Pagaidu versija
ĢENERĀLADVOKĀTA M. KAMPOSA SANČESA‑BORDONAS [M. CAMPOS SÁNCHEZ‑BORDONA]
SECINĀJUMI,
sniegti 2024. gada 8. februārī (1)
Lieta C‑174/23
HJ,
IK,
LM
pret
Twenty First Capital SAS
(Cour de cassation (Kasācijas tiesa, Francija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Dibinājumbrīvība – Alternatīvo ieguldījumu fondu pārvaldnieki (AIFP) – Direktīva 2011/61/ES – Darbības nosacījumi – 13. pants – AIFP atalgojuma politika un prakse – Piemērojamība laikā
1. Ar Direktīvu 2011/61/ES (2) ir izveidots saskaņots un stingrs regulējums alternatīvo ieguldījumu fondu pārvaldnieku (turpmāk tekstā – “AIFP”) darbības reglamentēšanai un uzraudzībai Savienībā.
2. Viens no Direktīvā 2011/61 paredzētajiem pasākumiem ir tas, ka tajā dalībvalstīm tiek prasīts uzlikt pienākumu AIFP attiecībā uz konkrētām darbinieku kategorijām izveidot un uzturēt efektīvai un atbildīgai riska pārvaldībai atbilstošu atalgojuma politiku un praksi (13. pants).
3. Šis pienākums attiecas arī uz darbiniekiem, kuru profesionālā darbība būtiski ietekmē to pārvaldīto alternatīvo ieguldījumu fondu (turpmāk tekstā – “AIF”) riska profilu.
4. Šā lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pamatā esošais strīds ir starp kādu AIFP un vairākiem tā līdzstrādniekiem par 2014. gada 27. jūnija līgumā nolīgto atalgojumu. Francijas pirmās instances un apelācijas instances tiesas šo līgumu ir atzinušas par spēkā neesošu tāpēc, ka tas neatbilst nosacījumiem, kas paredzēti Direktīvu 2011/61 transponējošajās valsts tiesību normās.
5. Cour de cassation (Kasācijas tiesa, Francija), kurai ir šī lieta ir jāizskata augstākajā instancē, lūdz Tiesai lemt par vairāku Direktīvas 2011/61 normu piemērojamību laikā attiecībā uz strīdīgo līgumu.
6. Tādējādi šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu dod Tiesai iespēju interpretēt Direktīvu 2011/61, lai noskaidrotu, no kura brīža AIFP rodas pienākums pilnībā izpildīt prasības, kas šīs direktīvas 13. pantā noteiktas attiecībā uz atalgojumu.
I. Atbilstošās tiesību normas
A. Savienības tiesības
1. Direktīva 2011/61
7. Tās 24. apsvērumā ir teikts:
“Lai novērstu nepilnīgi izstrādātu atalgojuma sistēmu varbūtēju kaitīgu ietekmi uz pareizu riska pārvaldību un lai kontrolētu darbinieku rīcību, uzņemoties risku, būtu jāparedz, ka attiecībā uz to kategoriju darbiniekiem, kuru profesionālā darbība būtiski ietekmē to pārvaldīto AIF riska profilu, AIFP ir pienākums izveidot un uzturēt tādu atalgojuma politiku un praksi, kas atbilst pareizas un efektīvas riska pārvaldības principiem. Šo darbinieku kategorijās būtu jāiekļauj vismaz augstākā vadība, tie, kas uzņemas risku un veic kontroli, kā arī visi darbinieki, kuri to kopējā atalgojuma dēļ ir tajā pašā atalgojuma grupā kā augstākā vadība, un tie darbinieki, kas uzņemas risku.”
8. Šīs direktīvas 1. pantā “Priekšmets” ir noteikts:
“Ar šo direktīvu paredz noteikumus par atļauju piešķiršanu alternatīvo ieguldījumu fondu pārvaldniekiem (AIFP), kuri Savienībā pārvalda un/vai tirgo alternatīvos ieguldījumu fondus (AIF).”
9. Saskaņā ar tās 4. panta “Definīcijas” 1. punktu:
“Šajā direktīvā piemēro šādas definīcijas: [..] b) “AIFP” ir jebkura juridiska persona, kuras pamatnodarbošanās ir pārvaldīt vienu vai vairākus AIF.”
10. Direktīvas 6. panta (“Nosacījumi AIFP darbības sākšanai”) 1. punktā ir noteikts:
“Dalībvalstis nodrošina, lai neviens AIFP nepārvaldītu AIF, izņemot gadījumus, kad tas ir saņēmis atļauju saskaņā ar šo direktīvu.
AIFP, kam piešķirta atļauja saskaņā ar šo direktīvu, [vienmēr] izpilda šajā direktīvā paredzētos atļaujas saņemšanas nosacījumus.”
11. Tās 7. panta “Atļaujas pieteikuma iesniegšana” 1. punktā ir noteikts:
“Dalībvalstis prasa, lai AIFP iesniedz atļaujas pieteikumu savas izcelsmes dalībvalsts kompetentajām iestādēm.”
12. Minētās direktīvas III nodaļas “AIFP darbības nosacījumi” 1. iedaļā “Vispārīgas prasības” ietilpstošajā 12. pantā “Vispārīgi principi” ir noteikts:
“1. Dalībvalstis nodrošina, ka AIFP pastāvīgi:
a) rīkojas godīgi, pietiekami prasmīgi, rūpīgi un uzcītīgi, un taisnīgi, veicot savas darbības;
[..]
e) izpilda visas regulatīvās prasības, kas piemērojamas tā uzņēmējdarbībai, lai atbalstītu AIF intereses vai tā pārvaldīto AIF ieguldītāju intereses un tirgus vienotības intereses;
[..]”.
