VISPĀRĒJĀS TIESAS RĪKOJUMS (ceturtā palāta)
2012. gada 13. novembrī(*)
Prasība atcelt tiesību aktu – Piekļuve dokumentiem – Regula (EK) Nr. 1049/2001 – Netieši izteikts piekļuves atteikums – Termiņš prasības celšanai – Nokavējums – Acīmredzama nepieņemamība
Lieta T‑278/11
ClientEarth, Londona (Apvienotā Karaliste),
Friends of the Earth Europe, Amsterdama (Nīderlande),
Stichting FERN, Leidene [Leiden] (Nīderlande),
Stichting Corporate Europe Observatory, Amsterdama,
ko pārstāv P. Kirch, advokāts,
prasītājas,
pret
Eiropas Komisiju, ko pārstāv K. Herrmann un C. ten Dam, pārstāves,
atbildētāja,
par prasību atcelt netiešu Komisijas lēmumu, kurš esot veidojies 2011. gada 22. aprīlī un ar kuru atteikta piekļuve konkrētiem dokumentiem attiecībā uz brīvprātīgajām sertifikācijas shēmām, kuras Komisijai būtu jāatzīst saskaņā ar 18. pantu Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 23. aprīļa Direktīvā 2009/28/EK par atjaunojamo energoresursu izmantošanas veicināšanu un ar ko groza un sekojoši atceļ Direktīvas 2001/77/EK un 2003/30/EK (OV L 140, 16. lpp.).
VISPĀRĒJĀ TIESA (ceturtā palāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētāja I. Pelikānova [I. Pelikánová], tiesneši K. Jirimēe [K. Jürimäe] (referente) un M. van der Vaude [M. van der Woude],
sekretārs E. Kulons [E. Coulon],
izdod šo rīkojumu.
Rīkojums
Atbilstošās tiesību normas
1 Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 30. maija Regulas (EK) Nr. 1049/2001 par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem (OV L 145, 43. lpp.) 8. pants attiecībā uz atkārtotu pieteikumu izskatīšanu ir formulēts šādi:
“1. Atkārtotus pieteikumus izskata ātri. Iestāde 15 darba dienu laikā pēc tāda pieteikuma reģistrācijas dod atļauju piekļūt pieprasītajam dokumentam un šajā laikā nodrošina to saskaņā ar 10. pantu vai rakstiskā atbildē paskaidro pilnīgā vai daļējā atteikuma iemeslus. Pilnīga vai daļēja atteikuma gadījumā iestāde, ievērojot nosacījumus, kas izklāstīti attiecīgi [LESD 263. un 228. pantā], informē pieteikuma iesniedzēju par viņam pieejamiem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem, proti, tiesvedības uzsākšanu pret iestādi [un/]vai sūdzības iesniegšanu ombudam.
2. Izņēmuma gadījumos, piemēram, ja pieteikums attiecas uz ļoti garu dokumentu vai ļoti lielu dokumentu skaitu, 1. punktā paredzēto termiņu var pagarināt par 15 darba dienām, ar nosacījumu, ka pieteikuma iesniedzējs ir iepriekš informēts un saņēmis sīkus paskaidrojumus.
3. Ja iestāde nesniedz atbildi paredzētajā termiņā, uzskata, ka atbilde ir noraidoša, un pieteikuma iesniedzējam ir tiesības saskaņā ar attiecīgajiem [LESD] noteikumiem iesūdzēt iestādi tiesā un/vai iesniegt sūdzību ombudam.”
Tiesvedības priekšvēsture
2 Prasītājas – ClientEarth, Friends of the Earth Europe, Stichting FERN un Stichting Corporate Europe Observatory – ir nevalstiskas organizācijas, kuras tostarp darbojas vides aizsardzības jomā.
3 Ar 2010. gada 22. oktobra vēstuli, kas nosūtīta pa e‑pastu, prasītājas, pamatojoties uz Regulas Nr. 1049/2001 7. panta 1. punktu, iesniedza Eiropas Komisijai pieteikumu par piekļuvi vairākiem dokumentiem attiecībā uz brīvprātīgajām sertifikācijas shēmām, kuras Komisijai būtu jāatzīst saskaņā ar 18. pantu Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 23. aprīļa Direktīvā 2009/28/EK par atjaunojamo energoresursu izmantošanas veicināšanu un ar ko groza un sekojoši atceļ Direktīvas 2001/77/EK un 2003/30/EK (OV L 140, 16. lpp.) (turpmāk tekstā – “sākotnējais pieteikums”).
