VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (devītā palāta)

2023. gada 15. novembrī (*)

Civildienests – Ierēdņi – Pārcelšana citā amatā dienesta interesēs – Lēmums ar atpakaļejošu spēku, kas pieņemts, izpildot Savienības tiesas spriedumus – LESD 266. pants – Civildienesta noteikumu 22.a un 22.c pants – Kļūda pirmstiesas procedūrā – Labas pārvaldības princips – Tiesības tikt uzklausītam – Objektivitātes princips – Saprātīgs termiņš – Rūpības pienākums – Atbildība – Morālais kaitējums

Lietā T‑790/21

PL, ko pārstāv N. de Montigny, advokāte,

prasītājs,

pret

Eiropas Komisiju, ko pārstāv M. Brauhoff un L. Vernier, pārstāvji,

atbildētāja,

VISPĀRĒJĀ TIESA (devītā palāta)

šādā sastāvā: priekšsēdētājs L. Trišo [L. Truchot], tiesneši H. Kanninens [H. Kanninen] un M. Sampols Pukuruļs [M. Sampol Pucurull] (referents),

sekretāre: H. Ēriksone [H. Eriksson], administratore,

ņemot vērā tiesvedības rakstveida daļu,

pēc 2023. gada 15. marta tiesas sēdes

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Ar prasību, kas pamatota ar LESD 270. pantu, prasītājs PL lūdz, pirmkārt, atcelt Eiropas Komisijas 2021. gada 16. februāra lēmumu par viņa pārcelšanu citā amatā ar atpakaļejošu spēku no 2013. gada 1. janvāra uz Mobilitātes un transporta ģenerāldirektorātu (ĢD) (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”), kā arī 2021. gada 16. septembra lēmumu, ar kuru daļēji ir noraidīta viņa sūdzība (turpmāk tekstā – “lēmums, ar kuru daļēji ir noraidīta sūdzība”), un, otrkārt, atlīdzināt viņam nodarīto mantisko un morālo kaitējumu.

I.      Tiesvedības priekšvēsture

2        Šī lieta attiecas uz prasītāja pārcelšanu citā amatā no Komisijas delegācijas Jordānas Rietumkrastā un Gazas joslā, Austrumjeruzālemē (turpmāk tekstā – “delegācija”), kurā viņš strādāja kopš 2012. gada 16. februāra, uz Mobilitātes un transporta ĢD, sākot no 2013. gada 1. janvāra (turpmāk tekstā – “strīdīgā pārcelšana citā amatā”).

3        Apstrīdētais lēmums tika pieņemts pēc tam, kad Eiropas Savienības tiesa bija atcēlusi divus iepriekšējos lēmumus, ar kuriem tika noteikta strīdīgā pārcelšana citā amatā, un Komisija bija atsaukusi trešo lēmumu ar tādu pašu tvērumu (turpmāk tekstā kopā – “pirmie trīs lēmumi par pārcelšanu citā amatā”).

4        Šo lēmumu pieņemšanas faktiskais konteksts ir šāds.

5        Ar elektroniskā pasta vēstuli 2012. gada 20. decembrī prasītājs tika informēts, ka strīdīgā pārcelšana citā amatā bija apstiprināta iepriekšējā dienā (turpmāk tekstā – “pirmais lēmums par pārcelšanu citā amatā”). Prasītājs šo lēmumu apstrīdēja Civildienesta tiesā (lieta F‑96/13).

6        Apstākļi, kādos tika pieņemts pirmais lēmums par pārcelšanu citā amatā, 2015. gada 15. aprīļa sprieduma PL/Komisija (F‑96/13, turpmāk tekstā – “spriedums F‑96/13”, EU:F:2015:29) 2.–14. punktā ir aprakstīti šādi:

“2      Prasītājs ir ierēdnis Komisijā. Faktu norises laikā viņš bija klasificēts AD 11 pakāpē un sākotnēji bija iecelts amatā Mobilitātes ĢD Kopīgo resursu direktorāta Finanšu resursu nodaļā. Ar [iecēlējinstitūcijas (turpmāk tekstā – “iecēlējinstitūcija”)] 2012. gada 16. janvāra lēmumu viņš tika pārcelts darbā uz Attīstības un sadarbības ģenerāldirektorāta – EuropeAid (turpmāk tekstā – “Attīstības un sadarbības ĢD”) Kaimiņattiecīb[u politikas] direktorāta Finanšu, līgumu un revīzijas nodaļu un tika iecelts amatā par nodaļas vadītāju [..] delegācijā [..], sākot no 2012. gada 16. februāra.

3      Laikā, kad viņš bija delegācijas Finanšu, līgumu un revīzijas nodaļas vadītājs, šajā delegācija tika veikta Eiropas Revīzijas palātas revīzija attiecībā uz programmu ar nosaukumu [konfidenciāli] (1). Revīzijas beigās Revīzijas palātas revidenti ziņoja par neatbilstībām šīs programmas pārvaldībā. Tajā pašā laikposmā prasītājs vairākām iesaistītajām personām darīja zināmas savas bažas par iespējamiem pārkāpumiem minētās programmas pārvaldībā, savu satraukumu par tādas starptautiskas organizācijas darbību, kurai ir vairāki līgumi, kas noslēgti ar Attīstības un sadarbības ĢD, savus jautājumus par interešu konflikta risku, kas izriet no dažu delegācijas vietējo darbinieku saiknes ar šo starptautisko organizāciju, un savas aizdomas par korupciju saistībā ar Eiropas Savienības projekta [konfidenciāli] īstenošanu, ko veic minētā organizācija. Turklāt attiecībā uz delegācijas Finanšu, līgumu un revīzijas nodaļu, kas pārvalda programmu [konfidenciāli], Eiropas Birojs krāpšanas apkarošanai [..] 2011. un 2013. gadā veica izmeklēšanas.

4      2012. gada 15. oktobrī [A], delegācijas personāla pārstāv[e] (turpmāk tekstā – “personāla pārstāv[e]”), nosūtīja delegācijas vadītājam paziņojumu, kuru parakstījis 21 delegācijas loceklis [..] un kurā ziņots par daļas personāla neapmierinātību pēc pieejas maiņas attiecībā uz rīcības veidu delegācijas Finanšu, līgumu un revīzijas nodaļā septiņu mēnešu laikā, kad prasītājs bija nodrošinājis tās vadību. Šī pieejas maiņa esot izraisījusi ievērojamu kavēšanos projektu pārvaldībā vai pat dažu no tiem bloķēšanu, kā arī uzticamības zudumu attiecībā uz Savienības partneriem. Personāla pārstāv[e] šajā paziņojumā arī norādīja, ka iepriekšējo septiņu mēnešu laikā ir ticis ziņots par neatbilstošu izturēšanos, kas apdraud darbinieku profesionālo integritāti, un ka tā turpinās. Paziņojuma beigās tika izteikts aicinājums priekšniecībai ātri rast risinājumu šai situācijai, kas tiek aprakstīta kā tāda, kas kļuvusi nepanesama.

5      2012. gada 22. un 23. oktobrī Sadarbības un attīstības ĢD Kaimiņattiecīb[u politikas] direktorāta Finanšu, līgumu un revīzijas nodaļas, kurā ietilpa prasītājs, vadītājs (turpmāk tekstā – “prasītāja nodaļas vadītājs”) devās komandējumā pie delegācijas un tikās ar attiecīgās personas kolēģiem, prasītājam nepiedaloties.

6      Sanāksme, kas notika Briselē 2012. gada 25. oktobrī, kurā piedalījās arī prasītāja nodaļas vadītājs un prasītājs, bija veltīta prasītāja rīcībai un saziņas problēmām starp delegācijas Finanšu, līgumu un revīzijas nodaļu un Darījumu nodaļu.

7      2012. gada 9. novembrī personāla pārstāv[e] nosūtīja prasītāja nodaļas vadītājam elektroniskā pasta vēstuli, lai sūdzētos, ka prasītāja izturēšanās vēl vairāk ir pasliktinājusies. Pēc personāla pārstāv[es] domām, prasītājs tagad pārmeta darbiniekiem, ka tie ir runājuši ar nodaļas vadītāju 2012. gada 22. un 23. oktobra komandējuma laikā. Tajā pašā elektroniskā pasta vēstulē personāla pārstāv[e] lūdza veikt preventīvu pasākumu, lai aizsargātu darbiniekus no jebkādas vardarbības.

8      Ar delegācijas vadītāja un Attīstības un sadarbības ĢD ģenerāldirektora vietnieka 2012. gada 12. novembra elektroniskā pasta vēstulēm, kā arī prasītāja nodaļas vadītāja 2012. gada 13. novembra elektroniskā pasta vēstuli prasītājs tika brīdināts par viņa neatbilstošo izturēšanos un saziņas problēmām, ko rada viņa nodaļa un viņš pats. Prasītāja priekšnieki uzskatīja, ka šīs grūtības ietekmē delegācijas darbu un politiskās attiecības, ko Savienība uzturēja reģionā.

9      2012. gada 20. novembrī prasītājs pa tālruni tika informēts par viņa pārcelšanu citā amatā iestādes mītnes valstī, un viņš saņēma vēstuli no Attīstības un sadarbības ĢD Cilvēkresursu delegācijās nodaļas vadītāja, kurā bija “apstiprināta [viņa] pārcelšana citā amatā iestādes mītnes valstī [viņa] sākotnējā [Mobilitātes ĢD]”. Tajā pašā elektroniskā pasta vēstulē bija precizēts, ka “pēc dažām dienām, kuru laikā tiks pabeigtas procedūras[,] [viņš] saņem[šot] oficiālu paziņojumu”, un viņš tika aicināts līdz gada beigām izmantot atlikušo atvaļinājumu, jo viņam “drīzumā [būšot] jāpamet delegācija”.

10      Ar 2012. gada 28. un 29. novembra elektroniskā pasta vēstulēm prasītājs attiecīgi savam delegācijas vadītājam un nodaļas vadītājam lūdza viņam nosūtīt to faktu precīzu sarakstu, uz kuriem viņi bija atsaukušies savās 2012. gada 12. un 13. novembra elektroniskā pasta vēstulēs, lai varētu uz tiem atbildēt.

11      2012. gada 4. decembrī prasītājs informēja Attīstības un sadarbības ĢD Cilvēkresursu delegācijas nodaļas vadītāju, ka viņš gatavojoties aizbraukšanai, bet vēl nav saņēmis oficiālu paziņojumu saistībā ar lēmumu par pārcelšanu citā amatā, kas minēts viņa 2012. gada 20. novembra elektroniskā pasta vēstulē, lai gan viņam vēl esot jānokārto pārcelšanās formalitātes.

12      2012. gada 6. decembrī delegācijas vadītājs atbildēja uz prasītāja 2012. gada 28. novembra elektroniskā pasta vēstuli un informēja viņu, ka problēmas, kuras viņš bija minējis, atkārtojoties atkal un atkal, un ka viņš nevarot tās reģistrēt katru reizi, kad saņem sūdzību par prasītāju.

13      2012. gada 10. decembrī prasītājs vēlreiz lūdza delegācijas vadītāju sniegt pierādījumus, kas pamato attiecībā uz viņu izteiktos pārmetumus. Tā paša gada 12. decembrī delegācijas vadītājs saistībā ar jebkādu citu saziņu aicināja prasītāju vērsties kompetentajā cilvēkresursu dienestā.

14      2012. gada 20. decembrī Cilvēkresursu un drošības ĢD Karjeras un snieguma pārvaldības nodaļas darbinieks nosūtīja prasītājam elektroniskā pasta vēstuli, informējot, ka viņa pārcelšanu citā amatā uz “ĢD [un] nodaļu MOVE.SRD (Brisele)”, proti, uz Mobilitātes ĢD, 2012. gada 19. decembrī “[esot] apstiprinājis” Karjeras un snieguma pārvaldības nodaļas Personālsastāva nomaiņas grupas vadītājs, rīkojoties iecēlējinstitūcijas statusā, un tas stājas spēkā no 2013. gada 1. janvāra. Elektroniskā pasta vēstules autors arī precizēja, ka šīs pārcelšanas citā amatā juridiskais pamats ir Eiropas Savienības Civildienesta noteikumu 7. panta 1. punkts redakcijā, kas tolaik bija piemērojama [..], ka “šī pārcelšana [esot] reģistrēta un ar to var[ot] iepazīties [personāla vadības informātikas sistēmā] “Sys[p]er 2””, ka minētās elektroniskā pasta vēstules kopija tikšot pievienota prasītāja personas lietai un ka “netik[šot] sagatavots neviens dokuments papīra formātā”.”

7        No 2013. gada 1. janvāra prasītājs tika paaugstināts AD 12 pakāpē 2013. gada paaugstināšanas amatā ietvaros.

8        2015. gada 16. janvārī prasītājs tika norīkots darbā Komisijas pārstāvniecībā Londonā (Apvienotā Karaliste).

9        Ar 2015. gada 15. aprīļa spriedumu F‑96/13 Civildienesta tiesa atcēla pirmo lēmumu par pārcelšanu citā amatā prasītāja tiesību uz aizstāvību pārkāpuma dēļ.

10      Pēc vairākām vēstuļu apmaiņām starp Komisiju un prasītāju saistībā ar sprieduma F‑96/13 izpildi 2015. gada 15. oktobrī notika sanāksme, kurā piedalījās Cilvēkresursu un drošības ĢD Karjeras un snieguma pārvaldības nodaļas (turpmāk tekstā – “ĢD HR.B4 nodaļa”) vadītāja un prasītājs, klātesot arī prasītāja juriskonsultam un diviem citiem nodaļas vadītājiem (turpmāk tekstā – “2015. gada 15. oktobra sanāksme”).

11      Šīs sanāksmes laikā ĢD HR.B4 nodaļas vadītāja informēja prasītāju par savu nodomu, rīkojoties iecēlējinstitūcijas statusā un izpildot spriedumu F‑96/13, ar atpakaļejošu spēku izdot rīkojumu par strīdīgo pārcelšanu citā amatā. Viņa paskaidroja, ka sanāksmes mērķis ir dot prasītājam iespēju izteikt savas piezīmes, pirms viņa pieņem šo lēmumu.

12      ĢD HR.B4 nodaļas vadītāja atsaucās uz tā laika lietas materiāliem, kas, pēc viņas domām, atklāja prasītāja neatbilstošo rīcību. Šajā ziņā sanāksmes laikā tika minētas dažas elektroniskā pasta vēstules, proti, 2012. gada 27. jūlija, 2012. gada 18. septembra, 2012. gada 3., 5. un 14. oktobra un 2012. gada 12. un 13. novembra vēstules.

13      Prasītājs izteica savu viedokli par elektroniskā pasta vēstuļu kontekstu. Viņš arī sniedza skaidrojumus par viņa priekšniekam 2012. gada 3. oktobrī iesniegto ziņojumu par starptautisko organizāciju, kas minēta šī sprieduma 6. punktā. Tāpat viņš norādīja, ka laikā no 2012. gada 13. līdz 20. novembrim ir norisinājušies notikumi, par kuriem viņš joprojām nezinot, un tie ir likuši administrācijai izdot rīkojumu par strīdīgo pārcelšanu citā amatā. Pēc viņa domām, starp šo pārcelšanu citā amatā un viņa ziņojumu pastāvēja saikne, par ko bija jāveic izmeklēšana. ĢD HR.B4 nodaļas vadītājas norādītie iemesli spriedumā F‑96/13 esot bijuši atzīti par nepietiekamiem.

14      2015. gada 22. decembrī ĢD HR.B4 nodaļas vadītāja izdeva rīkojumu par strīdīgo pārcelšanu citā amatā ar atpakaļejošu spēku no 2013. gada 1. janvāra (turpmāk tekstā – “otrais lēmums par pārcelšanu citā amatā”).

15      Lai pamatotu šo lēmumu, ĢD HR.B4 nodaļas vadītāja konstatēja “ļoti saspringtu situāciju saistībā ar saziņu” starp prasītāju un viņa kolēģiem gan delegācijā, gan iestādes mītnes valstī, kas, pēc viņas domām, varēja būtiski ietekmēt pienācīgu delegācijas darbību. Šajā ziņā, minot dažus izvilkumus, viņa skaidri atsaucās uz 2012. gada 18. septembra un 13. novembra elektroniskā pasta vēstulēm, kuras administrācija bija nodevusi prasītājam 2015. gada 15. oktobra sanāksmes laikā.

16      Prasītājs apstrīdēja otro lēmumu par pārcelšanu citā amatā Vispārējā tiesā. Ar 2018. gada 13. decembra spriedumu PL/Komisija (T‑689/16, turpmāk tekstā – “spriedums T‑689/16”, nav publicēts, EU:T:2018:925) šis lēmums tika atcelts, pamatojoties uz to, ka to bija pieņēmusi iestāde, kurai nebija kompetences, ņemot vērā aizsardzību, kas prasītājam kā ziņojošajai personai piešķirta ar Eiropas Savienības Civildienesta noteikumu (turpmāk tekstā – “Civildienesta noteikumi”) 22.a pantu.

17      Pēc šīs atcelšanas persona, kas pildīja ĢD HR.B4 nodaļas vadītāja pienākumus, ar 2019. gada 25. jūnija lēmumu no jauna noteica strīdīgo pārcelšanu citā amatā ar atpakaļejošu spēku no 2013. gada 1. janvāra (turpmāk tekstā – “trešais lēmums par pārcelšanu citā amatā”).

18      Ar prasības pieteikumu, kas iesniegts 2020. gada 18. maijā (lieta T‑308/20), prasītājs lūdza atcelt trešo lēmumu par pārcelšanu citā amatā konkrēti akta izdevēja kompetences neesamības dēļ.

