Pagaidu versija

ĢENERĀLADVOKĀTA MACEJA ŠPUNARA [MACIEJ SZPUNAR]

SECINĀJUMI,

sniegti 2024. gada 8. februārī (1)

Lieta C‑633/22

Real Madrid Club de Fútbol,

AE

pret

EE,

Société Éditrice du Monde SA

(Cour de cassation (Kasācijas tiesa, Francija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Tiesu iestāžu sadarbība civillietās – Jurisdikcija un nolēmumu izpilde civillietās un komerclietās – Regula (EK) Nr. 44/2001 – Nolēmumu atzīšana un izpilde – Atteikuma pamati – Tās valsts sabiedriskās kārtības pārkāpums, kurā prasīta atzīšana vai izpilde – Laikraksta un viena no tā žurnālistiem notiesāšana par sporta kluba reputācijas aizskārumu

I.      Ievads

1.        Regulā (EK) Nr. 44/2001 (2), kas pazīstama arī kā Briseles I regula, saskaņā ar tradīciju, ko pašas dalībvalstis ieviesušas kopš Konvencijas par jurisdikciju un spriedumu izpildi civillietās un komerclietās (3), bija paredzēti vienoti noteikumi par dalībvalstīs pieņemtu nolēmumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās. Saskaņā ar šiem noteikumiem, lai kādā dalībvalstī (turpmāk tekstā – “izcelsmes dalībvalsts”) pieņemtu nolēmumu varētu izpildīt citā dalībvalstī (turpmāk tekstā – “dalībvalsts, kurā atzīšana vai izpilde prasīta”), šai dalībvalstij ir jādod piekrišana tā eksekvatūrai.

2.        Briseles I regula ir aizstāta ar Regulu (ES) Nr. 1215/2012 (4) (turpmāk tekstā – “Briseles Ia regula”), kura paredz plašāku regulējumu nekā tās priekštece un ievieš dalībvalstīs pieņemtu nolēmumu civillietās un komerclietās automātiskas izpildes sistēmu (“bez kādas īpašas procedūras”).

3.        Tomēr nemainīgs paliek tas, ka saskaņā ar šo abu regulu normām, atsaucoties uz starptautisko privāttiesību tradicionālo risinājumu, dalībvalstij, kurā atzīšana vai izpilde prasīta, ir tiesības atteikties izpildīt spriedumu, ja ar to tiek apdraudēta tās sabiedriskā kārtība.

4.        Protams, var apgalvot, ka ar sabiedrisko kārtību saistītā izņēmuma esamība ir nepieciešams un nenovēršams nosacījums to prasību liberalizācijai, kas noteiktas, lai ārvalstu nolēmumiem piešķirtu izpildāmību tās dalībvalsts teritorijā, kurā atzīšana vai izpilde prasīta: pēdējā minētā dalībvalsts ir mazāk atturīga attiecībā uz ārvalstīs pieņemtu nolēmumu akceptēšanu, ja tai ir drošības vārstulis, kas ļauj tai teikt pēdējo vārdu saistībā ar šādu nolēmumu radītajām sekām tās teritorijā.

5.        Izskatāmās lietas īpatnība ir tāda, ka tika atteikta izcelsmes dalībvalstī pieņemto nolēmumu eksekvatūra, pamatojoties uz to, ka šo nolēmumu izpilde būtu pretrunā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 11. pantā garantētajai vārda brīvībai. Šī lieta dod Tiesai iespēju ne tikai izskaidrot sabiedriskās kārtības klauzulas izmantošanas kārtību šādā situācijā, bet arī precizēt savas kompetences aprises prejudiciālā nolēmuma jomā.

II.    Atbilstošās tiesību normas

6.        Briseles I regulas III nodaļā “Atzīšana un izpilde” ir trīs iedaļas “Atzīšana” (33.–37. pants), “Izpilde” (38.–52. pants) un “Kopējie noteikumi” (53.–56. pants), kā arī jēdziena “spriedums” definīcija (32. pants).

7.        Šīs regulas 33. panta, ar kuru sākas III nodaļas pirmā iedaļa par dalībvalstī, kas nav dalībvalsts, kurā prasīta atzīšana, pieņemtu spriedumu atzīšanu, 1. punktā ir paredzēts, ka “dalībvalstī pieņemtu spriedumu bez kādas īpašas procedūras atzīst pārējās dalībvalstīs.”

8.        Minētās regulas 34. panta 1. punktā ir noteikts, ka spriedumu neatzīst, ja “šāda atzīšana ir acīmredzami pretrunā tās dalībvalsts sabiedriskajai kārtībai, kurā prasa atzīšanu”.

9.        Šīs pašas regulas 36. pantā ir noteikts, ka “ārvalstīs pieņemti spriedumi nekādos apstākļos nav pārskatāmi pēc būtības”.

10.      Briseles I regulas 38. panta, ar kuru sākas III nodaļas otrā iedaļa par citās dalībvalstīs pieņemtu spriedumu izpildi, 1. punktā ir paredzēts:

“Spriedumu, kas pieņemts un izpildāms kādā dalībvalstī, izpilda citā dalībvalstī tad, kad pēc jebkuras ieinteresētās puses pieteikuma spriedums ir pasludināts par izpildāmu šajā citā dalībvalstī.”

11.      Šīs regulas 41. pantā ir noteikts, ka “spriedumu pasludina par izpildāmu, tiklīdz ir izpildītas 53. pantā minētās formalitātes, neveicot pārbaudes saskaņā ar 34. un 35. pantu. Puse, attiecībā uz kuru prasa izpildi, šajā tiesvedības stadijā nav tiesīga iesniegt nekādus paskaidrojumus pieteikuma sakarā”.

12.      Minētās regulas 43. panta 1. punktā ir noteikts, ka “visas puses var pārsūdzēt lēmumu par pieteikumu pasludināt izpildāmību.”

13.      Atbilstoši šīs pašas regulas 45. pantam:

“1.      Tiesa, kurā pārsūdzība ir iesniegta saskaņā ar 43. pantu vai 44. pantu, atsakās pasludināt izpildāmību vai atceļ to, vienīgi pamatojot to ar kādu no 34. un 35. pantā noteiktajiem iemesliem. Lēmumu tā pieņem nekavējoties.

2.      Ārvalstīs pieņemti spriedumi nekādos apstākļos nav pārskatāmi pēc būtības.”

14.      Briseles I regulas 48. pantā ir paredzēts:

“1.      Ja spriedums ir pieņemts ārvalstīs vairākās lietās un ja izpildāmību nav iespējams pasludināt attiecībā uz visām lietām, tiesa vai kompetentā iestāde to pasludina attiecībā uz vienu vai vairākām lietām.

2.      Pieteikuma iesniedzējs var pieprasīt pasludināt izpildāmību tikai attiecībā uz kādām atsevišķām sprieduma daļām.”

III. Pamatlietas faktiskie apstākļi

15.      Laikrakstā Le Monde 2006. gada 7. decembrī tika publicēts raksts, kurā tā autors EE, šī laikraksta algots žurnālists, apgalvoja, ka futbola klubi Real Madrid un FC Barcelona ir izmantojuši ārsta X. Fuentes pakalpojumus, kurš bija dopinga tīkla iniciators riteņbraucēju vidē. Raksta fragments bija publicēts pirmajā lappusē, tam bija pievienots zīmējums ar apakšvirsrakstu “Dopage: le football après le cyclisme” [“Dopings: pēc riteņbraukšanas tagad arī futbols”], un tajā bija attēlots riteņbraucējs, ģērbies Spānijas karoga krāsās, bet ap viņu – mazi futbolisti un šļirces. Daudzi mediji, it īpaši Spānijā, atsaucās uz šo publikāciju.

16.      2006. gada 23. decembrī laikrakstā Le Monde bez jebkāda komentāra tika publicēta atspēkojuma vēstule, ko laikrakstam bija nosūtījis klubs Real Madrid.

17.      Šis klubs un viens tā mediķu komandas loceklis, kuri ir prasītāji pamatlietā, Juzgado de Primera Instancia n ^o19 de Madrid (Madrides pirmās instances tiesa Nr. 19, Spānija) cēla prasību par atbildību, pamatojoties uz viņu goda aizskārumu, pret sabiedrību Éditrice du Monde un žurnālistu – attiecīgā raksta autoru –, kuri ir atbildētāji pamatlietā.

18.      Ar 2009. gada 27. februāra spriedumu šī tiesa piesprieda atbildētājiem pamatlietā samaksāt 300 000 EUR Real Madrid un 30 000 EUR tā mediķu komandas loceklim, kā arī izdeva rīkojumu par tās nolēmuma publicēšanu laikrakstā Le Monde. Atbildētāji pamatlietā pārsūdzēja šo spriedumu Audiencia Provincial de Madrid (Madrides provinces tiesa, Spānija), kas minēto spriedumu būtībā apstiprināja. Tribunal Supremo (Augstākā tiesa, Spānija) ar 2014. gada 24. februāra spriedumu noraidīja apelācijas sūdzību par pēdējo minēto nolēmumu.

19.      Juzgado de Primera Instancia No 19 de Madrid (Madrides pirmās instances tiesa Nr. 19) ar 2014. gada 11. jūlija rīkojumu uzdeva solidāri (5) izpildīt Tribunal Supremo (Augstākā tiesa) nolēmumu un samaksāt 390 000 EUR kā pamatsummu, procentus un izdevumus Real Madrid, bet pēc tam ar 2014. gada 9. oktobra rīkojumu uzdeva izpildīt šo nolēmumu un samaksāt 33 000 EUR kā pamatsummu, procentus un izdevumus kluba mediķu komandas loceklim.

20.      Tribunal de grande instance de Paris (Parīzes Vispārējā pirmās instances tiesa, Francija) kancelejas dienestu direktors 2018. gada 15. februārī izdeva divas izpildāmības deklarācijas attiecībā uz šiem rīkojumiem.

21.      Ar 2020. gada 15. septembra spriedumiem cour d’appel de Paris (Parīzes apelācijas tiesa, Francija) atcēla šīs deklarācijas. Uzskatot, ka 2014. gada 11. jūlija un 9. oktobra rīkojumi ir acīmredzami pretrunā Francijas starptautiskajai sabiedriskajai kārtībai, tā nosprieda, ka tos nevar izpildīt Francijā.

22.      Šajā ziņā cour d’appel de Paris (Parīzes apelācijas tiesa) norādīja, pirmām kārtām, ka Spānijas tiesas ir piespriedušas attiecīgos sodus, pamatojoties uz 1982. gada 5. maija Ley Orgánica 1/1982 de protección civil del derecho al honor, a la intimidad personal y familiar y a la propia imagen (Konstitutīvais likums 1/1982 par civiltiesisko aizsardzību tiesībām uz godu un cieņu; 1982. gada 14. maija BOE, 11196. lpp.) 9. panta 3. punktu, lai gan Real Madrid nebija atsaucies uz mantisku kaitējumu. Turklāt Audiencia Provincial de Madrid (Madrides provinces tiesa) savā spriedumā, ko apstiprinājusi Augstākā tiesa (Tribunal Supremo), esot uzskatījusi – tā kā kaitējums kopumā ir saistīts ar morālo kaitējumu, to ir grūti izteikt ekonomiskā ziņā.

23.      Cour d’appel de Paris (Parīzes apelācijas tiesa) norādīja, otrām kārtām, ka Spānijas tiesā tika apspriests vienīgi tas, kā medijos bija atbalsojies attiecīgais raksts, ko bija atspēkojuši Spānijas mediji, un tādējādi minētās atbalsošanās medijos radītais kaitējums aprobežojās tikai ar atspēkojumu, ko sniegušas vietējās preses struktūras, kuru lasītāju loks galvenokārt ir spāņi.

24.      Trešām kārtām, šī tiesa konstatēja, pirmkārt, ka piespriestie sodi samaksāt 300 000 EUR kā pamatsummu un 90 000 EUR kā procentus skar fizisku personu un laikraksta izdevēju sabiedrību un ka no šīs sabiedrības pārskatiem izriet, ka šāda summa veido 50 % no neto zaudējumiem un 6 % no pieejamo līdzekļu summas 2017. gada 31. decembrī; otrkārt, ka žurnālistam piespriestie sodi samaksāt pamatsummu 30 000 EUR un procentus 3000 EUR papildina iepriekšējās summas; un, treškārt, ka ārkārtīgi reti ir gadījumi, kad par goda vai cieņas aizskaršanu piešķirtās zaudējumu atlīdzības summa pārsniedz 30 000 EUR, jo Francijas tiesību aktos par neslavas celšanu attiecībā uz privātpersonām ir paredzēts maksimālais naudas sods 12 000 EUR.

25.      Cour d’appel de Paris (Parīzes apelācijas tiesa) secināja, ka attiecīgajiem piespriestajiem sodiem ir tāda preventīva iedarbība attiecībā uz atbildētāju pamatlietā piedalīšanos publiskā diskusijā par sabiedrību interesējošiem jautājumiem, kas var kavēt medijus izpildīt to informēšanas un kontroles uzdevumu, un tādējādi nolēmumu, ar kuriem ir piespriesti šie sodi, atzīšana vai izpilde nepieļaujamā veidā esot pretrunā Francijas starptautiskajai sabiedriskajai kārtībai, jo tā apdraudot vārda brīvību.

26.      Prasītāji pamatlietā par cour d’appel de Paris (Parīzes apelācijas tiesa) spriedumiem iesniedza kasācijas sūdzību Cour de cassation (Kasācijas tiesa, Francija), kas ir iesniedzējtiesa izskatāmajā lietā. Tie apgalvoja, pirmām kārtām, ka zaudējumu atlīdzības samērīguma pārbaudi var veikt tikai tad, ja tai ir sodošs, nevis kompensējošs raksturs; otrām kārtām, ka viņi bija norādījuši, ka, aizstājot izcelsmes tiesas zaudējumu novērtējumu ar savu, cour d’appel de Paris (Parīzes apelācijas tiesa) ir pārskatījusi Spānijas nolēmumus, pārkāpjot Briseles I regulas 34. panta 1. punktu un 36. pantu; un, trešām kārtām, ka cour d’appel de Paris (Parīzes apelācijas tiesa) neesot ņēmusi vērā Spānijas tiesas konstatēto pārkāpumu smagumu un ka notiesāto personu ekonomiskajai situācijai neesot bijusi nozīme, lai novērtētu piespriesto sodu nesamērīgumu, kas katrā ziņā neesot bijis jāvērtē, ņemot vērā valsts tiesību normas.

27.      Atbildētāji pamatlietā būtībā apgalvoja, ka cour d’appel de Paris (Parīzes apelācijas tiesa), nepārskatot Spānijas nolēmumus pēc būtības, pamatoti ir atteikusies atzīt to izpildāmību šajos nolēmumos piespriesto sodu nesamērīgā rakstura dēļ, tādējādi acīmredzami pārkāpjot vārda brīvību un līdz ar to starptautisko sabiedrisko kārtību.

28.      Pamatojuma izklāstā, kas iesniedzējtiesai ir likuši formulēt prejudiciālos jautājumus, šī tiesa atsaucas, pirmkārt, uz Tiesas judikatūru, kas izriet no sprieduma Krombach (6).  Tā vērš uzmanību uz šī sprieduma rindkopu, kurā, atsaucoties uz spriedumu Johnston (7), pēc tās domām, ir konstatēta saikne starp pamattiesībām, kuru ievērošanu nodrošina Tiesa, un Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju (turpmāk tekstā – “ECPAK”) (8).

29.      Iesniedzējtiesa norāda, otrkārt, ka saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību tiesas (turpmāk tekstā – “ECT”) judikatūru attiecībā uz aizsardzības līmeni ECPAK 10. panta 2. punktā praktiski nav paredzēta iespēja ierobežot vārda brīvību politiskās runas vai vispārējo interešu jautājumu gadījumos. Publikācija, kas attiecas uz sporta jautājumiem, ietilpst šajā otrajā jomā (9). Turklāt ECT uzskata, ka piespriestās zaudējumu atlīdzināšanas preventīvā iedarbība ir kritērijs, saskaņā ar kuru vērtē šādu apmelojošu izteikumu atlīdzināšanas pasākuma samērīgumu. Jāpiebilst, ka attiecībā uz žurnālistu vārda brīvību tā norāda, ka ir jānodrošina, lai preses sabiedrībām noteiktās zaudējumu atlīdzības summa nebūtu tāda, kas apdraudētu šo sabiedrību ekonomiskos pamatus (10).

IV.    Prejudiciālie jautājumi un tiesvedība Tiesā

30.      Šādos apstākļos Cour de cassation (Kasācijas tiesa) ar 2022. gada 28. septembra lēmumu, kas Tiesā reģistrēts 2022. gada 11. oktobrī, nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“1)      Vai [Briseles I regulas] 34. un 36. pants un [Hartas] 11. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka notiesāšana par sporta kluba reputācijas aizskārumu ar laikrakstā publicētu informāciju ir tāda, kas acīmredzami apdraud vārda brīvību un tādējādi ir atzīšanas un izpildes atteikuma pamats?

2)      Apstiprinošas atbildes gadījumā, vai šīs normas ir jāinterpretē tādējādi, ka [dalībvalsts] tiesa, kurā tiek prasīta atzīšana vai izpilde, var konstatēt piespriestā soda nesamērīgumu tikai tad, ja izcelsmes [dalībvalsts] tiesa vai [dalībvalsts] tiesa, kurā tiek prasīta atzīšana vai izpilde, zaudējumu atlīdzināšanu atzīst par tādu, kam ir soda raksturs, nevis tad, ja tā piešķirta morālā kaitējuma atlīdzināšanai?

3)      Vai šīs tiesību normas ir jāinterpretē tādējādi, ka [dalībvalsts] tiesa, kurā tiek prasīta atzīšana vai izpilde, var balstīties tikai uz piespriestā soda preventīvo iedarbību, ņemot vērā notiesātās personas resursus, vai arī tā var izmantot citus elementus, tādus kā pārkāpuma smagums vai kaitējuma apjoms?

4)      Vai preventīvā iedarbība, ņemot vērā laikraksta resursus, pati par sevi var būt atzīšanas vai izpildes atteikuma pamats preses brīvības pamatprincipa acīmredzama pārkāpuma dēļ?

5)      Vai preventīvajai iedarbībai ir jābūt tādai, kas apdraud laikraksta finanšu līdzsvaru, vai arī tā var izpausties tikai kā atturoša iedarbība?

6)      Vai preventīvā iedarbība ir jāvērtē vienādi attiecībā uz laikraksta izdevēju sabiedrību un attiecībā uz žurnālistu, kas ir privātpersona?

7)      Vai drukātās preses vispārējā ekonomiskā situācija ir atbilstīgs apstāklis, vērtējot, vai piespriestais sods ne tikai ietekmē aplūkojamā laikraksta likteni, bet arī var izraisīt atturošu iedarbību uz medijiem kopumā?”

31.      Rakstveida apsvērumus iesniedza pamatlietas dalībnieki, Francijas, Spānijas un Vācijas valdības, kā arī Eiropas Komisija. Pamatlietas dalībnieki, Francijas, Spānijas un Maltas valdības, kā arī Komisija piedalījās tiesas sēdē, kas notika 2023. gada 17. oktobrī.

V.      Juridiskā analīze

A.      Prejudiciālo jautājumu pārformulēšana

32.      Pirms izskatāmo jautājumu analīzes uzsākšanas uzskatu, ka ir lietderīgi sniegt dažas ievada piezīmes par tiem, ciktāl šie jautājumi attiecas uz Briseles I regulas 34. un 36. pantu, kuri ir ietverti šīs regulas III nodaļas pirmajā iedaļā “Atzīšana”.

33.      Šajā gadījumā iesniedzējtiesa izskata kasācijas sūdzību par spriedumiem, ar kuriem Francijas tiesas ir atcēlušas deklarācijas par Spānijas nolēmumu izpildāmību Francijā. No tā izriet, ka Briseles I regulas atbilstošās tiesību normas drīzāk ir tās, kuras attiecas uz citā dalībvalstī, nevis tajā, kurā izpilde tiek prasīta, pieņemtu nolēmumu izpildi un kuras ir ietvertas šīs nodaļas otrajā iedaļā “Izpilde”, it īpaši šīs regulas 45. pantā.