4 Ar 2010. gada 12. novembra vēstuli Komisija informēja prasītājas, pirmkārt, ka sākotnējais pieteikums reģistrēts 2010. gada 22. oktobrī un, otrkārt, ka termiņš atbildes uz minēto pieteikumu sniegšanai tiek pagarināts par 15 darbdienām.
5 Ar 2010. gada 7. decembra vēstuli, kas nosūtīta pa e‑pastu, Komisija uz sākotnējo pieteikumu atbildēja, piešķirot piekļuvi tikai vienam dokumentam un atsakot piekļuvi pārējiem dokumentiem, kuri bija sākotnējā pieteikuma priekšmets.
6 Ar 2010. gada 15. decembra vēstuli, kas nosūtīta pa e‑pastu, prasītājas, pamatojoties uz Regulas Nr. 1049/2001 7. panta 2. punktu, nosūtīja Komisijas Ģenerālsekretariātam atkārtotu pieteikumu (turpmāk tekstā – “atkārtotais pieteikums”).
7 Ar 2011. gada 12. janvāra vēstuli, kas nosūtīta pa e‑pastu, Komisija informēja prasītājas, pirmkārt, par 2010. gada 15. decembra atkārtotā pieteikuma reģistrāciju un, otrkārt, par termiņa atbildes sniegšanai pagarināšanu par 15 [darb]dienām, proti, līdz 2011. gada 4. februārim, pamatojoties uz Regulas Nr. 1049/2001 8. panta 2. punktu. Komisija minēto pagarinājumu pamatoja ar lielo skaitu dokumentu, kuriem lūgta piekļuve, ar tajos ietverto datu tehnisko raksturu un ar nepieciešamību atkārtoti konsultēties ar trešajām personām.
8 Ar 2011. gada 3. februāra vēstuli, kas nosūtīta pa e‑pastu, Komisija norādīja prasītājām, ka tā nevar sniegt galīgu atbildi līdz pagarinātajam termiņam, proti, 2011. gada 4. februārim, jo nepieciešamā pieprasīto dokumentu analīze, kā arī apspriešanās ar tās attiecīgajiem dienestiem bija laikietilpīgāka nekā parasti. Komisija piebilda, ka tā paredz nosūtīt šādu atbildi pēc iespējas visdrīzākajā laikā.
9 2011. gada 23. februārī Komisijas Ģenerālsekretariātam nosūtītajā e‑pasta vēstulē prasītājas pauda bažas saistībā ar to, ka Komisija nebija sniegusi atbildi uz atkārtoto pieteikumu, un lūdza tās informēt par precīzu atbildes sniegšanas datumu.
10 2011. gada 28. februāra vēstulē, kas nosūtīta pa e‑pastu, Komisija norādīja prasītājām, ka atkārtotais pieteikums tiek izskatīts un ka tā darīs visu iespējamo, lai galīgā atbilde uz šo pieteikumu tiktu sniegta līdz 2011. gada marta beigām.
11 2011. gada 7. aprīļa vēstulē, kas nosūtīta pa e‑pastu, prasītājas norādīja Komisijai, ka tā vēl joprojām tām nav nosūtījusi galīgo atbildi uz atkārtoto pieteikumu, un lūdza Komisiju tām nosūtīt prasītos dokumentus 10 darbdienu laikā pēc 2011. gada 7. aprīļa, piebilstot, ka, ja prasītājas nesaņems minēto atbildi līdz 2011. gada 22. aprīlim, tās Vispārējā tiesā celšot prasību saistībā ar netiešu lēmumu par atteikumu atbildēt uz minēto pieteikumu.
12 Ar 2011. gada 14. aprīļa vēstuli, kas nosūtīta pa e‑pastu, Komisija informēja prasītājas, ka saistībā ar jauniem apstākļiem konkrētajā lietā un biroju slēgšanu “no 2011. gada 21. līdz 25. aprīlim Lieldienu dēļ” tā nevarēs sniegt galīgo atbildi līdz 2011. gada 22. aprīlim, bet ka prasītājas varot cerēt saņemt atbildi drīz pēc šī datuma.