19      Ar 2020. gada 27. jūlija vēstuli Cilvēkresursu un drošības ĢD ģenerāldirektore (turpmāk tekstā – “Cilvēkresursu ĢD ģenerāldirektore”) informēja prasītāju par savu vēlmi atsaukt trešo lēmumu par pārcelšanu citā amatā un to aizstāt ar jaunu lēmumu, ko viņa pieņems pati, rīkojoties iecēlējinstitūcijas statusā. Viņa precizēja, ka šī lēmuma mērķis esot strīdīgā pārcelšana citā amatā ar atpakaļejošu spēku no 2013. gada 1. janvāra. Pirms jaunā lēmuma pieņemšanas Cilvēkresursu ĢD ģenerāldirektore aicināja prasītāju iesniegt savus iespējamos apsvērumus.

20      Ar 2020. gada 13. augusta vēstuli prasītājs lūdza Cilvēkresursu ĢD ģenerāldirektori precizēt iemeslus, kuri bija likuši viņai uzskatīt, ka persona, kas pildīja ĢD HR.B4 nodaļas vadītāja pienākumus, nav iecēlējinstitūcija, kuras kompetencē ir lemt par viņa pārcelšanu citā amatā. Uzskatīdams, ka, ņemot vērā trešā lēmuma par pārcelšanu citā amatā paziņoto atsaukšanu, uz viņu joprojām attiecas ziņojošās personas statuss, viņš norādīja, ka jaunais lēmums ir jāpieņem saskaņā ar Civildienesta noteikumu 22.a pantu. Turklāt viņš apgalvoja, ka trešā lēmuma par pārcelšanu citā amatā atsaukšana esot ietekmējusi prasības, kas celta lietā T‑308/20, pieņemamību. Visbeidzot viņš lūdza Komisiju paust nostāju par šiem jautājumiem.

21      2020. gada 7. septembra vēstulē Cilvēkresursu ĢD ģenerāldirektore norādīja, ka, ņemot vērā sprieduma T‑689/16 pamatojumu, šķiet, ka lēmumu par pārcelšanu citā amatā varēja pieņemt tikai viņa. Viņa arī precizēja, ka trešā lēmuma par pārcelšanu citā amatā atsaukšanas mērķis esot bijis īstenot šo spriedumu visneapstrīdamākā veidā, proti, negaidot lietā T‑308/20 uzsāktās tiesvedības iznākumu. Šajā nolūkā viņa atkārtoti aicināja prasītāju iesniegt apsvērumus par paredzēto lēmumu, kas minēts 2020. gada 27. jūlija vēstulē.

22      Ar 2020. gada 17. septembra vēstuli prasītājs atgādināja apstākļus, kādos tika pieņemts pirmais lēmums par pārcelšanu citā amatā. Konkrētāk, par šo pārcelšanu citā amatā viņam esot paziņots 2012. gada 20. novembrī, proti, mazāk nekā mēnesi pēc tam, kad viņš bija ziņojis savam priekšniekam par iespējamiem pārkāpumiem programmas [konfidenciāli] pārvaldībā, par savām bažām attiecībā uz tādas starptautiskās organizācijas darbību, kurai ir vairāki līgumi, kas noslēgti ar Attīstības un sadarbības ģenerāldirektorātu – EuropeAid (turpmāk tekstā – “Attīstības un sadarbības ĢD”), par saviem jautājumiem saistībā ar interešu konflikta risku, kas izriet no dažu delegācijas vietējo darbinieku un līgumdarbinieku saiknes ar šo organizāciju, un par savām aizdomām par korupciju saistībā ar projekta [konfidenciāli] īstenošanu, ko veic minētā organizācija. Prasītājs atgādināja arī iemeslus, kuri bija likuši Civildienesta tiesai atcelt pirmo lēmumu par pārcelšanu citā amatā, atsaucoties uz sprieduma F‑96/13 66. un 67. punktu. Tāpat viņš norādīja, ka 2015. gada 15. oktobra sanāksmes laikā Komisija nav nedz sniegusi jaunus elementus, nedz precizējusi kādu iebildumu, kas būtu radies pēc 2012. gada 13. novembra. Līdz ar to prasītājs neesot varējis lietderīgi paust savus apsvērumus. Prasītājs arī atgādināja, ka kopš 2016. gada 10. oktobra viņš ir lūdzis Cilvēkresursu ĢD ģenerāldirektori viņu uzklausīt par viņa situāciju, ko raksturo septiņas pārcelšanas dienesta interesēs kopš 2013. gada 1. janvāra amatos, kuri bija izveidoti īpaši šim nolūkam un likvidēti pēc viņa aiziešanas no amata. Trešais lēmums par pārcelšanu citā amatā arī esot bijis pieņemts bez iespējas prasītājam lietderīgi iesniegt savus apsvērumus. Ja, kā to bija paziņojusi Cilvēkresursu ĢD ģenerāldirektore, šis lēmums vēlāk būtu jāatceļ, tad Komisijai esot bijis jānorāda prasītājam precīzs strīdīgās pārcelšanas citā amatā pamatojums, lai ļautu viņam lietderīgi iesniegt savus apsvērumus. Komisijai esot bijis arī jānodrošina, lai jaunais lēmums tiktu pieņemts saskaņā ar noteikumiem, kuri reglamentē viņa ziņojošās personas statusu. Ņemot vērā 2012. gada lietas sarežģītību, prasītājs lūdza Cilvēkresursu ĢD ģenerāldirektori viņu pieņemt, lai sākumā neformāli izvērtētu elementus, ar kuriem varētu izbeigt šo situāciju.

23      Ar 2020. gada 9. oktobra vēstuli Cilvēkresursu ĢD ģenerāldirektore norādīja prasītājam, ka viņa rīcībā ir visi atbilstošie elementi, kas ļauj viņam lietderīgi izmantot savas tiesības tikt uzklausītam. Šajā ziņā viņa minēja administrācijas un prasītāja sagatavotos 2015. gada 15. oktobra sanāksmes protokolus, no kuriem, pēc viņas domām, izriet iemesli, kurus ĢD HR.B4 nodaļas vadītāja bija ņēmusi vērā, lai pieņemtu otro lēmumu par pārcelšanu citā amatā. Cilvēkresursu ĢD ģenerāldirektore atgādināja, ka Vispārējā tiesa šo lēmumu ir atcēlusi, pamatojoties tikai uz tā izdevēja kompetences neesamību. Līdz ar to viņa aicināja prasītāju divu nedēļu laikā iesniegt savus apsvērumus un pievienoja vēstulei protokolus. Turklāt viņa paziņoja prasītājam lēmumu par trešā lēmuma par pārcelšanu citā amatā atsaukšanu. Viņa precizēja, ka atsaukšanas mērķis ir izbeigt pastāvošo pārkāpumu, kas saistīts ar šī lēmuma izdevēja kompetences neesamību, un ka šai atsaukšanai sekošot jauna lēmuma par prasītāja pārcelšanu citā amatā pieņemšana pēc viņa uzklausīšanas.

24      Ar 2020. gada 31. oktobra vēstuli prasītājs apgalvoja, kā tas izriet no sprieduma F‑96/13 60., 61. un 66. punkta, ka pēc 2012. gada 13. novembra viņa priekšniecība ir izteikusi pārmetumus par viņa rīcību, kurus viņam nav bijusi iespēja apstrīdēt. Notikumi pēc šī datuma neesot bijuši izskaidroti 2015. gada 15. oktobra sanāksmē, kuras laikā Komisija esot tikai pārrunājusi elektroniskā pasta vēstuļu apmaiņu starp prasītāju un, pirmkārt, delegācijas vadītāju un, otrkārt, viņa nodaļas vadītāju Attīstības un sadarbības ģenerāldirektorātā. Prasītājs atgādināja, ka viņš nesekmīgi ir lūdzis piekļuvi paziņojumam, uz kura ir 2012. gada 26. novembra zīmogs, kurš adresēts Resursu pārvaldības delegācijās komitejas (turpmāk tekstā – “Comdel”) locekļiem un kurš attiecās uz viņu, kā arī visiem ar to saistītajiem dokumentiem, it īpaši tiem, kurus 2012. gadā Komisijas Juridiskajam dienestam bija nosūtījis Attīstības un sadarbības ĢD un kuri bija šī dienesta rīcībā. Pēc prasītāja domām, Civildienesta tiesa ir galīgi nospriedusi, ka ar iemesliem pirms 2012. gada 13. novembra nevarēja likumīgi pamatot strīdīgo pārcelšanu citā amatā. Viņš uzskatīja, ka informāciju, kuru viņš bija sniedzis savam priekšniekam un uz kuru tas nebija reaģējis, Eiropas Revīzijas palāta ir nosūtījusi Eiropas Birojam krāpšanas apkarošanai (OLAF), kas viņu bija uzaicinājis uz pārrunām četras reizes. Pamatojoties uz šo pašu informāciju, Komisija esot atcēlusi visus netiešās pārvaldības līgumus, kas noslēgti ar attiecīgo organizāciju saistībā ar programmu [konfidenciāli]. Šī pati informācija esot likusi Revīzijas palātas revīzijas vadītājam sanāksmes laikā skaidri norādīt uz korupciju, krāpšanu, nepotismu un slepenu vienošanos. Kā delegācijas Finanšu, līgumu un revīzijas nodaļas vadītājam prasītājam bija jāveic pasākumi, ar kuriem var aizsargāt Savienības intereses. Iespējamā jaunā lēmuma par pārcelšanu citā amatā pamatojumam, kas, pēc viņa domām, neparādās 2020. gada 27. jūlija vēstulē, tātad bija jābūt objektīvam, skaidram un precīzam, lai ļautu viņam to apstrīdēt uzklausīšanā kopā ar kompetento iecēlējinstitūciju, kuru viņš lūdza kā ziņojošā persona, lai noregulētu savu administratīvo situāciju un lai atjaunotu savu profesionālo reputāciju un cieņu.

25      2020. gada 25. novembra rīkojumā PL/Komisija (T‑308/20, nav publicēts, EU:T:2020:571) Vispārējā tiesa konstatēja, ka prasītāja celtajai prasībai par trešo lēmumu par pārcelšanu citā amatā pēc šī lēmuma atsaukšanas ir zudis priekšmets. Komisijai tika piespriests atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, jo tika uzskatīts, ka, atsaucot trešo lēmumu par pārcelšanu citā amatā, tā netieši bija atzinusi, ka šī lēmuma pieņemšanas procedūra ir kritizējama.

26      Ar 2020. gada 11. decembra elektroniskā pasta vēstuli prasītājs atkārtoja savu lūgumu Cilvēkresursu ĢD ģenerāldirektorei tikt uzklausītam tikšanās laikā.

27      2021. gada 16. februārī Cilvēkresursu ĢD ģenerāldirektore pieņēma apstrīdēto lēmumu.

28      Apstrīdētā lēmuma pirmajos trīs apsvērumos Cilvēkresursu ĢD ģenerāldirektore norādīja, ka dažādajos rakstveida dokumentos, ar kuriem 2012. gadā apmainījās prasītājs un viņa priekšniecība vai nu Attīstības un sadarbības ĢD Briselē (Beļģija), vai delegācijā, bija minēta “attiecību situācija [..], kas kļūst aizvien neizturamāka”, un ka, lai atrisinātu situāciju delegācijā, ir jālemj par strīdīgo pārcelšanu citā amatā, jo administrācijai ir plaša novērtējuma brīvība savu dienestu organizēšanā.

29      Pēc tam Cilvēkresursu ĢD ģenerāldirektore atgādināja procedūras, kuru rezultātā tika pieņemti pirmie trīs lēmumi par pārcelšanu citā amatā, un iemeslus, kas – atkarībā no gadījuma – bija pamatojuši to atcelšanu Savienības tiesā vai Komisijas veikto lēmuma atsaukšanu.

30      Apstrīdētā lēmuma divpadsmitajā apsvērumā Cilvēkresursu ĢD ģenerāldirektore uzskatīja, ka uz prasītāju attiecas Civildienesta noteikumu 22.a pants un ka līdz ar to viņa ir iecēlējinstitūcija, kuras kompetencē bija lemt par strīdīgo pārcelšanu citā amatā.

31      Uzskatīdama, ka prasītājs bija varējis izmantot savas tiesības tikt uzklausītam saistībā ar vēstuļu apmaiņām, kuras aprakstītas šī sprieduma 19.–24. punktā, apstrīdētā lēmuma pēdējā apsvērumā Cilvēkresursu ĢD ģenerāldirektore norādīja, ka prasītāja “administratīvā situācija” ir “jāsakārto” ar atpakaļejošu spēku no 2013. gada 1. janvāra, pieņemot jaunu lēmumu, kura saturs ir identisks otrā lēmuma par pārcelšanu citā amatā saturam un kurš ir pamatots ar tiem pašiem iemesliem, kas izklāstīti apstrīdētā lēmuma pirmajos trīs apsvērumos.

32      Tā paša 2021. gada 16. februāra elektroniskā pasta vēstulē, ar kuru tika nosūtīts apstrīdētais lēmums, Cilvēkresursu ĢD ģenerāldirektore norādīja prasītājam, ka gados pirms šī lēmuma pieņemšanas viņam ir bijusi plaša iespēja izteikt savu viedokli par strīdīgo pārcelšanu citā amatā un to pamatojošajiem iemesliem un tādēļ viņu abu divpusējā tikšanās viņai nešķiet vajadzīga.

33      2021. gada 17. maijā prasītājs saskaņā ar Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktu iesniedza sūdzību par apstrīdēto lēmumu, it īpaši lūdzot to atsaukt, atcelt visus pārējos lēmumus, kurus attiecībā uz viņu bija pieņēmušas iestādes, kam nebija kompetences, ņemot vērā viņa ziņojošās personas statusu, un izņemt no Komisijas personāla vadības informātikas sistēmas “Sysper 2” visus citus administratīvos lēmumus, kas nelikumīgi pieņemti laikposmā no 2013. līdz 2022. gadam, kā arī samaksāt summas 100 000 EUR un 250 000 EUR attiecīgi par apgalvoto mantisko un morālo kaitējumu.

34      Sūdzība tika iesniegta, izmantojot veidlapu, kurā bija atsauce uz Civildienesta noteikumu 22.c pantu un kura bija jāadresē Komisijas Cilvēkresursu un drošības ĢD Apelāciju un lietu uzraudzības nodaļai (turpmāk tekstā – “ĢD HR.E2 nodaļa”). Veidlapai un sūdzībai tika pievienota prasītāja vēstule Cilvēkresursu ĢD ģenerāldirektorei, kurā norādīts, ka runa ir par sūdzību, kas balstīta uz Civildienesta noteikumu 22.c pantu. Veidlapa, sūdzība un vēstule tika nosūtītas kopā pa elektronisko pastu ĢD HR.E2 nodaļai.

35      Ar 2021. gada 31. maija elektroniskā pasta vēstuli, kas adresēta prasītājam, ĢD HR.E2 nodaļa apstiprināja sūtījuma, kas veikts 2021. gada 17. maijā, saņemšanu, izdarot atsauci uz sūdzību, kas “iesniegta saskaņā ar Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktu”, un pievienojot dokumentu “Paziņojums par konfidencialitāti attiecībā uz personas datu aizsardzību”. Ar šo pašu elektroniskā pasta vēstuli prasītājs tika aicināts piecpadsmit dienu laikā, ja viņš to uzskatītu par lietderīgu, iesniegt jebkuru jaunu dokumentu saistībā ar viņa sūdzību.

36      Ar 2021. gada 3. jūnija elektroniskā pasta vēstuli prasītājs lūdza ĢD HR.E2 nodaļu precizēt dažus 2021. gada 31. maija elektroniskā pasta vēstules aspektus pēc Cilvēkresursu ĢD ģenerāldirektores apstiprināšanas par kompetento iecēlējinstitūciju. Pirmām kārtām, viņš norādīja, ka sūdzība ir tikusi iesniegta, pamatojoties uz Civildienesta noteikumu 22.c pantu. Otrām kārtām, viņš lūdza, lai viņam tiktu darīti zināmi iekšējie noteikumi, kurus paredzējusi iecēlējinstitūcija, par sūdzību izskatīšanu atbilstoši šai tiesību normai. Trešām kārtām, viņš lūdza, lai viņam piešķirtais piecpadsmit dienu termiņš visu atbilstošo dokumentu iesniegšanai tiktu apturēts līdz brīdim, kad tiks sniegta atbilde uz viņa lūgumu sniegt paskaidrojumus. Turklāt viņš lūdza ievērot Civildienesta noteikumos garantēto konfidencialitāti šāda veida lietās.

37      Ar 2021. gada 4. jūnija elektroniskā pasta vēstuli ĢD HR.E2 nodaļas darbinieks precizēja, ka sūdzību, ko prasītājs iesniedzis, pamatojoties uz Civildienesta noteikumu 22.c pantu, šī nodaļa izskatīšot atbilstoši Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktam un tā, kā tas izriet no 2013. gada 19. decembra Administratīvā paziņojuma Nr. 79‑2013 par lūgumu saskaņā ar Civildienesta noteikumu 90. panta 1. punktu, par sūdzību atbilstoši Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktam un par lūgumu sniegt palīdzību, pamatojoties uz Civildienesta noteikumu 24. pantu, iesniegšanu, kas nosūtīts pielikumā.

38      Ar lēmumu, ar kuru daļēji ir noraidīta sūdzība un kurš prasītājam tika paziņots 2021. gada 16. septembrī, Komisijas loceklis, kas ir atbildīgs par cilvēkresursiem un drošību (turpmāk tekstā – “par Cilvēkresursu ĢD atbildīgais Komisijas loceklis”), rīkojoties iecēlējinstitūcijas statusā, daļēji apmierināja prasītāja sūdzību, piekrītot izņemt no viņa personas lietas Sysper 2 trešo lēmumu par pārcelšanu citā amatā un visas norādes par Civildienesta noteikumu 22.a pantu attiecībā uz lēmumiem par pārcelšanu citā amatā. Pārējā daļā sūdzība tika noraidīta. Attiecībā uz lūgumu atlīdzināt kaitējumu, kas iesniegts sūdzībā, par Cilvēkresursu ĢD atbildīgais Komisijas loceklis uzskatīja, ka tam nav saistības ar apstrīdēto lēmumu, jo, pēc viņa domām, apgalvotais kaitējums izrietēja no secīgiem notikumiem, kas norisinājušies kopš 2013. gada. Līdz ar to šī sūdzības daļa tika pārkvalificēta par lūgumu atbilstoši Civildienesta noteikumu 90. panta 1. punktam. Par Cilvēkresursu ĢD atbildīgais Komisijas loceklis norādīja, ka viņš nav iecēlējinstitūcija, kuras kompetencē ir izskatīt šo lūgumu, un ka šādos apstākļos atbilde uz to tikšot sniegta citā lēmumā.

