Language of document : ECLI:EU:T:2019:398

VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (piektā palāta)

2019. gada 11. jūnijā (*)

Civildienests – Bijušie ierēdņi – OLAF izmeklēšana – “Eurostat” lieta – Informācijas par faktiem, kas var būt par pamatu krimināllietas ierosināšanai, nosūtīšana valsts tiesu iestādēm – Iespējami skarto ierēdņu iepriekšēja neinformēšana – Kaitējums, kas esot radies OLAF un Komisijas rīcības dēļ tiesvedības laikā – Morālais, fiziskais un mantiskais kaitējums – Cēloņsakarība

Lietā T‑138/18

Fernando De Esteban Alonso, bijušais Eiropas Komisijas ierēdnis ar dzīvesvietu Senmartēnā‑Desenjoksā [SaintMartindeSeignanx] (Francija), ko pārstāv C. Huglo, avocat,

prasītājs,

pret

Eiropas Komisiju, ko pārstāv R. Striani un J. Baquero Cruz, pārstāvji,

atbildētāja,

par prasību, kura ir pamatota ar LESD 270. pantu un ar kuru tiek lūgts atlīdzināt morālo, fizisko un mantisko kaitējumu, kas esot radies prasītājam,

VISPĀRĒJĀ TIESA (piektā palāta)

šādā sastāvā: priekšsēdētājs D. Gracijs  [D. Gratsias], tiesneši I. Labucka un I. Uljoa Rubio  [I. Ulloa Rubio] (referents),

sekretārs: E. Coulon [E. Kulons],

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

 Atbilstošās tiesību normas

1        Eiropas Birojs krāpšanas apkarošanai (OLAF), kas izveidots ar Komisijas Lēmumu (1999. gada 28. aprīlis) 1999/352/EK, EOTK, Euratom (OV 1999, L 136, 20. lpp.), tostarp ir atbildīgs par iekšējo administratīvo izmeklēšanu veikšanu, kas paredzētas, lai izmeklētu ar profesionālās darbības veikšanu saistītus nopietnus faktus, ko varētu uzskatīt par Savienības ierēdņu un darbinieku pienākumu nepildīšanu, attiecībā uz ko var uzsākt disciplināras un attiecīgos gadījumos kriminālprocesuālas darbības.

2        Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 1073/1999 (1999. gada 25. maijs) par izmeklēšanu, ko veic OLAF (OV 1999, L 136, 1. lpp.), reglamentē inspekcijas, pārbaudes un citus pasākumus, ko OLAF darbinieki veic, pildot savus pienākumus. OLAF veikto izmeklēšanu veido “ārēja” izmeklēšana, proti, ārpus Savienības iestādēm, un “iekšējā” izmeklēšana, proti, šo iestāžu iekšienē. Šī regula ir atcelta ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES, Euratom) Nr. 883/2013 (2013. gada 11. septembris) par izmeklēšanu, ko veic OLAF (OV 2013, L 248, 1. lpp.).

3        Regulas Nr. 1073/1999 10. apsvērumā bija paredzēts:

“tā kā šī izmeklēšana jāveic saskaņā ar Līgumu, un jo īpaši saskaņā ar Protokolu par privilēģijām un imunitāti Eiropas Kopienās, ievērojot Civildienesta noteikumus un pārējo Eiropas Kopienu darbinieku nodarbināšanas kārtību [..] un pilnībā ievērojot cilvēktiesības un pamatbrīvības, īpaši taisnīguma principu, ievērojot iesaistīto personu tiesības izteikt savus uzskatus par faktiem, kas uz tām attiecas, un ievērojot principu, ka izmeklēšanas secinājumi var pamatoties vienīgi uz elementiem, kam ir pierādījumu vērtība; tā kā tālab iestādēm, organizācijām, birojiem un aģentūrām jāizstrādā noteikumi, saskaņā ar kuriem veic tādas iekšējās izmeklēšanas; tā kā attiecīgi būtu jāgroza Civildienesta noteikumi, lai noteiktu ierēdņu un pārējo darbinieku tiesības un pienākumus sakarā ar iekšējo izmeklēšanu”.

4        Regulas Nr. 1073/1999 13. apsvērumā bija paredzēts:

“tā kā vai nu kompetentām valsts iestādēm, vai arī iestādēm, organizācijām, birojiem vai aģentūrām jāizlemj, kā rīkoties pēc pabeigtas izmeklēšanas, pamatojoties uz [OLAF] sagatavotu ziņojumu; tā kā tomēr [OLAF] direktora pienākums ir tieši nodot attiecīgās dalībvalsts tiesu iestādēm [OLAF] iekšējā izmeklēšanā iegūto informāciju par apstākļiem, kas var būt par iemeslu krimināllietām”.

5        Regulas Nr. 1073/1999 16. apsvērumā bija paredzēts:

“tā kā, lai nodrošinātu to, ka Biroja darbinieku veiktās izmeklēšanas secinājumus ņem vērā un ka seko attiecīga turpmāka rīcība, ziņojumiem būtu jāpiešķir administratīvās lietās un tiesvedībā izmantojamu pierādījumu statuss; tā kā tādēļ ziņojumi būtu jāsagatavo tā, lai tie būtu saderīgi ar noteikumiem, kas dalībvalstīs attiecas uz administratīviem ziņojumiem”.

6        Regulas Nr. 1073/1999 4. pantā bija noteikts:

“Iekšēja izmeklēšana

1.      Šīs regulas 1. pantā minētajās jomās [OLAF] veic administratīvu izmeklēšanu iestādēs, organizācijās, birojos un aģentūrās [..].

Šo iekšējo izmeklēšanu veic saskaņā ar Līgumu noteikumiem, jo īpaši saskaņā ar Protokolu par privilēģijām un imunitāti Eiropas Kopienās, un atbilstīgi ievērojot Civildienesta noteikumus, saskaņā ar nosacījumiem un procedūrām, kas paredzētas šajā regulā un iestāžu, organizāciju, biroju un aģentūru pieņemtajos lēmumos. Iestādes savstarpēji apspriežas par noteikumiem, kas jāpieņem ar šādiem lēmumiem.

[..]

5.      Ja izmeklēšana atklāj, ka loceklis, vadītājs, ierēdnis vai cits darbinieks var būt personiski līdzdalīgs, par to informē attiecīgo iestādi, organizāciju, biroju vai aģentūru, kurai viņš ir piederīgs.

Ja izmeklēšanai vajadzīga pilnīga slepenība vai vajadzīgi izmeklēšanas līdzekļi, kas ir valsts tiesu iestāžu kompetencē, šādas informācijas sniegšanu var atlikt.

[..]”

7        Regulas Nr. 1073/1999 9. pantā “Ziņojums par izmeklēšanu un turpmāka rīcība” bija noteikts:

“1.      Kad pabeigta [OLAF] veiktā izmeklēšana, [tas] direktora vadībā sagatavo ziņojumu, kurā norāda konstatētos faktus, finanšu zaudējumus, ja tādi ir, un izmeklēšanas secinājumus, tostarp [OLAF] direktora ieteikumus par turpmāku rīcību.

2.      Sagatavojot šādus ziņojumus, ņem vērā attiecīgās dalībvalsts tiesību aktos noteiktās procedūras prasības. Tā sagatavoti ziņojumi kļūst par pierādījumiem administratīvās lietās vai tiesvedībā tajā dalībvalstī, kurā šo ziņojumu izmantošana izrādās vajadzīga, tieši tāpat un ar tādiem pašiem nosacījumiem, kā attiecīgās valsts administratīvo inspektoru sagatavotie administratīvie ziņojumi. Uz tiem attiecas tādi paši vērtēšanas noteikumi kā tie, ko piemēro valsts administratīvo inspektoru sagatavotiem administratīviem ziņojumiem, un tiem ir tāda pati vērtība kā šādiem ziņojumiem.

3.      Pēc ārējās izmeklēšanas sagatavotus ziņojumus un jebkurus citus dokumentus, kas ar to saistīti, nosūta attiecīgo dalībvalstu kompetentām iestādēm saskaņā ar noteikumiem, kas attiecas uz ārējo izmeklēšanu.

4.      Pēc iekšējās izmeklēšanas sagatavotus ziņojumus un jebkurus citus dokumentus, kas ar to saistīti, nosūta attiecīgajai iestādei, organizācijai, birojam vai aģentūrai. Iestāde, organizācija, birojs vai aģentūra veic tādus pasākumus, īpaši disciplinārus pasākumus vai prasības ierosināšanu tiesā, kādus prasa šīs izmeklēšanas rezultāti, un par to ziņo [OLAF] direktoram termiņā, kādu tas noteicis sava ziņojuma secinājumos.”

8        Regulas Nr. 1073/1999 10. pantā “Informācijas nodošana, ko veic [OLAF]” bija noteikts:

“1.      Neskarot šīs regulas 8., 9. un 11. pantu un Regulas (Euratom, EK) Nr. 2185/96 noteikumus, [OLAF] jebkurā laikā var nodot attiecīgo dalībvalstu kompetentām iestādēm ārējā izmeklēšanā iegūto informāciju.

2.      Neskarot šīs regulas 8., 9. un 11. pantu, [OLAF] direktors nodod attiecīgās dalībvalsts tiesu iestādēm informāciju, ko [OLAF] iekšējā izmeklēšanā ieguvis par jautājumiem, kuri var būt par iemeslu krimināllietai. Saskaņā ar izmeklēšanas prasībām viņš reizē informē attiecīgo dalībvalsti.

3.      Neskarot šīs regulas 8. un 9. pantu, [OLAF] var jebkurā laikā nodot attiecīgai iestādei, organizācijai, birojam vai aģentūrai iekšējā izmeklēšanā iegūto informāciju.”

9        Komisijas Lēmuma 1999/396/EK, EOTK, Euratom (1999. gada 2. jūnijs) par noteikumiem iekšējās izmeklēšanas veikšanai sakarā ar krāpšanas, korupcijas un citu Kopienas interesēm kaitējošu prettiesisku darbību novēršanu (OV 1999, L 149, 57. lpp.) 4. pantā iesaistītās personas informēšanas kārtība ir paredzēta šādi:

“Ja ir konstatēta kāda Komisijas locekļa, ierēdņa vai cita darbinieka iespējama personiska saistība ar lietu, attiecīgā persona ātri jāinformē, ja vien tas nevar traucēt izmeklēšanu. Nekādā ziņā pēc izmeklēšanas pabeigšanas nedrīkst izdarīt secinājumus, kuros minēts kāda konkrēta Komisijas locekļa, ierēdņa vai cita darbinieka vārds, ja iesaistītajai personai nav dota iespēja paust savu viedokli par visiem faktiem, kas uz viņu attiecas.

Gadījumos, kad izmeklēšanai nepieciešams ievērot pilnīgu slepenību un vajadzīga tāda izmeklēšana, kas piekrīt kādas valsts tiesu iestādei, ar Komisijas priekšsēdētāja vai ar ģenerālsekretāra piekrišanu var neievērot [atlikt uz vēlāku laiku] prasību uzaicināt Komisijas locekli, ierēdni vai citu darbinieku izteikt savu viedokli.”

10      Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas, kas parakstīta 1950. gada 4. novembrī Romā, 6. pantā par tiesībām uz lietas taisnīgu izskatīšanu ir noteikts:

“2.      Ikviens, kas tiek apsūdzēts kriminālnoziegumā, tiek uzskatīts par nevainīgu, kamēr viņa vaina netiek pierādīta saskaņā ar likumu.

3.      Ikvienam, kas tiek apsūdzēts kriminālnoziegumā, ir sekojošas minimālās tiesības:

a)      tikt nekavējoties informētam, viņam saprotamā valodā un detalizēti, par viņam izvirzītās apsūdzības raksturu un iemeslu;

b)      uz attiecīgu laiku un līdzekļiem, lai sagatavotu savu aizstāvību;

[..].”

11      Eiropas Savienības Pamattiesību hartā (turpmāk tekstā – “Harta”) ir noteikts:

“41. pants

Tiesības uz labu pārvaldību

1.      Ikvienai personai ir tiesības uz objektīvu, godīgu un pieņemamā termiņā veiktu jautājumu izskatīšanu Savienības iestādēs un struktūrās.

2.      Šīs tiesības ietver:

–        ikvienas personas tiesības tikt uzklausītai, pirms tiek veikts kāds individuāls pasākums, kas to varētu nelabvēlīgi ietekmēt;

–        ikvienas personas tiesības piekļūt materiāliem, kas uz to attiecas, ievērojot konfidencialitātes, kā arī profesionālā noslēpuma un komercnoslēpuma likumīgas aizsardzības apsvērumus;

–        pārvaldes pienākumu pamatot savus lēmumus.

