TIESAS SPRIEDUMS (astotā palāta)
2024. gada 25. janvārī (*)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Dabasgāzes iekšējais tirgus – Direktīva 2009/73/EK – 41. panta 17. punkts – Gāzes pārvades sistēma – Valsts regulatīvā iestāde – Maksas noteikšana par sistēmas lietošanu un pieslēgšanu sistēmai – Atlīdzības noteikšana par sistēmas operatora sniegtajiem pakalpojumiem – Jēdziens “puse, kuru skar regulatīvās iestādes lēmums” – Šī lēmuma pārsūdzēšana – Tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību – Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pants
Lietā C‑277/22
par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Fővárosi Törvényszék (Galvaspilsētas Budapeštas tiesa, Ungārija) iesniegusi ar 2022. gada 22. marta lēmumu un kas Tiesā reģistrēts 2022. gada 22. aprīlī, tiesvedībā
Global NRG Kereskedelmi és Tanácsadó Zrt.
pret
Magyar Energetikai és Közmű‑szabályozási Hivatal,
piedaloties:
FGSZ Földgázszállító Zrt.,
TIESA (astotā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs N. Pisarra [N. Piçarra] (referents), tiesneši M. Safjans [M. Safjan] un N. Jēskinens [N. Jääskinen],
ģenerāladvokāts: A. Rants [A. Rantos],
sekretāre: M. Krauzenbeka [M. Krausenböck], administratore,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2023. gada 7. septembra tiesas sēdi,
ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:
– Global NRG Kereskedelmi és Tanácsadó Zrt. vārdā – K. Bendzsel‑Zsebik, M. Kohlrusz un B. Világi, ügyvédek,
– Magyar Energetikai és Közmű‑szabályozási Hivatal vārdā – L. Hoschek, A. T. Kiss un F. F. Tölgyessy, juridiskās padomnieces,
– FGSZ Földgázszállító Zrt. vārdā – K. Barkasziné Takács un P. Németh, juridiskās padomnieces,
– Ungārijas valdības vārdā – M. Z. Fehér un M. M. Tátrai, pārstāvji,
– Spānijas valdības vārdā – A. Gavela Llopis un J. Ruiz Sánchez, pārstāves,
– Polijas valdības vārdā – B. Majczyna, pārstāvis,
– Somijas valdības vārdā – A. Laine, pārstāve,
– Eiropas Komisijas vārdā – O. Beynet, T. Scharf un A. Tokár, pārstāvji,
ņemot vērā pēc ģenerāladvokāta uzklausīšanas pieņemto lēmumu izskatīt lietu bez ģenerāladvokāta secinājumiem,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2009/73/EK (2009. gada 13. jūlijs) par kopīgiem noteikumiem attiecībā uz dabasgāzes iekšējo tirgu un par Direktīvas 2003/55/EK atcelšanu (OV 2009, L 211, 94. lpp.) 41. panta 17. punktu Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 47. panta gaismā.
2 Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar tiesvedību starp Global NRG Kereskedelmi és Tanácsadó Zrt. (turpmāk tekstā – “Global NRG”), sabiedrību, kas tirgo dabasgāzi, un Magyar Energetikai és Közmğ‑szabályozási Hivatal (Ungārijas enerģētikas un komunālo pakalpojumu nozares regulatīvā iestāde) (turpmāk tekstā – “valsts regulators”) par tāda valsts regulatora lēmuma likumību, ar ko noteikta maksa par dabasgāzes izmantošanu un pieslēgšanu dabasgāzes pārvades sistēmai, kā arī atlīdzība par šīs sistēmas operatora sniegtajiem pakalpojumiem.
Atbilstošās tiesību normas
Savienības tiesības
Direktīva 2009/73
3 Direktīvas 2009/73 33. apsvērums noteic:
“[..] Neatkarīgā struktūra, pie kuras var griezties puse, ko ietekmē valsts regulatora lēmums, varētu būt tiesa vai cita tiesu iestāde, kam ir pilnvaras veikt tiesas izskatīšanu [pārbaudi tiesā].”
