ĢENERĀLADVOKĀTES JULIANAS KOKOTES [JULIANE KOKOTT] SECINĀJUMI,
sniegti 2010. gada 16. septembrī 1(1)
Lieta C‑356/09
Dr. Christine Kleist
(Oberster Gerichtshof (Austrija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Sociālā politika – Vienlīdzīga attieksme pret vīriešiem un sievietēm – Atšķirīgs likumā noteiktais vispārējais pensijas vecums vīriešiem un sievietēm – Koplīgumā noteiktās īpašās aizsardzības pret atlaišanu zudums līdz ar likumā noteiktā vispārējā pensijas vecuma sasniegšanu – Darba ņēmējas atlaišana pēc sievietēm piemērojamā likumā noteiktā vispārējā pensijas vecuma sasniegšanas – Diskriminācija dzimuma dēļ saistībā ar atlaišanas nosacījumiem – Direktīva 76/207/EEK – Direktīva 2002/73/EK
I – Ievads
1. Tiesa jau vairākkārt ir spriedusi par tādu darba ņēmēju piespiedu pensionēšanos, kuri ir sasnieguši pensijas vecumu. No Savienības tiesību viedokļa šī problemātika pēdējos gados galvenokārt vērtēta diskriminācijas vecuma dēļ šķautnē (2). Taču pašreiz izskatāmajā lietā galvenā uzmanība pievērsta vīriešu un sieviešu dzimuma darba ņēmēju diskriminācijas jautājumam, kas jau skatīts pirms teju 25 gadiem spriedumos lietās Marshall (3) un Beets-Proper (4).
2. Dr. Klaista [Kleist], kas strādāja kā galvenā ārste Austrijas pensijas apdrošināšanas iestādē, 60 gadu vecumā pēc darba devēja uzteikuma piespiedu kārtā devās pensijā. Tā pamats bija koplīguma noteikums, saskaņā ar kuru ārstus, kuri sasnieguši likumā noteikto pensijas vecumu, var atlaist pensijā. Šī vecuma robeža saskaņā ar Austrijas tiesībām vīriešiem pašreiz ir 65 gadi, bet sievietēm – 60 gadi.
3. Tagad Tiesai ir lūgts vērtēt, vai ir pieļauta diskriminācija dzimuma dēļ, ja piespiedu pensionēšanās vecums sievietēm ir noteikts citādāks nekā vīriešiem. Spriedumā lietā Marshall Tiesa pavisam līdzīgā lietā jau ir atzinusi diskrimināciju dzimuma dēļ (5). Pašreiz izskatāmajā lietā galvenokārt ir jāiztirzā, vai var pieturēties pie šīs judikatūras, ja ar piespiedu pensionēšanos tiek īstenoti nodarbinātības politikas mērķi.
4. Šajā lietā nerodas problēmas ar direktīvu horizontāli tiešu iedarbību vai vispārējiem tiesību principiem, kā par to agrāk tika pretrunīgi diskutēts saistībā ar spriedumiem lietās Mangold (6) un Kücükdeveci (7). Šeit runa ir par klasiskām vertikālām tiesiskām attiecībām, kurās darba devējs ir publisko tiesību sociālā nodrošinājuma iestāde.
II – Atbilstošās tiesību normas
A – Savienības tiesības
5. Šajā lietā atbilstošās Savienības tiesību normas bija paredzētas tikmēr spēku zaudējušajā Direktīvā 76/207/EEK (8) atbilstoši Direktīvas 2002/73/EK (9) redakcijai (10).
6. Direktīvas 76/207 2. panta fragmentā bija noteikts:
“1. Šajos noteikumos vienlīdzīgas attieksmes princips nozīmē to, ka nav nekādas tiešas vai netiešas diskriminācijas dzimuma dēļ, jo īpaši, norādot uz ģimenes vai civilstāvokli.
2. Šajā direktīvā piemēro šādas definīcijas:
– tieša diskriminācija: ja attieksme pret vienu personu ir mazāk labvēlīga dzimuma dēļ, nekā attieksme pret kādu citu ir, ir bijusi vai būtu bijusi līdzīgā situācijā,
– netieša diskriminācija: ja šķietami neitrāls noteikums, kritērijs vai prakse nostāda viena dzimuma personas īpaši nelabvēlīgā situācijā salīdzinājumā ar otra dzimuma personām, ja vien minētais noteikums, kritērijs vai prakse nav objektīvi attaisnojams ar tiesisku mērķi un ja vien tas nav atbilstīgs un vajadzīgs līdzeklis šāda mērķa sasniegšanai,
[..]
8. Dalībvalstis var saglabāt vai pieņemt pasākumus [EKL 141. panta 4. punkta] nozīmē, lai faktiski nodrošinātu vīriešu un sieviešu pilnīgu līdztiesību.”
