VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (desmitā palāta)
2023. gada 4. oktobrī (*)
Aizsargpasākumi – Tērauda ražojumu tirgus – Konkrētu tērauda ražojumu imports – Īstenošanas regula (ES) 2021/1029 – Atcelšanas prasība – Interese celt prasību – Locus standi – Pieņemamība – Aizsargpasākuma pagarināšana – Nepieciešamība – Nopietna kaitējuma draudi – Pielāgošanās pasākumi – Savienības intereses – Acīmredzama kļūda vērtējumā
Lietā T‑598/21
European Association of Non‑Integrated Metal Importers & distributors (Euranimi), Brisele (Beļģija), ko pārstāv M. Campa, D. Rovetta, P. Gjørtler un V. Villante, advokāti,
prasītāja,
pret
Eiropas Komisiju, ko pārstāv G. Luengo un P. Němečková, pārstāvji,
atbildētāja,
VISPĀRĒJĀ TIESA (desmitā palāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētāja O. Porkija [O. Porchia], tiesneši M. Jēgers [M. Jaeger] (referents) un P. Niuls [P. Nihoul],
sekretāre: M. Zvozdzjaka‑Karbona [M. Zwozdziak‑Carbonne], administratore,
ņemot vērā tiesvedības rakstveida daļu, tostarp 2021. gada 3. novembra lēmumu, ar kuru noraidīts prasītājas iesniegtais pieteikums izskatīt lietu paātrinātā tiesvedībā,
pēc 2023. gada 7. marta tiesas sēdes
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Ar prasību, kas pamatota ar LESD 263. pantu, prasītāja European Association of Non‑Integrated Metal Importers & distributors (Euranimi) lūdz atcelt Komisijas Īstenošanas regulu (ES) 2021/1029 (2021. gada 24. jūnijs), ar ko groza Komisijas Īstenošanas regulu (ES) 2019/159, lai pagarinātu konkrētu tērauda ražojumu importam noteikto aizsardzības pasākumu (OV 2021, L 225 I, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “apstrīdētā regula”).
Tiesvedības priekšvēsture
2 Prasītāja ir Eiropas Savienības uzņēmumu apvienība, kas pārstāv importētāju, izplatītāju, tirgotāju un pārstrādātāju intereses attiecībā uz neintegrētu tēraudu, nerūsējošo tēraudu un metāla izstrādājumiem.
3 2018. gada 23. martā Amerikas Savienotās Valstis saskaņā ar Trade Expansion Act (Tirdzniecības paplašināšanas akts) 232. iedaļu ieviesa ievedmuitas nodokļus.
4 Komisija, ņemot vērā statistikas datus, kas tika iegūti pēc uzraudzības pasākumu ieviešanas, sāka aizsardzības izmeklēšanu, lai pārbaudītu situāciju vairākās tērauda ražojumu kategorijās.
5 Tā kā datu analīze lika provizoriski secināt, ka Savienības tērauda rūpniecībai ir nodarīts būtisks kaitējums attiecībā uz 23 no 28 ražojumu kategorijām, par kurām tika veikta aizsargpasākumu izmeklēšana, Komisija pieņēma Īstenošanas regulu (ES) 2018/1013 (2018. gada 17. jūlijs), ar ko nosaka pagaidu aizsargpasākumus attiecībā uz konkrētu tērauda ražojumu importu (OV 2018, L 181, 39. lpp.).
6 Pēc tam, uzskatot, ka Savienības tērauda rūpniecībai draud nopietns kaitējums attiecībā uz 26 tērauda ražojumu kategorijām, Komisija pieņēma Īstenošanas regulu (ES) 2019/159 (2019. gada 31. janvāris), ar ko nosaka galīgos aizsardzības pasākumus pret konkrētu tērauda ražojumu importu (OV 2019, L 31, 27. lpp.). Ar minēto īstenošanas regulu tika ieviests galīgais aizsargpasākums uz trim gadiem ar iespēju to pagarināt līdz pat astoņiem gadiem kā īpašas tarifu kvotas katrai kategorijai, kuru kvantitatīvais maksimālais apjoms tika noteikts kā vidējais importa apjoms no attiecīgajām valstīm laikposmā no 2015. līdz 2017. gadam, pieskaitot 5 %, lai nodrošinātu, ka tiek saglabātas tradicionālās tirdzniecības plūsmas un ka esošā lietotāju un importētāju nozare Savienībā saņem pietiekamu atbalstu. Pieņemot galīgo pasākumu, tika apstiprināta ārpuskvotas tarifa likme, kas pagaidu pasākuma posmā bija noteikta 25 % apmērā.
7 Atšķirībā no situācijas, kāda bija pagaidu aizsargpasākumu laikā, Īstenošanas regulā 2019/159 tika noteiktas katrai valstij specifiskas kvotas tām valstīm, kurām ir būtiska interese veikt piegādes (t.i., valstīm, kuru izcelsmes importa īpatsvars attiecīgajā ražojumu kategorijā pārsniedz 5 %). “Atlikusī” jeb “globālā” tarifa kvota tika noteikta arī pārējām valstīm, kas eksportē uz Savienības teritoriju. Komisija uzskatīja arī – ja piegādātājvalsts ir izsmēlusi savu konkrēto tarifa kvotu, tai jāļauj piekļūt atlikušajai tarifa kvotai, lai ne tikai nodrošinātu tradicionālo tirdzniecības plūsmu saglabāšanu, bet arī lai novērstu iespēju, ka atsevišķas atlikušās tarifu kvotas daļas paliek neizmantotas.
8 Laikā no 2019. gada 2. februāra – kad stājās spēkā Īstenošanas regula 2019/159 – līdz 2021. gada 30. jūnijam aizsargpasākums tika regulāri pārskatīts un ar regulāriem starplaikiem pakāpeniski liberalizēts, lai pakāpeniski paaugstinātu kvantitatīvās robežvērtības, ļaujot Savienības rūpniecībai pielāgoties.