13 2011. gada 18. aprīļa vēstulē, kas nosūtīta pa e‑pastu, prasītājas norādīja Komisijai, ka Lieldienu brīvdienu iestāšanās faktam nav nozīmes, ņemot vērā, ka atkārtotais pieteikums tika nosūtīts un reģistrēts 2010. gada 15. decembrī un ka bija pagājušas 83 darbdienas kopš minētā pieteikuma [iesniegšanas] jeb 68 darbdienas pēc maksimālā termiņa atkārtotu pieteikumu izskatīšanai un 53 darbdienas – pēc jebkāda pagarinājuma, kas varētu tikt likumīgi paredzēts atbilstoši Regulas Nr. 1049/2001 tiesību normām, beigām.
14 2011. gada 19. septembra vēstulē Komisija, atbildot uz 2010. gada 15. decembra atkārtoto pieteikumu, pieņēma tiešu lēmumu, kas attiecās uz daļu no pieprasītajiem dokumentiem (turpmāk tekstā – “pirmais tiešais lēmums”).
Tiesvedība
15 Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2011. gada 25. maijā, prasītājas cēla šo prasību par netiešu lēmumu par prasītāju atkārtotā pieteikuma noraidīšanu, kas esot veidojies 2011. gada 22. aprīlī (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”).
16 2012. gada 2. aprīlī lietas dalībniekiem tika izsniegts Vispārējās tiesas lēmums uzsākt mutvārdu procesu un noteikt tiesas sēdes datumu 2012. gada 5. jūnijā.
17 Ar 2012. gada 17. aprīļa vēstuli Komisija informēja Vispārējo tiesu, ka ar 2012. gada 3. februāra vēstuli (turpmāk tekstā – “otrais tiešais lēmums”), ko prasītājas saņēmušas ierakstītā vēstulē 2012. gada 8. februārī, tā esot pieņēmusi otro tiešo lēmumu saistībā ar pieprasītajiem dokumentiem, kurus tā nebija izskatījusi pirmajā tiešajā lēmumā. Minētajā vēstulē Komisija oficiāli secināja, ka, tā kā prasītājām esot zudusi interese prasības celšanā, tad tiesvedība šajā lietā esot jāizbeidz, un turklāt norādīja uz šīs prasības par apstrīdēto lēmumu acīmredzamo nepieņemamību. Faktiski šī prasība esot celta pēc prasības atcelt tiesību aktu celšanas termiņa beigām. Apstrīdētais lēmums kā netiešs lēmums esot veidojies pēc Regulas Nr. 1049/2001 8. panta 3. punktā paredzētā termiņa beigām, proti, 2011. gada 4. februārī.
18 Ar 2012. gada 4. maija vēstuli prasītājas pēc Vispārējās tiesas uzaicinājuma sniedza savus apsvērumus par Komisijas iesniegto lūgumu tiesvedību izbeigt pirms sprieduma taisīšanas.
19 Ar 2012. gada 29. jūnija vēstuli prasītājas pēc Vispārējās tiesas uzaicinājuma sniedza savus apsvērumus par Komisijas 2012. gada 17. aprīļa vēstulē izvirzīto procesa jautājumu par prasības nepieņemamību, jo minētā prasība esot celta novēloti.
Lietas dalībnieku prasījumi
20 Sākotnēji prasītāju prasījumi Vispārējai tiesai bija šādi:
– atzīt, ka Komisija ir pārkāpusi Regulas Nr. 1049/2001 4. pantu, konkrētāk, tā 2., 3. un 6. punktu, kā arī šīs pašas regulas 8. panta 1. un 2. punktu;
– atzīt, ka Komisija ir pārkāpusi Konvencijas par pieeju informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju griezties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem, kas noslēgta 1998. gada 25. jūnijā un Eiropas Kopienas vārdā apstiprināta ar Padomes 2005. gada 17. februāra Lēmumu 2005/370/EK (OV L 124, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Orhūsas konvencija”), 4. panta 1.–4. punktu;
– atzīt, ka Komisija ir pārkāpusi Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 6. septembra Regulas (EK) Nr. 1367/2006 par to, kā Kopienas iestādēm un struktūrām piemērot Orhūsas Konvenciju par pieeju informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju griezties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem (OV L 264, 13. lpp.), 6. panta 1. punktu;
– atcelt netiešu lēmumu par piekļuves pieprasītajiem dokumentiem atteikumu;
– pamatojoties uz Orhūsas konvencijas 9. panta 4. punktu, izdot rīkojumu, piespriežot Komisijai noteiktā laikā nodrošināt pieeju visiem pieprasītajiem dokumentiem, ja vien tie nav aizsargāti saskaņā ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1. punktā paredzēto absolūto izņēmumu;
– piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, tostarp tos tiesāšanās izdevumus, kuri radušies visām personām, kas iestājušās lietā.