7. Direktīvas 76/207 3. panta 1. punktā bija paredzēts:
“Vienlīdzīgas attieksmes principa piemērošana nozīmē to, ka nav tiešas vai netiešas diskriminācija dzimuma dēļ valsts vai privātajos sektoros, tostarp valsts iestādēs, attiecībā uz:
[..]
c) nodarbinātības un darba nosacījumiem, tostarp atlaišanu no darba, kā arī atalgojumu, kā paredzēts Direktīvā 75/117/EEK [..]
[..].”
8. Papildus ir jāpiemin Direktīva 79/7/EEK (11), no kuras 1., 3. un 4. panta izriet, ka vienlīdzīgas attieksmes pret vīriešiem un sievietēm princips pakāpeniski ir īstenojams arī ar likumu izveidotajās dalībvalstu pensiju apdrošināšanas sistēmās. Taču Direktīvas 79/7 7. panta 1. punktā cita starpā ir paredzēts šāds izņēmums:
“Šī direktīva neskar dalībvalstu tiesības izslēgt no tās darbības jomas:
a) pensionēšanās vecuma noteikšanu, lai piešķirtu vecuma un izdienas pensijas, un tās iespējamās sekas attiecībā uz citiem pabalstiem;
[..].”
B – Valsts tiesības
1) Likuma normas
9. Vispirms ir jāpiemin Austrijas Vispārīgās sociālās apdrošināšanas likuma (Allgemeines Sozialversicherungsgesetz jeb ASVG) 253. panta 1. punkts, kurā vīriešiem un sievietēm ir noteikts atšķirīgs vispārējais pensijas vecums (12):
“Tiesības uz vecuma pensiju apdrošinātajam ir no 65 gadu vecuma (vispārējais pensijas vecums), apdrošinātajai no 60 gadu vecuma (vispārējais pensijas vecums), ja ir izpildīts gaidīšanas laiks (236. pants).”
10. Šis atšķirīgais vispārējais pensijas vecums vīriešiem un sievietēm Austrijā ir noteikts arī konstitucionālajās tiesībās (13). Šajā ziņā Federālās konstitūcijas (Bundesverfassungsgesetz) 1.–3. pantā par sociāli apdrošināto vīriešu un sieviešu dzimuma personu atšķirīgajām vecuma robežām ir noteikts (14):
“1. pants. Likuma normas, kurās valsts obligātās sociālās apdrošināšanas sistēmas vīriešu un sieviešu dzimuma apdrošinātajiem ir paredzētas atšķirīgas vecuma robežas, ir pieļaujamas.
[..]
3. pants. Sākot ar 2024. gada 1. janvāri, sieviešu dzimuma apdrošinātām personām vecuma robeža attiecībā uz vecuma pensiju ik gadus līdz 2033. gadam ar 1. janvāri palielina par sešiem mēnešiem.”
2) Koplīguma noteikumi
11. Šajā lietā ir piemērojami Austrijas sociālās apdrošināšanas iestāžu ārstu un zobārstu dienesta noteikumi B (Dienstordnung B für die Ärzte und Dentisten bei den Sozialversicherungsträgern Österreichs jeb DO.B) 2005. gada 1. oktobra redakcijā.
12. Saskaņā ar šiem koplīguma noteikumiem Austrijas sociālās apdrošināšanas iestādēs nodarbinātie ārsti pēc noteikta darba stāža iegūst īpašu aizsardzību pret atlaišanu, kas izpaužas tādējādi, ka darba devēja ierastās atlaišanas tiesības lielā mērā ir liegtas. Šajā ziņā tiek izmantots jēdziens “atlaišanas neiespējamība”. Taču šī īpašā aizsardzība pret atlaišanu ir piemērojama tikai līdz vispārējā pensijas vecuma sasniegšanai. Darba devējs saglabā tiesības pensionēt darba ņēmēju, tiklīdz pēdējais sasniedz vispārējo pensijas vecumu.
13. Minētā pensionēšana DO.B 134. panta 2. un 4. punktā ir reglamentēta šādi (15):
“2. Ārstiem, kas nav atlaižami no darbi, ir tiesības doties pensijā, ja
[..]
2) viņiem ir tiesības uz vecuma pensiju saskaņā ar ASVG [..] 253. pantu.
[..]
4. Ārstu, kas nav atlaižams, valde var sūtīt pensijā, ja ārsts
1) atbilst 2. punkta 1), 2) vai 4) apakšpunkta prasībām [..].”
14. Turklāt šai lietā nozīme ir tam, ka DO.B paredzēta koplīgumā noteikta pensijas apdrošināšanas sistēma. Tās pabalsti, kā tas izriet no DO.B 89. panta 1. punkta, ir izstrādāti kā papildu pabalsti:
“Pabalstus no obligātās pensiju apdrošināšanas pieskaita attiecīgajiem pabalstiem, kas pienākas saskaņā ar noteikumiem par šīm tiesībām uz pensiju.”
Tomēr papildu pabalsti saskaņā ar DO.B reizēm ievērojami pārsniedz (obligātās) sociālās apdrošināšanas pensijas pabalstu saskaņā ar ASVG.