II.    Lietas dalībnieku prasījumi

39      Prasītāja prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        atcelt apstrīdēto lēmumu un, ciktāl nepieciešams, lēmumu, ar kuru daļēji ir noraidīta sūdzība;

–        konstatēt, ka Komisija ir pieļāvusi bezdarbību, neveicot spriedumu F‑96/13 un T‑689/16 izpildes pasākumus atbilstoši katra no šiem spriedumiem pamatojumam, un nav ievērojusi res judicata spēku;

–        piespriest Komisijai samaksāt atlīdzību 250 000 EUR par mantisko kaitējumu un atlīdzību 100 000 EUR par nodarīto morālo kaitējumu;

–        piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

40      Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        prasību noraidīt;

–        piespriest prasītājam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

III. Juridiskais pamatojums

A.      Par prasības priekšmetu

41      Ar prasījumu pirmo daļu prasītājs lūdz atcelt apstrīdēto lēmumu un, “ciktāl nepieciešams”, atcelt lēmumu, ar kuru daļēji ir noraidīta sūdzība.

42      Saskaņā ar procesuālās ekonomijas principu tiesa var nolemt, ka nav konkrēti jālemj par prasījumiem, kas ir vērsti pret lēmumu noraidīt sūdzību, ja tā konstatē, ka tiem nav patstāvīga satura un tie patiesībā atbilst prasījumiem, kas ir vērsti pret lēmumu, par kuru ir iesniegta sūdzība (skat. spriedumu, 2017. gada 24. aprīlis, HF/Parlaments, T‑584/16, EU:T:2017:282, 72. punkts un tajā minētā judikatūra).

43      Šajā lietā prasījumi par lēmuma, ar ko daļēji ir noraidīta sūdzība, atcelšanu nav tie paši, kas vērsti pret apstrīdēto lēmumu. Proti, pirmo minēto prasījumu atbalstam prasītājs konkrēti norāda uz to garantiju pārkāpumu, kas ziņojošajām personām piešķirtas ar Civildienesta noteikumu 22.c pantu saistībā ar to sūdzību izskatīšanu, kuras tās iesniedz pirmstiesas procedūrā. Pirmkārt, pirmajā pamatā prasītājs norāda, ka sūdzību nav izskatījusi kompetentā iecēlējinstitūcija. Otrkārt, lai pamatotu trešā pamata pirmo daļu, viņš apgalvo, ka nav tikusi nodrošināta viņa sūdzības individuāla izskatīšana, kas garantēta Civildienesta noteikumu 22.c pantā.

44      Tomēr prasītājam ir jābūt iespējai lūgt Savienības tiesu pārbaudīt tās sūdzības procedūras likumību, kuras mērķis ir ļaut un sekmēt strīda starp ierēdni un administrāciju atrisināšanu ar izlīgumu un likt iestādei, kurai ierēdnis ir pakļauts, atbilstoši attiecīgajiem noteikumiem pārskatīt savu lēmumu, ņemot vērā iespējamos minētā ierēdņa iebildumus (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 19. jūnijs, Z/Tiesa, T‑88/13 P, EU:T:2015:393, 143.–146. punkts un tajos minētā judikatūra).

45      Šādos apstākļos ir jālemj ne tikai par atcelšanas prasījumiem pret apstrīdēto lēmumu, bet arī par atcelšanas prasījumiem, kuri attiecas uz lēmumu, ar kuru daļēji ir noraidīta sūdzība.

46      Turklāt jānorāda, ka ar prasījumu otro daļu prasītājs lūdz Vispārējo tiesu konstatēt, ka Komisija ir pieļāvusi bezdarbību, neveicot spriedumu F‑96/13 un T‑689/16 izpildes pasākumus atbilstoši katra no tiem pamatojumam, un nav ievērojusi res judicata spēku.

47      Atbildot uz Vispārējās tiesas jautājumu, kas tika uzdots tiesas sēdē, prasītājs ir precizējis, ka viņa prasījumu otrā daļa attiecas uz vienu no nelikumībām, kuras ir pamatā prasījumu trešajā daļā formulētajai prasībai par kaitējuma atlīdzību.

48      Tādējādi prasījumu otrā un trešā daļa ir jāinterpretē kopā kā viens prasījums par kaitējuma atlīdzību.

B.      Par atcelšanas prasījumiem

49      Atcelšanas prasījumu pamatošanai prasītājs izvirza trīs pamatus, no kuriem:

–        pirmais pamats attiecas uz administratīvās iestādes, kas noraidījusi prasītāja sūdzību, kompetences neesamību;

–        otrais pamats – uz LESD 266. panta pārkāpumu, res judicata spēka neievērošanu un atpakaļejoša spēka aizlieguma principa pārkāpumu, procedūras nepareizu izmantošanu, viņa procesuālo garantiju pārkāpumu, kā arī tiesību tikt faktiski uzklausītam atbilstoši šo tiesību mērķim pārkāpumu;

–        trešais pamats – uz Civildienesta noteikumu 22.a panta pārkāpumu, pienākuma sniegt palīdzību un rūpības pienākuma procedūrā saistībā ar pārcelšanu citā amatā neizpildi, Civildienesta noteikumu 22.c panta pārkāpumu un ziņotājiem piešķirtās aizsardzības neievērošanu, rūpības, neitralitātes, neatkarības, objektivitātes pienākumu neievērošanu, prasītāja tiesību uz to, ka administrācija izskata viņa lietu taisnīgi, pārkāpumu un viņa tiesiskās paļāvības pārkāpumu, kā arī procedūras nepareizu izmantošanu.

1.      Ievada apsvērumi

50      Iesākumā jāatgādina, kādi pienākumi noteikti administrācijai gadījumā, ja tā nolemj pārcelt ierēdni citā amatā.

51      Lēmumiem par pārcelšanu citā amatā saistībā ar attiecīgo ierēdņu tiesību un likumīgo interešu aizsardzību piemēro Civildienesta noteikumu 7. panta 1. punkta noteikumus. Saskaņā ar šo tiesību normu iecēlējinstitūcija, vienpusēji pieņemot lēmumu dienesta interesēs un neņemot vērā valsts piederību, katru ierēdni norīko, ieceļot vai pārceļot amatā savā funkciju grupā, kas atbilst ierēdņa pakāpei.

52      Šajā ziņā iestādēm ir plaša novērtējuma brīvība savu dienestu organizēšanā atkarībā no tiem uzticētajiem uzdevumiem un, ievērojot šos uzdevumus, to rīcībā esošā personāla iecelšanā amatā, tomēr ar nosacījumu, ka, pirmkārt, šī iecelšana amatā notiek dienesta interesēs un, otrkārt, tiek ievērota līdzvērtība starp pakāpi un amatu (skat. spriedumu, 2022. gada 27. oktobris, CE/Reģionu komiteja, C‑539/21 P, nav publicēts, EU:C:2022:840, 44. punkts).

53      Iekšējie attiecību sarežģījumi, ja tie izraisa saspīlējumu, kas kaitē pienācīgai dienesta darbībai, var pamatot ierēdņa pārcelšanu citā amatā dienesta interesēs bez attiecīgā ierēdņa piekrišanas, a fortiori tad, ja šim dienestam ir uzticēti diplomātiski uzdevumi. Šādu pasākumu var veikt pat neatkarīgi no jautājuma pa to, kurš ir atbildīgs par attiecīgajiem starpgadījumiem (skat. spriedumu, 2022. gada 12. oktobris, Paesen/EĀDD, T‑88/21, EU:T:2022:631, 213. punkts un tajā minētā judikatūra).

54      Tā kā prasītājs tika uzskatīts par labticīgu ziņotāju Civildienesta noteikumu 22.a panta 3. punkta izpratnē, ir jāatgādina arī garantijas, kuras viņam bija nodrošinātas saistībā ar apstrīdētā lēmuma pieņemšanu.

55      Civildienesta noteikumu 22.a panta 3. punktā paredzētā aizsardzība bez nekādām formalitātēm tiek piešķirta ierēdņiem, kuri labticīgi snieguši informāciju par faktiem, kas rada aizdomas par iespējamas nelikumīgas darbības esamību, un tas notiek tāpēc vien, ka tie snieguši minēto informāciju (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2014. gada 12. decembris, AN/Komisija, T‑512/13 P, EU:T:2014:1073, 30. un 31. punkts).

56      Tas, ka ierēdnim vai darbiniekam nelabvēlīgs lēmums hronoloģiski tiek pieņemts pēc tam, kad viņš ir paziņojis informāciju atbilstoši Civildienesta noteikumu 22.a pantam, liek Vispārējai tiesai, izskatot prasību, kas vērsta pret šo lēmumu, sevišķi uzmanīgi pārbaudīt pamatu par šo noteikumu pārkāpumu. Tomēr jāatgādina, ka šī tiesību norma piešķir ierēdnim aizsardzību nevis pret jebkuru lēmumu, kas viņam var būt nelabvēlīgs, bet gan vienīgi pret lēmumiem, kuri ir saistīti ar viņa veikto ziņošanu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 13. decembris, CJ/ECDC, T‑692/16, nav publicēts, EU:T:2017:894, 109. un 110. punkts).

57      Attiecībā uz pierādīšanas pienākumu – [Eiropas Komisijas] priekšsēdētāja vietnieka M. Šefčoviča 2012. gada 6. decembra paziņojuma Komisijai SEC(2012) 679 final par Ziņošanas pamatnostādnēm (whistleblowing) (turpmāk tekstā – “Pamatnostādnes par trauksmes celšanu”) 3. punktā ir precizēts, ka personai, kas veic nelabvēlīgu pasākumu attiecībā uz ziņotāju, ir jāpierāda, ka šī pasākuma pamatā ir citi iemesli, nevis paziņojums par darbības traucējumiem.

58      Visbeidzot Civildienesta noteikumu 22.c pantā ir noteikts, ka katras iestādes iecēlējinstitūcijai ir jāparedz iekšējie noteikumi, kas it īpaši attiecas uz informācijas sniegšanu Civildienesta noteikumu 22.a panta 1. punktā minētajiem ierēdņiem par to, kā tiek izskatīti jautājumi, par kuriem viņi ziņojuši, viņu likumīgo interešu un privātuma aizsardzību, kā arī par viņu sūdzību izskatīšanas procedūru. Šādas sūdzības ir jāizskata konfidenciāli un, ja to pamato apstākļi – pirms Civildienesta noteikumu 90. pantā noteikto termiņu beigām.

59      Ņemot vērā šos apsvērumus, ir jāizvērtē pamati, kurus prasītājs ir izvirzījis, lai pamatotu prasījumus par apstrīdētā lēmuma un lēmumu, ar kuru daļēji ir noraidīta sūdzība, atcelšanu.

2.      Par pirmo pamatu – administratīvās iestādes, kas noraidījusi sūdzību, kompetences neesamību

60      Prasītājs apstrīd par Cilvēkresursu ĢD atbildīgā Komisijas locekļa kompetenci noraidīt viņa sūdzību, kas, pēc viņa domām, iesniegta atbilstoši Civildienesta noteikumu 22.c pantam, nevis atbilstoši minēto noteikumu 90. panta 2. punktam. Prasītājs uzskata, ka neviena norma neļaujot atzīt šo kompetenci. Turklāt prasītājs savā sūdzībā šo kompetenci neesot atzinis. Replikā prasītājs piebilst, ka šo sūdzību ir izskatījusi ĢD HR.E2 nodaļa, un par Cilvēkresursu ĢD atbildīgais Komisijas loceklis esot tikai to parakstījis. Tomēr šāda deleģēšana vai administratīvais atbalsts piemērojamajās tiesībās neesot paredzēts.

61      Komisija apstrīd prasītāja argumentus kā nepieņemamus, jo tie ir novēloti, vai kā nepamatotus.

62      Šajā ziņā ir konstatējams, ka apstrīdēto lēmumu bez deleģējuma ir pieņēmusi Cilvēkresursu ĢD ģenerāldirektore, rīkojoties kompetentās iecēlējinstitūcijas statusā un ievērojot sprieduma T‑689/16 47. un 48. punktā atgādinātos noteikumus.

63      Taču atbilstoši Komisijas Lēmuma (2013) 3288 (2013. gada 4. jūnijs) par to pilnvaru īstenošanu, kas ar Civildienesta noteikumiem piešķirtas iecēlējinstitūcijai (AIPN) un institūcijai, kura ir pilnvarota noslēgt darba līgumus (AHCC), kurā grozījumi izdarīti ar Komisijas Lēmumu C(2014) 9864 (2014. gada 16. decembris) (turpmāk tekstā – “Komisijas lēmums par iecēlējinstitūciju/institūciju, kura ir pilnvarota noslēgt darba līgumus”), I pielikuma V tabulas 12. punktam sūdzības par lēmumiem, kas pieņemti attiecībā uz visu pakāpju ierēdņiem, parasti iesniedz Cilvēkresursu ĢD ģenerāldirektorei. Tomēr 2. zemsvītras piezīmē, kas attiecas uz tabulas 12. punktu, ir paredzēts, ka tad, ja Cilvēkresursu ĢD ģenerāldirektore ir pieņēmusi lēmumu bez pilnvaru deleģēšanas, kā tas ir šajā lietā (skat. šī sprieduma 62. punktu), atbilde uz sūdzību, kas iesniegta par šādu lēmumu, ir jāsniedz par Cilvēkresursu ĢD atbildīgajam Komisijas loceklim.

64      Ir taisnība, ka Komisijas lēmuma par iecēlējinstitūciju/institūciju, kura ir pilnvarota noslēgt darba līgumus, I pielikuma V tabulas 12. punkts attiecas uz sūdzībām, kas balstītas uz Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktu, savukārt prasītājs atsaucas arī uz Civildienesta noteikumu 22.c pantu.

65      Tomēr pašā Civildienesta noteikumu 22.c pantā ir atsauce uz ierēdņu sūdzībām saistībā ar to, kāda attieksme pret viņiem ir tikusi izrādīta pēc tam, kad viņi ir izpildījuši savas saistības saskaņā ar Civildienesta noteikumu 22.a pantu, vai šo saistību izpildes rezultātā, it īpaši atsaucoties uz Civildienesta noteikumu 90. pantu.

66      Šādos apstākļos par Cilvēkresursu ĢD atbildīgā Komisijas locekļa kompetencē bija lemt par prasītāja sūdzību.

67      Attiecībā uz prasītāja iebildumu par viņa sūdzības izskatīšanu ĢD HR.E2 nodaļā ir konstatējams, ka nedz Civildienesta noteikumu 22.c pants, nedz Komisijas lēmums par iecēlējinstitūciju/institūciju, kura ir pilnvarota noslēgt darba līgumus, nedz Pamatnostādnes par trauksmes celšanu neliedz šai nodaļai sniegt atbalstu kompetentajai iecēlējinstitūcijai. Turklāt prasītājs nav iesniedzis nevienu elementu, ar kuru varētu pierādīt viņa argumentu, ka par Cilvēkresursu ĢD atbildīgais Komisijas loceklis esot vienīgi parakstījis dienestu piedāvāto lēmuma projektu. Līdz ar to jāuzskata, ka šie iebildumi nav pamatoti, un nav jāizvērtē to novēlotais raksturs.

68      No iepriekš minētā izriet, ka pirmais pamats ir jānoraida.

3.      Par otro pamatu – LESD 266. panta pārkāpumu, “res judicata” spēka neievērošanu un atpakaļejoša spēka aizlieguma principa pārkāpumu, procedūras nepareizu izmantošanu un procesuālo garantiju pārkāpumu, kā arī tiesību tikt uzklausītam pārkāpumu

69      Otrais pamats ir sadalīts trīs daļās.

70      Pirmā daļa ir par “tiesību uz aizstāvību pārkāpumu, tiesību tikt uzklausītam pārkāpumu, administratīvās izmeklēšanas neesamību, sacīkstes principa un pušu procesuālo tiesību vienlīdzības principa pārkāpumu, Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 41. panta pārkāpumu un tiesību uz labu pārvaldību pārkāpumu, kā arī saprātīga termiņa neievērošanu”.

71      Otrā un trešā daļa, kuras Vispārējā tiesa izskatīs kopā, būtībā attiecas uz vairākiem pārkāpumiem saistībā ar veidu, kādā Komisija ir izpildījusi spriedumus F‑96/13 un T‑689/16.

a)      Par pirmo daļu – tiesību uz aizstāvību un tiesību tikt uzklausītam pārkāpumu, administratīvās izmeklēšanas neesamību, sacīkstes principa un pušu procesuālo tiesību vienlīdzības principa pārkāpumu, Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 41. panta pārkāpumu un tiesību uz labu pārvaldību pārkāpumu, kā arī saprātīga termiņa neievērošanu

72      Iesākumā jānorāda, tāpat kā to dara Komisija, ka šīs daļas nosaukumā prasītājs atsaucas uz sacīkstes un pušu procesuālo tiesību vienlīdzības principu, kuri saistīti ar tiesībām uz aizstāvību, kas arī ir minētas, pārkāpumu. Tomēr šie iebildumi turpinājumā nav tikuši izvērsti. Taču saskaņā ar Vispārējās tiesas Reglamenta 76. panta d) punktu prasības pieteikumā ir jānorāda strīda priekšmets, izvirzītie pamati un argumenti, kā arī šo pamatu kopsavilkums. Tā kā prasības pieteikums attiecībā uz šiem iebildumiem neatbilst šajā tiesību normā noteiktajām prasībām, tie ir jāatzīst par nepieņemamiem.