9 Veicot pārskatīšanu 2019. gada septembrī un 2020. gada jūnijā, Komisija veica izmaiņas tarifa kvotu sistēmas pārvaldībā, tostarp tālab, lai ņemtu vērā jaunākos tirdzniecības datus.
10 2021. gada 15. janvārī Komisija no divpadsmit Savienības dalībvalstīm saņēma pamatotu pieprasījumu saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2015/478 (2015. gada 11. marts) par kopīgiem importa noteikumiem (OV 2015, L 83, 16. lpp.; turpmāk tekstā – “aizsargpasākumu pamatregula”) 19. pantu pārbaudīt, vai spēkā esošais aizsargpasākums būtu jāpagarina.
11 2021. gada 26. februārī Komisija Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī publicēja paziņojumu par procedūras sākšanu, aicinot ieinteresētās personas piedalīties izmeklēšanā par aizsargpasākuma iespējamo pagarināšanu, iesniedzot savus apsvērumus un tos apstiprinošus pierādījumus.
12 2021. gada 24. jūnijā Komisija – uzskatot, pirmkārt, ka Covid‑19 pandēmijas kontekstā aizsargpasākuma atcelšana varētu izraisīt pēkšņu importa vilni, kas nopietni pasliktinātu joprojām nestabilo Savienības tērauda rūpniecības finansiālo stāvokli, un, otrkārt, ka lietotāji attiecībā uz visām preču kategorijām varēja saņemt beznodokļu tērauda piegādes no dažādiem avotiem, ņemot vērā to, ka aptuveni 11 miljoni tonnu beznodokļu tarifu kvotu jeb 36 % no visām pieejamām tarifu kvotām palika neizmantotas, – pieņēma apstrīdēto regulu, ar ko aizsargpasākums tiek pagarināts uz trim gadiem, proti, līdz 2024. gada 30. jūnijam.
Lietas dalībnieku prasījumi
13 Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– atcelt apstrīdēto regulu;
– piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
14 Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– noraidīt prasību kā nepieņemamu;
– pakārtoti – noraidīt prasību kā nepamatotu;
– piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Juridiskais pamatojums
Par pieņemamību
15 Formāli neizvirzīdama iebildi par nepieņemamību, Komisija apstrīd šīs prasības pieņemamību, uzskatot, ka prasītājai nav ne intereses celt prasību, ne locus standi. Prasītāja savukārt apgalvo, ka tai attiecībā uz apstrīdēto regulu ir interese celt prasību un locus standi.
Par interesi celt prasību
16 Pirmām kārtām, Komisija uzskata, ka šīs prasības celšanas posmā prasītāja nav pierādījusi, ka tā atbilst nosacījumiem par intereses celt prasību pierādīšanu.
17 Visupirms – apstrīdētā regula nekavējot attiecīgo tērauda ražojumu kategoriju importu uz Savienību, jo aizsargpasākuma maksājums ir piemērojams tikai tad, ja rodas nopietns kaitējums importa pieauguma dēļ, kas pārsniedz parastās tirdzniecības plūsmas. Tādējādi attiecībā uz pienākumu maksāt ārpuskvotas nodokli 25 % apmērā prasītājas interese esot hipotētiska.
18 Turklāt prasības celšanas brīdī tarifu kvota attiecībā uz preču kategorijām, ko importē prasītājas pārstāvētās sabiedrības, neesot bijusi izsmelta. Līdz ar to Komisija uzskata, ka apstrīdētās regulas atcelšana nevarētu sniegt nekādu labumu prasītājai, ņemot vērā, ka šī regula vēl nav radījusi tiesiskas sekas ne prasītājai, ne tās biedriem. Tādējādi prasītājas interese celt prasību neesot nedz radusies, nedz pastāvoša.
19 Šajā kontekstā Komisija uzskata: tas, ka prasītājas biedri savā komercdarbības plānošanā ņem vērā tarifu kvotu esamību, nenozīmē, ka ar apstrīdēto regulu ir mainīts to tiesiskais stāvoklis. Turklāt pieņēmumu, ka tarifu kvotas radot sekas, Vispārējā tiesa jau esot noraidījusi 2021. gada 20. oktobra spriedumā Novolipetsk Steel/Komisija (T‑790/19, nav publicēts, EU:T:2021:706). Vēl Komisija apgalvo: tas, ka imports paliek nemainīgs, lai gan neizmantoto tarifu kvotu līmenis palielinās, liecina, ka aizsargpasākums nerada prasītājas apgalvoto negatīvo ietekmi uz tirdzniecības plūsmām.
20 Visbeidzot tas, ka uz importu attiecas tarifu kvotas, importētājiem neradot nekādu īpašu slogu. Tādējādi prasītāja šajā ziņā no apstrīdētās regulas atcelšanas negūtu nekādu labumu.
21 Otrām kārtām, Komisija norāda, ka, ciktāl tā aizsargpasākuma piemērošanas laikā veic regulāras pārbaudes, nav skaidrs, vai apstrīdētais regulējums kādā brīdī var radīt tiesiskas sekas attiecībā uz prasītājas biedru importētajiem ražojumiem.
22 Trešām kārtām, Komisija norāda – tas, ka prasītājai un tās biedriem būs interese celt prasību, ja un kad tiks piemērots ārpuskvotas nodoklis 25 % apmērā, vēl nenozīmē, ka nepastāv efektīva tiesību aizsardzība. Proti, Komisija uzskata, ka šādā situācijā prasītājai un tās biedriem tiks dota iespēja valstu muitas iestāžu veikto minētā maksājuma iekasēšanu apstrīdēt valstu tiesās, kuras tad varēs saskaņā ar LESD 267. pantu vērsties Tiesā ar jautājumu par apstrīdētās regulas spēkā esamību.
