TIESAS SPRIEDUMS (virspalāta)
2021. gada 2. septembrī (*)
[Teksts labots ar 2021. gada 29. septembra rīkojumu]
Apelācija – Institucionālās tiesības – Sociālā politika – LESD 154. un 155. pants – Sociālo partneru dialogs Eiropas Savienības līmenī – Dalībvalstu centrālās valdības iestāžu ierēdņu un darbinieku informēšana un uzklausīšana – Sociālo partneru starpā noslēgts nolīgums – Šā nolīguma pušu kopīgs lūgums par šā nolīguma īstenošanu Savienības līmenī – Eiropas Komisijas atteikums iesniegt Eiropas Savienības Padomei lēmuma priekšlikumu – Pārbaudes tiesā apmērs – Pienākums norādīt lēmuma par atteikumu pamatojumu
Lietā C‑928/19 P
par apelācijas sūdzību atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas Statūtu 56. pantam, ko 2019. gada 19. decembrī iesniedza
European Federation of Public Service Unions (EPSU), kuras juridiskā adrese ir Briselē (Beļģija) un kuru pārstāv R. Arthur, solicitor, kā arī K. Apps, barrister,
apelācijas sūdzības iesniedzēja,
pārējie lietas dalībnieki:
Jan Willem Goudriaan, kura dzīvesvieta ir Briselē un kuru pārstāv R. Arthur, solicitor, kā arī K. Apps, barrister,
prasītājs pirmajā instancē,
Eiropas Komisija, ko pārstāv I. Martínez del Peral, kā arī M. Kellerbauer un B.‑R. Killmann, pārstāvji,
atbildētāja pirmajā instancē,
TIESA (virspalāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs K. Lēnartss [K. Lenaerts], priekšsēdētāja vietniece R. Silva de Lapuerta [R. Silva de Lapuerta], palātu priekšsēdētāji A. Prehala [A. Prechal], M. Vilars [M. Vilaras], J. Regans [E. Regan], N. Pisarra [N. Piçarra] un A. Kumins [A. Kumin], tiesneši E. Juhāss [E. Juhász], M. Safjans [M. Safjan], S. Rodins [S. Rodin], F. Biltšens [F. Biltgen], K. Jirimēe [K. Jürimäe], K. Likurgs [C. Lycourgos], P. Dž. Švīrebs [P. G. Xuereb] un N. Jēskinens [N. Jääskinen] (referents),
ģenerāladvokāts: P. Pikamēe [P. Pikamäe],
sekretārs: M. Longars [M. Longar], administrators,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2020. gada 26. oktobra tiesas sēdi,
noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2021. gada 20. janvāra tiesas sēdē,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Ar šo apelācijas sūdzību European Federation of Public Service Unions (EPSU) [Eiropas Sabiedrisko pakalpojumu arodbiedrību federācija] lūdz atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2019. gada 24. oktobra spriedumu EPSU un Goudriaan/Komisija (T‑310/18, EU:T:2019:757; turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”), ar kuru tā noraidījusi prasību atcelt Eiropas Komisijas 2018. gada 5. marta lēmumu (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”), ar ko tā atteicās iesniegt Eiropas Savienības Padomei priekšlikumu lēmumam par nolīguma Cadre général pour l’information et la consultation des fonctionnaires et [des] employés des administrations des gouvernements centraux [des États membres] [[Dalībvalstu] centrālās valdības iestāžu ierēdņu un darbinieku informēšanas un uzklausīšanas vispārējā sistēma], kas noslēgts starp Délégation syndicale de l’administration nationale et européenne [Eiropas valstu pārvaldes arodbiedrību sadarbības tīkls] (DSANE) un Employeurs de l’administration publique européenne [Eiropas publiskās pārvaldes darba devēju apvienība] (EAPE) (turpmāk tekstā – “attiecīgais nolīgums”), īstenošanu Savienības līmenī.
Atbilstošās tiesību normas
2 Saskaņā ar LESD 151. pantu:
“[Eiropas] Savienība un dalībvalstis, apzinoties sociālās pamattiesības, tostarp tās, kas izklāstītas Eiropas Sociālajā hartā, kura parakstīta Turīnā 1961. gada 18. oktobrī, un 1989. gada Kopienas Hartā par darba ņēmēju sociālajām pamattiesībām, par saviem mērķiem izvirza nodarbinātības veicināšanu, dzīves un darba apstākļu uzlabošanu nolūkā tos saskaņot, turpinot ieviest uzlabojumus, kā arī pienācīgu sociālo aizsardzību, dialogu starp darba devējiem un darba ņēmējiem, cilvēkresursu attīstību, kas vērsta uz pastāvīgi augstas nodarbinātības uzturēšanu un cīņu pret sociālo atstumtību.
Lai to panāktu, Savienība un dalībvalstis īsteno pasākumus, kuros ņem vērā valstu atšķirīgo praksi, jo īpaši līgumattiecību jomā, kā arī vajadzību uzturēt Savienības ekonomikas konkurētspēju.
Tās uzskata, ka to nodrošinās ne tikai iekšējā tirgus darbība, kas palīdz saskaņot sociālās sistēmas, bet arī Līgumos paredzētās procedūras un normatīvu un administratīvu aktu tuvināšana.”
3 Saskaņā ar LESD 152. panta pirmo daļu:
“Savienība atzīst un savā līmenī veicina sociālo partneru lomu, ņemot vērā valstu sistēmu dažādību; tā veicina dialogu sociālo partneru starpā, ievērojot viņu autonomiju.”
4 LESD 153. panta 1. punkta e) apakšpunktā ir paredzēts:
“1. Lai sasniegtu 151. pantā izvirzītos mērķus, Savienība atbalsta un papildina dalībvalstu darbību šādās jomās:
[..]
e) darba ņēmēju informēšana un apspriešanās ar tiem;
[..].”
5 LESD 154. pantā ir noteikts:
“1. Komisijas uzdevums ir veicināt darba devēju un darba ņēmēju apspriedes Savienības līmenī, un tā veic visus attiecīgos pasākumus, lai veicinātu viņu dialogu, samērīgi atbalstot abas puses.
2. Šajā nolūkā, pirms Komisija iesniedz priekšlikumus sociālās politikas jomā, tā apspriežas ar darba devējiem un darba ņēmējiem par Savienības rīcības iespējamo ievirzi.
3. Ja Komisija pēc šādas apspriedes atzīst Savienības rīcību par vēlamu, tā apspriež ar darba devējiem un darba ņēmējiem paredzētā priekšlikuma saturu. Darba devēji un darba ņēmēji iesniedz Komisijai atzinumu vai, vajadzības gadījumā, ieteikumu.
4. Ja notiek 2. un 3. punktā minētās apspriedes, darba devēji un darba ņēmēji var Komisijai darīt zināmu vēlēšanos sākt 155. pantā paredzēto procedūru. Process nenotiek ilgāk par deviņiem mēnešiem, ja vien attiecīgie darba devēji un darba ņēmēji kopā ar Komisiju nenolemj to pagarināt.”
6 LESD 155. pantā ir noteikts:
“1. Ja darba devēji un darba ņēmēji to vēlas, viņu dialogs Savienības līmenī var radīt līgumattiecības, tostarp nolīgumus.
2. Savienības līmenī noslēgtus nolīgumus īsteno vai nu saskaņā ar procedūrām un praksi, kas raksturīga darba devējiem un darba ņēmējiem, kā arī dalībvalstīm, vai – jautājumos, uz ko attiecas 153. pants – pēc parakstītāju pušu kopīga lūguma, Padomei pieņemot lēmumu pēc Komisijas priekšlikuma. Par to informē Eiropas Parlamentu.
Padome lēmumu pieņem vienbalsīgi, ja attiecīgais nolīgums ietver vienu vai vairākus noteikumus, kas attiecas uz kādu no jomām, kurās saskaņā ar 153. panta 2. punktu lēmumi jāpieņem vienprātīgi.”
Tiesvedības priekšvēsture un apstrīdētais lēmums
7 Šīs tiesvedības priekšvēsture ir izklāstīta pārsūdzētā sprieduma 1.–6. punktā, un šā sprieduma vajadzībām to var rezumēt šādi.
8 Ar 2015. gada 10. aprīļa konsultatīvo dokumentu C(2015)2303 final, kura nosaukums ir Première phase de consultation des partenaires sociaux au titre de l’article [154 TFUE] concernant une consolidation des directives de l’Union sur l’information et la consultation des travailleurs [Pirmā posma apspriešanās ar sociālajiem partneriem uz [LESD 154. panta] pamata par to, lai kodificētu Savienības direktīvas par darbinieku informēšanu un uzklausīšanu], Komisija aicināja sociālos partnerus, pamatojoties uz LESD 154. panta 2. punktu, paust savu nostāju par Savienības rīcības orientēšanu, kodificējot Padomes Direktīvu 98/59/EK (1998. gada 20. jūlijs) par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz kolektīvo atlaišanu (OV 1998, L 225, 16. lpp.), Padomes Direktīvu 2001/23/EK (2001. gada 12. marts) par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz darbinieku tiesību aizsardzību uzņēmumu, uzņēmējsabiedrību vai uzņēmumu vai uzņēmējsabiedrību daļu īpašnieka maiņas gadījumā (OV 2001, L 82, 16. lpp.) un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2002/14/EK (2002. gada 11. marts), ar ko izveido vispārēju sistēmu darbinieku informēšanai un uzklausīšanai Eiropas Kopienā [– Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas kopīgā deklarācija par darbinieku pārstāvību] (OV 2002, L 80, 29. lpp.) (turpmāk tekstā visas kopā – “direktīvas par darbinieku informēšanu un uzklausīšanu”). Šajā konsultatīvajā dokumentā citastarp runa bija par direktīvu par darbinieku informēšanu un uzklausīšanu piemērošanas jomas eventuālu paplašināšanu, tās attiecinot arī uz dalībvalstu centrālās valdības iestāžu ierēdņiem un darbiniekiem.
9 2015. gada 2. jūnijā sociālie partneri, kas piedalās centrālo valdību sociālā dialoga komitejas (SDC CGA) darbā, proti, pirmkārt, DSANE un, otrkārt, EAPE, pamatojoties uz LESD 154. panta 4. punktu, informēja Komisiju par savu vēlmi apspriest un noslēgt nolīgumu atbilstoši LESD 155. panta 1. punktam.
10 DSANE un EAPE 2015. gada 21. decembrī parakstīja attiecīgo nolīgumu.
11 DSANE un EAPE 2016. gada 1. februārī ar kopīgu vēstuli lūdza Komisiju iesniegt Padomei priekšlikumu par lēmumu, ar ko attiecīgais nolīgums, pamatojoties uz LESD 155. panta 2. punktu, tiktu īstenots Savienības līmenī.