73      Lai pamatotu šo daļu, prasītājs būtībā izvirza divus iebildumus, kuri attiecas, pirmkārt, uz viņa tiesību tikt uzklausītam pārkāpumu un, otrkārt, uz tiesību uz labu pārvaldību, kas garantētas Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 41. pantā, pārkāpumu administratīvās izmeklēšanas neveikšanas dēļ un saprātīga termiņa pārsniegšanas dēļ.

1)      Par tiesību tikt uzklausītam pārkāpumu

74      Lai pamatotu šo iebildumu, prasītājs norāda, ka apstrīdētā lēmuma pirmajos trīs apsvērumos ir ietverta faktu interpretācija ar atpakaļejošu spēku, kura nebija norādīta pirmajos trīs lēmumos par pārcelšanu citā amatā un par kuru viņš nav ticis uzklausīts. Turklāt pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas viņš neesot bijis informēts par to, ka kompetentā iecēlējinstitūcija ņems vērā vēstuļu apmaiņu ar viņa priekšnieku, kas notikusi 2012. gadā.

75      Prasītājs piebilst, ka Cilvēkresursu ĢD ģenerāldirektore esot atteikusies organizēt pārrunas ar viņu, lai gan Vispārējā tiesā saistībā ar lietu T‑308/20 Komisija bija apstiprinājusi, ka apstrīdētais lēmums tikšot pieņemts pēc viņa pienācīgas uzklausīšanas. Pēc prasītāja domām, šo pārrunu laikā kompetentā iecēlējinstitūcija pirmo reizi būtu varējusi viņu uzklausīt par saikni starp informāciju, ko viņš bija paziņojis saskaņā ar Civildienesta noteikumu 22.a pantu un kas bija sensitīva un konfidenciāla attiecībā uz dienestiem, un strīdīgo pārcelšanu citā amatā, ko tīri kā pretpasākumu bija lūdzis noteikt viņa agrākais priekšnieks delegācijā, uz kuru attiecās OLAF izmeklēšana.

76      Tomēr tā vietā, lai uzklausītu prasītāju divpusējās pārrunās, Cilvēkresursu ĢD ģenerāldirektore esot ņēmusi vērā tikai 2015. gadā notikušo vēstuļu apmaiņu starp prasītāju un administrāciju par viņa priekšnieka pārmetumiem procedūrā, kuras laikā viņš nav varējis izmantot Civildienesta noteikumu 22.a pantā paredzētās garantijas konfidencialitātes ziņā kompetentajā iecēlējinstitūcijā. Prasītājs neesot varējis izmantot šīs garantijas arī vēstuļu apmaiņā ar administrāciju tūlīt pēc trešā lēmuma par pārcelšanu citā amatā atsaukšanas.

77      Visbeidzot prasītājs uzskata, ka viņu nav varējuši pienācīgi uzklausīt gandrīz deviņus gadus pēc pārmestajiem faktiem.

78      Komisija apgalvo, ka prasītāja argumenti ir jānoraida.

79      Šajā ziņā ir lietderīgi atgādināt, ka pamattiesību tikt uzklausītam saturs nozīmē, ka ieinteresētajai personai ir iespēja ietekmēt attiecīgo lēmuma pieņemšanas procesu, un tas it īpaši var nodrošināt, ka lēmums tiek pieņemts, pienācīgi izsverot dienesta intereses un attiecīgās personas personiskās intereses (skat. spriedumu, 2017. gada 13. decembris, CJ/ECDC, T‑692/16, nav publicēts, EU:T:2017:894, 80. punkts un tajā minētā judikatūra).

80      Šajā lietā saskaņā ar judikatūru Cilvēkresursu ĢD ģenerāldirektorei, rīkojoties iecēlējinstitūcijas statusā, bija jāpieņem lēmums, lai izpildītu atceļošos spriedumus, ņemot vērā datumu, kurā tika pieņemts pirmais lēmums par pārcelšanu citā amatā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 13. decembris, CJ/ECDC, T‑692/16, nav publicēts, EU:T:2017:894, 56. punkts un tajā minētā judikatūra).

81      Ja, kā tas ir šajā gadījumā, lēmumu var pieņemt tikai, ievērojot tiesības tikt uzklausītam, ieinteresētās personas rīcībā jābūt iespējai lietderīgi iepazīstināt ar savu viedokli par paredzētajiem pasākumiem rakstveida vai mutiskas saziņas ietvaros pēc administrācijas iniciatīvas, ko pienākums pierādīt ir administrācijai (skat. spriedumu, 2019. gada 10. janvāris, RY/Komisija, T‑160/17, EU:T:2012:1, 45. punkts un tajā minētā judikatūra).

82      Jānorāda, ka prasītāja tiesību uz aizstāvību pārkāpumu, pieņemot pirmo lēmumu par pārcelšanu citā amatā, Savienības tiesa ir konstatējusi spriedumā F‑96/13 apstākļos, kuri atgādināti šī sprieduma 6. punktā. Konkrētāk, Civildienesta tiesa ir konstatējusi, ka, lai gan 2012. gadā prasītājs nevarēja nezināt par to, ka viņa kolēģi un priekšnieks negatīvi uztver viņa rīcību, iecēlējinstitūcijas paredzētās sekas, proti, strīdīgā pārcelšana citā amatā, nebija izklāstītas pirms šī pirmā lēmuma pieņemšanas, un tādējādi viņš nav varējis paust savu viedokli. Turklāt Savienības tiesa ir uzskatījusi, ka no lietas materiāliem izriet, ka prasītāja priekšniecība bija izteikusi pārmetumus par viņa rīcību pēc 2012. gada 13. novembra, ko viņam nav bijusi iespēja apstrīdēt.

83      Tomēr apstrīdētais lēmums nav ticis pieņemts tādos pašos apstākļos.

84      Proti, 2015. gada 15. oktobra sanāksmē, kas minēta apstrīdētajā lēmumā, prasītājam it īpaši tika norādīts, ka elementi, kuri ir ietverti vairākās secīgās elektroniskā pasta vēstulēs laikposmā no 2012. gada 18. septembra līdz 13. novembrim, varēja pamatot strīdīgo pārcelšanu citā amatā. Komisija nav uzsvērusi nevienu apstākli, kas būtu vēlāks par šo datumu. Kā izriet no šīs sanāksmes detalizētajiem protokoliem, prasītājs ir varējis paust savu viedokli par šiem elementiem un izskaidrot kontekstu, kādā ir tikušas nosūtītas elektroniskā pasta vēstules, kurās ietvertas viņa aizdomas par organizāciju, kas minēta šī sprieduma 6. punktā, un informācija, kuru viņš bija paziņojis priekšniekam kopš 2012. gada 3. oktobra.

85      Pieņemot apstrīdēto lēmumu, Cilvēkresursu ĢD ģenerāldirektore ir ņēmusi vērā šo sanāksmju protokolus, kuru laikā prasītājs bija paudis savu viedokli. Turklāt pēc tam, kad Cilvēkresursu ĢD ģenerāldirektore bija paziņojusi par trešā lēmuma par pārcelšanu citā amatā atsaukšanu, viņa trīs reizes ir aicinājusi prasītāju iesniegt apsvērumus par kontekstu, kādā tika pieņemts pirmais un otrais lēmums par pārcelšanu citā amatā un kurš, pēc viņas domām, izrietēja no šiem protokoliem.

86      Ņemot vērā šos elementus, ir jāuzskata, ka tiesības tikt uzklausītam, kas atgādinātas šī sprieduma 79. punktā, ir tikušas ievērotas.

87      Prasītāja argumenti neatspēko šo secinājumu.

88      Pirmām kārtām, pretēji tam, ko apgalvo prasītājs, apstrīdētā lēmuma pirmajos trīs apsvērumos nav ietverta jauna strīdīgo faktu interpretācija ar atpakaļejošu spēku. Proti, kā izriet no šī lēmuma pēdējā apsvēruma, šajos trīs apsvērumos būtībā ir tikai pārņemts otrā lēmuma par pārcelšanu citā amatā saturs, kas aprakstīts šī sprieduma 15. punktā.

89      Otrām kārtām, 2020. gada 9. oktobra vēstulē Cilvēkresursu ĢD ģenerāldirektore ir nosūtījusi prasītājam 2015. gada 15. oktobra sanāksmes protokolus, kuros minēta elektroniskā pasta vēstuļu apmaiņa starp prasītāju un viņa priekšnieku. No šīs vēstules būtībā izriet, ka Cilvēkresursu ĢD ģenerāldirektore bija iecerējusi ņemt vērā šajos protokolos ietvertos elementus, par kuriem viņa ir aicinājusi prasītāju iesniegt apsvērumus.

90      Trešām kārtām, kā izriet no 2020. gada 25. novembra rīkojuma PL/Komisija (T‑308/20, nav publicēts, EU:T:2020:571), Komisija, protams, Vispārējā tiesā ir precizējusi, ka tā plānoja uzklausīt prasītāju pēc trešā lēmuma par pārcelšanu citā amatā atsaukšanas. Tomēr saskaņā ar šī sprieduma 81. punktā atgādināto judikatūru tiesību tikt uzklausītam ievērošana neprasa, lai ieinteresētā persona darītu zināmu savu viedokli sanāksmes laikā, jo tās apsvērumi var tikt apkopoti rakstveida saziņas ietvaros, kā tas ir bijis šajā lietā.

91      Ceturtām kārtām, ir taisnība, ka 2015. gada 15. oktobra sanāksmes laikā prasītāju kā ziņotāju ir uzklausījusi iecēlējinstitūcija, kurai nebija kompetences. Tomēr šajā sanāksmē apspriestie elementi ir detalizēti aprakstīti divos protokolos, no kuriem vienu ir sagatavojis pats prasītājs. Tādējādi Cilvēkresursu ĢD ģenerāldirektore pamatoti varēja ņemt vērā šos protokolus, lai pieņemtu apstrīdēto lēmumu, pēc tam, kad prasītājam bija dota iespēja sniegt papildu elementus.

92      Piektām kārtām, kā to apgalvo Komisija, nekas neliedza prasītājam, atbildot uz trim Cilvēkresursu ĢD ģenerāldirektores lūgumiem, sniegt precizējumus par pārkāpumiem, par kuriem viņš bija ziņojis, strādājot delegācijā. Šie ziņojumi – elektroniskā pasta vēstuļu, kuras adresētas viņa priekšniekam, formā – jau bija minēti 2015. gada 15. oktobra sanāksmes laikā un Savienības tiesā saistībā ar lietām F‑96/13 un T‑689/16. Turklāt prasītāja apgalvoto garantiju ievērošana attiecībā uz viņa ziņotāja statusu tiks izvērtēta turpinājumā, analizējot trešo pamatu.

93      Visbeidzot – prasītāja arguments, ka viņu nav varējuši pienācīgi uzklausīt gandrīz deviņus gadus pēc attiecīgo faktu norises, arī ir jānoraida. Proti, kopš 2013. gada prasītājs un Komisija ilgu laiku rakstveidā apmainījās ar informāciju par strīdīgo pārcelšanu citā amatā, tostarp Savienības tiesā. Līdz ar to, lai gan bija pagājis laiks, prasītājam ir bijusi iespēja lietderīgi izklāstīt savu viedokli Cilvēkresursu ĢD ģenerāldirektorei par apstākļiem, kādos ir ticis pieņemts pirmais lēmums par pārcelšanu citā amatā.

94      Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, jāsecina, ka iebildums par tiesību tikt uzklausītam pārkāpumu nav pamatots un ir jānoraida.

2)      Par Hartas 41. panta 1. punkta pārkāpumu administratīvās izmeklēšanas neesamības dēļ un saprātīga termiņa pārsniegšanas dēļ

95      Pirmām kārtām, prasītājs apgalvo, ka apstrīdētajā lēmumā Cilvēkresursu ĢD ģenerāldirektore 2021. gadā esot spriedusi par to, kāda bija viņa situācija laikposmā no 2013. gada 1. janvāra līdz 2015. gada 16. janvārim, proti, datumam, kad viņš tika pārcelts darbā uz Komisijas pārstāvniecību Londonā, un šis laikposms, kas pagājis, nevarot būt saprātīgi un leģitīmi pamatots, pārkāpjot Hartas 41. panta 1. punktu. Prasītājs piebilst, ka Komisijas pieļautās secīgās nelikumības nevarot leģitimizēt šo laikposmu. Viņš uzskata, ka viņa situāciju nebija iespējams nokārtot a posteriori un viņam esot bijusi jāsaņem atlīdzība.

96      Otrām kārtām, prasītājs norāda, ka ar Hartas 41. panta 1. punktā garantēto labas pārvaldības principu tiek pieprasīta detalizēta, efektīva un konkrēta visu apstākļu analīze, kas veikta rūpīgi un kas nozīmējot, ka Komisijai bija jāapkopo visi tās novērtējuma brīvības izmantošanai nepieciešamie faktiskie un tiesiskie apstākļi. Pēc viņa domām, šo pienākumu ievērošana lika Cilvēkresursu ĢD ģenerāldirektorei veikt administratīvo izmeklēšanu par deviņus gadus veciem faktiem tā vietā, lai balstītu savu secinājumu uz tās 2015. gada 15. oktobra sanāksmes, kuru sarīkoja iecēlējinstitūcija bez kompetences, protokoliem un kuras laikā ir tikušas minētas dažas nepilnīgas vēstuļu apmaiņas starp prasītāju un viņa priekšniecību, kas notikušas pirms 2012. gada 13. novembra un kas veiktas, pārkāpjot ar ziņotāja statusu saistītos aizsardzības noteikumus.

97      Trešām kārtām, replikā prasītājs norāda, ka Cilvēkresursu ĢD ģenerāldirektorei viņa lieta esot bijusi jāizskata vienai pašai bez tās dienestu palīdzības un ka tai bija jāpierāda, ka strīdīgā pārcelšana citā amatā nekādā veidā tieši vai netieši neizriet no faktiem, kas bija pamatā viņa ziņotāja statusa atzīšanai. Viņa tiešais priekšnieks bija persona, uz ko attiecās fakti, kuri bija OLAF izmeklēšanas priekšmets un kuri bija saistīti ar informāciju, ko viņš bija nosūtījis kā ziņotājs.

98      Komisija lūdz noraidīt prasītāja argumentus kā nepieņemamus, jo tie esot novēloti, vai kā nepamatotus.

99      Vispirms ir jāizvērtē prasītāja otrais un trešais iebildums, kuri attiecas uz veidu, kādā Cilvēkresursu ĢD ģenerāldirektore ir izvērtējusi viņa situāciju, un pēc tam ir jāanalizē pirmais iebildums, kas attiecas uz saprātīga termiņa pārsniegšanu.

100    Attiecībā uz prasītāja otro iebildumu, kas saistīts ar Cilvēkresursu ĢD ģenerāldirektores pienākumu veikt izmeklēšanu, jāatgādina, ka Savienības tiesības prasa, lai administratīvās procedūras norisinātos, ievērojot garantijas, ko sniedz Hartas 41. pantā nostiprinātais labas pārvaldības princips. Šīs garantijas ietver kompetentās iestādes pienākumu rūpīgi un objektīvi izvērtēt visus lietā nozīmīgos faktus un apkopot visus tās novērtējuma brīvības izmantošanai nepieciešamos faktiskos un tiesiskos apstākļus, kā arī nodrošināt tās īstenoto procedūru pareizu norisi un efektivitāti (skat. spriedumu, 2019. gada 11. jūlijs, BP/FRA T‑888/16, nav publicēts, EU:T:2019:493, 162. punkts un tajā minētā judikatūra).

101    Šajā lietā, pat ja strīdīgie fakti ir notikuši 2012. gadā, Cilvēkresursu ĢD ģenerāldirektores rīcībā bija elementi, kas nepieciešami tās novērtējuma brīvības izmantošanai. Konkrētāk, viņa ir ņēmusi vērā 2015. gada 15. oktobra sanāksmes, kuras laikā ar prasītāju tika apspriesta situācija delegācijā, detalizētos protokolus. Ir taisnība, kā tas ir norādīts šī sprieduma 91. punktā, ka šī sanāksme notika iecēlējinstitūcijā, kurai nebija kompetences. Tomēr protokolos ir minēti precīzi un objektīvi elementi, kuri ir pārņemti otrā lēmuma par pārcelšanu citā amatā pamatojumā un par kuriem Cilvēkresursu ĢD ģenerāldirektore 2020. gada 9. oktobrī ir lūgusi prasītāju no jauna izteikt savu viedokli. Turklāt Savienības tiesas konstatējumi spriedumā F‑96/13 arī ir palīdzējuši konstatēt strīdīgos faktus.

102    Līdz ar to Cilvēkresursu ĢD ģenerāldirektorei nevar pārmest, ka tā nav veikusi izmeklēšanu pēc trešā lēmuma par pārcelšanu citā amatā atsaukšanas.

103    Attiecībā uz prasītāja trešo iebildumu, kurš izvirzīts replikā un saskaņā ar kuru Cilvēkresursu ĢD ģenerāldirektorei apstrīdētais lēmums esot bijis jāpieņem bez tās dienestu palīdzības, ir konstatējams, ka tas ir balstīts nevis uz tiesību uz labu pārvaldību pārkāpumu, bet gan uz to garantiju pārkāpumu, kuras prasītājam nodrošinātas kā ziņojošajai personai, un nav jāizvērtē šī iebilduma novēlotais raksturs. Šo iebildumu prasītājs būtībā ir formulējis arī saistībā ar trešo pamatu, kas attiecas uz Civildienesta noteikumu 22.a un 22.c panta pārkāpumu, un līdz ar to tas tiks izvērtēts šī trešā pamata ietvaros.