13. Tās 13. pantā “Atalgojums” ir noteikts:
“1. Dalībvalstis prasa, lai AIFP būtu atalgojuma politika un prakse attiecībā uz tām darbinieku kategorijām – tostarp augstākās vadības darbiniekiem, darbiniekiem, kas uzņemas risku un kontroles funkcijas, un visiem darbiniekiem, kas kopumā saņem atalgojumu, kurš vienāds ar atalgojumu, kuru saņem augstākās vadības darbinieki un tie, kas uzņemas risku –, kuru profesionālā darbība būtiski ietekmē AIFP vai to pārvaldīto AIF riska profilus un kuri atbilst stabilas un efektīvas riska pārvaldības principiem un veicina tos, kā arī nerosina uzņemties risku, kas neatbilst to pārvaldībā esošo AIF riska profiliem, nolikumiem vai dibināšanas dokumentiem.
AIFP nosaka atalgojuma politiku un praksi saskaņā ar II pielikumu.
2. EVTI [Eiropas Vērtspapīru un tirgu iestāde; turpmāk tekstā – “EVTI”] nodrošina, lai tiktu izstrādātas pamatnostādnes attiecībā uz pārdomātu atalgojuma politiku, kas atbilst II pielikumā noteiktajiem principiem. [..]”
14. Saskaņā ar tās 61. panta “Pārejas noteikumi” 1. punktu:
“AIFP, kuri veic darbības atbilstoši šai direktīvai pirms 2013. gada 22. jūlija, veic visus vajadzīgos pasākumus, lai ievērotu attiecīgās valsts tiesību aktus, kuri izriet no šīs direktīvas, un viena gada laikā pēc minētās dienas iesniedz atļaujas pieteikumu.”
15. Direktīvas 66. pantā “Transponēšana” ir noteikts:
“1. Līdz 2013. gada 22. jūlijam dalībvalstis pieņem un publicē normatīvos un administratīvos aktus, kas vajadzīgi, lai izpildītu šīs direktīvas prasības. Dalībvalstis tūlīt dara zināmu Komisijai šo noteikumu tekstu kopā ar atbilstības tabulu, kur atspoguļota atbilstība starp minētajiem noteikumiem un šo direktīvu.
2. Šā panta 1. punktā minētos normatīvos un administratīvos aktus dalībvalstis piemēro no 2013. gada 22. jūlija.
[..]”
16. Saskaņā ar minētās direktīvas 70. pantu “Stāšanās spēkā” Direktīva 2011/61 stājās spēkā divdesmitajā dienā pēc tās publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī, kas notika 2011. gada 1. jūlijā.
2. EVTI pamatnostādnes
17. Saskaņā ar Direktīvas 2011/61 13. panta 2. punktu EVTI pieņēma “Pamatnostādnes saprātīgai atalgojuma politikai saskaņā ar AIFPD” (ESMA/2013/232), kas publicētas 2013. gada 3. jūlijā un labotas 2014. gada 30. janvārī (3).
B. Valsts tiesības. Code monétaire et financier (4)
18. Direktīvu 2011/61 Francijas tiesībās transponējošie Ordonnance nº 2013‑676 du 25 juillet 2013 modifiant le cadre juridique de la gestion d’actifs (5) stājās spēkā 2013. gada 28. jūlijā.
19. Konkrēti, ar Valdības noteikumiem ar likuma spēku Nr. 2013‑676 tika grozīts code monétaire et financier, papildinot to ar L. 533‑22‑2. pantu, kura saturs ir šāds:
– šā panta I daļā būtībā ir pārņemts Direktīvas 2011/61 13. pants, pieprasot AIFP noteikt atalgojuma politiku un praksi, cita starpā, direktoriem un padomes vai valdes locekļiem, ja viņu profesionālajai darbībai ir ietekme uz pārvaldības sabiedrību vai to pārvaldīto aktīvu vai AIF riska profiliem;
– tā II daļas pēdējā rindkopā ir prasīts, lai AIFP atalgojuma politikas un prakses nosacījumi tiktu noteikti Autorité des marchés financiers (Finanšu tirgus uzraudzības iestāde; turpmāk tekstā – “AMF”) noteikumos.
20. Valdības noteikumu ar likuma spēku Nr. 2013‑676 33. panta I daļā ir paredzēts pārejas noteikums, saskaņā ar kuru “pārvaldības sabiedrības, kas šā Valdības noteikumu ar likuma spēku publicēšanas dienā veic darbības, kuras atbilst tajos minētajām darbībām, iesniedz pieteikumu, lai saņemtu atļauju darboties kā aktīvu pārvaldības sabiedrībām, [..] līdz 2014. gada 22. jūlijam.”
21. Décret nº 2013‑687 du 25 juillet 2013 pris pour l’application de l’ordonnance nº 2013‑676 (6) anotācijā ir norādīts:
“Stāšanās spēkā: pārvaldības sabiedrības, kas šā dekrēta publicēšanas dienā veic darbības, uz kurām attiecas šajā dekrētā minētie noteikumi, veic visus nepieciešamos pasākumus, lai izpildītu tā noteikumus, un ne vēlāk kā līdz 2014. gada 22. jūlijam iesniedz pieteikumu attiecīgas atļaujas saņemšanai [..].”