4 Šīs direktīvas 32. panta “Trešo personu piekļuve” 1. punkts paredz:
“Dalībvalstis nodrošina tādas sistēmas ieviešanu, kas trešām personām dod piekļuvi pārvades un sadales sistēmām un [sašķidrinātas dabasgāzes (SDG)] iekārtām, pamatojoties uz publicētiem tarifiem, ko piemēro visiem tiesīgajiem lietotājiem, tostarp piegādes uzņēmumiem, kā arī objektīvi un bez sistēmas lietotāju diskriminācijas. Dalībvalstis nodrošina, ka šos tarifus vai to aprēķināšanas metodiku pirms to stāšanās spēkā saskaņā ar 41. pantu apstiprina 39. panta 1. punktā minētā regulatīvā iestāde, un ka šos tarifus un metodiku, ja apstiprina vienīgi metodiku, publicē pirms to stāšanās spēkā.”
5 Saskaņā ar minētās direktīvas 41. pantā “Regulatīvās iestādes pienākumi un pilnvaras” noteikto:
“1. Regulatīvajai iestādei ir šādi pienākumi:
a) atbilstīgi pārredzamiem kritērijiem noteikt vai apstiprināt pārvades vai sadales tarifus vai to aprēķināšanas metodiku;
[..]
6. Regulatīvo iestāžu kompetencē ir noteikt vai pietiekamu laiku pirms tās stāšanās spēkā apstiprināt vismaz tādu metodiku, ko izmanto, lai aprēķinātu vai paredzētu noteikumus un nosacījumus attiecībā uz:
a) pieslēgumu un piekļuvi valsts tīkliem, tostarp pārvades un sadales tarifiem, un noteikumiem un tarifiem, kas attiecas uz piekļuvi SDG iekārtām. [..];
[..]
10. Regulatīvās iestādes ir pilnvarotas vajadzības gadījumā prasīt pārvades, glabātavu, SDG un sadales sistēmu operatoriem grozīt noteikumus, tostarp šajā pantā minētos tarifus un metodiku, lai nodrošinātu to samērīgumu un nediskriminējošu piemērošanu. [..]
[..]
17. Dalībvalstis nodrošina piemērotus valsts līmeņa mehānismus, lai puse, kuru skar regulatīvās iestādes lēmums, varētu šo lēmumu pārsūdzēt no iesaistītajām pusēm un no valdībām neatkarīgā struktūrā.”
Regula (EK) Nr. 715/2009
6 Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 715/2009 (2009. gada 13. jūlijs) par nosacījumiem attiecībā uz piekļuvi dabasgāzes pārvades tīkliem un par Regulas (EK) Nr. 1775/2005 atcelšanu (OV 2009, L 211, 36. lpp.) 13. panta “Tīkla piekļuves tarifi” 1. punkts paredz:
“Tarifi vai to aprēķināšanas metodes, ko piemēro pārvades sistēmu operatori un ko apstiprinājušas regulatīvās iestādes saskaņā ar Direktīvas [2009/73] 41. panta 6. punktu, kā arī tarifi, kas publicēti saskaņā ar minētās direktīvas 32. panta 1. punktu, ir pārredzami, ņem vērā vajadzību pēc sistēmas viengabalainības un tās uzlabošanas un atspoguļo faktiskās izmaksas, ciktāl šīs izmaksas atbilst efektīva un strukturāli salīdzināma tīkla operatora izmaksām un ir pārredzamas, vienlaikus ietverot attiecīgu peļņu no ieguldījumiem un vajadzības gadījumā ņemot vērā tarifu salīdzinošo novērtēšanu, ko izstrādājušas regulatīvās iestādes. Tarifus vai to aprēķināšanas metodes piemēro bez diskriminācijas.”
Ungārijas tiesības
7 Földgázellátásról szóló 2008. évi XL. törvény (2008. gada Likums Nr. XL par dabasgāzes piegādi) (turpmāk tekstā – “Dabasgāzes piegādes likums”) 129./B panta 1. punkts paredz:
“Procedūrās, kurās nosaka tarifus par tīkla izmantošanu, tarifus pakalpojumiem, kurus var sniegt sistēmu operatori par īpašiem tarifiem, un pieslēguma tarifus, par tieši skarto personu atzīst vienīgi attiecīgās sistēmas operatoru.”
Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi
8 Ar 2021. gada 10. augusta lēmumu valsts regulators laikposmam no 2021. gada 1. oktobra līdz 2025. gada 30. septembrim noteica īpašus dabasgāzes piegādes tarifus, kas bija piemērojami dabasgāzes pārvades sistēmas operatoram FGSZ Földgázszállító Zrt., kā arī maksu par pieslēgumu gāzes pārvades cauruļvadu tīklam (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”). Šis lēmums ir balstīts uz agrāku valsts regulatora 2021. gada 30. marta lēmumu, ar kuru noteikta atsauces cenas aprēķināšanas metode un kuru Kúria (Augstākā tiesa, Ungārija) pēc Global NRG celtās prasības atzina par prettiesisku un atcēla ar atpakaļejošu spēku.