104    Attiecībā uz prasītāja pirmo iebildumu par saprātīga termiņa pārsniegšanu saistībā ar apstrīdētā lēmuma pieņemšanu, pārkāpjot Hartas 41. panta 1. punktu, jāatgādina, ka pienākums ievērot saprātīgu termiņu administratīvajā procesā ir Savienības tiesību vispārējs princips, kura ievērošanu nodrošina Savienības tiesa un kurš kā tiesību uz labu pārvaldību sastāvdaļa ir pārņemts Hartas 41. panta 1. punktā (skat. spriedumu, 2020. gada 11. novembris, AV un AW/Parlaments, T‑173/19, nav publicēts, EU:T:2020:535, 131. punkts un tajā minētā judikatūra).

105    Jautājums par to, vai administratīvā procesa ilgums ir saprātīgs, ir izvērtējams, ņemot vērā katras konkrētās lietas apstākļus, it īpaši kontekstu, kādā tā radusies, dažādos procesuālos posmus, ko ievērojusi iestāde, lietas dalībnieku uzvedību procedūras laikā, lietas sarežģītību, kā arī tās nozīmību dažādiem iesaistītajiem lietas dalībniekiem (skat. spriedumu, 2010. gada 14. septembris, AE/Komisija, F‑79/09, EU:F:2010:99, 105. punkts un tajā minētā judikatūra).

106    Šajā lietā apstrīdētā lēmuma par strīdīgo pārcelšanu citā amatā pieņemšana vairāk nekā astoņus gadus pēc pārmesto faktu norises galvenokārt ir izskaidrojama ar pirmā un otrā lēmuma par pārcelšanu citā amatā atcelšanu un ar to, ka Komisija ir atsaukusi trešo lēmumu par pārcelšanu citā amatā.

107    Kā norāda Komisija, starp šo atsaukšanu un apstrīdēto lēmumu ir pagājuši tikai četri mēneši.

108    Tomēr runa ir tikai par administratīvā procesa pēdējo posmu, kas ir bijis jāatsāk tādēļ, ka trešajā lēmumā par pārcelšanu citā amatā Komisija bija pieļāvusi kļūdu, izpildot spriedumu T‑689/16, kas pieņemts 2018. gada 13. decembrī.

109    Tomēr vairāk nekā divi gadi, kas pagājuši no sprieduma T‑689/16, kura izpilde nebija sarežģīta, līdz apstrīdētā lēmuma pieņemšanai, nav saprātīgs termiņš.

110    Tas pats attiecas uz vairāk nekā astoņu gadu termiņu, kāds pagājis starp pārmestajiem faktiem un apstrīdēto lēmumu, kas pieņemts 2021. gada 16. februārī ar atpakaļejošu spēku no 2013. gada 1. janvāra.

111    Ir taisnība, ka šis termiņš daļēji ir izveidojies pārtraukumu pārbaudes tiesā dēļ un vairākkārtējas vēstuļu apmaiņas dēļ starp prasītāju un Komisiju saistībā ar spriedumu F‑96/13 un T‑689/16 izpildi.

112    Tomēr tiesas sēdē Komisija ir atzinusi, ka trešā lēmuma par pārcelšanu citā amatā, kas pieņemts, izpildot spriedumu T‑689/16, atsaukšana bija aizkavējusi administratīvā procesa noslēgumu. Taču to kļūdu dēļ, kuras secīgi pieļāvusi Komisija un kuras konstatētas spriedumos F‑96/13 un T‑689/16, šī procedūra jau bija gara.

113    Līdz ar to apstrīdētais lēmums nav ticis pieņemts saprātīgā termiņā.

114    Šādos apstākļos jāatgādina, ka saprātīga termiņa ievērošanas principa pārkāpums parasti neattaisno administratīvā procesa noslēgumā pieņemta lēmuma atcelšanu. Proti, saprātīga termiņa principa neievērošana ietekmē administratīvā procesa spēkā esamību vienīgi tad, ja ir pagājis tik pārmērīgi ilgs laiks, ka tas var ietekmēt pašu administratīvajā procesā pieņemtā lēmuma saturu (skat. spriedumu, 2018. gada 17. maijs, Komisija/AV, T‑701/16 P, EU:T:2018:276, 46. punkts un tajā minētā judikatūra). Pretējā gadījumā šī lēmuma atcelšanas galvenās praktiskās sekas būtu neracionālas, ciktāl procedūra tiktu vēl vairāk pagarināta tādēļ, ka tā jau ir bijusi pārāk gara (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2013. gada 2. oktobris, Nardone/Komisija, F‑111/12, EU:F:2013:140, 62. punkts un tajā minētā judikatūra).

115    Šajā lietā, pretēji tam, ko norāda prasītājs, tas, ka ir pagājis tik pārmērīgi ilgs laiks, nav ietekmējis pašu apstrīdētā lēmuma saturu.

116    Proti, kā ir nospriests šī sprieduma 93. punktā, laikposms starp pārmestajiem faktiem un apstrīdētā lēmuma pieņemšanas datumu nav liedzis prasītājam izklāstīt Cilvēkresursu ĢD ģenerāldirektorei savu viedokli par strīdīgo pārcelšanu citā amatā. Tāpat, kā tas ir norādīts šī sprieduma 101. punktā, lai gan bija pagājis laiks, Cilvēkresursu ĢD ģenerāldirektores rīcībā bija visi elementi, kuri vajadzīgi, lai pieņemtu savu lēmumu.

117    Līdz ar to Hartas 41. panta 1. punktā garantētā saprātīgā termiņa pārkāpums nav pamats apstrīdētā lēmuma atcelšanai.

118    Tādējādi pirmā daļa, kas izvirzīta otrā pamata atbalstam, ir jānoraida.

b)      Par otrā pamata otro un trešo daļu – spriedumu F‑96/13 un T‑689/16 izpildi

119    Otrās daļas, kas izvirzīta otrā pamata atbalstam, nosaukums ir “Judikatūras fakti, kas nav apstrīdēti, atzīšanās, ka nav ievērots procedūras mērķis un procedūra, nav ievērots rūpības pienākums un ar ziņojošās personas statusu saistītā aizsardzība”.

120    Trešā daļa ir par “principu un normu, kas saistītas ar atpakaļejoša spēka aizliegumu un tiesisko drošību, pārkāpumu, objektivitātes (objektīvās un subjektīvās) principu pārkāpumu, vēlmi pieņemt tādu pašu lēmumu ar tādu pašu tvērumu un tādu pašu pamatojumu tai vietā, lai saprātīgā termiņā un efektīvā veidā kompensētu iespējas ievērot prasītāja procesuālās tiesības zudumu”.

121    Šajās divās daļās, kuras Vispārējā tiesa izskatīs kopā, prasītājs izdara virkni konstatējumu un norāda vairākus pārkāpumus attiecībā uz veidu, kādā Komisija ir izpildījusi spriedumus F‑96/13 un T‑689/16.

122    Abu daļu pamatojumam izvirzītie argumenti atkārtojas un, neņemot vērā izņēmuma gadījumus, nav konkrēti saistīti ar pārkāpumiem, kuri norādīti daļu nosaukumos. Tomēr ir iespējams identificēt divas argumentu virknes.

123    Pirmā argumentu virkne, kuru izvirzījis prasītājs, var tikt sasaistīta ar procedūras nepareizu izmantošanu, rūpības pienākuma neievērošanu un objektivitātes principa pārkāpumu.

124    Ar otro argumentu virkni tiek pamatots atpakaļejoša spēka aizlieguma principa un LESD 266. panta pārkāpums un ziņojošajai personai piešķirtās aizsardzības neievērošana.

125    Vispirms ir jāizvērtē šī otrā argumentu virkne.

1)      Par atpakaļejoša spēka aizlieguma un tiesiskās drošības principu pārkāpumu, LESD 266. panta pārkāpumu, kā arī ziņotājam piešķirtās aizsardzības neievērošanu saistībā ar spriedumu F‑96/13 un T‑689/16 izpildi

126    Prasītājs būtībā apgalvo, ka Komisija nav paskaidrojusi iemeslus, kuru dēļ, pieņemot apstrīdēto lēmumu, tā ir atkāpusies no atpakaļejoša spēka aizlieguma principa, lai gan tai vairs nebija iespējams izskatīt tik senu un galīgi pabeigtu situāciju, it īpaši, ievērojot to procesuālo garantiju aizsardzību, kas saistītas ar viņa ziņotāja statusu. Spriedumu F‑96/13 un T‑689/16 izpilde tātad nozīmēja atteikšanos no strīdīgās pārcelšanas citā amatā un atlīdzības izmaksāšanu prasītājam.

127    Komisija apstrīd prasītāju argumentus kā nepieņemamus vai nepamatotus.

128    Šajā ziņā jāatgādina pastāvīgā judikatūra, saskaņā ar kuru, lai ievērotu atceļoša sprieduma prasības un lai to pilnībā izpildītu, iestādei ir jāievēro ne vien sprieduma rezolutīvā daļa, bet arī motīvu daļa, uz kuru balstoties ir taisīts šis spriedums un kura veido nepieciešamo pamatojumu tajā ziņā, ka motīvu daļa ir vajadzīga, lai noteiktu precīzu rezolutīvajā daļā nolemtā nozīmi. Proti, būtībā tieši motīvu daļa ir tā, kurā, pirmkārt, ir identificēta konkrētā norma, kas ir uzskatīta par prettiesisku, un, otrkārt, ir parādīti precīzi rezolutīvajā daļā konstatētā prettiesiskuma iemesli, kuri attiecīgajai iestādei ir jāņem vērā, aizstājot atcelto aktu. Turklāt LESD 266. pantā ir noteikts, ka attiecīgajai iestādei ir jāpārliecinās, vai jebkurā aktā, ar kuru ir paredzēts aizstāt atcelto tiesību aktu, nav pieļauti tie paši pārkāpumi, kas ir norādīti spriedumā, ar kuru ir atcelts tiesību akts. Šie principi visstingrāk ir piemērojami tad, ja attiecīgais spriedums par atcelšanu ir ieguvis res judicata spēku (skat. spriedumu, 2010. gada 10. novembris, ITSB/Simões Dos Santos, T‑260/09 P, EU:T:2010:461, 70. punkts un tajā minētā judikatūra).

129    Lai izpildītu pienākumu, kas iestādei noteikts LESD 266. pantā, tai ir jāveic konkrēti pasākumi, ar kuriem var novērst prettiesiskumu, kas pieļauts pret attiecīgo personu. Tādējādi saskaņā ar judikatūru, lai izvairītos no šī pienākuma, tā nevar atsaukties uz praktiskām grūtībām, kādas varētu rasties prasītāja tādas tiesiskās situācijas atjaunošanas dēļ, kādā viņš bijis pirms atceltā akta pieņemšanas (skat. spriedumu, 2014. gada 8. decembris, Cwik/Komisija, F‑4/13, EU:F:2014:263, 79. punkts un tajā minētā judikatūra).

130    Tikai pakārtoti, ja saistībā ar atceļoša sprieduma izpildi rodas būtiski šķēršļi, attiecīgā iestāde var izpildīt savus pienākumus, pieņemot jebkādu lēmumu, ar kuru tiek taisnīgi kompensēta nelabvēlīgā situācija, kas ieinteresētajai personai ir radusies atceltā lēmuma dēļ. Šajā saistībā administrācija var ar to sākt dialogu, lai panāktu vienošanos, piedāvājot tai taisnīgu kompensāciju par prettiesiskumu, no kura tā ir cietusi (skat. spriedumu, 2014. gada 8. decembris, Cwik/Komisija, F‑4/13, EU:F:2014:263, 80. punkts un tajā minētā judikatūra).

131    Visbeidzot no šī sprieduma 80. punktā atgādinātās judikatūras izriet, ka lēmuma atcelšanai ir atpakaļejošs spēks, kas liek iestādei pieņemt lēmumu, ņemot vērā datumu, kurā ir ticis pieņemts atceltais lēmums. Tomēr šis jautājums ir jānošķir no jautājuma par atpakaļejošu spēku, kāds ir jaunajam lēmumam, kuru administrācija ir pieņēmusi, lai aizstātu atcelto aktu. Proti, saskaņā ar tiesisko situāciju drošības principam, kas ir Savienības tiesību vispārējs princips, parasti pretrunā ir tas, ka tiesību akta piemērojamības laikā sākuma termiņš ir noteikts pirms tā publicēšanas dienas. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru izņēmuma kārtā tas var būt citādi gadījumā, kad to prasa sasniedzamais mērķis un kad ieinteresēto personu tiesiskā paļāvība ir atbilstoši ņemta vērā (skat. spriedumu, 2014. gada 5. septembris, Éditions Odile Jacob/Komisija, T‑471/11, EU:T:2014:739, 102. punkts un tajā minētā judikatūra). Šī paļāvība rodas, kad administrācija ieinteresētajai personai ir devusi konkrētus, beznosacījumu un saskaņotus solījumus no pilnvarotiem un ticamiem avotiem, kas tai ir radījuši pamatotas cerības. Turklāt šiem solījumiem ir jāatbilst Civildienesta noteikumu normām un vispārpiemērojamām tiesību normām (skat. spriedumu, 2013. gada 7. novembris, Cortivo/Parlaments, F‑52/12, EU:F:2013:173, 85. punkts un tajā minētā judikatūra).

132    Šajā lietā, pretēji tam, ko apgalvo Komisija, pamats par LESD 266. panta pārkāpumu ir pietiekami izskaidrots prasības pieteikumā, ievērojot Reglamenta 76. panta d) punktā noteiktos pienākumus. Tātad šis iebildums ir pieņemams.

133    Saskaņā ar principiem, kuri ir atgādināti šī sprieduma 128. un 129. punktā, spriedumi F‑96/13 un T‑689/16 Komisijai bija jāizpilda, ievērojot ne tikai to rezolutīvās daļas, bet arī motīvu daļas, uz kurām balstoties tika taisīti šie spriedumi un kuras veidoja to nepieciešamo pamatojumu, novēršot attiecībā uz prasītāju pieļauto prettiesiskumu un izvairoties no tā, ka jaunajā lēmumā tiktu pieļauti tie paši pārkāpumi, kādi ir norādīti šajos spriedumos.

134    Taču spriedumā F‑96/13 Savienības tiesa ir vienīgi konstatējusi prasītāja tiesību uz aizstāvību pārkāpumu apstākļos, kuri ir atgādināti šī sprieduma 82. punktā, un tas ir izraisījis pirmā lēmuma par pārcelšanu citā amatā atcelšanu. Attiecībā uz spriedumu T‑689/16 – Savienības tiesa ir tikai norādījusi uz ĢD HR.B4 nodaļas vadītājas kompetences neesamību pieņemt otro lēmumu par pārcelšanu citā amatā.

135    Tādējādi saistībā ar spriedumu F‑96/13 un T‑689/16 izpildi Cilvēkresursu ĢD ģenerāldirektorei, rīkojoties kompetentās iecēlējinstitūcijas statusā, bija jāpārbauda prasītāja situācija pirmā lēmuma par pārcelšanu citā amatā pieņemšanas datumā, dodot viņam iespēju izteikt savu viedokli par apgalvoto saspīlējumu un secinājumiem, kādus viņa bija paredzējusi no tā izdarīt, rīkojoties kompetentās iecēlējinstitūcijas statusā, proti, par strīdīgo pārcelšanu citā amatā ar atpakaļejošu spēku no 2013. gada 1. janvāra.

136    Uzklausījusi prasītāju, Cilvēkresursu ĢD ģenerāldirektore ir apstiprinājusi, ka delegācijā piedzīvotais saspīlējums bija izraisījis aizvien neizturamāku attiecību situāciju un ka strīdīgā pārcelšana citā amatā bija pamatota. Līdz ar to, pēc viņas domām, bija jāapstiprina pirmais lēmums par pārcelšanu citā amatā un jānokārto prasītāja administratīvā situācija. Šis mērķis prasīja, lai apstrīdētajam lēmumam būtu atpakaļejošs spēks saskaņā ar judikatūru, kas ir atgādināta šī sprieduma 131. punktā.

137    Pretēji tam, ko apgalvo prasītājs, nenorādot precīzus argumentus šajā nolūkā, ar šo atpakaļejošo spēku tiesiskās drošības princips nav ticis pārkāpts, jo kopš 2012. gada nedz Savienības tiesa, nedz administrācija nekad nav apšaubījušas strīdīgās pārcelšanas citā amatā pamatotību un a fortiori nav devušas prasītājam precīzus, beznosacījumu un saskaņotus solījumus, kas var radīt tiesisko paļāvību, atbilstoši šī sprieduma 131. punktā minētajai judikatūrai.

138    Līdz ar to apstrīdētajam lēmumam varēja būt atpakaļejošs spēks, ievērojot šī sprieduma 131. punktā atgādinātos kritērijus.

139    Turklāt jānorāda, ka saistībā ar spriedumu F‑96/13 un T‑689/16 izpildi neradās būtiski šķēršļi šī sprieduma 130. punktā minētās judikatūras izpratnē. Proti, kā tas ir norādīts šī sprieduma 93. un 101. punktā, tas, ka bija pagājis laiks, nav liedzis prasītājam pilnībā izmantot savas tiesības tikt uzklausītam no Cilvēkresursu ĢD ģenerāldirektores puses un arī pēdējai minētajai iegūt visus konteksta elementus, lai spriestu par strīdīgajiem faktiem, un tādējādi Komisija varēja novērst šajos spriedumos norādītās nelikumības, pieņemot jaunu lēmumu, un tai nebija jāizmaksā taisnīga atlīdzība prasītājam. Tādējādi apstrīdētais lēmums ir ticis pieņemts, ievērojot LESD 266. pantu.

140    Visbeidzot prasītājs nepaskaidro iemeslus, kuru dēļ tas, ka, izpildot spriedumus F‑96/13 un T‑689/16, ir jāpārbauda tik sena situācija, negarantējot ar viņa ziņotāja statusu saistīto procesuālo garantiju aizsardzības ievērošanu.

141    Pamatojoties uz minēto, šī otrā argumentu virkne, ko prasītājs izvirzījis otrā pamata otrās un trešās daļas pamatojumam, ir jānoraida.