23 Prasītāja apstrīd Komisijas argumentus.
24 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru interese celt prasību ir jebkuras tiesā celtās prasības galvenais un pirmais nosacījums. Tādējādi atcelšanas prasība, ko cēlusi fiziska vai juridiska persona, ir pieņemama tikai tad, ja prasītājam ir interese, lai apstrīdētais akts tiktu atcelts. Prasītāja interese celt prasību nozīmē, ka apstrīdētā akta atcelšanai pašai par sevi var būt tiesiskas sekas, ka prasības iznākums var sniegt labumu lietas dalībniekam, kurš ir cēlis prasību, un ka šo prasību pamato radusies un pastāvoša interese atcelt minēto tiesību aktu (skat. spriedumu, 2022. gada 18. maijs, Uzina Metalurgica Moldoveneasca/Komisija, T‑245/19, EU:T:2022:295, 32. punkts un tajā minētā judikatūra).
25 Šajā lietā no mehānisma, kas ieviests ar apstrīdēto regulu, izriet, ka tiesiskais regulējums, kas ir piemērojams attiecīgo ražojumu importam Savienībā, ir mazāk labvēlīgs nekā tas, kas būtu bijis piemērojams, ja nebūtu aizsargpasākumu (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2022. gada 18. maijs, Uzina Metalurgica Moldoveneasca/Komisija, T‑245/19, EU:T:2022:295, 33. punkts).
26 Tādējādi apstrīdētās regulas atcelšanai ar prasītājai labvēlīgu nolēmumu pašai par sevi var būt tiesiskas sekas un tās rezultātā var rasties labums prasītājai, un tāpēc tai ir interese celt prasību (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2022. gada 18. maijs, Uzina Metalurgica Moldoveneasca/Komisija, T‑245/19, EU:T:2022:295, 34. punkts).
27 Šajā ziņā apstrīdētās regulas 85. un 86. apsvērumā ir paredzēts aizsargpasākuma pārskatīšanas un liberalizācijas process (šajā kontekstā skat. šā sprieduma 8. punktu). Šis process paredzēts konkrēti tam, lai ļautu ieviest atvērtākus importa noteikumus, no kuriem labumu gūtu importētāji. Tarifu kvotu pakāpeniska liberalizācija maina tiesisko stāvokli, kādā ir importētāji. Apstrīdētās regulas atcelšana tādējādi būtu pielīdzināma pilnīgai minēto kvotu liberalizācijai. Tādēļ nav noliedzams, ka prasītājai ir interese regulas atcelšanā tālab, lai tā varētu turpināt savu darbību tiesiskā režīmā, kurā nav ierobežojumu, kas saistīti ar kvantitatīvajām robežvērtībām.
28 Turklāt pretēji tam, ko apgalvo Komisija (skat. šā sprieduma 18. punktu) šī interese bija radusies un pastāvēja prasības celšanas dienā. No apstrīdētās regulas 1. apsvēruma izriet, ka ieviesto aizsardzības mehānismu veido divi posmi, no kuriem pirmais ir tarifu kvotu noteikšana un otrais ir papildu maksājuma piemērošana importam, ja tiek pārsniegtas šīm tarifu kvotām noteiktās kvantitatīvās robežvērtības. Lai gan otrais posms jau pēc savas iedabas iestājas tikai pēc pirmā posma, pirmais posms eksistē jau dienā, kad tiek piemērota to paredzošā regula, proti, šajā gadījumā 2021. gada 1. jūlijā. Savukārt prasītāja prasību cēla 2021. gada 20. septembrī.
29 Tāpat arī saskaņā ar pastāvīgās judikatūras atziņu – ka interese celt prasību nevar attiekties uz nākotnes un hipotētisku situāciju un nevar izrietēt no vienkāršām hipotēzēm vien (skat. rīkojumu, 2021. gada 28. septembris, Airoldi Metalli/Komisija, T‑611/20, nav publicēts, EU:T:2021:641, 42. punkts un tajā minētā judikatūra) – prasītājas interese šajā lietā pretēji tam, ko apgalvo Komisija, ir noteikti zināma (skat. šā sprieduma 17. un 21. punktu), ciktāl ar apstrīdētās regulas 2. pantu kvotu sistēma stājas spēkā minētās regulas piemērošanas dienā. Šajā ziņā jānorāda, ka Komisijas argumentam, kas balstīts uz periodisku pārskatīšanu esamību, nav nozīmes (skat. šā sprieduma 21. punktu), ciktāl starp katru pārskatīšanu situācija jautājumā par kvotas noteikšanu un līdz ar to arī ar kvotu sistēmu saistītajām tiesiskajām sekām nebūt nav neskaidra.
30 Komisijas nostāja, ka interese celt prasību var pastāvēt tikai dienā, kad robežvērtību pārsnieguma dēļ iespējami tiek uzlikts papildu maksājums, šķiet izrietam no šo abu šā sprieduma 28. punktā minēto posmu sajaukšanas. Prasītājai ir interese apstrīdēt ne vien papildu maksājuma noteikšanu, bet arī kvotu režīmu, kas jau savas esamības dēļ maina tās biedru tiesisko stāvokli. Apstrīdētās regulas atcelšana tādējādi izraisītu šīs maiņas apvēršanu, atjaunojot prasītājas biedru iepriekšējo tiesisko stāvokli, kas bija labvēlīgāks par kvotu sistēmas piemērošanu, tādējādi – pretēji tam, ko apgalvo Komisija, – sniedzot tiem labumu (skat. šā sprieduma 20. punktu).