9 Global NRG arī cēla prasību atcelt apstrīdēto lēmumu iesniedzējtiesā Fővárosi Törvényszék (Galvaspilsētas Budapeštas tiesa, Ungārija). Tā apgalvo, ka šis lēmums ir prettiesisks, jo, pirmām kārtām, 2021. gada 30. marta lēmums tika atzīts par prettiesisku un, otrām kārtām, tiesību nodošanas pakalpojumam piemērojamie tarifi tika noteikti, pārkāpjot Komisijas Regulu (ES) 2017/460 (2017. gada 16. marts), ar ko izveido tīkla kodeksu par harmonizētām gāzes pārvades tarifu struktūrām (OV 2017, L 72, 29. lpp.).
10 Global NRG arī apgalvo: tā kā valsts tiesībās dabasgāzes pārvades sistēmas lietotājam ir piešķirtas tiesības pārsūdzēt tādus lēmumus kā 2021. gada 30. marta lēmums par atsauces cenas aprēķināšanas metodi, kas ir pamats šīs sistēmas izmantošanas maksu noteikšanai, Savienības tiesībām pretrunā ir liegt šādam lietotājam tiesības pārsūdzēt turpmāko lēmumu, kurā ir noteiktas minētās sistēmas izmantošanas maksas.
11 Valsts regulators lūdz prasību noraidīt galvenokārt tādēļ, ka Global NRG nav “tiesību celt prasību pēc būtības”, ņemot vērā, ka šī sabiedrība nepiedalījās apstrīdētā lēmuma pieņemšanas procedūrā un tai nav nekādas tiešas saiknes ar šīs procedūras priekšmetu. Šādos apstākļos ar šo lēmumu Global NRG esot skarta tikai netieši un ar tās ekonomisko interesi vien nepietiekot, lai pamatotu tiesības pārsūdzēt minēto lēmumu.
12 Iesniedzējtiesa atgādina: Global NRG uzskata, ka, tā kā apstrīdētajā lēmumā noteiktie tarifi ir saistoši gan dabasgāzes pārvades sistēmas operatoram, gan lietotājam, tie šī lietotāja tiesības un leģitīmās intereses skar tieši. Tomēr tā precizē, ka saskaņā ar Ungārijas tiesībām, ja prasību ir cēlusi persona, kurai – tāpat kā Global NRG – ir locus standi no procesuālā viedokļa, ir jāpārbauda, vai šai personai ir arī locus standi pēc būtības, proti, vai apstrīdētais lēmums tieši skar tās tiesības vai leģitīmās intereses, kas ir nosacījums, no kura ir atkarīga iespēja šai tiesai izskatīt prasību, ko šāda persona ir cēlusi par šo lēmumu pēc būtības.
13 Šajā gadījumā minētā tiesa norāda, ka, pirms izlemt lietu par Global NRG celto prasību pēc būtības, ir jāpārbauda, vai šī sabiedrība var tikt kvalificēta kā “puse, kuru skar regulatīvās iestādes lēmums” Direktīvas 2009/73 41. panta 17. punkta izpratnē. Tā kā šis jēdziens šajā direktīvā nav definēts, tas esot jāizvērtē, ņemot vērā 2015. gada 19. marta spriedumu E.ON Földgáz Trade (C‑510/13, EU:C:2015:189) un 2020. gada 16. jūlija spriedumu Komisija/Ungārija (Maksas par piekļuvi elektroenerģijas un dabasgāzes pārvades sistēmām) (C‑771/18, EU:C:2020:584).
14 Iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, pirmkārt, vai 41. panta 17. punktam, lasot to Hartas 47. pantā paredzēto tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību gaismā, ir pretrunā tāda valsts tiesību norma kā Dabasgāzes piegādes likuma 129./B panta 1. punkts, saskaņā ar kuru maksu par sistēmas izmantošanu, pārvadi un pieslēgumu, kā arī atlīdzību par šīs sistēmas operatora sniegtajiem pakalpojumiem noteikšanas procedūrās tikai šis pēdējais minētais operators tiek uzskatīts par “pusi, kuru skar regulatīvās iestādes lēmums” minētā 41. panta 17. punkta izpratnē, izslēdzot visus pārējos dabasgāzes nozares tirgus dalībniekus. Minētā tiesa uzskata, ka 129./B panta 1. punktā tai tādējādi ir noteikts pienākums noraidīt Global NRG celto prasību, to neizskatot pēc būtības, un, pēc tās domām, tas ir Direktīvas 2009/73 41. panta 17. punktā paredzēto pārsūdzības tiesību “nesamērīgs ierobežojums”.