12 Komisija 2018. gada 5. martā pieņēma apstrīdēto lēmumu, ar kuru tā atteicās iesniegt Padomei priekšlikumu par šādu lēmumu.
13 Apstrīdētajā lēmumā Komisija būtībā norādīja, ka, pirmkārt, dalībvalstu centrālās valdības iestādes ir pakļautas attiecīgajai valdībai, ka tās īsteno valsts varas prerogatīvas un ka to struktūra, organizācija un darbība pilnā mērā ietilpst attiecīgās dalībvalsts kompetencē. Otrkārt, Komisija norādīja, ka vairākās dalībvalstīs jau ir ieviestas normas, ar kurām vismaz kādā mērā tiek nodrošināta šo iestāžu ierēdņu un darbinieku informēšana un uzklausīšana. Treškārt, Komisija pauda uzskatu, ka minēto valsts iestāžu loma ir atkarīga no dalībvalstu centralizācijas vai decentralizācijas pakāpes, tādēļ, ja attiecīgais nolīgums tiktu īstenots ar Padomes lēmumu, valsts pārvaldes ierēdņu un darbinieku tiesību aizsardzības līmenis dažādās dalībvalstīs ievērojami atšķirtos.
Tiesvedība Vispārējā tiesā un pārsūdzētais spriedums
14 Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2018. gada 15. maijā, EPSU – apvienība, kas aptver Eiropas arodbiedrību organizācijas, kuras pārstāv civildienesta un sabiedrisko pakalpojumu nozaru darba ņēmējus, un kas kopīgi ar Confédération européenne des syndicats indépendants [Eiropas Neatkarīgo arodbiedrību konfederāciju] (CESI) ir izveidojusi DSANE, – un EPSU ģenerālsekretārs Jan Willem Goudriaan (turpmāk tekstā abi kopā – “prasītāji pirmajā instancē”) lūdza atcelt apstrīdēto lēmumu.
15 Prasības pamatošanai prasītāji pirmajā instancē izvirzīja divus pamatus. Ar pirmo pamatu – par tiesību kļūdu attiecībā uz Komisijas pilnvaru apjomu – tie būtībā apgalvoja, ka saskaņā ar LESD 155. panta 2. punktu Komisija nevar atteikties iesniegt Padomei priekšlikumu par lēmumu, ar ko attiecīgais nolīgums tiktu īstenots Savienības līmenī. Ar otro pamatu tie apgalvoja, ka apstrīdētā lēmuma pamatojums ir nepietiekams un acīmredzami kļūdains.
16 [Labots ar 2021. gada 29. septembra rīkojumu] Ar pārsūdzēto spriedumu Vispārējā tiesa pilnā apmērā noraidīja prasītāju pirmajā instancē celto prasību un piesprieda katram lietas dalībniekam segt savus tiesāšanās izdevumus.
17 Konkrētāk, pārbaudot minētās prasības pamatotību, Vispārējā tiesa noraidīja pirmo pamatu, citastarp pārsūdzētā sprieduma 49.–90. punktā veicot LESD 155. panta 2. punkta gramatisko, sistēmisko un teleoloģisko interpretāciju un secinot, ka Savienības iestādēm nav pienākuma rīkoties pēc kopīga lūguma, kuru iesniegušas nolīguma puses, par šā nolīguma īstenošanu Savienības līmenī. Pēc tam, minētā sprieduma 91.–102. punktā, tā aplūkoja Savienības noteikumus, principus un mērķus, uz kuriem prasītāji pirmajā instancē bija atsaukušies, interpretējot šo normu. Minētā sprieduma 104. punktā Vispārējā tiesa secināja, ka ar atteikumu iesniegt Padomei priekšlikumu par lēmumu par attiecīgā nolīguma īstenošanu Komisija nav pieļāvusi tiesību kļūdu attiecībā uz savu pilnvaru apjomu.
18 Attiecībā uz otro pamatu pārsūdzētā sprieduma 106.–140. punktā Vispārējā tiesa pārbaudīja, vai Komisija apstrīdētajā lēmumā ir ievērojusi LESD 296. pantā noteikto pienākumu norādīt pamatojumu, kā arī to, vai šajā lēmumā norādītie iemesli ir pamatoti. Konstatējusi, ka attiecībā uz apstrīdēto lēmumu ir jāveic ierobežota pārbaude, Vispārējā tiesa atzina, ka šajā lēmumā ir ievērots LESD 296. pantā noteiktais pienākums norādīt pamatojumu un ka minētajā lēmumā norādītie trīs iemesli, pret kuriem bija vērsti iebildumi, ir pamatoti.
Lietas dalībnieku prasījumi Tiesai
19 Apelācijas sūdzībā EPSU lūdz Tiesu:
– atcelt pārsūdzēto spriedumu,
– atcelt apstrīdēto lēmumu un
– piespriest Komisijai atlīdzināt ar pirmās instances tiesvedību un apelācijas tiesvedību saistītos tiesāšanās izdevumus.
20 Komisija lūdz Tiesu:
– noraidīt apelācijas sūdzību un
– piespriest EPSU atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
21 Ar aktu, kas Tiesas kancelejā iesniegts 2020. gada 2. martā, Jan Willem Goudriaan informēja Tiesu, ka viņš nevēlas būt lietas dalībnieks apelācijas tiesvedībā.
Par apelācijas sūdzību
22 Apelācijas pamatošanai EPSU izvirza četrus pamatus.
23 Tie ir izskatāmi šādā secībā: otrais, pirmais, trešais un ceturtais pamats.
Par otro pamatu, ar ko tiek apgalvots par tiesību kļūdu LESD 154. un 155. panta interpretācijā
Lietas dalībnieku argumenti
24 Ar otro apelācijas pamatu EPSU apgalvo, ka Vispārējās tiesas veiktajā LESD 154. un 155. panta gramatiskajā, sistēmiskajā un teleoloģiskajā interpretācijā ir pieļautas tiesību kļūdas, tostarp kļūdas attiecībā uz Komisijas pilnvarām procedūrā par sociālo partneru noslēgta nolīguma īstenošanu Savienības līmenī uz LESD 155. panta 2. punkta pamata. Šajā ziņā EPSU būtībā apgalvo, ka, ja vien netiek pārmests par nolīguma parakstītāju nepietiekamu pārstāvību vai šā nolīguma klauzulu prettiesiskumu, saskaņā ar nupat minēto normu Komisijai ir pienākums pieņemt šo parakstītāju kopīgu lūgumu par minētā nolīguma īstenošanu Savienības līmenī un iesniegt Padomei attiecīgu priekšlikumu par tās lēmumu.
25 Pirmām kārtām, attiecībā uz LESD 155. panta 2. punkta gramatisko interpretāciju EPSU apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu pārsūdzētā sprieduma 49.–63. punktā. Šajā ziņā tā apgalvo, ka šīs tiesību normas angļu valodas versijā izmantotā frāze shall be implemented pauž Komisijas pienākumu iesniegt Padomei priekšlikumu par lēmumu, ar ko attiecīgo sociālo partneru noslēgtais nolīgums tiktu īstenots Savienības līmenī. EPSU arī apgalvo – tas, ka abas metodes, pēc kurām sociālo partneru savstarpējais nolīgums ir īstenojams uz LESD 155. panta 2. punkta pamata, ir iekļautas vienā un tajā pašā teikumā, nemazina otrajā procedūrā ES iestādēm veicamo pienākumu obligātumu, un tiesības izvēlēties metodi esot sociālajiem partneriem, nevis ES iestādēm.
26 Otrām kārtām, attiecībā uz LESD 155. panta 2. punkta sistēmisko un teleoloģisko interpretāciju EPSU apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdas pārsūdzētā sprieduma 34., 62., 63., 69.–82., 87., 89., 93.–100. un 109. punktā.
27 Pirmkārt, EPSU būtībā apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir kļūdaini paplašinājusi Komisijas lomu LESD 154. un 155. pantā paredzētajā procedūrā – uz sociālo partneru lomas un Padomes lomas rēķina.
28 Otrkārt, EPSU iebilst pret pārsūdzētā sprieduma 74.–77., 87. un 96. punktā ietverto Vispārējās tiesas interpretāciju par LESD 154. un 155. pantā paredzētās procedūras norisi.
29 Treškārt, EPSU apgalvo, ka pārsūdzētā sprieduma 74.–76. punktā Vispārējā tiesa ir kļūdaini interpretējusi 1998. gada 17. jūnija sprieduma UEAPME/Padome (T‑135/96, EU:T:1998:128) 84. punktu, no kura izrietot, ka LESD 154. un 155. pantā paredzētajā procedūrā Komisijas pilnvaras aprobežojas ar attiecīgo nolīgumu parakstījušo sociālo partneru pārstāvības pārbaudi un šā nolīguma klauzulu tiesiskuma pārbaudi, turpretī pārbaude par iespēju iesniegt Padomei priekšlikumu par lēmumu, ar ko minētais nolīgums tiktu īstenots Savienības līmenī, minētajā spriedumā neesot minēta.
30 Ceturtkārt, EPSU apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu pārsūdzētā sprieduma 82. un 94.–98. punktā, nosakot, kāda loma LESD 154. un 155. pantā paredzētajā procedūrā ir Parlamentam salīdzinājumā ar lomu, kas paredzēta sociālajiem partneriem. Šajā ziņā EPSU, pamatojoties arī uz 1998. gada 17. jūnija sprieduma UEAPME/Padome (T‑135/96, EU:T:1998:128) 89. punktu, apgalvo, ka Parlamenta un sociālo partneru pilnvaras ir atšķirīgas un savstarpēji papildinošas.
31 Komisija noraida EPSU apgalvojumus un piekrīt tam, kā Vispārējā tiesa ir interpretējusi LESD 154. un 155. pantu un 1998. gada 17. jūnija spriedumu UEAPME/Padome (T‑135/96, EU:T:1998:128).
Tiesas vērtējums
32 Pirmām kārtām, attiecībā uz EPSU apgalvojumiem, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu LESD 155. panta 2. punkta gramatiskajā interpretācijā, ir jānorāda, ka no šīs normas formulējuma izriet, ka Savienības līmenī noslēgtus nolīgumus īsteno vai nu saskaņā ar procedūrām un praksi, kas raksturīga darba devējiem un darba ņēmējiem, kā arī dalībvalstīm, vai – jautājumos, uz ko attiecas 153. pants, – pēc parakstītāju pušu kopīga lūguma, Padomei pieņemot lēmumu pēc Komisijas priekšlikuma.
