Lieta T‑133/07

Mitsubishi Electric Corp.

pret

Eiropas Komisiju

Konkurence – Aizliegtas vienošanās – Projektu, kas saistīti ar gāzes izolācijas slēgiekārtām, tirgus – Lēmums, ar kuru konstatēts EKL 81. panta un EEZ līguma 53. panta pārkāpums – Tirgus sadale – Tiesības uz aizstāvību – Pārkāpuma pierādīšana – Pārkāpuma ilgums – Naudas sodi – Sākumsumma – Atsauces gads – Vienlīdzīga attieksme

Sprieduma kopsavilkums

1.      Konkurence – Administratīvais process – Tiesību uz aizstāvību ievērošana – Piekļuve lietas materiāliem – Piemērojamība – Dokumenta nepaziņošana – Sekas

(EKL 81. panta 1. punkts; EEZ līguma 53. panta 1. punkts)

2.      Konkurence – Administratīvais process – Tiesību uz aizstāvību ievērošana – Atbilžu uz konkrēto paziņojumu par iebildumiem paziņošana – Nosacījumi – Ierobežojumi

(EKL 81. panta 1. punkts; EEZ līguma 53. panta 1. punkts)

3.      Konkurence – Aizliegtas vienošanās – Nolīgumi starp uzņēmumiem – Pārkāpuma pierādīšana – Sabiedrības, kas iesaistīta pārkāpumā, darbinieku rakstveida liecības – Pierādījuma spēks – Novērtēšana

(EKL 81. panta 1. punkts)

4.      Konkurence – Administratīvais process – Paziņojums par iebildumiem – Pagaidu raksturs – Nepieciešamais saturs – Ierobežojumi

(EKL 81. pants)

5.      Kopienu tiesības – Principi – Pamattiesības – Nevainīguma prezumpcija – Tiesvedība konkurences lietā

(LES 6. panta 2. punkts; EKL 81. panta 1. punkts; EEZ līguma 53. panta 1. punkts)

6.      Konkurence – Administratīvais process – Komisijas lēmums, ar kuru konstatēts pārkāpums – Pierādījumu veids – Prasība par pierādījumu kopumu

(EKL 81. panta 1. punkts)

7.      Konkurence – Aizliegtas vienošanās – Nolīgumi starp uzņēmumiem – Pārkāpuma pierādīšana – Dažādu pierādījumu pierādījuma vērtības izvērtēšana – Kritēriji

(EKL 81. panta 1. punkts; EEZ līguma 53. panta 1. punkts)

8.      Konkurence – Administratīvais process – Komisijas lēmums, ar kuru konstatēts pārkāpums – Komisijas pienākums pierādīt pārkāpumu un tā ilgumu

(EKL 81. panta 1. punkts; Komisijas Paziņojums 2002/C 45/03)

9.      Konkurence – Aizliegtas vienošanās – Nolīgumi starp uzņēmumiem – Konkurences apdraudējums – Novērtējuma kritēriji – Pret konkurenci vērsts mērķis – Pietiekams konstatējums

(EKL 81. panta 1. punkts; EEZ līguma 53. panta 1. punkts)

10.    Konkurence – Administratīvais process – Komisijas lēmums, ar kuru konstatēts pārkāpums – Komisijas pienākums pierādīt pārkāpumu un tā ilgumu – Pierādīšanas pienākuma apjoms

(EKL 81. panta 1. punkts; EEZ līguma 53. panta 1. punkts)

11.    Konkurence – Naudas sodi – Apmērs – Noteikšana – Kritēriji – Pārkāpuma smagums un ilgums – Komisijas rīcības brīvība

(EKL 81. panta 1. punkts; Padomes Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. un 3. punkts)

12.    Konkurence – Naudas sodi – Apmērs – Noteikšana – Vienlīdzīgas attieksmes principa un samērīguma principa ievērošana

(Padomes Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkts; Komisijas Paziņojuma 98/C 9/03 1.A punkts)