31 Šajā ziņā nav nozīmes apgalvot, kā to dara Komisija (skat. šā sprieduma 19. punktu), pirmkārt, ka ar tarifu kvotām tiek saglabāts vēsturiskais importa apjoms un, otrkārt, ka apstrīdētā regula neliedz veikt importu, vēl jo vairāk tāpēc, ka tarifu kvotas nav izsmeltas. Neiedziļinoties grūtībās, kuras prasītāja norādījusi procesuālajos rakstos un tiesas sēdē, lai izskaidrotu tarifu kvotu neizsmeltības iemeslus, jāuzsver, ka šie apsvērumi katrā ziņā attiecas nevis uz tiesiskām, bet gan faktiskām sekām, kurām, ja tās vispār iestātos, būtu jāiestājas vēlāk.
32 Turklāt, prasītājas intereses celt prasību kvotu režīma apstrīdēšanai esamību pakārtojot nosacījumam par papildu maksājuma noteikšanu, prasītāja iespējami būtu spiesta importēt kvantitatīvās robežvērtības pārsniedzošus apjomus tālab, lai varētu apstrīdēt minēto režīmu, un tiktu ignorēta importētājam nelabvēlīgā situācija, ko rada šāda režīma piemērošana pati par sevi.
33 Visbeidzot jānorāda, ka nav nozīmes šā sprieduma 19. punktā atgādinātajai un tiesas sēdē atkārtotajai Komisijas argumentācijai, ka Vispārējā tiesa 2021. gada 20. oktobra spriedumā Novolipetsk Steel/Komisija (T‑790/19, nav publicēts, EU:T:2021:706) ir noraidījusi pieņēmumu, ka tarifu kvotām būtu iedarbība.
34 Pirmām kārtām, 2021. gada 20. oktobra spriedumā Novolipetsk Steel/Komisija (T‑790/19, nav publicēts, EU:T:2021:706) Vispārējā tiesa nav lēmusi par tajā celtās prasības pieņemamību. Apsvērumiem, uz kuriem pamatojas Komisija, tādējādi nav nozīmes, izvērtējot prasītājas interesi celt prasību šajā lietā.
35 Otrām kārtām, lietā, kurā tika pasludināts 2021. gada 20. oktobra spriedums Novolipetsk Steel/Komisija (T‑790/19, nav publicēts, EU:T:2021:706), Vispārējā tiesa ir norādījusi, ka prasītājs nebija juridiski pietiekami pierādījis, ka pirms ārpuskvotas tarifa piemērošanas būtu bijusi kāda iedarbība. Savukārt šis secinājums izriet no tarifu kvotu iedarbības pārbaudes, lai noskaidrotu, vai Komisijas veiktajā analīzē ir pieļauta acīmredzama kļūda vērtējumā. Šajā kontekstā tas, cik lielā mērā Vispārējā tiesa veic kontroli, ir būtisks elements, kas savukārt nav saistīts ar izvērtējumu, kura šai tiesai jāveic, pārbaudot prasītāja intereses celt prasību esamību.
36 Trešām kārtām, veicot šo pārbaudi, attiecīgajām sekām – kā uzsvērts šā sprieduma 24. punktā minētajā judikatūrā – jābūt juridiskas iedabas. Vispārējās tiesas vērtējums 2021. gada 20. oktobra spriedumā Novolipetsk Steel/Komisija (T‑790/19, nav publicēts, EU:T:2021:706) attiecas uz pierādījumiem, kas sniegti, lai pierādītu, ka pirms tarifu kvotu izsmelšanas pastāvēja vajadzīgajai intensitātes pakāpei atbilstoša iedarbība. Tādējādi Vispārējās tiesas argumentācija ir balstīta uz plūsmas statistikas datiem un importētāja deklarāciju, kas vērsta uz to, lai pierādītu pietiekami intensīvu komerciālo ietekmi, kāda prasīta šajā lietā aplūkotajos tiesību aktos.
37 Tādēļ nepieņemamības pamats, kas balstīts uz prasītājas intereses celt prasību neesamību, ir jānoraida.
Par “locus standi”
38 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru LESD 263. panta ceturtajā daļā ir paredzētas divas hipotēzes, kad tiesības celt prasību pret tiesību aktu ir atzītas fiziskai vai juridiskai personai, kas nav tā adresāte. Pirmkārt, šādu prasību var celt ar nosacījumu, ka šis akts to skar tieši un individuāli. Otrkārt, šāda persona var celt prasību par reglamentējošu aktu, kas nav saistīts ar īstenošanas pasākumiem, ja tas šo personu skar tieši (skat. spriedumus, 2019. gada 16. maijs, Pebagua/Komisija, C‑204/18 P, nav publicēts, EU:C:2019:425, 26. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2022. gada 18. maijs, Uzina Metalurgica Moldoveneasca/Komisija, T‑245/19, EU:T:2022:295, 35. punkts un tajā minētā judikatūra).
39 Ņemot vērā lietas materiālos esošo informāciju, visupirms jāizvērtē otrā no šīm hipotēzēm.
40 Vispirms jāatgādina, ka saskaņā ar judikatūru prasītāja kā apvienība, kas pārstāv importētāju, izplatītāju, tirgotāju un pārstrādātāju intereses attiecībā uz neintegrētu tēraudu, nerūsējošo tēraudu un metāla izstrādājumiem, var celt atcelšanas prasību tikai tad, ja tā var atsaukties uz personīgu ieinteresētību vai – ja tādas nav – ja uzņēmumiem, ko tā pārstāv, vai dažiem no tiem ir tiesības celt prasību individuāli (spriedums, 2018. gada 13. marts, European Union Copper Task Force/Komisija, C‑384/16 P, EU:C:2018:176, 87. punkts).
41 Šajā lietā saskaņā ar LESD 263. panta ceturtās daļas pēdējo teikuma daļu, ja, pirmkārt, apstrīdētais akts ir reglamentējošs akts, kas tieši skar prasītājas biedrus, un, otrkārt, ja šis akts nav saistīts ar īstenošanas pasākumiem, šo biedru tiesības celt prasību ir pierādītas.