21 Sākotnēji Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai bija šādi:
– noraidīt prasību kā nepieņemamu daļā, kura attiecas uz 63 dokumentiem, kas nodoti atklātībā atbilstoši 2011. gada 19. septembra lēmumam;
– lemt par tiesāšanās izdevumiem atbilstoši tiesībām.
22 2012. gada 17. aprīļa vēstulē norādītie Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– noraidīt prasību kā tādu, kurai nav priekšmeta;
– pakārtoti, noraidīt prasību kā acīmredzami nepieņemamu.
23 2012. gada 4. maija vēstulē norādītie prasītāju prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– ņemot vērā Komisijas pieļautos klajos procesuālos nokavējumus – acīmredzami neievērojot Savienības tiesību normas attiecībā uz piekļuvi dokumentiem un pārskatāmību – atzīt, ka prasītājām vairs nav praktiskas intereses sprieduma taisīšanā un ka vairs nav intereses izspriest šo lietu;
– piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar Vispārējās tiesas Reglamenta 87. pantu.
Juridiskais pamatojums
24 Atbilstoši Reglamenta 111. pantam, ja prasības pieteikums ir acīmredzami nepieņemams, Vispārējā tiesa, neveicot tālākas procesuālās darbības, var lemt, izdodot motivētu rīkojumu. Turklāt saskaņā ar šī Reglamenta 113. pantu Vispārējā tiesa, uzklausījusi lietas dalībniekus, var jebkurā laikā pēc savas ierosmes lemt par to, vai pastāv kāds absolūts šķērslis tiesas procesam. Šajā gadījumā Vispārējā tiesa uzskata, ka rakstveida un mutvārdu procesā lietas dalībnieku iesniegtie lietas materiāli un sniegtie paskaidrojumi sniedz visu nepieciešamo informāciju un ka tādējādi nav jāveic tālākas procesuālās darbības.
25 2012. gada 17. aprīļa vēstulē, kas pievienota lietas materiāliem kā lūgums tiesvedību lietā izbeigt pirms sprieduma taisīšanas, Komisija apgalvo, pirmkārt, ka, tā kā pēc otrā tiešā lēmuma, kas prasītājām paziņots 2012. gada 8. februārī, prasītājas noteiktajā laikā nav cēlušas prasību par šī lēmuma atcelšanu, ne arī atjauninājušas savu prasības pieteikumu saistībā ar minēto lēmumu, tās esot zaudējušas savu interesi prasības celšanā saistībā ar minēto lēmumu un līdz ar to Vispārējai tiesai šajā lietā būtu jālemj par tiesvedības izbeigšanu pirms sprieduma taisīšanas.
26 Otrkārt, neizvirzot iebildi par nepieņemamību, ar atsevišķu dokumentu saskaņā ar Reglamenta 114. panta 1. punktu, Komisija pakārtoti norāda uz prasības acīmredzamu nepieņemamību, jo tā esot iesniegta pēc prasītājām apstrīdētā lēmuma tiesiskuma apstrīdēšanai paredzētā termiņa beigām. Šajā ziņā Komisija apgalvo, ka minētais termiņš esot beidzies 2011. gada 14. aprīlī.