34.      To paturot prātā, vispirms, pirmkārt, attiecībā uz Briseles I regulas 34. pantu – tās 45. panta 1. punktā ir paredzēts, ka atzīšanas atteikuma pamati, tostarp pamats, kas attiecas uz dalībvalsts, kurā prasa atzīšanu, sabiedrisko kārtību (34. panta 1. punkts), arī ir izpildes atteikuma pamati. Otrkārt, Briseles I regulas 45. panta 2. punkta saturs ir praktiski identisks šīs regulas 36. panta saturam un apstiprina, ka pārskatīšanas pēc būtības aizliegums ir piemērojams arī saistībā ar citā dalībvalstī, nevis tajā, kurā tiek prasīta izpilde, pieņemta nolēmuma izpildāmības apstrīdēšanu.

35.      Tātad atsauce uz Briseles I regulas 34. un 36. pantu ir jāsaprot kā atsauce uz šīs regulas 45. panta 1. punktu, lasot to kopsakarā ar tās 34. panta 1. punktu un 45. panta 2. punktu. Jānorāda, ka iesniedzējtiesa, šķiet, apzinās, ka tiesību normām par nolēmumu izpildi arī ir nozīme tiesvedībā pamatlietā. Proti, lai gan prejudiciālajos jautājumos ir norādīts tikai uz minētās regulas 34. un 36. pantu, no šiem jautājumiem izriet, ka šī tiesa vaicā, vai konkrētajā gadījumā pastāv atzīšanas un izpildes atteikuma pamats.

36.      Turpinot, pirmā jautājuma formulējums liek domāt, ka iesniedzējtiesa norāda tikai uz procesuālo konfigurāciju, kurā “laikraksts” ir ticis notiesāts par sporta kluba reputācijas aizskārumu. Tomēr šajā tiesā ir iesniegtas kasācijas sūdzības par spriedumiem, kas pieņemti divās atsevišķās tiesvedībās, kuras sporta klubs un tā mediķu komandas loceklis ir ierosinājuši, pirmkārt, pret laikraksta, kurā bija publicēts aizskarošais raksts, izdevēju sabiedrību un, otrkārt, pret tā žurnālistu, kas ir šī raksta autors. Turklāt ar sesto prejudiciālo jautājumu tā vēlas noskaidrot, vai atkarībā no atbildētāja individuālajām īpašībām tai ir jāveic atšķirīgs vērtējums par nosacījumiem, ar kādiem var atsaukties uz sabiedriskās kārtības klauzulu.

37.      Visbeidzot ierosinu visus prejudiciālos jautājumus analizēt kopā. Proti, lai gan pirmais jautājums ir diezgan vispārīgs, pārējie jautājumi attiecas uz tās pārbaudes detalizētajiem aspektiem, kas jāveic dalībvalsts, kurā atzīšana vai izpilde prasīta, tiesai, kam iesniegta pārsūdzība par lēmumu, ar kuru ir atzīta izcelsmes dalībvalstī pieņemta nolēmuma izpildāmība. Tomēr šie jautājumi ir saistīti ar vienu un to pašu juridisko problēmu un attiecas uz dažādiem tās aspektiem, kas iesniedzējtiesai, kura izskata kasācijas sūdzības, ir jāpārbauda. Turklāt, ja uz pirmo prejudiciālo jautājumu tiktu atbildēts, nepapildinot šo atbildi ar apsvērumiem par šiem detalizētajiem aspektiem, tas varētu izraisīt kļūdu attiecībā uz sabiedriskās kārtības klauzulas izmantošanas kārtību.

38.      Šādos apstākļos prejudiciālie jautājumi ir jāsaprot tādējādi, ka ar tiem iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Briseles I regulas 45. panta 1. punkts, lasot to kopsakarā ar tās 34. panta 1. punktu un 45. panta 2. punktu, kā arī Hartas 11. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka dalībvalsts, kurā tiek prasīts izpildīt citā dalībvalstī pieņemtu nolēmumu, kas attiecas uz laikraksta izdevējas sabiedrības un žurnālista notiesāšanu par sporta kluba un tā mediķu komandas locekļa reputācijas aizskārumu ar šajā laikrakstā publicētu informāciju, var atteikties pasludināt šī nolēmuma izpildāmību vai to atcelt, pamatojoties uz to, ka tā izraisītu acīmredzamu Hartas 11. pantā garantētās vārda brīvības pārkāpumu.

39.      Lai sniegtu noderīgu atbildi uz šo jautājumu, vispirms izklāstīšu dažus vispārīgus apsvērumus par sabiedriskās kārtības klauzulu (B sadaļa), pēc tam analizēšu Hartas 11. pantu, ņemot vērā iesniedzējtiesas šaubas (C sadaļa), kā arī šajā tiesību normā garantētās brīvības acīmredzama pārkāpuma novērtēšanas kritērijus (D sadaļa). Visbeidzot pievērsīšos līdzvērtīgas aizsardzības prezumpcijai, kas izriet no ECT judikatūras (E sadaļa).

B.      Vispārīgi apsvērumi par sabiedriskās kārtības klauzulu

40.      Kā jau esmu norādījis, tā kā Briseles konvencija ir tikusi aizstāta ar Briseles I regulu, Tiesas sniegtā šīs konvencijas interpretācija joprojām ir spēkā attiecībā uz atbilstošajām šīs regulas normām. Tā tas ir minētās regulas 34. panta 1. punkta gadījumā, ar kuru ir aizstāts minētās konvencijas 27. panta 1. punkts. Lai gan atšķirībā no iepriekš minētās regulas šajā konvencijā nebija skaidri paredzēts, ka nolēmuma atzīšanai vai izpildei ir jābūt “acīmredzami” pretrunā dalībvalsts, kurā atzīšana vai izpilde prasīta, sabiedriskajai kārtībai, lai šo nolēmumu neatzītu, Tiesa tomēr vienmēr ir interpretējusi Briseles konvenciju šādā nozīmē.

1.      Jēdziens “sabiedriskā kārtība”

a)      Klasiskais formulējums attiecībā uz sabiedriskās kārtības klauzulu

41.      Jēdziens “sabiedriskā kārtība” ir plaši aplūkots Tiesas judikatūrā. Šajā judikatūrā Tiesa arī ir precizējusi savas kompetences prejudiciālā nolēmuma jomā, kā arī dalībvalsts, kurā atzīšana vai izpilde prasīta, tiesas kompetences aprises.

42.      Saskaņā ar judikatūru, kas izriet no sprieduma Krombach (11), lai gan dalībvalstis, pamatojoties uz Briseles I regulas 34. panta 1. punktā ietverto atrunu, principā ir tiesīgas atbilstoši savas valsts koncepcijai brīvi noteikt sabiedriskās kārtības prasības, jēdziena “sabiedriskā kārtība” robežas tomēr ir šīs regulas interpretācijas jautājums.

43.      Līdz ar to un saskaņā ar klasisko judikatūras formulējumu, lai gan Tiesas ziņā nav definēt dalībvalsts sabiedriskās kārtības saturu, tai tomēr ir jāpārbauda robežas, kādās dalībvalsts, kurā atzīšana vai izpilde prasīta, tiesa drīkst atsaukties uz “sabiedriskās kārtības” jēdzienu (12).

44.      Šajā ziņā attiecībā uz Brisele I regulas 34. pantā minēto jēdzienu “sabiedriskās kārtība” Tiesa ir nospriedusi, ka šī tiesību norma ir jāinterpretē šauri, jo tā ir šķērslis viena no šīs regulas pamatmērķiem, proti, tiesas nolēmumu brīvas aprites, sasniegšanai (13). Tā ir precizējusi, ka atsaukšanās uz sabiedriskās kārtības klauzulu ir pieļaujama tikai izņēmuma gadījumos (14).

45.      Turklāt Tiesa ir norādījusi, ka, aizliedzot pārskatīšanu pēc būtības, šī regula aizliedz tās dalībvalsts tiesai, kurā atzīšana vai izpilde prasīta, atsaukties uz sabiedriskās kārtības klauzulu tikai tādēļ, ka pastāv atšķirība starp piemērojamiem tiesību aktiem, un pārbaudīt, vai izcelsmes dalībvalsts tiesa ir pareizi izvērtējusi lietas juridiskos un faktiskos apstākļus (15).

46.      Līdz ar to uz sabiedriskās kārtības klauzulu ir iespējams atsaukties tikai tad, ja attiecīgā nolēmuma izpilde valstī, kurā atzīšana vai izpilde prasīta, izraisītu tādas tiesību normas acīmredzamu pārkāpumu, kas tiek uzskatīta par būtisku tās valsts tiesību sistēmā, kurā atzīšana vai izpilde prasīta, vai arī tādu tiesību pārkāpumu, kas šajā tiesību sistēmā ir atzītas par pamattiesībām (16).

47.      Šis klasiskais formulējums jāpapildina ar diviem elementiem, vēl vairāk ierobežojot jēdziena “sabiedriskā kārtība” interpretāciju.

b)      Pamattiesības

48.      Pirmais elements attiecas uz pamattiesībām.

49.      Tiesa ir nospriedusi, ka dalībvalsts, kurā atzīšana vai izpilde prasīta, tiesai, kas īsteno Savienības tiesības, piemērojot Briseles I regulu, ir jāievēro prasības, kas izriet no Hartas 47. panta (17). Turklāt šīs regulas normas ir jāinterpretē, ievērojot pamattiesības, kas pieder pie vispārējiem tiesību principiem, kuru aizsardzību nodrošina Tiesa, un kas patlaban ir ierakstītas Hartā (18).

50.      Līdz šim Tiesas judikatūra šajā jomā bija vērsta uz tiesībām uz aizstāvību un procesuāla rakstura garantijām (19). Tomēr Hartas 47. pants nekādā ziņā neattiecas vienīgi uz šādu tiesību aizsardzību.

51.      Proti, saskaņā ar ECT judikatūru ECPAK 6. panta 1. punkts, kuram atbilst Hartas 47. panta otrā daļa, ir piemērojams ārvalstu galīgu tiesas nolēmumu izpildei (20) un atteikums dot piekrišanu šādu nolēmumu eksekvatūrai var būt iejaukšanās prasītāja tiesībās uz lietas taisnīgu izskatīšanu (21).

52.      Kā norādījis doktrīnas autors (22), spriedumi, neatkarīgi no tā, vai tie ir deklaratīvi vai konstitutīvi, ir materiālo tiesību izpausmes līdzekļi. Tiem ir tāda pati nozīme pārrobežu kontekstā, kad tiek lūgts atzīt vai izpildīt citas dalībvalsts spriedumu dalībvalstī, kurā atzīšana vai izpilde prasīta. Atsaucoties uz šo apsvērumu, savā judikatūrā ECT ir centusies aizsargāt šādas materiālās tiesības, kas ir pamatotas ar ECPAK normām, arī tad, ja runa bija par situācijām, kas neaprobežojās tikai ar vienas valsts teritoriju (23).

53.      Kā norāda daži autori (24), savā judikatūrā ECT no ECPAK 6. panta 1. punkta ir izsecinājusi arī procesuālu tiesību uz ārvalstīs pasludināta sprieduma atzīšanu un izpildi esamību, un šīs tiesības ir balstītas uz jēdzienu “taisnīga lietas izskatīšana” šīs tiesību normas izpratnē.

54.      Šajā ziņā jānorāda, ka doktrīnā nav vienprātības par labu šādai īpašai ECT judikatūras interpretācijai.

55.      Proti, norit debates it īpaši attiecībā uz, pirmkārt, šādu “tiesību” aprisēm un to vietu uz konvencijām balstītajā sistēmā (25) un, otrkārt, nepieciešamību šīs “tiesības” līdzsvarot ar atbildētāja pamattiesībām (26). Cita kritika, šķiet, attiecas uz neiespējamību izsecināt šādu “tiesību” uz ECT konstatējuma par ECPAK 6. panta 1. punkta pārkāpumu (27) atzīšanu un izpildi esamību. Tomēr šī pēdējā minētā kritika mani nepārliecina. Jānorāda, ka Briseles I regulā, ciktāl tajā ir noteikts princips, ka citā dalībvalstī pieņemts nolēmums tiek izpildīts pēc tam, kad tas ir ticis pasludināts par izpildāmu, un tajā ir izklāstīti izsmeļoši izpildes atteikuma pamati, ir atzīta šāda veida tiesību esamība (28).

56.      Interpretējot Hartas 47. panta otrajā daļā garantētās tiesības, Tiesai kā minimālais aizsardzības līmenis ir jāņem vērā atbilstošās tiesības, kas garantētas ECPAK 6. panta 1. punktā, kā tās ir interpretējusi ECT (29). Manuprāt, Tiesai tātad būtu jāatzīst prasītājam tāda pati aizsardzība kā tā, kas izriet no ECT judikatūras, ja šis prasītājs atbilstoši Briseles I regulai lūdz atzīt vai izpildīt tiesas nolēmumu, kas pieņemts citā dalībvalstī.

57.      Tas pats būtu jāattiecina uz gadījumu, kad prasījums, uz kuru prasītājs ir atsaucies izcelsmes dalībvalsts tiesā, pēc būtības nav balstīts uz Savienības tiesībām. Protams, lai gan izcelsmes dalībvalsts tiesa savu jurisdikciju pamato ar Briseles I regulu, Harta nav piemērojama šajā tiesā un attiecībā uz lietas būtību (30). Savukārt dalībvalsts, kurā atzīšana vai izpilde prasīta, tiesā šī pati regula, ciktāl tajā ir noteikts šo secinājumu 55. punktā minētais princips un izsmeļoši izklāstīti izpildes atteikuma pamati, tostarp pamats, kas saistīts ar sabiedrisko kārtību (31), un līdz ar to arī Harta kļūst piemērojamas (32).

58.      Šāds Hartas 47. panta otrajā daļā nostiprināto “tiesību” uz tiesas nolēmuma izpildi civillietās un komerclietās autonomais raksturs atbilst risinājumam, kuru ECT izstrādājusi savā judikatūra attiecībā uz ECPAK 6. panta 1. punktu (33).

59.      Tomēr šādi definētās “tiesības” nav absolūtas (34). Tām var noteikt ierobežojumus, ja vien tie atbilst Hartas 52. panta 1. punkta prasībām. Šajā ziņā nav strīda par to, ka minēto tiesību ierobežojums acīmredzama sabiedriskās kārtības pārkāpuma dēļ ir jāuzskata par tādu, kas ir noteikts tiesību aktos, jo tas izriet no Briseles I regulas 34. panta 1. punkta. Ar minēto ierobežojumu tiek respektēta šo tiesību būtība. Proti, ar šo ierobežojumu šīs tiesības netiek apdraudētas pašas par sevi, jo tā sekas ir tādas, ka, ievērojot īpašus un Tiesas judikatūrā definētus nosacījumus, tiek izslēgta tiesas nolēmuma izpilde (35). Tomēr minētajam ierobežojumam ir jābūt arī nepieciešamam un tam patiešām jāatbilst kādam no vispārējas nozīmes mērķiem, ko atzinusi Savienība, vai vajadzībai aizsargāt citu personu tiesības un brīvības.

c)      Savstarpēja uzticēšanās

1)      Savstarpēja uzticēšanās, ņemot vērā judikatūru

60.      Otrais elements, ar kuru ir jāpapildina klasiskais formulējums, kas izriet no Tiesas judikatūras, attiecas uz savstarpēju uzticēšanos. Proti, šis elements ir saistīts ar to, ka atteikums atzīt vai izpildīt kādā dalībvalstī pieņemtu tiesas nolēmumu ir pretrunā dalībvalstu savstarpējai uzticēšanās tiesvedībai Savienībā, uz kuru ir balstīta ar Briseles I regulu izveidotā atzīšanas un izpildes kārtība. Šī uzticēšanās neizriet tikai no Savienības iestāžu leģislatīvās izvēles. Tās pamatojums ir rodams primārajos tiesību aktos (36).

61.      Apstāklis, ka šajā klasiskajā formulējumā nav atsauces uz savstarpēju uzticēšanos, ir izskaidrojams ar faktu, ka brīdī, kad tā tika nostiprināta spriedumā Krombach, ne Savienības tiesības, ne Tiesa vēl nebija atklāti atzinušas šīs uzticēšanās nozīmi attiecībā uz brīvības, drošības un tiesiskuma telpas civiltiesisko un komerctiesisko aspektu.

62.      Vēl svarīgāk ir tas, ka tieši šī dalībvalstu savstarpējā uzticēšanās to tiesību sistēmām un tiesu iestādēm ļauj uzskatīt, ka gadījumā, ja ir tikušas nepareizi piemērotas valsts tiesības vai Savienības tiesības, katrā dalībvalstī izveidotā tiesību aizsardzības līdzekļu sistēma, kuru papildina LESD 267. pantā paredzētais prejudiciāla nolēmuma tiesvedības mehānisms, dod attiecīgajām personām pietiekamas garantijas (37).

63.      Tiesa uzskata, ka Briseles I regula balstās uz pamatideju, ka attiecīgajām personām principā ir jāizmanto visi izcelsmes dalībvalsts tiesībās paredzētie tiesību aizsardzības līdzekļi. Ja vien nerodas īpaši apstākļi, kuru dēļ ir pārāk sarežģīti vai neiespējami izmantot izcelsmes dalībvalstī pieejamos tiesību aizsardzības līdzekļus, attiecīgajām personām ir jāizmanto visi šajā dalībvalstī pieejamie tiesību aizsardzības līdzekļi, lai jau iepriekš novērstu sabiedriskās kārtības pārkāpumu (38).

2)      Savstarpēja uzticēšanās un sabiedriskās kārtības materiālā dimensija

64.      Šo secinājumu 62. un 63. punktā izklāstītos apsvērumus Tiesa ir formulējusi saistībā ar apgalvotajiem procesuāla rakstura garantiju pārkāpumiem, ar kuru sekām varēja pārkāpt dalībvalsts, kurā atzīšana vai izpilde prasīta, sabiedrisko kārtību. Savukārt izskatāmajā lietā Tiesa ir aicināta pievērsties Savienības tiesību interpretācijai situācijā, kad apgalvotais dalībvalsts, kurā atzīšana vai izpilde prasīta, sabiedriskās kārtības pārkāpums izriet no materiālo tiesību neievērošanas.

65.      No savstarpējās uzticēšanās un katrā dalībvalstī izveidoto tiesību aizsardzības līdzekļu sistēmu viedokļa šāda situācija rada papildu grūtības.

66.      Proti, ir taisnība, kā Tiesa savos judikatūras apsvērumos, šķiet, vēlas uzsvērt, ka dalībvalstu savstarpējā uzticēšanās attiecas ne tikai uz jautājumiem, kurus regulē Savienības tiesības (“gadījumā, ja ir tikušas nepareizi piemērotas [..] Savienības tiesības”), bet arī uz jautājumiem, uz kuriem šīs tiesības neattiecas (“gadījumā, ja ir tikušas nepareizi piemērotas valsts tiesības”).

67.      Tomēr, ja prasījums, uz kuru prasītājs ir atsaucies izcelsmes dalībvalsts tiesā, pēc būtības nav balstīts uz Savienības tiesībām, var rasties šaubas par iespēju saistībā ar šo tiesvedību vērsties Tiesā ar prejudiciālu jautājumu par Hartas normu, kurā ir nostiprinātas materiāla rakstura tiesības vai brīvība.

