Lieta C‑491/21
WA
pret
Direcţia pentru Evidenţa Persoanelor şi Administrarea Bazelor de Date din Ministerul Afacerilor Interne
(Înalta Curte de Casaţie şi Justiţie lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Tiesas (pirmā palāta) 2024. gada 22. februāra spriedums
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Savienības pilsonība – LESD 21. pants – Tiesības brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā – Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 45. pants – Direktīva 2004/38/EK – 4. pants – Personas apliecības izsniegšana – Dzīvesvietas (domicila) nosacījums izsniegšanas dalībvalstī – Šīs dalībvalsts iestāžu atteikums izsniegt personas apliecību vienam no tās pilsoņiem, kura dzīvesvieta ir citā dalībvalstī – Vienlīdzīga attieksme – Ierobežojumi – Attaisnojums
Savienības pilsonība – Tiesības uz brīvu pārvietošanos un uzturēšanos dalībvalstu teritorijā – Personas apliecības, kas ir derīgs ceļošanas dokuments Savienībā, izsniegšana – Savienības pilsonis, kurš ir izmantojis savas tiesības uz brīvu pārvietošanos un uzturēšanos – Viņa izcelsmes dalībvalsts iestāžu atteikums izsniegt viņam šādu personas apliecību tādēļ, ka viņa dzīvesvieta (domicils) ir citā dalībvalstī – Nepieļaujamība – Attaisnojums – Neesamība
(LESD 21. panta 1. punkts; Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 45. panta 1. punkts; Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2004/38 1.–4. apsvērums un 4. panta 3. punkts)
(skat. 25.–27., 33., 34., 36.–44., 46.–53., 58.–61. punktu un rezolutīvo daļu)
Rezumējums
Izskatījusi lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, Tiesa nospriež, ka LESD 21. pantā un Eiropas Savienība Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 45. panta 1. punktā nostiprinātās tiesības brīvi pārvietoties un uzturēties citās dalībvalstīs, kuru īstenošanas nosacījumi ir precizēti ar Direktīvu 2004/38 (1), nepieļauj tādus dalībvalsts tiesību aktus, saskaņā ar ko Eiropas Savienības pilsonim, kurš ir šīs dalībvalsts pilsonis un ir īstenojis savas tiesības brīvi pārvietoties un uzturēties citā dalībvalstī, tiek atteikta personas apliecības, kas ir derīgs ceļošanas dokuments Savienībā, izsniegšana tikai tādēļ, ka viņa dzīvesvieta (domicils) ir šajā citā dalībvalstī.
Prasītājs pamatlietā ir Rumānijas pilsonis, kurš kopš 2014. gada dzīvo Francijā un strādā par advokātu gan Francijā, gan Rumānijā. Rumānijas iestādes viņam ir izdevušas vienkāršu elektronisko pasi, kas ir ceļošanas dokuments, kurš ļauj viņam ceļot uz ārvalstīm un kurā norādīts, ka viņa dzīvesvieta (domicils) ir Francijā, kā arī pagaidu personas apliecību. Minēto apliecību izsniedz Rumānijas pilsoņiem, kuru dzīvesvieta (domicils) ir citā dalībvalstī un kuri īslaicīgi uzturas Rumānijā, un šī apliecība ir jāatjauno katru gadu. Pēdējā minētā apliecība nav ceļošanas dokuments.
2017. gada septembrī prasītājs pamatlietā lūdza izsniegt vienkāršu vai elektronisku personas apliecību, kas ir ceļošanas dokuments, kurš viņam būtu ļāvis pārvietoties uz Franciju. Šis lūgums tika noraidīts galvenokārt viņa dzīvesvietas ārvalstī dēļ.
Tādēļ 2017. gada decembrī viņš iesniedza pieteikumu Curtea de Apel București (Bukarestes Apelācijas tiesa, Rumānija), lūdzot šai tiesai uzdot, lai viņam tiktu izsniegts pieprasītais dokuments. Ar 2018. gada martā pasludinātu spriedumu šī tiesa noraidīja šo pieteikumu, motivējot ar to, ka Rumānijas tiesību akti neparedz šādu izsniegšanu dzīvesvietas ārvalstī gadījumā, un tas turklāt neesot pretrunā Savienības tiesībām. Turklāt šī tiesa uzskatīja, ka prasītājs pamatlietā nav diskriminēts, jo Rumānijas iestādes viņam ir izsniegušas vienkāršu elektronisko pasi.
Înalta Curte de Casaţie şi Justiţie (Augstā kasācijas tiesa, Rumānija), kas ir iesniedzējtiesa, izskatot kasācijas sūdzību par šo spriedumu, nolēma uzdot Tiesai jautājumu, vai Savienības tiesībām ir atbilstošs šis atteikums izsniegt prasītājam pamatlietā šo personas apliecību, kas ir derīgs ceļošanas dokuments Savienībā, tāpēc, ka minētā prasītāja dzīvesvieta (domicils) ir citā dalībvalstī.
Tiesas vērtējums
Vispirms Tiesa norāda, ka Rumānijas tiesību aktos saistībā ar ceļošanas dokumentu izsniegšanu vērojama atšķirīga attieksme pret Rumānijas pilsoņiem, kuri dzīvo Rumānijā, un tiem, kas dzīvo ārvalstīs. Pirmajiem minētajiem var tikt izsniegts viens vai divi ceļošanas dokumenti, kas viņiem ļauj pārvietoties Savienībā, proti, personas apliecība un/vai pase, savukārt otrajiem kā ceļošanas dokuments var tikt izsniegta tikai pase.