27 Savos apsvērumos saistībā ar Komisijas lūgumu tiesvedību lietā izbeigt pirms sprieduma taisīšanas, kādi tie izteikti prasītāju 2012. gada 4. maija vēstulē, pirmkārt, tās norāda, ka prasība ir vērsta pret Komisijas netiešu lēmumu, kuru viņi datē ar 2011. gada 22. aprīli, pamatojoties uz to saraksti ar Komisiju laikposmā no 2011. gada 14. līdz 18. aprīlim. Otrkārt, tās apstrīd, ka otrais tiešais lēmums tām ir paziņots 2012. gada 8. februārī. Faktiski minētais paziņojums esot nosūtīts tikai vienai no prasītājām. Treškārt, prasītājas būtībā atzīst, ka tām vairs nav intereses saņemt piekļuvi dokumentiem, ko tās ir pieprasījušas un ko Komisija tām ir atteikusi otrajā tiešajā lēmumā. Ceturtkārt, prasītājas norāda, ka Komisija nepamatoti apgalvojot, ka termiņš prasības atcelt otro tiešo lēmumu celšanai ir beidzies. Katrā ziņā pēc šī pēdējā lēmuma pieņemšanas prasītājām esot tiesības grozīt savus prasības pieteikumā šajā lietā ietvertos apsvērumus un tiesību pamatus. Tomēr prasītājas apstiprina, ka tās atzīst, ka tām vairs nav praktiskas intereses sprieduma taisīšanā un ka tām tātad vairs nav intereses šīs lietas izspriešanā.
28 Atbildot uz Vispārējās tiesas procesa organizatorisko pasākumu saistībā ar prasības celšanas termiņa ievērošanu šajā lietā, prasītājas būtībā norāda, ka no to sarakstes ar Komisiju laikposmā no 2011. gada 3. februāra līdz 18. aprīlim un tostarp no Komisijas vairākkārtējas apņemšanās šajā sarakstē pēc iespējas visdrīzākajā laikā pieņemt tiešu lēmumu tās esot varējušas leģitīmi pieņemt, ka netiešs lēmums ir veidojies nevis līdz ar paredzētā termiņa beigām, proti, 2011. gada 4. februārī, bet gan vēlākā datumā, par kuru tās uzskata 2011. gada 22. aprīli.
Vispārējās tiesas vērtējums
29 Vispārējā tiesa, uzklausījusi lietas dalībniekus, nolemj, neraugoties uz Komisijas lūgumu tiesvedību izbeigt pirms sprieduma taisīšanas, ko tā oficiāli izteikusi savā 2012. gada 17. aprīļa vēstulē, pārbaudīt pēc savas ierosmes šīs prasības pieņemamību attiecībā uz termiņu, kurš bija prasītāju rīcībā prasības celšanai.
30 Pirmkārt, Vispārējā tiesa atgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru termiņš prasības celšanai ir absolūts un tas ir noteikts, lai nodrošinātu tiesisko situāciju skaidrību un noteiktību un novērstu jebkādu diskrimināciju un patvaļīgu rīcību tiesvedībā, un Savienības tiesai pēc savas iniciatīvas ir jāpārbauda, vai tas ir ticis ievērots (Tiesas 1997. gada 23. janvāra spriedums lietā C‑246/95 Coen, Recueil, I‑403. lpp., 21. punkts, un Vispārējās tiesas 2008. gada 4. aprīļa spriedums lietā T‑503/07 Kulykovska‑Pawlowski u.c./Parlaments un Padome, Krājumā nav publicēts, kopsavilkums – Krājums, II‑48.* lpp., 6. punkts).
31 Tāpat saskaņā ar pastāvīgo judikatūru termiņu prasības celšanai nenosaka ne tiesa, ne lietas dalībnieki (Vispārējās tiesas 1995. gada 15. marta spriedums lietā T‑514/93 Cobrecaf u.c./Komisija, Recueil, II‑621. lpp., 40. punkts; 1998. gada 14. jūlija spriedums lietā T‑119/95 Hauer/Padome un Komisija, Recueil, II‑2713. lpp., 22. punkts, un Vispārējās tiesas 2003. gada 25. jūnija rīkojums lietā T‑287/02 AIT/Komisija, Recueil, II‑2179. lpp., 20. punkts).