68.      Konkrētajā lietā, tā kā prasītāju pamatlietā prasījums, šķiet, pēc būtības nebija balstīts uz Savienības tiesībām (39), atbildētāji pamatlietā izcelsmes dalībvalsts tiesā nevarēja atsaukties uz Hartas 11. pantu, lai apgalvotu, ka šis prasījums ir pretrunā viņu vārda brīvībai, kas garantēta šajā tiesību normā (40). Tomēr, pirmkārt, šie atbildētāji pamatlietā būtu varējuši atsaukties (un saskaņā ar paskaidrojumiem, kas sniegti tiesas sēdē, tie ir to izdarījuši) uz ECPAK 10. pantu, kā arī valsts konstitucionālajām tiesību normām, kurās nostiprināta šī brīvība, un turklāt vērsties ECT ar prasības pieteikumu, kas vērsts pret izcelsmes dalībvalsti. Otrkārt, Savienības tiesību interpretācijā, ko piemērojusi tās dalībvalsts tiesa, kurā atzīšana vai izpilde prasīta, nevar neņemt vērā nepieciešamību nodrošināt aizsardzību, kas ir vismaz līdzvērtīga ECPAK sniegtajai aizsardzībai (41).

69.      No šī skatpunkta raugoties, Harta un ECPAK civillietās un komerclietās veido papildinošu pamatvērtību aizsardzības kopumu attiecībā uz Savienību un dalībvalstīm. Turklāt tieši šī papildināmība, ņemot vērā faktu, ka Savienības tiesības nav piemērojamas katrā situācijā, veicina savstarpēju uzticēšanos starp dalībvalstīm.

70.      Tāpat ECT atzīst, ka no ECPAK garantēto tiesību aizsardzības viedokļa izcelsmes dalībvalsts tiesu un tās dalībvalsts tiesu, kurā atzīšana vai izpilde prasīta, attiecīgās lomas ir atšķirīgas, bet no tā neizriet šajā konvencijā garantēto tiesību ievērošanas kontroles mehānisma darbības traucējums (42). Ir taisnība, ka, pēc ECT domām, tad, ja tās dalībvalsts tiesā, kurā atzīšana vai izpilde prasīta, ir iesniegts nopietns un pamatots iebildums, ar kuru tiek apgalvots, ka pastāv ECPAK garantēto tiesību acīmredzami nepietiekama aizsardzība, un ja Savienības tiesības neļauj novērst šo nepietiekamību, tiesa nevar atteikties izvērtēt šo iebildumu, pamatojoties tikai uz to, ka tam ir piemērojamas Savienības tiesības (43). Tomēr tā tas nav šajā gadījumā. Proti, sabiedriskās kārtības klauzula patiešām ir instruments, kas paredzēts Savienības tiesībās un kas ļauj tās dalībvalsts tiesai, kurā atzīšana vai izpilde prasīta, novērst jebkādu acīmredzamu šādas aizsardzības nepietiekamību.

2.      Sabiedriskās kārtības saturs un Tiesas loma prejudiciālā nolēmuma jomā

a)      Problēmas izklāsts

71.      Tradicionālos gadījumos, kad rodas jautājums, vai citā dalībvalstī pieņemta nolēmuma atzīšana vai izpilde ir pretrunā tās dalībvalsts principam vai pat valsts koncepcijai, kurā atzīšana vai izpilde prasīta, dalībvalsts, kurā atzīšana vai izpilde prasīta, tiesa nevar atsaukties uz sabiedriskās kārtības klauzulu, pirms tam nenosakot savas tiesību sistēmas pamatprincipu, kuru šāda atzīšana vai izpilde apdraudētu (44). Citiem vārdiem sakot, tai ir jāidentificē un jākvalificē šāda savas tiesību sistēmas sastāvdaļa kā fundamentāla. Tās ir tiešas sekas tam, ka dalībvalstīm, kā to apstiprina klasiskais Tiesas judikatūras formulējums, “atbilstoši savas valsts koncepcijai” ir jādefinē savas tiesību sistēmas sabiedriskās kārtības saturs.

72.      Savukārt Tiesa, pildot uzdevumu interpretēt jēdzienu “sabiedriskā kārtība” un nepārkāpjot savas kompetences robežas prejudiciālā nolēmuma jomā, var dot iesniedzējtiesai skaidrību par to, vai spriedze starp sekām, ko rada citā dalībvalstī pieņemta nolēmuma atzīšana vai izpilde, un principu, kas izvirzīts, iebilstot pret atzīšanu vai izpildi, ir uzskatāma par šī principa acīmredzamu pārkāpumu.

73.      Šajā gadījumā uz dalībvalsts, kurā atzīšana vai izpilde prasīta, sabiedriskās kārtības sastāvdaļu, kuras pārkāpums var pamatot sabiedriskās kārtības klauzulas izmantošanu, attiecas Hartas 11. pantā garantētās materiālās tiesības. Proti, lai gan cour d’appel de Paris (Parīzes apelācijas tiesa) ir uzsvērusi faktu, ka Spānijas nolēmumu izpilde esot nepieļaujamā pretrunā Francijas starptautiskajai sabiedriskajai kārtībai, tā tomēr atsaucas tikai uz Hartā garantēto vārda brīvību.

74.      Šajā ziņā virknē lietu Tiesai arī ir bijusi iespēja spriest par atsaukšanos uz sabiedriskās kārtības klauzulu, ja tā ir bijusi paredzēta, pamatojoties uz to, ka izcelsmes dalībvalsts tiesa bija pieļāvusi kļūdu Savienības tiesību piemērošanā un ka šīs kļūdas sekas bija pretrunā tās dalībvalsts sabiedriskajai kārtībai, kurā atzīšana vai izpilde prasīta.

75.      Tās judikatūras interpretācija, kas vērsta uz sabiedriskās kārtības klauzulu, ļauj uzskatīt, ka lielākajā daļā šo lietu Tiesai uzdotā prejudiciālā jautājuma pamatā bija šāda procesuāla rakstura kļūda un tas attiecās uz tiesībām uz aizstāvību šī jēdziena plašā izpratnē. Būtībā no šīs judikatūras izriet, ka acīmredzams un pārmērīgs Hartas 47. panta otrajā daļā paredzēto atbildētāja tiesību uz lietas taisnīgu izskatīšanu aizskārums pamato atsaukšanos uz sabiedriskās kārtības klauzulu (45). Tādējādi ir atzīts, ka atsevišķos gadījumos pamattiesību pārkāpums var pamatot šīs klauzulas izmantošanu.

76.      Tas, ka sabiedriskās kārtības klauzula tās materiālajā dimensijā ir bijusi mazāk veiksmīga nekā sabiedriskās kārtības klauzula tās procesuālajā dimensijā, iespējams, izriet no tā, kāda nozīme ir pārskatīšanas pēc būtības aizliegumam, kas liedz tās dalībvalsts tiesai, kurā atzīšana vai izpilde prasīta, atgriezties pie jau izspriestas lietas būtības (46). Tādēļ ir vajadzīga piesardzība, piemērojot sabiedriskajai kārtībai tās materiālajā dimensijā judikatūru par sabiedrisko kārtību tās procesuālajā dimensijā. Tātad rodas jautājums, kāda ir šādas konfigurācijas ietekme uz to, ka tās dalībvalsts tiesa, kurā atzīšana vai izpilde prasīta, izmanto sabiedriskās kārtības klauzulu, kā arī uz Tiesas lomu prejudiciālā nolēmuma jomā. Lai atbildētu uz šo jautājumu, ir rūpīgi jāizpēta atbilstošā Tiesas judikatūra.

b)      Atbilstošā Tiesas judikatūra

1)      Par spriedumu “Renault”

77.      Lietā, kurā tika pasludināts spriedums Renault (47), it īpaši radās jautājums, vai kļūda, ko izcelsmes dalībvalsts tiesa, iespējams, ir pieļāvusi, piemērojot preču brīvas aprites un brīvas konkurences principus, var mainīt nosacījumus, ar kādiem varētu atsaukties uz sabiedriskās kārtības klauzulu. Tiesa ir sniegusi noraidošu atbildi, uzskatot, ka valsts tiesai ar vienādu efektivitāti ir jānodrošina gan valsts tiesību sistēmā, gan Savienības tiesību sistēmā noteikto tiesību aizsardzība (48). Tomēr konstatējums, ka šie nosacījumi ir vienādi tad, ja runa ir par valsts tiesību pārkāpumu un Savienības tiesību pārkāpumu, nenozīmē, ka tas pats attiecas uz Tiesas lomu prejudiciālā nolēmuma jomā.

78.      Šajā ziņā neviens sprieduma Renault elements neļauj noteikt, vai iesniedzējtiesa ir pieņēmusi, ka iespējamā kļūda primāro tiesību piemērošanā ir dalībvalsts, kurā atzīšana vai izpilde prasīta, sabiedriskās kārtības pamatprincipa acīmredzams pārkāpums.

79.      Ģenerāladvokāta Z. Albēra [S. Alber] secinājumu minētajā lietā izpratne liek domāt, ka iesniedzējtiesa ir atturējusies paust savu nostāju šajā jautājumā. Šī tiesa ir tikai norādījusi, ka Tiesas judikatūra rada neskaidrības par to principu patieso tvērumu, kurus izcelsmes dalībvalsts tiesa, iespējams, nav ievērojusi, un ka šie principi būtu jāuzskata par sabiedriskās kārtības principiem (49).

80.      Savukārt spriedumā Renault Tiesa ir uzskatījusi, ka “tāda iespējamā tiesību kļūda kā pamatlietā nav uzskatāma par acīmredzamu tādas tiesību normas pārkāpumu, kas ir būtiska dalībvalsts, kurā atzīšana vai izpilde prasīta, tiesību sistēmā” (50). Šis fragments ļauj domāt, ka tad, ja sabiedriskās kārtības klauzulas izmantošana ir paredzēta tādēļ, ka tiesas nolēmuma atzīšana vai izpilde ir pretrunā dalībvalsts, kurā atzīšana vai izpilde prasīta, tiesību sistēmas sastāvdaļai, kura tajā ietilpst šīs dalībvalsts piederības Savienībai dēļ, Tiesa, pildot savu Savienības tiesību interpretācijas uzdevumu, var izskaidrot – un tai pat tas ir jādara – gan jautājumu, vai runa ir par šīs sistēmas pamatprincipu, gan vajadzības gadījumā jautājumu, vai tiesas nolēmuma atzīšana vai izpilde acīmredzami ir pretrunā šim pamatprincipam. Šo apsvērumu apstiprina arī nesen pieņemtās judikatūras interpretācija.

2)      Par spriedumu “Diageo Brands”

81.      Lietā, kurā tika pasludināts spriedums Diageo Brands (51), vienā no prejudiciālajiem jautājumiem bija izvirzīts pieņēmums, ka kļūda atvasināto tiesību normu piemērošanā attiecībā uz preču zīmes piešķirto tiesību izsmelšanu izraisītu tāda nolēmuma pieņemšanu, kas būtu “acīmredzami pretrunā Savienības tiesībām”. Būtībā savā spriedumā, atsaucoties uz saskaņošanas, kas veikta ar šīm tiesību normām, minimālo raksturu, Tiesa ir norādījusi, ka nevar uzskatīt, ka šāda kļūda šo tiesību normu īstenošanā būtu nepieļaujamā pretrunā Savienības tiesību sistēmai, jo tādējādi tiktu apdraudēts kāds no tās pamatprincipiem (52). Tāpat kā spriedumā Renault Tiesa tātad ir raksturojusi dalībvalsts, kurā atzīšana vai izpilde prasīta, sabiedriskās kārtības sastāvdaļu, lai noteiktu, vai šī sastāvdaļa ir uzskatāma par šīs tiesību sistēmas pamatprincipu, un pēc tam ir izvērtējusi iespējamo pārkāpumu no tā acīmredzamā rakstura viedokļa.

3)      Par spriedumu “Charles Taylor Adjusting”

82.      Lietā, kurā tika pasludināts spriedums Charles Taylor Adjusting (53), radās jautājums, vai tās dalībvalsts tiesa, kurā atzīšana vai izpilde prasīta, var atteikties atzīt un izpildīt citas dalībvalsts tiesas nolēmumu, ko var kvalificēt kā ““kvazi” rīkojumu par aizliegumu uzsākt vai turpināt tiesvedību citā jurisdikcijā”, pamatojoties uz to, ka tas ir pretrunā šīs pirmās dalībvalsts sabiedriskajai kārtībai.

83.      Pirmām kārtām, Tiesa ir uzskatījusi, ka minētajā lietā aplūkoto nolēmumu atzīšana un izpilde it īpaši ir pretrunā vispārējam principam, kurš izriet no Tiesas judikatūras par Savienības starptautisko privāttiesību normām un saskaņā ar kuru katra tiesa, kas izskata lietu, pati nosaka, vai tās izskatāmā lieta ir tās jurisdikcijā (54).

84.      Otrām kārtām, Tiesa ir uzskatījusi, ka, neskarot iesniedzējtiesas veicamās pārbaudes, attiecīgo nolēmumu atzīšana un izpilde var būt nesaderīga ar dalībvalsts, kurā atzīšana vai izpilde prasīta, tiesību sistēmas sabiedrisko kārtību, jo šie nolēmumi var apdraudēt šo pamatprincipu Eiropas tiesību telpā, kas balstīta uz savstarpēju uzticēšanos (55).

85.      Tādējādi – tāpat kā tas ir spriedumos Renault un Diageo Brands – Tiesa dalībvalsts, kurā atzīšana vai izpilde prasīta, tiesību sistēmas sastāvdaļu kā tās “pamatprincipu” un pēc tam uzskatījusi, ka citā dalībvalstī pieņemta nolēmuma atzīšana un izpilde var būt nepieļaujamā pretrunā šim principam.

86.      Protams, var jautāt, kāda nozīme spriedumā Charles Taylor Adjusting ir Tiesas precizējumam – “neskarot iesniedzējtiesas veicamās pārbaudes”. Lai atbildētu uz šo jautājumu, ir jāpievēršas minētajā lietā sniegtajiem secinājumiem, uz kuriem Tiesa ir atsaukusies spriedumā.

87.      Proti, ģenerāladvokāts Ž. Rišārs Delatūrs [J. Richard de la Tour] savu secinājumu 53. punktā (56) ir norādījis, ka viņš piekrīt iesniedzējtiesas nostājai, ciktāl tā uzskata, ka saskaņā ar spriedumu Gambazzi (57) tai ir jāveic procesa un visu apstākļu visaptverošs vērtējums un ka attiecīgo nolēmumu atzīšana un izpilde ir acīmredzami nesaderīga ar tiesas atrašanās valsts sabiedrisko kārtību.

88.      Lietā, kurā tika pasludināts spriedums Gambazzi (58), radās jautājums, vai, ņemot vērā sabiedriskās kārtības klauzulu, tās dalībvalsts, kurā atzīšana vai izpilde prasīta, tiesa var ņemt vērā faktu, ka atbildētājs ir ticis izslēgts no tiesvedības izcelsmes valstī, pamatojoties uz to, ka viņš nebija izpildījis pienākumus, kas uzlikti ar rīkojumu, kurš izdots tajā pašā tiesvedībā. Tiesa ir nospriedusi, ka šāda izslēgšana var pamatot atsaukšanos uz sabiedriskās kārtības klauzulu, ja, saskaņā ar vispārīgu tiesvedības vērtējumu un ņemot vērā apstākļu kopumu, dalībvalsts, kurā atzīšana vai izpilde prasīta, tiesai liekas, ka šis izslēgšanas pasākums ir acīmredzams un pārmērīgs atbildētāja tiesību tikt uzklausītam aizskārums (59).

89.      Manuprāt, Tiesas atbildes formulējums izrietēja, pirmkārt, no nepieciešamības ņemt vērā vairākus faktiskos apstākļus, lai noteiktu šī atbildētāja tiesību aizskāruma samērīgumu (“[vai tas bija] acīmredzams un pārmērīgs”), un, otrkārt, no būtiska nošķīruma prejudiciālā nolēmuma jomā starp Savienības tiesību interpretāciju un piemērošanu. Uzskatu, ka Tiesas atsauce spriedumā Charles Taylor Adjusting (60) uz “pārbaud[ēm, kas jāveic iesniedzējtiesai]”, atspoguļo šo pašu nošķīrumu. Tādējādi šī atsauce neliek apšaubīt šo secinājumu 85. punktā izklāstītos apsvērumus.

90.      Līdz ar to Tiesai ir tikai jāinterpretē Savienības tiesības, tās nepiemērojot. Tiesai, pildot savu Savienības tiesību interpretācijas uzdevumu, pirmām kārtām, ir jānosaka, vai šo tiesību sastāvdaļa ir Savienības tiesību sistēmas pamatprincips. Otrām kārtām, Tiesai ir jāizskaidro, vai, ņemot vērā iesniedzējtiesas norādītos faktiskos apstākļus, Savienības tiesībās paredzētie nosacījumi, ar kādiem var atsaukties uz sabiedriskās kārtības klauzulu, ir izpildīti. Šos apsvērumus apstiprina spriedums Eco Swiss (61), kas šajā ziņā ir ļoti zīmīgs.

4)      Par spriedumu “Eco Swiss”

91.      Lietā, kurā tika pasludināts spriedums Eco Swiss, viens no jautājumiem bija par to, vai valsts tiesai, kas izskata prasību par šķīrējtiesas nolēmuma atcelšanu, ir jāapmierina šāda prasība, ja tā uzskata, ka šis nolēmums faktiski ir pretrunā LESD 101. pantam, lai gan saskaņā ar tās iekšējiem procesuālajiem noteikumiem šai tiesai tā ir jāapmierina tikai tad, ja šāds nolēmums ir pretrunā sabiedriskajai kārtībai.

92.      Lai gan šis jautājums tika izvirzīts no sabiedriskās kārtības klauzulas viedokļa, šī klauzula nebija ietverta Savienības tiesību aktā, ko Tiesa varētu interpretēt. Proti, tiesvedība pamatlietā attiecās uz tāda šķīrējtiesas nolēmuma iespējamu atcelšanu iesniedzējtiesas dalībvalstī, kas pieņemts pēc sabiedrību, kuras reģistrētas ārpus Savienības, lūguma. Neatkarīgi no lietas pārrobežu dimensijas Briseles konvencija neattiecas uz šķīrējtiesas nolēmumu izpildi.

93.      Minētajā spriedumā, pirmām kārtām, Tiesa LESD 101. pantu ir kvalificējusi kā “pamatnoteikum[u], kas nepieciešams, lai izpildītu [Savienībai] uzticētos uzdevumus un, it īpaši, lai nodrošinātu iekšējā tirgus darbību” (62). Otrām kārtām, Tiesa ir uzskatījusi – tā kā valsts tiesai saskaņā ar tās iekšējiem procesuālajiem noteikumiem ir jāapmierina prasība par šķīrējtiesas nolēmuma atcelšanu, kas pamatota ar valsts sabiedriskās kārtības noteikumu neievērošanu, tai ir jāapmierina arī tāda prasība, kas pamatota ar šajā primāro tiesību normā paredzētā aizlieguma neievērošanu (63).

94.      Tādējādi šajā spriedumā Tiesa nav spriedusi par sabiedriskās kārtības klauzulas īstenošanas nosacījumiem (“acīmredzams pārkāpums” vai ne). Proti, šie nosacījumi neietilpst Savienības tiesību piemērošanas jomā (64). Savukārt Tiesa – tāpat kā tas ir visos spriedumos, kurus līdz šim esmu minējis, – ir noteikusi, vai attiecīgās dalībvalsts tiesību sistēmas sastāvdaļa, par kuras pārkāpumu bija runa, ir šīs sistēmas pamatprincips.

95.      Tas man liek uzdot būtiskāku jautājumu – vai tādā gadījumā pastāv Savienības sabiedriskā kārtība, kuras pamatprincipus var identificēt Tiesa?

c)      Savienības sabiedriskā kārtība

96.      Tiesas sēdē viens no apspriestajiem jautājumiem bija par to, vai Tiesas atsauce uz “tiesību normu, kas tiek uzskatīta par būtisku dalībvalsts, kurā atzīšana vai izpilde prasīta, tiesību sistēmā”, un uz “tiesībām, kas šajā tiesību sistēmā ir atzītas par pamattiesībām” (65), norāda uz Tiesas vēlmi ieviest nošķīrumu starp valsts sabiedrisko kārtību un Savienības sabiedrisko kārtību. Nevēloties noliegt šīs pēdējās minētās sabiedriskās kārtības pastāvēšanu, neesmu pārliecināts, ka šīs atsauces mērķis patiešām ir nošķirt šīs abas sabiedriskās kārtības.