II. Fakti, tiesvedība un prejudiciālie jautājumi
22. Sabiedrība Twenty First Capital SAS pārvaldīja kolektīvo ieguldījumu uzņēmumus un vismaz vienu AIF.
23. 2014. gada 27. jūnijā Twenty First Capital noslēdza sadarbības līgumu (7), kurā bija paredzēts dažāda veida atalgojums IK, HJ un LM (8).
24. 2014. gada 18. augustā Twenty First Capital saņēma atļauju attiecībā uz AIFP saskaņā ar Direktīvu 2011/61.
25. 2015. gada 12. novembrī Twenty First Capital informēja IK, HJ un LM par savu atteikšanos izpildīt sadarbības līgumu (9), aizbildinoties ar to, ka šā līguma izpilde būtu neatbilstīga normatīvo aktu prasībām.
26. 2015. gada 24. decembrī un 2016. gada 6. janvārī HJ un IK (10) cēla prasību Tribunal de grande instance de Paris (Parīzes Vispārējā pirmās instances tiesa, Francija) pret Twenty First Capital par sadarbības līguma izpildi un zaudējumu atlīdzību. Twenty First Capital pretprasībā lūdza atzīt šo līgumu par spēkā neesošu.
27. Pirmās instances tiesa ar 2019. gada 10. janvāra spriedumu atzina sadarbības līgumu par spēkā neesošu tāpēc, ka tas neatbilda Direktīvu 2011/61 transponējošajām valsts tiesību normām, un noraidīja prasītāju prasījumus (11).
28. Izskatot apelācijas sūdzību par pirmās instances tiesas spriedumu, cour d’appel de Paris (Parīzes apelācijas tiesa, Francija) 2021. gada 8. februārī šo spriedumu atstāja negrozītu (12).
29. Par šo apelācijas instances spriedumu IK, HJ un LM iesniedza kasācijas sūdzību cour de cassation (Kasācijas tiesa).
30. Šī tiesa uzskata, ka, interpretējot Direktīvas 2011/61 13. pantu un 61. panta 1. punktu, ir jānoskaidro, vai Monetārā un finanšu kodeksa L. 533‑22‑2. pants, kas stājās spēkā 2013. gada 28. jūlijā, bija piemērojams sadarbības līguma noslēgšanas dienā (2014. gada 27. jūnijā).
31. Šajā ziņā tā norāda, ka ir trīs attiecīgi Eiropas Komisijas (13), EVTI (14) un AMF (15) izdoti dokumenti, kas varētu palīdzēt noskaidrot Direktīvas 2011/61 normu un tās transponējošo valsts tiesību aktu piemērojamību laikā.
32. Taču no šiem dokumentiem varot izdarīt pretrunīgus secinājumus par Direktīvas 2011/61 13. panta prasību spēkā stāšanās brīdi, proti:
– Komisijas dokumentā šķiet esam atzīts viena gada pārejas periods, kas beigtos 2014. gada 21. jūlijā un kura laikā no Direktīvas 2011/61 izrietošie pienākumi nebūtu juridiski saistoši (16);
– savukārt no EVTI un AMF dokumentiem izrietot, ka (gan valsts, gan Savienības tiesību) normas par atalgojumu AIFP ir piemērojamas no dienas, kad pārvaldnieks ir saņēmis atļauju.
33. Iesniedzējtiesa apsver arī vēl kādu citu iespējamu interpretāciju atkarībā no tā, vai vienošanās par atalgojumu ir panākta pirms vai pēc Direktīvas 2011/61 transponēšanas Francijas tiesībās, proti:
– pirmajā hipotēzē (attiecībā uz līgumiem, kas noslēgti pirms Direktīvas 2011/61 transponēšanas valsts tiesībās) “jāatzīst, ka diezin vai varētu prasīt, lai AIFP nekavējoties apstrīd atalgojumu, kas vienošanās brīdī nebija pretrunā nekādiem noteikumiem”. Labākajā gadījumā šajā pārejas periodā no tā varētu sagaidīt rīkošanos ar vislielāko uzcītību, lai ievērotu jaunās prasības atalgojuma jomā;
– otrajā hipotēzē (attiecībā uz līgumiem, kas noslēgti pēc Direktīvas 2011/61 transponēšanas valsts tiesībās) varētu apgalvot, ka “AIFP direktīvu transponējošās valsts tiesību normas stāšanās spēkā nekavējoties aizliedz pārvaldniekam nākotnē piešķirt atalgojumu, kas būtu pretrunā šīs direktīvas noteikumiem, jo tā jau ir stājusies spēkā”.
34. Uzskatot, ka neviens no šiem risinājumiem nav pašsaprotami pareizs, cour de cassation (Kasācijas tiesa) uzdod Tiesai šos prejudiciālos jautājumus:
“1) a) Vai [Direktīvas 2011/61] 13. pants un 61. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka pārvaldniekiem, kuri darbību saskaņā ar [šo] direktīvu bija veikuši pirms 2013. gada 22. jūlija, ir jāpilda ar atalgojuma politiku un praksi saistītie pienākumi:
i) pēc šīs direktīvas transponēšanas termiņa beigām,
ii) no brīža, kad stājas spēkā šo direktīvu valsts tiesībās transponējošās normas,
iii) no brīža, kad beidzies 61. panta 1. punktā noteiktais viena gada termiņš, proti, 2014. gada 21. jūlija, vai
iv) no brīža, kad pārvaldnieks saņēmis atļauju saskaņā ar šo direktīvu?
b) Vai atbilde uz šo jautājumu ir atkarīga no tā, vai vienošanās par atalgojumu, ko alternatīvo ieguldījumu fondu pārvaldnieks maksā darbiniekam vai uzņēmuma vadītājam, ir notikusi pirms vai pēc:
i) šīs direktīvas transponēšanas termiņa beigām;
ii) brīža, kad stājas spēkā šo direktīvu valsts tiesībās transponējošās normas;
iii) brīža, kad beidzies 61. panta 1. punktā noteiktais viena gada termiņš, proti, 2014. gada 21. jūlija;
iv) datuma, kurā alternatīvo ieguldījumu fondu pārvaldnieks saņēmis atļauju šādai darbībai?
