanai – Direktīva 2013/32/ES – 33. panta 2. punkts un 40. panta 2. un 3. punkts – Turpmāks pieteikums – Nosacījumi, lai šādu pieteikumu noraidītu kā nepieņemamu – Jēdziens “jauns elements vai konstatējums” – Tiesas spriedums par Savienības tiesību interpretācijas jautājumu – 46. pants – Tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību – Valsts tiesas kompetence lemt par šādu pieteikumu pēc būtības tāda lēmuma prettiesiskuma gadījumā, ar kuru pieteikums ir noraidīts kā nepieņemams – Procesuālās garantijas – 14. pants 2. punkts
1. Robežkontrole, patvērums un imigrācija – Patvēruma politika – Kopējās procedūras starptautiskās aizsardzības statusa piešķiršanai un atņemšanai – Direktīva 2013/32 – Starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanas procedūra – Pieteikums, ko dalībvalstis var uzskatīt par nepieņemamu – Pamats – Turpmāks pieteikums, kurā nav norādīti jauni elementi vai konstatējumi –Jēdziens “jauns elements” – Tiesas spriedums, kuram ir nozīme, novērtējot kvalificējamību par personu, kas tiesīga saņemt starptautisko aizsardzību – Attiecīgais spriedums par tādas tiesību normas interpretāciju, kas jau bijusi spēkā iepriekšējā lēmuma pieņemšanas brīdī – Ietveršana – Sprieduma datums – Ietekmes neesamība
(Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2013/32 2. panta f) punkts, 33. panta 2. punkta d) apakšpunkts un 40. panta 2. un 3. punkts)
(skat. 38., 40., 44., 49. un 54. punktu un rezolutīvās daļas 1. punktu)
2. Robežkontrole, patvērums un imigrācija – Patvēruma politika – Kopējās procedūras starptautiskās aizsardzības statusa piešķiršanai un atņemšanai – Direktīva 2013/32 – Lēmuma par starptautiskās aizsardzības pieteikumu pārsūdzība – Tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību – Lēmums, ar kuru turpmākais pieteikums ir noraidīts kā nepieņemams – Pienākums nodot starptautiskās aizsardzības pieteikumu atpakaļ izskatīšanai atbildīgajai iestādei – Neesamība – Iespēja dalībvalstīm pilnvarot savas tiesas pašām lemt par šo pieteikumu – Nosacījums – Direktīvas 2013/32 II nodaļas tiesību normās paredzēto garantiju ievērošana
(Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pants; Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2013/32 40. panta 3. punkts un 46. panta 1. punkta a) apakšpunkta ii) punkts un 3. punkts)
(skat. 58.–65. un 67. punktu un rezolutīvās daļas 2. punktu)
Rezumējums
Izskatot Verwaltungsgericht Sigmaringen (Zigmāringenes Administratīvā tiesa, Vācija) lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, Tiesa virspalātas sastāvā lemj tostarp par to, vai Tiesas spriedums prejudiciālā nolēmuma tiesvedībā ir jauns elements, kas nozīmē, ka turpmākais patvēruma pieteikums ir jāizskata pēc būtības, nevis jānoraida kā nepieņemams.
Sīrijas valstspiederīgais 2017. gada 26. jūlijā Vācijā iesniedza patvēruma pieteikumu. Intervijā Vācijas kompetentajā iestādē viņš norādīja, ka laikā no 2003. līdz 2005. gadam viņš ir pildījis militāro dienestu Sīrijā un ka ir atstājis šo valsti, baidoties no atkārtotas iesaukšanas militārajā dienestā vai apcietināšanas, ja viņš atteiktos no savu militārā dienesta pienākumu izpildes.
Ar 2017. gada 16. augusta lēmumu Vācijas kompetentā iestāde piešķīra pieteikuma iesniedzējam alternatīvo aizsardzību, bet atteicās viņam piešķirt bēgļa statusu. Tā it īpaši konstatēja, ka nav pamata pieņemt, ka, tā kā pieteikuma iesniedzējs ir atstājis Sīriju, pirms tika aicināts pievienoties Sīrijas armijai, viņš savā valstī tiktu uzskatīts par dezertieri vai režīma pretinieku. Turklāt viņš neesot pierādījis, ka iesaukšana ir bijusi viņa izceļošanas iemesls. Viņš esot tikai vispārīgi atsaucies uz apdraudējuma situāciju, ko radījis karš Sīrijā.
Pieteikuma iesniedzējs šo lēmumu nepārsūdzēja, un tas tādējādi ir kļuvis galīgs. Taču 2021. gada 15. janvārī viņš iesniedza jaunu patvēruma pieteikumu (turpmāk tekstā – “turpmāks patvēruma pieteikums”), kurā viņš atsaucās uz Tiesas 2020. gada 19. novembra spriedumu Bundesamt für Migration und Flüchtlinge (Militārais dienests un patvērums) (1). Viņš apgalvoja, ka šajā spriedumā Tiesa ir norādījusi, ka noteiktos apstākļos pastāv “spēcīgs pieņēmums”, ka atteikums pildīt militāro dienestu ir saistīts ar kādu no Direktīvas 2011/95 (2) 10. pantā uzskaitītajiem vajāšanas iemesliem.