1.      Tiesības piekļūt lietas materiāliem, kas izriet no tiesību uz aizstāvību principa ievērošanas, administratīvā procesa ietvaros saistībā ar konkurences noteikumu piemērošanu paredz, ka Komisija attiecīgajam uzņēmumam sniedz iespēju veikt visu izmeklēšanas lietā esošo dokumentu, kas varētu attiekties uz tā aizstāvību, pārbaudi. Pie šiem dokumentiem pieder gan apsūdzošie, gan attaisnojošie dokumenti, izņemot citu uzņēmumu komercnoslēpumus ietverošus dokumentus, Komisijas iekšējus dokumentus un citu konfidenciālu informāciju.

Tāda dokumenta nepaziņošana, uz kuru Komisija ir pamatojusies, lai apsūdzētu uzņēmumu, ir tiesību uz aizstāvību pārkāpums vienīgi tad, ja attiecīgais uzņēmums pierāda, ka rezultāts, pie kura nonākusi Komisija savā lēmumā, būtu bijis citāds, ja nepaziņotais dokuments būtu bijis jānoraida kā apsūdzošs pierādījums.

Attaisnojoša dokumenta nepaziņošanas gadījumā attiecīgajam uzņēmumam ir tikai jāpierāda, ka nepaziņošana varēja tam nelabvēlīgi ietekmēt procesa norisi un Komisijas lēmuma saturu. Pietiek, ja uzņēmums pierāda, ka tas minēto attaisnojošo dokumentu varēja izmantot savai aizstāvībai tādējādi, ka, ja tas to būtu varējis izmantot administratīvās procedūras laikā, uzņēmums būtu varējis atsaukties uz pierādījumiem, kuri nesaskan ar pierādījumiem, ko šajā stadijā izmantoja Komisija, un tādēļ kaut kādā veidā varētu ietekmēt tās lēmumā ietvertos vērtējumu – vismaz attiecībā uz tam pārmestās darbības smagumu un ilgumu un tādējādi naudas soda apmēru.

(sal. ar 40., 45. un 46. punktu)

2.      Saistībā ar konkurences noteikumu pārkāpumu uzsākta procesa ietvaros tikai administratīvā posma, kurš balstīts uz sacīkstes principu, sākumā attiecīgais uzņēmums ar paziņojumu par iebildumiem tiek informēts par visiem būtiskajiem faktiem, uz kuriem Komisija balstās šajā procedūras stadijā, un šim uzņēmumam ir tiesības piekļūt lietas materiāliem, lai garantētu savu tiesību uz aizstāvību efektīvu īstenošanu. Līdz ar to citu uzņēmumu, kas esot bijuši aizliegtās vienošanās dalībnieki, atbilde uz paziņojumu par iebildumiem principā netiek ietverta to izmeklēšanas lietas materiālu dokumentu kopumā, ar kuriem var iepazīties lietas dalībnieki.

Tomēr, ja Komisija vēlas pamatoties uz izvilkumu no atbildes uz paziņojumu par iebildumiem vai uz kādu dokumentu, kas ir pievienots šādai atbildei, lai pierādītu pārkāpumu EKL 81. panta 1. punkta piemērošanas procedūrā, pārējiem šajā procedūrā iesaistītajiem uzņēmumiem ir jānodrošina iespēja izteikt savu viedokli par šādu pierādījumu. Šajos apstākļos attiecīgais izvilkums no atbildes uz paziņojumu par iebildumiem vai no tai pievienotā dokumenta ir apsūdzošs pierādījums pret dažādiem lietas dalībniekiem, par kuriem tiek apgalvots, ka tie ir piedalījušies pārkāpumā.

Pēc analoģijas, ja izvilkums no atbildes uz paziņojumu par iebildumiem vai uz dokumentu, kas ir pievienots šādai atbildei, var būt nozīmīgs uzņēmuma aizstāvībai, jo tas ļauj atsaukties uz pierādījumiem, kas neatbilst secinājumiem, kurus šajā stadijā ir izdarījusi Komisija, tas ir attaisnojošs pierādījums. Šādā gadījumā attiecīgajam uzņēmumam ir jāļauj novērtēt attiecīgo izvilkumu vai dokumentu un par tiem izteikties.