33 Līdz ar to, kā Vispārējā tiesa pamatoti norādījusi pārsūdzētā sprieduma 59. punktā, imperatīvo formulējumu izmantošana LESD 155. panta 2. punkta pirmajā daļā – proti, intervient franču valodas versijā un shall be implemented angļu valodas versijā – var būt paredzēta tam, lai precizētu, ka Savienības līmenī noslēgts sociālo partneru savstarpējs nolīgums obligāti ir jāīsteno, izmantojot vienu no divām alternatīvām procedūrām, proti, vai nu atbilstoši sociālo partneru un dalībvalstu procedūrām un praksei, vai arī – jomās, uz kurām attiecas LESD 153. pants, – atbilstoši speciālai procedūrai, kuras rezultātā tiek pieņemts Savienības akts.
34 Konkrētāk, attiecībā uz šāda nolīguma īstenošanu Savienības līmenī ir jānorāda, ka LESD 155. panta 2. punkta pirmajā daļā ir tikai noteikts, ka šī īstenošana var izpausties kā Padomes lēmuma pieņemšana pēc attiecīgā nolīguma parakstītāju kopīga lūguma un pēc Komisijas priekšlikuma, taču tajā nav norādīts, vai pēdējai minētajai būtu pienākums iesniegt Padomei šādu priekšlikumu.
35 No tā ir izsecināms, ka Vispārējai tiesai nevar pārmest, ka tā pārsūdzētā sprieduma 60. punktā ir nospriedusi, ka imperatīvie formulējumi, kas izmantoti LESD 155. panta 2. punkta pirmajā daļā, proti, intervient franču valodas versijā un shall be implemented šīs normas angļu valodas versijā, paši par sevi vien neļauj secināt, ka, ja Komisijai ir iesniegts attiecīgs nolīguma parakstītāju kopīgs lūgums, tai ir pienākums iesniegt Padomei priekšlikumu par lēmumu.
36 Šo secinājumu neliek apšaubīt EPSU argumentācija – kurai turklāt nav izklāstīts pamatojums –, ka apstāklis, ka LESD 155. panta 2. punktā vienā un tajā pašā teikumā ir minētas abas procedūras, kas paredzētas tam, lai īstenotu sociālo partneru savstarpēju nolīgumu, nemazina otrajā no šīm procedūrām veicamo Savienības iestāžu pienākumu obligātumu. Konkrētāk, šajā ziņā ir jānorāda, ka EPSU nenorāda iemeslus, kuru dēļ no apstākļa, ka sākotnējā izvēle par vienu no šajā teikumā minētajām alternatīvajām procedūrām ir sociālo partneru ziņā, izrietētu, ka aplūkojamie imperatīvie formulējumi konkrēti attiecas uz otro procedūru un ka līdz ar to Komisija būtu pienākums iesniegt Padomei šādu priekšlikumu.
37 Turklāt pārsūdzētā sprieduma 62. punktā Vispārējā tiesa ir pareizi uzskatījusi, ka no LESD 155. panta 2. punkta gramatiskās interpretācijas, ko ierosinājuši prasītāji pirmajā instancē, izriet gan Komisijas pienākums jebkuros apstākļos iesniegt Padomei priekšlikumu par lēmumu, ar ko sociālo partneru savstarpēji noslēgtais nolīgums tiktu īstenots Savienības līmenī, gan Padomes pienākums šo nolīgumu īstenot un pieņemt attiecīgo lēmumu.
38 Tomēr ir jānorāda, ka EPSU atzīst, ka konkrētos apstākļos – ja attiecīgo nolīgumu parakstījušajiem sociālajiem partneriem trūkst pārstāvības vai ja šā nolīguma klauzulas ir prettiesiskas – Komisija ir tiesīga neiesniegt Padomei šādu priekšlikumu. Konkrēti attiecībā uz Padomi, ja tiktu atbalstīta gramatiskā interpretācija, ko ierosinājuši prasītāji pirmajā instancē, LESD 155. panta 2. punkta otrā daļa – kurā paredzēts, ka Padome vienbalsīgi lemj pēc Komisijas priekšlikuma, ja attiecīgais nolīgums ietver noteikumus attiecībā uz konkrētām jomām, – zaudētu lietderīgu iedarbību, jo šai kārtībai nebūtu nekādas jēgas, ja Padomei būtu pienākums pieņemt Komisijas ierosināto lēmumu.
39 Visbeidzot ir jānorāda, ka pārsūdzētā sprieduma 63. punktā Vispārējā tiesa uzskata, ka interpretācija, ko ierosinājuši prasītāji pirmajā instancē, nozīmētu, ka, ja sociālie partneri neiesniegtu kopīgu lūgumu par nolīguma īstenošanu Savienības līmenī, sociālajiem partneriem un dalībvalstīm būtu pienākums īstenot šo nolīgumu attiecīgajās dalībvalstī atbilstoši savām procedūrām un praksei, bet tas savukārt būtu pretrunā Nolīgumu par sociālo politiku, kas noslēgts starp Eiropas Kopienu dalībvalstīm, izņemot Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienoto Karalisti (OV 1992, C 191, 91. lpp.), parakstījušo vienpadsmit dalībvalstu nodomam. Taču, lai arī EPSU apelācijas tiesvedībā apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir nepareizi interpretējusi to, par ko EAPE ir vienojusies šajos apstākļos, ir jākonstatē, ka šim argumentam nav izklāstīts nekāds pamatojums, un tas arī neliek apšaubīt šajā pārsūdzētā sprieduma punktā ietverto Vispārējās tiesas konstatējumu attiecībā uz šim nolīgumam pievienoto deklarāciju Nr. 2.
40 Līdz ar to Vispārējā tiesa nav pieļāvusi tiesību kļūdu LESD 155. panta 2. punkta gramatiskajā interpretācijā, no kuras uzskatāmi izriet, ka angļu valodas un franču valodas versijās izmantotie imperatīvie formulējumi ir paredzēti tikai tam, lai norādītu uz abu šajā normā paredzēto alternatīvo procedūru ekskluzivitāti, un ģenerāladvokāta secinājumu 49. punktā ir norādīts, ka to apliecina arī vairākas citas šīs normas valodu versijas.
41 Otrām kārtām, attiecībā uz EPSU apgalvojumiem par to, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdas LESD 155. panta 2. punkta sistēmiskajā un teleoloģiskajā interpretācijā, pirmkārt, EPSU norāda, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu pārsūdzētā sprieduma 34., 63.–81. un 93. punktā, interpretējot LES 17. panta 1. un 2. punktu, jo šī vispārīgā norma nevarot paplašināt Komisijas kompetenci tā, ka tiktu pārsniegtas robežas, kuras noteiktas LESD 154. un 155. pantā, kas uzskatāmi par lex specialis.
42 Taču EPSU nepaskaidro, kādu iemeslu dēļ LESD 154. un 155. pants – attiecībā pret LES 17. panta 1. un 2. punktu – būtu jāuzskata par lex specialis. Tā tikai apgalvo, ka LES 17. pants nevar prevalēt pār LESD 154. un 155. pantu.
43 Turklāt no šiem pārsūdzētā sprieduma punktiem neizriet arī tas, ka Vispārējā tiesa būtu atkāpusies no LESD 154. un 155. panta un šo normu vietā piemērojusi LES 17. pantu. Gluži pretēji – pārsūdzētā sprieduma 93. punktā Vispārējā tiesa pamatoti uzskata, ka, “apsverot iespēju Savienības līmenī īstenot sociālo partneru noslēgto nolīgumu, Komisija aprobežojas ar to prerogatīvu īstenošanu, kas tai piešķirtas ar LESD 155. panta 2. punkta pirmo daļu kopsakarā ar LES 17. panta 1.–3. punktu”.
44 Turklāt ir jānorāda, ka pilnvaras ierosināt sociālo partneru savstarpēji noslēgta nolīguma īstenošanu Savienības līmenī LESD 155. panta 2. punkta pirmās daļas izpratnē ietilpst pilnvarās, kas Komisijai piešķirtas Līgumos, it īpaši LES 17. pantā.
45 Šajā ziņā pilnvarās, kas Komisijai piešķirtas Līgumos, ietilpst arī pilnvaras atbilstoši LES 17. panta 1. punktam veicināt Savienības vispārējās intereses un attiecīgā gadījumā šajā nolūkā īstenot atbilstīgas iniciatīvas.
46 Kā atgādināts ģenerāladvokāta secinājumu 73. punktā, konkrētajā sociālās politikas jomā viens no LESD trešās daļas X sadaļas mērķiem ir veicināt sociālo partneru lomu un atvieglot dialogu starp tiem, ievērojot to autonomiju, un LESD 154. panta 1. punktā ir noteikts, ka viens no Komisijas uzdevumiem ir veicināt sociālo partneru apspriešanos Savienības līmenī. Turklāt, konkrētajā Savienības līmenī noslēgto sociālo partneru savstarpējo nolīgumu īstenošanas kontekstā ar LESD 155. panta 2. punktu sociālajiem partneriem ir piešķirtas tiesības, kas salīdzināmas ar vispārīgākām tiesībām, kuras attiecīgi LESD 225. un 241. pantā ir piešķirtas Parlamentam un Padomei, proti, pieprasīt, lai Līgumu īstenošanas vajadzībām Komisija iesniegtu attiecīgus priekšlikumus.
47 Tomēr ar LESD 155. panta 2. punktā ietverto frāzi “pēc Komisijas priekšlikuma” šai iestādei ir piešķirta konkrēta kompetence, kas – lai gan tā var tikt īstenota vienīgi tad, ja sociālie partneri ir iesnieguši kopīgu lūgumu, – tiklīdz šāds lūgums ir iesniegts, ir pielīdzināma LES 17. panta 2. punktā paredzētajām vispārīgajām iniciatīvas tiesībām leģislatīvo aktu pieņemšanas jomā, jo Komisijas priekšlikums ir priekšnosacījums Padomes lēmuma pieņemšanai uz šīs normas pamata. Šī kompetence ir saistīta ar LES 17. panta 1. punktā Komisijai uzticēto lomu, kura šajā kontekstā izpaužas tā, ka, ņemot vērā Savienības vispārējās intereses, tā izvērtē, vai ir lietderīgi iesniegt Padomei priekšlikumu par sociālo partneru savstarpēji noslēgta nolīguma īstenošanu Savienības līmenī.