2) Vai – ja no atbildes uz 1. jautājumu izriet, ka pēc šīs direktīvas transponēšanas valsts tiesībās alternatīvo ieguldījumu fondu pārvaldniekam noteiktu laikposmu ir vienīgi jāizrāda vislielākā uzcītība, lai ievērotu no šīs direktīvas izrietošos valsts tiesību aktus – šis pārvaldnieks izpilda šo pienākumu, ja šajā laikposmā pieņem darbā darbinieku vai ieceļ amatā uzņēmuma vadītāju ar tādiem atalgojuma nosacījumiem, kas neatbilst šīs direktīvas 13. pantu transponējošās valsts tiesību normas prasībām?”
III. Tiesvedība Tiesā
35. Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu tika reģistrēts Tiesā 2023. gada 21. martā.
36. Rakstiskus apsvērumus iesniedza HJ, IK un LM (kopīgi), Twenty First Capital, Francijas valdība un Komisija.
37. Tiesas sēdes rīkošana netika uzskatīta par vajadzīgu.
IV. Izvērtējums
A. Direktīvas 2011/61 piemērojamība
38. HJ, IK un LM uzskata, ka šajā lietā Direktīva 2011/61 neesot piemērojama ratione materiae, jo šī lieta ir par atalgojumu, kas nav saistīts ar AIF pārvaldību (17).
39. Cik zināms, uz lūgumiem sniegt prejudiciālu nolēmumu par Savienības tiesību interpretāciju attiecas nozīmīguma prezumpcija. Turklāt valsts tiesai, uzņemoties atbildību, jāizklāsta lietas faktiskie un tiesiskie apstākļi, kuru atbilstība īstenībai Tiesai nav jāpārbauda. Tiesa var atteikties lemt par kādu no šiem lūgumiem tikai izņēmuma gadījumos, kurus Tiesa ir precizējusi (18).
40. Šajā lietā iesniedzējtiesa apgalvo, ka strīdīgais atalgojums Direktīvas 2011/61 un valsts transponējošā tiesiskā regulējuma piemērošanas jomā ietilpst šo atalgojumu pamatā esošās darbības dēļ (19).
41. Balstoties uz šo premisu, kas Tiesai ir jāievēro, nepastāv neviens no apstākļiem, kas ļautu izslēgt direktīvas, uz kuru attiecas lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, piemērojamību.
B. Ievadapsvērumi
42. Saskaņā ar LESD 288. panta trešo daļu direktīva tām dalībvalstīm, kurām tā adresēta, uzliek saistības attiecībā uz sasniedzamo rezultātu, bet ļauj šo valstu iestādēm noteikt to īstenošanas formas un metodes.
43. Direktīvas ir adresētas (un saistošas) dalībvalstīm, un tāpēc principā tās nevar nedz tieši uzlikt pienākumus privātpersonām, nedz tikt piesauktas attiecībā pret privātpersonām (20).
44. Direktīvas 2011/61 īpatnība ir tāda, ka tajā ir noteikts pienākums AIFP, kuri veica darbības (saskaņā ar šo direktīvu) pirms 2013. gada 22. jūlija (21). Direktīvas 61. panta 1. punkts noteic, ka AIFP veic “visus vajadzīgos pasākumus, lai ievērotu attiecīgās valsts tiesību aktus, kuri izriet no šīs direktīvas”, un vajadzības gadījumā iesniedz pieteikumu atļaujas saņemšanai viena gada laikā pēc minētā datuma.
45. Šīs nupat minētās direktīvu īpatnības dēļ tieši dalībvalstis ir tās, kam jānodrošina, ka AIFP ievēro Direktīvu 2011/61 attiecībā uz to atļauju izsniegšanu, darbības veikšanu un AIF pārvaldības pārredzamību.
C. Pirmā prejudiciālā jautājuma a) daļa
46. Iesniedzējtiesa lūdz Tiesu precizēt, no kura brīža “pārvaldniekiem, kuri darbību saskaņā ar [Direktīvu 2011/61] bija veikuši pirms 2013. gada 22. jūlija, ir jāpilda ar atalgojuma politiku un praksi saistītie pienākumi”.
47. Saskaņā ar Direktīvas 2011/61 13. pantu dalībvalstis prasa, lai AIFP noteiktu kategoriju darbiniekiem piemērotu tādu atalgojuma politiku un praksi (22), kas atbilstu stabilas un efektīvas riska pārvaldības principiem un veicinātu tos. Tiek sagaidīts, ka šī politika un prakse “nerosina uzņemties risku, kas neatbilst to pārvaldībā esošo AIF riska profiliem, nolikumiem vai dibināšanas dokumentiem”.