(sal. ar 41.–43. punktu)

3.      Sabiedrības darbinieku rakstveida liecības, kas sagatavotas tās kontrolē un ko tā iesniegusi savai aizstāvībai Komisijas īstenotā administratīvā procesa ietvaros, principā nevar tikt kvalificētas kā no šīs pašas sabiedrības atšķirīgi un neatkarīgi pierādījumi. Proti, parasti sabiedrības nostāja attiecībā uz to faktu patiesumu, kurus tai pārmet Komisija, vispirms ir balstīta uz tās darbinieku un vadītāju zināšanām un viedokļiem.

(sal. ar 59. punktu)

4.      Administratīvā procesa konkurences jomā ietvaros lietas dalībniekiem jānosūta paziņojums par iebildumiem, kurā skaidri jānorāda visi būtiskie apstākļi, uz kuriem Komisija pamatojas šajā procedūras posmā. Tomēr šīs norādes var tikt sniegtas kopsavilkuma veidā un lēmumam nav obligāti jābūt iebildumu izklāsta kopijai, jo paziņojums par iebildumiem ir sagatavošanas stadijas dokuments, kurā ietvertajiem faktu un tiesību vērtējumiem ir tikai pagaidu raksturs. Tādējādi, kaut gan Komisija nevar ieinteresētās personas apsūdzēt pārkāpumos, kas atšķiras no paziņojumā par iebildumiem minētajiem pārkāpumiem, un var ņemt vērā vienīgi faktus, par kuriem ieinteresētajām personām ir bijusi iespēja izteikties, tai tomēr ir jāņem vērā elementi, kas izriet no administratīvā procesa, vai nu lai atteiktos no iebildumiem, kas izrādījušies nepamatoti, vai lai gan tiesiskā, gan faktiskā ziņā papildinātu savus argumentus iebildumu, kurus tā uztur, atbalstam.

(sal. ar 66. punktu)

5.      Tiesas šaubām ir jābūt vērstām par labu uzņēmumam – lēmuma, ar kuru konstatēts EKL 81. panta 1. punkta pārkāpums, adresātam. Tādējādi tiesa nevarētu secināt, ka Komisija no tiesību viedokļa ir pietiekami pierādījusi attiecīgā pārkāpuma esamību, ja par šo jautājumu tai vēl ir šaubas, it īpaši prasības par lēmuma, ar kuru ir uzlikts naudas sods, atcelšanu ietvaros.

Šajā pēdējā situācijā ir jāņem vērā nevainīguma prezumpcijas princips, kas tieši izriet no Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6. panta 2. punkta un kas ir viena no pamattiesībām, kuras ir Kopienu tiesību vispārējie principi. Ņemot vērā attiecīgo pārkāpumu būtību, kā arī ar tiem saistīto sodu būtību un smagumu, nevainīguma prezumpcijas princips ir piemērojams it īpaši procesos par tādu uzņēmumiem piemērojamu konkurences tiesību normu pārkāpumiem, kuru rezultātā var tikt noteikts naudas sods vai kavējuma nauda.

(sal. ar 73. un 74. punktu)

6.      Konkurences jomā Komisijai ir jāiesniedz precīzi un saskaņoti pierādījumi, lai pierādītu pārkāpuma pastāvēšanu. Tomēr katram Komisijas iesniegtajam pierādījumam par katru pārkāpuma aspektu nav noteikti jāatbilst šiem kritērijiem. Pietiek, ka vispārēji novērtēts norāžu kopums, uz kuru atsaucas iestāde, atbilst šai prasībai.