48 Šajā ziņā ir arī jāatgādina, ka saskaņā ar LES 13. panta 2. punktu katra Savienības iestāde darbojas saskaņā ar Līgumos noteiktajām pilnvarām un atbilstīgi tajos izklāstītajām procedūrām, nosacījumiem un mērķiem. Šajā tiesību normā ir izteikts institucionālā līdzsvara princips, kas ir raksturīgs Savienības institucionālajai struktūrai, un tas nozīmē to, ka katrai iestādei savas pilnvaras ir jāīsteno, ievērojot citu iestāžu pilnvaras (spriedums, 2015. gada 14. aprīlis, Padome/Komisija, C‑409/13, EU:C:2015:217, 64. punkts un tajā minētā judikatūra). LES 17. panta 2. punktā paredzētās Komisijas likumdošanas iniciatīvas tiesības ir viena no šā principa izpausmēm (spriedums, 2019. gada 19. decembris, Puppinck u.c./Komisija, C‑418/18 P, EU:C:2019:1113, 60. punkts). Konkrētajā sociālo partneru Savienības līmenī noslēgtu nolīgumu īstenošanas kontekstā tas ir sakāms arī par speciālo kompetenci, kas Komisijai piešķirta ar LESD 155. panta 2. punktu.
49 Tādējādi EPSU ierosinātā LESD 155. panta 2. punkta interpretācija apdraudētu minēto līdzsvaru un iespējami traucētu Komisijai pildīt savu šā sprieduma 45. punktā atgādināto uzdevumu atbilstoši LES 17. panta 1. punktam veicināt Savienības vispārējās intereses. Proti, šādas interpretācijas rezultātā virsroku pār Komisijai uzticēto Savienības vispārējo interešu veicināšanas funkciju gūtu intereses, kuras pārstāv tikai nolīgumu parakstījušie sociālie partneri.
50 Visbeidzot ir jāatgādina, ka saskaņā ar LES 17. panta 3. punkta trešo daļu, “veicot savus pienākumus, Komisija ir pilnīgi neatkarīga”, un “Komisijas locekļi nelūdz un nepieņem nevienas valdības vai citas iestādes, vai struktūras norādījumus”. Taču, kā Vispārējā tiesa pamatoti norādījusi pārsūdzētā sprieduma 78. punktā, ja LESD 155. panta 2. punkts tiktu interpretēts tā, ka Komisijai ir pienākums, izmantojot savas iniciatīvas tiesības, iesniegt Padomei priekšlikumu par lēmumu par sociālo partneru noslēgta nolīguma īstenošanu Savienības līmenī, tas būtu pretrunā LES 17. panta 3. punkta trešajā daļā izklāstītajam principam, ka savu pienākumu izpildē Komisija ir pilnīgi neatkarīga.
51 Šo secinājumu neliek apšaubīt arī EPSU argumentācija, ka Komisijas neatkarība esot nodrošināta, jo šai iestādei katrā ziņā esot iespējams darīt zināmu Padomei savu nostāju, izmantojot “paskaidrojuma rakstu”. Paskaidrojuma raksts, kas pievienots Komisijas priekšlikumam, ir paredzēts tikai tam, lai norādītu iemeslus, kuri pamato šā priekšlikuma iesniegšanu.
52 Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, ir jānorāda, ka pārsūdzētā sprieduma 34., 63.–81. un 93. punktā Vispārējā tiesa nav pieļāvusi tiesību kļūdu, interpretējot LES 17. panta 1.–3. punktu. Proti, Vispārējā tiesa nav paplašinājusi – uz sociālo partneru lomas un Padomes lomas rēķina – Komisijas lomu LESD 154. un 155. pantā paredzētajā procedūrā.
53 Otrkārt, attiecībā uz EPSU argumentāciju – ka pārsūdzētā sprieduma 74.–77. un 87. punktā Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, uzskatīdama, ka, tiklīdz sociālie partneri ir noslēguši nolīgumu, Komisija “atgūst kontroli pār procedūru”, lai novērtētu, vai ir lietderīgi iesniegt Padomei priekšlikumu par lēmumu, ar ko šāds nolīgums tiktu īstenots Savienības līmenī, – ir jānorāda, ka EPSU Vispārējai tiesai pārmet tikai to, ka tā šajā interpretācijā ir ņēmusi vērā vienīgi LESD 155. panta 2. punkta formulējumu, taču ne LESD 154. un 155. panta mērķi un kontekstu.
54 Šajā ziņā ir konstatējams, ka pārsūdzētā sprieduma 74. punktā izklāstītie Vispārējās tiesas apsvērumi izriet tieši no minētā sprieduma 71.–73. punktā ietvertā izvērtējuma par ES iestāžu un sociālo partneru attiecīgajām lomām konkrētajās LESD 154. un 155. pantā paredzētajās stadijās, proti, sociālās politikas jautājumu apspriešanā, sarunās par nolīgumu noslēgšanu šajā jomā un šo nolīgumu īstenošanā Savienības līmenī.
55 Tātad Vispārējā tiesa ir pareizi norādījusi, ka apspriešanās stadijā, ko uzsākusi Komisija un kas reglamentēta LESD 154. panta 2. un 3. punktā, sociālie partneri var to informēt par savu nodomu sākt LESD 155. pantā paredzēto procesu. Turpinot, nākamajā stadijā – sarunās par tā noslēgšanu – tās, kā paredzēts LESD 155. panta 1. punktā, var izveidot līgumattiecības, piemēram, noslēdzot nolīgumu. Visbeidzot, nolīguma īstenošanas stadija notiek, izmantojot vienu no divām LESD 155. panta 2. punktā paredzētajām procedūrām. Konkrētāk, attiecībā uz procedūru, kas dod iespēju šādu nolīgumu īstenot Savienības līmenī, šajā normā ir skaidri formulēts, ka Padomes lēmums tiek pieņemts “pēc Komisijas priekšlikuma”, un ar to izveidotās neleģislatīvās procedūras kontekstā ir konkretizētas LES 17. panta 2. punktā paredzētās Komisijas iniciatīvas tiesības.
56 No tā ir izsecināms, ka, lai nonāktu pie pārsūdzētā sprieduma 74. punktā ietvertā secinājuma, minētā sprieduma 71.–73. punktā Vispārējā tiesa nav pamatojusies tikai uz LESD 155. panta 2. punkta formulējumu, bet ir ņēmusi vērā arī LESD 154. un 155. panta un LES 17. panta 2. punkta kopkontekstu, un, kā konstatēts šā sprieduma 45.–49. punktā, šis konteksts liecina, ka, ja sarunās par nolīgumu, kā arī tā noslēgšanas stadijā iniciatīva ir vienīgi attiecīgajiem sociālajiem partneriem, šā nolīguma īstenošanas stadijā Komisijai, pamatojoties uz LESD 155. panta 2. punktu, ir jāpārbauda, vai tai būtu jāiesniedz Padomei priekšlikums par lēmumu, ar ko minētais nolīgums tiktu īstenots Savienības līmenī, un tādējādi Komisija atgūst kontroli pār procedūru.
57 Līdz ar to ir jānoraida EPSU argumentācija par to, ka pārsūdzētajā spriedumā Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, uzskatīdama, ka, tiklīdz sociālie partneri ir noslēguši nolīgumu un lūguši tā īstenošanu Savienības līmenī, Komisija “atgūst kontroli pār procedūru”.
58 Treškārt, EPSU apgalvo, ka pārsūdzētajā spriedumā Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, jo izmantot tādu interpretāciju, saskaņā ar kuru Komisija īsteno pēc būtības “politisku” rīcības brīvību jautājumā par to, vai ir lietderīgi iesniegt Padomei priekšlikumu par lēmumu, ar ko sociālo partneru savstarpēji noslēgts nolīgums tiktu īstenots Savienības līmenī, tiekot aizskarta šo sociālo partneru autonomija un mainīta LESD 155. pantā paredzētā procesa būtība, tādējādi neievērojot atzītās sociālo partneru pamattiesības. Tādējādi Komisija būtu “trešā puse pie sarunu galda” un Padomei būtu liegta iespēja izmantot savas pilnvaras pieņemt vai nepieņemt sociālo partneru savstarpēji noslēgtā un uz LESD 155. panta 2. punkta pamata Savienības līmenī īstenojamā nolīguma tekstu.
59 Arī šai argumentācijai nevar piekrist, jo EPSU ir kļūdaini interpretējusi pēdējo minēto normu attiecībā uz saikni starp sociālo partneru nolīgumu noslēgšanas sarunu stadiju un stadiju, kurā šādi noslēgtie nolīgumi tiek īstenoti Savienības līmenī.
60 LESD 151. panta pirmajā daļā gan ir paredzēts, ka “dialogs starp darba devējiem un darba ņēmējiem” ir viens no Savienības mērķiem. Turklāt, kā norādīts šā sprieduma 46. punktā, LESD trešās daļas X sadaļas normām par “sociālo politiku” ir mērķis veicināt sociālo partneru lomu un atvieglot dialogu starp tiem, ievērojot to autonomiju.
61 Šī autonomija, kas nostiprināta LESD 152. panta pirmajā daļā, nozīmē – kā Vispārējā tiesa pamatoti norādījusi pārsūdzētā sprieduma 86. punktā – ka sarunās par nolīguma, kas ir “vienīgi sociālo partneru lieta”, noslēgšanu nupat minētie var brīvi apspriesties un rīkoties, nesaņemdami rīkojumus un norādījumus ne no viena, tostarp ne no dalībvalstīm, ne Savienības iestādēm.
62 Tomēr šīs autonomijas esamība, kas raksturīga stadijai, kurā notiek sarunas par eventuālu nolīgumu starp sociālajiem partneriem, nenozīmē, ka Komisijai automātiski būtu jāiesniedz Padomei priekšlikums par lēmumu, ar ko šāds nolīgums pēc minēto partneru kopīga lūguma tiktu īstenots Savienības līmenī, jo tas nozīmētu atzīt, ka sociālajiem partneriem pašiem ir iniciatīvas tiesības, kuru tiem patiesībā nav.
63 Proti, kā izriet no šā sprieduma 47.–49. punktā nospriestā, ja tādas būtu minētās autonomijas esamības sekas, no LESD 154. un 155. panta izrietošais institucionālais līdzsvars tiktu mainīts, piešķirot sociālajiem partneriem tādas pilnvaras attiecībā pret Komisiju, kādu nav nedz Parlamentam, nedz Padomei.
64 Tāpēc pārsūdzētā sprieduma 87. punktā Vispārējā tiesa ir pamatoti atzinusi, ka, ja sociālie partneri reiz ir netraucēti veikuši sarunas par nolīgumu un to noslēguši un ja nolīguma puses ir kopīgi lūgušas šā nolīguma īstenošanu Savienības līmenī, Komisijai “no jauna ir tiesības iesaistīties un tā atgūst kontroli pār procedūru” uz LESD 155. panta 2. punkta pamata.