32 Otrkārt, Vispārējā tiesa atgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru principā gan Tiesa, gan Vispārējā tiesa tiktāl, ciktāl tas nav pretrunā LESD ieviestajai tiesību aizsardzības līdzekļu sistēmai, atsakās atzīt, ka vienīgi iestādes klusēšanu varētu pielīdzināt netiešam lēmumam, nepastāvot skaidri izteiktām tiesību normām, kas nosaka termiņu, kuram beidzoties šāds lēmums tiek pieņemts par izteiktu no iestādes, kurai lūgts izteikt savu nostāju, puses, un definē šī lēmuma saturu (Tiesas 2004. gada 9. decembra spriedums lietā C‑123/03 P Komisija/Greencore, Krājums, I‑11647. lpp., 45. punkts; Vispārējās tiesas 1999. gada 13. decembra spriedums apvienotajās lietās T‑189/95, T‑39/96 un T‑123/96 SGA/Komisija, Recueil, II‑3587. lpp., 27. punkts, un 2009. gada 9. septembra spriedums lietā T‑437/05 Brink’s Security Luxembourg/Komisija, Krājums, II‑3233. lpp., 55. punkts).
33 Tomēr atbilstoši Regulas Nr. 1049/2001 8. panta 3. punktam, ja iestāde nesniedz atbildi uz atkārtoto pieteikumu paredzētajā termiņā minētās regulas 8. panta 1. un 2. punkta izpratnē, ir uzskatāms, ka atbilde ir noraidoša, un pieteikuma iesniedzējam ir tiesības saskaņā ar LESD normām iesūdzēt iestādi tiesā.
34 Šajā lietā starp lietas dalībniekiem turklāt nav domstarpību par to, ka apstrīdētais tiesību akts ir netiešs lēmums par atteikumu Regulas Nr. 1049/2001 8. panta 3. punkta izpratnē. Šajā ziņā Vispārējā tiesa norāda, ka no lietas materiāliem izriet, ka dienā, kad celta prasība atcelt tiesību aktu, proti, 2011. gada 25. maijā, Komisija vēl nebija atbildējusi uz prasītāju 2010. gada 15. decembra atkārtoto pieteikumu un ka, pamatojoties uz minētā Regulas Nr. 1049/2001 panta normām, prasītājas, ceļot savu prasību, ir veikušas darbības, lai apstrīdētu tā [netiešā lēmuma], kas ir uzskatāms par Komisijas noraidošu atbildi, tiesiskumu.
35 Treškārt, ir jāatgādina, ka atbilstoši LESD 263. panta sestajai daļai prasības par tiesību akta atcelšanu ir jāceļ divu mēnešu laikā attiecīgi pēc tam, kad tiesību akts publicēts vai darīts zināms attiecīgajai personai, vai, ja tas nenotiek, pēc dienas, kad tas šai personai kļuvis zināms.
36 Ņemot vērā iepriekš minētās Līguma normas, pirmām kārtām ir jānosaka datums, kurā apstrīdētais lēmums ir juridiski veidojies, un otrām kārtām ir jāaprēķina termiņš prasības celšanai, kurš bija prasītāju rīcībā, lai apstrīdētu šī lēmuma tiesiskumu.
37 Saistībā ar datuma noteikšanu, kurā apstrīdētais lēmums ir juridiski veidojies, ir jānorāda, kā arī tas izriet no Regulas Nr. 1049/2001 preambulas 13. apsvēruma formulējuma, ka, lai nodrošinātu tiesību uz publisku piekļuvi šīs regulas piemērošanas jomā ietilpstošajiem dokumentiem pilnīgu ievērošanu un līdz ar to pilnīgu iedarbīgumu, likumdevējs papildus attiecīgi šīs regulas 7. un 8. pantā noteiktās divu posmu administratīvās procedūras īstenošanai ir paredzējis iespēju tostarp celt prasību tiesā. Tieši tas attiecas uz netiešiem lēmumiem par atteikumu minētās regulas 8. panta 3. punkta izpratnē.