97.      Proti, pirmām kārtām, uzskatu, ka ar šo atsauci Tiesa drīzāk ir mēģinājusi norādīt, ka uz sabiedriskās kārtības klauzulu ir iespējams atsaukties tad, ja ar citā dalībvalstī pieņemta nolēmuma atzīšanu vai izpildi acīmredzami tiek pārkāpts dalībvalsts, kurā atzīšana vai izpilde prasīta, tiesību sistēmas princips vai pat būtiska vai fundamentāla sastāvdaļa, neatkarīgi no īpašā veida, kādā tie izpaužas valsts tiesībās (66).

98.      Otrām kārtām, spriedumā Meroni Tiesa ir nospriedusi, ka uz sabiedriskās kārtības klauzulu ir iespējams atsaukties tikai tad, ja procesuāla rakstura garantiju aizskāruma rezultātā, atzīstot šādu nolēmumu dalībvalstī, kurā atzīšana vai izpilde prasīta, tiktu acīmredzami pārkāpta kāda Savienības un tātad arī minētās dalībvalsts tiesību sistēmā būtiska tiesību norma (67). No tā izriet, ka Savienības tiesības var attiekties arī uz “tiesību normu, kas tiek uzskatīta par būtisku tās valsts tiesību sistēmā, kurā atzīšana vai izpilde prasīta”.

99.      Trešām kārtām, spriedumā Diageo Brands Tiesa ir apstiprinājusi, ka, atsaucoties uz “tiesību normām” un “tiesībām”, Tiesas nodoms nav bijis nošķirt divus atšķirīgus sabiedriskās kārtības avotus – valsts un Savienības. Tiesa ir nospriedusi, ka citā dalībvalstī pieņemta nolēmuma atzīšanu var atteikt tikai acīmredzama tādas tiesību normas pārkāpuma dēļ, kas tiek uzskatīta par būtisku Savienības tiesību sistēmā un tātad arī tās dalībvalsts tiesību sistēmā, kurā atzīšana vai izpilde prasīta, vai arī tādu tiesību pārkāpuma dēļ, kuras šajās tiesību sistēmās ir atzītas par pamattiesībām (68).

100. Ņemot to vērā, jau iepriekš esmu izteicies par labu “Savienības sabiedriskās kārtības”, kas pati ir valsts sabiedriskās kārtības neatņemama sastāvdaļa, esamības atzīšanai (69). Lai gan Tiesa šo jēdzienu nav pārņēmusi savā judikatūrā, tā ir uzskatījusi, ka būtiska tiesību norma Savienības tiesību sistēmā ir arī būtiska tiesību norma dalībvalsts, kurā atzīšana vai izpilde prasīta, tiesību sistēmā, kuras acīmredzams pārkāpums var pamatot atsaukšanos uz sabiedriskās kārtības klauzulu (70).

101. Kā tas ir apstiprināts LES 2. pantā, pastāv tādu vērtību kopējs kodols, kuras dalībvalstīm ir kopīgas, kuras tās respektē un aizsargā un kurās definēta pati Savienības kā kopējas tiesību sistēmas identitāte (71). Šajā ziņā ir grūti atrast dalībvalstu kopīgo vērtību reprezentējošāku piemēru kā vērtības, kuras ir atspoguļotas Hartā.

102. No dalībvalsts, kurā atzīšana vai izpilde prasīta, viedokļa pastāv tikai viena sabiedriskā kārtība. Proti, šāds kopējais kodols ir katras dalībvalsts tiesību sistēmas neatņemama sastāvdaļa. Turklāt, kā esmu norādījis (72), nosacījumi, ar kādiem var atsaukties uz sabiedriskās kārtības klauzulu, ir vienādi tad, ja šī atsaukšanās ir paredzēta tādēļ, ka izcelsmes dalībvalsts tiesa nav ievērojusi valsts tiesības, un tādēļ, ka tā nav ievērojusi Savienības tiesības. Tomēr, manuprāt, pirmkārt, Tiesas uzstājība uz šo nosacījumu identiskumu ir saistīta ar vēlmi nedot priekšroku Savienības tiesībām salīdzinājumā ar valstu tiesībām. Šāda pieeja turklāt atbilst būtiskam Savienības tiesību sistēmas principam, kurš nostiprināts LES 4. panta 2. punktā un saskaņā ar kuru Savienība respektē dalībvalstu nacionālo identitāti, kas raksturīga to politiskajām un konstitucionālajām pamatstruktūrām. Otrkārt, kā liecina atbilstošā judikatūra, ko esmu izklāstījis, fakts, ka nosacījumi, ar kādiem var atsaukties uz sabiedriskās kārtības klauzulu, ir vienādi tad, ja runa ir par valsts tiesībām un Savienības tiesībām, nenozīmē, ka tas pats attiecas arī uz attiecīgajām tās dalībvalsts tiesas, kurā atzīšana vai izpilde prasīta, un Tiesas lomām prejudiciālā nolēmuma jomā.

103. Tieši šo apsvērumu gaismā ir jāizvērtē prejudiciālie jautājumi. Konkrētāk, Tiesai ir jāinterpretē Savienības tiesības, pirmām kārtām, lai pārbaudītu, vai Hartas 11. pantā ir izteikts Savienības tiesību sistēmas pamatprincips (C sadaļa), un, otrām kārtām, lai, ņemot vērā izskatāmo lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, noskaidrotu novērtēšanas kritērijus, kas ļauj konstatēt, vai pamatlietā aplūkojamā piespriestā soda izpilde izraisītu acīmredzamu šī principa pārkāpumu (D sadaļa).

C.      Par Hartas 11. pantu

1.      Preses brīvība, ņemot vērā Hartas 11. pantu

104. Prejudiciālajos jautājumos iesniedzējtiesa atsaucas uz Hartas 11. pantu. Tomēr šajā tiesību normā ir divi punkti: pirmais punkts vispārīgi attiecas uz vārda un informācijas brīvību, savukārt otrais punkts konkrētāk attiecas uz plašsaziņas līdzekļu brīvību un plurālismu.

105. Kā to jau ir izskaidrojusi Tiesa, attiecībā uz plašsaziņas līdzekļu organizācijām iejaukšanās vārda un informācijas brīvībā izpaužas kā īpaša iejaukšanās plašsaziņas līdzekļu brīvībā, kas speciāli ir aizsargāta Hartas 11. panta 2. punktā (73). Šajā ziņā no Paskaidrojumiem attiecībā uz Hartu (74) izriet, ka šī tiesību norma “precizē to, kā 1. punkts iespaido plašsaziņas līdzekļu brīvību”. No tā es secinu, ka gadījumā, ja iejaukšanās vārda brīvības izmantošanā attiecas uz plašsaziņas līdzekļu darbību, ir piemērojams Hartas 11. panta 2. punkts, nevis tās 11. panta 1. punkts.

106. Pamatlietā valsts tiesa ir atsaukusies uz sabiedriskās kārtības klauzulu, pamatojoties uz to, ka Spānijas nolēmumu izpilde esot pretrunā preses brīvībai. Tātad prejudiciālie jautājumi konkrētāk attiecas uz Hartas 11. panta 2. punktu.

107. Tagad rodas jautājums, vai Savienības tiesību sistēmā preses brīvība, kas garantēta šajā tiesību normā, ir pamatprincips, kura pārkāpums var pamatot atsaukšanos uz sabiedriskās kārtības klauzulu.

2.      Preses brīvība kā Savienības tiesību sistēmas pamatprincips

108. No judikatūras var secināt, ka tas, ka Hartā garantētajai preses brīvībai ir tāds pats juridiskais spēks kā Līgumiem, automātiski nenozīmē, ka tā ir uzskatāma par Savienības tiesību sistēmas pamatprincipu (75).

109. To ievērojot, pirmkārt, Hartas 11. panta 2. punktā nostiprinātā preses brīvība aizsargā demokrātiskā sabiedrībā un tiesiskā valstī pastāvošo mediju būtisko misiju, proti, izplatīt informāciju un idejas par vispārējo interešu jautājumiem, kam pievienojas sabiedrības tiesības to saņemt, bez ierobežojumiem, izņemot tos, kas ir strikti nepieciešami (76).

110. Otrkārt, saskaņā ar LES 6. panta 3. punktu pamattiesības, “kas garantētas [ECPAK]”, ir Savienības tiesību vispārējo principu pamats. No šī viedokļa raugoties, var rasties jautājums, vai ECPAK ir rodama tiesību norma, kas ir līdzvērtīga Hartas 11. panta 2. punktam. Apstiprinošas atbildes gadījumā plašsaziņas līdzekļu brīvība būtu ne tikai Savienības tiesību vispārējs princips, bet arī ECT judikatūra sniegtu noderīgas atziņas par šīs Hartas tiesību normas interpretāciju.

111. Šajā ziņā jānorāda, ka atšķirībā no Hartas 11. panta ECPAK 10. pantā nav atsauces ne uz plašsaziņas līdzekļu brīvību, ne uz to plurālismu. Tomēr, pirmkārt, ņemot vērā ECT judikatūru, nav strīda par to, ka šī pēdējā minētā tiesību norma attiecas arī uz preses brīvību vai pat žurnālistikas brīvību (77). Otrkārt, savā judikatūrā Tiesa norāda, ka Hartas 11. panta 1. un 2. punktā un ECPAK 10. pantā nostiprinātajai vārda un informācijas brīvībai ir vienāda nozīme un apjoms abos šajos aktos (78).

112. Ir taisnība, ka paskaidrojumos attiecībā uz Hartas 11. pantu ir noteikts, ka tā 2. punkts “jo īpaši ir balstīts uz Tiesas judikatūru attiecībā uz televīziju, jo īpaši [spriedumu Collectieve Antennevoorziening Gouda (79)], un uz [..] Protokolu par valsts apraides sistēmu dalībvalstīs”. Tomēr šķiet, ka šajās atsaucēs drīzāk ir ņemts vērā plašsaziņas līdzekļu plurālisms, kas, lai gan ir nesaraujami saistīts ar plašsaziņas līdzekļu brīvību, šķiet, nav tieši aplūkots pamatlietā. Katrā ziņā plašsaziņas līdzekļu plurālisms ir aizsargāts arī, pamatojoties uz ECPAK 10. pantu (80).

113. Šādos apstākļos, ņemot vērā preses brīvības nozīmi demokrātiskā sabiedrībā un tiesiskā valstī, kā arī to, ka šī brīvība ir Savienības tiesību vispārējs princips, man šķiet nenoliedzami, ka minētā brīvība ir būtisks Savienības tiesību sistēmas princips, kura acīmredzams pārkāpums var būt eksekvatūras atteikuma pamats.

D.      Par acīmredzama preses brīvības pārkāpuma novērtēšanas kritērijiem

1.      Tās dalībvalsts tiesas, kurā atzīšana vai izpilde prasīta, loma

a)      Ievada apsvērums

114. ECPAK 10. panta 2. punktā ir paredzēts, ka vārda brīvības izmantošanu var pakļaut ierobežojumiem, kas paredzēti likumā un kas nepieciešami demokrātiskā sabiedrībā, it īpaši, lai “aizsargātu citu cilvēku reputāciju vai tiesības”. ECT atzīst, ka, izvērtējot iejaukšanās demokrātiskā sabiedrībā nepieciešamību, lai “aizsargātu citu cilvēku reputāciju vai tiesības”, tai var nākties pārbaudīt, vai valsts iestādes ir nodrošinājušas taisnīgu līdzsvaru, aizsargājot divas šajā konvencijā garantētās vērtības, kuras dažās lietās var šķist konfliktējošas (81).

115. Attiecībā uz šāda līdzsvara meklējumiem jānorāda, ka Spānijas nolēmumos, kuru izpilde tiek apstrīdēta, ir mēģināts aizsargāt gan futbola kluba reputāciju, gan šī kluba mediķu komandas locekļa reputāciju.

116. Uz šī mediķu komandas locekļa reputāciju attiecas ECPAK 8. pants, kuram atbilst Hartas 7. pants. Atbilstošie kritēriji, lai līdzsvarotu tiesības uz vārda brīvību un tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību, konkrēti ir ieguldījums sabiedriski nozīmīgā diskusijā, attiecīgās personas publiskās atpazīstamības pakāpe un reportāžas temats, personas iepriekšējā rīcība, informācijas iegūšanas metode un tās ticamība, publikācijas saturs, forma un sekas, kā arī piemērotā soda smagums (82).

117. Saistībā ar futbola kluba reputāciju ECT ir atstājusi atklātu jautājumu, vai uz juridiskas personas reputāciju attiecas ECPAK 8. pants (83). Tomēr nav strīda par to, ka juridiskas personas reputācija ietilpst jēdzienā “citu cilvēku reputācija” vai “tiesības” ECPAK 10. panta 2. punkta izpratnē, lai gan juridiskas personas reputācijas aizsardzībai nav tāds pats svars kā indivīda reputācijas vai tiesību aizsardzībai (84).

118. Tādēļ, pirmkārt, taisnīga līdzsvara meklēšana starp visām konkurējošajām tiesībām un interesēm ir jāveic atsevišķi attiecībā uz futbola klubu un tā mediķu komandas locekli. Šķiet, ka šis apstāklis ir atspoguļots Spānijas piespriestajos sodos, kuri attiecas uz divām atsevišķām summām abiem prasītājiem pamatlietā. Šādos apstākļos, pirmkārt, ECT izvērtē iejaukšanās samērīgumu, pamatojoties uz vieniem un tiem pašiem kritērijiem gan attiecībā uz juridisku personu, gan indivīdu (85).

119. Pirmšķietami var mēģināt līdzsvarot attiecīgās tiesības saskaņā ar šiem kritērijiem un, pamatojoties uz to, noteikt, vai pamatlietā aplūkojamo Spānijas nolēmumu izpilde izraisītu acīmredzamu preses brīvības pārkāpumu. Tomēr pirms minēto kritēriju analīzes turpināšanas ir jāpatur prātā izskatāmās lietas konteksts.

b)      Pārskatīšanas pēc būtības aizliegums, ņemot vērā savstarpējo uzticēšanos

120. Izskatāmais lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu neattiecas uz to, kā pirmo reizi, pamatojoties uz tiesai, kas izskata prasību par atbildību, pieejamajiem pierādījumiem, līdzsvarot preses brīvību un citu cilvēku reputāciju. Šāda līdzsvara meklējumus jau ir veikušas izcelsmes dalībvalsts tiesas. Turklāt, kā tas ir ticis paskaidrots tiesas sēdē, atbildētāji pamatlietā ir mēģinājuši nodot šo meklējumu rezultātu izskatīšanai Tribunal Constitucional (Konstitucionālā tiesa, Spānija) un ECT, kuras šos prasību pieteikumus nav uzskatījušas par pieņemamiem.

121. Konkrētajā lietā lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu ir iesniegusi tās dalībvalsts tiesa, kurā tika prasīts izpildīt citā dalībvalstī pieņemtu nolēmumu. Šī fakta neņemšana vērā nozīmētu, ka netiek ievērota Briseles I regulā paredzētā atzīšanas un izpildes kārtība, kas ir balstīta uz savstarpēju uzticēšanos, un izcelsmes dalībvalsts un dalībvalsts, kurā atzīšana vai izpilde prasīta, tiesu attiecīgās lomas.

122. Proti, dalībvalsts, kurā atzīšana vai izpilde prasīta, tiesas lomas robežas nosaka Briseles I regulas 45. panta 2. punktā paredzētais ierobežojums, saskaņā ar kuru “[citā dalībvalstī] pieņemti spriedumi nekādos apstākļos nav pārskatāmi pēc būtības”. Ir taisnība, ka sabiedriskās kārtības klauzula ļauj šai tiesai atteikt citā dalībvalstī pieņemta nolēmuma eksekvatūru. Tomēr šai klauzulai un no tās izrietošajam izņēmumam ir ļoti šaura piemērošanas joma, un to nosaka minētās tiesas loma.

123. Šajā ziņā atsaukšanās uz sabiedriskās kārtības klauzulu nav balstīta uz izcelsmes dalībvalsts tiesā notikušās tiesvedības vai nolēmuma, kuru tā ir pieņēmusi, negatīvu vērtējumu. Drīzāk tā izriet no konstatējuma, ka šī nolēmuma izpildes sekas dalībvalstī, kurā atzīšana vai izpilde prasīta, acīmredzami ir pretrunā šīs dalībvalsts sabiedriskās kārtības pamatprincipam.

124. Tieši tāpēc Briseles I regulas 45. panta 2. punkts aizliedz dalībvalsts, kurā atzīšana vai izpilde prasīta, tiesai pārbaudīt, vai izcelsmes dalībvalsts tiesa ir pareizi izvērtējusi lietas juridiskos un faktiskos apstākļus (86). Tās dalībvalsts tiesa, kurā atzīšana vai izpilde prasīta, nedrīkst arī papildināt šos vērtējumus ar tādiem iepriekš noteiktiem elementiem, kurus nav ņēmusi vērā izcelsmes dalībvalsts tiesa (87).

125. Šajā ziņā spriedumā, kas attiecās uz Regulu (EK) Nr. 2201/2003 (88), Tiesa ir uzskatījusi, ka tās dalībvalsts tiesa, kurā atzīšana vai izpilde prasīta, nedrīkst iejaukties tajā, kā tiek noteikta galīgā summa, kas jāmaksā kā kavējuma nauda, kuru ir noteikusi izcelsmes dalībvalsts tiesa (89). Proti, šāda noteikšana nozīmē, ka ir jāizvērtē parādnieka pienākumu neizpildes pamatā esošie iemesli, un tikai izcelsmes dalībvalsts tiesa, kuras jurisdikcijā ir izskatīt lietu pēc būtības, ir tiesīga veikt šāda veida vērtējumus.

126. A fortiori un attiecībā uz Briseles I regulu – tās dalībvalsts tiesa, kurā atzīšana vai izpilde prasīta, nedrīkst apšaubīt izcelsmes dalībvalsts tiesas izdarītos lietas juridisko vai faktisko apstākļu vērtējumus, lai pārrēķinātu summu, kas jāmaksā saskaņā ar pēdējās minētās tiesas piespriesto sodu. Tāpat tā nedrīkst atkārtoti līdzsvarot attiecīgās tiesības, jo tieši šīs līdzsvarošanas rezultāts nosaka tiesvedības iznākumu.

127. Kā Tiesa ir nospriedusi spriedumā Gambazzi (90), dalībvalsts, kurā atzīšana vai izpilde prasīta, tiesas veiktās pārbaudes var būt vērstas tikai uz to, lai identificētu acīmredzamu un pārmērīgu konkrēto tiesību aizskārumu, neveicot izcelsmes dalībvalsts tiesas izdarīto vērtējumu pēc būtības pārbaudi.

128. Šajā pašā ziņā, no ECPAK viedokļa (91), ņemot vērā izcelsmes dalībvalsts tiesas un dalībvalsts, kurā atzīšana vai izpilde prasīta, tiesas atšķirīgās lomas saistībā ar atzīšanas un izpildes kārtību, kas izveidota ar Briseles I regulu un kas balstīta uz savstarpējo uzticēšanos, pietiek ar to, ka tās dalībvalsts tiesa, kurā atzīšana vai izpilde prasīta, ir atsaukusies uz sabiedriskās kārtības klauzulu, lai novērstu ECPAK garantēto tiesību acīmredzami nepietiekamo aizsardzību.

129. Šādos apstākļos un attiecībā uz materiāla rakstura principa pārkāpumu ar sodu, kas piespriests pēc prasības par atbildību izskatīšanas, tās dalībvalsts tiesas veiktajām pārbaudēm, kurā atzīšana vai izpilde prasīta, galvenokārt ir jāattiecas uz soda, kas piemērots nolēmumā, kura izpilde tiek prasīta, acīmredzamajām un pārmērīgajām sekām saistībā ar preses brīvību. Proti, izpildot ārvalsts nolēmumu, tas ir sods, kas visvairāk ietekmē dalībvalsts, kurā atzīšana vai izpilde prasīta, tiesību sistēmu. Turklāt tieši tāda ir iesniedzējtiesas pieeja tās prejudiciālajos jautājumos, kuros galvenā uzmanība ir pievērsta Spānijas nolēmumu finansiālajam aspektam.