2)      Par procedūras nepareizu izmantošanu, rūpības pienākuma neievērošanu un objektivitātes principa pārkāpumu

142    Lai pamatotu šī sprieduma 123. punktā norādīto pirmo argumentu virkni, kas ir saistīta ar procedūras nepareizu izmantošanu, rūpības pienākuma neievērošanu un objektivitātes principa pārkāpumu, prasītājs norāda, ka, izpildot spriedumus F‑96/13 un T‑689/16, Komisijai nekad neesot bijis pat visniecīgākā nodoma pārskatīt savu nostāju attiecībā uz strīdīgo pārcelšanu citā amatā.

143    Pēc prasītāja domām, apstrīdētā lēmuma saturs jau no paša sākuma bija paziņots vēstuļu apmaiņā, kas notikusi pirms tā pieņemšanas. Ņemot vērā notikušu faktu, Cilvēkresursu ĢD ģenerāldirektore esot tikai pieņēmusi to pašu lēmumu ar atpakaļejošu spēku, oficiāli apstiprinot pārcelšanu citā amatā, kas kopš 2013. gada 1. janvāra esot bijusi nelikumīga. Par to liecinot nepieciešamība “nokārtot” prasītāja administratīvo situāciju, kas minēta apstrīdētajā lēmumā, fakts, ka pirmais lēmums par pārcelšanu citā amatā bija jāformalizē pēc tā pieņemšanas 2012. gada 20. novembrī, kā arī Komisijas apgalvojums Savienības tiesā lietā T‑689/16, ka ir “maz ticams”, ka 2015. gadā Cilvēkresursu ĢD ģenerāldirektore būtu pieņēmusi atšķirīgu lēmumu salīdzinājumā ar lēmumu, ko pieņēmusi ĢD HR.B4 nodaļas vadītāja. Prasītājs uzskata, ka pieprasītais atpakaļejošais spēks ir ietekmējis akta piemērojamību, nevis otrādi. Komisija neesot konkrēti rūpējusies par mērķi, kāds tiek īstenots ar “procesuālajiem posmiem, kas noteikti” spriedumos F‑96/13 un T‑689/16, it īpaši, ļaut prasītājam reāli iegūt iespēju ietekmēt iecēlējinstitūciju objektīvas un neatkarīgas analīzes ietvaros. Šajā lietā prasītājs esot uzklausīts tikai formāli.

144    Šajā ziņā uzreiz ir jānorāda, ka prasītājs būtībā izvirza vienus un tos pašus argumentus visu apgalvoto pārkāpumu pamatošanai, lai gan jēdzieniem “objektivitāte”, “procedūras nepareiza izmantošana” un “rūpības pienākums” ir ļoti precīza piemērošanas joma.

145    Objektivitātes prasība ietver, no vienas puses, subjektīvo objektivitāti tādā nozīmē, ka nevienam attiecīgās iestādes darbiniekam, kas ir atbildīgs par lietu, nedrīkst pastāvēt personīgs pieņēmums vai aizspriedumi, un subjektīvā objektivitāte tiek prezumēta, kamēr nav pierādīts pretējais, un, no otras puses, objektīvo objektivitāti tādā nozīmē, ka iestādei ir jāsniedz pietiekamas garantijas, lai varētu tikt izslēgtas jebkādas leģitīmas šaubas (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 16. jūnijs, PL/Komisija, T‑586/19 P, nav publicēts, EU:C:2021:370, 107. un 110. punkts un tajos minētā judikatūra).

146    Jēdziens “pilnvaru nepareiza izmantošana” attiecas uz situāciju, kurā administratīvā iestāde izmanto savas pilnvaras citam mērķim, nevis tam, kuram tās tai ir piešķirtas. Lēmumā pilnvaru nepareiza izmantošana ir pieļauta tikai tad, ja, pamatojoties uz objektīvām, atbilstīgām un saskanīgām norādēm, ir konstatējams, ka tas ir ticis pieņemts, lai īstenotu citus mērķus, nevis tos, uz kuriem ir izdarīta atsauce (skat. spriedumu, 2013. gada 19. jūnijs, BY/EASA, F‑81/11, EU:F:2013:82, 69. punkts un tajā minētā judikatūra).

147    Visbeidzot administrācijas rūpības pienākums attiecībā uz saviem darbiniekiem atspoguļo publiskas iestādes un civildienesta darbinieku attiecībās Civildienesta noteikumos radīto savstarpējo tiesību un pienākumu līdzsvaru. Šis pienākums, kā arī labas pārvaldības princips it īpaši nozīmē, ka kompetentā iestāde, kad tā lemj par ierēdņa situāciju, ņem vērā visus apstākļus, kas var ietekmēt tās lēmumu, un tādējādi tā ņem vērā ne tikai dienesta, bet arī attiecīgā ierēdņa intereses (skat. spriedumu, 2003. gada 25. jūnijs, Pyres/Komisija, T‑72/01, EU:T:2003:176, 77. punkts un tajā minētā judikatūra).

148    Prasītāja argumenti ir jāizvērtē, ņemot vērā šos principus.

149    Pirmām kārtām, Cilvēkresursu ĢD ģenerāldirektorei nevar pārmest, ka vēstuļu apmaiņās, kuras ir atgādinātas šī sprieduma 19.–24. punktā, viņa ir izklāstījusi lēmuma, kuru tā paredzēja pieņemt, saturu. Proti, tas, ka administrācija nepaziņoja šo informāciju pirms pirmā lēmuma par pārcelšanu citā amatā pieņemšanas, ir pamatojis to, ka Savienības tiesa šo lēmumu ir atcēlusi spriedumā F‑96/13 prasītāja tiesību uz aizstāvību pārkāpuma dēļ.

150    Otrām kārtām, vārda “nokārtošana” izmantošana apstrīdētajā lēmumā nenorāda nedz uz Cilvēkresursu ĢD ģenerāldirektores personīgo pieņēmumu vai aizspriedumiem, nedz arī uz procedūras nepareizas izmantošanas esamību. Proti, nelikumības pirmajā un otrajā lēmumā par pārcelšanu citā amatā, kuras Savienības tiesa ir konstatējusi spriedumos F‑96/13 un T‑689/16, attiecās nevis uz strīdīgās pārcelšanas citā amatā pamatotību, bet gan uz šo lēmumu pieņemšanas nosacījumiem. Lai gan Savienības tiesa šajās lietās nav izslēgusi atšķirīga lēmuma pieņemšanu, izpildot tās spriedumus, ar to bija jānovērš konstatētās nelikumības atbilstoši judikatūrai, kas atgādināta šī sprieduma 128. un 129. punktā.

151    Trešām kārtām, pirmā lēmuma par pārcelšanu citā amatā pieņemšanas nosacījumi, kas spriedumā F‑96/13 tika atzīti par prettiesiskiem, neietekmē apstrīdētā lēmuma pieņemšanas nosacījumus. Turklāt šis lēmums tika pieņemts, lai novērstu konstatētās nelikumības.

152    Ceturtām kārtām, Komisijas apgalvojums lietā T‑689/16, ka ir maz ticams, ka 2015. gadā Cilvēkresursu ĢD ģenerāldirektore būtu pieņēmusi lēmumu, kas atšķiras no ĢD HR.B4 nodaļas vadītājas pieņemtā lēmuma, ir tikai tās juridiskā dienesta nostāja tiesvedībā Vispārējā tiesā, kas turklāt neizslēdz citādu iznākumu.

153    Visbeidzot, runājot par prasītāja argumentu, ka Cilvēkresursu ĢD ģenerāldirektore viņu esot uzklausījusi tikai formāli, tas nav balstīts ne uz vienu objektīvu norādi.

154    Gluži pretēji, ir konstatējams, kā tas ir norādīts šī sprieduma 85. punktā, ka prasītājs trīs reizes tika aicināts iesniegt savus apsvērumus par Cilvēkresursu ĢD ģenerāldirektores nodomu nokārtot viņa administratīvo situāciju, apstiprinot strīdīgo pārcelšanu citā amatā.

155    Līdz ar to pirmā argumentu virkne, ko prasītājs ir izvirzījis otrās un trešās daļas pamatošanai, nav pamatota.

156    Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, otrais pamats ir jānoraida.

4.      Par trešo pamatu – Civildienesta noteikumu 22.a panta pārkāpumu, pienākuma sniegt palīdzību un rūpības pienākuma neizpildi, Civildienesta noteikumu 22.c panta pārkāpumu, rūpības, neitralitātes, neatkarības un objektivitātes pienākumu neizpildi, tiesību uz to, ka prasītāja lieta tiek izskatīta taisnīgi, pārkāpumu un viņa tiesiskās paļāvības pārkāpumu, kā arī procedūras nepareizu izmantošanu

157    Šis pamats ir sadalīts četrās daļās, no kurām pirmā daļa attiecas uz Civildienesta noteikumu 22.c panta pārkāpumu, otrā daļa – uz rūpības pienākuma neizpildi, trešā daļa – uz kompetentās iecēlējinstitūcijas objektivitātes, neatkarības un neitralitātes principu pārkāpumu, kā arī vienlīdzīgas attieksmes un diskriminācijas aizlieguma principu pārkāpumu un ceturtā daļa – uz noteikumu par pierādīšanas pienākumu, kuri paredzēti Pamatnostādnēs par trauksmes celšanu, pārkāpumu.

158    Iesākumā jānorāda, tāpat kā to dara Komisija, ka, lai gan šī pamata nosaukumā ir norādīts uz pienākuma sniegt palīdzību neizpildi, tās pamatošanai prasības pieteikumā nav sniegta nekāda argumentācija. Tātad šis iebildums neatbilst Reglamenta 76. panta d) punktā noteiktajām prasībām un līdz ar to ir jāatzīst par nepieņemamu. Tas pats attiecas uz iebildumu par prasītāja tiesiskās paļāvības pārkāpumu. Šis pārkāpums ir minēts pamata nosaukumā, bet prasības pieteikumā tas nav pietiekami skaidri izklāstīts.

159    Kad ir sniegti šie precizējumi, vispirms ir jāanalizē pirmā un ceturtā daļa, kuras prasītājs ir izvirzījis, lai pamatotu trešo pamatu, un pēc tam jāizvērtē abas pārējās daļas.

a)      Par trešā pamata pirmo daļu – Civildienesta noteikumu 22.c panta pārkāpumu

160    Prasītājs apgalvo, ka Civildienesta noteikumu 22.c pantā Komisijai ir noteikts pienākums pieņemt noteikumus par tādu sūdzību konfidenciālu izskatīšanu, kuras iesniegusi persona, kurai ir ziņotāja statuss, ja tā uzskata, ka ir cietusi no represijām. Pēc prasītāja domām, ar šiem noteikumiem ir paredzēts aptvert trīs aspektus, kas norādīti minēto Civildienesta noteikumu 22.c panta otrajā daļā. Tomēr neesot neviena noteikuma, kas ietvertu šos trīs aspektus. Vienīgie noteikumi, kurus Komisija esot pieņēmusi, pamatojoties uz Civildienesta noteikumu 22.c pantu, attiecas uz izskatīšanas termiņiem, pierādīšanas pienākumu un ģenerāldirektores kompetenci, nevis uz dienestiem, lai pieņemtu lēmumu, rīkojoties iecēlējinstitūcijas statusā.

161    Prasītājs piebilst, ka Civildienesta noteikumu 22.c pantā garantētā ziņotāju lūgumu individuāla izskatīšana prasa, lai kompetentā iecēlējinstitūcija rīkotos viena pati bez dienestu palīdzības un lai ziņotājs tiktu aizsargāts, izvairoties no tā, ka uz to attiektos tādi paši noteikumi kā uz citiem ierēdņiem vai darbiniekiem un tai būtu sistemātiski jāizpauž savs ziņotāja statuss un tā pamatojums.

162    Komisija apstrīd prasītāja argumentus.

163    Iesākumā jānorāda, ka netiek apstrīdēts, ka, pieņemot apstrīdēto lēmumu, bija jāievēro Civildienesta noteikumu 22.c pants.

164    Civildienesta noteikumu 22.c pantā ir noteikts:

“Saskaņā ar 24. un 90. pantu katra iestāde paredz procedūru ierēdņu sūdzību izskatīšanai par to, kāda attieksme pret viņiem tika izrādīta pēc tam, kad viņi izpildīja savas saistības saskaņā ar 22.a vai 22.b pantu, vai šo saistību izpildes rezultātā. Attiecīgā iestāde nodrošina, ka šādas sūdzības izskata konfidenciāli un, ja to nosaka apstākļi, pirms 90. pantā noteikto termiņu beigām.

Katras iestādes iecēlējinstitūcija paredz iekšējus noteikumus inter alia par:

–        informācijas sniegšanu 22.a panta 1. punktā vai 22.b pantā minētajiem ierēdņiem par to, kā tiek izskatīti jautājumi, par kuriem viņi ziņojuši,

–        minēto ierēdņu likumīgo interešu un privātuma aizsardzību, un

–        šā panta pirmajā daļā minēto sūdzību izskatīšanas procedūru.”

165    Civildienesta noteikumu 22.c pants tika ieviests ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES, Euratom) Nr. 1023/2013 (2013. gada 22. oktobris), ar ko groza Eiropas Savienības Civildienesta noteikumus un Eiropas Savienības Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtību (OV 2013, L 287, 15. lpp.), ar mērķi katras iestādes iecēlējinstitūcijām noteikt pienākumu paredzēt iekšējos noteikumus, lai sniegtu garantijas ziņotājiem, tostarp par sūdzību izskatīšanas procedūru attiecībā uz to, kāda attieksme pret tām tikusi izrādīta pēc tam, kad tās ir izpildījuši savus pienākumus saskaņā ar Civildienesta noteikumu 22.a un 22.b pantu, vai šo pienākumu izpildes rezultātā.

166    Pretēji tam, ko apgalvo prasītājs, Civildienesta noteikumu 22.c panta otrajā daļā nav prasīts, lai visi ziņotājiem piemērojamie noteikumi, tostarp tad, ja tie iesniedz sūdzības, būtu paredzēti vienā aktā.

167    Attiecībā uz Komisiju – dažas garantijas, kas minētas Civildienesta noteikumu 22.c pantā, jau pirms šīs tiesību normas stāšanās spēkā bija paredzētas Pamatnostādnēs par trauksmes celšanu.

168    Šajās pamatnostādnēs ir minēti vairāki ziņojošo personu aizsardzības pasākumi, kuru vidū ir minēta ziņotāja identitātes konfidencialitāte, ko Komisija apņemas ievērot. Saskaņā ar šo noteikumu tās personvārds netiek atklāts ne personām, kas potenciāli ir iesaistītas nelikumīgās darbībās, ne arī jebkurai personai, kurai tas nav noteikti jāzina, izņemot, ja ziņotājs personīgi atļauj izpaust savu identitāti vai ja runa ir par prasību kriminālvajāšanas ietvaros, kas varētu izrietēt no šīm darbībām. Noteikumi, kas reglamentē pierādīšanas pienākumu, kuri minēti šī sprieduma 57. punktā un uz kuriem atsaucas prasītājs, arī ir paredzēti kā ziņojošo personu aizsardzības pasākums. Turklāt ir precizēts, ka, lai Komisija varētu veikt aizsardzības pasākumus, attiecīgajam darbiniekam ir jāinformē iestāde, ka viņš ir ziņotājs.

169    Šī sprieduma 63. punktā minētajā Komisijas lēmumā par iecēlējinstitūciju/institūciju, kura ir pilnvarota noslēgt darba līgumus, arī ir paredzēti īpaši noteikumi attiecībā uz lēmumiem par ierēdņa, kurš ziņojis par darbības traucējumiem saskaņā ar šajā ziņā paredzētajām procedūrām, pārcelšanu citā amatā. Kā izriet no sprieduma T‑689/16 47. un 48. punkta, šādus lēmumus var pieņemt tikai Cilvēkresursu ĢD ģenerāldirektore bez deleģējuma. Kā tas ir norādīts šī sprieduma 63. punktā, Komisijas lēmumā par iecēlējinstitūciju/institūciju, kura ir pilnvarota noslēgt darba līgumus, ir noteikta arī par Cilvēkresursu ĢD atbildīgā Komisijas locekļa kompetence lemt par sūdzībām, ko šis ierēdnis ir iesniedzis pret lēmumu par pārcelšanu citā amatā.

170    Šos noteikumus papildina Administratīvais paziņojums Nr. 79‑2013, kas minēts šī sprieduma 37. punktā. Ar šo pēdējo minēto dokumentu ĢD HR.D 2 (tagad – ĢD HR.E2) nodaļai ir piešķirta kompetence izskatīt visus lūgumus un sūdzības, tostarp tos, kurus iesniegušas ziņojošās personas, lai kompetentā iecēlējinstitūcija pieņemtu lēmumu. Šajā paziņojumā ir paredzēts, ka uz sūdzībām, kas iesniegtas, balstoties uz Civildienesta noteikumu 22.c pantu, ja to pamato apstākļi, ir jāsniedz pamatota atbilde termiņā, kas ir īsāks nekā tas, kurš paredzēts Civildienesta noteikumu 90. pantā. Tāpat ir paredzēts, ka sūdzības par sensitīviem jautājumiem netiek apspriestas starpdienestu konsultācijās.

171    Šos noteikumus papildina arī noteikumi, kas ietverti šī sprieduma 35. punktā minētajā paziņojumā par konfidencialitāti attiecībā uz personas datu aizsardzību. Saskaņā ar šo paziņojumu, kurā arī ir atsauce uz Civildienesta noteikumu 22.c pantu, piekļuvi sūdzībā ietvertajiem personas datiem piešķir tikai tiem pilnvarotiem darbiniekiem, kuriem tā ir noteikti vajadzīga. Ir ieviesti tādi personas datu aizsardzības mehānismi kā ierobežota Cilvēkresursu un drošības ĢD piekļuve ĢD HR.E2 nodaļas cietajam diskam. Turklāt jāatgādina, ka šīs nodaļas locekļiem ir saistošs konfidencialitātes un diskrētuma pienākums.