42 Šajā kontekstā Komisija uzskata, ka prasītāja, pamatojoties uz LESD 263. panta ceturto daļu, celt prasību atcelt apstrīdēto regulu nevar tāpēc, ka, pirmkārt, tā nav pierādījusi, ka minētā regula tās biedrus skar tieši, un, otrkārt, tā nav pierādījusi, ka attiecībā uz tās biedriem nav īstenošanas pasākumu.
– Par apstrīdētā akta reglamentējošo iedabu
43 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru reglamentējoša akta jēdziens LESD 263. panta ceturtās daļas pēdējās teikuma daļas izpratnē principā attiecas uz visiem vispārpiemērojamiem aktiem, izņemot leģislatīvus aktus (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 6. novembris, Scuola Elementare Maria Montessori/Komisija, Komisija/Scuola Elementare Maria Montessori un Komisija/Ferracci, no C‑622/16 P līdz C‑624/16 P, EU:C:2018:873, 23. un 28. punkts un tajos minētā judikatūra). Atšķirība starp leģislatīvu aktu un neleģislatīvu aktu saskaņā ar LESD ir balstīta uz kritēriju par tā pieņemšanas procedūru, proti, vai šī procedūra ir vai nav bijusi likumdošanas procedūra (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 6. septembris, Slovākija un Ungārija/Padome, C‑643/15 un C‑647/15, EU:C:2017:631, 58. punkts, un rīkojumu, 2011. gada 6. septembris, Inuit Tapiriit Kanatami u.c./Parlaments un Padome, T‑18/10, EU:T:2011:419, 65. punkts).
44 Šajā gadījumā, no vienas puses, apstrīdētā regula, pagarinot aizsargpasākumu pret noteiktu tērauda izstrādājumu importu, ir vispārpiemērojama. No otras puses, šī regula nav leģislatīvs akts, jo tā nav pieņemta saskaņā ar parasto vai īpašo likumdošanas procedūru.
45 Tāpēc apstrīdētā regula ir reglamentējošs akts LESD 263. panta ceturtās daļas pēdējās teikuma daļas izpratnē.
– Par tiešo skārumu
46 Nosacījums par to, ka fiziskai vai juridiskai personai ir jābūt tieši skartai ar apstrīdēto pasākumu, prasa, lai tiktu izpildīti divi kumulatīvi kritēriji, proti, lai apstrīdētais pasākums, pirmkārt, tieši ietekmētu indivīda juridisko situāciju un, otrkārt, nepieļautu nekādu rīcības brīvību adresātiem, kuri atbildīgi par tā ieviešanu, kas ir pavisam automātiska un izriet tikai no Savienības tiesiskā regulējuma, nepiemērojot citus starpnoteikumus (skat. spriedumu, 2020. gada 3. decembris, Changmao Biochemical Engineering/Distillerie Bonollo u.c., C‑461/18 P, EU:C:2020:979, 58. punkts un tajā minētā judikatūra).
47 Šajā lietā Komisija apgalvo, ka prasītājas situācija neatbilst nosacījumiem par tiešu skārumu. Proti, tās ieskatā apstrīdētās regulas tiesiskās sekas nevarot automātiski iestāties tikai pašas regulas dēļ, jo prasības celšanas brīdī prasītājas biedri varēja turpināt savu darbību tāpat kā pirms šīs regulas pieņemšanas.
48 Šajā ziņā Komisija apgalvo, ka jebkurš importētājs Savienībā tiktu ietekmēts tikai tad, kad dalībvalstu muitas iestādes, īstenojot apstrīdēto regulu, ar paziņojumu par muitas parādu vai līdzīgu deklarāciju būtu ieņēmušas nostāju par aizsardzības maksājuma apmēru.
49 Attiecībā uz šā sprieduma 46. punktā atgādinātā pirmā kritērija izpildi jānorāda, ka apstrīdētā regula noteic tiesisko regulējumu un nosacījumus, saskaņā ar kuriem prasītājas biedri ir tiesīgi gan apjoma, gan cenas ziņā importēt Savienībā savus ražojumus, kam tiek piemērota kvotu sistēma un vairs netiek piemērota laišana brīvā apgrozībā Savienībā, kurai nav nepieciešama ne daudzumu piešķiršana, ne Komisijas atļauja. Saskaņā ar šādu kvotu sistēmu prasītājas biedru tiesības izmantot beznodokļu kvotu ir atkarīgas no daudzumiem, kādos Komisija šajā kvotā ietver to ražojumus (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2022. gada 18. maijs, Uzina Metalurgica Moldoveneasca/Komisija, T‑245/19, EU:T:2022:295, 44. punkts). Līdz ar to jāsecina, ka prasītājas biedru tiesisko stāvokli apstrīdētā regula skar tieši.
50 Šajā kontekstā jāuzsver, ka, pieņemot Komisijas nostāju, tiktu mazināta aizsardzības mehānisma divu posmu nošķiršanas nozīme (skat. šā sprieduma 28. punktu), kā arī būtiskā atšķirība starp juridiskajām sekām un komerciālajām sekām (skat. šā sprieduma 31. punktu).
51 Šā sprieduma 46. punktā atgādinātā otrā kritērija izpilde ir juridiski pārbaudāma pēc tā, vai attiecīgā akta adresātiem, kas ir atbildīgi par tā īstenošanu, nav nekādas rīcības brīvības (šajā nozīmē skat. rīkojumu, 2015. gada 14. janvāris, SolarWorld u.c./Komisija, T‑507/13, EU:T:2015:23, 40. punkts).