3.      Ikvienai personai ir tiesības panākt, lai Savienība atlīdzinātu zaudējumus, kurus ir radījušas tās iestādes vai darbinieki savu dienesta pienākumu izpildē, saskaņā ar dalībvalstu tiesību sistēmām kopīgiem vispārējiem tiesību principiem.

[..]

48. pants

Nevainīguma prezumpcija un tiesības uz aizstāvību

1.      Ikvienu apsūdzēto uzskata par nevainīgu, kamēr vaina nav pierādīta saskaņā ar likumu.

2.      Ikvienam apsūdzētajam tiek garantētas tiesības uz aizstāvību.”

 Tiesvedības rašanās fakti

12      Prasītājs Fernando De Esteban Alonso ir bijušais Eiropas Komisijas ierēdnis, kas tostarp pildīja direktora pienākumus Informātikas, publikāciju un ārējo sakaru direktorātā Eiropas Savienības Statistikas birojā (turpmāk tekstā – “Eurostat”).

13      Kopš 1996. gada Eurostat nodrošina, ka ievāktā statistikas informācija tiek izplatīta sabiedrībai ar Eiropas Savienības Publikāciju biroja atbalstu, un pēdējais minētais bija ieviesis pārdošanas punktu tīklu, kurus sauca par “datashops” (turpmāk tekstā – “datashops”). Attiecības starp Eurostat, Eiropas Savienības Publikāciju biroju un katru datashop tika organizētas, balstoties uz trīspusējiem nolīgumiem. Šie datashops paredzēja kompleksu rēķinu piestādīšanas sistēmu, kas ļāva Eurostat saņemt līdz pat 55 % no rēķinā ietvertās cenas par tirgus apritē laisto informāciju.

14      1999. gada septembrī iekšējās revīzijas noslēgumā tika secināts, ka pastāv līgumu, ko Eurostat bija noslēdzis ar sabiedrībām Eurocost, Eurogramme, Datashop, Planistat un CESD Communautaire, finanšu pārvaldības pārkāpumi, kuri esot ļāvuši pārskaitīt līdzekļus “finanšu aploksnē”, kam netika piemēroti Komisijas budžeta noteikumi. Pēc šī ziņojuma 2000. gada 17. martā finanšu kontroles ģenerāldirekcija vērsās OLAF. OLAF uzsāka vairākas izmeklēšanas, tostarp par līgumiem, ko Eurostat bija noslēdzis ar sabiedrībām Eurocost, Eurogramme, Datashop, Planistat un CESD Communautaire, un par tām piešķirtajām subsīdijām. Vienas šādas izmeklēšanas laikā OLAF ievāca informāciju, kas it kā liecināja, ka, izmantojot trīspusējos nolīgumus ar Luksemburgas (Luksemburga), Briseles (Beļģija) un Madrides (Spānija) datashops, tika ieviests finanšu mehānisms, kas ļāva no Savienības budžeta “ieņēmumu” daļas izņemt summas, kam pamatoti pienāktos tur atrasties.

15      2003. gada 19. martā OLAF ģenerāldirektors nosūtīja Francijas tiesu iestādēm vēstuli, kuras priekšmets bija “Informācijas par faktiem, kuri var būt par iemeslu krimināllietai, nosūtīšana CMS Nr. IO/2002/0510 – Eurostat/Datashop/Planistat” un kurai bija pievienots divu OLAF izmeklētāju dienesta raksts, kurš tajā pašā dienā bija nosūtīts OLAF ģenerāldirektoram un kura priekšmets bija “Faktu, kuri var būt par iemeslu krimināllietai, nosūdzēšana, CMS Nr. IO/2002/0510 – Eurostat/Datashop/Planistat” (turpmāk tekstā – “2003. gada 19. marta raksts”). Pēc šīs informācijas nodošanas procureur de la République du tribunal de grande instance de Paris [Parīzes Vispārējās pirmās instances tiesas republikas prokurors] (Francija) 2003. gada 4. aprīlī uzsāka izmeklēšanu par mantas piesavināšanos un līdzdalību krāpnieciskā uzticības ļaunprātīgā izmantošanā.

16      2003. gada 3. aprīlī OLAF ģenerāldirektors nosūtīja Komisijas ģenerālsekretāram kopsavilkuma rakstu par notiekošo izmeklēšanu saistībā ar Eurostat.

17      2003. gada 10. jūlijā Komisija iesniedza Parīzes Vispārējās pirmās instances tiesas Republikas prokuroram sūdzību pret X. Komisija arī iesniedza pieteikumu par civilprasību krimināllietā.

18      2003. gada 25. septembrī tika pabeigta OLAF iekšējā izmeklēšana saistībā ar lietu “Datashop – Planistat”. Galīgais izmeklēšanas ziņojums un tā pielikumi tika nodoti Francijas tiesu iestādei.

19      2004. gada 29. janvārī atbildot uz prokuratūras pieprasījumu, Komisija atļāva atņemt prasītāja imunitāti saskaņā ar 7. protokola par privilēģijām un imunitāti Eiropas Savienībā 17. panta 2. punktu. Pēc tam Komisija pret prasītāju uzsāka disciplinārlietu (Nr. 04/001).

20      2008. gada 7. jūlijā saskaņā ar procureur de la République du tribunal de grande instance de Paris rīkojumu Francijas policija uzaicināja prasītāju ierasties liecinieka statusā uz nopratināšanu par faktiem, kas attiecas uz Komisiju, saistībā ar tiesas uzdevumu Nr. 2268/03/19.

21      2008. gada 9. septembrī nopratināšanas laikā prasītājs tika ievietots apcietinājumā un nākamajā dienā, 2008. gada 10. septembrī, viņš tika atzīts par aizdomās turēto par uzticības ļaunprātīgu izmantošanu, jo “laikā no 1995. līdz 1997. gadam L[uksemburgā], B[eļģijā] un S[pānijā] viņš daļu no līdzekļiem, kas bija jāieskaita Kopienu budžetā, ir piesavinājies, lai izveidotu dubulto kasi [grāmatvedību] saistībā ar L[uksemburgas], B[eļģijas] un S[pānijas] datashops, ir devis rīkojumus šo līdzekļu izmantošanai un ir panācis, ka sabiedrībai [C.] tiek izrakstīti lielāki rēķini par statistikas darbiem”.

22      2008. gada 15. septembrī pēc tam, kad viņš tika atzīts par aizdomās turēto, prasītājs iesniedza Komisijā pirmo lūgumu sniegt palīdzību atbilstoši Eiropas Savienības Civildienesta noteikumu 24. pantam redakcijā, kas bija piemērojama šīs lietas faktiem (turpmāk tekstā – “Civildienesta noteikumi”). Šis lūgums tika noraidīts ar Komisijas 2008. gada 17. decembra lēmumu.

23      2009. gada 18. februārī prasītājs saskaņā ar Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktu iesniedza sūdzību par lēmumu, ar kuru tika atteikta palīdzība. Sūdzība par šo atteikumu sniegt palīdzību tika noraidīta ar iecēlējinstitūcijas (turpmāk tekstā – “iecēlējinstitūcija”) 2009. gada 1. aprīļa lēmumu.

24      2013. gada 21. janvārī Francijas Prokuratūra izdeva lēmumu par kriminālprocesa izbeigšanu attiecībā uz visiem aizdomās turētajām personām, tostarp prasītāju. Pēc šī lēmuma tika pieņemts juge d’instruction du tribunal de grande instance de Paris [Parīzes Vispārējās pirmās instances tiesas izmeklētājtiesneša] 2013. gada 9. septembra rīkojums par tiesvedības izbeigšanu (turpmāk tekstā – “rīkojums par tiesvedības izbeigšanu”).

25      2013. gada 17. septembrī Komisija kā civilprasītāja krimināllietā iesniedza apelācijas sūdzību par rīkojumu par tiesvedības izbeigšanu.

26      2013. gada 12. decembrī prasītājs iesniedza Komisija otru lūgumu sniegt palīdzību, balstoties uz Civildienesta noteikumu 24. pantu. Šis otrais lūgums tika noraidīts ar Komisijas 2014. gada 6. maija lēmumu.

27      Ar 2014. gada 23. jūnija spriedumu cour d’appel de Paris [Parīzes apelācijas tiesa] atzina Komisijas apelācijas sūdzību par nepamatotu un apstiprināja rīkojumu par tiesvedības izbeigšanu, savu nolēmumu būtībā motivējot ar to, ka “nosūdzētie fakti [..] norāda uz Eiropas Savienības budžeta noteikumu pārkāpumiem, kas turpinājās kādu laiku nolaidības, kas pieļauta to pārbaudē, un neieinteresētības finanšu kontrolē dēļ”, ka “tas vien, ka netika ievērotas normas par finanšu kontroli un Kopienas budžeta noteikumiem, nav pietiekams, lai izdarītu kvalifikāciju par [Kopienas līdzekļu piesavināšanos]”, ka “ne pret vienu personu nav pietiekamu apsūdzošu pierādījumu, kas ļautu pierādīt uzticības ļaunprātīgu izmantošanu, un ka attiecīgos faktus nevar kvalificēt atbilstoši kādam citam noziedzīga nodarījuma sastāvam, tostarp par krāpšanu vai krāpšanu ar viltu [..], jo nav konstatēts nodoms”.

28      2014. gada 27. jūnijā Komisija iesniedza kasācijas sūdzību par spriedumu, ar kuru tika apstiprināts rīkojums par tiesvedības izbeigšanu (skat. šā sprieduma 27. punktu).

29      2014. gada 28. jūlijā prasītājs iesniedza sūdzību par otro atteikumu sniegt palīdzību, pamatojoties uz Civildienesta noteikumu 24. pantu. Šī sūdzība tika papildināta 2014. gada 18. augustā. Iecēlējinstitūcija noraidīja papildināto prasītāja sūdzību ar 2014. gada 21. novembra lēmumu.

30      Ar prasības pieteikumu, kas Civildienesta tiesas kancelejā iesniegts 2015. gada 24. februārī (lieta F‑35/15), prasītājs cēla prasību atcelt iecēlējinstitūcijas 2014. gada 21. novembra lēmumu, ar kuru tika noraidīta sūdzība saistībā ar lūgumu sniegt palīdzību atbilstoši Civildienesta noteikumu 24. pantam, un piespriest Komisijai izmaksāt viņam provizorisko summu 17 242,51 EUR apmērā.

31      Ar 2015. gada 15. jūlija rīkojumu De Esteban Alonso/Komisija (F‑35/15, EU:F:2015:87) Civildienesta tiesa noraidīja prasību. 2015. gada 16. septembrī prasītājs iesniedza apelācijas sūdzību par šo nolēmumu.

32      Ar 2016. gada 10. aprīļa vēstuli Komisijas Izmeklēšanu un disciplinārlietu birojs paziņoja prasītājam par lēmumu izbeigt pret viņu uzsākto lietu.

33      Ar 2016. gada 15. jūnija spriedumu Francijas Cour de cassation [Kasācijas tiesa] noraidīja Komisijas kasācijas sūdzību.

34      Ar 2016. gada 9. septembra spriedumu De Esteban Alonso/Komisija (T‑557/15 P, nav publicēts, EU:T:2016:456) Vispārējā tiesa noraidīja apelācijas sūdzību, ko prasītājs bija iesniedzis par 2015. gada 15. jūlija rīkojumu De Esteban Alonso/Komisija (F‑35/15, EU:F:2015:87).

35      2016. gada 22. decembrī prasītājs saskaņā ar Civildienesta noteikumu 90. panta 1. punktu iesniedza lūgumu par zaudējumu atlīdzību, kas esot tikuši nodarīti Komisijas rīcības dēļ. Ar 2017. gada 3. maija lēmumu iecēlējinstitūcija šo lūgumu noraidīja kā nepamatotu.

36      2017. gada 1. augustā prasītājs iesniedza sūdzību par šo lēmumu noraidīt viņa lūgumu par zaudējumu atlīdzību, kas esot tikuši nodarīti Komisijas rīcības dēļ.

37      Ar 2017. gada 29. novembra lēmumu iecēlējinstitūcija noraidīja sūdzību kā nepamatotu.

 Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi

38      Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2018. gada 28. februārī, prasītājs cēla šo prasību.

39      Vispārējās tiesas Reglamenta 89. panta 3. punkta a) un d) apakšpunktā paredzēto procesa organizatorisko pasākumu ietvaros Vispārējā tiesa 2019. gada 18. janvārī lūdza Komisiju atbildēt uz jautājumiem un iesniegt ar lietu saistītus dokumentus. Komisija izpildīja šo lūgumu 2019. gada 6. februārī.