48. Direktīvas 2011/61 66. pantā ir sīki izklāstīts, kā tās saturs ir jātransponē valsts tiesībās, proti:
– saskaņā ar šā panta 1. punktu dalībvalstis vēlākais līdz 2013. gada 22. jūlijam pieņem un publicē normatīvos un administratīvos aktus, kas vajadzīgi, lai izpildītu šīs direktīvas prasības (23);
– saskaņā ar šā panta 2. punktu “šā panta 1. punktā minētos normatīvos un administratīvos aktus dalībvalstis piemēro no 2013. gada 22. jūlija”.
49. Direktīvas 2011/61 13. panta 1. punkts, lasot to kopsakarā ar tās 66. panta 1. un 2. punktu, liecina par to, ka dalībvalstīm no 2013. gada 22. jūlija bija pienākums pieprasīt, lai AIFP būtu atalgojuma politika un prakse, kas ir saderīga ar stabilu un efektīvu riska pārvaldību un atbilst šīs direktīvas II pielikumam.
50. Šo vispārīgo kārtību tomēr papildina pārejas noteikums attiecībā uz tiem “AIFP, kuri veic darbības atbilstoši [Direktīvai 2011/61] pirms 2013. gada 22. jūlija”. Šie AIFP “veic visus vajadzīgos pasākumus, lai ievērotu attiecīgās valsts tiesību aktus, kuri izriet no šīs direktīvas, un viena gada laikā pēc minētās dienas iesniedz atļaujas pieteikumu” (24).
51. Pārejas režīma ieviešana attiecībā uz AIFP, kas jau (pirms 2013. gada 22. jūlija) veica Direktīvas 2011/61 piemērošanas jomā ietilpstošās darbības, ir jo īpaši nozīmīga šajā lietā. No tā – gan ar manis turpinājumā izteikto atrunu – izriet, ka šiem AIFP nebija tūlītēja pienākuma pilnībā ievērot Direktīvas 2011/61 noteikumus attiecībā uz to augstākā līmeņa darbinieku atalgojumu.
52. No šīs premisas secinu, ka iesniedzējtiesas pirmās divas postulētās hipotēzes ir jāizslēdz, proti, tiem AIFP, kas veica darbību pirms 2013. gada 22. jūlija, pienākumi attiecībā uz atalgojumu nav radušies ne “pēc šīs direktīvas transponēšanas termiņa beigām” (1. jautājuma a) daļas i) hipotēze), ne “no brīža, kad stājas spēkā šo direktīvu valsts tiesībās transponējošās normas” (1. jautājuma a) daļas ii) hipotēze).
53. Jāatzīst, ka Direktīvas 2011/61 61. panta 1. punkta formulējums nav gluži nepārprotams, proti, vārdkopa “viena gada laikā pēc minētās dienas [2013. gada 22. jūlija]” varētu tikt interpretēta jebkurā no abām nozīmēm, kas norādītas iesniedzējtiesas postulētajās iii) un iv) hipotēzē.
54. Tādējādi jautājums ir par to, vai tiem AIFP, kas veica darbību pirms 2013. gada 22. jūlija, laikā no minētās dienas līdz 2014. gada 22. jūlijam bija pienākums vai nu veikt nepieciešamos pasākumus, lai izpildītu savus pienākumus, un iesniegt pieteikumu atļaujas saņemšanai, vai arī tikai iesniegt šādu pieteikumu.
55. Savienības tiesību normas interpretācijā jāņem vērā ne tikai tās formulējums, bet arī konteksts, kurā tā ir ietverta, kā arī mērķi un nolūks, kādi ir tiesību aktam, kurā tā ietilpst (25).
56. Direktīvas 2011/61 61. panta 1. punkts ir jāsaista ar šīs pašas direktīvas 13. panta 1. punktu un 66. panta 1. punktu un 2. punktu. To kopīgs lasījums, kā jau teicu, liecina, ka dalībvalstīm bija pienākums pieprasīt, lai AIFP no 2013. gada 22. jūlija būtu tāda atalgojuma politika un prakse, kas atbilst stabilas un efektīvas riska pārvaldības principiem.
57. Tomēr Savienības likumdevējs ir gribējis atvēlēt pārejas režīmu tiem AIFP, kuri jau veica Direktīvas 2011/61 piemērošanas jomā ietilpstošu darbību. Pārejas periods bija paredzēts, lai ļautu šai AIFP kategorijai pakāpeniski pielāgoties šīs direktīvas prasībām.
58. Analizējot kontekstu, kādā iekļaujas Direktīvas 2011/61 61. pants, ir redzams, cik svarīga ir tajā ieviestā atļauju sistēma. Iesniedzējtiesa jautā tieši par to, vai var konstatēt saikni “starp atļaujas saņemšanu un no direktīvas izrietošo noteikumu attiecināmību” (26).
59. Dalībvalstīm jānodrošina, ka neviens AIFP nepārvalda AIF, nesaņēmis atļauju saskaņā ar Direktīvu 2011/61. Tiem AIFP, kas saņēmuši atļauju saskaņā ar Direktīvu 2011/61, vienmēr jāievēro Direktīvā 2011/61 noteiktās atļaujas piešķiršanas prasības (27).
60. Informācijā, kas AIFP jāsniedz kompetentajām iestādēm, lai saņemtu atļauju, ir iekļauta tieši informācija par “atalgojuma politikas pamatnostādnēm un praksi saskaņā ar 13. pantu” (28).
61. Šādu atļauju piešķir “vienīgi tad, ja [iestādes] ir pārliecinājušās, ka AIFP spēs izpildīt šīs direktīvas nosacījumus” (29). Pēc atļaujas piešķiršanas AIFP ir tiesīgi pārvaldīt AIF, īstenojot atļaujas pieteikumā aprakstītās ieguldījumu stratēģijas savā izcelsmes dalībvalstī (30).