130. Tomēr nedrīkst aizmirst, ka 11. pants nav vienīgā Hartas norma, kas ir piemērojama.

c)      Attiecīgo pamattiesību līdzsvarošana

131. Konkrētajā lietā, pirmkārt, no atbildētāju pamatlietā viedokļa, piekrišana eksekvatūrai var būt uzskatāma par iejaukšanos Hartas 11. pantā garantētās preses brīvības izmantošanā. Otrkārt, no prasītāju pamatlietā viedokļa, atteikums izpildīt attiecīgos Spānijas nolēmumus nozīmētu, ka tiek ierobežotas viņu tiesības uz šo nolēmumu izpildi, kas nostiprinātas Hartas 47. panta otrajā daļā (92).

132. Tomēr ne vārda brīvība, ne tiesības uz citā dalībvalstī pieņemta tiesas nolēmuma izpildi nav absolūtas.

133. Ja runa ir par vairākām pamattiesībām, tās ir jālīdzsvaro, ņemot vērā Hartas 52. panta 1. punktā paredzētās prasības (93).

134. Konkrētajā lietā jautājums par to, vai pastāv juridiskais pamats, lai atbildētājiem pamatlietā ierobežotu vārda brīvības izmantošanu, netiek uzdots. Proti, pamatlietā aplūkojamie sodi tika piespriesti saskaņā ar Spānijas tiesībām un Briseles I regulu, un principā tie ir jāizpilda Francijā. Tas pats attiecas uz prasītāju pamatlietā tiesību ierobežojumu, kas izriet no sabiedriskās kārtības klauzulas un ir paredzēts šajā regulā (94).

135. Šādā gadījumā samērīguma principa ievērošanas vērtējums ir jāveic, ievērojot prasību saistībā ar dažādo tiesību aizsardzību nepieciešamo saskaņošanu un taisnīgu līdzsvaru starp šīm tiesībām (95).

136. Šāda līdzsvara meklējumi ir iekļauti vārda brīvības aizsardzības mehānismā, kas paredzēts ECPAK. Tādēļ nav pārsteidzoši, ka, lai veiktu šādu vārda brīvības un citu pamattiesību vai pamatbrīvību līdzsvarošanu, Tiesa atsaucas uz ECT izmantotajiem novērtēšanas kritērijiem (96).

137. Cik man zināms, ECT vēl nav spriedusi par principiem, kas piemērojami lietās, kurās ECPAK 10. pantā garantētās tiesības uz vārda brīvību ir jālīdzsvaro ar šīs konvencijas 6. pantā garantētajām tiesībām uz ārvalstīs pieņemta tiesas nolēmuma izpildi. Līdz ar to Tiesai ir jānosaka šādi principi attiecībā uz Hartas 11. panta 2. punktu un 47. panta otro daļu, ņemot vērā izskatāmo lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu.

2.      Par kompensējošu zaudējumu atlīdzību

138. Problemātika, kas minēta otrajā prejudiciālajā jautājumā, kā to ir formulējusi iesniedzējtiesa, attiecas uz jautājumu, vai tās dalībvalsts tiesa, kurā atzīšana vai izpilde prasīta, var konstatēt acīmredzama preses brīvības pārkāpuma esamību, pamatojoties uz piespriestā soda nesamērīgo raksturu, ja šis sods attiecas uz zaudējumu atlīdzību, kas piešķirta morālā kaitējuma atlīdzināšanai. Pirms šīs problemātikas izskatīšanas, manuprāt, būtu lietderīgi sniegt dažus papildu precizējumus par tās tvērumu.

a)      Ievada apsvērumi

139. Pirmām kārtām, tās problemātikas pamatā, kas minēta otrajā jautājumā, kā to ir formulējusi iesniedzējtiesa, šķiet, ir kasācijas sūdzības pamats, ar kuru prasītāji pamatlietā apgalvo, ka zaudējumu atlīdzības samērīguma pārbaude var notikt tikai tad, ja tai ir sodošs, nevis kompensējošs raksturs. Turklāt prasītāji pamatlietā un Spānijas valdība norāda, ka pamatlietā aplūkojamās zaudējumu atlīdzības Spānijas tiesas ir kvalificējušas nevis kā “sodošas”, bet gan kā tādas, kuru mērķis ir kompensēt nodarīto morālo kaitējumu. Otrā prejudiciālā jautājuma formulējums norāda uz to, ka iesniedzējtiesa balstās uz tādu pašu pieņēmumu.

140. Otrām kārtām, norādīšu, ka šis kasācijas sūdzības pamats attiecas uz vienu no cour d’appel de Paris (Parīzes apelācijas tiesa) argumentiem, ka prasītāji pamatlietā nav atsaukušies uz mantisku kaitējumu un ka morālais kaitējums ir grūti aprēķināms. Šajā ziņā vēlos pieminēt, ka, lai gan nav iespējams vienādi aprēķināt morālo kaitējumu un mantisko kaitējumu, tas tomēr nenozīmē, ka piespriestais sods, kas attiecas uz morālo kaitējumu, nav kompensējošs (97).

141. Trešām kārtām, problemātika, kas minēta otrajā jautājumā, kā to ir formulējusi iesniedzējtiesa, šķiet, ir balstīta uz pieņēmumu, ka zaudējumu atlīdzību var kvalificēt gan izcelsmes dalībvalsts tiesa, gan tās dalībvalsts tiesa, kurā atzīšana vai izpilde prasīta (“ja zaudējumu atlīdzību kā sodošu ir kvalificējusi vai nu izcelsmes dalībvalsts tiesa, vai tās dalībvalsts tiesa, kurā atzīšana vai izpilde prasīta”). Tomēr, ņemot vērā šo secinājumu 124.–126. punktā izklāstītos apsvērumus, pārskatīšanas pēc būtības aizliegums tās dalībvalsts tiesai, kurā atzīšana vai izpilde prasīta, liedz veikt šādu zaudējumu atlīdzības kvalificēšanu. Proti, šī tiesa nevar aizstāt izcelsmes dalībvalsts tiesas kvalifikāciju ar savējo. Tāpat tai ir aizliegts pārbaudīt lietas juridisko un faktisko apstākļu vērtējumus, lai secinātu, ka piešķirtās zaudējumu atlīdzības summa neatbilst nodarītajam kaitējumam un ka tādējādi ievērojamai šīs summas daļai ir nevis kompensējošs, bet sodošs raksturs.

b)      Izvērtējums

142. Tagad saistībā ar otrajā prejudiciālajā jautājumā izvirzītās problemātikas izvērtēšanu pēc būtības vispirms analizēšu argumentu, kuru lietas dalībnieki ir apsprieduši tiesas sēdē un kurš saistīts ar pašreizējām tendencēm starptautiskajās privāttiesībās. Pēc tam rūpīgi izvērtēšu atbilstošo Tiesas un ECT judikatūru.

1)      Pašreizējās tendences starptautiskajās privāttiesībās

143. Starptautiskajās privāttiesībās ir bijuši vairāki mēģinājumi – dažkārt ar panākumiem un citreiz bez tiem (98) – izveidot sabiedriskās kārtības klauzulu, kas attiecas tieši uz sodoša rakstura zaudējumu atlīdzību piešķiršanu vai piedziņu. Tomēr šis apstāklis nenozīmē, ka atsaukšanās uz sabiedrisko kārtību ir izslēgta, ja piespriestais sods neattiecas uz kompensējošu zaudējumu atlīdzību.

144. Šajā ziņā daži lietas dalībnieki savos rakstveida apsvērumos un tiesas sēdē ir atsaukušies uz Konvenciju par ārvalstu spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (99) (turpmāk tekstā – “2019. gada konvencija”), kuras līgumslēdzēja puse ir Savienība. Konkrētāk, šie lietas dalībnieki norāda – lai gan šajā konvencijā ir paredzēts pārskatīšanas pēc būtības aizliegums, tās 10. panta 1. punktā ir noteikts, ka “sprieduma atzīšanu vai izpildi var atteikt, ja piespriestā zaudējumu atlīdzība, tostarp arī nesamērīga apmēra vai vindikatīva atlīdzība, nekompensē puses patiesos zaudējumus vai nodarīto kaitējumu”.

145. 2019. gada konvencijas nozīmīgums izskatāmajā lietā ir apspriests tiesas sēdē.

146. Proti, pirmkārt, “neslavas celšana” un “privātums” (100) ir izslēgti no 2019. gada konvencijas piemērošanas jomas, jo, kā skaidri norādīts paskaidrojošajā ziņojumā par minēto konvenciju, daudzām valstīm tie ir sensitīvi jautājumi, kas saistīti ar vārda brīvību, un tāpēc tiem var būt konstitucionālas sekas (101).

147. Tomēr, otrkārt, 2019. gadā Starptautisko tiesību institūts publicēja rezolūciju par personisko tiesību aizskārumiem internetā, un saskaņā ar tās 9. pantu 2019. gada konvencijas 10. pantam būtu jābūt piemērojamam arī šāda veida aizskāruma gadījumā (102). Protams, šai rezolūcijai nav saistoša spēka. Tomēr tā ir tikusi izstrādāta šī institūta pārraudzībā, kura autoritāti attiecībā uz pašreizējo tendenču identificēšanu starptautiskajās privāttiesībās un publiskajās tiesībās nevar neņemt vērā (103). Minētā rezolūcija tādējādi pierāda, ka to risinājumu nozīme, kurus izstrādājusi Hāgas konference, pārsniedz 2019. gada konvencijas satvaru.

148. Šādos apstākļos, neraugoties uz 2019. gada konvencijas 10. panta formulējumu, nošķīrums starp kompensējošu un sodošu kaitējuma atlīdzināšanu nav izšķirošs šajā konvencijā. Proti, saskaņā ar paskaidrojošo ziņojumu par minēto konvenciju izpildes atteikšana, pamatojoties uz šo tiesību normu, varētu notikt tikai tad, ja no sprieduma acīmredzami izriet, ka piespriestais sods, šķiet, pārsniedz patiesos zaudējumus vai nodarīto kaitējumu. Šajā ziņā papildus sodošai zaudējumu atlīdzībai “izņēmuma gadījumos uz zaudējumu atlīdzību, kuru izcelsmes tiesa ir kvalificējusi kā kompensējošu, arī varētu attiekties [minētā] tiesību norma” (104). Doktrīnā pastāv uzskats, ka saskaņā ar šo pašu konvenciju tātad ir atļauts atteikt ārvalsts nolēmuma izpildi, ciktāl tas attiecas uz sodošu zaudējumu atlīdzību vai citā veidā pārmērīgu zaudējumu atlīdzību (105).

149. No tā secinu, ka saskaņā ar pašreizējām tendencēm starptautiskajās privāttiesībās absolūtos izņēmuma gadījumos uz sabiedriskās kārtības klauzulu var atsaukties pat tad, ja piespriestais sods attiecas uz kompensējošu zaudējumu atlīdzību. Tā kā nav skaidras norādes par Savienības likumdevēja izmantoto pieeju Briseles I regulā, ir jāpievēršas atbilstošajai judikatūrai par šo regulu un vārda brīvību.

2)      Atbilstošā Tiesas judikatūra

150. Sprieduma flyLAL-Lithuanian Airlines (106) lasījums var likt domāt, ka summa, kas piespriesta, lai atlīdzinātu mantisku kaitējumu, kā arī no tā izrietošās saimnieciskās sekas pašas par sevi nav eksekvatūras atteikuma pamati. Proti, Tiesa ir uzskatījusi, ka sabiedriskās kārtības klauzulas mērķis nav aizsargāt tīri ekonomiskas intereses un tādējādi vienkārša atsaukšanās uz nopietnām saimnieciskām sekām nav uzskatāma par dalībvalsts, kurā atzīšana vai izpilde prasīta, sabiedriskās kārtības pārkāpumu.

151. Tomēr, pirmkārt, šajā spriedumā Tiesa ir uzsvērusi, ka nolēmumi, kuru izpilde bija aplūkota, ir uzskatāmi par pagaidu un aizsardzības pasākumiem, kas nosaka nevis pienākumu samaksāt konkrētu summu, bet vienīgi uzraudzīt atbildētājiem pamatlietā piederošo mantu (107). Otrkārt, no minētā sprieduma neizriet, ka nopietnas saimnieciskās sekas, kas ir jūtamas dalībvalstī, kurā atzīšana vai izpilde prasīta, un kas nav tikai vienkārša atsaukšanās uz ekonomiskajām interesēm, nevar būt eksekvatūras atteikuma pamats.

152. Tādējādi spriedumu flyLAL-Lithuanian Airlines saprotu tādējādi, ka gadījumā, ja piespriestais sods attiecas uz kompensējošu zaudējumu atlīdzību, ir iespējams atsaukties uz sabiedrisko kārtību absolūtos izņēmuma gadījumos un tikai tad, ja ir izvirzīti citi argumenti, kas attiecas uz dalībvalsts, kurā atzīšana vai izpilde prasīta, sabiedrisko kārtību, lai iebilstu pret šī piespriestā soda izpildi (108).

3)      Atbilstošā ECT judikatūra

153. Judikatūrā vārda brīvības jomā ECT ir norādījusi, ka piespriesto sodu raksturs un smagums ir elementi, kuri jāņem vērā, izvērtējot ECPAK 10. pantā garantēto tiesību uz vārda brīvību aizskāruma samērīgumu (109). Šīs judikatūras lasījums var likt domāt, ka notiesāšana pati par sevi ir svarīgāka nekā piespriestais sods, kam ir nebūtisks raksturs.

154. Tomēr, pirmām kārtām, jānorāda, ka ECT judikatūrā ir ietvertas divas atsevišķas daļas, proti, daļa, kas attiecas uz kriminālsodiem, un daļa, kas attiecas uz sodiem par neslavas celšanu, kas ir civiltiesisks pārkāpums. Proti, valsts iestādēm ir jāizrāda atturība, izmantojot krimināltiesībās paredzētos līdzekļus, un jāpievērš liela uzmanība kriminālsodu smagumam (110).

155. Otrām kārtām, ir taisnība, ka ECT ir konstatējusi ECPAK 10. panta pārkāpumu, kad piespriestais sods civillietā bija saistīts ar “simbolisku samaksu”. Tomēr apsvērums, ka notiesāšana ir svarīgāka nekā piespriestā soda nebūtiskais raksturs, bija nevis argumentācijas sākumpunkts, bet gan arguments, kas ticis izvirzīts beigās, lai uzsvērtu, ka ar šādas notiesāšanas nenozīmīgo raksturu pašu par sevi varētu nepietikt, lai pamatotu iejaukšanos prasītāja tiesībās uz vārda brīvību (111), un tai ne vienmēr ir reāla preventīva iedarbība attiecībā uz vārda brīvības izmantošanu (112).

156. Kas vēl svarīgāk, trešām kārtām, ECT uzskata, ka principā personām, kuras ir skāruši apmelojoši izteikumi, ir jāsaglabā iespēja celt prasību par atbildību, ko var uzskatīt par efektīvu tiesību aizsardzību pret personisko tiesību pārkāpumiem (113). Pēc tās domām, īpašos apstākļos zaudējumu atlīdzības par neslavas celšanu ārkārtas un īpaši augstais apmērs var izraisīt iebildumus atbilstoši ECPAK 10. pantam (114). It īpaši, lai nodrošinātu taisnīgu līdzsvaru starp attiecīgajām tiesībām, zaudējumu atlīdzības apmēram, kas piešķirts par neslavas celšanu, ir jāpiemīt “saprātīgam samērīgumam” ar reputācijas aizskārumu (115). Šajā ziņā, kā norāda doktrīnas autori, ECPAK neaizliedz visus naudas sodu vai pārmērīgi kompensējošu sodu veidus. Savukārt šī konvencija aizliedz tādus sodu veidus, kuri ir nesamērīgi šī jēdziena īpašajā nozīmē, kas izmantots ECT judikatūrā (116), proti, tādus, kas to īpašību dēļ, kas samērotas ar lietas faktiem, izraisa vārda brīvības ierobežojumu, kas demokrātiskā sabiedrībā nav nepieciešams.

157. Tādējādi, pirmkārt, ECT judikatūrā nav nevienas norādes par to, ka zaudējumu atlīdzības sodošais raksturs būtu priekšnosacījums, lai konstatētu iespējamu ECPAK 10. pantā nostiprināto brīvību pārkāpumu. Otrkārt, tajā ir noteikti konkrēti kompensējoša soda nesamērīgā rakstura novērtēšanas kritēriji, kas ļauj konstatēt, ka tas izraisa vārda brīvības ierobežojumu, kas demokrātiskā sabiedrībā nav nepieciešams. Turpinājumā analizēšu šos novērtēšanas kritērijus.

158. Katrā ziņā un attiecībā uz problemātiku, kas izvirzīta otrajā prejudiciālajā jautājumā, kā to ir formulējusi iesniedzējtiesa, ņemot vērā gan pašreizējās tendences starptautiskajās privāttiesībās, gan atbilstošo judikatūru, uzskatu, ka tad, ja piespriestais sods attiecas uz kompensējošu zaudējumu atlīdzību, ir iespējams atsaukties uz sabiedrisko kārtību absolūtos izņēmuma gadījumos un tikai saistībā ar citiem argumentiem, kas attiecas uz dalībvalsts, kurā atzīšana vai izpilde prasīta, sabiedrisko kārtību.

3.      Par preventīvo iedarbību

159. Problemātika, kas minēta trešajā līdz septītajā prejudiciālajā jautājumā, aplūkojot kopā, kā tos ir formulējusi iesniedzējtiesa, attiecas uz diviem aspektiem.

160. Tādējādi iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, pirmkārt, vai ar piespriestā soda, kurš attiecas uz zaudējumu atlīdzību, kas piešķirta morālā kaitējuma atlīdzināšanai, preventīvo iedarbību pašu par sevi pietiek, lai pamatotu atsaukšanos uz sabiedriskās kārtības klauzulu Briseles I regulas 34. panta 1. punkta izpratnē, lasot to Hartas 11. panta gaismā, un, otrkārt, kādi elementi ir jāņem vērā, lai pārbaudītu šādas preventīvās iedarbības esamību.

a)      Preventīvā iedarbība kā eksekvatūras atteikuma pamats

1)      Preventīvās iedarbības jēdziens

161. Iesākuma norādīšu, ka, lai gan iesniedzējtiesa atsaucas uz preventīvās iedarbības jēdzienu, tā tomēr nesniedz tā definīciju.

162. Šajā ziņā, pirmkārt, šīs atsauces pamatā, šķiet, ir spriedumi, kurus pasludinājusi cour d’appel de Paris (Parīzes apelācijas tiesa), kas, izmantojot formulējumu, kurā atgādināta ECT judikatūra, ir uzskatījusi, ka pamatlietā aplūkojamajiem sodiem ir tāda preventīva iedarbība attiecībā uz atbildētāju pamatlietā piedalīšanos publiskā diskusijā par sabiedrību interesējošiem jautājumiem, kas var kavēt medijus izpildīt to informēšanas un kontroles uzdevumu. Otrkārt, lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu iesniedzējtiesa atsaucas uz ECT judikatūru, norādot, ka “piespriestās zaudējumu atlīdzināšanas preventīvā iedarbība ir kritērijs, saskaņā ar kuru vērtē [..] apmelojošu izteikumu atlīdzināšanas pasākuma samērīgumu”.

163. Judikatūrā vārda brīvības jomā ECT savstarpēji aizvietojami atsaucas uz “preventīvu iedarbību” un “chilling effect” [atturošu ietekmi] (117).