65 Tādēļ piekrist EPSU interpretācijai nozīmētu attiecīgā nolīguma noslēgšanas sarunu stadiju, kurā sociālajiem partneriem ir pilnīga autonomija, kas šajā gadījumā arī tika ievērota, sajaukt ar stadiju, kurā šis nolīgums tiek īstenots Savienības līmenī un kurā tie vairs nepiedalās, jo, kā Vispārējā tiesa atgādinājusi pārsūdzētā sprieduma 74. punktā, saskaņā ar LESD 155. panta 2. punktu “Padome rīkojas pēc Komisijas priekšlikuma”.
66 No tā ir izsecināms, ka pārsūdzētā sprieduma 90. punktā Vispārējā tiesa ir pamatoti uzskatījusi, ka mērķis – sociālo partneru lomas un to dialoga veicināšana, ievērojot LESD līgumā paredzēto autonomiju, nenozīmē, ka Komisijai būtu pienākums pieņemt kopīgu pieteikumu, ko iesniegušas nolīguma puses šā nolīguma īstenošanai Savienības līmenī uz LESD 155. panta 2. punkta pamata.
67 Turklāt ir jāatgādina, ka Savienības tiesību sistēmā izšķiroši svarīgas ir tiesības veikt sarunas par koplīgumiem un tos noslēgt, kuras nostiprinātas Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 28. pantā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2010. gada 15. jūlijs, Komisija/Vācija, C‑271/08, EU:C:2010:426, 37. punkts). Šajā lietā stadijā, kad notika sociālo partneru sarunas par attiecīgā nolīguma noslēgšanu, šīs pamattiesības tika ievērotas. Līdz ar to EPSU nevar apgalvot, ka ar Vispārējās tiesas izmantoto LESD 155. panta 2. punkta interpretāciju – kurā atzīts, ka Komisija ir tiesīga pieņemt lēmumus attiecīgā nolīguma īstenošanas stadijā gadījumā, ja sociālie partneri izvēlas iesniegt šai iestādei lūgumu par šādu īstenošanu Savienības līmenī, – neesot ievērotas sociālo partneru pamattiesības.
68 Tas tā ir vēl jo vairāk tādēļ, ka saskaņā ar LESD 155. panta 2. punktu Savienības līmenī noslēgtu nolīgumu īstenošana tik un tā notiek atbilstoši sociālo partneru vai dalībvalstu procedūrām un praksei.
69 Katrā ziņā ir konstatējams, ka argumentācija – ar kuru EPSU pārmet Vispārējai tiesai, ka tā nepamatoti esot atkāpusies no savas judikatūras, proti, 1998. gada 17. jūnija sprieduma UEAPME/Padome (T‑135/96, EU:T:1998:128), jo no minētā sprieduma izrietot, ka stadijā, kad uz LESD 155. panta 2. punkta pamata tiek īstenots sociālo partneru Savienības līmenī savstarpēji noslēgts nolīgums, Komisijas pilnvaras aprobežojas tikai ar pārbaudi par šo nolīgumu parakstījušo sociālo partneru pārstāvību un pārbaudi par minētā nolīguma tiesiskumu, bet neietver pārbaudi jautājumā par to, vai ir lietderīgi iesniegt Padomei priekšlikumu par lēmumu, ar ko šis nolīgums tiktu īstenots, – ir balstīta uz kļūdainu minētā sprieduma interpretāciju un līdz ar to ir nepamatota.
70 Proti, 1998. gada 17. jūnija sprieduma UEAPME/Padome (T‑135/96, EU:T:1998:128) 84. punktā Vispārējā tiesa, norādījusi, ka Komisija pēc sociālo partneru kopīga lūguma par nolīguma īstenošanu Savienības līmenī atgūst kontroli pār procedūru, minētā sprieduma 85. punktā skaidri nosprieda, ka Komisijai brīdī, kad tā ir tiesīga no jauna iesaistīties procedūras norisē, ir “tostarp” jāpārbauda nolīguma parakstītāju pārstāvība; tātad Vispārējā tiesa nekādi nav izslēgusi, ka Komisijai var būt citas funkcijas. Turklāt, tā kā minētajā lietā neradās jautājums par to, vai šī iestāde pārbauda, vai ir lietderīgi nolīgumu īstenot Savienības līmenī, Vispārējai tiesai šis aspekts nebija jāaplūko.
71 No tā ir izsecināms, ka pretēji tam, ko apgalvo EPSU, 1998. gada 17. jūnija sprieduma UEAPME/Padome (T‑135/96, EU:T:1998:128) 84. punktā izmantotā frāze “attiecīgā gadījumā” nevar tikt interpretēta tā, ka stadijā, kad nolīgums tiek īstenots Savienības līmenī, Komisija būtu tiesīga pārbaudīt tikai sociālo partneru pārstāvību un nolīguma klauzulu tiesiskumu.
72 Ceturtkārt, attiecībā uz EPSU argumentāciju, ka pārsūdzētā sprieduma 82. un 94.–98. punktā Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu attiecībā uz Parlamentam noteikto lomu LESD 154. un 155. pantā paredzētajā procedūrā – salīdzinājumā ar lomu, kas rezervēta sociālajiem partneriem, ir jānorāda, ka īstenībā EPSU ar šo argumentāciju iebilst pret pārsūdzētā sprieduma 82. punktā izklāstītajiem Vispārējās tiesas apsvērumiem, vienlaikus nepaužot nekādu kritiku par minētā sprieduma 94.–98. punktā izklāstītajiem apsvērumiem attiecībā uz LES 10. panta 1. un 2. punktā nostiprināto demokrātijas principu un apgalvoto “horizontālās subsidiaritātes” principu.
73 Pārsūdzētā sprieduma 82. punktā attiecībā uz prasītāju pirmajā instancē veikto apgalvojumu, ka sociālie partneri ir tiesīgi piespiest Komisiju iesniegt Padomei priekšlikumu par lēmumu, ar ko to nolīgums tiktu īstenots Savienības līmenī, Vispārējā tiesa ir pareizi norādījusi, ka, ja tiktu izmantota šāda interpretācija, sociālie partneri uz sociālās politikas jomā saskaņā ar LESD 154. un 155. pantu pieņemto tiesību aktu saturu īstenotu ietekmi, kas būtu lielāka par ietekmi, kādu var īstenot Parlaments, kurš saskaņā ar LESD 155. panta 2. punktu pirms tiesību aktu pieņemšanas ir vienkārši jāinformē.
74 Turklāt Vispārējā tiesa ir pamatoti uzskatījusi, ka no interpretācijas, ko izmantojuši prasītāji pirmajā instancē, izrietētu, ka sociālie partneri ir tiesīgi piespiest Komisiju rīkoties sociālās politikas jomā, savukārt ar LESD 225. pantu Parlamentam ir piešķirtas tikai tiesības lūgt Komisiju iesniegt Padomei “attiecīgus priekšlikumus par jautājumiem, attiecībā uz kuriem pēc Eiropas Parlamenta apsvērumiem Līgumu īstenošanai vajadzīgs Savienības tiesību akts” un, ja Komisija šādu priekšlikumu neiesniedz, – tiesības pieprasīt, lai tas tiktu informēts par šādas rīcības iemesliem. Tāpat saskaņā ar LESD 241. pantu Padome var tikai lūgt, lai Komisija veic tādu izpēti, kādu Padome uzskata par vēlamu kopīgo mērķu sasniegšanai, un iesniedz Padomei attiecīgus priekšlikumus, un, ja Komisija neiesniedz priekšlikumu, Padomei ir tiesības pieprasīt, lai Komisija to informētu par šādas rīcības iemesliem. Šo secinājumu neliek apšaubīt arī EPSU argumentācija par to, ka sociālie partneri patstāvīgi veic sarunas par attiecīgo nolīguma, kā arī izstrādā un apstiprina tā tekstu un ka Parlaments vienmēr piedalās šādā procesā, jo Komisijai ir pienākums to informēt.
75 No iepriekš izklāstīto apsvērumu kopuma izriet, ka – pretēji tam, ko apgalvo EPSU, – Vispārējā tiesa nav pieļāvusi tiesību kļūdu LESD 155. panta 2. punkta gramatiskajā, sistēmiskajā un teleoloģiskajā interpretācijā un nav arī mainījusi institucionālo līdzsvaru, kas izriet no LESD 154. un 155. panta.
76 Šo secinājumu neliek apšaubīt arī EPSU vispārīgā argumentācija par to, ka Vispārējā tiesa, nepiemērodama 2015. gada 14. aprīļa sprieduma Padome/Komisija (C‑409/13, EU:C:2015:217) 70. punktā minētos principus, ir pieļāvusi tiesību kļūdu.
77 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka 2015. gada 14. aprīļa sprieduma Padome/Komisija (C‑409/13, EU:C:2015:217) 70. punktā Tiesa ir nospriedusi, ka likumdošanas iniciatīvas tiesības, kas Komisijai atzītas ar LES 17. panta 2. punktu un LESD 289. pantu, nozīmē, ka šai ES iestādei ir jāizlemj, vai iesniegt vai neiesniegt leģislatīva akta priekšlikumu, izņemot situācijās, kurās tai saskaņā ar Savienības tiesībām obligāti ir jāiesniedz šāds priekšlikums.
78 No 2015. gada 14. aprīļa sprieduma Padome/Komisija (C‑409/13, EU:C:2015:217) patiešām izriet, ka Līgumos ir paredzēti vairāki gadījumi, kuros Komisijai ir pienākums iesniegt priekšlikumu par leģislatīva akta pieņemšanu.
79 Tomēr, EPSU nepamato savu argumentāciju, ka saskaņā ar no minētā sprieduma izrietošo judikatūru sociālo partneru savstarpēji noslēgta nolīguma īstenošana Savienības līmenī uz LESD 155. panta 2. punkta pamata esot uzskatāma par tādu gadījumu. Proti, tā tikai apgalvo, ka saskaņā ar šo normu Komisijai ir pienākums iesniegt šādu priekšlikumu un ka tieši Padomes ziņā, ņemot vērā sociālo partneru savstarpēji noslēgta nolīguma, kuru ir plānots īstenot Savienības līmenī, tekstu, ir lemt par to, vai šāds priekšlikums būtu jāpieņem. Līdz ar to šī argumentācija ir jānoraida.
80 Ņemot vērā visu iepriekš izklāstīto, otrais apelācijas pamats ir jānoraida kopumā.
Par pirmo pamatu, ar ko tiek apgalvots par tiesību kļūdu jautājumā par to, vai uz LESD 155. panta 2. punkta pamata pieņemtie tiesību akti ir leģislatīvi akti
Lietas dalībnieku argumenti
81 Ar pirmo apelācijas pamatu EPSU apgalvo, ka pārsūdzētā sprieduma 69., 73., 89., 96. un 100. punktā Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, uzskatīdama, ka ar Padomes lēmumu uz LESD 155. panta 2. punkta pamata pieņemtie tiesību akti pēc būtības nav leģislatīvi akti.