52 Šajā lietā apstrīdētā regula dalībvalsts kompetentajām iestādēm aizsargpasākumu īstenošanā neatstāj nekādu rīcības brīvību (pēc analoģijas skat. spriedumus, 2020. gada 3. decembris, Changmao Biochemical Engineering/Distillerie Bonollo u.c., C‑461/18 P, EU:C:2020:979, 59. punkts, un 2014. gada 12. decembris, Crown Equipment (Suzhou) un Crown Gabelstapler/Padome, T‑643/11, nav publicēts, EU:T:2014:1076, 28. punkts) gan aizsardzības mehānisma pirmajā posmā, jo kvotu piešķiršanas sistēma stājas spēkā ar dienu, kad apstrīdētā regula kļūst piemērojama (skat. šā sprieduma 28. punktu), gan šā mehānisma otrajā posmā, jo kompetentajām iestādēm ir jāpiemēro ārpuskvotas nodoklis 25 % apmērā, tiklīdz tarifu kvotas ir izsmeltas (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2022. gada 18. maijs, Uzina Metalurgica Moldoveneasca/Komisija, T‑245/19, EU:T:2022:295, 46. punkts).
53 Līdz ar to apstrīdētā regula prasītājas biedrus šā sprieduma 46. punktā minētās judikatūras izpratnē skar tieši.
– Par īstenošanas pasākumu neesamību
54 Komisija uzskata, ka kopējās tirdzniecības politikas ietekme izpaužas ar īstenošanas pasākumiem, kurus dalībvalstis piemēro importētāja individuālajai situācijai. Proti, kopējās tirdzniecības politikas jomā īstenošanas pasākumi esot vienīgie, kas iedzīvina regulas sekas.
55 Līdz ar to minētais importētājs varētu apstrīdēt šos īstenošanas pasākumus attiecīgajās valsts tiesās, un pēc tam tām ir iespēja saskaņā ar LESD 267. pantu vērsties Tiesā ar prejudiciālu jautājumu par regulas, ar kuru ir pamatoti minētie pasākumi, spēkā esamību.
56 Šajā ziņā Komisija norāda, ka prasītājas apstrīdētie ierobežojumi, kas izriet no tiesību aizsardzības līdzekļu kopdarbības, ir pamatoti ar LESD un tādējādi tos nevar neņemt vērā.
57 Šajā lietā jānorāda, ka ar apstrīdēto regulu tiek pagarināts aizsargpasākums, kas ietver, pirmkārt, atsevišķiem tērauda ražojumiem piemērojamo tarifu kvotu noteikšanu un, otrkārt, ārpuskvotas nodokļa 25 % apmērā piemērošanu visam importam, kas pārsniedz šo kvotu kvantitatīvās robežvērtības. Tādējādi no šīs sistēmas izriet gan ar importa apjoma līmeni saistīta nosacījuma ieviešana, gan tarifa uzcenojuma piemērošana tiem importētājiem, kas vēlas saņemt piegādes šo līmeni pārsniedzošos apjomos.
58 Šajā ziņā, pat pieņemot, ka šajā lietā importētāja individuālajai situācijai piemērotie pasākumi ir īstenošanas pasākumi LESD 263. panta ceturtās daļas pēdējās teikuma daļas izpratnē, no judikatūras izriet – tas, ka reglamentējošs Savienības akts ir saistīts ar īstenošanas pasākumiem un tādējādi dažas minētās regulas tiesiskās sekas īstenojas tikai ar šiem pasākumiem, tomēr neizslēdz, ka šī regula fiziskas vai juridiskas personas tiesiskajai situācijai rada citas tiesiskās sekas, kas nav atkarīgas no īstenošanas pasākumu noteikšanas (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 13. marts, European Union Copper Task Force/Komisija, C‑384/16 P, EU:C:2018:176, 45. punkts).
59 Šajā lietā kvotu sistēmas ieviešana, kas ir apstrīdētās regulas iedarbība tāpat kā ārpuskvotas nodokļa piemērošana, ir notikusi vienlaikus ar minētās regulas pieņemšanu. Līdz ar to importētājam, sākot no apstrīdētās regulas pieņemšanas brīža, ir jārīkojas saskaņā ar jaunu tiesisko regulējumu, kas atšķiras no iepriekšējā tiesiskā regulējuma. Taču kvotu sistēmas šā sprieduma 49. punktā minētās tiesiskās sekas rodas neatkarīgi ne no viena īstenošanas pasākuma. Šajā ziņā norādāms, ka pasākumi – uz kuriem pamatojoties Komisija uzskata, ka kritērijs par īstenošanas pasākumu neesamību nav izpildīts, – uz šīm tiesiskajām sekām neattiecas (skat. šā sprieduma 58. punktu).
60 No tā izriet, ka līdz tarifu kvotas izsmelšanai var arī nepastāvēt īstenošanas pasākumi, kurus prasītājas biedri, kuru tiesisko stāvokli ietekmē kvotu sistēmas izveide, varētu apstrīdēt valstu tiesās.
61 Līdz ar to tādi importētāji kā prasītājas biedri ir situācijā, kas atbilst LESD 263. panta ceturtās daļas pēdējā teikuma daļā paredzētajai hipotēzei, un tādējādi ir tiesīgi celt prasību par apstrīdēto regulu.
62 Šādos apstākļos un saskaņā ar šā sprieduma 40. punktā atgādināto judikatūru prasītājai kā pārstāvības apvienībai, pamatojoties uz LESD 263. panta ceturtās daļas pēdējo teikuma daļu, attiecībā uz apstrīdēto regulu ir locus standi.
63 Tāpēc prasība atzīstama par pieņemamu.
Par lietas būtību
64 Prasības pamatošanai prasītāja izvirza divus pamatus.
65 Ar pirmo pamatu prasītāja apgalvo, ka nav izpildīti nosacījumi aizsargpasākuma pagarināšanai saskaņā ar aizsargpasākumu pamatregulas 19. pantu.