164. Doktrīnas autori ir norādījuši, ka, lai gan ECT vēl nav sniegusi preventīvās iedarbības jēdziena materiālu definīciju, tā tomēr ir balstījusies uz šo jēdzienu, lai pamatotu tādu valsts pasākumu rūpīgu pārbaudi, kurus tā uzskata par tādiem, kas, visticamāk, var radīt negatīvas sekas, kas pārsniedz individuālos gadījumus, kuros tie tiek piemēroti, un tādējādi fiziskās un juridiskās personas tiek atturētas izmantot savas tiesības, baidoties no šo pasākumu piemērošanas (118).

165. Turpinot šo domu gaitu, doktrīnā ir norādīts, ka judikatūrā vārda brīvības jomā preventīvās iedarbības jēdziens netiek izmantots konsekventi, it īpaši, ciktāl tas, šķiet, attiecas uz tādas iejaukšanās vārda brīvībā sekām, kas pārsniedz tās personas situāciju, kuru šī iejaukšanās skārusi tieši (119).

166. Proti, šīs judikatūras virzienā par civiltiesiskiem sodiem ECT, šķiet, izmanto preventīvās iedarbības jēdzienu saistībā ar žurnālistikas brīvību attiecīgajā valstī. Proti, šī tiesa runā par valsts tiesvedības iznākumu, kas attiecīgajām personām uzliek pārmērīgu un nesamērīgu slogu, “kam var būt “chilling effect” [atturoša ietekme] uz preses brīvību atbildētājas valsts teritorijā” (120), vai arī kopējo piespriestā soda summu kā tādu, kas ir “svarīgs faktors” saistībā ar iespējamo tiesvedības “chilling effect” [atturošo ietekmi] uz viņu un citiem žurnālistiem” (121), vai arī “[piespriesto sodu], kas nenovēršami var atturēt žurnālistus no ieguldījuma sniegšanas publiskā diskusijā par jautājumiem, kas skar sabiedrības dzīvi” (122).

2)      Nozīme izskatāmajā lietā

167. ECT sniegtā definīcija attiecībā uz atturošajām vai pat nepieņemamajām sekām no preses brīvības aizsardzības viedokļa diskusijas par vispārējo interešu jautājumiem kontekstā man šķiet atbilstoša izskatāmās lietas kontekstā, kas saistīta ar eksekvatūras atteikšanas problemātiku, pamatojoties uz to, ka ar citā dalībvalstī pieņemta nolēmuma izpildi acīmredzami tiktu pārkāpta dalībvalsts, kurā atzīšana vai izpilde prasīta, sabiedriskā kārtība.

168. Proti, pirmām kārtām, šādas nepieņemamas sekas var atturēt žurnālistus no ieguldījuma sniegšanas publiskā diskusijā par jautājumiem, kas skar sabiedrības dzīvi. Diskusija par dopinga jautājumiem futbolā skar vispārējās intereses (123), un ieguldījums sabiedriski nozīmīgā diskusijā ir galvenais elements, kas jāņem vērā, līdzsvarojot konkurējošās pamattiesības (124).

169. Tāpat šajā kontekstā, otrām kārtām, pirmkārt, ja runa ir par sabiedriskās kārtības klauzulas izmantošanu, ir jāatrod taisnīgs līdzsvars starp vārda brīvību un tiesībām uz citā dalībvalstī pieņemta nolēmuma izpildi, kas nostiprinātas Hartas 47. panta otrajā daļā. Taisnīga līdzsvara meklēšana principā nevar novest pie tā, ka atsakās no nolēmuma izpildes to seku dēļ, kuras šī sekām ir attiecībā uz atbildētāju. Notiesāšanas būtība ir tāda, ka atbildētājs izjūt tās sekas.

170. Otrkārt, kā esmu norādījis šo secinājumu 152. punktā, ja piespriestais sods attiecas uz kompensējošu zaudējumu atlīdzību, atsaukšanās uz sabiedrisko kārtību ir iespējama absolūtos izņēmuma gadījumos un tikai saistībā ar citiem argumentiem, kas attiecas uz dalībvalsts, kurā atzīšana vai izpilde prasīta, sabiedriskās kārtības apdraudējumu. Tā tas ir attiecībā uz argumentu, ka piekrišana eksekvatūrai var izraisīt preventīvu iedarbību uz preses brīvību attiecīgajā dalībvalstī. Šādi definētā preventīvā iedarbība ietekmē gan žurnālistikas brīvību attiecīgajā dalībvalstī, gan plašākas sabiedrības informācijas brīvību. Eksekvatūras atteikums šādā gadījumā aizsargā ne tikai atbildētāju pret sodu, kas viņam ir ticis piespriests, bet arī attiecīgās dalībvalsts sabiedrības intereses.

171. Tādējādi citā dalībvalstī pieņemta nolēmuma izpilde, kas varētu radīt preventīvu iedarbību attiecībā uz preses brīvības izmantošanu dalībvalstī, kurā atzīšana vai izpilde prasīta, izraisa acīmredzamu un pārmērīgu šīs dalībvalsts pamatprincipa pārkāpumu un tādējādi ir eksekvatūras atteikuma pamats. Tagad ir jānosaka kritēriji, kuri ļauj konstatēt, vai piespriestais sods rada šādu iedarbību.

b)      Preventīvas iedarbības novērtēšanas kritēriji

1)      Preventīvā iedarbība no dalībvalsts, kurā atzīšana vai izpilde prasīta, tiesas viedokļa

172. Iesniedzējtiesa vaicā, vai apstākļus, kuri ir aprakstīti trešajā līdz septītajā prejudiciālajā jautājumā, kā tos ir formulējusi šī tiesa, var ņemt vērā, lai noteiktu dalībvalsts, kurā atzīšana vai izpilde prasīta, acīmredzama sabiedriskās kārtības pārkāpuma esamību. Šajā ziņā varētu mēģināt iedvesmoties no ECT judikatūras, kurā, lai konstatētu ECPAK 10. panta pārkāpumu, šķiet, ir piešķirta nozīme katram no iesniedzējtiesas minētajiem apstākļiem.

173. Tomēr, kā izriet no šo secinājumu 129. punkta, tās dalībvalsts tiesā, kurā atzīšana vai izpilde prasīta, rodas jautājums nevis par to, vai zaudējumu atlīdzība ir samērīga, bet gan drīzāk par to, vai nolēmuma, ar kuru ir piešķirta zaudējumu atlīdzība, izpildei var būt preventīva iedarbība, kas var izraisīt acīmredzamu un pārmērīgu preses brīvības pārkāpumu šajā dalībvalstī piespriestā soda dēļ. Līdz ar to tās dalībvalsts tiesas veiktās pārbaudes, kurā atzīšana vai izpilde prasīta, var būt vērstas tikai uz to, lai identificētu šādas preventīvas iedarbības risku, neveicot izcelsmes dalībvalsts tiesas izdarīto vērtējumu pēc būtības pārbaudi. Turpinot šo argumentāciju, Tiesas uzdevums nav arī aizstāt ECT lomu, lai konstatētu preses brīvības pārkāpumu, kas attiecināms uz šo pēdējo minēto dalībvalsti.

174. Šajā pašā kontekstā atbildētājiem pamatlietā ne tikai tika piespriests samaksāt zaudējumu atlīdzību, procentus un izdevumus, bet arī tika noteikts pienākums publicēt izcelsmes dalībvalstī pieņemto nolēmumu. Tomēr prejudiciālie jautājumi attiecas tikai uz notiesāšanas finansiālo aspektu. Proti, atsaukšanās uz sabiedriskās kārtības klauzulu ir iespējama tikai tad, ja ar nolēmuma, kura izpilde tiek prasīta šajā dalībvalstī, elementiem tiek pārkāpta dalībvalsts, kurā atzīšana vai izpilde prasīta, tiesību sistēma. Savukārt no ECT viedokļa, vērtējot iejaukšanos vārda brīvībā no tās preventīvās iedarbības viedokļa, ir jāņem vērā citu sankciju un pasākumu, kas piemēroti attiecīgajai personai, raksturs (125).

2)      Konkrētajā lietā atbilstošie kritēriji

175. Ar trešo līdz septīto prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai, lai konstatētu preventīvas iedarbības esamību, ir jāņem vērā attiecīgās personas resursi, pārkāpuma smagums, kaitējuma apmērs, kā arī preventīvās iedarbības nozīmīgums, kas noteikts, ņemot vērā laikraksta izdevējas sabiedrības un drukātās preses vispārējo ekonomisko situāciju. Turklāt tā vaicā, vai preventīvās iedarbības esamība ir jāvērtē vienādi attiecībā uz laikraksta izdevēju sabiedrību un žurnālistu.

176. Attiecībā uz preventīvās iedarbības nozīmīgumu (ceturtais prejudiciālais jautājums, kā to ir formulējusi iesniedzējtiesa), ņemot vērā nepieciešamību līdzsvarot attiecīgās pamattiesības (126), tikai preventīvās iedarbības risks, kas pārsniedz tieši skartās personas situāciju, pamato eksekvatūras atteikšanu, jo tas rada acīmredzamu un pārmērīgu preses brīvības pārkāpumu dalībvalstī, kurā atzīšana vai izpilde prasīta. Tikai šādā gadījumā šīs dalībvalsts tiesai ir jāizmanto sabiedriskās kārtības klauzula, lai novērstu šīs brīvības acīmredzami nepietiekamo aizsardzību (127).

177. Saistībā ar attiecīgās personas resursiem, ņemot vērā šīs personas fizisko vai juridisko statusu (trešā jautājuma pirmā daļa, kā arī piektais un sestais jautājums, kā tos ir formulējusi iesniedzējtiesa), tās dalībvalsts tiesai, kurā atzīšana vai izpilde prasīta, ir jāņem vērā fakts, ka kopējā summa, kas attiecīgajai personai ir jāmaksā, ir svarīgs faktors iespējamās preventīvās iedarbības uz šo personu un citiem žurnālistiem aspektā (128).

178. Ir taisnība, ka ECT kā atbildību mīkstinošu apstākli, šķiet, ņem vērā faktu, ka izdevējam un žurnālistam – tāpat kā tas ir šajā lietā – sods ir jāmaksā solidāri (129). Tomēr preventīvā iedarbība netiek izvērtēta vienādi attiecībā uz laikraksta izdevēju sabiedrību un žurnālistu, kurš ir aizskarošā raksta autors.

179. Proti, pirmkārt, attiecībā uz fizisku personu ECT atsaucas uz attiecīgās personas algu vai atsauces vērtībām, piemēram, minimālo (130) vai vidējo (131) algu attiecīgajā atbildētājā valstī. Principā kopējā summa, kas attiecīgajai personai ir jāmaksā, ir jāuzskata par acīmredzami nesaprātīgu, ja šai personai gadiem ilgi būtu jācīnās, lai to pilnībā samaksātu, vai ja šī summa atbilst vairāku desmitu standarta minimālās algas apmēram dalībvalstī, kurā atzīšana vai izpilde prasīta. Otrkārt, attiecībā uz juridisku personu ECT nodrošina, lai preses sabiedrībām noteiktās zaudējumu atlīdzības summa nebūtu tāda, kas apdraudētu šo sabiedrību ekonomiskos pamatus (132), un tāpēc nebūtu acīmredzami nesaprātīga.

180. Turklāt attiecībā uz rakstītās preses vispārējo ekonomisko situāciju dalībvalstī, kurā atzīšana vai izpilde prasīta (septītais jautājums, kā to ir formulējusi iesniedzējtiesa), lai gan iespējamā preventīvā iedarbība ietekmē žurnālistus un preses sabiedrības šajā dalībvalstī, minētās dalībvalsts tiesai, lai atteiktu tiesas nolēmuma eksekvatūru, nav jāņem vērā preses sabiedrības ekonomiskā situācija. No žurnālistu un preses sabiedrību viedokļa galvenais ir zināt, ka arī viņiem var tikt piespriests sods, kas ir acīmredzami nesaprātīgs salīdzinājumā ar lietas apstākļiem.

181. Visbeidzot, ņemot vērā dalībvalsts, kurā atzīšana vai izpilde prasīta, tiesas lomu atzīšanas un izpildes kārtībā, kas izveidota ar Briseles I regulu (133), šīs tiesas veiktajām pārbaudēm galvenokārt ir jāattiecas uz soda, kas piemērots nolēmumā, kura izpilde tiek prasīta, acīmredzamajām un pārmērīgajām sekām saistībā ar preses brīvību. Tātad minētā tiesa nedrīkst pārbaudīt, vai izcelsmes dalībvalsts tiesa ir pareizi izvērtējusi lietas juridiskos un faktiskos apstākļus attiecībā uz pārkāpuma smagumu un kaitējuma apmēru (trešā jautājuma otrā daļa, kā to ir formulējusi iesniedzējtiesa).

182. Savukārt, lai nodrošinātu, ka attiecīgo tiesību līdzsvarošanas rezultātam nebūtu raksturīga pamattiesību acīmredzami nepietiekama aizsardzība (134), tās dalībvalsts tiesa, kurā atzīšana vai izpilde prasīta, var ņemt vērā pārkāpuma smagumu un kaitējuma apmēru, lai konstatētu, ka, neraugoties uz piespriestā soda kopējās summas a priori acīmredzami nesaprātīgo raksturu, tā ir piemērota, lai novērstu apmelojošo izteikumu sekas (135).

E.      Līdzvērtīgas aizsardzības prezumpcija

183. Saskaņā ar labi zināmo “līdzvērtīgas aizsardzības” prezumpciju, kas izriet no ECT judikatūras un ir piemērojama dalībvalstīs (136), dalībvalsts pasākums, kas veikts, pildot no tās piederības Savienībai izrietošos pienākumus, ir uzskatāms par pamatotu, ņemot vērā ECPAK, jo nav strīda par to, ka Savienībā pamattiesībām ir piešķirta aizsardzība, kas ir vismaz līdzvērtīga šajā konvencijā nodrošinātajai aizsardzībai (137). Ir taisnība, ka šīs prezumpcijas piemērojamību un no tās izrietošās sekas izvērtē tikai ECT. Tomēr Hartas un ECPAK saskaņošanas garā, kā arī lai sniegtu izsmeļošu atbildi Tiesai arī attiecībā uz tās pasludināmā sprieduma sekām, man ir jāvelta dažas papildu piezīmes minētajai prezumpcijai.

184. No ECT judikatūras izriet, ka uz līdzvērtīgas aizsardzības prezumpcijas piemērošanu ir attiecināmi divi nosacījumi, kuri ir šādi: valsts iestādēm nav nekādas rīcības brīvības un pilnībā ir izmantotas Savienības tiesībās paredzētā kontroles mehānisma iespējas (138), tostarp lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu Tiesai, kurā var tikt apspriesti pamattiesību jautājumi. Tā kā Tiesai ir iesniegts lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu un tikai ECT ir jāpārbauda, vai otrais nosacījums ir izpildīts, koncentrēšos uz pirmo nosacījumu.

185. Šajā ziņā jautājumu, vai ir piemērojama līdzvērtīgas aizsardzības prezumpcija, ECT izvērtē, ņemot vērā “precīzu tiesību normu, kas ir piemērojama konkrētajā gadījumā” (139), un visas no tās izrietošās sekas attiecīgajai dalībvalstij saskaņā ar Tiesas sniegto interpretāciju (140). Tas nozīmē ņemt vērā visus Savienības tiesiskā regulējuma atbilstošos elementus, no kuriem izriet attiecīgās dalībvalsts pienākumi pret Savienību un citām dalībvalstīm.

186. Šajā gadījumā jautājums tātad ir par to, vai saskaņā ar Briseles I regulā paredzēto kārtību dalībvalsts, kurā atzīšana vai izpilde prasīta, tiesa, kurā ir ierosināta šīs regulas 43. un 44. pantā paredzētā pārsūdzība, saglabā rīcības brīvību izlemt, vai izmantot sabiedriskās kārtības klauzulu vai to neizmantot, ja ar citā dalībvalstī pieņemta nolēmuma izpildi acīmredzami tiek pārkāptas Hartā garantētās pamattiesības.

187. Cik man zināms, ECT vēl nav spriedusi par šādu gadījumu (141). Vienā daļā doktrīnas ir uzskatīts, ka sabiedriskās kārtības klauzula nozīmē rīcības brīvības esamību, un tas izslēdz līdzvērtīgas aizsardzības prezumpcijas izmantošanu (142). Tomēr uzskatu, ka tas tā nav gadījumā, ja apgalvotais pārkāpums attiecas uz Savienības tiesību sistēmas pamatprincipu.

188. Proti, ir taisnība, ka Briseles I regulas 45. panta 1. punktā ir paredzēts, ka tās dalībvalsts tiesa, kurā atzīšana vai izpilde prasīta, var atteikt eksekvatūru, vienīgi pamatojot to ar kādu no 34. un 35. pantā noteiktajiem iemesliem. Tomēr attiecībā uz eksekvatūras atteikuma pamatu šajā pirmajā tiesību normā ir atsauce uz šīs regulas 34. panta 1. punktu, kurā kategoriski ir noteikts, ka spriedumu neatzīst, ja šāda atzīšana ir acīmredzami pretrunā tās dalībvalsts sabiedriskajai kārtībai, kurā prasa atzīšanu.

189. Turklāt, kā tas skaidri izriet no šo secinājumu 102. punkta, dalībvalsts, kurā atzīšana vai izpilde prasīta, vienpusēji nenosaka Savienības sabiedriskās kārtības saturu. Tāpat šāda veida pārkāpuma kvalifikācija par acīmredzamu izriet no Savienības tiesību pareizas interpretācijas un tādējādi ir pakļauts Tiesas pārbaudei. Vēl svarīgāk ir tas, ka pamattiesību ievērošana nav jautājums par dalībvalsts, kurā atzīšana vai izpilde prasīta, labo gribu vai pieklājību. Saskaroties ar iebildumu, ko dalībvalsts tiesa uzskata par pamatotu un saskaņā ar kuru tiesas nolēmuma, kas ietilpst Briseles I regulas piemērošanas jomā, izpilde izraisītu acīmredzamu Savienības sabiedriskās kārtības un, konkrētāk, pamattiesību pārkāpumu, šai pašai dalībvalsts tiesai, kurā atzīšana vai izpilde prasīta, ir pienākums atteikt tā eksekvatūru. Tādējādi šādā situācijā tai ir jāatsakās pasludināt šī nolēmuma izpildāmību vai tā jāatceļ.

190. Pilnības labad piebildīšu – fakts, ka tās dalībvalsts tiesai, kurā atzīšana vai izpilde prasīta, ir pienākums pārbaudīt, vai ir izpildīti eksekvatūras nosacījumi, nenozīmē, ka tā īsteno rīcības brīvību ar ECPAK saistītās judikatūras izpratnē. Proti, ECT uzskata, ka līdzvērtīgas aizsardzības prezumpcija ir piemērojama, ja dalībvalsts, kurā atzīšana vai izpilde prasīta, var atteikties atzīt un izpildīt ārvalsts nolēmumu, “ievērojot ļoti precīzas robežas un ja ir izpildīti konkrēti priekšnosacījumi” (143)

F.      Nobeiguma apsvērumi

191. Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz prejudiciālajiem jautājumiem ierosinu atbildēt, ka Briseles I regulas 45. panta 1. punkts, lasot to kopsakarā ar tās 34. panta 1. punktu un 45. panta 2. punktu, kā arī Hartas 11. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka dalībvalstij, kurā tiek prasīts izpildīt citā dalībvalstī pieņemtu nolēmumu, kas attiecas uz laikraksta izdevējas sabiedrības un žurnālista notiesāšanu par sporta kluba un tā mediķu komandas locekļa reputācijas aizskārumu ar šajā laikrakstā publicēto informāciju, ir jāatsakās pasludināt šī nolēmuma izpildāmību vai tā jāatsauc, ja šī nolēmuma izpilde izraisītu acīmredzamu Hartas 11. pantā garantētās vārda brīvības pārkāpumu (144). Šāds pārkāpums pastāv, ja minētā nolēmuma izpilde rada iespējamu preventīvu iedarbību saistībā ar piedalīšanos diskusijā par vispārējo interešu jautājumiem gan attiecībā uz personām, kuras ir skārusi notiesāšana, gan citām preses sabiedrībām un žurnālistiem dalībvalstī, kurā atzīšana vai izpilde prasīta (145). Šāda iespējama preventīva iedarbība izpaužas tad, ja kopējā summa, kuras samaksa tiek prasīta, ir acīmredzami nesaprātīga, ņemot vērā attiecīgās personas statusu un ekonomisko situāciju. Žurnālista gadījumā iespējamā preventīvā iedarbība rodas it īpaši tad, ja šī summa atbilst vairāku desmitu standarta minimālās algas apmēram dalībvalstī, kurā atzīšana vai izpilde prasīta. Laikraksta izdevējas sabiedrības gadījumā iespējamā preventīvā iedarbība ir jāsaprot kā tāda, kas acīmredzami apdraud laikraksta finanšu līdzsvaru (146). Tās dalībvalsts tiesa, kurā atzīšana vai izpilde prasīta, var ņemt vērā pārkāpuma smagumu un kaitējuma apmēru vienīgi tālab, lai konstatētu, ka, neraugoties uz piespriestā soda kopējās summas a priori acīmredzami nesaprātīgo raksturu, šī summa ir piemērota, lai novērstu apmelojošo izteikumu sekas (147).