III – Fakti un pamata prāva
15. Dr. Kristīne Klaista [Christine Kleist], dzimusi 1948. gada 11. februārī, kopš 1985. gada 7. janvāra strādāja pensiju apdrošināšanas iestādē, kas ir Austrijas sociālā nodrošinājuma iestāde, kur viņa visbeidzot strādāja kā galvenā ārste.
16. Pensiju apdrošināšanas iestāde 2005. gadā pieņēma lēmumu atlaist visus darbiniekus un darbinieces, kas saskaņā ar piemērojamo darba koplīgumu atbilst pensionēšanās nosacījumiem.
17. Dr. Klaista pēc 60 gadu sasniegšanas atteicās doties pensijā. Viņa to paziņoja pensiju apdrošināšanas iestādei 2007. gada 9. janvāra vēstulē un pieprasīja, lai tiktu nodarbināta līdz 65 gadu vecumam. Taču pensiju apdrošināšanas iestāde ar 2007. gada 6. decembra vēstuli izbeidza darba tiesiskās attiecības ar Dr. Klaistu un pensionēja viņu ar 2008. gada 1. jūliju.
18. Dr. Klaistas ikmēneša neto atalgojums pirms pensionēšanas bija EUR 4032,39. Saskaņā ar DO.B pensionēšanās brīdī viņas ikmēneša neto pensija bija EUR 3890,62. Ja viņa pensionētos tikai 2013. gada 1. martā, sasniedzot vīriešiem paredzēto 65 gadu vispārējo pensijas vecumu, saskaņā ar iesniedzējtiesas teikto viņas ikmēneša neto pensija būtu EUR 4829,85.
19. Pensiju apdrošināšanas iestādes veiktā Dr. Klaistas pensionēšana neliedz viņai turpināt savu profesionālo darbību un strādāt algotu darbu vai arī strādāt kā pašnodarbinātai. Viņa savu likumisko pensiju saskaņā ar ASVG pēc iesniedzējtiesas teiktā varētu turpināt saņemt arī tad, ja viņa joprojām strādātu (16).
20. Rajonā (“Sprengel”), kurā Dr. Klaista strādāja kā pensiju apdrošināšanas iestādes galvenā ārste, pēc iesniedzējtiesas ziņām ir 23 ārsti, kas reģistrēti kā darba meklētāji, lai gan patiesais skaits varētu būt trīsreiz lielāks.
21. Dr. Klaista apstrīdēja atlaišanu Landesgericht Innsbruck [Insbrukas rajona tiesa] un zaudēja prāvu pirmajā instancē (17). Pēc sprieduma pārsūdzēšanas lieta tika izskatīta Oberlandesgericht Innsbruck [Insbrukas apgabaltiesa], kura grozīja pirmās instances tiesas spriedumu un apmierināja Dr. Klaistas prasību (18). Tagad tiesvedība notiek Oberster Gerichtshof [Augstākajā tiesā], kas ir iesniedzējtiesa un kurā pensiju apdrošināšanas iestāde ir iesniegusi kasācijas (Revision) sūdzību.
IV – Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu un tiesvedība Tiesā
22. Iesniedzējtiesa ar 2009. gada 4. augusta lēmumu, kas Tiesas kancelejā reģistrēts 2009. gada 4. septembrī, lūdza Tiesu sniegt prejudiciālu nolēmumu par šādiem jautājumiem:
1) Vai Direktīvas 76/207/EEK 3. panta 1. punkta c) apakšpunkts Direktīvas 2002/73/EK redakcijā ir jāinterpretē tādējādi, ka tas darba tiesību sistēmā, kurā darbinieku vispārējā aizsardzība pret atlaišanu tiek nodrošināta atbilstoši viņu sociālajai (finansiālai) atkarībai no darba, nepieļauj tādu darba koplīguma noteikumu, kas paredz lielāku par likumā paredzētu vispārējo aizsardzību pret atlaišanu tikai līdz brīdim, kad parasti ir pieejams sociāls (finansiāls) nodrošinājums vecuma pensijas veidā, ja šāda vecuma pensija vīriešiem un sievietēm pienākas atšķirīgā vecumā?
2) Vai Direktīvas 76/207/EEK 3. panta 1. punkta c) apakšpunkts Direktīvas 2002/73/EK redakcijā šādā darba tiesību sistēmā nepieļauj, ka publisko tiesību darba devējs darbinieci atlaiž no darba dažus mēnešus pēc tam, kad viņa ir ieguvusi tiesības uz vecuma pensiju, lai pieņemtu darbā jaunus darbiniekus, kas cenšas iesaistīties darba tirgū?
23. Tiesvedībā Tiesā savus rakstveida un mutvārdu apsvērumus sniedza pensiju apdrošināšanas iestāde, Dr. Klaista un Eiropas Komisija.