40      Atbilstoši Reglamenta 106. panta 3. punktam, ja trīs nedēļu laikā pēc dokumenta par tiesvedības rakstveida daļas pabeigšanu izsniegšanas neviena puse nav iesniegusi pieteikumu par tiesas sēdes noturēšanu, Vispārējā tiesa var nolemt prasību izskatīt bez tiesvedības mutvārdu daļas. Šajā lietā Vispārējā tiesa, uzskatot, ka tā ir guvusi pietiekamu informāciju no lietas materiāliem, un nepastāvot šādam pieteikumam, ir nolēmusi izskatīt lietu bez tiesvedības mutvārdu daļas.

41      Prasītāja prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        uzdot OLAF “iesniegt 2003. gada 19. marta rakstu, kas attiecas uz lietu Franchet un Byk/Komisija T‑48/05 un piespriest Komisijai viņam izmaksāt summu 1 102 291,68 EUR apmērā par viņam nodarīto morālo, fizisko un mantisko kaitējumu”;

–        piespriest Komisijai samaksāt 3000 EUR kā neatgūstamās izmaksas, kā arī atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

42      Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        atzīt prasību par nepamatotu un to noraidīt kopumā;

–        piespriest prasītājam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

 Juridiskais pamatojums

43      Savas prasības pamatojumam prasītājs apgalvo, ka OLAF un Komisija ir pārkāpušas labas pārvaldības principu, rūpības pienākumu, kā arī tiesības uz aizstāvību, kādas tās ir paredzētas Hartā un Regulas Nr. 1073/1999 normās. Prasītājs būtībā atsaucas uz OLAF un Komisijas izdarītiem pārkāpumiem, jo, pirmkārt, viņš nav ticis uzklausīts, pirms pret viņu izvirzītie apsūdzošie elementi tika nodoti Francijas iestādēm, un, otrkārt, Komisija pret viņu nepamatoti turpināja kriminālvajāšanu. Prasītājs apgalvo, ka šie pārkāpumi ir radījuši viņam ievērojamu mantisko, morālo un fizisko kaitējumu un ka šim kaitējumam ir tieša cēloņsakarība ar apgalvotajiem OLAF un Komisijas izdarītajiem pārkāpumiem.

44      Komisija apstrīd prasītāja argumentus.

 Ievada apsvērumi

45      No pastāvīgās judikatūras izriet, ka saistībā ar ierēdņa vai darbinieka celto prasību par zaudējumu atlīdzību Savienības atbildības iestāšanās ir atkarīga no tā, vai ir izpildīta virkne nosacījumu, proti, iestādēm pārmestā rīcība ir prettiesiska, zaudējumi ir reāli un starp iestādes rīcību un minēto kaitējumu pastāv cēloņsakarība (skat. spriedumu, 2010. gada 16. decembris, Komisija/Petrilli, T‑143/09 P, EU:T:2010:531, 45. punkts un tajā minētā judikatūra). Šie trīs nosacījumi ir kumulatīvi, un tas nozīmē, ka, ja viens no tiem nav izpildīts, Savienības atbildība nevar iestāties (spriedums, 2018. gada 13. decembris, UP/Komisija, T‑706/17, nav publicēts, EU:T:2018:924, 72. punkts).

46      Šajā ziņā ir jāprecizē, ka tiesvedību civildienesta jomā atbilstoši LESD 270. pantam un Civildienesta noteikumu 90. un 91. pantam, tostarp tiesvedību saistībā ar ierēdnim vai citam darbiniekam nodarīta kaitējuma atlīdzināšanu, reglamentē tiesību normas, kurām ir īpašs un speciāls raksturs salīdzinājumā ar normām, kas izriet no vispārējiem principiem, kuri regulē Savienības ārpuslīgumisko atbildību LESD 268. panta un 340. panta otrās daļas ietvaros. Proti, no Civildienesta noteikumiem tostarp izriet, ka atšķirībā no jebkādas citas privātpersonas Savienības ierēdni vai citu darbinieku ar iestādi, pie kuras viņš pieder, saista juridiskas darba attiecības, kurām ir raksturīgs konkrēto savstarpējo tiesību un pienākumu līdzsvars, kas ir atspoguļots iestādes rūpības pienākumā attiecībā pret konkrēto personu. Šis līdzsvars galvenokārt ir paredzēts, lai aizsargātu uzticības attiecības, kurām ir jāpastāv starp iestādēm un to ierēdņiem, lai pilsoņiem garantētu labu iestādēm uzticēto vispārējo interešu uzdevumu izpildi. No tā izriet, ka tad, kad Savienība rīkojas darba devēja statusā, tai ir palielināta atbildība, kura izpaužas kā pienākums atlīdzināt kaitējumu, kas radīts tās personālam ar jebkādu prettiesisku darbību, ko tā veikusi darba devēja statusā (skat. spriedumu 2010. gada 16. decembris, Komisija/Petrilli, T‑143/09 P, EU:T:2010:531, 46. punkts un tajā minētā judikatūra).

47      Šajā lietā prasītājs apgalvo, ka ir izpildīti visi trīs Savienības ārpuslīgumiskās atbildības iestāšanās nosacījumi, kas ir prasīti judikatūrā. Vispārējā tiesa uzskata, ka iesākumā ir jāpārbauda nosacījums par OLAF un Komisijai pārmestās rīcības prettiesiskumu, pēc tam nosacījums par kaitējumu un visbeidzot cēloņsakarība starp abiem iepriekš minētajiem elementiem.

 Par OLAF un Komisijas rīcības prettiesiskumu

48      Prasītājs apgalvo, ka pārkāpumus ir izdarījis gan OLAF, gan Komisija. Šajā ziņā viņš norāda, ka tie ir pārkāpuši labas pārvaldības principu, rūpības pienākumu, kā arī tiesības uz aizstāvību, kādas tās ir nostiprinātas Hartā un Lēmuma 1999/396 normās.

49      Pirmkārt, prasītājs apgalvo, ka OLAF ir pārkāpis viņa tiesības uz aizstāvību, kā arī Lēmuma 1999/396 4. pantu. Iesākumā viņš norāda uz faktu, ka Vispārējā tiesa 2008. gada 8. jūlija spriedumā Franchet un Byk/Komisija (T‑48/05, EU:T:2008:257, 124. punkts), kas attiecās uz šo pašu lietu “Eurostat”, atzina, ka 2003. gada 19. marta raksts, ko OLAF 2003. gada 19. martā nosūtīja Francijas tiesu iestādēm, bija uzskatāms par iekšējās izmeklēšanas [elementu]. Šajā ziņā prasītājs apgalvo, ka attiecībā uz šo rakstu, kas sagatavots iekšējā izmeklēšanā, kura bija uzsākta pret viņu, saskaņā ar Lēmuma 1999/396 4. pantu viņu būtu bijis jāinformē un jāuzklausa par faktiem, kas attiecas uz viņu, pirms raksta nosūtīšanas, un tas esot arī atzīts Vispārējās tiesas spriedumā lietā Franchet un Byk/Komisija. Viņš turklāt apgalvo, ka OLAF ir izdarījis pietiekami smagu tādas tiesību normas pārkāpumu, ar kuru tiek piešķirtas tiesības privātpersonām, saskaņā ar OLAF iekšējās izmeklēšanas reglamentējošajām normām, jo pienākuma aicināt prasītāju izteikt savu viedokli izpildes atlikšana nav notikusi ar Komisijas ģenerālsekretāra piekrišanu, ja administrācija uzskatītu, ka par izmeklēšanu viņu pašu nevarēja informēt.

50      Otrkārt, prasītājs apgalvo, ka Komisija ir pārkāpusi noteikumus, kas reglamentē disciplinārlietas, kādi tie ir paredzēti Regulā Nr. 1073/1999, jo tā ir piedalījusies procesos Francijas tiesās civilprasītājas krimināllietā statusā, lai gan OLAF iekšējā izmeklēšana nebija noslēgta.

51      Treškārt, prasītājs apgalvo, ka Komisija ir pārkāpusi tiesības uz labu pārvaldību un rūpības pienākumu, jo tā turpināja tiesu procesus pret viņu līdz pat Cour de cassation, nesniedzot pietiekamus pierādījumus šajā ziņā.

52      Komisija apgalvo, ka tā nav izdarījusi tāda veida pārkāpumu, kura dēļ varētu iestāties tās atbildība, un lūdz noraidīt šo prasības pamatu.

 Par OLAF rīcības prettiesiskumu

53      Prasītājs apgalvo, ka viņu bija jāinformē un jāuzklausa saistībā ar faktiem, kas attiecas uz viņu, pirms OLAF nosūtīja 2003. gada 19. marta rakstu Francijas tiesu iestādēm. Viņš pamato savus apgalvojumus ar 2008. gada 8. jūlija spriedumu Franchet un Byk/Komisija (T‑48/05, EU:T:2008:257), kurā Vispārējā tiesa OLAF veikto izmeklēšanu esot kvalificējusi par iekšējo izmeklēšanu un esot uzskatījusi, ka atbilstoši Lēmuma 1999/396 4. panta pirmajai daļai OLAF, neievērojot tam uzlikto informēšanas pienākumu, ir pieļāvis pietiekami būtisku tādas tiesību normas pārkāpumu, ar ko privātpersonām ir piešķirtas tiesības.

54      Komisija apgalvo, ka uz prasītāju neattiecās neviens no Lēmuma 1996/396 4. pantā paredzētajiem diviem gadījumiem, jo informācija, kas bija ietverta 2003. gada 19. marta rakstā, kuru OLAF nosūtīja valsts iestādēm, nebija nedz norādes par viņa personīgo iesaisti, nedz minēts viņa personvārds.

55      Iesākumā ir jāatgādina, ka ierēdņu, uz kuriem attiecas izmeklēšana, informēšana saskaņā ar Lēmuma 1999/396 4. pantu ir paredzēta tikai iekšējās izmeklēšanas gadījumos. Šajā ziņā ir jākonstatē, tāpat kā to izdarījusi Vispārējā tiesa 2008. gada 8. jūlija sprieduma Franchet un Byk/Komisija (T‑48/05, EU:T:2008:257) 124. punktā, ka lietas Datashop – Planistat materiālu nosūtīšana 2003. gada 19. martā Francijas tiesu iestādēm attiecās uz iekšējo izmeklēšanu. Līdz ar to minētā tiesību norma ir piemērojama arī šajā lietā.

56      No Lēmuma 1999/396 4. panta pirmās daļas izriet, ka ieinteresētais ierēdnis ātri ir jāinformē par viņa iespējamo personīgo saistību ar lietu, ja vien tas nevar traucēt izmeklēšanu, un ka katrā ziņā izmeklēšanas nobeigumā nedrīkst izdarīt secinājumus, kuros būtu minēts Komisijas ierēdņa personvārds, ja ieinteresētajai personai nav tikusi dota iespēja paust savu viedokli par faktiem, kas uz viņu attiecas.

57      Šo tiesību normu, ar kurām ir paredzēti nosacījumi, ar kādiem attiecīgā ierēdņa tiesības uz aizstāvību var tikt salāgotas ar slepenības prasībām, kādas piemīt jebkurai šāda veida izmeklēšanai, pārkāpums būtu kvalificējams kā būtisko formas prasību, kas ir piemērojamas izmeklēšanas procedūrai, pārkāpums (spriedums, 2008. gada 8. jūlijs, Franchet un Byk/Komisija, T‑48/05, EU:T:2008:257, 129. punkts).

58      Tomēr Lēmuma 1999/396 4. pants tieši neattiecas uz informācijas nodošanu valsts tiesu iestādēm un tātad tajā nav paredzēts pienākums informēt attiecīgo ierēdni pirms šādas nodošanas. Proti, saskaņā ar Regulas Nr. 1073/1999 10. pantu OLAF var (iekšējās izmeklēšanas) vai tam ir pienākums (ārējās izmeklēšanas) nodot informāciju valsts tiesu iestādēm. Šāda informācijas nodošana tātad var notikt pirms “secinājumu izdarīšanas izmeklēšanas nobeigumā”, kurus parasti ietver izmeklēšanas ziņojumā (spriedums, 2008. gada 8. jūlijs, Franchet un Byk/Komisija, T‑48/05, EU:T:2008:257, 130. punkts).