192. Pilnības labad piebildīšu – saskaroties ar iebildumu, ar kuru tiek apgalvots, ka citā dalībvalstī pieņemta nolēmuma izpilde, ar kuru laikraksta izdevējai sabiedrībai un žurnālistam, kurš ir aizskarošā raksta autors, ir piespriests kopīgi un solidāri samaksāt būtisku summu kā atlīdzību par vienu un to pašu morālo kaitējumu, ir pretrunā preses brīvībai dalībvalstī, kurā atzīšana vai izpilde prasīta, šīs pēdējās minētās dalībvalsts tiesa var atteikties izpildīt piespriesto sodu attiecībā uz kādu no šīm personām. Proti, saskaņā ar Briseles I regulas 48. pantu, ja spriedums ir pieņemts ārvalstīs vairākās lietās un ja izpildāmību nav iespējams pasludināt attiecībā uz visām lietām, tiesa vai kompetentā iestāde to pasludina attiecībā uz vienu vai vairākām lietām.

VI.    Secinājumi

193. Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, iesaku Tiesai uz Cour de cassation (Kasācijas tiesa, Francija) uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:

Padomes Regulas (EK) Nr. 44/2001 (2000. gada 22. decembris) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās 45. panta 1. punkts, lasot to kopsakarā ar 34. panta 1. punktu un 45. panta 2. punktu, kā arī Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 11. pants

ir jāinterpretē tādējādi, ka

dalībvalstij, kurā tiek prasīts izpildīt citā dalībvalstī pieņemtu nolēmumu, kas attiecas uz laikraksta izdevējas sabiedrības un žurnālista notiesāšanu par sporta kluba un tā mediķu komandas locekļa reputācijas aizskārumu ar šajā laikrakstā publicēto informāciju, ir jāatsakās pasludināt šī nolēmuma izpildāmību vai tā jāatsauc, ja šī nolēmuma izpilde izraisītu acīmredzamu Pamattiesību hartas 11. pantā garantētās vārda brīvības pārkāpumu.

Šāds pārkāpums pastāv, ja minētā nolēmuma izpilde rada iespējamu preventīvu iedarbību saistībā ar piedalīšanos diskusijā par vispārējo interešu jautājumiem gan attiecībā uz personām, kuras ir skārusi notiesāšana, gan citām preses sabiedrībām un žurnālistiem dalībvalstī, kurā atzīšana vai izpilde prasīta. Šāda iespējama preventīva iedarbība izpaužas tad, ja kopējā summa, kuras samaksa tiek prasīta, ir acīmredzami nesaprātīga, ņemot vērā attiecīgās personas statusu un ekonomisko situāciju. Žurnālista gadījumā iespējamā preventīvā iedarbības rodas it īpaši tad, ja šī summa atbilst vairāku desmitu standarta minimālās algas apmēram dalībvalstī, kurā atzīšana vai izpilde prasīta. Laikraksta izdevējas sabiedrības gadījumā iespējamā preventīvā iedarbība ir jāsaprot kā tāda, kas acīmredzami apdraud šī laikraksta finanšu līdzsvaru. Tās dalībvalsts tiesa, kurā atzīšana vai izpilde prasīta, var ņemt vērā pārkāpuma smagumu un kaitējuma apmēru vienīgi tālab, lai konstatētu, ka, neraugoties uz piespriestā soda kopējās summas a priori acīmredzami nesaprātīgo raksturu, šī summa ir piemērota, lai novērstu apmelojošo izteikumu sekas.

1      Oriģinālvaloda – franču.

2      Padomes Regula (2000. gada 22. decembris) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (OV 2001, L 12, 1. lpp.).

3      Konvencija, kas parakstīta Briselē 1968. gada 27. septembrī (OV 1972, L 299, 32. lpp.; turpmāk tekstā – “Briseles konvencija”).

4      Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (2012. gada 12. decembris) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (OV 2012, L 351, 1. lpp.), kura saskaņā ar tās 66. pantu ir piemērojama tiesvedībām, kas uzsāktas pēc 2015. gada 10. janvāra.

5      Šajā ziņā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu iesniedzējtiesa norāda, ka ar 2014. gada 11. jūlija rīkojumu Juzgado de Primera Instancia n°19 de Madrid (Madrides pirmās instances tiesa Nr. 19) uzdeva izdevējai sabiedrībai samaksāt Real Madrid 390 000 EUR kā pamatsummu, procentus un izdevumus. Savukārt tā neprecizē, vai šis rīkojums attiecās arī uz žurnālistam piespriestā soda izpildi. Tomēr šķiet, ka no šī lūguma un lietas dalībnieku apsvērumiem izriet, ka šis rīkojums attiecās uz izpildi saistībā ar abiem atbildētājiem pamatlietā.

6      Spriedums, 2000. gada 28. marts (C‑7/98, EU:C:2000:164, turpmāk tekstā – “spriedums Krombach”, 36. un 37. punkts).

7      Spriedums, 1986. gada 15. maijs (222/84, EU:C:1986:206, 18. punkts).

8      Konvencija, kas parakstīta Romā 1950. gada 4. novembrī.

9      ECT spriedums, 2007. gada 26. aprīlis, Colaco Mestre un SIC. Sociedade Independente de Comunicacao, S.A. pret Portugāli (CE:ECHR:2007:0426JUD001118203, 28. punkts).

10      ECT spriedums, 2013. gada 26. novembris, Błaja News Sp. z o. o. pret Poliju (CE:ECHR:2013:1126JUD005954510, 71. punkts).

11      Šī sprieduma 22. punkts.

12      Spriedums Krombach (23. punkts).

13      Šajā nozīmē skat. spriedumu, 2023. gada 7. septembris, Charles Taylor Adjusting (C‑590/21, turpmāk tekstā – spriedums Charles Taylor Adjusting, EU:C:2023:633, 32. punkts un tajā minētā judikatūra).

14      Skat. spriedumu Krombach (21. punkts) un spriedumu Charles Taylor Adjusting (32. punkts un tajā minētā judikatūra).

15      Skat. spriedumu Krombach (36. punkts).

16      Skat. spriedumu Krombach (37. punkts).

17      Skat. spriedumu, 2016. gada 25. maijs, Meroni (C‑559/14, turpmāk tekstā – “spriedums Meroni”, EU:C:2016:349, 44. punkts).

18      Skat. spriedumu Meroni (45. punkts).

19      Skat. spriedumu Meroni (45. punkts).

20      ECT spriedums, 2016. gada 23. maijs, Avotiņš pret Latviju (CE:ECHR:2016:0523JUD001750207; turpmāk tekstā – “spriedums Avotiņš pret Latviju”, 96. punkts un tajā minētā judikatūra).

21      2008. gada 29. aprīļa spriedumā McDonald pret Franciju (CE:ECHR:2008:0429DEC001864804) ECT ir atzinusi, ka atteikums dot piekrišanu attiecīgo tiesas nolēmumu eksekvatūrai bija iejaukšanās prasītāja tiesībās uz lietas taisnīgu izskatīšanu, kuras garantētas ECPAK 6. panta 1. punktā. Tāpat 2011. gada 3. maija spriedumā Négrépontis-Giannisis pret Grieķiju (CE:ECHR:2011:0503JUD005675908, 89.–92. punkts) šī pati tiesa ir uzskatījusi, ka atteikums atzīt bērna adopciju, kas pasludināta Amerikas Savienotajās Valstīs, pamatojoties uz to, ka ar to tiek pārkāpta dalībvalsts, kurā atzīšana vai izpilde prasīta, sabiedriskā kārtība, ir izraisījis ECPAK 8. un 14. panta, kā arī 6. panta 1. punkta pārkāpumu. Konkrētāk, ECT pēc tam, kad tā bija konstatējusi šo pirmo divu tiesību normu pārkāpumu, ir tikai norādījusi, ka jēdziena “sabiedriskā kārtība” interpretāciju tās dalībvalsts tiesa, kurā atzīšana vai izpilde prasīta, nedrīkst veikt patvaļīgi un nesamērīgi.

22      Skat. Kinsch, P., “Enforcement as a Fundamental Right”, Nederlands Internationaal Privaatrecht, Nr. 4, 2014, 543. lpp.

23      It īpaši attiecībā uz ECPAK 8. panta pārkāpumu skat. ECT spriedumu, 2011. gada 3. maijs, Négrépontis-Giannisis pret Grieķiju (CE:ECHR:2011:0503JUD005675908).

24      Skat. it īpaši Kinsch, P., minēts iepriekš, 543. lpp., un Hazelhorst, M., Free movement of civil judgments in the European Union and the right to a fair trial, Springer, Hāga, 2017, 160. lpp.

25      Skat. it īpaši Spielmann, D., “La reconnaissance et l’exécution des décisions judiciaires étrangères et les exigences de la Convention européenne des droits de l’homme. Un essai de synthèse”, Revue trimestrielle des droits de l’homme, 88. sējums, 2011, 774.–779. un 786. lpp., un Kiestra, L. R., The Impact of the European Convention on Human Rights on Private International Law, 2014, Hāga, Springer, 262.–274. lpp.; šie autori it īpaši vērš uzmanību uz to, ka judikatūrā šajā jomā ECT dažkārt atzīst ECPAK 6. panta 1. punkta pārkāpumu, jo tas garantē piekļuvi tiesai. Tomēr šis judikatūras virziens, šķiet, ir saistīts ar tādu lietu kontekstu, kurās tiesas nolēmuma atzīšana vai izpilde, prasītāju ieskatā, ir bijusi ievērojami aizkavējusies.

26      Skat. it īpaši Cuniberti, G., Rueda, I., “Abolition of Exequatur. Addressing the Commission’s Concerns”, Rabels Zeitschrift für ausländisches und internationales Privatrecht, 2011, 2(75). sēj., 294. lpp.; šie autori, neizsakot kategorisku viedokli par prasītāja “tiesību” esamību, it īpaši koncentrējas uz nepieciešamību saglabāt līdzsvaru starp šādām tiesībām un atbildētāja pamattiesībām.

27      Skat. Barba, M., “L’exequatur sous le regard de la Cour européenne des droits de l’homme”, Les Mémoires de l’Équipe de Droit International, Européen et Comparé, 2012, Liona, Nr. 2, https://dumas.ccsd.cnrs.fr/dumas-04035845, 35. un 36. lpp. Attiecībā uz šo kritiku skat. Pailler, L., Le respect de la Charte des droits fondamentaux de l’Union européenne dans l’espace judiciaire européen en matière civile et commercial, Éditions A. Pedone, Parīze, 2017, 113. lpp.

28      Skat. Briseles I regulas 38. panta 1. punktu un 45. panta 1. punktu. Turklāt ģenerāladvokāte J. Kokote [J. Kokott] savos secinājumos lietā Apostolides (C‑420/07, EU:C:2008:749, 52. punkts) ir norādījusi, ka nav nepieciešams noteikt, vai ECPAK 6. panta 1. punktā ir paredzēts pienākums atzīt un izpildīt ārvalstu nolēmumus, jo Briseles I regulā jau tāpat ir paredzētas atbilstošās tiesības.

29      Šajā nozīmē skat. spriedumu, 2023. gada 22. jūnijs, K.B. un F.S. (Jautājuma izskatīšana pēc savas ierosmes krimināllietā) (C‑660/21, EU:C:2023:498, 41. punkts).

30      Par šo problemātiku skat. manus secinājumus lietā Glawischnig-Piesczek (C‑18/18, EU:C:2019:458, 89. punkts).

31      Skat. Briseles I regulas 38. panta 1. punktu un 45. panta 1. punktu.

32      Šajā ziņā Hartas 47. panta piemērojamība tās dalībvalsts tiesā, kurā atzīšana vai izpilde prasīta, lai gan Savienības tiesības neregulē tiesvedību izcelsmes dalībvalsts tiesā, ir tikusi apstiprināta 2012. gada 6. septembra spriedumā Trade Agency (C‑619/10, EU:C:2012:531, 52.–54. punkts) un spriedumā Meroni (45. un [46.] punkts). Manuprāt, ir acīmredzams, ka dalībvalsts tiesai, kurā atzīšana vai izpilde prasīta, ja tā izskata jautājumu par citā dalībvalstī pieņemta nolēmuma eksekvatūras atteikšanu, pamatojoties uz to, ka šāda izpilde būtu pretrunā sabiedriskajai kārtībai, un šajā nolūkā piemēro Briseles I regulu, ir saistošas visas Hartas normas.

33      Skat. Cuniberti, G., “Le fondement de l’effet des jugements étrangers”, Recueil des cours de l’Académie de droit international de La Haye, 394. sēj., 2018, 140. lpp.; šis autors vērš uzmanību uz to, ka “tīri procesuāla pamata autonomizācija saistībā ar ārvalstu spriedumu atzīšanu un tiesībām uz spriedumu izpildi, piemērojot ECPAK 6. pantu, ir pārsteidzoša, jo tiesību uz lietas taisnīgu izskatīšanu galvenais pamatojums ir nodrošināt šajā konvencijā garantēto materiālo tiesību efektivitāti”.

34      Šajā nozīmē saistībā ar tiesību uz lietas taisnīgu izskatīšanu ievērošanu skat. spriedumu, 2012. gada 6. septembris, Trade Agency (C‑619/10, EU:C:2012:531, 55. punkts).

35      Pēc analoģijas skat. spriedumu, 2015. gada 6. oktobris, Delvigne (C‑650/13, EU:C:2015:648, 48. punkts).

36      Proti, vispirms no LES 4. panta 3. punkta izriet, ka saskaņā ar lojālas sadarbības principu Savienība un dalībvalstis ar patiesu savstarpējo cieņu palīdz cita citai veikt uzdevumus, ko nosaka Līgumos. Turpinot, no LESD 67. panta 4. punkta izriet, ka Savienība veicina tiesu iestāžu pieejamību, jo īpaši, piemērojot tiesas nolēmumu un ārpustiesas lēmumu savstarpējas atzīšanas principu civillietās. Turklāt saskaņā ar LESD 81. panta 1. punktu Savienība izvērš tiesu iestāžu sadarbību civillietās, kurās ir pārrobežu elementi, pamatojoties uz tiesas nolēmumu un ārpustiesas lēmumu savstarpējas atzīšanas principu. Šim nolūkam, pamatojoties uz LESD 81. panta 2. punkta a) apakšpunktu, Savienība paredz pasākumus, kuru mērķis ir nodrošināt tiesas nolēmumu un ārpustiesas lēmumu savstarpēju atzīšanu un izpildi dalībvalstu starpā.

37      Skat. spriedumu, 2015. gada 16. jūlijs, Diageo Brands (C‑681/13, turpmāk tekstā – “spriedums Diageo Brands”, EU:C:2015:471, 63. punkts), un spriedumu Meroni (47. punkts).

38      Skat. spriedumu Diageo Brands (64. punkts) un spriedumu Meroni (48. punkts).

39      Šajā ziņā 2022. gadā Komisija iesniedza projektu direktīvai par sabiedrības līdzdalībā iesaistījušos personu aizsardzību pret acīmredzami nepamatotu vai ļaunprātīgu tiesvedību (“stratēģisku tiesvedību pret sabiedrības līdzdalību”) (COM(2022) 177 final), kas plašāk pazīstama ar akronīmu angļu valodā “SLAPP” (Strategic Lawsuit Against Public Participation). Šī direktīvas projekta mērķis ir paredzēt aizsardzības pasākumus pret acīmredzami nepamatotu un ļaunprātīgu tiesvedību civillietās, kurām ir pārrobežu ietekme un kuras ierosinātas pret fiziskām un juridiskām personām, jo īpaši žurnālistiem un cilvēktiesību aizstāvjiem, sakarā ar viņu iesaistīšanos sabiedrības līdzdalībā. Atkarībā no tās galīgā satura šāda direktīva varētu mainīt Hartas 11. panta piemērojamību tiesvedībās izcelsmes dalībvalsts tiesā tādās konfigurācijās, kāda ir izskatāmajā lietā.

40      Cits risinājums būtu niansēt prejudiciālo jautājumu pieņemamības nosacījumus tiesu iestāžu sadarbības civillietās, kurām ir pārrobežu ietekme, jomā un ļaut izcelsmes dalībvalsts tiesai uzdot Tiesai prejudiciālu jautājumu par iespējamo turpmāko atteikumu izpildīt nolēmumu, ko šī tiesa pieņems tajā notiekošās tiesvedības beigās. Šādu risinājumu nevar pieņemt bez atrunām, un katrā ziņā izskatāmo lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu nav iesniegusi izcelsmes dalībvalsts. Tomēr par šo strīdīgo problemātiku tiesu iestāžu sadarbības krimināllietās jomā skat. spriedumu, 2018. gada 25. jūlijs, AY (Apcietināšanas orderis – Liecinieks) (C‑268/17, EU:C:2018:602, 27. –30. punkts).

41      Skat. šo secinājumu 183. un nākamos punktus.

42      Šajā nozīmē skat. ECT spriedumu, 2013. gada 18. jūnijs, Povse pret Austriju (CE:ECHR:2013:0618DEC000389011, 86. un 87. punkts).

43      Spriedums Avotiņš pret Latviju (113.–116. punkts).

44      Šajā nozīmē skat. spriedumu, 2009. gada 28. aprīlis, Apostolides (C‑420/07, EU:C:2009:271, 61. un 62. punkts). Šajā nozīmē skat. arī spriedumu, 2015. gada 19. novembris, P (C‑455/15 PPU, EU:C:2015:763, 40. punkts).

45      Šajā nozīmē skat. spriedumu, 2012. gada 6. septembris, Trade Agency (C‑619/10, EU:C:2012:531, 52., 54. un 62. punkts). Skat. arī spriedumus Krombach (25.–27. punkts un 45. punkts), un 2009. gada 2. aprīlis, Gambazzi (C‑394/07, EU:C:2009:219, 28., 29. un 48. punkts).

46      Šajā nozīmē skat. Hess, B., Rapport relatif à l’application du règlement Bruxelles I dans les États membres (étude JLS/C4/2005/03), Université Ruprecht-Karls d’Heidelberg, 2007. gada septembris, 249. lpp., 558. punkts, kas pieejams šādā tīmekļvietnē: http://ec.europa.eu/civiljustice/news/docs/study_application_brussels_1_en.pdf.

47      Skat. spriedumu, 2000. gada 11. maijs (C‑38/98, turpmāk tekstā – “spriedums Renault”, EU:C:2000:225, 32. punkts).

48      Skat. spriedumu Renault (32. punkts).

49      Skat. ģenerāladvokāta Z. Albēra secinājumus lietā Renault (C‑38/98, EU:C:1999:325, 6. punkts).

50      Skat. spriedumu Renault (34. punkts).

51      Šī sprieduma 30., 32. un 39. punkts. Skat. arī manus secinājumus lietā Diageo Brands (C‑681/13, EU:C:2015:137, 52. punkts).

52      Skat. spriedumu Diageo Brands (51. punkts).

53      Šī sprieduma 23. un 27. punkts.

54      Šajā nozīmē skat. spriedumu Charles Taylor Adjusting (37. punkts).