V – Vērtējums
24. Oberster Gerichtshof lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ietver divus jautājumus, no kuriem pirmais attiecas uz koplīgumā paredzētās aizsardzības pret atlaišanu samazināšanu līdz ar vispārējā pensijas vecuma sasniegšanu, bet otrais attiecas uz darbinieces atlaišanu tiešā saistībā ar viņas vispārējā pensijas vecuma sasniegšanu.
25. No Savienības tiesību viedokļa ar abiem prejudiciālajiem jautājumiem būtībā tiek izvirzīta viena un tā pati tiesību problēma: jāiztirzā, vai darba devējs, pamatojoties uz nodarbinātības politikas pamatiem, var atlaist savu darbinieci un piespiedu kārtā pensionēt, tiklīdz viņa ir sasniegusi likumā noteikto vispārējo pensijas vecumu, kas vīriešiem un sievietēm ir atšķirīgs. Tāpēc es iesaku izskatīt abus jautājumus kopā, kā tas turklāt ir darīts lēmumā par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu un gandrīz visos lietas dalībnieku apsvērumu rakstos.
26. Šajā ziņā pārbaude neattiecas uz likumā paredzēto un konstitucionālo noteikumu par Austrijas vispārējo pensijas vecumu kā tādu, bet gan uz šī vispārējā pensijas vecuma izmantošanu atbildētājas darba devējas pensionēšanas politikā.
27. Kā pārbaudes mērauklu šajā lietā pietiek izmantot Direktīvu 76/207 attiecīgi Direktīvas 2002/73 redakcijā. Šo lietu varētu izskatīt, kā to ierosina Dr. Klaista, arī no diskriminācijas aizlieguma vecuma dēļ skatupunkta Direktīvas 2000/78 (19) nozīmē. Taču tam nebūtu lielas nozīmes. Pirmkārt, Tiesa jau ir precizējusi, ka piespiedu pensionēšana līdz ar likumā noteiktā vispārējā pensijas vecuma sasniegšanu var būt attaisnota nodarbinātības politikas apsvērumu dēļ, kā rezultātā nevar atzīt diskrimināciju vecuma dēļ (20). Otrkārt, pamatojoties uz pieejamo informāciju, Dr. Klaista nevēršas pret viņas pensionēšanu kā tādu, bet gan pret to, ka viņas piespiedu pensionēšana notiek agrāk nekā viņas vīriešu dzimuma kolēģu gadījumā (21). Līdz ar to šīs lietas tiesību problemātika ir saistīta ar nevienlīdzīgu attieksmi dzimuma dēļ.
A – Direktīvas 76/207 piemērojamība
28. Saskaņā ar Direktīvas 76/207 3. panta 1. punkta c) apakšpunktu vienlīdzīgas attieksmes pret vīriešiem un sievietēm princips ir piemērojams valsts un privātajā sektorā, tostarp valsts iestādēs, attiecībā uz nodarbinātības un darba nosacījumiem, kā arī atlaišanas nosacījumiem.
29. Dr. Klaista kā galvenā ārste Austrijas sociālā nodrošinājuma iestādē bija darbiniece “valsts sektorā” jeb “valsts iestādē”, un līdz ar to viņai, pamatojoties uz Direktīvas 76/207 3. panta 1. punkta pirmo teikumu, kā šādai personai ir piemērojams vienlīdzīgas attieksmes princips.
30. Atlaišanas nosacījumu jēdziens Direktīvas 76/207 nozīmē ir jāinterpretē plaši (22). Jautājums, vai tādu darbinieci kā Dr. Klaista, sasniedzot sievietēm piemērojamo vispārējo pensijas vecumu viņas darba devēja vispārīgās pensionēšanas politikas ietvaros, var pensionēt piespiedu kārtā, ir jautājums par atlaišanas nosacījumiem (23). Līdz ar to šis gadījums ir arī Direktīvas 76/207 3. panta 1. punkta c) apakšpunktā paredzētā vienlīdzīgas attieksmes principa piemērošanas jomā.
B – Nevienlīdzīga attieksme dzimuma dēļ
31. Direktīvas 76/207 3. panta 1. punkta c) apakšpunktā, lasot to kopā ar šīs direktīvas 2. panta 1. punktu, ir paredzēts, ka attiecībā uz atlaišanas nosacījumiem nedrīkst būt tiešas vai netiešas diskriminācijas dzimuma dēļ.
32. Tieša diskriminācija ir tad, ja attieksme pret vienu personu ir mazāk labvēlīga dzimuma dēļ nekā attieksme pret kādu citu ir, ir bijusi vai būtu bijusi līdzīgā situācijā (Direktīvas 76/207 2. panta 2. punkta pirmais ievilkums); tātad pamatā esošā nevienlīdzīgā attieksme ir tieši saistīta ar dzimumu. Savukārt netieša diskriminācija ir tad, ja šķietami neitrāls noteikums, kritērijs vai prakse nostāda viena dzimuma personas īpaši nelabvēlīgā situācijā salīdzinājumā ar otra dzimuma personām (Direktīvas 76/207 2. panta 2. punkta otrais ievilkums).