59      Ir jāatgādina, ka 2008. gada 8. jūlija spriedumā Franchet un Byk/Komisija (T‑48/05, EU:T:2008:257, 132. punkts) Vispārējā tiesa uzskatīja, ka brīdī, kad valsts tiesu iestādēm tika nodota informācija, Regulas Nr. 1073/1999 9. panta izpratnē nepastāvēja nekāds ziņojums, kuru OLAF būtu nodevis Komisijai un kurā būtu personīgas norādes uz prasītājiem minētajā lietā. Tomēr Vispārējā tiesa norādīja, ka 2003. gada 19. marta rakstā, kas tika nosūtīts Francijas tiesu iestādēm, bija ietverti “secinājumi, kuros nosaukti vārdā” Yves Franchet un Daniel Byk, un ka pirms Datashop – Planistat lietas materiālu nosūtīšanas Francijas tiesu iestādēm viņus būtu bijis jāinformē un jāuzklausa par faktiem, kas attiecas uz viņiem, pamatojoties uz Lēmuma 1999/396 4. pantu (spriedums, 2008. gada 8. jūlijs, Franchet un Byk/Komisija, T‑48/05, EU:T:2008:257, 145. punkts).

60      Lietā Franchet un Byk/Komisija Vispārējā tiesa secināja, ka, lai gan Lēmuma 1999/396 4. pantā attiecībā uz gadījumiem, kad izmeklēšanai nepieciešams ievērot pilnīgu slepenību, ir paredzēts izņēmums, saskaņā ar kuru ar Komisijas ģenerālsekretāra piekrišanu pienākums uzaicināt Komisijas ierēdni izteikt savu viedokli var atlikt uz vēlāku laiku, tomēr šī izņēmuma piemērošanas nosacījumi nebija ievēroti un ka līdz ar to OLAF, neievērojot savu informēšanas pienākumu, bija pieļāvis pietiekami būtisku tādas tiesību normas pārkāpumu, ar kuru ir piešķirtas tiesības privātpersonām.

61      Konkrētajā gadījumā Komisija apgalvo, ka minētā judikatūra nevar tikt piemērota prasītājam, ņemot vērā, ka 2003. gada 19. marta rakstā, ko OLAF nosūtīja valsts iestādēm, ietvertā informācija nedz personīgi attiecās uz prasītāju, nedz tajās bija minēts viņa personvārds.

62      Šajā ziņā ir jāatgādina, ka Lēmuma 1999/396 4. panta pirmajā daļā ieinteresētās personas informēšanas kārtība ir noteikta šādi:

“Ja ir konstatēta kāda Komisijas locekļa, ierēdņa vai cita darbinieka iespējama personiska saistība ar lietu, attiecīgā persona ātri jāinformē, ja vien tas nevar traucēt izmeklēšanu. Nekādā ziņā pēc izmeklēšanas pabeigšanas nedrīkst izdarīt secinājumus, kuros minēts kāda konkrēta Komisijas locekļa, ierēdņa vai cita darbinieka vārds, ja iesaistītajai personai nav dota iespēja paust savu viedokli par visiem faktiem, kas uz viņu attiecas.”

63      Šī tiesību norma atbilstoši Hartas 41. panta 2. punkta a) apakšpunktam ir jāinterpretē tādējādi, ka, pirmkārt, tajā ir noteikts vispārējs pienākums informēt ieinteresēto personu, tiklīdz tiek konstatēta tās “personīgas saistības” iespēja jebkurā izmeklēšanas norises laikā, izņemot gadījumu, ja šāda paziņošana var traucēt izmeklēšanu. Otrkārt, šis informēšanas pienākums kļūst vēl svarīgāks (“nekādā ziņā”), ja “secinājum[os] [..] minēts kāda konkrēta [..] ierēdņa [..] vārds”. Proti, šādā gadījumā attiecīgajai personai ir jābūt iespējai izteikties par visiem faktiem, kas uz viņu attiecas, pirms OLAF izdara secinājumus par izmeklēšanu, kuros būtu minēts viņa personvārds.

64      Tātad ir jāpārbauda, vai no informācijas, kas 2003. gada 19. marta rakstā tika nodota Francijas tiesu iestādēm, var izrietēt iespēja, ka ir bijusi prasītāja “personīga saistība” ar lietu, un vai šo informāciju var uzskatīt par “secinājumiem, kuros ir minēts [prasītāja] vārds” Lēmuma 1999/396 4. panta pirmās daļas izpratnē.

65      Uzreiz ir jānorāda, ka prasītājs ir lūdzis Vispārējo tiesu uzdot OLAF iesniegt “veselu un pilnu” 2003. gada 19. marta raksta tekstu, kas tika pievienots lietas materiāliem lietā Franchet un Byk/Komisija, T‑48/05, EU:T:2008:257. Pat ja pieņemtu, ka ar šo lūgumu prasītājs būtībā aicina Vispārējo tiesu noteikt procesa organizatorisko pasākumu attiecībā pret Komisiju, ir jākonstatē, ka šajā lietā Komisija ir iekļāvusi minēto rakstu savā atbildes rakstā (pielikums B.2) un ka procesa organizatorisko pasākumu ietvaros Vispārējā tiesa lūdza iesniegt raksta pielikumu sarakstu, kā arī attiecīgos pielikumus.

66      Vispirms ir jānorāda, ka 2003. gada 19. marta raksta pavadvēstulē OLAF ģenerāldirektors norādīja, ka, Francijas tiesu iestādēm saglabājot savu novērtējuma brīvību šajā ziņā, “šķiet, ka OLAF ir atklājis krāpnieciskas darbības, ar kurām ir nodarīti zaudējumi Kopienas budžetam un kuras var būt par iemeslu krimināllietai”, precizējot, ka “izmeklēšanā ir atklājies, ka šie fakti ir sabiedrības Planistat Europe SA, kuras juridiskā adrese ir Parīzē, vadošo personu darba rezultāts ar aktīvu Eiropas [Kopienas] ierēdņu līdzdalību”.

67      Turklāt 2003. gada 19. marta rakstā, kas bija pievienots iepriekš minētajai vēstulei, saistībā ar “izmeklējamo faktu priekšvēsturi” 2.3. punktā “Izmeklēšanas laikā veiktie konstatējumi” bija norādīts, ka Eurostat 1999. gada septembra iekšējās revīzijas ziņojumā, kurš attiecās uz Datashops Briselē, Luksemburgā un Madridē un uz kura pamata tika uzsākta OLAF izmeklēšana, “tika norādīts uz daudziem pārkāpumiem, kas tika pieļauti saistībā ar šo trīs Datashops pārvaldību laikā no 1996. gada līdz 1999. gada beigām”, un ka “konkrētajā gadījumā ievērojama daļa no šo trīs Datashops “deklarētā” apgrozījuma – starp 50 un 55 % – aizgāja melnajā kasē, kuras izmantošanai bija nepieciešama [Eurostat] ierēdņa atļauja”.

68      Tur bija arī norādīts, ka “melnā kase tika izmantota arī, lai segtu izdevumus par restorāniem, viesnīcu, ceļojumu izdevumus [..], kas bija radušies noteiktiem Eurostat ierēdņiem, tostarp D. Byk”.

69      Tālāk saistībā ar noziedzīgo nodarījumu aprakstu 3.1. punktā “Uzticības ļaunprātīga izmantošana” bija norādīts:

“Apstāklis, ka atsevišķi Komisijas ierēdņi ir izveidojuši saimnieciskās darbības subjektu tīklu, kura viens no mērķiem ir noslēpt no Komisijas daļu no ienākumiem, kas tiek gūti no produktu pārdošanas vai Kopienas statistikas pakalpojumiem, var tikt kvalificēts kā “līdzekļu, vērtspapīru vai jebkāda īpašuma” piesavināšanās, kā tas ir noteikts [Francijas] Code pénal [Kriminālkodeksa] 314‑1. pantā, kur ir definēta uzticības ļaunprātīga izmantošana. Visi noziedzīga nodarījuma sastāvu veidojošie elementi tika īstenoti ar Kopienas ierēdņu, grupas Planistat vadītāju un attiecīgo Datashops vadītāju līdzdalību. Kopienas ierēdņi nevarēja neņemt vērā spēkā esošo Finanšu regulu, atbilstoši kurai tiem bija jānodod visi ienākumi kopumā.

Turklāt šo pašu Kopienas ierēdņu rīcībā bija attiecīgās summas, kas tika izmantotas Kopienas interesēm svešiem nolūkiem, jo šie naudas līdzekļi acīmredzami tika izmantoti izdevumiem, kas nebija paredzēti sabiedrības Planistat Europe SA ar Komisiju noslēgtajā līgumā, vai arī šo ierēdņu personīgajiem izdevumiem. Krāpnieciskais nolūks izriet no šīs izmantošanas Kopienas interesēm svešiem mērķiem.”

70      Visbeidzot 3.3. punktā “Noziedzīga grupa” bija norādīts:

“Saskaņā ar Code pénal 450‑1. pantu “Noziedzīga grupa ir jebkurš grupējums vai noruna nolūkā kopīgi sagatavot – ko raksturo viena vai vairākas materiālas darbības – vienu vai vairākus sevišķi smagus noziegumus vai vienu vai vairākus mazāk smagus noziegumus, kas ir sodāmi ar brīvības atņemšanu uz vismaz 5 gadiem [..].”

Saglabājas atklāts jautājums, vai šo kvalifikāciju nevar piemērot arī saistībā ar šo lietu, ciktāl, lai būtu iespējams veikt Kopienas līdzekļu izsaimniekošanu, bija vajadzīga ierēdņu, Planistat vadītāju un Datashops vadītāju grupējums, kas ir veikuši faktus, kuri ir kvalificējami kā uzticības ļaunprātīga izmantošana.

[..]”

71      Šajā ziņā ir jāatgādina, ka papildus faktam, kas jau ir konstatēts ar 2008. gada 8. jūlija spriedumu Franchet un Byk/Komisija (T‑48/05, EU:T:2008:257), proti, ka 2003. gada 19. marta rakstā bija ietverti “secinājumi, kuros nosaukti vārdā” Y. Franchet un D. Byk, no šī paša raksta skaidri izriet arī citu “Kopienas ierēdņu”, tostarp prasītāja, iesaiste Lēmuma 1999/396 4. panta pirmās daļas izpratnē. Proti, ir jānorāda, ka, ievērojot rakstā ietvertos apgalvojumus attiecībā uz “Kopienas ierēdņiem” un ņemot vērā faktu, ka prasītājs bija Informātikas, publikāciju un ārējo attiecību direktorāta direktors un D. Byk, kura personvārds bija minēts rakstā, priekšnieks, prasītāja personīgā iesaiste bija vairāk nekā iespējama, un šī iemesla dēļ OLAF vismaz bija ātri viņu jāinformē. Šo apgalvojumu apstiprina fakts, ka pēc tam, kad OLAF direktors Francijas tiesu iestādēm nosūtīja 2003. gada 19. marta rakstu, procureur de la République du tribunal de grande instance de Paris 2003. gada 4. aprīlī uzsāka izmeklēšanu pret prasītāju un citiem ierēdņiem saistībā ar mantas piesavināšanos un uzticības ļaunprātīgu izmantošanu un ka pēc šīs informācijas paziņošanas Francijas tiesu iestādes apcietināja prasītāju un atzina viņu par aizdomās turēto, tādējādi, ka viņš nav ticis iepriekš informēts, nedz uzklausīts.

72      Komisija šajā ziņā apgalvo, ka OLAF ziņojums, tā kā tajā bija minēti tikai Eurostat strādājošie “Kopienas ierēdņi”, bija ļoti vispārīgs attiecībā uz iesaistītajām personām un ka nebija iespējams personīgi identificēt kādu konkrētu no šiem ierēdņiem. Tā apgalvo, ka OLAF atstāja Francijas tiesu iestādēm plašu novērtējuma brīvību attiecībā uz to, kā reaģēt uz nodoto informāciju gan attiecībā uz izmeklēšanas priekšmetu, gan personām, uz kurām tā attiektos.

73      Ir jānorāda, ka pretēji tam, ko apgalvo Komisija, gan informācijas priekšmets, gan to personu identitāte, uz kurām attiecās izmeklēšana, bija ļoti skaidri identificējami OLAF ziņojumā, neatstājot Francijas tiesu iestādēm lielu rīcības brīvību attiecībā uz prasītāja personīgo iesaisti.

74      Proti, runājot par šīs informācijas priekšmetu, tā bija pietiekami detalizēta, kā tas arī izriet no ziņojuma nosaukuma “Faktu, kuri var būt par iemeslu krimināllietai, nosūdzēšana” un ziņojuma 2. punkta “Izmeklējamo faktu priekšvēsture” satura.