62. Direktīvas 2011/61 61. panta 1. punktā arī prasīts, lai tie AIFP, kas veic darbību pirms 2013. gada 22. jūlija, gada laikā no minētās dienas iesniegtu pieteikumu atļaujas saņemšanai saskaņā ar minētajā direktīvā aprakstītajiem nosacījumiem.
63. No Direktīvas 2011/61 7., 8. un 61. panta izriet, ka tiem AIFP, kas veica darbību pirms 2013. gada 22. jūlija, pirms obligātās atļaujas saņemšanas nebija pienākuma pilnībā ievērot minētajā tiesību aktā noteiktos pienākumus attiecībā uz atalgojumu.
64. Gluži pretēji, šie pienākumi tiem ir saistoši pēc tam, kad kompetentās valsts iestādes ir piešķīrušas atļauju, izvērtējot AIFP spēju pro futuro ievērot no Direktīvas 2011/61 izrietošos noteikumus. Un, ja – kā jau norādīju – AIFP darbības veikšanai ir nepieciešama atļauja, ir gluži konsekventi, ka uz atalgojuma politiku pirms atļaujas piešķiršanas dienas neattiecas tikpat stingri nosacījumi kā uz atalgojuma politiku pēc šīs atļaujas piešķiršanas.
65. Tādējādi piekrītu IK, HJ, LM un Francijas valdībai, ka tiem AIFP, kas veica darbību pirms 2013. gada 22. jūlija, viss pienākumu kopums bija jāpilda no dienas, kad kompetentās valsts iestādes bija piešķīrušas tiem darbības atļauju (31). Sākot ar šo brīdi uz visiem AIFP (neatkarīgi no tā, vai tie veica darbību pirms 2013. gada 22. jūlija vai sāka darbību pēc šā datuma) pilnībā attiecas Direktīvas 2011/61 vispārīgais regulējums.
66. Šāda interpretācija neapdraud Direktīvā 2011/61 izvirzīto mērķu sasniegšanu.
67. Tiesa ir nospriedusi, ka šie mērķi ir “aizsargāt ieguldītājus, it īpaši, ja viņu intereses var nonākt konfliktā ar fondu pārvaldnieku interesēm gan no ieguldījumu lēmumu izraisīta riska, gan to ilgtspējas viedokļa, kā arī lai garantētu finanšu sistēmas stabilitāti” (32).
68. Tiesa arī ir atzinusi, ka “[Direktīvā 2011/61] noteiktās atalgojuma politikas un prakses mērķis šajā kontekstā ir veicināt stabilu un efektīvu risku pārvaldību, kā arī nerosināt uzņemties risku, kas neatbilst [..] AIF riska profiliem, nolikumiem vai dibināšanas dokumentiem” (33).
69. Neuzskatu, ka šos mērķus sasniegt liegtu apstāklis, ka tiem AIFP, kuri veica darbību pirms 2013. gada 22. jūlija, tiek atvēlēts pārejas pielāgošanās periods līdz brīdim, kad tie saņem obligāto atļauju. Šāda pārejas perioda izmantošanas iespēja arī ļauj salāgot šo mērķu sasniegšanu ar nepieciešamību pēc tiesiskās drošības.
70. Šādas nostājas atbalstam ir minami vismaz divi argumenti:
– pirmkārt, pielāgošanās pārejas periodā AIFP nebija atbrīvoti no neviena no Direktīvā 2011/61 noteiktajiem pienākumiem. Kā paskaidrošu turpinājumā, tiem bija jācenšas veikt pasākumus, kuri nebūtu nesaderīgi ar valsts tiesisko regulējumu, kas izriet no minētās direktīvas (34);
– otrkārt, kā norādījusi Komisija, Direktīvas 2011/61 61. panta 1. punkta mērķis bija atvēlēt tiem AIFP, kas veica darbību pirms 2013. gada 22. jūlija, zināmu laiku tālab, lai tie varētu sagatavoties ar šo direktīvu ieviesto (jauno) prasību izpildei nolūkā saņemt atļauju.
71. Kopumā tiem AIFP, kas veica darbību pirms 2013. gada 22. jūlija, bija pienākums pilnībā izpildīt šajā direktīvā noteiktos pienākumus tikai pēc (obligātās) atļaujas saņemšanas, kura tiem bija jālūdz viena gada laikā pēc minētā datuma. Atalgojumam, kas izmaksāts pēc atļaujas saņemšanas, bija jāatbilst Direktīvas 2011/61 13. panta 1. punktam.
72. Tādu pašu interpretāciju atbalsta arī EVTI, proti, iestāde, kurai Direktīvā 2011/61 ir noteikta “vispārējā koordinējošā loma” (35). Šīs direktīvas 13. panta 2. punktā šai iestādei ir uzticēts uzdevums izstrādāt “pamatnostādnes attiecībā uz pārdomātu atalgojuma politiku, kas atbilst II pielikumā noteiktajiem principiem” (36).
73. EVTI norāda, ka pēc atļaujas saņemšanas AIFP ir jāievēro Direktīvas 2011/61 noteikumi un Pamatnostādnes atalgojuma jomā, kas piemērojamas no atļaujas saņemšanas brīža (37).
74. Jāpiebilst, ka, EVTI ieskatā, attiecībā uz atalgojuma mainīgo daļu Direktīvas 2011/61 noteikumi ir saistoši nākamajā pārskata gadā pēc atļaujas piešķiršanas dienas (38).