15 Otrkārt, minētā tiesa, pamatojoties uz 2015. gada 19. marta sprieduma E.ON Földgáz Trade (C‑510/13, EU:C:2015:189) 48. un 49. punktu, uzskata, ka tādam tirgus dalībniekam kā Global NRG ir pārsūdzības tiesības, jo apstrīdētais lēmums to skar tieši. Šajā ziņā tā norāda, ka dabasgāzes pārvades sistēmas operatoram ir jāpiemēro tirgus dalībniekam šajā lēmumā noteiktie īpašie tarifi un ka šis tirgus dalībnieks nevar veikt savu darbību pirms to summu nomaksas, kas šajā saistībā ir prasītas.
16 Šādos apstākļos Fővárosi Törvényszék (Galvaspilsētas Budapeštas tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai Direktīvas 2009/73 41. panta 17. punkts, lasot to Hartas 47. panta gaismā, ir jāinterpretē tādējādi, ka tam pretrunā ir tāds valsts tiesiskais regulējums, atbilstoši kuram šīs dalībvalsts regulatīvās iestādes procedūrās, kurās tiek noteikti tarifi sistēmas lietošanai, tarifi pakalpojumiem, kurus var sniegt sistēmas operatori par īpašiem tarifiem, un pieslēguma tarifi, nosacījumu par tieši skartu personu var izpildīt vienīgi sistēmas operators un vienīgi tam šādā statusā ir tiesības pārsūdzēt tiesā šādā procedūrā pieņemto lēmumu?
2) Ja Tiesa sniedz apstiprinošu atbildi uz pirmo jautājumu, vai Direktīvas 2009/73 41. panta 17. punkts, lasot to Hartas 47. panta gaismā, ir jāinterpretē tādējādi, ka, piemērojot minēto tiesību normu tādā gadījumā kā pamatlietā, dabasgāzes tirgus dalībnieks – kas atrodas tādā situācijā kā pieteicēja, no kuras sistēmas operatori saskaņā ar valsts regulatīvās iestādes lēmumu, ar kuru noteikti tarifi sistēmas lietošanai, tarifi pakalpojumiem, kurus var sniegt sistēmas operatori par īpašiem tarifiem, un pieslēguma tarifi, iekasē tarifu par tāda veida pakalpojumu, kuru var sniegt, piemērojot īpašu tarifu, – ir uzskatāms par personu, kuru skar minētais lēmums, un līdz ar to par personu, kurai ir tiesības apstrīdēt tiesā šo lēmumu?”
Par prejudiciālajiem jautājumiem
17 Ar abiem jautājumiem, kuri ir jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 2009/73 41. panta 17. punkts, lasot to Hartas 47. panta pirmās daļas gaismā, ir jāinterpretē tādējādi, ka tam ir pretrunā tāds dalībvalsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru tikai dabasgāzes pārvades sistēmas operators ir kvalificēts kā “puse, kuru skar” valsts regulatīvās iestādes lēmums, ar kuru ir noteiktas maksas par pieslēgumu šai sistēmai un tās izmantošanu, kā arī atlīdzība par šī operatora sniegtajiem pakalpojumiem, un tādējādi tikai šim operatoram ir locus standi, lai iesniegtu “efektīvu tiesību aizsardzības līdzekli” par šo lēmumu.
18 Direktīvas 2009/73 41. panta 17. punktā kopsakarā ar tās 33. apsvērumu dalībvalstīm ir noteikts pienākums valsts līmenī izveidot piemērotus mehānismus, kas pusei, kuru skar valsts regulatīvās iestādes lēmums, ļautu vērsties no iesaistītajām pusēm un valdībām neatkarīgā struktūrā, “kas varētu būt tiesa vai cita tiesu iestāde, kam ir pilnvaras veikt tiesas izskatīšanu [pārbaudi tiesā]”. Šāda prasība izriet no efektīvas tiesību aizsardzības tiesā principa, kas ir Hartas 47. pantā nostiprināts vispārējs Savienības tiesību princips (spriedums, 2021. gada 2. septembris, Komisija/Vācija (Direktīvas 2009/72 un Direktīvas 2009/73 transponēšana), C‑718/18, EU:C:2021:662, 128. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).