75      Attiecībā uz prasītāja iesaisti ir jākonstatē, pirmkārt, ka ziņojumā ir izcelta Eurostat direktora un prasītāja priekšnieka Y. Franchet tieša iesaiste, kā arī nodaļas vadītāja un prasītāja padotā D. Byk tieša iesaiste. Tādējādi, tā kā prasītājs hierarhiski atradās starp Y. Franchet un D. Byk, pat ja ziņojumā nav minēts viņa personvārds, Francijas tiesu iestādes noteikti galu galā viņu turētu aizdomās par iesaisti tajā aprakstītajos faktos. Šo apgalvojumu apstiprina arī rīkojums par tiesvedības izbeigšanu, kurā ir uzsvērtas prasītāja profesionālās attiecības ar D. Byk. Proti, rīkojumā par tiesvedības izbeigšanu tiek apgalvots, ka “no 1994. gada [D. Byk] darbojās [prasītāja] padotībā” un ka prasītājs bija “D. Byk priekšnieks” (13. un 21. lpp.).

76      Otrkārt, prasītāja iesaiste, ņemot vērā viņa īstenoto funkciju un viņa lomu Eurostat, skaidri izriet no noziedzīgā nodarījuma materiālās puses, kas tika nosūdzēts ar 2003. gada 19. marta rakstu, un ir apstiprināta ar rīkojumu par tiesvedības izbeigšanu. Proti, 2003. gada 19. marta raksta 2.3. punkta “Izmeklēšanas laikā veiktie konstatējumi” ceturtajā daļā ir norādīts, ka “konkrētajā gadījumā ievērojama daļa no šo trīs Datashops “deklarētā” apgrozījuma – starp 50 un 55 % – aizgāja melnajā kasē, kuras izmantošanai bija nepieciešama [Eurostat] ierēdņa atļauja”. Kā izriet no rīkojuma par tiesvedības izbeigšanu 9. lappuses, “MESSAGERIES DU LIVRE komercdirektors vērsās pie Eurostat, ko pārstāvēja [..] kungi vai DE ESTEBAN, lai saņemtu atļauju apmaksāt nosūtītos rēķinus”. Ir jānorāda, kā tas izriet no lietas materiāliem, ka tikai piecas personas varēja dot šādu atļauju, no kurām vienas personas vārds ir tieši minēts rakstā un otra persona ir prasītājs. Turklāt rīkojuma par tiesvedības izbeigšanu 15. lappusē ir paskaidrots, ka “līdz 1998. gadam naudas plūsmu saistībā ar finanšu rezervi kontrolēja D. Byk priekšnieks [prasītājs]”. Līdz ar to nav iespējamas nekādas šaubas par OLAF nosūtītajā rakstā aprakstītajos faktos iesaistīto personu identitāti. Šie paši apsvērumi ir piemērojami apgalvojumiem, atbilstoši kuriem “atsevišķi Komisijas ierēdņi ir izveidojuši saimnieciskās darbības subjektu tīklu, kuram viens no mērķiem ir noslēpt daļu no ienākumiem no Komisijas”, un “šo pašu Kopienas ierēdņu rīcībā bija attiecīgās summas” (2013. gada 19. marta raksta 7. lpp., 3.1. punkts “Uzticības ļaunprātīga izmantošana”). Proti, aprakstīto iesaistīto personu loma, ņemot vērā funkcijas, ko viņi pildīja Eurostat, atbilda saimnieciskās darbības subjektiem, kam – tāpat viņu pildīto funkciju dēļ – ir iespēja izmantot attiecīgās summas. Līdz ar to prasītāja, kas bija Komisijas Informātikas, publikāciju un ārējo attiecību direktorāta direktors un D. Byk priekšnieks, iesaiste skaidri izriet no 2003. gada 19. marta rakstā aprakstītajiem faktiem.

77      Šādos apstākļos tātad ir jānorāda, ka, ņemot vērā informāciju, ko OLAF nodeva ar 2003. gada 19. marta rakstu Francijas tiesu iestādēm, prasītājs, ievērojot amata pienākumus, ko viņš pildīja faktu norises laikā, būtu bijis jāpielīdzina personām, kuru personvārdi ir minēti OLAF secinājumos.

78      Turklāt, runājot par Lēmuma 1999/396 4. panta otrajā daļā paredzēto izņēmumu saistībā ar nepieciešamību saglabāt absolūtu slepenību izmeklēšanas vajadzībām, 2008. gada 8. jūlija sprieduma Franchet un Byk/Komisija (T‑48/05, EU:T:2008:257) 148. un 149. punktā jau ir konstatēts, ka, lai gan 2003. gada 19. marta rakstā OLAF ģenerāldirektors bija konstatējis, ka “Eurostat un Eiropas Kopienu Oficiālo publikāciju biroja ierēdņi bija personīgi iesaistīti, ka šajā daļā Francijas tiesu iestādēm ir tikusi nodota informācija un ka ir jāatliek uz vēlāku laiku ierēdņu informēšana saskaņā ar Lēmuma 1999/396 4. pantu, ņemot vērā nepieciešamību saglabāt izmeklēšanas absolūtu slepenību”, Komisija rakstveida atbildē Vispārējai tiesai apstiprināja, ka tās ģenerālsekretāram nav bijis iespējas sniegt savu piekrišanu tam, lai tiktu atlikta uz vēlāku laiku pienākuma uzaicināt Y. Franchet un D. Byk paust savu viedokli izpilde.

79      Šajā lietā ir jākonstatē, ka Komisija, procesa organizatorisko pasākumu ietvaros atbildot uz Vispārējās tiesas uzdoto rakstveida jautājumu, apstiprināja, ka saistībā ar prasītāju nebija notikusi vēršanās pie Komisijas ģenerālsekretāra, jo prasītāja personvārds nebija minēts OLAF secinājumos un līdz ar to uz viņa gadījumu neattiecās Lēmuma 1999/396 4. pants. Līdz ar to OLAF neesot bijis ne pienākuma ļaut viņam izteikties, ne arī turklāt iespējas atlikt uz vēlāku laiku šo prasītāja uzklausīšanu. Tomēr ir jānorāda, kā tas izriet no šī sprieduma 77. punkta, ka, ņemot vērā 2003. gada 19. marta rakstā ietverto informāciju, kuru OLAF nodeva Francijas tiesu iestādēm, prasītājs būtu bijis jāpielīdzina personām, kuru personvārdi ir tieši minēti OLAF secinājumos, Lēmuma 1999/396 4. panta pirmās daļas otrā teikuma izpratnē.

80      Turklāt ir jānorāda, ka saskaņā ar judikatūru pienākums lūgt un saņemt Komisijas ģenerālsekretāra piekrišanu nav tikai vienkārša formalitāte, kas attiecīgā gadījumā varētu tikt izpildīta vēlāk. Proti, prasība saņemt šādu piekrišanu zaudētu savas pastāvēšanas jēgu, proti, garantēt attiecīgo ierēdņu tiesību uz aizstāvību ievērošanu, kā arī to, ka viņu informēšana tiek atlikta tikai patiesi izņēmuma gadījumos un ka novērtējums par šo izņēmuma raksturu nav tikai OLAF kompetencē, bet tam ir nepieciešams arī Komisijas ģenerālsekretāra novērtējums (spriedums, 2008. gada 8. jūlijs, Franchet un Byk/Komisija, T‑48/05, EU:T:2008:257, 151. punkts).

81      Līdz ar to Lēmuma 1999/396 4. panta otrajā daļā paredzētā izņēmuma, kas ļauj atlikt attiecīgo uzklausīšanu, piemērošanas nosacījumi nav tikuši izpildīti arī attiecībā uz prasītāju, uz kuru netieši, bet noteikti attiecās 2013. gada 19. marta raksts.

82      Šādos apstākļos OLAF, nosūtot lietas Datashop – Planistat materiālus Francijas tiesu iestādēm, ir pārkāpis Lēmuma 1999/396 4. pantu un prasītāja tiesības uz aizstāvību.

83      Katrā ziņā, pat ja pieņemtu, ka prasītājs nevar tikt pielīdzināts personai, kuras personvārds ir minēts OLAF secinājumos, Lēmuma 1999/396 4. panta pirmās daļas otrā teikuma izpratnē, ir jākonstatē, ka no visa iepriekš minētā izriet, ka prasītājs vismaz būtu bijis jāuzskata par tādu, kas ir personīgi iesaistīts faktos, kuri ir šīs lietas pamatā, un šī iemesla dēļ viņš bija ātri jāinformē, ciktāl nav pierādīts, ka tas būtu varējis traucēt izmeklēšanu, atbilstoši tā paša panta pirmās daļas pirmajam teikumam.

84      Šajā ziņā ir jākonstatē, ka no lietas materiāliem neizriet neviens iemesls, ar ko varētu tikt attaisnota OLAF pienākuma informēt prasītāju neizpilde. Tieši pretēji, atbilstoši Komisijas 2003. gada 21. maijā notikušās 1613. sēdes protokolam, kas pievienots atbildes rakstam, Komisija bija norādījusi uz “OLAF vēlmi paātrināt notiekošās izmeklēšanas un it īpaši sniegt iespēju tikt uzklausītiem tiem ierēdņiem, kurus tas uzskata par potenciāli personīgi iesaistītiem”. No šī apgalvojuma izriet, ka nebija neviena absolūta rakstura iemesla, lai saglabātu pilnīgu izmeklēšanas noslēpumu šajā stadijā. Turklāt nekas lietas materiālos, šķiet, neliecina, ka prasītājs būtu varējis kaitēt izmeklēšanai, ja viņam kļūstu zināms par viņa iespējamo personīgo iesaisti faktos.

85      Tādējādi ir jāsecina, ka OLAF nav ievērojis pienākumu informēt prasītāju, kurš tam ir uzlikts atbilstoši Lēmuma 1999/396 4. panta pirmās daļas pirmajam teikumam.

86      Jautājums par to, kādā mērā konstatētie pārkāpumi varēja būt prasītāja apgalvotā kaitējuma cēlonis, tiks aplūkots šī sprieduma 122. un nākamajos punktos.

 Par Komisijas rīcības prettiesiskumu

87      Prasītājs izvirza divus iebildumus. Pirmkārt, viņš apgalvo, ka Komisija, iestājoties par civilprasītāju krimināllietā Francijas tiesu iestādēs pirms OLAF veiktās izmeklēšanas noslēgšanas, ir pārkāpusi Regulas Nr. 1073/1999 normas.

88      Otrkārt, prasītājs apgalvo, ka Komisija attiecībā pret viņu ir pārkāpusi tiesības uz labu pārvaldību un rūpības pienākumu, vairākkārt pagarinot tiesu procesus līdz pat sūdzībai Kasācijas tiesā un nesniedzot pietiekamus pierādījumus pret viņu.

–       Par iebildumu saistībā ar to, ka Komisija esot pārkāpusi Regulas Nr. 1073/1999 normas, jo tā iestājās kā civilprasītāja kriminālprocesā Francijas tiesās pirms OLAF veiktās izmeklēšanas noslēgšanas

89      Komisija apgalvo, ka minētais iebildums ir jāatzīst par nepieņemamu, jo tas ir pirmoreiz izvirzīts prasības pieteikumā, ko prasītājs iesniedza Vispārējā tiesā, proti, tas nav ticis minēts pirmstiesas procedūras stadijā.

90      Ir jāatgādina, ka no pastāvīgās judikatūras izriet, ka princips, saskaņā ar kuru ir jābūt savstarpējai atbilstībai starp sūdzību Civildienesta noteikumu 91. panta 2. punkta izpratnē un vēlāko prasību tiesā, prasa – un pretējā gadījumā prasība tiek atzīta par nepieņemamu –, lai prasības pamati, kas Savienības tiesā ir tieši izvirzīti pret nelabvēlīgu aktu, jau būtu tikuši izvirzīti pirmstiesas procedūrā, lai iecēlējinstitūcija varētu uzzināt pārmetumus, ko ieinteresētā persona izvirza pret apstrīdēto lēmumu. Šo normu attaisno pats pirmstiesas procedūras mērķis, kas ir ļaut nonākt pie izlīguma strīdos, kuri ir izcēlušies starp ierēdņiem un administrāciju (skat. spriedumu, 2015. gada 5. marts, Gyarmathy/FRA, F‑97/13, EU:F:2015:7, 67. punkts un tajā minētā judikatūra).

91      Tātad ierēdņu Savienības tiesā celtajās prasībās izvirzītajos prasījumos var būt tikai tādi apstrīdēšanas pamati, kas balstīti uz tādu pašu iemeslu, uz kuru ir tikuši balstīti sūdzībā ietvertie apstrīdēšanas pamati, precizējot, ka šos apstrīdēšanas pamatus var izvērst tiesvedībā Savienības tiesā, iesniedzot pamatus un argumentus, kas nav obligāti ietverti sūdzībā, bet ir ar to cieši saistīti (skat. spriedumu, 2015. gada 5. marts, Gyarmathy/FRA, F‑97/13, EU:F:2015:7, 68. punkts un tajā minētā judikatūra).