D. Pirmā prejudiciālā jautājuma b) daļa
75. Iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, kāda ietekme pamatlietā varētu būt apstāklim, ka par AIFP izmaksāto atalgojumu tika panākta vienošanās pirms vai pēc kāda no tās hipotētiski norādītajiem datumiem (kas atbilst pirmā jautājuma a) daļā norādītajiem).
76. Manuprāt, tam, kurā brīdī ir noslēgta vienošanās par atalgojumu, šajā lietā nav nozīmes (39). Tā kā līdzēju gribas izpausme neprevalē pār likumdevēja nodomu, Direktīvas 2011/61 13. panta 1. punkta piemērojamība nav padarāma atkarīga no šā subjektīvā elementa.
77. Piekrītu arī šim EVTI vērtējumam, proti, ka tam, kad tieši ir noslēgts līgums par atalgojumu, nav izšķirošas nozīmes. EVTI uzskata, ka tās pamatnostādnēs (40) ietvertie noteikumi par mainīgo atalgojumu ir piemērojami, tiklīdz AIFP ir saņēmis atļauju (41).
78. Manis atbalstītā tēze atbilst Tiesas judikatūrai, kas noteic:
– “principā jauna tiesību norma ir piemērojama, sākot no tā akta spēkā stāšanās brīža, kurā tā ir ietverta. Lai gan tā nav piemērojama tiesiskām situācijām, kas radušās un pilnībā izveidojušās iepriekšējo tiesību normu darbības laikā, tā ir piemērojama to situāciju sekām nākotnē, kurām bija piemērojama iepriekšējā tiesību norma, kā arī jaunām tiesiskām situācijām. Ievērojot tiesību aktu atpakaļejoša spēka aizlieguma principu, citādi var būt tikai tad, ja jaunajai tiesību normai ir pievienoti īpaši noteikumi, kas īpaši paredz tās piemērošanas laikā nosacījumus” (42);
– “konkrētāk, runājot par direktīvām, parasti tikai juridiskās situācijas, kas radušās pēc direktīvas transponēšanas termiņa beigām, var tikt saistītas ar šīs direktīvas piemērojamību ratione temporis” (43);
– “tātad tas pats a fortiori attiecas uz juridiskām situācijām, kas radušās iepriekšējās tiesību normas spēkā esamības laikā un kas turpina radīt sekas pēc tam, kad ir stājušies spēkā valsts tiesību akti, kuri pieņemti direktīvas transponēšanai pēc tās transponēšanas termiņa beigām” (44).
79. Tāda atalgojuma izmaksa, kurš izriet no līguma, kas noslēgts laikā, kad tam AIFP, kas veica darbību pirms 2013. gada 22. jūlija, vēl nebija obligātās atļaujas, manuprāt, ir viena no iespējamām sekām nākotnē, kas radusies iepriekšējā noteikuma spēkā esamības laikā. Tādējādi nekas neliedz jaunajai normai (proti, Direktīvai 2011/61) attiekties arī uz atalgojumu, kas maksājams no brīža, kad šī direktīva ir pilnībā kļuvusi piemērojama, neatkarīgi no tā, kad tikusi noslēgta agrākā inter partes vienošanās.
E. Starpsecinājums
80. Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, uzskatu, ka saskaņā ar Direktīvas 2011/61 13. pantu un 61. panta 1. punktu dalībvalstīm bija pienākums prasīt, lai tie AIFP, kas veica darbību pirms 2013. gada 22. jūlija, pilnībā ievērotu pienākumus attiecībā uz atalgojuma politiku un praksi no dienas, kad tie saņēma atļauju veikt darbību kā AIFP.
F. Otrais prejudiciālais jautājums
81. Šo jautājumu iesniedzējtiesa uzdod gadījumam, “ja no atbildes uz 1. jautājumu izriet, ka pēc šīs direktīvas transponēšanas valsts tiesībās alternatīvo ieguldījumu fondu pārvaldniekam noteiktu laikposmu ir vienīgi jāizrāda vislielākā uzcītība, lai ievērotu no šīs direktīvas izrietošos valsts tiesību aktus”.
82. Ar šādu premisu šis jautājums tiek formulēts šādi: “Vai [AIFP] izpilda šo pienākumu, ja šajā laikposmā pieņem darbā darbinieku vai ieceļ amatā uzņēmuma vadītāju ar tādiem atalgojuma nosacījumiem, kas neatbilst [Direktīvas 2011/61] 13. pantu transponējošās valsts tiesību normas prasībām?”
83. Kā jau nupat esmu norādījis, dalībvalstīm bija pienākums prasīt, lai tie AIFP, kas veica darbību pirms 2013. gada 22. jūlija, no nepieciešamās atļaujas saņemšanas dienas pilnībā ievērotu tādu atalgojuma politiku un praksi, ko paredz šī direktīva un to transponējošās valsts tiesību normas.
84. Esmu arī norādījis, ka Direktīvas 2011/61 61. panta 1. punktā ir noteikts pārejas režīms, kas attiecas uz tiem AIFP, kuri veica darbību pirms 2013. gada 22. jūlija. Šajā pārejas periodā AIFP veic “visus vajadzīgos pasākumus, lai ievērotu attiecīgās valsts tiesību aktus, kuri izriet no [Direktīvas 2011/61]”.
85. Jautājums rodas par šīs nupat minētās vārdkopas (veic visus vajadzīgos pasākumus) nozīmi saistībā ar pienākumu izpildi atalgojuma politikas un prakses jomā.