55      Skat. spriedumu Charles Taylor Adjusting (39. punkts).

56      Skat. ģenerāladvokāta Ž. Rišāra Delatūra secinājumus lietā Charles Taylor Adjusting (C‑590/21, EU:C:2023:246).

57      Spriedums, 2009. gada 2. aprīlis (C‑394/07, EU:C:2009:219, 48. punkts).

58      Spriedums, 2009. gada 2. aprīlis (C‑394/07, EU:C:2009:219, 20. punkts).

59      Spriedums, 2009. gada 2. aprīlis, Gambazzi (C‑394/07, EU:C:2009:219, 48. un 49. punkts).

60      Šī sprieduma 39. punkts.

61      Spriedums, 1999. gada 1. jūnijs (C‑126/97, turpmāk tekstā – “spriedums Eco Swiss”, EU:C:1999:269).

62      Spriedums Eco Swiss (36. punkts).

63      Spriedums Eco Swiss (37. punkts).

64      Skat. šo secinājumu 92. punktu.

65      Atgādinājumam – kopš sprieduma Krombach (37. punkts), lai ievērotu aizliegumu pārskatīt pēc būtības citā dalībvalstī pieņemtu nolēmumu, dalībvalsts, kurā atzīšana vai izpilde prasīta, sabiedriskās kārtības aizskārumam, kas tai ļauj atteikt šāda nolēmuma atzīšanu vai izpildi, ir jābūt “klajam tāda tiesību akta pārkāpumam, kurš valstī, kurā ir pieprasīts izpildīt spriedumu, tiek uzskatīts par būtisku tās valsts tiesiskajā kārtībā [tiesību sistēmā], kurā ir pieprasīts izpildīt spriedumu, vai arī tādu tiesību pārkāpumam, kuras šīs tiesiskās kārtības sistēmā [šajā tiesību sistēmā] ir atzītas par pamattiesībām”. Mans izcēlums.

66      Ir taisnība, ka 2014. gada 23. oktobra spriedumā flyLAL-Lithuanian Airlines (C‑302/13, EU:C:2014:2319, 56. punkts) Tiesa ir uzskatījusi, ka jēdziens “sabiedriskā kārtība” ir vērsts uz to, lai aizsargātu tiesiskās intereses, kas izpaužas tiesību normā. Tomēr šis nedaudz vienkāršotais formulējums bija saistīts ar šīs lietas īpašo kontekstu. Katrā ziņā ar šo apsvērumu Tiesa galvenokārt ir vēlējusies uzsvērt to, ka sabiedriskās kārtības klauzulu var izmantot tikai, lai aizsargātu tiesiskās intereses.

67      Skat. spriedumu Meroni (46. punkts).

68      Skat. spriedumu Diageo Brands (68. punkts).

69      Skat. manus secinājumus lietā Diageo Brands (C‑681/13, EU:C:2015:137, 39. punkts).

70      Šajā nozīmē skat. spriedumus Diageo Brands (50. punkts). Skat. arī spriedumu Meroni (46. punkts) un spriedumu Charles Taylor Adjusting (36. punkts).

71      Šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 16. februāris, Ungārija/Parlaments un Padome (C‑156/21, EU:C:2022:97, 127. punkts).

72      Skat. šo secinājumu 77. punktu.

73      Skat. spriedumu, 2021. gada 3. februāris, Fussl Modestraße Mayr (C‑555/19, EU:C:2021:89, 83. punkts).

74      OV 2007, C 303, 17. lpp.

75      Skat. judikatūru, kura izriet no spriedumiem Renault un Eco Swiss, kura apspriesta šo secinājumu 77.–80. punktā un 91.–94. punktā.

76      Šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 29. jūlijs, Spiegel Online (C‑516/17, EU:C:2019:625, 72. punkts).

77      ECT spriedums, 2009. gada 23. septembris, Jersild pret Dāniju (CE:ECHR:1994:0923JUD001589089, 31. punkts).

78      Šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 3. februāris, Fussl Modestraße Mayr (C‑555/19, EU:C:2021:89, 82. punkts).

79      Skat. spriedumu, 1991. gada 25. jūlijs, Collectieve Antennevoorziening Gouda (C‑288/89, EU:C:1991:323).

80      Skat., piemēram, ECT spriedumu, 2012. gada 7. jūnijs, Centro Eurpa 8 S.rl. un Di Stefano pret Itāliju (CE:ECHR:2012:0607JUD003843309, 129. punkts).

81      Skat. it īpaši ECT spriedumu, 2012. gada 7. februāris, Axel Springer AG pret Vāciju (CE:ECHR:2012:0207JUD003995408, 78.–81. punkts).

82      Skat. neseno ECT spriedumu, 2017. gada 5. decembris, Frisk un Jensen pret Dāniju (CE:ECHR:2017:1205JUD001965712, 53. punkts).

83      Skat. ECT spriedumu, 2014. gada 2. septembris, Firma EDV für Sie, EFS Elektronische Datenverarbeitung Dienstleistungs GmbH pret Vāciju (CE:ECHR:2014:0902DEC003278308, 23. punkts).

84      Skat. neseno ECT spriedumu, 2022. gada 11. janvāris, Freitas Rangel pret Portugāli (CE:ECHR:2022:0111JUD007887313, 53. punkts).

85      Skat. neseno ECT spriedumu, 2017. gada 5. decembris, Frisk un Jensen pret Dāniju (CE:ECHR:2017:1205JUD001965712, 55. punkts).

86      Skat. šo secinājumu 45. punktu.

87      Skat. spriedumu Meroni (52. un 53. punkts).

88      Padomes Regula (2003. gada 27. novembris) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi laulības lietās un lietās par vecāku atbildību un par Regulas (EK) Nr. 1347/2000 atcelšanu (OV 2003, L 338, 1. lpp.).

89      Skat. spriedumu, 2015. gada 9. septembris, Bohez (C‑4/14, EU:C:2015:563, 59. punkts).

90      Spriedums, 2009. gada 2. aprīlis (C‑394/07, EU:C:2009:219, 46. punkts). Lietā, kurā tika pasludināts šis spriedums, sabiedriskās kārtības klauzulas izmantošana bija paredzēta, pamatojoties uz to, ka ar izpildi tiktu pārkāptas procesuālās pamattiesības, lai ievērotu pārskatīšanas pēc būtības aizliegumu.

91      Skat. šo secinājumu 70. punktu.

92      Skat. šo secinājumu 56.–59. punktu.

93      Šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 19. decembris, Deutsche Umwelthilfe (C‑752/18, EU:C:2019:1114, 45. punkts).

94      Skat. šo secinājumu 59. punktu.

95      Šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 19. decembris, Deutsche Umwelthilfe (C‑752/18, EU:C:2019:1114, 50. punkts).

96      Skat., piemēram, spriedumu, 2019. gada 29. jūlijs, Funke Medien NRW (C‑469/17, EU:C:2019:623, 72.–74. punkts).

97      Skat., piemēram, spriedumu, 2016. gada 17. marts, Liffers (C‑99/15, EU:C:2016:173, 26. punkts).

98      Priekšlikuma par citu būtisku Savienības starptautisko privāttiesību aktu, proti, Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 864/2007 (2007. gada 11. jūlijs) par tiesību aktiem, kas piemērojami ārpuslīgumiskām saistībām (“Roma II”) (OV 2007, L 199, 40. lpp.), 23. panta 1. punkta trešajā ievilkumā bija paredzēts, ka “šī regula neskar tādu [Savienības tiesību] normu piemērošanu, kuras [..] kavē tiesas atrašanās valsts tiesību akta vai šajā [pašā] regulā noteikta tiesību akta normas vai normu piemērošanu”. Turklāt minētā regulas priekšlikuma 24. pantā bija paredzēts, ka “[minētajā] regulā norādīta tiesību akta normas piemērošanu, kuras rezultātā tiktu piespriesta nekompensējoša kaitējuma atlīdzība, piemēram, izņēmuma vai vindikatīvs maksājums, var uzskatīt par pretēju Kopienas sabiedriskajai kārtībai” (mans izcēlums). Šīs otrās tiesību normas mērķis bija 23. panta 1. punkta trešajā ievilkumā paredzētā izņēmuma saistībā ar sabiedrisko kārtību konkretizēšana īpaša noteikuma veidā. Priekšlikums ieviest šīs divas tiesību normas netika pieņemts.

99      Konvencija, kas pieņemta Hāgas Starptautisko privāttiesību konferencē 2019. gada 2. jūlijā.

100      Skat. attiecīgi šīs konvencijas 2. panta 1. punkta attiecīgi k) un l) apakšpunktu.

101      Skat. Paskaidrojošo ziņojumu par 2019. gada konvenciju par jurisdikciju un spriedumu izpildi civillietās un komerclietās, ko sagatavojuši Garcimartín, F., un Saumier, G., (pieejams tīmekļvietnē: https://www.hcch.net/en/publications-and-studies/details4/?pid=6797), 63. lpp.

102      “Les atteintes aux droits de la personnalité par l’utilisation d’internet: compétence, droit applicable et reconnaissance des jugements étrangers [Personisko tiesību aizskārumi, izmantojot internetu: piemērojamās tiesības un ārvalstu spriedumu atzīšana]”, https://www.idi-iil.org/app/uploads/2019/09/8-RES-FR.pdf.

103      Skat., piemēram, ģenerāladvokāta F. Kapotorti [F. Capotorti] secinājumus lietā Bier (21/76, EU:C:1976:147, 6. punkts) un par perpetuatio fori principu – ģenerāladvokāta Dž. Pitrucellas [G. Pitruzzella] secinājumus lietā Gemeinde Bodman-Ludwigshafen (C‑256/21, EU:C:2022:366, 72. punkts).

104      Skat. Paskaidrojošo ziņojumu par 2019. gada konvenciju, 137. lpp.

105      Skat. Symeonides, S.C., Cross- Border Infringement of Personality Rights via the Internet. A Resolution of the Institute of International Law, Brill Nijhoff, Leidene – Bostona, 2021, 143. un 144. lpp.

106      Spriedums, 2014. gada 23. oktobris (C‑302/13, EU:C:2014:2319, 56. un 58. punkts).

107      Šajā nozīmē skat. spriedumu, 2014. gada 23. oktobris, flyLAL-Lithuanian Airlines (C‑302/13, EU:C:2014:2319, 57. punkts).

108      Spriedums, 2014. gada 23. oktobris (C‑302/13, EU:C:2014:2319, 56. un 58. punkts).

109      ECT spriedums, 2004. gada 17. decembris, Cumpănă un Mazăre pret Rumāniju (CE:ECHR:2004:1217JUD003334896, 111. punkts).

110      ECT spriedums, 2015. gada 23. aprīlis, Morice pret Franciju (CE:ECHR:2015:0423JUD002936910, 176. punkts).

111      Skat. ECT spriedumu, 2006. gada 11. aprīlis, Brasilier pret Franciju (CE:ECHR:2006:0411JUD007134301, 43. punkts). Skat. arī Baumbach, T., “Chilling Effect as a European Court of Human Rights' Concept in Media Law Cases”, Bergen Journal of Criminal Law and Criminal Justice, 2018, 6(1). sēj., 102. lpp.

112      Šajā nozīmē attiecībā uz “samērā nelielu” piespriesto sodu skat. ECT spriedumu, 2022. gada 24. maijs, Pretorian pret Rumāniju (CE:ECHR:2022:0524JUD004501416, 81. punkts).

113      Šajā nozīmē skat. ECT spriedumu, 2022. gada 5. maijs, Mesić pret Horvātiju (CE:ECHR:2022:0505JUD001936218, 111.–113. punkts), un ECT spriedumu, 2015. gada 16. jūnijs, Defi AS pret Igauniju (CE:ECHR:2015:0616JUD006456909, 110. punkts).

114      ECT spriedums, 2013. gada 26. novembris, Błaja News Sp. z o. o. pret Poliju (CE:ECHR:2013:1126JUD005954510, 71. punkts).

115      ECT spriedums, 2017. gada 29. maijs, Tavares de Almeida Fernandes un Almeida Fernandes pret Portugāli (CE:ECHR:2017:0117JUD003156613, 77. punkts).

116      Šajā nozīmē skat. Wurmnest, W., “Towards a European Concept of Public Policy Regarding Punitive Damages”: no Bariatti, S., Fumagalli, L., Crespi Reghizzi, Z., Wolters Kluwer – CEDAM, Milāna, 2019, 259. lpp.

117      Skat., piemēram, ECT spriedumu, 2023. gada 14. februāris, Halet pret Luksemburgu (CE:ECHR:2023:0214JUD002188418, 205. punkts), un ECT spriedumu, 2023. gada 15. maijs, Sanchez pret Franciju (CE:ECHR:2023:0515JUD004558115, 205. punkts). Dažos spriedumos ECT izmanto izteicienu ““chilling” [atturoša], preventīva iedarbība”, skat. ECT spriedumu, 2017. gada 27. jūnijs, Ghiulfer Predescu pret Rumāniju (CE:ECHR:2017:0627JUD002975109, 61. punkts), un ECT spriedumu, 2019. gada 8. janvāris, Prunea pret Rumāniju (CE:ECHR:2019:0108JUD004788111, 38. punkts), kas franču valodā ir atveidots vienkārši kā “un effet dissuasif” [preventīva iedarbība]. Skat. ECT spriedumu, 2022. gada 5. maijs, Mesić pret Horvātiju (CE:ECHR:2022:0505JUD001936218, 113. punkts).

118      Pech, L., The concept of chilling effect, Open Society European Policy Institute, 2021, 6. lpp.

119      Šajā nozīmē skat. Baumbach, T., minēts iepriekš, 112. lpp.

120      ECT spriedums, 2007. gada 1. marts, Tønsbergs Blad AS un Haukom pret Norvēģiju (CE:ECHR:2007:0301JUD000051004, 102. punkts). Mans izcēlums un tulkojums.

121      ECT spriedums, 2011. gada 19. aprīlis, Kasabova pret Bulgāriju (CE:ECHR:2011:0419JUD002238503, 71. punkts), un ECT spriedums, 2011. gada 19. aprīlis, Bozhkov pret Bulgāriju (CE:ECHR:2011:0419JUD000331604, 55. punkts). Mans izcēlums un tulkojums.

122      ECT spriedums, 2010. gada 7. decembris, Público – Comunicação Social, S.A. u.c. pret Portugāli (CE:ECHR:2010:1207JUD003932407, 55. punkts).

123      2007. gada 26. aprīļa spriedumā Colaço Mestre un SIC pret Portugāli (CE:ECHR:2007:0426JUD001118203, 27. punkts) ECT pauda uzskatu, ka ļoti intensīvas un plašu publicitāti guvušas debates par korupcijas jautājumiem futbolā ietilpst vispārējās interesēs, un šajā pašā ziņā 2007. gada 22. februāra spriedumā Nikowitz and Verlagsgruppe News GmbH pret Austriju (CE:ECHR:2007:0222JUD000526603, 25. punkts) tā norādīja, ka “sabiedrības attieksme pret sporta zvaigzni” ir vispārējo interešu jautājums.

124      Šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 29. jūlijs, Funke Medien NRW (C‑469/17, EU:C:2019:623, 74. punkts). Personas datu aizsardzības kontekstā skat. arī spriedumu, 2022. gada 8. decembris, Google (Atsauču un apgalvoti nepatiesu saturu atsaistīšana) (C‑460/20, EU:C:2022:962, 97. punkts).

125      Šajā nozīmē skat. ECT spriedumu, 2017. gada 27. jūnijs, Ghiulfer Predescu pret Rumāniju (CE:ECHR:2017:0627JUD002975109, 61. punkts).

126      Skat. šo secinājumu 169.–171. punktu.

127      Skat. šo secinājumu 128. punktu.

128      ECT spriedums, 2011. gada 19. aprīlis, Kasabova pret Bulgāriju (CE:ECHR:2011:0419JUD002238503, 71. punkts), un ECT spriedums, 2011. gada 19. aprīlis, Bozhkov pret Bulgāriju (CE:ECHR:2011:0419JUD000331604, 55. punkts). Skat. arī ECT spriedumu, 2015. gada 10. februāris, Cojocaru pret Rumāniju (CE:ECHR:2015:0210JUD003210406, 33. punkts).

129      ECT spriedums, 1997. gada 29. augusts, Worm pret Austriju (CE:ECHR:1997:0829JUD002271493, 15. un 57. punkts).

130      Skat. ECT spriedumu, 2011. gada 19. aprīlis, Kasabova pret Bulgāriju (CE:ECHR:2011:0419JUD002238503, 71. punkts), un ECT spriedumu, 2011. gada 19. aprīlis, Bozhkov pret Bulgāriju (CE:ECHR:2011:0419JUD000331604, 55. punkts).

131      ECT spriedums, 2015. gada 7. jūlijs, Morar pret Rumāniju (CE:ECHR:2015:0707JUD002521706, 70. punkts).

132      Skat. ECT spriedumu, 2008. gada 2. jūnijs, Timpul Info-Magazin un Anghel pret Moldovu (CE:ECHR:2007:1127JUD004286405, 39. punkts), un ECT spriedumu, 2013. gada 26. novembris, Błaja News Sp. z o. o. pret Poliju (CE:ECHR:2013:1126JUD005954510, 71. punkts).

133      Skat. šo secinājumu 126. un 129. punktu.

134      Skat. šo secinājumu 135. un 137. punktu.

135      Šajā nozīmē skat. ECT spriedumu, 2022. gada 5. maijs, Mesić pret Horvātiju (CE:ECHR:2022:0505JUD001936218, 111.–113. punkts).

136      Skat. ECT spriedumu, 2005. gada 30. jūnijs, Bosphorus Hava Yolları Turizm ve Ticaret Anonim Şirketi pret Īriju (CE:ECHR:2005:0630JUD004503698).

137      Spriedums Avotiņš pret Latviju (101. līdz 104. punkts).

138      Spriedums Avotiņš pret Latviju (105. punkts).

139      Šajā nozīmē skat. spriedumu Avotiņš pret Latviju (106. punkts).

140      Šajā nozīmē skat. spriedumu, 2013. gada 18. jūnijs, Povse pret Austriju (CE:ECHR:2013:0618DEC000389011, 79.–81. punkts).

141      Proti, 2013. gada 18. jūnija spriedumā Povse pret Austriju (CE:ECHR:2013:0618DEC000389011, 79.–83. punkts) ECT uzskatīja, ka šī prezumpcija ir piemērojama saistībā ar nolēmuma par bērna atpakaļatdošanu izpildi, pamatojoties uz Regulu Nr. 2201/2003. Tā uzsvēra, ka šajā regulā dalībvalstij, kurā atzīšana vai izpilde prasīta, nav atstāta nekāda rīcības brīvība. Attiecībā uz Briseles I regulu – ECT šo prezumpciju ir piemērojusi arī spriedumā Avotiņš pret Latviju (108. punkts). Tiesa balstījās uz pieņēmumu, ka attiecībā uz citā dalībvalstī pieņemta nolēmuma izpildi šī regula dalībvalstij, kurā atzīšana vai izpilde prasīta, nepiešķir nekādu rīcības brīvību. Proti, tā izvērtēja prasības pieteikumu, neņemot vērā sabiedriskās kārtības klauzulu, kas paredzēta minētajā regulā, pamatojoties uz to, ka prasītājs uz šo klauzulu nebija atsaucies valsts tiesās.

142      Šajā nozīmē skat. Cuniberti, G., “Le fondement de l’effet des jugements étrangers”, Recueil des cours de l’Académie de droit international de La Haye, 2019, 394. sēj., 275. un 276. lpp., un Hazelhorst, M., Free movement of civil judgments in the European Union and the right to a fair trial, 2017, Springer, Hāga, 2017, 212. lpp.

143      Šajā nozīmē skat. spriedumu Avotiņš pret Latviju (106. punkts).

144      Skat. šo secinājumu 113. un 189. punktu.

145      Skat. šo secinājumu 171. punktu.

146      Skat. šo secinājumu 177.–179. punktu.

147      Skat. šo secinājumu 182. punktu.