92      Visbeidzot ir jāuzsver, ka, tā kā pirmstiesas procedūrai ir neformāls raksturs un ieinteresētās personas šajā stadijā parasti rīkojas bez advokāta starpniecības, administrācija nedrīkst sūdzības interpretēt šauri, bet, gluži pretēji, sūdzības tai ir jāizskata paplašināti. Turklāt Civildienesta noteikumu 91. panta mērķis nav stingri un galīgi noteikt saistošus ierobežojumus iespējamajam tiesvedības posmam, ciktāl prasība tiesā negroza nedz sūdzības iemeslu, nedz priekšmetu. Tomēr, lai Civildienesta noteikumu 91. panta 2. punktā paredzētā pirmstiesas procedūra varētu sasniegt savus mērķus, ir nepieciešams, lai iecēlējinstitūcija spētu pietiekami precīzā veidā uzzināt iebildumus, ko ieinteresētās personas izvirza pret apstrīdēto lēmumu (skat. spriedumu, 2015. gada 5. marts, Gyarmathy/FRA, F‑97/13, EU:F:2015:7, 69. punkts un tajā minētā judikatūra).

93      Šajā lietā ir jākonstatē, ka gan prasībā par zaudējumu atlīdzību, gan sūdzībā prasītājs apgalvo, ka OLAF un Komisija ir izdarījuši pārkāpumus, jo viņš nav ticis uzklausīts un informēts par lietas materiālu nosūtīšanu Francijas tiesu iestādēm, ko veica OLAF, un Komisija esot pārlieku neatlaidīgi rīkojusies kriminālvajāšanas laikā Francijas tiesu iestādēs, neiesniedzot jaunus pierādījumus, pēc tam kad prasītājs tika atzīts par nevainīgu ar rīkojumu par tiesvedības izbeigšanu. Viņa juridiskā argumentācija līdz ar to tika attīstīta divās daļās visas pirmstiesas procedūras laikā, lai gan Vispārējā tiesā iesniegtajā prasībā tā ir izteikta ar trīs iebildumiem. Tomēr ir jānorāda, ka lūgumā atlīdzināt zaudējumus, kas iecēlējinstitūcijai tika iesniegts 2016. gada 22. decembrī, prasītājs apstrīdēja faktu, ka “Komisija iestājās kriminālprocesā civilprasītājas statusā, lai arī tā nebija spiesta to darīt”, saistībā ar iebildumu par pārkāpumu, ko Komisija izdarījusi, turpinot kriminālvajāšanu pret viņu arī pēc tam, kad viņš tika atzīts par nevainīgu (prasības pieteikuma A 11. pielikuma 6. lappuse, 14. punkta otrā daļa). Turklāt 2017. gada 1. augustā iesniegtajā sūdzībā par iecēlējinstitūcijas lēmumu noraidīt viņa lūgumu par zaudējumu atlīdzību prasītājs atgādina, ka, “pamatojoties tieši uz šo izmeklēšanu, kas tika noslēgta 2003. gada 25. septembrī, izmeklētājtiesnesis [..] paziņoja šo rīkojumu aizdomās turētajām personām” (A 13. pielikuma 5. lappuse). Turklāt prasītājs sūdzībā apgalvo, ka “Eiropas Komisija bija ieņēmusi patiesi stūrgalvīgu pozīciju [pret viņu] vērstajā kriminālprocesā” (A 13. pielikuma 6. lappuse).

94      No iepriekš minētā izriet, ka, pat ja otrajā iebildumā ietvertie argumenti, ar kuriem tiek kritizēts apstāklis, ka Komisija iestājās krimināllietā civilprasītājas statusā Francijas tiesās pirms OLAF veiktās izmeklēšanas noslēgšanas, sūdzībā netika izvirzīti kā atsevišķs iebildums, tomēr šie argumenti balstās uz tiem pašiem pamatiem, uz kuriem ir balstīti sūdzībā izvirzītie apstrīdēšanas pamati un kuri tika izvirzīti visas pirmstiesas procedūras laikā. Turklāt šī argumentācija ir cieši saistīta ar iebildumu saistībā ar pārkāpumiem, ko izdarījusi Komisija, tādēļ ka tā veica kriminālvajāšanu pret prasītāju, pirmkārt, iestādamās kriminālprocesā kā civilprasītāja un, otrkārt, turpinādama tiesas procesus pret prasītāju, lai gan tās rīcībā nebija pietiekamu pierādījumu pret viņu. Līdz ar to šis iebildums ir jāuzskata par pieņemamu atbilstoši šī sprieduma 91. punktā minētajai judikatūrai.

95      Līdz ar to ir jāpārbauda, vai Komisija, iestādamās krimināllietā civilprasītājas statusā Francijas tiesās pirms OLAF veiktās izmeklēšanas noslēgšanas, ir pārkāpusi Regulas Nr. 1073/1999 normas.

96      Šajā ziņā Komisija apgalvo, ka Francijas tiesās tā iesniedza sūdzību un iestājās kā civilprasītāja kriminālprocesā pēc tam, kad tā bija saņēmusi informāciju no parquet de Paris [Parīzes Prokuratūras] prokurora, atbilstoši kurai saskaņā ar Francijas Code de procédure pénale [Kriminālprocesa kodeksa] 113‑8. pantu Komisijai ir jāiesniedz sūdzība Parīzes prokuratūrā, lai finansiālais prasījums nebūtu aprobežots tikai ar Francijā izdarītiem piesavināšanās faktiem, bet lai tā varētu prasīt atlīdzinājumu par visiem Luksemburgā un Briselē nodarītajiem zaudējumiem (skat. B 11. pielikumu).

97      Šajā ziņā Regulas Nr. 1073/1999 9. panta 4. punktā attiecībā uz iekšējo izmeklēšanu ir noteikts:

“Pēc iekšējās izmeklēšanas sagatavotus ziņojumus un jebkurus citus dokumentus, kas ar to saistīti, nosūta attiecīgajai iestādei, organizācijai, birojam vai aģentūrai. Iestāde, organizācija, birojs vai aģentūra veic tādus pasākumus, īpaši disciplinārus pasākumus vai prasības ierosināšanu tiesā, kādus prasa šīs izmeklēšanas rezultāti, un par to ziņo [OLAF] direktoram termiņā, kādu tas noteicis sava ziņojuma secinājumos.”

98      Attiecībā uz disciplinārlietām Vispārējā tiesa lietā Franchet un Byk/Komisija (T‑48/05, EU:T:2008:257, 351. punkts) uzskatīja, ka Komisija ir pārkāpusi disciplinārlietas reglamentējošās normas, jo tā ir uzsākusi disciplinārlietu pret Y. Franchet un D. Byk pirms OLAF izmeklēšanu noslēgšanas. Turklāt Vispārējā tiesa atgādināja, ka šo tiesību normu mērķis tostarp ir aizsargāt attiecīgo ierēdni, garantējot, ka iecēlējinstitūcijas rīcībā pirms disciplinārlietas uzsākšanas ir precīzi un atbilstoši pierādījumi, ieskaitot attaisnojošus pierādījumus, kuri ir konstatēti izmeklēšanā, ko veicis OLAF, kura rīcībā ir plaši izmeklēšanas līdzekļi. Šī iemesla dēļ pieminētās tiesību normas, kas reglamentē disciplinārlietas, ir tiesību normas, ar ko piešķir tiesības privātpersonām.

99      Turklāt Civildienesta noteikumu IX pielikuma, kas attiecas uz disciplinārlietām, 25. pantā ir noteikts – “ja pret ierēdni ierosina krimināllietu par tiem pašiem nodarījumiem, galīgo lēmumu pieņem tikai pēc tam, kad tiesa, kas izskata lietu, ir pieņēmusi galīgo spriedumu”.

100    Šajā lietā tomēr prasītājs apstrīd nevis disciplinārlietas lietas ierosināšanu pret viņu, bet gan to, ka Komisija pret viņu uzsāka darbības tiesā pirms OLAF izmeklēšanas noslēgšanas. Lai gan ir taisnība, ka nepastāv neviena tiesību norma, kas tiešā veidā aizliegtu Komisijai iestāties kā civilprasītājai krimināllietā vai vērst kriminālvajāšanu pret ierēdni, kamēr OLAF nav pieņēmis galīgo izmeklēšanas ziņojumu, tomēr iepriekš izklāstīto argumentāciju attiecībā uz disciplinārlietām var piemērot pēc analoģijas procesiem valsts tiesās, un tas atbilst Regulas Nr. 1073/1999 garam un burtam.

101    Proti, Regulas Nr. 1073/1999 9. panta 2. un 4. punktā ir noteikts, pirmkārt, ka “[..] ziņojumi kļūst par pierādījumiem administratīvās lietās vai tiesvedībā tajā dalībvalstī, kurā šo ziņojumu izmantošana izrādās vajadzīga, tieši tāpat un ar tādiem pašiem nosacījumiem kā attiecīgās valsts administratīvo inspektoru sagatavotie administratīvie ziņojumi” un, otrkārt, ka “iestāde, organizācija, birojs vai aģentūra veic tādus pasākumus, īpaši disciplinārus pasākumus vai prasības ierosināšanu tiesā, kādus prasa šīs izmeklēšanas rezultāti”.

102    Tādējādi atbilstoši šīm tiesību normām, ja OLAF veic izmeklēšanu Regulas Nr. 1073/1999 izpratnē, attiecīgajai iestādei ir jāveic pasākumi saistībā ar vēršanos tiesā, kādi būtu nepieciešami sakarā ar izmeklēšanas ziņojumu, ciktāl šāds ziņojums ir uzskatāms par pierādījumu elementu, kas ir nepieciešams minētajam tiesas procesam.

103    Turklāt Komisija 2003. gada 21. maija sanāksmē (skat. 2003. gada 21. maijā noturētās Komisijas 1613. sēdes protokola 16. un 17. lpp.), atsaucoties uz lietu “Eurostat” un OLAF izmeklēšanu, uzsvēra “nepieciešamību ievērot nevainīguma prezumpciju” un faktu, ka “tās rīcībā esošā informācija šajā stadijā neļauj izdarīt secinājumus par attiecīgajiem ierēdņiem”. Tomēr no šī paša protokola izriet, ka tā nolēma iestāties kā “civilprasītāja procureur de la République uzsāktajā procesā Parīzes tribunal de grande instance kā nākamo soli pēc vēršanās OLAF”. Šajā ziņā “tā uzdod BUDŽETA ĢD veikt analīzi par to, kādi pasākumi būtu jāveic saistībā ar Eurostat sagatavotajiem revīzijas ziņojumiem attiecībā uz Finanšu regulas ievērošanu”. Turklāt, kā tas tika norādīts šā sprieduma 84. punktā, tā “ņem vērā OLAF nodomu paātrināt pašlaik notiekošās izmeklēšanas un it īpaši sniegt iespēju tikt uzklausītiem tiem ierēdņiem, kurus tas uzskata kā potenciāli iesaistītus”. Komisija turklāt norāda, ka OLAF ģenerāldirektors sagaida, ka šo darbu galīgie rezultāti būs pieejami 2003. gada jūnija beigās. Visbeidzot tā “uzdod ģenerālsekretāram koordinēt dažādos šīs lietas aspektus, kā arī izteikt priekšlikumus par nepieciešamiem pasākumiem un iekšējām procedūrām”.

104    No minētā protokola izriet, ka šajā datumā, proti, 2003. gada 21. maijā, Komisijai bija zināms fakts, ka attiecīgajā lietā bija jānodrošina nevainīguma principa ievērošana, ņemot vērā, ka tās rīcībā esošā informācija neļāva izdarīt secinājumus ne par ierēdņu, kuru personvārdi bija tieši minēti [attiecīgajā dokumentā], ne arī par potenciāli iesaistīto ierēdņu, tostarp prasītāja, vainu. Turklāt Komisija nolemj iestāties kā civilprasītāja krimināllietā un šim nolūkam tā uzdod Budžeta ģenerāldirektorātam analizēt pasākumus, kas būtu veicami saistībā ar Eurostat revīzijas ziņojumiem, un tā pievērš uzmanību faktam, ka OLAF ir nolūks paātrināt izmeklēšanas un iesniegt izmeklēšanu ziņojumus līdz 2003. gada jūnija beigām. Šajā ziņā Komisija bija uzdevusi ģenerālsekretāram koordinēt minēto informāciju, kā arī izteikt priekšlikumus par nepieciešamiem pasākumiem un iekšējām procedūrām.

105    No lietas materiāliem savukārt izriet, ka 2003. gada 10. jūlijā Komisija iesniedza sūdzību pret X un iestājās lietā kā civilprasītāja, lai gan OLAF izmeklēšana nebija noslēgta un tā rīcībā bija tikai pierādījumi, kurus bija iesniedzis OLAF ar 2003. gada 19. martā nosūtīto ziņojumu (skat. B 3. pielikumu, Komisijas lēmums iesniegt sūdzību pret X, 14. punkts).