19 Pirmkārt, lai gan “skartās puses” jēdziens 41. panta 17. punkta izpratnē Direktīvā 2009/73 nav definēts, Tiesa jau ir interpretējusi līdzīgu tiesību normu, proti, Padomes Direktīvas 90/387/EEK (1990. gada 28. jūnijs) par sakaru pakalpojumu iekšējā tirgus izveidi, ieviešot atvērtā tīkla nodrošinājumu (OV 1990, L 192, 1. lpp.), kas grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes 1997. gada 6. oktobra Direktīvu 97/51/EK (OV 1997, L 295, 23. lpp.), 5.a panta 3. punktu, un norādījusi: tirgus dalībnieks, kurš nav valsts regulatīvās iestādes lēmuma adresāts, iegūst skartās puses statusu tad, ja šāds lēmums potenciāli apdraud tā tiesības, pirmām kārtām, tā satura dēļ un, otrām kārtām, šīs puses veiktās vai paredzētās darbības dēļ. Tā precizēja, ka līgumsaistības starp tirgus dalībnieku un šī lēmuma adresātu nav nepieciešamas, lai šāds lēmums potenciāli skartu šāda tirgus dalībnieka tiesības (spriedums, 2008. gada 24. aprīlis, Arcor, C‑55/06, EU:C:2008:244, 176. un 177. punkts).
20 Otrkārt, Tiesa attiecībā uz Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2003/55/EK (2003. gada 26. jūnijs) par kopīgiem noteikumiem attiecībā uz dabasgāzes iekšējo tirgu un par Direktīvas 98/30/EK atcelšanu (OV 2003, L 176, 57. lpp.), kurā – atšķirībā no Direktīvas 2009/73, kura tika pieņemta pēc tam, – nebija paredzēta neviena tiesību norma, ar kuru tirgus dalībniekiem skaidri būtu piešķirtas tiesības pārsūdzēt tiesā valsts regulatīvās iestādes lēmumus, nosprieda: ja valsts regulatīvā iestāde pieņem lēmumu par tirgus dalībnieku piekļuvi dabasgāzes pārvades sistēmai, pamatojoties uz Savienības tiesisko regulējumu, kurā tirgus dalībniekam, kuram ir gāzes pārvades atļauja, ir atzītas noteiktas tiesības, ir jāuzskata, ka šis lēmums potenciāli skar šī tirgus dalībnieka tiesības, pat ja tas nav šī lēmuma adresāts (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 19. marts, E.ON Földgáz Trade, C‑510/13, EU:C:2015:189, 38., 48. un 51. punkts).
21 Šajā ziņā ir jāuzsver, ka ar Direktīvas 2009/73 41. panta 1. punkta a) apakšpunktu valsts regulatīvajai iestādei ir piešķirtas pilnvaras “atbilstīgi pārredzamiem kritērijiem noteikt vai apstiprināt pārvades vai sadales tarifus vai to aprēķināšanas metodiku”. Šīs direktīvas 41. panta 6. punkta a) apakšpunktā šai iestādei ir piešķirtas arī pilnvaras noteikt vai apstiprināt vismaz tādu metodiku, ko izmanto, lai paredzētu nosacījumus attiecībā uz pieslēgumu un piekļuvi valsts tīkliem, tostarp piemērojamajiem pārvades un sadales tarifiem. Turklāt minētās direktīvas 41. panta 10. punktā minētajai iestādei ir piešķirtas pilnvaras lūgt pārvades sistēmu operatoriem vajadzības gadījumā grozīt noteikumus, tostarp šajā pantā minētos tarifus un metodiku, lai nodrošinātu to samērīgumu un nediskriminējošu piemērošanu.
22 Jāpiebilst, ka no Regulas Nr. 715/2009 13. panta 1. punkta izriet: maksa par piekļuvi tīkliem ir pārskatāma un bez diskriminācijas jāpiemēro visiem lietotājiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 16. jūlijs, Komisija/Ungārija (Maksas par piekļuvi elektroenerģijas un dabasgāzes pārvades sistēmām), C‑771/18, EU:C:2020:584, 46. punkts).