Ar 2021. gada 22. marta lēmumu Vācijas kompetentā iestāde kā nepieņemamu noraidīja pieteikuma iesniedzēja turpmāko patvēruma pieteikumu, pamatojoties uz to, ka no minētā Tiesas spriedums neizrietot, ka tai šis pieteikums būtu jāizskata pēc būtības.
Iesniedzējtiesa Zigmāringenes Administratīvā tiesa, kas izskata pieteikuma iesniedzēja pārsūdzību par šo lēmumu, šaubās par to, vai Tiesas spriedums, kurā ir vienīgi interpretēta Savienības tiesību norma, kas lēmuma par iepriekšēju pieteikumu pieņemšanas brīdī jau bija spēkā, var būt “jauns elements vai konstatējums”, kurš izslēdz iespēju turpmāku patvēruma pieteikumu noraidīt kā nepieņemamu.
Tiesas vērtējums
Tiesa vispirms atgādina, ka no Direktīvas 2013/32 33. panta 2. punkta formulējuma un mērķa, kā arī no šīs direktīvas sistēmas izriet, ka šajā tiesību normā paredzētā iespēja noraidīt starptautiskās aizsardzības pieteikumu kā nepieņemamu ir atkāpe no pienākuma izskatīt šādu pieteikumu pēc būtības. Tādējādi Tiesai jau ir konstatējusi – gan no minētajā tiesību normā ietvertā uzskaitījuma izsmeļošā rakstura, gan no šajā uzskaitījumā ietverto nepieņemamības pamatu atkāpes rakstura izriet, ka šie pamati ir jāinterpretē šauri (3). Gadījumi, kuros Direktīvā 2013/32 ir noteikts pienākums turpmāku pieteikumu uzskatīt par pieņemamu, līdz ar to ir jāinterpretē plaši.
Turklāt no Direktīvas 2013/32 33. panta 2. punkta d) apakšpunkta formulējuma un konkrēti no tā, ka ir lietota frāze “jauni elementi vai konstatējumi”, izriet, ka šī tiesību norma attiecas ne tikai uz faktiskām izmaiņām, kas notikušas pieteikuma iesniedzēja personiskajā situācijā vai situācijā viņa izcelsmes valstī, bet arī uz jauniem tiesību elementiem.
No judikatūras it īpaši izriet, ka turpmāku pieteikumu nevar atzīt par nepieņemamu saskaņā ar Direktīvas 2013/32 33. panta 2. punkta d) apakšpunktu (4), ja atbildīgā iestāde šīs direktīvas izpratnē (5) konstatē, ka iepriekšējā pieteikuma galīgais noraidījums ir pretrunā Savienības tiesībām. Šāds konstatējums šai atbildīgajai iestādei noteikti ir jāveic, ja šī pretruna izriet no Tiesas sprieduma vai to pakārtoti ir konstatējusi valsts tiesa (6).
No tā ir jāsecina, ka Direktīvas 2013/32 īpašajā kontekstā jauna elementa jēdziens šīs direktīvas 33. panta 2. punkta d) apakšpunkta un 40. panta 2. un 3. punkta izpratnē (7) var attiekties uz ikvienu Tiesas spriedumu. Šis konstatējums nav atkarīgs no tā, vai šis spriedums ir pasludināts pirms vai pēc lēmuma par iepriekšējo pieteikumu pieņemšanas vai no tā, vai minētajā spriedumā ir konstatēta tādas valsts tiesību normas nesaderība ar Savienības tiesībām, ar kuru ir pamatots šis lēmums, vai arī tajā ir vienīgi interpretētas Savienības tiesības, tostarp tās, kas jau bijušas spēkā minētā lēmuma pieņemšanas brīdī.
Tomēr, lai turpmāks pieteikums būtu pieņemams atbilstoši Direktīvas 2013/32 40. panta 3. punktam, vēl ir nepieciešams, lai jaunie elementi vai konstatējumi būtu tādi, kas “ievērojami palielina iespēju pieteikuma iesniedzējam tikt kvalificētam kā starptautiskās aizsardzības saņēmējam saskaņā ar Direktīvu [2011/95]”.
No tā izriet, ka ikviens Tiesas spriedums, tostarp spriedums, kurā ir vienīgi interpretēta Savienības tiesību norma, kas jau bijusi spēkā lēmuma par iepriekšējo pieteikumu pieņemšanas brīdī, ir jauns elements Direktīvas 2013/32 33. panta 2. punkta d) apakšpunkta un 40. panta 2. un 3. punkta izpratnē, neatkarīgi no tā, kurā datumā šis spriedums taisīts, ja tas ievērojami palielina iespēju pieteikuma iesniedzējam tikt kvalificētam kā personai, kas tiesīga saņemt starptautisko aizsardzību.