106    Proti, OLAF izmeklēšana tika pabeigta 2003. gada 25. septembrī un pēc tam galīgais ziņojums un tā pielikumi tika iesniegti Francijas tiesu iestādei (skat. B 4. pielikumu, OLAF galīgais ziņojums 295/09/2003). Ir jānorāda, ka galīgajā izmeklēšanas ziņojumā OLAF apgalvo, ka “pēc tam, kad 2003. gada 22. aprīlī OLAF nodeva Komisijas Juridiskajam dienestam sīki izstrādātu ziņojumu, Eiropas Komisija pilnvaroja Juridisko dienestu iesniegt sūdzību par nodarīto kaitējumu”. Tomēr ir jānorāda, ka minētajā sīki izstrādātajā 2003. gada 22. aprīļa ziņojumā (skat. B 11. pielikumu, Dienesta raksts Komisijas Juridiskajam dienestam) nav sniegta nekāda informācija, norādes vai pierādījumi par faktiem un ierēdņiem, uz kuriem varētu attiekties kriminālprocess. Šajā OLAF ģenerāldirektora vēstulē ir vienīgi atgādināts par 2003. gada 19. marta raksta nosūtīšanu Francijas iestādēm un uzsvērts, ka viņš ir saņēmis informāciju no Francijas tiesām, atbilstoši kurai saskaņā ar Francijas Code de procédure pénale 113‑8. panta normām viņš uzskata par nepieciešamu Komisijai iesniegt sūdzību Parīzes prokuratūrā, lai finansiālā atlīdzinājuma prasījums nebūtu aprobežots vienīgi ar Francijā izdarītajiem piesavināšanās faktiem un lai tādējādi varētu prasīt atlīdzinājumu par visu – arī Luksemburgā un Briselē – nodarīto kaitējumu.

107    Turklāt ir jānorāda, ka Francijas Code de procédure pénale 87. pantā attiecībā uz iestāšanos lietā civilprasītāja statusā gadījumā, ja prokurors nodod lietu izmeklētājtiesnesim, lai tas veiktu pirmstiesas izmeklēšanu, ir paredzēts, ka “puse var iestāties lietā kā civilprasītāja jebkurā brīdī lietas izmeklēšanas laikā”. Līdz ar to Komisija būtu varējusi nogaidīt līdz OLAF izmeklēšanas beigām, pirms iestāties krimināllietā civilprasītājas statusā un pirms iesniegt sūdzību. Turklāt, kā tas izriet no 2003. gada 21. maija protokola, Komisija bija informēta par “OLAF nodomu paātrināt notiekošās izmeklēšanas” un “OLAF ģenerāldirektors sagaid[īja], ka šie izmeklēšanu rezultāti tiks iesniegti līdz 2003. gada jūnija beigām”.

108    Šādos apstākļos ir jāsecina, ka Komisijai attiecīgo ierēdņu aizsardzības nolūkā nevajadzēja iestāties lietā kā civilprasītājai un iesniegt sūdzību Francijas tiesās, pirms tiktu noslēgta OLAF izmeklēšana, kas attiecās uz tiem pašiem faktiem. Proti, tikai pēc tam, kad tās rīcībā būtu OLAF izmeklēšanas secinājumi, tā būtu spējusi pieņemt uz informāciju balstītu lēmumu, ņemot vērā visus OLAF atklātos apstākļus un, iespējams, precīzus un atbilstošus attaisnojošus pierādījumus attiecībā uz iesaistītajiem ierēdņiem.

109    Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ir jānorāda, ka Komisija ir pārkāpusi Regulu Nr. 1073/1999, it īpaši tās 9. panta 4. punktu, iestādamās krimināllietā kā civilprasītāja un iesniedzot sūdzības Francijas tiesās, pirms OLAF galīgā ziņojuma pieņemšanas, bez pietiekamiem un izšķirošiem pierādījumiem, kas attaisnotu ar 2003. gada 19. marta rakstu potenciāli iesaistītās personas, tostarp prasītāju.

110    Jautājums par to, cik lielā mērā šis prettiesiskums ir radījis kaitējumu prasītājam, tiks apskatīts turpmāk 122. un nākamajos punktos.

–       Par iebildumu saistībā ar to, ka Komisija esot pārkāpusi tiesības uz labu pārvaldību un rūpības pienākumu, turpinot tiesu procesus, lai gan tā nebija sniegusi pietiekamus pierādījumus

111    Šajā ziņā ir jāatgādina, ka iespēja īstenot savas tiesības tiesā, kā arī no tās izrietošā tiesas kontrole ir tāda vispārējā tiesību principa izpausme, kura saknes ir meklējamas dalībvalstu kopīgajās konstitucionālajās tradīcijās un kurš ir nostiprināts arī Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6. un 13. pantā (spriedumi, 1986. gada 15. maijs, Johnston, 222/84, EU:C:1986:206, 17. un 18. punkts, un 1998. gada 17. jūlijs, ITT Promedia/Komisija, T‑111/96, EU:T:1998:183, 60. punkts) un Hartas 47. pantā. Tā kā piekļuve tiesai ir pamattiesības un vispārējs princips, kas garantē tiesību ievērošanu, tad vienīgi pavisam īpašos ārkārtas apstākļos fakts, ka iestāde iesniedz prasību tiesā, var tikt kvalificēts par dienesta pārkāpumu (šajā ziņā skat. spriedumu, 1999. gada 28. septembris, Frederiksen/Parlaments, T‑48/97, EU:T:1999:175, 97. punkts).

112    Šajā lietā, lai kādā redakcijā arī nebūtu izteikts rīkojums par tiesvedības izbeigšanu un cour d’appel de Paris [Parīzes Apelācijas tiesas] nolēmums, ir jāuzskata, ka šīs lietas apstākļiem nav tādas pakāpes ārkārtas raksturs, kas liktu secināt, ka apelācijas un kasācijas sūdzības būtu kvalificējamas par Komisijas pieļautiem dienesta pārkāpumiem iepriekš minētās judikatūras izpratnē. Turklāt ir jānorāda, ka prasītājs nav iesniedzis pierādījumus, ar ko varētu tikt pierādīts, ka Komisija ar savu rīcību ir izdarījusi šādu pārkāpumu.

113    No tā izriet, ka prasītājam nav pamatojuma prasīt atlīdzināt mantisko, fizisko un morālo kaitējumu, kas esot nodarīts tādēļ, ka Komisija pārsūdzēja rīkojumu ar tiesvedības izbeigšanu Francijas krimināllietu tiesās laikposmā starp 2013. un 2016. gadu.

114    Attiecībā uz tiesību uz labu pārvaldību un rūpības pienākuma pārkāpumu, ko Komisija esot pieļāvusi, turpinot tiesas procesus pret prasītāju, ir jāatgādina, ka saskaņā ar judikatūru rūpības pienākumā atspoguļojas savstarpējo tiesību un pienākumu līdzsvars attiecībās starp publisko iestādi un civildienesta ierēdņiem. Šis līdzsvars tostarp nozīmē, ka, lemjot par ierēdņa situāciju, iestāde ņem vērā visus elementus, kas var ietekmēt tās lēmumu, un, šādi rīkodamās, tā ņem vērā ne tikai dienesta intereses, bet arī tostarp attiecīgā ierēdņa intereses. Šis pēdējais pienākums administrācijai ir uzlikts tostarp ar labas pārvaldības principu, kas ir noteikts Hartas 41. pantā (šajā ziņā skat. spriedumu, 2017. gada 13. decembris, Arango Jaramillo u.c./EIB, T‑482/16 RENV, EU:T:2017:901, 131. punkts (nav publicēts) un tajā minētā judikatūra).

115    Šajā lietā, kā tas ir atgādināts šī sprieduma 112. punktā, Komisija nav izdarījusi dienesta pārkāpumu, ar mērķi aizstāvēt iestādes saimnieciskās intereses pārsūdzot Francijas krimināltiesās līdz pat kasācijas instancei rīkojumu par tiesvedības izbeigšanu. Tāpat administrācijas rūpības pienākums attiecībā pret prasītāju nekādā gadījumā nevar nozīmēt, ka tai būtu pienākums neaizstāvēt iestādes saimnieciskās intereses un līdz ar to nepārsūdzēt Francijas tiesu nolēmumus. Līdz ar to šis iebildums ir jānoraida.

 Par apgalvoti nodarīto zaudējumu realitāti un cēloņsakarības pastāvēšanu

116    Ņemot vērā īpaši ciešu saikni, kas šīs lietas apstākļos pastāv starp jautājumu, vai prasītājam ir nodarīts atlīdzināms kaitējums, un cēloņsakarību starp konstatētajiem pārkāpumiem un apgalvoto kaitējumu, abi šie jautājumi ir jāaplūko kopā.

117    Iesākumā prasītājs apgalvo, ka viņam ir nodarīts finansiāls kaitējums, kas izriet no viņa reputācijas un goda aizskāruma pret viņu vērsto smago un nepamatoto apsūdzību dēļ, kā arī morālais kaitējums to ciešanu dēļ, kas tika nodarītas administrācijas nebeidzamo un ietiepīgā veidā turpināto apsūdzību dēļ. Šis mantiskais, morālais un fiziskais kaitējums, kā apgalvo prasītājs, esot nodarīts ar OLAF izmeklēšanām saistīto normu pārkāpuma dēļ un Komisijas nepamatotās un nesamērīgās rīcības pret viņu dēļ.

118    Konkrētāk prasītājs, runājot par mantisko kaitējumu, apgalvo, ka Komisijas prettiesiskā rīcība viņam ir radījusi ievērojamus pārstāvības izdevumus. Šajā ziņā viņš prasa atlīdzināt, pirmkārt, summu 39 293,38 EUR apmērā par advokātu izdevumiem, kas ir radušies Francijas valsts tiesās un Savienības tiesās, un, otrkārt, summu 872,74 EUR apmērā, ko veido ceļa izdevumi, kas ir radušies tiesu procesu norises laikā.

119    Tālāk prasītājs apgalvo, ka ar apstākli, ka viņš tika turēts aizdomās un ka uz viņu attiecās ilgs kriminālprocess, viņam ir nodarīts morāls kaitējums. Viņš apgalvo, ka ar faktu, ka pret viņu tika uzsākts tiesas process, lai gan vēl nebija pabeigta OLAF iekšējā izmeklēšana, kā arī ar faktu, ka viņa nevainīgums tika apstrīdēts līdz pat kasācijas instancei, pēc tam, kad šo nevainīgumu jau bija atzinušas Francijas tiesas, un nepastāvot pietiekami precīziem un atbilstošiem informācijas elementiem, ir nodarīts kaitējums viņa godam un profesionālajai reputācijai. Viņš apgalvo, ka pret viņu vērstā procesa dēļ viņa iepriekšējiem kolēģiem un apkārtējiem cilvēkiem radās iespaids, ka viņš ir iesaistīts finanšu skandālā. Šī iemesla dēļ viņš prasa piešķirt summu 500 000 EUR apmērā, lai atlīdzinātu morālo kaitējumu, kas radies Komisijas pieļauto nelikumību dēļ.

120    Visbeidzot prasītājs apgalvo, ka ar pārējiem būtiskajiem pārkāpumiem, kas tiek pārmesti Savienības administrācijai, viņam turklāt ir nodarīts kaitējums saistībā ar viņa veselības stāvokli, ņemot vērā, ka no bailēm pret viņu uzsāktā kriminālprocesa dēļ viņam attīstījās smaga slimība, ko apliecina ārsta izziņa. Par to viņš prasa izmaksāt 500 000 EUR kā atlīdzinājumu par fizisko kaitējumu, kas ir radies viņa veselības stāvokļa pasliktināšanas dēļ, un 2 125 56 EUR kā atlīdzību par visiem medicīnisko pārbaužu izdevumiem, kas radušies viņam tās slimības dēļ, kura attīstījās pēc pret viņu vērstās nesamērīgās un nepamatotās Komisijas rīcības dēļ.