86. Konkrēti jautājums par to, vai rīcība, kas ir pretrunā Direktīvas 2011/61 13. pantam, taču veikta pirms atļaujas izsniegšanas, ir vai nav atbilstīga šīs direktīvas 61. panta 1. punktam.
87. Manuprāt, kopš 2013. gada 22. jūlija tiem AIFP, kas šajā laikā jau veica darbību, bija pienākums (attiecībā uz atalgojuma politiku un praksi), kas pēc sava rakstura bija ne tik saistošs kā pienākums, kas tiem rodas no atļaujas saņemšanas brīža.
88. Pārejas režīms, kas paredzēts Direktīvas 2011/61 61. panta 1. punktā, lasot to kopsakarā ar tās 13. pantu, ir situējams kaut kur pa vidu starp pilnīgu atbrīvojumu no pienākuma ievērot no Direktīvas 2011/61 izrietošo atalgojuma politiku un praksi un pilnīgu prasību par šīs pašas politikas un prakses stingru ievērošanu.
89. Līdzsvaru starp pilnīgu pakļautību šīm prasībām un pilnīgu atbrīvojumu no tām var rast – kā ierosina Komisija (45) –, pieņemot, ka šajā pārejas periodā Direktīvas 2011/61 61. panta 1. punkts darbojas kā “vislielākās uzcītības (“best efforts”) klauzula. Savienības likumdevējs ir vēlējies panākt tikai to, lai šajā ziņā tiktu izrādīta uzcītība, nevis noteikt konkrētus sasniedzamos rezultātus (46).
90. Manuprāt, šāda interpretācija gan respektē pārejas režīma ārkārtīgumu (salāgojot to ar tiesiskās drošības prasībām), gan ir saskanīga ar Direktīvā 2011/61 izvirzīto mērķi.
91. Tāpēc minētais pārejas režīms ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem AIFP, kas veica darbību pirms 2013. gada 22. jūlija, bija pakāpeniski jāpielāgo sava prakse Direktīvas 2011/61 noteikumiem. Šie noteikumi turpretim bija pilnībā saistoši tiem AIFP, kas šajā datumā neveica nekādu Direktīvā 2011/61 reglamentēto darbību.
92. Tikai tāda rīcība laikposmā no 2013. gada 22. jūlija līdz atļaujas saņemšanas dienai, kas liecina par klaju atkāpšanos no šiem noteikumiem, var tikt uzskatīta par tādu, kas ir pretrunā Direktīvas 2011/61 61. panta 1. punktam, lasot to kopsakarā ar tās 13. pantu.
93. Manuprāt, šī interpretācija ir viskonsekventākā, ņemot vērā kontekstu, kurā iekļaujas gan šī, gan citas Direktīvas 2011/61 normas. Proti, kā norāda Francijas valdība:
– no vispārīgajiem AIFP darbības principiem pirmais ir tāds, ka AIFP “rīkojas godīgi, pietiekami prasmīgi, rūpīgi un uzcītīgi, un taisnīgi, veicot savas darbības” (47);
– lai gan tiem AIFP, kas veica darbību pirms 2013. gada 22. jūlija, bija pilnībā jāievēro Direktīvā 2011/61 noteiktie pienākumi no atļaujas saņemšanas dienas, tiem nebija atļauts rīkoties tā, lai apdraudētu ar šo pašu direktīvu izveidotā tiesiskā regulējuma īstenošanu. Pretējā gadījumā tiktu apdraudēts mērķis nodrošināt ieguldītāju aizsardzību augstā līmenī.
94. Īsumā sakot, tie AIFP, kas veica darbību saskaņā ar Direktīvu 2011/61 pirms 2013. gada 22. jūlija, pēc šā datuma un pirms atļaujas saņemšanas nebija tiesīgi piekopt rīcību, kas liecina par klaju atkāpšanos no uzcītības, kas no tiem bija sagaidāma šajā laikposmā.
V. Secinājumi
95. Ņemot vērā iepriekš minēto, ierosinu atbildēt uz cour de cassation (Kasācijas tiesa, Francija) uzdotajiem jautājumiem šādi:
Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2011/61/ES (2011. gada 8. jūnijs) par alternatīvo ieguldījumu fondu pārvaldniekiem un par grozījumiem Direktīvā 2003/41/EK, Direktīvā 2009/65/EK, Regulā (EK) Nr. 1060/2009 un Regulā (ES) Nr. 1095/2010 13. pants un 61. panta 1. punkts
ir jāinterpretē tādējādi, ka
– dalībvalstīm bija pienākums prasīt, lai alternatīvo ieguldījumu fondu pārvaldnieki, kuri veica darbības atbilstoši Direktīvai 2011/61 pirms 2013. gada 22. jūlija, pilnībā ievērotu no šīs direktīvas izrietošos pienākumus attiecībā uz atalgojuma politiku un praksi no dienas, kad tie saņēmuši atļauju, kas tiem bija jāpieprasa viena gada laikā no 2013. gada 22. jūlija;
– minēto alternatīvo ieguldījumu fondu pārvaldnieku (kuri veica darbības atbilstoši Direktīvai 2011/61 pirms 2013. gada 22. jūlija) rīcība pēc 2013. gada 22. jūlija, taču pirms atļaujas saņemšanas var tikt uzskatīta par pretēju šīs direktīvas 13. pantam un 61. panta 1. punktam, ja tā klaji draud vājināt ar šo direktīvu izveidotā tiesiskā regulējuma piemērošanu.