82 Šajā ziņā EPSU apgalvo, ka, pirmkārt, ar Padomes lēmumu uz LESD 155. panta 2. punkta pamata pieņemto direktīvu “sekas” neatšķiras no sekām, kādas ir uz LESD 153. panta pamata pieņemtām direktīvām.
83 Otrkārt, EPSU apgalvo, ka pārsūdzētā sprieduma 69. un 89. punktā Vispārējā tiesa ir koncentrējusi uzmanību uz LESD 155. panta 2. punkta pamata veicamās attiecīgā nolīguma īstenošanas stadijas būtību un uz šīs normas pamata pieņemtā akta kvalifikāciju, nevis uz pēdējā minētā “būtiskām sekām”. Turklāt tā apgalvo, ka pārsūdzētā sprieduma 96. punktā ietvertais Vispārējās tiesas secinājums nav saderīgs, pirmkārt, ar pasākumiem, kas pieņemti uz LESD 155. panta 2. punkta pamata un kas pēc būtības arī ir leģislatīvi, un, otrkārt, ar Tiesas judikatūru attiecībā uz sociālās politikas jomā pieņemtajām direktīvām.
84 Treškārt, EPSU apgalvo, ka stadija, kurā uz LESD 155. panta 2. punkta pamata tiek īstenots sociālo partneru Savienības līmenī savstarpēji noslēgts nolīgums, ir uzskatāma par “īpašu likumdošanas procedūru” LESD 289. panta 2. punkta izpratnē. Tā uzskata, ka atsauce uz 2017. gada 6. septembra spriedumu Slovākija un Ungārija/Padome (C‑643/15 un C‑647/15, EU:C:2017:631), ko Vispārējās tiesa izdarījusi pārsūdzētā sprieduma 69. punktā, esot izdarīta nevietā un nevar izraisīt to, ka uz LESD 155. panta 2. punkta pamata pieņemtie pasākumi zaudētu savu “būtībā leģislatīvo” iedabu.
85 Komisija apgalvo, ka pirmais apelācijas pamats ir jānoraida kā neiedarbīgs vai katrā ziņā kā nepamatots.
Tiesas vērtējums
86 Vispirms ir jāatgādina, ka pārsūdzētā sprieduma 69. punktā Vispārējā tiesa, veicot LESD 155. panta 2. punkta sistēmisko interpretāciju, ir norādījusi, ka, tā kā šī norma neietver nevienu tiešu atsauci nedz uz “parasto likumdošanas procedūru”, nedz “īpašo likumdošanas procedūru” LESD 289. panta 1. un 2. punkta izpratnē, sociālo partneru noslēgto nolīgumu īstenošanas Savienības līmenī procedūra nav uzskatāma par “likumdošanas procedūru” šīs nupat minētās tiesību normas izpratnē un ka šīs stadijas noslēgumā pieņemtie akti nav uzskatāmi par “leģislatīviem aktiem” LESD 289. panta 3. punkta izpratnē.
87 Šajā ziņā ir jānorāda, ka jautājums par to, vai tādu tiesību aktu, kuri pieņemti uz LESD 155. panta 2. punkta pamata, leģislatīvo iedabu ir nošķirams no jautājuma par Komisijas pilnvarām lemt par to, vai ir lietderīgi iesniegt Padomei priekšlikumu, ar ko sociālo partneru savstarpēji noslēgts nolīgums tiktu īstenots Savienības līmenī.
88 Proti, kā norādīts ģenerāladvokāta secinājumu 72. punktā, šo pilnvaru apjoms ir nemainīgs neatkarīgi no tā, vai akts, kura priekšlikums iesniegts Padomei, ir vai nav leģislatīvs akts.
89 No tā ir izsecināms, ka pirmais apelācijas pamats ir jānoraida.
Par trešo pamatu, ar ko tiek apgalvots, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, novērtējot tās veicamās pārbaudes tiesā apmēru
Lietas dalībnieku argumenti
90 Ar trešo apelācijas pamatu EPSU apgalvo, ka pārsūdzētā sprieduma 31.–33., 78., 79., 109.–112., 122. un 133. punktā Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, ierobežodama par apstrīdēto lēmumu veicamās pārbaudes tiesā intensitāti, jo, pirmkārt, tas pēc būtības esot politisks un, otrkārt, pastāvot risks aizskart Komisijas neatkarību.
91 Šajā ziņā EPSU norāda, ka Vispārējās tiesas interpretācija – ka Komisijai ir plaša un pēc būtības politiska rīcības brīvība lemt, vai iesniegt Padomei priekšlikumu par lēmumu, ar ko sociālo partneru savstarpēji noslēgts nolīgums tiktu īstenots Savienības līmenī, – ir balstīta uz kļūdainu interpretāciju par LESD normām, to kontekstu un mērķi, kā arī 1998. gada 17. jūnija spriedumu UEAPME/Padome (T‑135/96, EU:T:1998:128). EPSU norāda, ka īstenībā, pirms Komisija iesniedz Padomei priekšlikumu par lēmumu, ar ko šāds nolīgums tiktu īstenots Savienības līmenī, tās loma nav politiska, bet “būtībā juridiska”.
92 Turklāt EPSU apgalvo, ka pārsūdzētā sprieduma 112. punktā Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, “konstatēdama paralēles” ar 2018. gada 23. aprīļa spriedumu One of Us u.c./Komisija (T‑561/14, EU:T:2018:210), kas pasludināts Eiropas pilsoņu iniciatīvas jomā. Tā norāda, ka LESD 154. un 155. pantā paredzētā procedūra nelīdzinās Eiropas pilsoņu iniciatīvas procedūrai, ņemot vērā, ka, pirmkārt, pēdējā minētā nav uzskatāma nedz par kolektīvo sarunu procesu, nedz par Pamattiesību hartas 28. pantā nostiprināto pamattiesību īstenošanu un ka, otrkārt, šādas procedūras ierosinātāji nepiedalās likumdošanas priekšlikuma teksta izstrādē.
93 Komisija šo EPSU argumentāciju noraida. Konkrētāk, tā apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pamatoti paudusi uzskatu, ka no Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka tās veiktajai pārbaudei tiesā par apstrīdēto lēmumu ir ierobežota intensitāte.
Tiesas vērtējums
94 Ar trešo apelācijas pamatu EPSU būtībā pārmet Vispārējai tiesai, ka tā pārsūdzētā sprieduma 31.–33., 78., 79., 109.–112., 122. un 133. punktā ir pieļāvusi tiesību kļūdu jautājumā par to, cik intensīvi tai ir jāveic apstrīdētā lēmuma pārbaude tiesā.
95 Šajā ziņā no šā sprieduma 62. un 64. punkta būtībā izriet, ka Komisijai nav pienākuma iesniegt Padomei priekšlikumu par lēmumu, ar ko sociālo partneru uz LESD 155. panta 2. punkta pamata savstarpēji noslēgts nolīgums tiktu īstenots Savienības līmenī, ņemot vērā, ka šai ES iestādei ir rīcības brīvība lemt par to, vai ir lietderīgi iesniegt Padomei šādu priekšlikumu.
96 Kā Vispārējā tiesa pamatoti norādījusi pārsūdzētā sprieduma 110. un 111. punktā, no pastāvīgās judikatūras izriet, ka, ja kādai ES iestādei ir jāveic sarežģīts novērtējums, pārbaudei tiesā principā ir jāaprobežojas ar to, ka tiek pārbaudīts, vai, izdarot apstrīdēto izvēli, ir ievēroti procesuālie noteikumi, vai pamatojums ir pietiekams, vai nav pieļauta tiesību kļūda, vai pareizi konstatēti faktiskie apstākļi, vai nav acīmredzamas kļūdas šo faktu vērtējumā un vai nav notikusi nepareiza pilnvaru izmantošana (skat. spriedumu, 2008. gada 1. jūlijs, Chronopost un La Poste/UFEX u.c., C‑341/06 P un C‑342/06 P, EU:C:2008:375, 143. punkts un tajā minētā judikatūra). Konkrēti šī pārbaude tiesā ir ierobežojama tad, ja, kā tas ir šajā lietā, Savienības iestādēm ir, pirmkārt, jāņem vērā potenciāli atšķirīgas intereses, tostarp tādas kā, piemēram, Savienības vispārējās intereses, kā arī sociālo partneru intereses un, otrkārt, jāpieņem politisku izvēli ietveroši lēmumi (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1994. gada 5. oktobris, Vācija/Padome, C‑280/93, EU:C:1994:367, 91. punkts, un 2005. gada 14. jūlijs, Rica Foods/Komisija, C‑40/03 P, EU:C:2005:455, 55. punkts un tajā minētā judikatūra).
97 EPSU argumentācija neliek apšaubīt Vispārējās tiesas novērtējumu jautājumā par to, cik lielā apmērā tai ir jāveic apstrīdētā lēmuma pārbaude tiesā.
98 Pirmām kārtām, attiecībā uz EPSU argumentāciju, ka Komisijai piemītošā rīcības brīvība lemt, vai iesniegt Padomei priekšlikumu par lēmumu, ar ko sociālo partneru savstarpēji noslēgts nolīgums tiktu īstenots Savienības līmenī, nav politiskas, bet gan “būtībā juridiskas” iedabas, ir jānorāda ka, tā kā Komisijai ir pienākums atbilstoši LESD 155. panta 2. punktam pārbaudīt šā nolīguma parakstītāju pārstāvību un tās klauzulu tiesiskumu, tā patiešām veic juridisku vērtējumu. Tomēr, kā Vispārējā tiesa pamatoti norādījusi pārsūdzētā sprieduma 79. punktā, ja Komisijai ir iesniegts lūgums īstenot sociālo partneru noslēgtu nolīgumu Savienības līmenī, tai ne tikai ir jāveic strikta pārbaude par šā nolīguma noteikumu tiesiskumu, bet arī jānovērtē, cik lietderīgi ir minēto nolīgumu eventuāli īstenot Savienības līmenī, ņemot vērā arī politiskos, ekonomiskos un sociālos apsvērumus.
99 Otrām kārtām, EPSU argumentācija par to, ka pārsūdzētā sprieduma 112. punktā Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, “konstatēdama paralēles” ar 2018. gada 23. aprīļa spriedumu One of Us u.c./Komisija (T‑561/14, EU:T:2018:210), kas taisīts Eiropas pilsoņu iniciatīvas jomā, būtībā nevar panākt pārsūdzētā sprieduma atcelšanu, jo, kā izriet no iepriekš izklāstītā pamatojuma, Vispārējā tiesa nav pieļāvusi tiesību kļūdu, ierobežodama savu pārbaudi par apstrīdētā lēmuma tiesiskumu.