121    Komisija apstrīd prasītāja apgalvojumus.

122    Iesākumā ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūra, lai kaitējums būtu atlīdzināms, tam ir pietiekami tieši jāizriet no pārmestās rīcības (spriedumi, 1979. gada 4. oktobris, Dumortier u.c./Padome, 64/76, 113/76, 167/78, 239/78, 27/79, 28/79 un 45/79, EU:C:1979:223, 21. punkts; 2000. gada 27. jūnijs, Meyer/Komisija, T‑72/99, EU:T:2000:170, 49. punkts, un 2008. gada 8. jūlijs, Franchet un Byk/Komisija, T‑48/05, EU:T:2008:257, 397. punkts). Tāpat no pastāvīgās judikatūras izriet, ka tieši prasītājam ir jāiesniedz pierādījumi par cēloņsakarību (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1992. gada 30. janvāris, Finsider u.c./Komisija, C‑363/88 un C‑364/88, EU:C:1992:44, 25. punkts; 1998. gada 30. septembris, Coldiretti u.c./Padome un Komisija, T‑149/96, EU:T:1998:228, 101. punkts, un 2008. gada 8. jūlijs, Franchet un Byk/Komisija, T‑48/05, EU:T:2008:257, 397. punkts).

123    Šajā ziņā ir jāatgādina, ka, pirmkārt, OLAF pārkāpumi, kuru dēļ var iestāties Savienības atbildība, izpaužas tādējādi, ka Francijas tiesu iestādēm tika nodota informācija, neuzklausot prasītāju vai vismaz neinformējot viņu (skat. šī sprieduma 82.–85. punktu). Otrkārt, Komisija ir pieļāvusi pārkāpumu, kura dēļ var iestāties Savienības atbildība, iestādamās kā civilprasītāja krimināllietā un iesniedzot sūdzību pret prasītāju pirms OLAF izmeklēšanas noslēgšanas (skat. šī sprieduma 108. punktu).

124    Prasītājs šajā lietā atsaucas uz trīs atsevišķiem kaitējuma veidiem, proti, mantisko, morālo un fizisko kaitējumu. Katrs no šiem kaitējuma veidiem ir secīgi jāaplūko, lai novērtētu, kādā mērā ir pierādīta, pirmkārt, to pastāvēšana un, otrkārt, cēloņsakarība starp šiem kaitējuma veidiem un OLAF un Komisijai pārmesto rīcību.

 Par mantisko kaitējumu

125    Prasītājs apgalvo, ka Komisijas prettiesiskā rīcība tam ir radījusi ievērojamus pārstāvības izdevumus. Šajā ziņā viņš prasa atlīdzināt, pirmkārt, summu 39 293,38 EUR apmērā par advokātu izdevumiem Francijas un Savienības tiesās un, otrkārt, summu 872,4 EUR apmērā par ceļa izdevumiem, kas radās šo tiesu procesu laikā.

126    Šajā ziņā ir jānorāda, kā to pamatoti konstatē Komisija, ka prasītāja uzņemtie izdevumi savai aizstāvībai Savienības tiesās ir uzskatāmi nevis par mantisko kaitējumu, bet gan par tiesāšanās izdevumiem. Proti, ir jāatgādina, ka lietas dalībnieku tiesāšanās izdevumi paši par sevi nav uzskatāmi par kaitējumu, kurš varētu tikt nodalīts no tiesāšanās izdevumiem instancē (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1999. gada 10. jūnijs, Komisija/Montorio, C‑334/97, EU:C:1999:290, 54. punkts).

127    Turklāt attiecībā uz iespējamiem izdevumiem saistībā ar procesu norisi valsts tiesās ir jāuzskata, ka tos nevar atlīdzināt šajā lietā, jo iztrūkst jebkāda veida cēloņsakarības starp šo apgalvoto kaitējumu un OLAF un Komisijas pieļautajiem pārkāpumiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2004. gada 10. jūnijs, François/Komisija, T‑307/01, EU:T:2004:180, 109. punkts). Katrā ziņā jautājums par valsts tiesās radušos tiesāšanās izdevumu atlīdzināšanu ir vienīgi valsts tiesas kompetencē, un minētajai tiesai, nepastāvot Savienības saskaņošanas pasākumiem šajā jomā, šis jautājums ir jāizlemj atbilstoši piemērojamajām valsts tiesību normām (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1995. gada 18. septembris, Nölle/Padome un Komisija, T‑167/94, EU:T:1995:169, 37. punkts).

128    Šādos apstākļos ir jākonstatē, ka prasītāja prasība atlīdzināt apgalvoti nodarīto mantisko kaitējumu ir jānoraida.

 Par morālo kaitējumu

129    Prasītājs apgalvo, ka fakts, ka pret viņu tika uzsākts tiesas process, kamēr nebija noslēgta OLAF veiktā iekšējā izmeklēšana, kā arī fakts, ka viņa nevainīgums tika apstrīdēts līdz pat kasācijas instancei pēc tam, kad Francijas tiesas bija atzinušas viņa nevainīgumu, bez pietiekami precīziem un atbilstošiem informācijas elementiem, ir aizskāris viņa godu un profesionālo reputāciju. Viņa ieskatā, pret viņu vadītais process viņa agrākajiem kolēģiem un apkārtējiem cilvēkiem lika domāt, ka viņš bija iesaistīts finanšu skandālā. Šī iemesla dēļ viņš prasa summu 500 000 EUR apmērā kā atlīdzinājumu par nodarīto morālo kaitējumu Komisijas prettiesiskās rīcības dēļ.

130    Šajā lietā vispirms ir jānorāda, ka ar apstākli, ka Komisija ir iestājusies kā civilprasītāja krimināllietā un iesniedza sūdzību Francijas tiesās pirms OLAF veiktās izmeklēšanas noslēgšanas, ir nodarīts aizskārums prasītāja godam un reputācijai. Proti, Komisijas rīcība prasītājam ir radījusi morālo kaitējumu, ļaujot noprast viņa vainu saistībā ar amata pienākumu izpildi un liekot domāt viņam personīgi un profesionāli pazīstamajiem, ka viņš bija iesaistīts krāpnieciskās darbībās un finanšu skandālā. Līdz ar to ir jākonstatē, ka šis kaitējums izriet tieši no Komisijas rīcības un tādējādi pastāv cēloņsakarība starp šo rīcību un minēto kaitējumu saskaņā ar šī sprieduma 122. punktā minēto judikatūru.

131    Turklāt fakts, ka OLAF nosūtīja Francijas tiesu iestādēm 2003. gada 19. marta rakstu, ar kuru prasītājs tika iesaistīts procesā, viņu iepriekš neuzklausot vai vismaz neinformējot, tam ir nodarījis morālo kaitējumu tādēļ, ka viņam netika dota iespēja ne izteikties, ne aizstāvēties attiecībā uz faktiem, ar ko tika pamatota pret viņu vērstā kriminālvajāšana. Proti, fakts, ka viņš netika uzklausīts, tam ir radījis netaisnības, nevarības un baiļu sajūtu. Ir jāuzskata, ka šis kaitējums izriet no OLAF prettiesiskās rīcības un līdz ar to pastāv cēloņsakarība starp apgalvoto kaitējumu un pieļauto prettiesiskumu.

132    Visbeidzot attiecībā uz morālo kaitējumu, kas prasītājam nodarīts tādēļ, ka Komisija pret viņu turpināja kriminālvajāšanu līdz pat kasācijas instancei pēc tam, kad viņa nevainīgums tika atzīts Francijas pirmās instances tiesās, ir jānorāda, ka, lai gan ir taisnība, ka šāda neskaidrības situācija varēja prasītājam izraisīt traucējumus privātajā dzīvē, kas tādējādi būtu morālais kaitējums, tomēr prasītājs nav pierādījis, ka minētā rīcība būtu prettiesiska. Līdz ar to, tā kā attiecībā uz šiem apgalvojumiem nav izpildīts viens no trīs Savienības ārpuslīgumiskās atbildības iestāšanās nosacījumiem, ir jānoraida prasījumi par kaitējuma atlīdzību atbilstoši šī sprieduma 45. punktā minētajai judikatūrai, neesot vajadzībai pārbaudīt, vai ir izpildīti abi atlikušie nosacījumi.

133    No visa iepriekš minētā izriet, ka prasītājam ir nodarīts morālais kaitējums, kas, pirmkārt, izpaužas kā aizskārums viņa godam un profesionālajai reputācijai un, otrkārt, kā netaisnības, nevarības un baiļu sajūta, kāda viņam varēja rasties. Līdz ar to ir jālemj ex æquo et bono, ka atlīdzinājums 62 000 EUR apmērā ir atbilstoša kompensācija par šo kaitējumu.

 Par fizisko kaitējumu

134    Prasītājs apgalvo, ka ar smagajiem pārkāpumiem, kuri tiek pārmesti Savienības administrācijai, viņam ir nodarīts kaitējums saistībā ar viņa veselības stāvokli, ievērojot to, ka tā uztraukuma, kas radies saistībā ar ilgo pret viņu neapdomīgi vērsto kriminālprocesu, viņam ir attīstījusies smaga slimība, ko apliecina ārsta izziņa. Šādos apstākļos viņš prasa izmaksāt summu 500 000 EUR apmērā kā atlīdzību par fizisko kaitējumu, kas esot radies viņa veselības stāvokļa pasliktināšanās dēļ, un summu 2 125 56 EUR apmērā kā atlīdzību par visu medicīnisko pārbaužu izmaksām.

135    Šajā lietā ir jānorāda, ka prasītāja veselības stāvoklis varēja pasliktināties, kā viņš pats to atzīst savos procesuālajos rakstos, tikai no brīža, kad viņš tika turēts aizdomas 2008. gada 10. septembrī, līdz 2016. gada 15. jūnijam – dienai, kurā tika pasludināts Cour de cassation nolēmums. Tomēr, pat ja pieņemtu, ka prasītāja iesniegtie pierādījumi pierādītu, ka viņa veselības stāvoklis pasliktinājās pret viņu vērsto kriminālprocesu dēļ, ar šo apstākli nevar atspēkot faktu, ka prasītājs – kā tas izriet no šī sprieduma – pietiekami juridiski nav pierādījis, ka Komisijas rīcība, tai pārsūdzot rīkojumu par tiesvedības izbeigšanu apelācijas instancē un vēlāk kasācijas instancē, būtu bijusi prettiesiska.

136    Līdz ar to, tā kā nav izpildīts viens no trīs Savienības ārpuslīgumiskās atbildības iestāšanās nosacījumiem, šie prasījumi par kaitējuma atlīdzināšanu ir jānoraida atbilstoši šī sprieduma 45. punktā minētajai judikatūrai, neesot vajadzībai pārbaudīt, vai abi pārējie nosacījumi ir izpildīti.

 Par tiesāšanās izdevumiem

 Par prasījumiem saistībā ar “neatgūstamajām izmaksām”

137    Prasītājs ir prasījis piespriest Komisijai izmaksāt summu 3000 EUR apmērā par “neatgūstamajām izmaksām”.

138    Komisija nav iesniegusi apsvērumus šajā ziņā.

139    Konkrētajā gadījumā ir jānorāda, ka prasītājs nav precizējis prasīto neatgūstamo izmaksu būtību. Ja prasītāja prasījumi attiecas uz viņam radušos neatgūstamo izmaksu šajā tiesvedībā atlīdzināšanu, ir jāatgādina, ka saskaņā ar Reglamenta 140. pantu šādi izdevumi ir ieskaitāmi tiesāšanās izdevumos (šajā nozīmē skat. rīkojumu, 2013. gada 18. novembris, Trabelsi/Padome, T‑162/12, nav publicēts, EU:T:2013:619, 32.–36. punkts).

140    Līdz ar to tie ir jāizskata kopā ar prasījumu piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

 Par tiesāšanās izdevumu atlīdzināšanu

141    Atbilstoši Reglamenta 134. panta 3. punktam, ja lietas dalībniekiem nolēmums ir daļēji labvēlīgs un daļēji nelabvēlīgs, katrs lietas dalībnieks sedz savus tiesāšanās izdevumus pats. Tomēr Vispārējā tiesa, ja to pamato lietas apstākļi, var nolemt, ka lietas dalībnieks papildus saviem tiesāšanās izdevumiem atlīdzina daļu no pretējās puses tiesāšanās izdevumiem.

142    Šajā lietā, tā kā prasība par zaudējumu atlīdzību lielā mērā tika apmierināta, būtu izdarīts taisnīgs vērtējums, ņemot vērā lietas īpašo kontekstu, nospriežot, ka Komisija sedz savus tiesāšanās izdevumus, kā arī atlīdzina prasītāja tiesāšanās izdevumus.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (piektā palāta)

nospriež:

1)      Eiropas Komisija izmaksā Fernando De Esteban Alonso summu 62 000 EUR apmērā par viņam nodarīto morālo kaitējumu.

2)      Pārējā daļā prasību noraidīt.

3)      Komisija sedz savus, kā arī atlīdzina Fernando De Esteban Alonso tiesāšanās izdevumus.

Gratsias

Labucka

Ulloa Rubio

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2019. gada 11. jūnijā.

[Paraksti]


*      Tiesvedības valoda – franču.