38 Ir jāpiebilst, ka atsauce Regulas Nr. 1049/2001 8. panta 3. punktā uz jēdzienu “paredzētais termiņš”, tā vietā, lai atsauktos uz noteiktu termiņu, izskaidrojams ar to, ka saskaņā ar minētās regulas 8. panta 1. un 2. punktu atkārtota pieteikuma izskatīšanas termiņš var atšķirties no vismaz 15 darbdienām līdz ne vairāk kā 30 darbdienām pēc pieteikuma reģistrācijas dienas. Līdz ar to Regulas Nr. 1049/2001 8. panta 3. punkta izpratnē paredzētā termiņa ilgums ir jāaprēķina, ņemot vērā to, kā katrā konkrētajā gadījumā attiecīgajā iestādē noritēja tai iesniegto atkārtoto pieteikumu izskatīšanas procedūra atbilstoši Regulas Nr. 1049/2001 8. panta 1. un 2. punkta normām.
39 Šajā lietā, pirmkārt, Vispārējā tiesa norāda, ka starp lietas dalībniekiem nav domstarpību par to, ka termiņš, kas bija Komisijas rīcībā atbildes sniegšanai uz atkārtoto pieteikumu, ko Komisijas dienesti reģistrējuši 2010. gada 15. decembrī, pēc tam, kad tas, pamatojoties uz Regulas Nr. 1049/2001 8. panta 2. punktu, tika pagarināts par 15 darbdienām, beidzās 2011. gada 4. februārī. Ņemot vērā Padomes 1971. gada 3. jūnija Regulas (EEK, Euratom) Nr. 1182/71, ar ko nosaka laikposmiem, datumiem un termiņiem piemērojamus noteikumus (OV L 124, 1. lpp.), normas, brīvdienu 2010. gadā sarakstu (OV 2008, C 166, 18. lpp.) un Eiropas Kopienas iestāžu 2011. gada svētku dienu sarakstu (OV 2009, C 230, 10. lpp.), ir jāuzskata, ka šajā atbildes uz atkārtoto pieteikumu sniegšanas termiņa aprēķinā nav pieļauta neviena kļūda. Līdz ar to konkrētajā gadījumā paredzētais termiņš Regulas Nr. 1049/2001 8. panta 3. punkta izpratnē beidzās 2011. gada 4. februārī.
40 No visiem iepriekš 35.–39. punktā izklāstītajiem apsvērumiem izriet, ka apstrīdētais lēmums netieša lēmuma par atteikumu formā ir veidojies 2011. gada 4. februārī.
41 Saistībā ar termiņa, kurš bija prasītāju rīcībā, lai celtu prasību atcelt apstrīdēto lēmumu, aprēķināšanu, LESD 263. pantā paredzētais termiņš prasības celšanai atbilstoši Reglamenta 101. panta 1. punktam sākās 2011. gada 5. februārī un atbilstoši Reglamenta 102. panta 2. punktam beidzās 2011. gada 14. aprīlī, proti, vairāk nekā mēnesi pirms prasības pieteikuma iesniegšanas 2011. gada 25. maijā.
42 Šis secinājums nevar tikt grozīts prasītāju argumentu dēļ.
43 Proti, vispirms ir jākonstatē, ka ir taisnība, ka Komisija 2011. gada 3. februāra vēstulē skaidri norādīja, ka tā ir paredzējusi nosūtīt galīgo atbildi uz atkārtoto pieteikumu pēc iespējas visdrīzākajā laikā, pēc tam 2011. gada 28. februāra vēstulē norādīja, ka tā darīs visu iespējamo, lai atbilde tiktu sniegta līdz 2011. gada marta beigām, un visbeidzot 2011. gada 14. aprīļa vēstulē – ka tā ir iecerējusi nosūtīt šādu atbildi īsā laikposmā pēc 2011. gada 22. aprīļa. Ņemot vērā rakstveidā skaidri izteikto vairākkārtējo Komisijas apņemšanos, Komisija tādējādi prasītājām izrādīja savu nodomu īsā laikposmā 2011. gada pirmā pusgada laikā pieņemt galīgo atbildi uz atkārtoto pieteikumu.
44 Turpinājumā Vispārējā tiesa norāda, ka savā 2011. gada 7. aprīļa vēstulē prasītājas Komisijai skaidri norādīja, ka, ja galīgā atbilde uz to atkārtoto pieteikumu netiks saņemta līdz 2012. gada 22. aprīlim, tās celšot prasību atcelt netiešu lēmumu, kurš – prasītāju ieskatā – esot veidojies šajā datumā.