23 No iepriekš minētā izriet, ka tādam operatoram kā Global NRG ir jāpiemēro samērīga, pārskatāma un nediskriminējoša maksa un tarifi, pamatojoties uz iepriekš minētajām Direktīvas 2009/73 un Regulas Nr. 715/2009 normām. Neskarot pārbaudes, kas jāveic iesniedzējtiesai, apstrīdētais lēmums šādu tirgus dalībnieku varētu skart šo tiesību neievērošanas dēļ. Šādos apstākļos šādam tirgus dalībniekam ir jāatzīst puses, kuru skar šāds lēmums, statuss un līdz ar to – tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību pret šo lēmumu Direktīvas 2009/73 41. panta 17. punkta izpratnē (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 19. marts, E.ON Földgáz Trade, C‑510/13, EU:C:2015:189, 48. un 51. punkts).
24 Ja attiecīgajā jautājumā nav Savienības tiesiskā regulējuma, katras dalībvalsts tiesību sistēmā ir jānosaka kompetentās tiesas un jāparedz procesuālā kārtība, kādā ceļ prasības, lai aizsargātu tiesības, kuras tiesību subjektiem izriet no Savienības tiesībām, tomēr neaizskarot tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā (spriedums, 2020. gada 16. jūlijs, Komisija/Ungārija (Maksas par piekļuvi elektroenerģijas un dabasgāzes pārvades sistēmām), C‑771/18, EU:C:2020:584, 62 punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).
25 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru attiecībā uz tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību, lai tiesa varētu lemt par iebildumiem saistībā ar tiesībām un pienākumiem, kas izriet no Savienības tiesībām, šai tiesai atbilstoši Hartas 47. pantam jābūt kompetencei iztirzāt visus ar tajā izskatāmo strīdu saistītos faktu un tiesību jautājumus (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 16. jūlijs, Komisija/Ungārija (Maksas par piekļuvi elektroenerģijas un dabasgāzes pārvades sistēmām), C‑771/18, EU:C:2020:584, 64. punkts un tajā minētā judikatūra).
26 Šajā gadījumā iesniedzējtiesa uzskata, ka Dabasgāzes piegādes likuma 129./B panta 1. punkts tai neļauj pēc būtības izskatīt prasību, ko cēlis dabasgāzes tirgus operators, kuru skar tāda valsts regulatora kā Global NRG lēmums, tikai tādēļ, ka šis operators nav pārvaldes sistēmas operators. Ciktāl šī valsts tiesību norma nevar tikt interpretēta atbilstīgi Direktīvas 2009/73 41. panta 17. punktam atbilstoši šī sprieduma 23. punktā apstiprinātajai interpretācijai, minētā valsts tiesību norma nevarētu tikt uzskatīta par tādu, kurā paredzēti “piemēroti mehānismi” 41. panta 17. punkta izpratnē (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 16. jūlijs, Komisija/Ungārija (Maksas par piekļuvi elektroenerģijas un dabasgāzes pārvades sistēmām), C‑771/18, EU:C:2020:584, 65. punkts).
27 Ja šāda atbilstīga interpretācija nav iespējama, iesniedzējtiesai, pamatojoties uz Savienības tiesībām, Dabasgāzes piegādes likuma 129./B panta 1. punkts būtu jāatstāj nepiemērots tikai tad, ja Direktīvas 2009/73 41. panta 17. punktā paredzētais pienākums ir pietiekami precīzs un beznosacījuma, lai to varētu uzskatīt par tādu, kam ir tieša iedarbība. Proti, tas, ka tāds tiesību subjekts kā Global NRG, vēršoties pret tādu valsts iestādi kā valsts regulators, atsaucas uz direktīvas normu, kas nav pietiekami precīza un beznosacījuma, lai tai atzītu tiešu iedarbību, uz Savienības tiesību pamata vien nevar radīt tādu rezultātu, ka dalībvalsts tiesa atstāj bez piemērošanas valsts tiesību normu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 24. jūnijā, Popławski, C‑573/17, EU:C:2019:530, 64. punkts un tajā minētā judikatūra).