33. Juridiska nozīme tiešas un netiešas diskriminācijas nošķiršanai it īpaši ir tādēļ, ka attaisnojuma iespējas atšķiras atkarībā no tā, vai pamatā esošā nevienlīdzīgā attieksme ir tieši vai netieši saistīta ar dzimumu: iespējas attaisnot netiešu nevienlīdzīgu attieksmi dzimuma dēļ Direktīvas 76/207 2. panta 2. punkta otrajā ievilkumā ir formulētas ļoti vispārīgi (“objektīvi attaisnojama ar tiesisku mērķi”), turpretī tiešu nevienlīdzīgu attieksmi dzimuma dēļ var attaisnot tikai ar īpašām, no dzimuma atkarīgām prasībām – piemēram, saistībā ar grūtniecību un maternitāti (Direktīvas 76/207 2. panta 7. punkts) – vai ar mērķi atbalstīt nepietiekami pārstāvēto dzimumu (Direktīvas 76/207 2. panta 8. punkts kopā ar EKL 141. panta 4. punktu, tagad – LESD 157. panta 4. punkts).
34. No pirmā skatiena šķiet, ka strīdīgais noteikums šajā lietā ir formulēts neitrāli attiecībā pret dzimumu: DO.B 134. panta 4. punkta 1) apakšpunkts sociālā nodrošinājuma iestādei dod iespēju savus “neatlaižamos” darbiniekus pensionēt līdz ar likumā noteiktā vispārējā pensijas vecuma sasniegšanu. Aplūkojot tuvāk, jākonstatē, ka vispārējā pensijas vecuma kritērijs ir cieši saistīts ar dzimumu, jo Austrijas likumdevējs ASVG 253. panta 1. punktā vīriešiem un sievietēm ir noteicis atšķirīgas vecuma robežas. DO.B 134. panta 4. punkta 1) apakšpunktā kopā ar ASVG 253. panta 1. punktu paredzēts regulējums, saskaņā ar kuru sievietes var pensionēt no 60 gadu vecuma, bet vīriešus – no 65 gadu vecuma. Līdz ar to strīdīgais pensionēšanas noteikums galu galā ir tieši saistīts ar dzimumu un darbojas tādējādi, ka sievietes savu darbu var zaudēt piecus gadus agrāk nekā vīrieši (24).
35. Tieša nevienlīdzīga attieksme dzimuma dēļ atzīstama tikai tad, ja sievietes un vīrieši atrodas vienādā vai katrā ziņā līdzīgā situācijā (25). Ja turpretī darba ņēmējas 60 gadu vecumā objektīvi uzskatāmas par citādā situācijā esošām nekā tāda paša vecuma vīriešu dzimuma kolēģi, tad nevienlīdzīga attieksme pret abām personu grupām būtu pieļaujama un pat vajadzīga.
36. Faktisko apstākļu pazīmes un to salīdzināmība cita starpā ir jānosaka un jānovērtē, ņemot vērā to noteikumu mērķi un jēgu, ar kuriem tiek ieviesta strīdīgā atšķirība. Turklāt jāņem vērā arī regulējuma jomas, kurā ietilpst izskatāmie noteikumi, principi un mērķi (26).
37. Kā jau izriet no lietas materiāliem, piespiedu pensionēšana saskaņā ar DO.B 134. panta 4. punktu īpaši ir paredzēta tādēļ, lai atbrīvotu darba vietas jaunākiem darba ņēmējiem, kas cenšas “iespiesties” darba tirgū. Tāpēc ar piespiedu pensionēšanos tiek īstenots nodarbinātības politikas mērķis.
38. Iesniedzējtiesa un pensiju apdrošināšanas iestāde uzsver, ka, ņemot vērā šādu nodarbinātības politikas mērķi, tādu darba ņēmēju kā Dr. Klaista situācija, kura sasniegusi 60 gadus, nav salīdzināma ar tāda paša vecuma vīriešu dzimuma kolēģiem. Jo atšķirībā no vīriešu dzimuma darba ņēmējiem sieviešu dzimuma darba ņēmējas šajā brīdī jau ir sasniegušas likumā noteikto vispārējo pensijas vecumu un līdz ar to darba zaudēšanas gadījumā viņas ir sociāli apdrošinātas attiecībā uz likumiskajām tiesībām uz pensiju.
39. No pirmā skatiena var šķist vilinoši piekrist šādai argumentācijai un vienkāršā tiesību uz pensiju esamībā saskatīt izšķirošo materiālo atšķirību, kas nepieļauj sieviešu un vīriešu dzimuma darba ņēmēju salīdzināmību.