45 Tomēr Vispārējā tiesa uzskata, ka neviens no abiem šā sprieduma 43. un 44. punktā minētajiem apstākļiem, kā šķietami prasītājas arī tobrīd uzskatīja un kā tās to norādīja gan savos apsvērumos lūgumā par prasījumu izbeigt tiesvedību pirms sprieduma taisīšanas, gan savā 2012. gada 29. jūnija vēstulē, nevarēja pārcelt netieša lēmuma veidošanās datumu uz 2011. gada 22. aprīli.
46 Proti, kā Vispārējā tiesa atgādināja iepriekš 31. punktā, no pastāvīgās judikatūras izriet, ka termiņu prasības celšanai nenosaka ne tiesa, ne lietas dalībnieki. Kā arī tas izriet no 2012. gada 4. maija un 29. jūnija vēstulēm, no prasītāju sarakstes ar Komisiju izsecinot, ka netiešais lēmums par atteikumu Regulas Nr. 1049/2001 8. panta 3. punkta izpratnē esot veidojies 2011. gada 22. aprīlī, prasītājas acīmredzami vēlējās panākt, ka tām ir laiks celt prasību atcelt tiesību aktu, pārceļot minētā lēmuma veidošanās datumu un līdz ar to datumu, no kura attiecībā uz tām tiek skaitīts termiņš minētās prasības celšanai, kā arī datumu, kurā tas beidzas.
47 No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka nokavējuma dēļ prasība ir jānoraida pilnībā kā acīmredzami nepieņemama.
Par tiesāšanās izdevumiem
48 Saskaņā ar Reglamenta 87. panta 3. punkta pirmo daļu Vispārējā tiesa izņēmuma apstākļu dēļ var nolemt, ka tiesāšanās izdevumi ir jāsadala.
49 Šajā ziņā Vispārējā tiesa uzskata, ka Komisijas skaidri izteikta vairākkārtēja apņemšanās 2011. gada 3. februāra, 28. februāra un 14. aprīļa vēstulēs, kā Vispārējā tiesa to izklāstījusi iepriekš 43. punktā, varēja radīt prasītājām tiesisko paļāvību uz to, ka galīgā atbilde uz 2010. gada 15. decembra atkārtoto pieteikumu noteikti tiks sniegta. Līdz ar to, kā arī tas izriet no prasītāju apsvērumiem attiecībā uz prasījumu tiesvedību izbeigt pirms sprieduma taisīšanas, tās – lai gan nepamatoti, bet tomēr ļoti saprotamā veidā, jo tik ļoti Komisijas apņemšanās bija skaidri izteikta, – varēja uzskatīt, ka minētais pieteikums tiks izskatīts un ka paredzētā termiņa beigas ir pārnestas uz vēlāku datumu.
50 Turklāt ir jākonstatē, ka pretēji saistībām, kuras savās 2011. gada 3. februāra, 28. februāra un 14. aprīļa vēstulēs Komisija skaidri apņēmās izpildīt, proti, īsā laikā pieņemt galīgo lēmumu par atkārtoto pieteikumu, minētā atbilde tika sniegta tikai 2012. gada 3. februārī, t.i., bez vienas dienas tieši gadu pēc paredzētā termiņa beigām Regulas Nr. 1049/2001 8. panta izpratnē. Līdz ar to Komisija acīmredzami un ievērojami ir pārkāpusi minēto termiņu.
51 Ņemot vērā šos izņēmuma apstākļus, kuri raksturo Komisijas veikto atkārtotā pieteikuma izskatīšanu, ir taisnīgi piespriest tai segt savus tiesāšanās izdevumus un trīs ceturtdaļas prasītāju tiesāšanās izdevumu. Prasītājas vienu ceturtdaļu savu tiesāšanās izdevumu sedz pašas.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (ceturtā palāta)
izdod rīkojumu:
1) prasību noraidīt kā acīmredzami nepieņemamu;
2) Eiropas Komisija sedz savus tiesāšanās izdevumus, kā arī atlīdzina trīs ceturtdaļas ClientEarth, Friends of the Earth Europe, Stichting FERN un Corporate Europe Observatory tiesāšanās izdevumu, kuras vienu ceturtdaļu savu tiesāšanās izdevumu sedz pašas.
Pasludināts Luksemburgā 2012. gada 13. novembrī.