Turklāt, ņemot vērā pret konkurenci vērstu nolīgumu noslēgšanas aizlieguma nepārprotamo raksturu, nevar prasīt, lai Komisija iesniegtu dokumentus, kas skaidri liecina, ka attiecīgie uzņēmēji ir sazinājušies. Katrā ziņā ir jābūt iespējai fragmentāros un izkliedētos faktus, kuri var būt Komisijas rīcībā, papildināt ar secinājumiem, kas ļauj rekonstruēt atbilstošos apstākļus. Tādējādi par konkurenci traucējošas prakses vai nolīguma pastāvēšanu var secināt no noteikta to sakritību un norāžu daudzuma, kas, izvērtētas kopā, var tikt uzskatītas par pierādījumu konkurences noteikumu pārkāpumam, ja nav cita loģiska izskaidrojuma.

Turklāt, ja Komisija, lai konstatētu, ka ir izdarīts EKL 81. panta 1. punkta pārkāpums, atsaucas tikai uz attiecīgo uzņēmumu rīcību tirgū, ir pietiekami, ka šie uzņēmumi pierāda, ka pastāv apstākļi, kas sniedz citu skaidrojumu Komisijas konstatētajiem faktiem un kas tātad ļauj faktu izskaidrojumu, ko Komisija izmantojusi, lai secinātu konkurences noteikumu pārkāpuma esamību, aizstāt ar citu ticamu izskaidrojumu.

Šis noteikums nav piemērojams visos gadījumos, kad pārkāpums ir pierādīts vienīgi ar nedokumentāriem pierādījumiem. Saistībā ar pierādījumiem, ko var sniegt, lai pierādītu EKL 81. panta pārkāpumu, ir jāņem vērā, ka Kopienu tiesībās prevalē pierādījumu brīvas novērtēšanas princips.

Tādējādi, pat ja dokumentāru pierādījumu trūkums varētu būt nozīmīgs Komisijas izvirzīto norāžu kopuma visaptverošā izvērtēšanā, šis trūkums pats par sevi neļauj attiecīgajam uzņēmumam atspēkot Komisijas apgalvojumus, sniedzot faktu alternatīvu izskaidrojumu. Tā tas ir vienīgi tad, ja Komisijas iesniegtie pierādījumi neļauj nepārprotami konstatēt pārkāpuma pastāvēšanu un ja nav jāveic interpretācija.

(sal. ar 75., 76. un 79.–82. punktu)

7.      EKL 81. panta 1. punkta pārkāpuma procesa ietvaros saistībā ar dažādu pierādījumu pierādījuma spēku vienīgais kritērijs iesniegto pierādījumu novērtēšanai ir to ticamība. Saskaņā ar vispārējiem noteikumiem pierādījumu jomā dokumenta ticamība un līdz ar to tā pierādījuma spēks ir atkarīgs no tā izcelsmes, izstrādāšanas apstākļiem, adresāta un satura.

Saistībā ar uzņēmumu paziņojumiem ir jānorāda, ka īpaši liels pierādījuma spēks var turklāt tikt atzīts tādiem paziņojumiem, kas, pirmkārt, ir ticami, otrkārt, ir sniegti uzņēmuma vārdā, treškārt, nāk no personas, kurai ir profesionāls pienākums rīkoties šī uzņēmuma interesēs, ceturtkārt, ir pretēji paziņojuma sniedzēja interesēm, piektkārt, nāk no paziņojumā izklāstīto apstākļu aculiecinieka un, sestkārt, ir iesniegti rakstveidā, apzināti un pēc rūpīgas apdomāšanas.

Tomēr uzņēmuma, kuru apsūdz par dalību aizliegtās vienošanās īstenošanā, paziņojumu, kura patiesumu ir apstrīdējuši vairāki citi apsūdzētie uzņēmumi, nevar uzskatīt par pietiekamu pierādījumu tam, ka pēdējie minētie ir izdarījuši pārkāpumu, ja to neapstiprina citi pierādījumi, ņemot vērā, ka nepieciešamās apstiprināšanas apmērs var būt mazāks attiecīgo paziņojumu ticamības dēļ.