40. Iespējams pat atlasīt lietas, kurās Tiesa, šķiet, sliecas par labu šādam viedoklim. Tā, piemēram, spriedumos lietās Burton (27), Birds Eye Walls (28) un Hlozek(29) tika uzskatīts par pieļaujamu, ka noteikti darba devēju sociālie pabalsti vīriešiem un sievietēm ir piesaistīti atšķirīgam pensijas vecumam.
41. Man tomēr šķiet, ka tajās lietās runa bija par pilnīgi atsevišķiem gadījumiem. Katrā ziņā šie spriedumi nav vispārināmi. Piemēram, pārejas pensija lietās Burton un Birds Eye Walls bija domāta, lai izlīdzinātu tādu darba ņēmēju ienākumu samazināšanos, kuri priekšlaicīgi devušies pensijā ar uzņēmumu saistītu vai veselības iemeslu dēļ (30). Pārejas pensija Hlozek lietā bija īpaši ieviesta ar mērķi finansiāli mīkstināt ilglaicīga bezdarba īpašo risku, kas statistiski pierādāmi vīriešiem un sievietēm rodas dažādā vecumā un ir jo lielāks, jo tuvāk ir likumā noteiktais pensijas vecums (31). Taču izskatāmajā lietā, cik vien var secināt no materiāliem, nekas neliecina par šādu īpašu risku esamību.
42. Pilnīgi neņemot vērā attiecīgo lietu apstākļu īpatnības, es arī principiālu apsvērumu dēļ uzskatītu, ka nav pareizi ļaut darba devējiem diferencēt vīriešu un sieviešu dzimuma darba ņēmējus atkarībā no viņiem piemērojamā, likumā noteiktā vispārējā pensijas vecuma. Šādas pieejas manis vēlamais iznākums būtu tāds, lai vēl pastāvošās atšķirības starp vīrieti un sievieti ar likumu noteiktā vispārējā pensijas vecuma ziņā tiktu paplašinātas attiecībā uz citām jomām, šajā gadījumā uz atlaišanas nosacījumiem. Taču atšķirību vispārināšana obligātā sociālā nodrošinājuma sistēmas ietvaros būtu pretrunā pastāvīgajai Tiesas judikatūrai, saskaņā ar kuru šauri ir jāinterpretē vēl pastāvošais izņēmums no vienlīdzīgas attieksmes principa attiecībā uz pensijas vecumu obligātajā pensiju apdrošināšanas sistēmā (Direktīvas 79/7 7. panta 1. punkta a) apakšpunkts) (32).
43. Sistēmā, kurā sievietēm un vīriešiem attiecīgi ir paredzēts atšķirīgs vispārējais pensijas vecums (33), vienkārša tiesību uz pensiju esamība 60 gadu vecumā nevar būt materiāls pamats, lai diferencētu sieviešu un vīriešu dzimuma darba ņēmējus. Tiesību uz pensiju esamība vai neesamība vecumā no 60 līdz 64 gadiem katrā ziņā ir cieši saistīta ar attiecīgā darba ņēmēja dzimumu: saskaņā ar spēkā esošo valsts tiesisko regulējumu darba ņēmējas Austrijā tikai tāpēc, ka viņas ir sievietes, sasniedzot 60 gadu vecumu, sasniedz vispārējo pensijas vecumu un iegūst tiesības uz pensiju. Tātad tiesības uz pensiju nav objektīva un no dzimuma neatkarīga pazīme, pamatojoties uz kuru sieviešu dzimuma darba ņēmēju kategoriju var nošķirt no viņu vīriešu dzimuma kolēģiem.
44. Tādēļ galu galā runa ir par tiešu nevienlīdzīgu attieksmi dzimuma dēļ, ja nodarbinātības politikas iemeslu dēļ sieviešu dzimuma darba ņēmējas var piespiedu kārtā pensionēt piecus gadus agrāk nekā viņu vīriešu dzimuma kolēģus.
C – Nevienlīdzīgas attieksmes attaisnojuma neesamība
45. Vēl tikai jāpārbauda, vai šāda tieša nevienlīdzīga attieksme dzimuma dēļ ir attaisnojama.
1) Nodarbinātības politika
46. Kā jau minēts, piespiedu pensionēšana saskaņā ar DO.B 134. panta 4. punktu galvenokārt ir paredzēta tādēļ, lai atbrīvotu darba vietas jaunākiem darba ņēmējiem, kas cenšas “iespiesties” darba tirgū, tādējādi īstenojot nodarbinātības politikas mērķi.
47. Šādi nodarbinātības politikas apsvērumi saistībā ar netiešu nevienlīdzīgu attieksmi dzimuma dēļ, iespējams, varētu veidot materiālu attaisnojuma pamatu un izslēgt diskriminācijas esamību. Jo saskaņā ar Direktīvas 76/207 2. panta 2. punkta otro ievilkumu netiešas nevienlīdzīgas attieksmes attaisnojuma iespējas ir formulētas visai plaši (“objektīvi attaisnojama ar tiesisku mērķi”).