100 Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, ir secināms, ka Vispārējā tiesa nav izdarījusi tiesību kļūdu, uzskatīdama, ka šajā lietā apstrīdētā lēmuma pārbaude tiesā ir jāveic ierobežotā apmērā.
101 Līdz ar to trešais apelācijas pamats ir jānoraida.
Par ceturto pamatu, ar ko tiek apgalvots par tiesību kļūdu attiecībā uz apstrīdētā lēmuma pamatojuma tiesiskumu
Lietas dalībnieku argumenti
102 Ar ceturto apelācijas pamatu EPSU apgalvo, ka pārsūdzētā sprieduma 116.–140. punktā Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, uzskatīdama, ka apstrīdētā lēmuma pamatojums nebija “kļūdains, nepamatots un nepietiekams”.
103 Pirmkārt, EPSU apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, pārsūdzētā sprieduma 118. punktā uzskatīdama, ka apstrīdētajā lēmumā norādītais pamatojums ir pietiekams un atbilst LESD 296. pantam un ka, balstoties uz to, ir iespējams uzzināt Komisijas lēmuma pieņemšanas iemeslus. Šajā ziņā EPSU apgalvo, ka apstrīdētajā lēmumā sniegtais pamatojums ir kļūdains un ka šis pamatojums neatbilst pamatojumam, kas tika norādīts procesa gaitā pirms šā lēmuma pieņemšanas.
104 Otrkārt, EPSU apgalvo, ka pārsūdzētā sprieduma 130., 131., 133. un 136. punktā Vispārējā tiesa ir pieļāvusi vairākas kļūdas, izvērtējot pamatojumā minētos iemeslus, jo tie esot “faktuāli neprecīzi un/vai nenozīmīgi”. Turklāt pārsūdzētā sprieduma 136. un 138. punktā Vispārējā tiesa neesot ņēmusi vērā, ka apstrīdētajā lēmumā Komisija nav norādījusi, pirmkārt, to, kādēļ tā neveica “ietekmes novērtējumu” – pretstatā tam, ko tā bija minējusi savā sarakstē ar EPSU, – un, otrkārt, iemeslus, kuri attaisnotu atkāpšanos no paziņojumiem, ko tā bija publiskojusi šajā jautājumā. Konkrētāk, EPSU pārmet Vispārējai tiesai, ka tā pārsūdzētā sprieduma 138. punktā ir nospriedusi, ka prasītāji pirmajā instancē nebija precizējuši, saskaņā ar kuru normu Komisijai būtu pienākums veikt šādu novērtējumu, pirms tā atsakās izmantot savas iniciatīvas tiesības, lai gan šie paziņojumi esot radījuši prasītāju pirmajā instancē “tiesisku paļāvību”, no kā izrietot, ka “juridiskais vērtējums” un “ietekmes novērtējums” ir obligāti.
105 Treškārt, EPSU iebilst pret pārsūdzētā sprieduma 131. un 132. punktā ietverto Vispārējā tiesas interpretāciju par Tiesas judikatūru attiecībā uz direktīvām par darbinieku informēšanu un uzklausīšanu.
106 Komisija apgalvo, ka ceturtais apelācijas pamats ir jānoraida.
Tiesas vērtējums
107 Ar ceturto apelācijas pamatu, kas būtībā sastāv no divām daļām, tā pirmajā daļā tiek apgalvots par Vispārējās tiesas pieļautu tiesību kļūdu attiecībā uz to, vai Komisija apstrīdētajā lēmumā ir izpildījusi pienākumu norādīt pamatojumu, savukārt otrajā – par Vispārējās tiesas pieļautu tiesību kļūdu attiecībā uz tā pamatotību.
– Par ceturtā apelācijas pamata pirmo daļu, ar ko tiek apgalvots par tiesību kļūdu jautājumā par to, vai Komisija ir izpildījusi pienākumu norādīt pamatojumu
108 Vispirms ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru LESD 296. pantā noteiktais pienākums norādīt pamatojumu ir būtiska formalitāte, kura jānošķir no jautājuma par pamatojuma pamatotību, ar kuru savukārt ir saistīts jautājums par apstrīdētā akta tiesiskumu pēc būtības. No šā skatpunkta raugoties, LESD 296. pantā prasītajam pamatojumam ir jābūt pielāgotam attiecīgā akta būtībai un tam nepārprotami un viennozīmīgi jāatspoguļo iestādes – akta autores – argumentācija, lai ļautu ieinteresētajām personām noskaidrot pieņemtā akta pamatojumu un kompetentajai tiesai veikt pārbaudi (skat. spriedumu, 2010. gada 14. oktobris, Deutsche Telekom/Komisija, C‑280/08 P, EU:C:2010:603, 130. punkts un tajā minētā judikatūra).
109 Turpinot, saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru, ko Vispārējā tiesa atgādinājusi pārsūdzētā sprieduma 115. punktā, prasība norādīt pamatojumu ir jāizvērtē, vadoties no attiecīgās lietas apstākļiem, it īpaši attiecīgā tiesību akta satura, izvirzīto pamatu būtības, kā arī tiesību akta adresātiem vai citām personām, kuras tas skar tieši un individuāli, intereses saņemt izskaidrojumu. Netiek prasīts, lai pamatojumā tiktu aplūkoti visi atbilstošie faktiskie un tiesiskie apstākļi, jo tiesību akta pamatojuma atbilstība LESD 296. pantā noteiktajām prasībām ir jāvērtē ne tikai atkarībā no tā formulējuma, bet arī konteksta, kā arī visu tiesību normu kopuma, kas regulē attiecīgo jomu (spriedums, 2008. gada 1. jūlijs, Chronopost un La Poste/UFEX u.c., C‑341/06 P un C‑342/06 P, EU:C:2008:375, 88. punkts un tajā minētā judikatūra).
110 Šajā ziņā EPSU apgalvo, ka pārsūdzētā sprieduma 118. punktā Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, uzskatīdama, ka apstrīdētā lēmuma adresātiem, proti, DSANE un EAPE, bija iespējams noskaidrot šā lēmuma pamatojumu.
111 Šajā lietā Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 116. punktā ir atgādinājusi apstrīdētā lēmuma pamatojuma trīs daļas, kas ir izklāstītas arī šā sprieduma 13. punktā. Pārsūdzētā sprieduma 117. punktā Vispārējā tiesa ir atgādinājusi šā lēmuma pieņemšanas kontekstu. Vispārējā tiesa ir norādījusi, ka Komisija bija apspriedusies ar attiecīgajiem sociālajiem partneriem par Savienības rīcības iespējām attiecībā uz centrālās valdības iestāžu ierēdņu un darbinieku informēšanu un uzklausīšanu un ka tieši pēc šādas apspriešanās šie sociālie partneri bija veikuši sarunas par attiecīgo nolīgumu un to parakstījuši. Tādēļ, ņemot vērā apstrīdētā lēmuma pamatojumu un kontekstu, kurā šis lēmums tika pieņemts, Vispārējā tiesa nav pieļāvusi tiesību kļūdu, pārsūdzētā sprieduma 118. punktā uzskatīdama, ka minētajā lēmumā ir norādīts pietiekams pamatojums LESD 296. panta izpratnē, un līdz ar to, pirmkārt, tā adresātiem, proti, DSANE un EAPE, ir bijusi pienācīga iespēja noskaidrot pamatojuma, uz kuru balstīts Komisijas vērtējums, trīs daļas un iebilst pret tām un, otrkārt, Vispārējā tiesa varēja veikt pārbaudi par šo pamatojumu.
112 Proti, kā norādīts ģenerāladvokāta secinājumu 104. punktā, apstrīdētais lēmums ir adresēts sociālajiem partneriem, kuri bija noslēguši attiecīgo nolīgumu un kuri gan to statusa, gan iepriekš veikto apspriežu ar Komisiju dēļ jau bija informēti par kontekstu, kādā tika pieņemts šis lēmums par atteikumu.
113 Šādos apstākļos argumentācija par to, ka Vispārējā tiesa esot nepareizi uzskatījusi, ka apstrīdētā lēmuma pamatojums ir pietiekams un ka tādēļ šā lēmuma adresāti varēja noskaidrot tā pieņemšanas iemeslus, ir jānoraida.
114 No tā ir izsecināms, ka pārsūdzētā sprieduma 119. punktā Vispārējā tiesa ir pamatoti nospriedusi, ka apstrīdētajā lēmumā ir ievērots LESD 296. pantā paredzētais pienākums norādīt pamatojumu.
115 Līdz ar to ceturtā apelācijas pamata pirmā daļa ir jānoraida.
– Par ceturtā apelācijas pamata otro daļu, ar ko tiek apgalvots par Vispārējās tiesas pieļautu tiesību kļūdu jautājumā par apstrīdētā lēmuma pamatojuma pamatotību
116 Attiecībā uz apstrīdētā lēmuma pamatojuma pamatotību EPSU uzskata, ka minētajā lēmumā norādītie iemesli ir faktuāli neprecīzi un/vai nenozīmīgi.
117 Pirmām kārtām, attiecībā uz pārsūdzētā sprieduma 130. un 136. punktu, kuros minēts pirmais no šiem iemesliem, EPSU apgalvo, ka Vispārējās tiesas argumentācija ir nepareiza faktu un tiesību ziņā, jo attiecībā uz dalībvalstu centrālās valdības iestāžu ierēdņiem un darbiniekiem jau esot piemērojamas daudzas direktīvas un ka Komisijai neesot bijis pamats izdarīt pieņēmumu, ka tāda Padomes lēmuma pieņemšana, ar kuru attiecīgais nolīgums tiktu īstenots Savienības līmenī, būtu varējusi mainīt šo pārvaldes iestāžu struktūru, organizāciju un darbību, jo tā nebija sagatavojusi “ietekmes novērtējumu”.
118 Šajā ziņā uzreiz ir jānorāda, ka, ciktāl EPSU mēģina apšaubīt Vispārējās tiesas veikto faktu konstatācijas pašas par sevi, neatsaucoties uz šo faktu sagrozīšanu, šis pamats ir nepieņemams (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 16. decembris, Padome u.c./K. Chrysostomides & Co. u.c., C‑597/18 P, C‑598/18 P, C‑603/18 P un C‑604/18 P, EU:C:2020:1028, 128. punkts un tajā minētā judikatūra).