(sal. ar 84.–87. punktu)

8.      Lai arī zināma neuzticēšanās prettiesiskas aizliegtas vienošanās galveno dalībnieku brīvprātīgi sniegtajiem materiāliem ir atbilstoša, ievērojot iespēju, ka šie dalībnieki centīsies samazināt sava un palielināt citu dalībnieku ieguldījuma nozīmi pārkāpuma izdarīšanā, tomēr tas, ka ir izteikts lūgums piemērot paziņojumā par sadarbību paredzētās priekšrocības, lai saņemtu atbrīvojumu no naudas soda vai tā samazinājumu, ne vienmēr rada mudinājumu sniegt sagrozītus pierādījumus par citu aizliegtās vienošanās dalībnieku rīcību. Faktiski ikviens mēģinājums maldināt Komisiju var radīt šaubas par šāda lūguma iesniedzēja godīgumu, kā arī sadarbības pilnību un apdraudēt tā iespēju saņemt visas paziņojumā par sadarbību paredzētās priekšrocības.

Īpašajā liecību gadījumā, protams, ir iespējams, ka uzņēmuma, kas ir lūdzis atbrīvojumu no naudas soda, darbinieki, kuriem ir jārīkojas tā interesēs, arī vēlas iesniegt pēc iespējas vairāk apsūdzošu pierādījumu, ņemot vērā arī to, ka viņu sadarbība procesā var pozitīvi ietekmēt viņu profesionālo nākotni. Tomēr, ja tā ir, attiecīgie darbinieki tāpat apzināsies, kādas ir iespējamās negatīvās sekas neprecīzu pierādījumu iesniegšanai, kas padarītas vēl delikātākas apstiprināšanas ar citiem pierādījumiem prasības dēļ.

(sal. ar 88. un 107. punktu)

9.      Lai pastāvētu nolīgums EKL 81. panta 1. punkta un Eiropas Ekonomikas zonas (EEZ) līguma 53. panta 1. punkta nozīmē, pietiek ar to, ka konkrētie uzņēmumi ir izteikuši kopīgu gribu rīkoties tirgū noteiktā veidā. Nav jāņem vērā nolīguma faktiskās sekas, ja ir acīmredzams, ka tā mērķis ir ierobežot, traucēt vai kropļot konkurenci. Šajā ziņā savstarpējas apņemšanās pastāvēšana obligāti ietver kopīgas gribas pastāvēšanu, pat neesot pierādījumiem, kas ļautu precīzi noteikt brīdi, kad šī griba ir tikusi izteikta, vai kas apstiprinātu tās izteikšanu.

(sal. ar 230. un 231. punktu)

10.    Pastāvot strīdam par to, vai ir noticis pārkāpums, juridiskās drošības prasība, kuru bauda tirgus dalībnieki, nozīmē, ka Komisija, kam ir uzlikts pienākums pierādīt tās konstatētos pārkāpumus, iesniedz juridiski pietiekamus pierādījumus tam, ka pastāv apstākļi, kas veido pārkāpumu. Attiecībā tieši uz apgalvoto pārkāpuma ilgumu tas pats tiesiskās drošības princips nosaka, ka tad, ja nav pierādījumu, uz kuriem pamatojoties varētu tieši pierādīt pārkāpuma ilgumu, Komisija iesniedz vismaz tādus pierādījumus, kas attiecas uz apstākļiem, kas ir pietiekami tuvi laika ziņā, tā, lai saprātīgi varētu atzīt, ka šis pārkāpums ir turpinājies nepārtraukti laika posmā no viena līdz otram minētajam datumam.

Turklāt tas, ka šāds pierādījums par nepārtrauktu pārkāpumu netika iesniegts par konkrētiem periodiem, nav šķērslis, lai pārkāpumu uzskatītu par turpinātu kopējā periodā, kas ir plašāks nekā šie periodi, jo šāds konstatējums ir balstīts uz objektīvām un saskaņotām norādēm. Šāda pārkāpuma vairāku gadu garumā ietvaros tam, ka aizliegtā vienošanās parādās dažādos laika posmos, kurus var nodalīt ar lielākiem vai mazākiem starpposmiem, nav ietekmes uz šīs aizliegtās vienošanās esamību, ar nosacījumu, ka šo pārkāpumu veidojošajām dažādajām darbībām ir viens mērķis un tās veido viena veida un turpinātu pārkāpumu.