Tādēļ, izvērtējot šādas atšķirīgas attieksmes atbilstību Savienības tiesībām, pirmām kārtām, Tiesa uzsver, pirmkārt, ka Direktīvas 2004/38 4. panta 3. punkts (2) ļauj dalībvalstīm izvēlēties to ceļošanas dokumenta veidu, proti, personas apliecību vai pasi, kuru tām jāizsniedz saviem valstspiederīgajiem. Otrkārt, Tiesa tomēr atgādina, ka Direktīvas 2004/38 mērķis ir atvieglot individuālo un pamattiesību brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā, ko Savienības pilsoņiem tieši piešķir LESD 21. panta 1. punkts, īstenošanu. Tādējādi dalībvalstīm, īstenojot savu kompetenci personas apliecību izsniegšanas jomā, jārespektē Savienības tiesības un tostarp Līguma normas attiecībā uz brīvību pārvietoties un uzturēties to teritorijā, kā to paredz pēdējā minētā norma.
Otrām kārtām, Tiesa konstatē, ka attiecīgais regulējums, ciktāl tas prasa, lai Rumānijas pilsoņi, kuri dzīvo citās dalībvalstīs un vēlas vienlaikus saņemt pasi un personas apliecību, iedibinātu savu dzīvesvietu (domicilu) Rumānijā, rada mazāk labvēlīgu attieksmi pret minētajiem pilsoņiem un ir tiem nelabvēlīgs tikai tā iemesla dēļ, ka viņi ir īstenojuši savu pārvietošanās un uzturēšanās brīvību. Turklāt, ņemot vērā principu, ka Līgumā piedāvātās iespējas attiecībā uz Savienības pilsoņu pārvietošanos nevarētu tikt efektīvi izmantotas, ja dalībvalsts pilsonis varētu tikt atturēts tās izmantot tādu šķēršļu dēļ, kurus viņa dzīvošanai citā dalībvalstī rada viņa izcelsmes valsts tiesiskais regulējums, sodot viņu tikai par šo tiesību izmantošanu, Tiesa uzskata, ka attiecīgais tiesiskais regulējums pamatlietā var atturēt Rumānijas pilsoņus, kuri ir tādā situācijā kā prasītājs pamatlietā, īstenot savas tiesības uz brīvu pārvietošanos un uzturēšanos Savienībā. Proti, tādā situācijā esošiem Rumānijas pilsoņiem attiecībā uz personas apliecību un/vai pasu izsniegšanu jāsaskaras ar smagāku administratīvo slogu nekā Rumānijas pilsoņiem, kuri dzīvo Rumānijā. Līdz ar to attiecīgais tiesiskais regulējums pamatlietā rada ierobežojumu tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties, kas paredzētas gan LESD 21. panta 1. punktā, gan Hartas 45. panta 1. punktā, jo pēdējā minētā tiesību norma atspoguļo iepriekšējo.
Trešām kārtām, Tiesa atgādina, ka šāds ierobežojums no Savienības tiesību skatpunkta var tikt attaisnots vienīgi tad, ja tas ir attaisnots ar objektīviem vispārējo interešu apsvērumiem, kas nav atkarīgi no skarto personu pilsonības, un ir samērīgs ar mērķi, kuru ar valsts tiesībām leģitīmi ir gribēts sasniegt. No Tiesas judikatūras izriet, ka pasākums ir samērīgs tad, ja tas, būdams visnotaļ piemērots izvirzītā mērķa sasniegšanai, nepārsniedz tā sasniegšanai nepieciešamo. Šajā ziņā Rumānijas valdība kā attiecīgā tiesiskā regulējuma pamatlietā attaisnojumu izvirza atsevišķus administratīva rakstura apsvērumus, kas galvenokārt saistīti ar nepieciešamību piešķirt pierādījumu spēku personas apliecībā norādītajai dzīvesvietas (domicila) adresei un šīs adreses identifikācijas un kontroles, ko veic kompetentā valsts iestāde, efektivitāti. Izvērtējot šos dažādos argumentus, Tiesa norāda, pirmkārt, ka Rumānijas valdība nav pierādījusi saikni starp adreses norādi personas apliecībā un pienākumu atteikt personas apliecības izsniegšanu Rumānijas pilsoņiem, kuru dzīvesvieta (domicils) ir citā dalībvalstī. Otrkārt, tā atgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru administratīva rakstura apsvērumi nevar pamatot dalībvalsts atkāpi no Savienības tiesību normām. Tādēļ neviens no Rumānijas valdības izvirzītajiem argumentiem neļauj uzskatīt, ka konkrētais tiesiskais regulējums ir balstīts uz objektīviem vispārējo interešu apsvērumiem. Attiecīgi tāds tiesiskais regulējums veido neattaisnotu ierobežojumu Rumānijas pilsoņu, kuru dzīvesvieta (domicils) ir citā dalībvalstī, brīvībai pārvietoties un uzturēties Savienībā Direktīvas 2004/38 4. panta 3. punkta, aplūkota LESD 21. panta 1. punkta un Hartas 45. panta 1. punkta gaismā, izpratnē.