119 Turklāt attiecībā uz argumentāciju, ka netika veikts nekāds attiecīgā nolīguma “ietekmes novērtējums”, ir jānorāda, ka EPSU nepaskaidro, kādam nolūkam šāds “ietekmes novērtējums” būtu bijis nepieciešams, lai konstatētu, vai attiecīgā nolīguma īstenošana Savienības līmenī varētu ietekmēt dalībvalstu centrālās valdības iestāžu darbību, un līdz ar to nav identificējusi, kādu tiesību kļūdu Vispārējā tiesa esot izdarījusi.
120 Attiecībā uz apstrīdētā lēmuma pamatojuma otro daļu EPSU apgalvo, ka Vispārējā tiesa nav ņēmusi vērā, ka attiecīgais nolīgums ietvēra klauzulu, kas tiek saukta par “aizsardzības līmeņa nepazemināšanas klauzulu” un ar ko ieinteresētajām personām ir piešķirtas tiesības, kuras ir plašākas par tām, kas jau ir atzītas dažās dalībvalstīs, un kas liedz valdības maiņas gadījumā anulēt šīs tiesības.
121 Šajā ziņā, pirmkārt, EPSU joprojām nav paskaidrojusi, kādēļ tas, ka nav ņemts vērā apstāklis, ka attiecīgais nolīgums ietver šādu “aizsardzības līmeņa nepazemināšanas klauzulu”, nozīmē, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu pārsūdzētā sprieduma 131. punktā. Otrkārt, katrā ziņā ir jānorāda, ka EPSU nenorāda uz jebkādu sagrozījumu 131. punktā iekļautajā Vispārējās tiesas konstatējumā par Komisijas apgalvojumu, ka 22 dalībvalstīs jau 2014. gadā bija ieviesti noteikumi par centrālās valdības iestāžu ierēdņu un darbinieku informēšanu un uzklausīšanu.
122 Attiecībā uz apstrīdētā lēmuma pamatojuma trešo daļu EPSU apgalvo, ka pārsūdzētā sprieduma 133. punktā Vispārējā tiesa nav ņēmusi vērā nedz to, ka attiecīgais nolīgums būtībā ir nozares mēroga nolīgums, nedz attiecīgo sociālo partneru pārstāvību. EPSU uzskata, ka EAPE ir dalībvalstu centrālās valdības iestāžu sociālais partneris un ka līdz ar to attiecīgais nolīgums attiecas uz to centrālajām valdībām, nevis uz pašvaldībām. Turklāt attiecīgais nolīgums neietekmējot dalībvalstu centrālās valdības iestāžu struktūru, ņemot vērā, ka tajā runa ir tikai par šo pārvaldes iestāžu ierēdņu un darbinieku tiesībām tikt informētiem un uzklausītiem.
123 Ir jānorāda, ka konkrēti uz pārbaudi par apstrīdētā lēmuma pamatojuma trešo daļu attiecas nevis pārsūdzētā sprieduma 133. punkts, bet gan tā 132. punkts. Minētajā 132. punktā Vispārējā tiesa ir izvērtējusi faktus, norādot, ka attiecīgā nolīguma īstenošana Savienības līmenī ļoti dažādi ietekmētu dalībvalstis – atkarībā no to centralizācijas vai decentralizācijas pakāpes. Šā konstatējuma dēļ Vispārējā tiesa varēja norādīt, ka nekas neliedza Komisijai ņemt vērā pēdējo minēto apstākli, lai atzītu, ka attiecīgā nolīguma īstenošana Savienības līmenī nav vēlama. Tā kā EPSU nav norādījusi, ka šajā vērtējumā izvērtētie fakti būtu sagrozīti, Tiesa nevar pārbaudīt tās argumentāciju attiecībā uz apstrīdētā lēmuma pamatojuma trešo daļu.
124 No iepriekš izklāstītajiem apsvērumiem izriet, ka EPSU argumentācija par to, ka apstrīdētā lēmuma pamatojumā norādītie iemesli esot neprecīzi vai nenozīmīgi, ir jānoraida.
125 Otrām kārtām, attiecībā uz EPSU argumentāciju, ka pārsūdzētajā spriedumā Vispārējā tiesa nav ņēmusi vērā, ka Komisija, savā sarakstē norādījusi, ka tiks veikts “ietekmes novērtējums”, proti, ka tas tiek gatavots, apstrīdētajā lēmumā nenorādīja, kādēļ tā šādu novērtējumu tomēr nav veikusi, ir jānorāda, ka pārsūdzētā sprieduma 138. punktā Vispārējā tiesa ir uzskatījusi, ka prasītāji pirmajā instancē nebija precizējuši, saskaņā ar kuru normu Komisijai būtu bijis pienākums veikt tādu novērtējumu pirms atteikšanās izmantot savas iniciatīvas tiesības, un līdz ar to ir noraidījusi to argumentāciju kā nepamatotu. Līdz ar to EPSU nevar apgalvot, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētajā spriedumā nebūtu ņēmusi vērā šos apsvērumus. Turklāt, kā norādīts ģenerāladvokāta secinājumu 107. punktā, tā kā pirmās instances tiesvedībā EPSU nav atsaukusies uz to, ka minēto apsvērumu dēļ neesot ievērota tās tiesiskā paļāvība, tā šajā apelācijas tiesvedībā nevar pirmoreiz izmantot šādu argumentāciju un tādēļ šī argumentācija ir nepieņemama.
126 Trešām kārtām, EPSU pārmet Vispārējai tiesai, ka tā pārsūdzētā sprieduma 138. punktā ir nospriedusi, ka paziņojumi, kurus Komisija publiskojusi sociālās politikas jomā, nerada prasītājiem pirmajā instancē “tiesisko paļāvību”, kuras dēļ būtu nepieciešams, piemēram, “juridiskais vērtējums” un “ietekmes novērtējums”, un ka tā nav paskaidrojusi, kādēļ tā atkāpās no šiem paziņojumiem, lai gan EPSU varēja leģitīmi sagaidīt, ka Komisija tos ievēros. Šajā ziņā ir jānorāda, ka šis pārsūdzētā sprieduma punkts attiecas nevis uz paziņojumiem, kurus Komisija publiskojusi sociālās politikas jomā, bet gan uz “ietekmes novērtējumu”, ko šī iestāde esot minējusi savā sarakstē.
127 Ciktāl EPSU ar šo argumentāciju mēģina atsaukties uz apgalvotu savas tiesiskās paļāvības pārkāpumu, kas Vispārējai tiesai esot bijis jākonstatē, jo Komisija esot atkāpusies no minētajiem paziņojumiem, ir jānorāda, ka no šiem paziņojumiem EPSU ir izvirzījusi vairākus konkrētus argumentus, kas bija norādīti pirmajā pamatā pirmās instances tiesvedībā, proti, attiecībā uz apgalvotu LESD 155. panta 2. punkta pārkāpumu un kompetences neesamību, un tādējādi ir pamatojusies uz premisu, ka Komisijai bija pienākums ievērot savus paziņojumus. Līdz ar to, Tiesā norādīdama, ka nav ievērota tās tiesiskā paļāvība, ka Komisija ievēros savos paziņojumos paustās apņemšanās, EPSU ir izvērsusi argumentāciju, kuru tā jau bija izvirzījusi pirmajā instancē.
128 Pieņemot rīcības noteikumus un ar to publicēšanu darot zināmu, ka tā tos piemēros gadījumos, uz kuriem tie attiecas, iestāde patiešām pati ierobežo savas rīcības brīvības īstenošanu un nevar atkāpties no šiem noteikumiem, jo pretējā gadījumā tā būtu vainojama attiecīgi tādu vispārējo tiesību principu kā vienlīdzīgas attieksmes princips vai tiesiskās paļāvības aizsardzības princips neievērošanā.
129 Tomēr attiecībā uz Komisijai ar primāro tiesību normu piešķirtās kompetences iesniegt (vai neiesniegt) Padomei priekšlikumu, kas ir priekšnosacījums Padomes lēmuma pieņemšanai, īstenošanu – kā šajā lietā – apstākļos, kad Komisija nav skaidri un nepārprotami izteikusi apņemšanos, it īpaši, ņemot vērā, cik svarīgs ir šā sprieduma 48. punktā atgādinātais institucionālais līdzsvars, kas aptver šo kompetenci, nav uzskatāms, ka Komisija būtu sevi ierobežojusi šīs kompetences īstenošanā, apņemoties pirms savu priekšlikumu iesniegšanas pārbaudīt tikai konkrētus apsvērumus, un tādējādi būtu šo diskrecionāro kompetenci pārveidojusi par kompetenci, kas kļūst saistoša, tiklīdz ir izpildīti konkrēti nosacījumi. No šajā lietā izvirzītajiem EPSU argumentiem neizriet, ka minētajos paziņojumos Komisija būtu uzņēmusies šādas saistības attiecībā uz tās kompetences īstenošanu, kas tai piešķirta ar LESD 155. panta 2. punktu.
130 Ceturtām kārtām, EPSU argumentācija – ka pārsūdzētā sprieduma 131. un 132. punktā Vispārējā tiesa esot kļūdaini interpretējusi Tiesas judikatūru attiecībā uz direktīvām par darbinieku informēšanu un uzklausīšanu, jo “jau pastāv atšķirības starp pašvaldībām un centrālo valdību”, – ir jānoraida kā acīmredzami nepieņemama, jo tā neidentificē, konkrēti kura tiesību kļūda ir pieļauta šajos pārsūdzētā sprieduma punktos (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 23. janvāris, Deza/ECHA, C‑419/17 P, EU:C:2019:52, 94. punkts).
131 Līdz ar to ceturtā apelācijas pamata otrā daļa, kā arī ceturtais apelācijas pamats kopumā ir jānoraida.
132 Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, apelācijas sūdzība kopumā ir jānoraida.
Par tiesāšanās izdevumiem
133 Saskaņā ar Reglamenta 184. panta 2. punktu, ja apelācijas sūdzība ir nepamatota, Tiesa lemj par tiesāšanās izdevumiem.
134 Saskaņā ar Reglamenta 138. panta 1. punktu, kas, pamatojoties uz tā 184. panta 1. punktu, ir piemērojams arī apelācijas tiesvedībā, lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs.
135 Tā kā nolēmums ir nelabvēlīgs EPSU, ir jāpiespriež tai segt savus tiesāšanās izdevumus, kā arī atlīdzināt Komisijas tiesāšanās izdevumus atbilstoši Komisijas prasījumiem.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (virspalāta) nospriež:
1) Apelācijas sūdzību noraidīt.
2) European Federation of Public Service Unions (EPSU) sedz savus tiesāšanās izdevumus, kā arī atlīdzina Eiropas Komisijas tiesāšanās izdevumus.
[Paraksti]