66 Ar otro pamatu prasītāja apgalvo, ka šis pagarinājums nav Savienības interesēs.
67 Iesākumā jāatgādina judikatūras atziņa, ka kopējās tirdzniecības politikas jomā, it īpaši tirdzniecības aizsargpasākumu jomā, pārbaudāmo ekonomisko, politisko un tiesisko situāciju sarežģītības dēļ Savienības iestādēm ir plaša novērtējuma brīvība. Šā vērtējuma pārbaudē tiesā ir vienīgi jāpārliecinās, vai ir ievēroti procesuālie noteikumi, vai apstrīdētās izvēles izdarīšanai izmantotie faktiskie apstākļi atbilst patiesībai, vai nav pieļauta acīmredzama kļūda šo apstākļu vērtējumā un vai nav pieļauta pilnvaru nepareiza izmantošana (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2019. gada 19. septembris, Trace Sport, C‑251/18, EU:C:2019:766, 47. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2022. gada 18. maijs, Uzina Metalurgica Moldoveneasca/Komisija, T‑245/19, EU:T:2022:295, 74. un 75. punkts).
Par pirmo pamatu, ar kuru apgalvots, ka Komisija esot pārkāpusi aizsargpasākumu pamatregulas 19. pantu
68 Būtībā prasītājas pirmais pamats ir sadalīts divās daļās.
69 Pirmajā daļā prasītāja uzskata, ka dati, uz kuriem balstīta Komisijas analīze, lai pieņemtu apstrīdēto regulu, neļauj secināt, ka aizsargpasākuma pagarināšana bija nepieciešama, lai novērstu vai labotu nopietnu kaitējumu aizsargpasākumu pamatregulas 19. panta 2. punkta a) apakšpunkta izpratnē.
70 Otrajā daļā prasītāja uzskata, ka Komisija ir pieļāvusi kļūdu, secinādama, ka ir pierādījumi, ka Savienības ražošanas nozare ir veikusi pielāgojumus, kā prasīts aizsargpasākumu pamatregulas 19. panta 2. punkta b) apakšpunktā.
71 Komisija apstrīd pirmā pamata pamatotību.
– Par pirmā pamata pirmo daļu, kas attiecas uz aizsargpasākuma pagarināšanas vajadzību, lai novērstu vai labotu nopietnu kaitējumu
72 Saskaņā ar aizsargpasākumu pamatregulas 19. panta 2. punkta a) apakšpunktu aizsargpasākumu var pagarināt, ja tiek konstatēts, ka šāds pagarinājums ir vajadzīgs, lai novērstu vai labotu nopietnu kaitējumu.
73 Pirmām kārtām, prasītāja uzskata, ka, neņemot vērā noteiktus tirgus aspektus laikposmā, uz kuru attiecas izmeklēšana par iespējamo aizsargpasākuma pagarināšanu, proti, 2018.–2020. gadā (turpmāk tekstā – “izmeklēšanas periods”), kas ir pretrunā secinājumam, ka aizsargpasākuma pagarināšana bija vajadzīga, lai labotu nopietnu kaitējumu, Komisija ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, nosakot pagarinājuma nepieciešamību aizsargpasākumu pamatregulas 19. panta 2. punkta a) apakšpunkta izpratnē.
74 Pirmkārt, prasītāja pārmet Komisijai, ka tā nav ņēmusi vērā faktorus, kas attiecas uz Savienības ražošanas nozares ražošanas jaudu un šīs ražošanas nozares tirgus daļām Savienībā.
75 Vispirms jāprecizē, kādu nozīmi prasītāja piešķir katram šim faktoram.
76 No vienas puses, prasītāja apgalvo, ka Savienības ražošanas nozares ražošanas jauda ir saglabājusies stabila. Tomēr no apstrīdētās regulas 12. apsvērumā ietvertās analīzes, sasaistot ražošanas apjoma, ražošanas jaudas un šīs jaudas izmantojuma attīstību, skaidri izriet, ka ražošanas jaudas izmantojums ir samazinājies par 13 procentpunktiem.
77 No otras puses, prasītāja norāda, ka Savienības ražošanas nozares tirgus daļas gadu no gada ir palielinājušās. Šī pozitīvā tendence izrietot arī no Komisijas veiktās papildu analīzes par katru ražojumu saimi vai kategoriju. Tomēr, kā izriet no apstrīdētās regulas 13. apsvēruma, šis pieaugums bija saistīts ar patēriņa samazināšanos visā attiecīgajā laikposmā. Tādējādi tirgus daļas pieauguma nozīme Savienības tērauda ražošanas nozares ekonomiskā stāvokļa analīzes kontekstā ir jārelativizē, jo praksē šis pieaugums nav uzlabojis rentabilitāti. Šajā ziņā jānorāda, ka šī situācija ir īpaši minēta apstrīdētās regulas 15. apsvērumā, kurā precizēts, ka Savienības ražošanas nozare no 2018. līdz 2019. gadam strādājusi ar zaudējumiem un rentabilitāte no 2019. līdz 2020. gadam turpināja samazināties.
78 Jārelativizē ir arī metode, kas ir pamatā prasītājas veiktajai analīzei attiecībā uz šiem faktoriem.
79 No vienas puses, prasītājas pieeja nav kontekstualizēta. Proti, ir svarīgi apzināties, ka, lai noskaidrotu, ko īsti nozīmē kāda faktora pozitīva vai negatīva attīstība, šis faktors ir jāaplūko pienācīgajā kontekstā. Tādējādi Savienības ražošanas nozares tirgus daļas pieaugums aplūkotajā periodā ir jāvērtē, ņemot vērā to, ka attiecīgās tirgus daļas līmenis 2019. un 2020. gadā bija tuvu 2017. gada tirgus daļas līmenim, kad Savienības ražošanas nozari ietekmēja importa pieaugums. Tāpēc no Savienības ražošanas nozares tirgus daļas pieauguma nevar secināt, ka Savienības ražošanas nozare vairs nebija nestabilā vai neaizsargātā stāvoklī. Turklāt, tā kā aizsargpasākuma pamatā ir tradicionālo tirdzniecības plūsmu saglabāšana importa apjoma ziņā, pamatojoties uz laikposmu no 2015. līdz 2017. gadam, Savienības tirgus daļas pieaugums šajos līmeņos neliecina par kaitējuma neesamību.