48. Taču pamata lietā, kā jau iztirzāts (34), runa ir par tiešu nevienlīdzīgu attieksmi dzimuma dēļ. Šādā gadījumā Direktīvā 76/207 nav paredzēti attaisnojuma pamati, kas ir saistīti ar nodarbinātības politiku. Šajā ziņā ir būtiska atšķirība starp Direktīvas 76/207 2. panta 2. punkta pirmo un otro ievilkumu (35).
49. Juridiskā situācija šajā ziņā būtiski atšķiras arī no situācijas, uz kuru attiecas aizliegums diskriminēt vecuma dēļ un kurā saskaņā ar Direktīvas 2000/78 6. panta 1. punktu pat netiešu nevienlīdzīgu attieksmi vecuma dēļ ir iespējams attaisnot ar nodarbinātības politikas motīviem (36). Šāda atšķirība no Direktīvas 2000/78 ir saskatāma vēl jo vairāk tāpēc, ka Savienības likumdevējs, modernizējot Direktīvu 76/207, ir cieši pieturējies neilgi pirms tam izstrādātajiem noteikumiem par diskrimināciju vecuma dēļ, it īpaši attiecībā uz tiešas un netiešas diskriminācijas definīciju (37).
50. Minētās attaisnojuma iespēju atšķirības, pirmkārt, starp tiešu un netiešu nevienlīdzīgu attieksmi dzimuma dēļ un, otrkārt, starp nevienlīdzīgu attieksmi dzimuma un vecuma dēļ, nav nejaušas. Nodarbinātības politikas leģitīms mērķis patiešām var būt piespiedu kārtā pensionēt gados vecākus darba ņēmējus, kas jau sasnieguši viņiem piemērojamo vispārējo pensijas vecumu un ir sociāli nodrošināti ar piemērotām tiesībām uz pensiju (38). Bet nodarbinātības politikas mērķis nedrīkst tikt īstenots uz viena dzimuma darba ņēmēju rēķina.
51. Taču tieši tas notiek, ja nodarbinātības politikas iemeslu dēļ no sieviešu dzimuma darba ņēmējām pieprasa, lai viņas savu darba vietu atbrīvotu piecus gadus agrāk nekā viņu vīriešu dzimuma kolēģi. Tad sievietes tikai tāpēc, ka uz viņām attiecas mazāks likumā noteiktais vispārējais pensijas vecums, daudz aktīvāk tiek iesaistītas nodarbinātības politikas mērķu īstenošanā nekā vīrieši. Viņu tiesības strādāt un darboties savā profesijā tiek ierobežotas daudz intensīvāk nekā vīriešu kolēģiem (Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 15. panta 1. punkts (39)).
52. Var jau būt, ka darba ņēmēja, pamatojoties uz agrāku pensionēšanos un, iespējams, lielāku sagaidāmo dzīves ilgumu, vecuma pensiju var saņemt ilgāk nekā vīriešu dzimuma kolēģis. Pensiju apdrošināšanas iestāde norādīja uz šo apstākli mutvārdu procesā Tiesā, pamatojot to ar statistikas datiem. Taču vienkāršs apskats par paredzamo pensijas saņemšanas ilgumu, kā to pamatoti norāda Komisija, nav pietiekams. Drīzāk jāņem vērā vīriešu un sieviešu dzimuma darba ņēmēju atšķirīgā pensionēšanās vecuma ietekme uz viņu ienākumiem: vīrieši var piecus gadus ilgāk nekā sievietes saņemt algu par aktīvu nodarbinātību un turklāt, pamatojoties uz ilgāku stāžu, viņi var saņemt lielāku ikmēneša pensiju.
53. No lēmuma par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka piespiedu pensionēšanās 60 gadu vecumā tādai darba ņēmējai kā Dr. Klaista ir saistīta ar ievērojamiem finanšu zaudējumiem. Ja Dr. Klaista varētu turpināt savas darba tiesiskās attiecības līdz 65 gadu vecumam, viņa vēl piecus gadus varētu saņemt algu par aktīvu darbu. Pēc tam, 65 gadu vecumā, saskaņā ar DO.B viņa varētu pretendēt uz ikmēneša neto pensiju, kas būtu par 24,1 % lielāka, nekā pensionējoties 60 gadu vecumā (40); salīdzinājumā ar pašreizējo pensiju viņa mēnesī saņemtu par EUR 900 neto vairāk.
54. Noteikums, kas īpaši viena dzimuma pārstāvjiem rada tik radikālas profesionālas (41) un finansiālas (42) sekas, neatbilst vienlīdzīgas attieksmes pret vīriešiem un sievietēm principa pamata jēgai (43) (skat. arī LES 3. panta 3. punkta otro daļu (44), LESD 10. pantu (45), kā arī Pamattiesību hartas 21. panta 1. punktu un 23. panta 2. punktu).
55. Šādā kontekstā tāda piespiedu pensionēšanas politika, par kuru šeit ir strīds un saskaņā ar kuru sieviete savu darbvietu parasti zaudē piecus gadus agrāk nekā vīrietis, nav attaisnojama ar nodarbinātības politikas iemesliem.