172    Visbeidzot jānorāda, ka ziņotājs sūdzību var iesniegt, kā tas ir noticis šajā lietā, izmantojot veidlapu, kurā ir atsauce uz Civildienesta noteikumu 22.c pantu. Atsauce uz šo tiesību normu sūdzības veidlapā ļauj ĢD HR.E2 nodaļai jau kopš tās iesniegšanas brīža identificēt tās sensitīvo raksturu un nodrošināt, ka attiecībā uz ziņojošajām personām tiek ievēroti aizsardzības pasākumi, kuri ir atgādināti šī sprieduma 165.–171. punktā.

173    No tā izriet, ka, pretēji tam, ko apgalvo prasītājs, Komisija ir pieņēmusi īpašus noteikumus par ziņotāju sūdzību izskatīšanu atbilstoši Civildienesta noteikumu 22.c pantam.

174    Attiecībā uz prasītāja argumentu, ka kompetentajai iecēlējinstitūcijai esot bijis jārīkojas bez dienestu palīdzības, šāda prasība nav noteikta nedz Civildienesta noteikumu 22.c pantā, nedz kādos no iekšējiem noteikumiem, kuri minēti šī sprieduma 167.–172. punktā. Turklāt ar šiem noteikumiem ir pietiekami aizsargāta ziņotāja identitātes konfidencialitāte.

175    Visbeidzot attiecībā uz prasītāja argumentu, ka aizsardzības, kas piešķirta personām, kuras ir ziņojušas par darbības traucējumiem, mērķis esot izvairīties no tā, ka tām ir pienākums sistemātiski izpaust savu ziņotāja statusu un tā pamatojumu jebkurai personai, kas ir atbildīga par sūdzību izskatīšanu, – noteikumos, kuri ir atgādināti šī sprieduma 168.–172. punktā, nav prasīts, lai šīs personas detalizēti aprakstītu darbības traucējumus, par kuriem viņas ir ziņojušas savās sūdzībās. Savukārt, kā norādīts Pamatnostādnēs par trauksmes celšanu, šīm personām par sevi kā ziņojošajām personām ir jāinformē iestāde, lai dienesti varētu nodrošināt aizsardzības pasākumus, kuri paredzēti saskaņā ar Civildienesta noteikumu 22.c pantu pieņemtajos noteikumos.

176    Ņemot vērā šos apsvērumus, trešā pamata pirmā daļa ir jānoraida.

b)      Par trešā pamata ceturto daļu – noteikumu par pierādīšanas pienākumu, kuri ir paredzēti Pamatnostādnēs par trauksmes celšanu, pārkāpums

177    Prasītājs apgalvo, ka saskaņā ar Pamatnostādņu par trauksmes celšanu 3. punktu tieši personai, kas veic nelabvēlīgu pasākumu attiecībā uz ziņotāju, ir jāpierāda, ka nepastāv nekāda saikne starp informāciju, kas sniegta saskaņā ar Civildienesta noteikumu 22.a pantā noteiktajām saistībām, un šo pasākumu. Taču, vēloties noregulēt agrāku laikposmu, Komisija nekad neesot mēģinājusi aizsargāt prasītāju pret strīdīgo pārcelšanu citā amatā, lai gan tā bija ļoti kaitējoša.

178    Komisija lūdz noraidīt prasītāja argumentus kā nepieņemamus vai nepamatotus.

179    Iesākumā jānorāda, ka prasītājs nav atsaucies uz acīmredzamas kļūdas vērtējumā esamību, lai apstrīdētu konstatējumu, kas izdarīts apstrīdētajā lēmumā, par iekšējiem attiecību sarežģījumiem delegācijā.

180    Turpretī prasītājs apgalvo, ka noteikumi par pierādīšanas pienākumu, kuri paredzēti Pamatnostādnēs par trauksmes celšanu, ir tikuši pārkāpti tādēļ, ka Cilvēkresursu ĢD ģenerāldirektore nav pierādījusi saiknes neesamību starp strīdīgo pārcelšanu citā amatā un viņa ziņojumiem.

181    Jānorāda, ka Komisija neapstrīd, ka šī sprieduma 57. punktā minētie noteikumi, kuri reglamentē pierādīšanas pienākumu un kuri paredzēti Pamatnostādņu par trauksmes celšanu 3. punktā, ir piemērojami šajā lietā.

182    Pamatnostādņu par trauksmes celšanu 3. punktā ir noteikts:

“Ikviens darbinieks, kurš ziņo par smagu pārkāpumu, tiek aizsargāts pret represijām, ja viņš rīkojas labticīgi un saskaņā ar šo pamatnostādņu noteikumiem. Attiecībā uz pierādīšanas pienākumu personai, kas veic nelabvēlīgu pasākumu attiecībā uz ziņojošo personu, ir jāpierāda, ka šī pasākuma pamatā ir citi iemesli, nevis paziņojums par darbības traucējumiem.”

183    Līdz ar to ir jāpārbauda, vai Cilvēkresursu ĢD ģenerāldirektore ir juridiski pietiekami pierādījusi, ka strīdīgā pārcelšana citā amatā bija pamatota ar citiem iemesliem, nevis ar to, ka prasītājs bija ziņojis par darbības traucējumiem.

184    Apstrīdētajā lēmumā, kas papildināts ar lēmumu, ar kuru daļēji ir noraidīta sūdzība, strīdīgā pārcelšana citā amatā ir pamatota ar iekšējiem attiecību sarežģījumiem, kas izrietēja no vairākām elektroniskā pasta vēstulēm laikposmā no 2012. gada 18. septembra līdz 13. novembrim. Atbildot uz sūdzību, ir norādīts, ka strīdīgā pārcelšana citā amatā nebija pamatota ar prasītāja 2012. gadā sniegtajiem ziņojumiem. Turklāt ir minētas savstarpējo attiecību problēmas starp prasītāju un viņa kolēģiem.

185    Šajā ziņā ir konstatējams, ka, lai gan prasītāja 2012. gada 3. oktobra ziņojums varēja apgrūtināt attiecības starp viņu, viņa priekšnieku un kolēģiem, šajā gadījumā jautājums bija par savstarpējo attiecību un attieksmes problēmām, kas radušās delegācijā pirms šīs paziņošanas un kas varēja pamatot strīdīgo pārcelšanu citā amatā atbilstoši judikatūrai, kas atgādināta šī sprieduma 52. un 53. punktā.

186    Kā to norādījusi Komisija, šīs problēmas it īpaši ir uzsvērtas elektroniskā pasta vēstulē, kuru delegācijas vadītājs bija nosūtījis prasītājam 2012. gada 18. septembrī un kura minēta 2015. gada 15. oktobra sanāksmē (skat. šī sprieduma 12. punktu).

187    Šajā elektroniskā pasta vēstulē delegācijas vadītājs ir norādījis prasītājam, ka jau otro reizi īsā laikposmā viņš saviem kolēģiem pieprasa atvainoties. Delegācijas vadītājam radās jautājums, kāpēc šie kolēģi izsaka konkrētus komentārus, un viņš atgādināja prasītājam, ka cieņa ir divvirzienu ceļš, dodot mājienu, ka šajā ziņā viņam pašam var izteikt pārmetumus. Turklāt viņš ir aizstāvējis personu, kurai prasītājs bija pieprasījis atvainoties. Tādējādi, lai gan konteksts, uz kuru ir atsauce elektroniskā pasta vēstulē, nav identificējams, tikai to izlasot, tas ļauj konstatēt tādu savstarpējo attiecību problēmu esamību, kas skārušas delegāciju un radušās pirms ziņošanas.

188    Tāpat 2012. gada 12. novembra elektroniskā pasta vēstulē, kas adresēta prasītājam un kas arī ir minēta 2015. gada 15. oktobra sanāksmes laikā (skat. šī sprieduma 12. punktu), delegācijas vadītājs ir norādījis uz saziņas problēmām, kā arī vairāku kolēģu sūdzībām, saskaņā ar kurām prasītājs bija izrādījis neatbilstošu verbālu un neverbālu attieksmi. Šajā elektroniskā pasta vēstulē delegācijas vadītājs arī ir lūdzis prasītāju nekavējoties mainīt savu attieksmi, uzvedību, kā arī komunicēšanas veidu.

189    No šīm elektroniskā pasta vēstulēm izriet, ka starpgadījumi bija saistīti ar prasītāja attieksmi un nebija izolēti un ka viņš vairākkārt ir bijis brīdināts par šiem attiecību sarežģījumiem.

190    Pamatojoties uz šiem elementiem, Komisija ir izpildījusi pierādīšanas pienākumu, kas tai bija uzlikts saskaņā ar šī sprieduma 181. un 182. punktā atgādinātiem noteikumiem, kuri pierādot, ka strīdīgās pārcelšanas citā amatā pamatā bija citi iemesli, nevis prasītāja paziņojums par darbības traucējumiem saskaņā ar Civildienesta noteikumu 22.a pantu.

191    Tādēļ trešā pamata ceturtā daļa nav pamatota un ir jānoraida.

c)      Par trešā pamata otro daļu – rūpības pienākuma neizpildi

192    Prasītājs apgalvo, ka, pārceļot viņu pārāk daudzos secīgos amatos, kas viņam tika izveidoti kopš 2013. gada, ir tikušas ņemtas vērā tikai dienesta intereses, lai gan arī viņa personiskās intereses un ziņotāja statuss esot bijis jāņem vērā pēc viņa uzklausīšanas par šo jautājumu, lai nodrošinātu viņam labāku aizsardzību.

193    Komisija apstrīd prasītāja argumentus.

194    Jāatgādina, ka uz rūpības pienākuma neizpildi prasītājs ir atsaucies arī otrā pamata otrajā daļā, kas ir saistīta ar iespējamu pilnvaru nepareizu izmantošanu un objektivitātes principa pārkāpumu. Lai pamatotu šos iebildumus, kuri ir tikuši noraidīti (skat. šī sprieduma 142.–155. punktu), prasītājs ir norādījis, ka, izpildot spriedumus F‑96/13 un T‑689/16, Komisijai nekad neesot bijis pat visniecīgākā nodoma pārskatīt savu nostāju attiecībā uz strīdīgo pārcelšanu citā amatā.

195    Šajā daļā prasītājs norāda uz rūpības pienākuma neizpildi citā veidā, kas saistīts ar viņa personisko interešu neņemšanu vērā.

196    Šajā ziņā jāatgādina, ka, lai gan saskaņā ar rūpības pienākumu kompetentajai iestādei, izvērtējot dienesta intereses, ir jāņem vērā visi apstākļi, kas var ietekmēt tās lēmumu, it īpaši attiecīgā darbinieka intereses, ierēdņa personisko interešu ņemšana vērā nevar būt tik plaša, lai iecēlējinstitūcijai tiktu aizliegts pārcelt citā amatā ierēdni pret viņa gribu, ja tas ir dienesta interesēs (skat. spriedumu, 2004. gada 28. oktobris, Meister/ITSB, T‑76/03, EU:T:2004:319, 192. punkts un tajā minētā judikatūra).

197    Kā izriet no otrā pamata pirmās daļas analīzes, prasītājam vairākkārt ir tikusi dota iespēja izklāstīt savu viedokli par strīdīgo pārcelšanu citā amatā. Šī pārcelšana citā amatā nav liegusi paaugstināt viņu AD 12 pakāpē 2013. gada paaugstināšanas amatā ietvaros. Attiecībā uz dienesta interesēm prasītājs neapstrīd attiecību sarežģījumus, kurus uzsvērusi Komisija.

198    Ņemot vērā šos konstatējumus, trešā pamata otrā daļa ir jānoraida.

d)      Par trešo daļu – kompetentās iecēlējinstitūcijas objektivitātes, neatkarības un neitralitātes principu pārkāpumu, kā arī vienlīdzīgas attieksmes un diskriminācijas aizlieguma principu pārkāpumu

199    Prasītājs norāda, ka administrācija ir atzinusi, ka tā ir rīkojusies tikai, lai labotu secīgās nelikumības, bet tās mērķis nav bijis aizsardzība, kas viņam bija jānodrošina viņa ziņotāja statusa dēļ, tādējādi neievērojot neitralitātes, neatkarības un objektivitātes pienākumu.

200    Prasītājs piebilst, ka kompetentajai iecēlējinstitūcijai esot bijis jāapspriežas ar Comdel. Ja šī komiteja jau 2012. gadā būtu bijusi informēta par kļūdaino pamatojumu strīdīgās pārcelšanas citā amatā atbalstam un par prasītāja ziņotāja statusu, kā arī par viņa aizdomām par korupciju, kas saistītas ar šī sprieduma 6. punktā minēto organizāciju, visticamāk, būtu ticis pieņemts cits lēmums. Proti, Budžeta ĢD ir šīs komitejas loceklis, un tā dienesti formāli bija izsnieguši brīdinājumu par šo starptautisko organizāciju.

201    Komisija lūdz noraidīt prasītāja argumentus kā nepieņemamus vai nepamatotus.

202    Attiecībā uz iebildumiem par neitralitātes, neatkarības un objektivitātes pienākumu neievērošanu – jānorāda, tāpat kā to dara Komisija, ka prasītājs atkārto argumentus, kuri izvirzīti, lai pamatotu objektivitātes principa pārkāpumu, kuri jau ir izvērtēti saistībā ar otrā pamata otro daļu un ir noraidīti un saskaņā ar kuriem Komisija ir vienīgi noregulējusi prasītāja administratīvo situāciju, bet tās mērķis nav bijis pārskatīt viņa situāciju. Šī sprieduma 144.–155. punktā izklāstīto iemeslu dēļ šie iebildumi nav pamatoti.

203    Attiecībā uz vienlīdzīgas attieksmes un diskriminācijas aizlieguma principu pārkāpumu, kas minēts šīs daļas nosaukumā, Komisija pamatoti norāda, ka prasītājs nav izvirzījis nevienu argumentu šo iebildumu pamatojumam, un līdz ar to prasības pieteikums šajā ziņā neatbilst Reglamenta 76. panta d) punktā noteiktajām prasībām. Tātad šie iebildumi ir nepieņemami.

204    Vienīgie argumenti, kurus prasītājs ir izvirzījis šīs daļas pamatojumam un kuri nav aplūkoti saistībā ar citiem pamatiem, attiecas uz neapspriešanos ar Comdel.

205    Šajā ziņā ir konstatējams, tāpat kā to dara Komisija, ka prasītājs neapgalvo, ka būtu pārkāpta konkrēta Komisijas 2012. gada 10. oktobra lēmuma par tās līdzekļu pārvaldību Savienības delegācijās tiesību norma, kas reglamentē Comdel un apspriešanās ar to kārtību.

206    Ar Comdel saistītie argumenti pamato kompetentās iecēlējinstitūcijas objektivitātes, neatkarības un neitralitātes principu pārkāpumu, uz ko norādīts šajā daļā. Šajā ziņā replikā prasītājs precizē, ka Comdel iesaistīšanās būtu sniegusi vismaz objektīvu šķietamības elementu attiecībā uz iespējamu apstrīdētā lēmuma neitralitāti un objektivitāti, jo trešā persona būtu varējusi sniegt savu vērtējumu par lietu.

207    Pieņemot, ka šajā jautājumā prasības pieteikumu varētu uzskatīt par atbilstošu Reglamenta 76. panta d) punktā noteiktajām prasībām, ir jānorāda, ka sprieduma T‑689/16 48. punktā atgādinātās Cilvēkresursu ĢD ģenerāldirektores kompetences lemt par tādu personu pārcelšanu citā amatā, kuras ir ziņojušas par darbības traucējumiem, mērķis tieši ir sniegt ziņojošajām personām papildu neatkarības, objektivitātes un neitralitātes garantijas, ko lūdzis prasītājs.

208    Turklāt netiek apstrīdēts, ka pirms pirmā lēmuma par pārcelšanu citā amatā pieņemšanas bija notikusi apspriešanās ar Comdel. Taču, izpildot spriedumu F‑96/13, Komisijai bija tikai jānovērš šajā lēmumā pieļautais prettiesiskums, kas attiecās uz prasītāja tiesību uz aizstāvību pārkāpumu.

209    Turklāt pat gadījumā, ja būtu jāuzskata, ka Cilvēkresursu ĢD ģenerāldirektorei bija jāapspriežas ar Comdel pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas, ir jāatgādina, ka procesuāls pārkāpums var izraisīt apstrīdētā lēmuma pilnīgu vai daļēju atcelšanu tikai tad, ja tiek konstatēts, ka šāda pārkāpuma neesamības gadījumā administratīvajam procesam varētu būt bijis citāds iznākums un tādējādi apstrīdētajam lēmumam varētu būt bijis citāds saturs (skat. spriedumu, 2010. gada 2. marts, Evropaïki Dynamiki/EMSA, T‑70/05, EU:T:2010:55, 103. punkts un tajā minētā judikatūra).

210    Taču neviens elements lietas materiālos neļauj konstatēt, ka jaunas apspriešanās ar Comdel gadījumā procedūras iznākums varētu būt bijis citāds. Proti, kā ir konstatēts šī sprieduma 184.–190. punktā, strīdīgā pārcelšana citā amatā bija pamatota ar attiecību sarežģījumiem, kuri piedzīvoti delegācijā, un tai nebija saistības ar paziņojumu par darbības traucējumiem, uz kuriem Budžeta ĢD vajadzības gadījumā būtu varējis reaģēt Comdel ietvaros.

211    Tāpēc trešā daļa un līdz ar to trešais pamats ir jānoraida kā daļēji nepieņemami un daļēji nepamatoti.

212    No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka atcelšanas prasījumi ir jānoraida.

C.      Par prasījumiem par kaitējuma atlīdzību

213    Prasītājs lūdz Vispārējo tiesu piespriest Komisijai samaksāt atlīdzību 250 000 EUR par nodarīto mantisko kaitējumu un atlīdzību 100 000 EUR par apgalvoto morālo kaitējumu.