28 Savienības tiesību norma ir, pirmām kārtām, beznosacījumu, ja tajā ir noteikts pienākums, kas nav nedz saistīts ar kādu nosacījumu, nedz arī tā izpildes vai seku ziņā pakārtots kādam Savienības iestāžu vai dalībvalstu aktam, un, otrām kārtām, ir pietiekami precīza, lai uz to varētu atsaukties tiesību subjekts un tiesa to piemērotu, ja tajā nepārprotami ir noteikts pienākums. Turklāt, pat ja direktīvas norma dalībvalstīm atstāj zināmu rīcības brīvību, nosakot tās īstenošanas kārtību, šīs norma var tikt uzskatīta par tādu, kurai ir beznosacījuma un precīzs raksturs, ja ar to dalībvalstīm nepārprotami ir noteikts pienākums sasniegt precīzu rezultātu un nav paredzēts neviens nosacījums attiecībā uz tajā paredzētā noteikuma piemērošanu (spriedums, 2022. gada 8. marts, Bezirkshauptmannschaft Hartberg‑Fürstenfeld (Tieša iedarbība), C‑205/20, EU:C:2022:168, 18. un 19. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).
29 Šajā gadījumā no paša Direktīvas 2009/73 41. panta 17. punkta formulējuma izriet, ka dalībvalstīm ir jāparedz atbilstoši pārsūdzības mehānismi, lai ikviena puse, kuru skar valsts regulatīvās iestādes lēmums, to varētu apstrīdēt neatkarīgā struktūrā. Lai gan dalībvalstis saglabā zināmu rīcības brīvību, lemjot par šo pārsūdzības mehānismu būtību un kārtību, kā arī par neatkarīgas struktūras formu, tomēr, liekot izveidot šādu mehānismu, šī 41. panta 17. punktā dalībvalstīm nepārprotami ir noteikts precīzs pienākums, kas nav pakārtots nekādiem nosacījumiem attiecībā uz tajā paredzētā noteikuma piemērošanu, un tādējādi tajā bez nosacījumiem un pietiekami precīzi ir paredzēta pārsūdzības garantija pusēm, kuras šis lēmums skar (pēc analoģijas skat. spriedumus, 2022. gada 8. marts, Bezirkshauptmannschaft Hartberg‑Fürstenfeld (Tieša iedarbība), C‑205/20, EU:C:2022:168, 22.–29. punkts, kā arī 2023. gada 20. aprīlis, Autorità Garante della Concorrenza e del Mercato (Džinozas pašvaldība), C‑348/22, EU:C:2023:301, 67. punkts un tajā minētā judikatūra).
30 Līdz ar to ir jāatzīst, ka Direktīvas 2009/73 41. panta 17. punktam ir tieša iedarbība, un līdz ar to iesniedzējtiesai būs jāatstāj nepiemērotas šai tiesību normai pretrunā esošās valsts tiesības gadījumā, ja šīs tiesības nevarētu tikt interpretētas atbilstīgi minētajai tiesību normai.
31 Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, uz uzdotajiem jautājumiem jāatbild, ka Direktīvas 2009/73 41. panta 17. punkts, lasot to Hartas 47. panta pirmās daļas gaismā, ir jāinterpretē tādējādi, ka tam ir pretrunā tāds dalībvalsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru tikai dabasgāzes pārvades sistēmas operators ir kvalificēts kā “puse, kuru skar” valsts regulatīvās iestādes lēmums, ar kuru ir noteiktas maksas par pieslēgumu šai sistēmai un tās izmantošanu, kā arī atlīdzība par šī operatora sniegtajiem pakalpojumiem, un tādējādi tikai šim operatoram ir locus standi, lai iesniegtu “efektīvu tiesību aizsardzības līdzekli” par šo lēmumu.
Par tiesāšanās izdevumiem
32 Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (astotā palāta) nospriež:
Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 13. jūlija Direktīvas 2009/73/EK par kopīgiem noteikumiem attiecībā uz dabasgāzes iekšējo tirgu un par Direktīvas 2003/55/EK atcelšanu 41. panta 17. punkts, lasot to Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. panta pirmās daļas gaismā,
ir jāinterpretē tādējādi, ka
tam ir pretrunā tāds dalībvalsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru tikai dabasgāzes pārvades sistēmas operators ir kvalificēts kā “puse, kuru skar” regulatīvās iestādes lēmums, ar kuru ir noteiktas maksas par pieslēgumu šai sistēmai un tās izmantošanu, kā arī atlīdzība par šī operatora sniegtajiem pakalpojumiem, un tādējādi tikai šim operatoram ir locus standi, lai iesniegtu “efektīvu tiesību aizsardzības līdzekli” par šo lēmumu.
[Paraksti]