2) Citi apsvērumi
56. Turpinājumā es īsi izskatīšu dažus citus, īpaši pensiju apdrošināšanas iestādes izvirzītus, argumentus.
a) Sieviešu labklājības veicināšana
57. Pensiju apdrošināšanas iestāde norāda, ka tās piespiedu pensionēšanas politika līdz ar vispārējā pensijas vecuma sasniegšanu īpaši kalpo sieviešu profesionālās karjeras iesācēju veicināšanai. Acīmredzami tā vēlas piesaistīt īpašo attaisnojuma pamatu, kas ir minēts Direktīvas 76/207 2. panta 8. punktā kopā ar EKL 141. panta 4. punktu (tagad – LESD 157. panta 4. punkts) un kas pats par sevi ir piemērojams tiešai nevienlīdzīgai attieksmei dzimuma dēļ.
58. Taču Direktīvas 76/207 2. panta 8. punktā paredzētie nosacījumi nav izpildīti. Ja sieviete tiek piespiesta atbrīvot savu darbvietu citām sievietēm, to nevar uzskatīt par piemērotu pasākumu nepietiekami pārstāvētā dzimuma nodarbinātības veicināšanai. Vēl jo vairāk tad, ja tādā lietā kā izskatāmā darba ņēmēja vadošā amatā zaudē savu darbvietu profesijas iesācējas dēļ, kura katrā ziņā nevar tikt pieņemta darbā tādā pašā uzņēmuma iekšējās hierarhijas līmenī. Turklāt jau sākotnēji nav garantijas, ka no pieejamā profesijas iesācēju loka patiešām tiks izvēlēta sieviete un ka atbrīvotajā amata vietā patiešām tiks nodarbināta sieviete.
b) Ar likumu noteiktā pensijas pabalsta un darba algas summēšanas novēršana
59. Pensiju apdrošināšanas iestāde turklāt apgalvo, ka sešdesmitgadīgu sieviešu pensionēšana esot vajadzīga, lai novērstu, ka viņas papildus savai darba algai saņem vēl likumā paredzēto pensiju saskaņā ar ASVG. Darba ņēmējiem rodas tiesības uz šādu pensiju, tiklīdz viņi sasniedz vispārējo pensijas vecumu un neatkarīgi no tā, vai viņi faktiski dodas pensijā vai arī vēl turpina strādāt.
60. Arī šis arguments ir noraidāms. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru nevienlīdzīgu attieksmi dzimuma dēļ nevar attaisnot, pamatojoties uz budžeta apsvērumiem (46).
61. Tādēļ tikai pilnības labad ir jānorāda, ka līdz ar sievietes pensionēšanu nevar efektīvi novērst nevēlamo pensijas pabalsta un algas par aktīvu darbu summēšanu. Kā jau izriet no lietas materiāliem, atlaistā darba ņēmēja arī pēc likumā noteiktā vispārējā pensijas vecuma sasniegšanas var brīvi uzsākt jaunas darba tiesiskās attiecības vai strādāt kā pašnodarbinātā un papildus saņemt savu likumā paredzēto vecuma pensiju.
62. Neraugoties uz to, maigāks un vienlaicīgi efektīvāks līdzeklis, kā novērst likumā paredzētā pensijas pabalsta un darba algas summēšanu, ir tāds, ka likumā paredzētās vecuma pensijas izmaksa tiek apturēta uz laiku, kamēr apdrošinātā persona – neatkarīgi no dzimuma – vēl turpina strādāt algotu darbu. Cita alternatīva ir tāda, ka strādājošas apdrošinātās personas darba algu var pieskaitīt likumā paredzētajai pensijai.
63. Tādēļ tāda pensionēšanas politika, saskaņā ar kuru viena dzimuma darba ņēmēji savu darbvietu zaudē piecus gadus agrāk nekā otra dzimuma darba ņēmēji, nav ne piemērots, ne vajadzīgs līdzeklis, lai atrisinātu likumā paredzētā pensijas pabalsta un darba algas summēšanas problēmu. Galu galā, šī problēma ir jāatrisina ar likumu noteiktās pensijas sistēmas ietvaros.
VI – Secinājums
64. Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, iesaku Tiesai uz Austrijas Oberster Gerichtshof abiem jautājumiem atbildēt šādi:
Direktīvas 76/207/EEK 3. panta 1. punkta c) apakšpunkts Direktīvas 2002/73/EK redakcijā aizliedz sieviešu dzimuma darba ņēmējas nodarbinātības politikas iemeslu dēļ pensionēt piespiedu kārtā, tiklīdz viņas sasniegušas viņām piemērojamo likumā paredzēto vispārējo pensijas vecumu, ja šāds vispārējais pensijas vecums viņām ir par pieciem gadiem mazāks nekā vīriešu dzimuma darba ņēmējiem.