214    Attiecībā uz norādītajām nelikumībām – vispirms prasītājs atsaucas uz pirmajiem trim lēmumiem par pārcelšanu citā amatā, norādot, ka tie ir tikuši pakāpeniski atcelti vai atsaukti, pamatojoties uz to, ka tie bija nelikumīgi.

215    Turpinot – prasītājs apgalvo, ka apstrīdētais lēmums ticis pieņemts, it īpaši pārkāpjot viņa tiesības tikt uzklausītam un viņa tiesības uz aizstāvību, neievērojot normas attiecībā uz ziņojošo personu aizsardzību, kuru kvalitāti, aizsardzības saturu un ierobežojuma laikā neesamību Savienības tiesa jau bija izskaidrojusi. Pēc prasītāja domām, pirmajos trīs lēmumos par pārcelšanu citā amatā esot pieļautas tādas pašas nelikumības. Tiesas sēdē, atbildot uz Vispārējās tiesas uzdoto jautājumu, prasītājs ir precizējis, ka spriedumu F‑96/13 un T‑689/16 nepareiza izpilde, pārkāpjot LESD 266. pantu, arī pamato viņa prasību par kaitējuma atlīdzību.

216    Visbeidzot – prasītājs izvirza virkni prettiesiskuma pamatu. Viņš apgalvo, ka kopš 2013. gada septiņas reizes viņam pret viņa gribu atkārtoti ir bijuši uzticēti pārāk daudzi amati, kas izveidoti viņam, bet nekad nav ticis pilnībā ņemts vērā secīgo atcelšanu tvērums. Šo pārcelšanu citā amatā laikā Cilvēkresursu un drošības ĢD neesot sniedzis nekādu atbalstu. Cilvēkresursu ĢD ģenerāldirektore sistemātiski esot atteikusies viņu pieņemt, lai gan Savienības tiesa ir uzskatījusi, ka apgalvotajiem pārcelšanas citā amatā iemesliem bija subjektīva konotācija, kas lika kompetentajai iecēlējinstitūcijai pašai uzklausīt prasītāju. Viņš ir ticis iekļauts melnajā sarakstā un atzīts par “ķildīgu”, administrācijai nemēģinot saprast viņa kā ziņotāja situāciju. Visi viņa lūgumi sniegt palīdzību esot noraidīti, lai gan neesot pieņemts neviens noteikums par ziņotājam piešķirtās aizsardzības īstenošanu. Ar lēmumiem par pārcelšanu citā amatā sistemātiski esot pārkāpta viņa personas datu konfidencialitāte. Izņemot apstrīdēto lēmumu, secīgos lēmumus par pārcelšanu citā amatā esot pieņēmusi iestāde, kurai nebija kompetences.

217    Attiecībā uz apgalvoto kaitējumu, no vienas puses, prasītājs norāda, ka viņam ir nodarīts morālais kaitējums, kas Vispārējā tiesā novērtēts 100 000 EUR apmērā trīs faktoru dēļ. Pirmkārt, prasītājs apgalvo, ka ir aizskarta viņa reputācija, viņa cilvēka cieņa un profesionālā cieņa, kā arī profesionālā uzticamība, jo Komisija attiecībā uz viņu prettiesiski esot saglabājusi nelikumīgu situāciju, noliedzot secīgi pasludinātajos spriedumos pausto atziņu piemērojamību. Otrkārt, prasītājs atsaucas uz nenoteiktību par viņa administratīvo situāciju vairāk nekā deviņus gadus secīgas nelikumīgi pieņemtu lēmumu par pārcelšanu citā amatā virknes dēļ, no kuriem divus Vispārējā tiesa ir atcēlusi, un tas liecinot par sliktu pārvaldību un rūpības trūkumu, kas viņam esot izraisījis satraukumu un stresu. Treškārt, prasītājs sūdzas par secīgām izmaiņām viņa stāvoklī un pienākumos kopš pirmā lēmuma par pārcelšanu citā amatā pieņemšanas bez īpaša atbalsta, lai gan viņam bija ziņojošās personas statuss.

218    No otras puses, prasītājs apgalvo, ka viņam ir nodarīts mantisks kaitējums, kas novērtēts 250 000 EUR apmērā un kas saistīts, pirmkārt, ar pirmstiesas izdevumiem, kuri palielinājušies kopš pirmā lēmuma par pārcelšanu citā amatā atcelšanas, otrkārt, ar juridiskās un administratīvās nenoteiktības situāciju, kuru raksturo viņa pārcelšana pārāk daudzos amatos kopš 2013. gada, un tas ir kavējis viņa karjeras attīstību un izraisījis to, ka viņa priekšnieks viņu uztver kā “melno avi”, kas traucē, un, treškārt, ar neiespējamību viņam gūt labumu no nosacījumiem, kuri paredzēti Civildienesta noteikumu X pielikumā, un pretendēt uz starptautisko karjeru, kā arī tikt paaugstinātam amatā, pamatojoties uz profesionālā ieguldījuma rezultātiem.

219    Komisija lūdz noraidīt šos prasījumus par kaitējuma atlīdzību kā nepieņemamus vai nepamatotus.

220    Šajā ziņā jāatgādina, ka prasības par zaudējumu atlīdzību ietvaros, kuru ir cēlis ierēdnis vai darbinieks, Savienības iestādes, struktūras vai organizācijas atbildības iestāšanās nozīmē, ka ir izpildīts nosacījumu kopums attiecībā uz tai pārmestās rīcības prettiesiskumu, apgalvoto zaudējumu patiesumu un cēloņsakarības esamību starp rīcību un norādīto kaitējumu. Šie trīs atbildības iestāšanās nosacījumi ir kumulatīvi, un tas nozīmē, ka tad, ja viens no tiem nav izpildīts, iestādes atbildība nevar iestāties (skat. spriedumu, 2021. gada 16. jūnijs, CE/Reģionu komiteja, T‑355/19, EU:T:2021:369, 142. punkts (nav publicēts) un tajā minētā judikatūra).

221    Tāpat ir jāatgādina, ka pirmstiesas procedūra saistībā ar prasību par zaudējumu atlīdzību atšķiras atkarībā no tā, vai kaitējumu, kuru lūgts atlīdzināt, ir izraisījis nelabvēlīgs akts Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punkta izpratnē vai administrācijas rīcība, kam nav lēmuma pieņemšanas rakstura. Pirmajā gadījumā ieinteresētajai personai noteiktā termiņā jāvēršas administrācijā ar sūdzību, kas vērsta pret attiecīgo aktu. Turpretim otrajā gadījumā administratīvajam procesam jāsākas ar lūgumu atlīdzināt kaitējumu atbilstoši Civildienesta noteikumu 90. panta 1. punktam un vajadzības gadījumā pēc tā jāiesniedz sūdzība, kas vērsta pret lēmumu, ar kuru šis lūgums noraidīts (skat. spriedumu, 2012. gada 13. decembris, A/Komisija, T‑595/11 P, EU:T:2012:694, 111. punkts un tajā minētā judikatūra).

222    Prasījumi par kaitējuma atlīdzību saistībā ar res judicata izpildi atbilstoši LESD 266. pantam, kuri attiecas uz to, ka pieņemtie lēmumi ļaujot tikai daļēji kompensēt pieļautā prettiesiskuma sekas, var tikt izvirzīti arī sūdzībā par šiem lēmumiem, un prasības pieņemamība nav atkarīga no lūguma iesniegšanas, pamatojoties uz Civildienesta noteikumu 90. panta 1. punktu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2011. gada 13. septembris, AA/Komisija, F‑101/09, EU:F:2011:133, 75. punkts un tajā minētā judikatūra).

223    Visbeidzot saskaņā ar pastāvīgo judikatūru ierēdnis, kas Civildienesta noteikumu 90. un 91. pantā paredzētajos termiņos nav cēlis atcelšanas prasību par, iespējams, viņam nelabvēlīgu aktu, šo bezdarbību nevar labot ar prasību atlīdzināt šī akta radīto kaitējumu un tādējādi sev izkārtot jaunu termiņu prasības celšanai. Viņš arī nevar atsaukties uz šī akta iespējamo prettiesiskumu prasības par zaudējumu atlīdzību ietvaros. Vispārīgi runājot, ierēdnis, iesniedzot prasību par zaudējumu atlīdzību, nevar mēģināt panākt identisku rezultātu tam, kādu viņš būtu guvis, ja būtu apmierināta viņa atcelšanas prasība, ko viņš nav cēlis laikus (skat. spriedumu, 2014. gada 18. novembris, McCoy/Reģionu komiteja, F‑156/12, EU:F:2014:247, 96. punkts un tajā minētā judikatūra).

224    Šajā lietā vispirms ir jāizvērtē šī sprieduma 216. punktā minētie prettiesiskuma pamati, kuru pieņemamību apstrīd Komisija, un pēc tam ir jāpārbauda prasītāja norādītās nelikumības attiecībā uz secīgajiem lēmumiem par strīdīgo pārcelšanu citā amatā, kuras ir aprakstītas šī sprieduma 214. un 215. punktā.

225    Replikā prasītājs precizē, ka apgalvojumi, kas ir atgādināti šī sprieduma 216. punktā, bija tikai prasību, kuru rezultātā Savienības tiesa secīgi ir atcēlusi lēmumus, kontekstualizēšana.

226    Tiesas sēdē prasītājs ir norādījis, ka šajos apgalvojumos ietvertais tās attieksmes apraksts, kādu administrācija viņam ir izrādījusi kopš pirmā lēmuma par pārcelšanu citā amatā pieņemšanas, ļauj iesniegt hronoloģijas elementus, kas ir noderīgi, lai šajā lietā Vispārējā tiesa spriestu par saprātīga termiņa ievērošanu. Turklāt lēmumos, kurus administrācija attiecībā uz viņu pieņēmusi kopš 2013. gada 1. janvāra, esot pieļauts tas pats prettiesiskums, kas skar strīdīgo pārcelšanu citā amatā un kas ir saistīts ar to, ka nav ņemts vērā viņa ziņotāja statuss. Turklāt šī pārcelšana citā amatā un tas, ka pēc viņa ziņojumiem viņš tiek uztverts kā “melnā avs”, esot pamats secīgajām pārcelšanām citā amatā.

227    Tāpat kā to dara Komisija, jāuzskata, ka šī sprieduma 216. punktā atgādinātie prasītāja apgalvojumi ir nepieņemami saskaņā ar šī sprieduma 221.–223. punktā norādīto judikatūru. Proti, kaitējums, kuru tiek lūgts atlīdzināt saistībā ar šiem prettiesiskuma pamatiem, izriet nevis no apstrīdētā lēmuma vai no spriedumu F‑96/13 un T‑689/16 izpildes, bet gan no vairākiem administrācijas bezlēmuma rīcības gadījumiem, kā arī no citiem nelabvēlīgiem aktiem pirms apstrīdētā lēmuma, kurus prasītājs nav apstrīdējis Vispārējā tiesā.

228    Katrā ziņā šie prettiesiskuma pamati nav pamatoti. Proti, prasītāja apgalvojumi būtībā izriet no pieņēmuma, ka par strīdīgo pārcelšanu citā amatā, kas apstrīdētajā lēmumā apstiprināta ar atpakaļejošu spēku no 2013. gada 1. janvāra, ir ticis izlemts viņa ziņojumu dēļ un ka līdz ar to tā ir ietekmējusi viņa vēlāko karjeru.

229    Tomēr, kā tas ir secināts šī sprieduma 190. punktā, Komisija ir izpildījusi tai noteikto pierādīšanas pienākumu un ir juridiski pietiekami pierādījusi, ka strīdīgās pārcelšanas citā amatā pamatā bija citi iemesli, nevis prasītāja iesniegtie ziņojumi. Turklāt spriedumos lietās F‑96/13 un T‑689/16 Savienības tiesa nav apšaubījusi strīdīgās pārcelšanas citā amatā pamatotību.

230    Attiecībā uz nelikumībām, kuras minētas šī sprieduma 215. punktā, uz tām prasītājs ir atsaucies arī, lai pamatotu atcelšanas prasījumus pret apstrīdēto lēmumu un lēmumu, ar kuru daļēji ir noraidīta sūdzība.

231    Šajā ziņā pietiek atgādināt, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru prasījumi par mantiskā vai morālā kaitējuma atlīdzināšanu ir jānoraida, ja tie ir cieši saistīti ar atcelšanas prasījumiem, kuri – kā tas ir šajā lietā – paši ir tikuši noraidīti kā nepieņemami vai nepamatoti (skat. spriedumu, 2017. gada 24. aprīlis, HF/Parlaments, T‑570/16, EU:T:2017:283, 69. punkts un tajā minētā judikatūra).

232    Visbeidzot attiecībā uz secīgas nelikumīgu lēmumu par pārcelšanu citā amatā virknes pieņemšanu, kas minēta šī sprieduma 214. punktā, Komisija pamatoti apgalvo, ka prasījumus par kaitējuma atlīdzību, kas saistīti ar spriedumos F‑96/13 un T‑689/16 konstatētajām nelikumībām, kuras pieļautas pirmajā un otrajā lēmumā par pārcelšanu citā amatā, Savienības tiesa jau ir izskatījusi un noraidījusi šajos spriedumos. Tātad šie iebildumi ir pretrunā res judicata spēkam un ir nepieņemami.

233    Attiecībā uz trešā lēmuma par pārcelšanu citā amatā atsaukšanu tiesvedības laikā prettiesiskuma dēļ (lieta T‑308/20) – no šī sprieduma 109.–113. punktā ietvertās analīzes izriet, ka šī atsaukšana ir veicinājusi jau tā ilgā administratīvā procesa aizkavēšanu, un līdz ar to apstrīdētais lēmums nav ticis pieņemts saprātīgā termiņā, pārkāpjot Hartas 41. panta 1. punktu.

234    Šis prettiesiskums tomēr nav izraisījis apstrīdētā lēmuma atcelšanu, jo nav konstatēts, ka šī termiņa neievērošana šajā lietā būtu varējusi ietekmēt tā saturu (skat. šī sprieduma 115.–117. punktu).

235    Tomēr saskaņā ar judikatūru saprātīga termiņa pārkāpums var likt Savienības tiesai pat pēc savas ierosmes piespriest administrācijai samaksāt atlīdzību par morālo kaitējumu, kas nodarīts ar šo pārkāpumu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2011. gada 14. septembris, A/Komisija, F‑12/09, EU:F:2011:136, 225. un 226. punkts un tajos minētā judikatūra).

236    Šajā lietā, pamatojot savu prasību par morālā kaitējuma atlīdzību, prasītājs it īpaši norāda, ka secīgu kļūdu dēļ, kuras pieļautas pirmajos trīs lēmumos par pārcelšanu citā amatā, Komisija ir radījusi nenoteiktības stāvokli, kas ir turpinājies laikā saistībā ar viņa situāciju, un tas ir uzskatāms par sliktas pārvaldības un rūpības trūkuma gadījumu, kas viņam ir radījis satraukumu un stresu, pārsniedzot to, ko var uzskatīt par saprātīgu.

237    Prasītājs lūdz Vispārējo tiesu piespriest Komisijai samaksāt viņam summu 100 000 EUR par visu apgalvoto morālo kaitējumu, nenošķirot šī kaitējuma veidus.

238    Pat ja prasītājs nav sniedzis norādes, kas ļautu precīzi noteikt tā kaitējuma apmēru, kas saistīts ar viņa ilgstošo nenoteiktības stāvokli laikā, Vispārējā tiesa, pretēji tam, ko apgalvo Komisija, uzskata, ka šis apstāklis nav šķērslis iespējai ex æquo et bono noteikt summu šāda kaitējuma atlīdzināšanai, kura esamība šajā gadījumā var tikt pierādīta.

239    Šajā ziņā ir jāņem vērā fakts, ka tā administratīvā procesa ļoti lielais ilgums, kura rezultātā apstrīdētais lēmums tika pieņemts vairāk nekā astoņus gadus pēc faktu norises, ir radies administrācijas secīgu kļūdu dēļ, kas prasītājam varēja radīt nenoteiktības un satraukuma stāvokli saistībā ar viņa situāciju, vēl jo vairāk tāpēc, ka viņš atsaucās uz savu ziņotāja statusu.

240    Šādos apstākļos Vispārējā tiesa uzskata, ka ir pareizi novērtēt prasītājam nodarīto morālo kaitējumu, šajā lietā ex æquo et bono nosakot summu 3000 EUR apmērā.

241    Ņemot vērā iepriekš minēto, prasījumi par kaitējuma atlīdzību ir daļēji jāapmierina 3000 EUR apmērā, bet pārējā daļā tie ir jānoraida.

IV.    Par tiesāšanās izdevumiem

242    Atbilstoši Reglamenta 134. panta 3. punktam, ja lietas dalībniekiem spriedums ir daļēji labvēlīgs un daļēji nelabvēlīgs, katrs lietas dalībnieks savus tiesāšanās izdevumus sedz pats. Tomēr Vispārējā tiesa, ja to pamato lietas apstākļi, var nolemt, ka lietas dalībnieks papildus saviem tiesāšanās izdevumiem atlīdzina daļu no pretējās puses tiesāšanās izdevumiem.

243    Šīs lietas apstākļos ir jānolemj, ka Komisija savus tiesāšanās izdevumus sedz pati un atlīdzina pusi no prasītāja tiesāšanās izdevumiem un prasītājs sedz otru pusi no saviem tiesāšanās izdevumiem.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (devītā palāta)

nospriež:

1)      Eiropas Komisija izmaksā PL atlīdzību 3000 EUR.

2)      Prasību pārējā daļā noraidīt.

3)      Komisija sedz savus tiesāšanās izdevumus, kā arī atlīdzina pusi PL tiesāšanās izdevumu, kurš sedz otru pusi no saviem tiesāšanās izdevumiem.

Truchot Kanninen Sampol Pucurull

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2023. gada 15. novembrī.

[Paraksti]

*      Tiesvedības valoda – franču.

1      Konfidenciālie dati ir aizsegti.