(sal. ar 241. un 242. punktu)

11.    EKL 81. panta 1. punkta pārkāpuma procesa ietvaros Komisijai ir rīcības brīvība, nosakot naudas sodu summas, lai mudinātu uzņēmumus rīkoties, ievērojot konkurences tiesību normas.

Komisija nosaka naudas soda summu atkarībā no pārkāpuma smaguma un attiecīgā gadījumā – no tā ilguma. Pārkāpuma smagums ir jānosaka atkarībā no tādiem kritērijiem kā lietas konkrētie apstākļi, tās konteksts un naudas sodu preventīvās iedarbības apjoms. Ir jāņem vērā tādi objektīvi elementi kā pret konkurenci vērsto rīcību saturs un ilgums, to skaits un intensitāte, skartā tirgus apjoms un ekonomiskai sabiedriskai kārtībai nodarītais kaitējums. Analīzē arī ir jāņem vērā atbildīgo uzņēmumu relatīvais nozīmīgums un tirgus daļa, kā arī iespējamā recidīvā rīcība.

(sal. ar 264. un 265. punktu)

12.    Katru reizi, kad Komisija nolemj uzlikt naudas sodus saskaņā ar konkurences tiesībām, tai ir jāievēro vispārējie tiesību principi, tostarp vienlīdzīgas attieksmes un samērīguma princips, tā, kā to ir interpretējušas Kopienu tiesas.

Vienlīdzīgas attieksmes princips un nediskriminācijas princips paredz, ka līdzīgas situācijas neaplūko atšķirīgi un atšķirīgas situācijas neaplūko līdzīgi, ja vien šāda attieksme nav objektīvi pamatota.

Tādējādi, tiktāl, ciktāl ir jāpamatojas uz uzņēmumu, kas iesaistīti vienā un tajā pašā pārkāpumā, apgrozījumu, lai noteiktu attiecības starp uzliekamajiem naudas sodiem, vērā ņemamais periods ir jāierobežo tā, lai iegūtie apgrozījumi būtu, cik vien iespējams, salīdzināmi.

Turpretī samērīguma princips paredz, ka Kopienas iestāžu akti nedrīkst pārsniegt leģitīmu mērķu, kas noteikti attiecīgajā tiesiskajā regulējumā, sasniegšanai piemēroto un vajadzīgo pasākumu robežas, ņemot vērā, ka, ja ir izvēle starp vairākiem piemērotiem pasākumiem, ir jāizvēlas mazāk ierobežojošais un ka radītās neērtības nedrīkst būt nesamērīgas ar paredzētajiem mērķiem.

Tādējādi, ja Komisija balstās uz dažādiem gadiem, lai noteiktu attiecīgo uzņēmumu pārdošanas apjomu visā pasaulē un lai aprēķinātu naudas sodu sākumsummu, kas minētajiem uzņēmumiem jāuzliek par periodu, kurā tie piedalījušies aizliegtajā vienošanās kā individuālie uzņēmumi, pamatojoties uz apgrozījumiem, kas īstenoti dažādos gados, tā neizturas pret šiem uzņēmumiem vienlīdzīgi. Lai arī Komisijas mērķis, kas ļauj salīdzināt kopuzņēmuma akcionāru spēju radīt kaitējumu konkurencei laika posmā pirms šā kopuzņēmuma radīšanas, ir leģitīms, tomēr šādu nevienlīdzīgu attieksmi nevar attaisnot, ja var konstatēt, ka Komisija būtu varējusi izmantot citas metodes, lai sasniegtu tās noteikto mērķi, lai saistībā ar atsauces gada izvēli pret uzņēmumiem neattiektos nevienlīdzīgi.

(sal. ar 266.–269., 271., 272., 275. un 276. punktu)