80 No otras puses, jāatgādina, ka Komisijas veicamajā tērauda rūpniecības nozares ekonomiskā stāvokļa analīzē ir jāņem vērā vairāki faktori, no kuriem neviens atsevišķi nav izšķirošs. Tādējādi, lai konstatētu, vai Komisija, veicot analīzi, ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, ir jāņem vērā tās izmantotā metode. Tostarp no apstrīdētās regulas 3.1. iedaļā tieši ietvertajiem konstatējumiem izriet, ka secinājums, pie kura Komisija ir nonākusi šīs regulas 17. apsvērumā, proti, par Savienības ražošanas nozares situācijas nestabilitāti un neaizsargātību, ir balstīts uz daudziem citiem kaitējuma rādītājiem, kuri gandrīz visi uzrādīja spēcīgas negatīvas tendences. Tādējādi visi rādītāji, kas attiecas uz ražošanu, pārdošanas apjomu, kapitāla atdevi un nodarbinātību, samazinājās kontekstā, kuru raksturo arī pārdošanas apjoma un pārdošanas cenu samazināšanās iekšzemes tirgū, samazinot Savienības ražošanas nozares rentabilitāti.
81 Ņemot vērā iepriekš minēto, jākonstatē, ka prasītājas vērtējumi ir sadrumstaloti un nesaistīti.
82 Otrkārt, prasītāja pārmet Komisijai, ka tā nav ņēmusi vērā importa samazināšanos izmeklēšanas periodā, kā tas izriet no apstrīdētajā regulā ietvertajiem datiem.
83 Tomēr, lai noraidītu šo iebildumu, pietiek vien ar norādi, ka prasītājas vērtējumiem nav nozīmes, jo tie nav kontekstualizēti. Proti, no vienas puses, 2020. gadā sasniegtais importa apjoma līmenis atbilst 2015. gada līmenim, kas jau ir atzīts par nelabvēlīgu, un, no otras puses, importa samazinājums tirgus daļas izteiksmē noved pie tāda paša līmeņa kā 2017. gadā, kā tas skaidri norādīts apstrīdētās regulas 25. apsvērumā. Turklāt jānorāda, ka prasītāja tieši neapstrīd Komisijas secinājumu, ka, ņemot vērā iepriekš aprakstīto kontekstuālo pieeju, imports Savienības tērauda tirgū salīdzinājumā ar laikposmu pirms aizsargpasākuma noteikšanas ir pieaudzis drīzāk relatīvā izteiksmē.
84 Līdz ar to Komisijai nevar pārmest, ka tā nav ņēmusi vērā apgalvoto importa samazinājumu.
85 Otrām kārtām, prasītāja apgalvo, ka, pamatojoties uz pozitīvu un objektīvu šā sprieduma 74. un 82. punktā minēto datu pārbaudi, Komisija – nepieļaujot acīmredzamu kļūdu vērtējumā saskaņā ar aizsargpasākumu pamatregulas 19. panta 2. punkta a) apakšpunktu – nevarēja secināt, ka aizsargpasākuma pagarināšana ir nepieciešama, lai novērstu nopietnu kaitējumu.
86 Vispirms jānorāda – no apstrīdētās regulas izriet, ka Komisija ir veikusi prognozējošu vērtējumu, un prasītāja šo apstākli neapstrīd. Šajā ziņā prasītāja izvirza divus iebildumus.
87 Pirmkārt, prasītāja pārmet Komisijai, ka tā nav ņēmusi vērā Savienības ražošanas nozares galveno dalībnieku peļņas pieaugumu. Tomēr, ciktāl šis iebildums ir balstīts uz ārpus Komisijas aplūkotā laikposma pastāvošiem faktoriem, tas jānoraida kā neefektīvs.
88 Otrkārt, prasītāja pārmet Komisijai, ka tā nav ņēmusi vērā, ka imports no Ķīnas Tautas Republikas nav radījis spiedienu uz Savienības ražošanas nozari. Tomēr no apstrīdētās regulas 39. un 43. apsvēruma izriet, ka Komisijas veiktajā prognozējošajā izvērtējumā ir ņemts vērā pārprodukcijas un jaudas pārpalikuma stāvoklis pasaules mērogā. Tāpēc arī šis iebildums ir jānoraida.
89 No iepriekš minētā izriet, ka – pretēji prasītājas apgalvojumiem – Komisija nav bez ievērības atstājusi ne noteiktus datus, ne to nozīmi. Savukārt, ciktāl prasītāja pamato savu iebildumu ar šo apgalvoto datu neņemšanu vērā, atbilstoši šā sprieduma 67. punktā atgādinātajiem principiem jāsecina, ka Komisija nav pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, veicot analīzi, kuras noslēgumā tā uzskatīja, ka aizsargpasākuma pagarināšana ir nepieciešama, lai novērstu vai labotu nopietnu kaitējumu.
90 Visbeidzot, trešām kārtām, prasītāja pārmet Komisijai, ka tā nav veikusi pienācīgu neattiecināšanas analīzi saistībā ar 2020. gadā pastāvošajiem tirgus ārkārtas apstākļiem, ko izraisījusi Covid‑19 pandēmija. Šajā ziņā prasītāja norāda, ka šis jautājums apstrīdētajā regulā aplūkots tikai otršķirīgi.
91 Vispirms jānorāda: pirmkārt, nav strīda par to, ka no daudzām apstrīdētās regulas daļām izriet, ka Komisija savā analīzē ir izvērtējusi Covid‑19 pandēmijas sekas, un, otrkārt, prasītājas argumentācijā nav norādītas tieši tās teksta daļas, kas tās ieskatā atklāj, ka šis aspekts ir nepietiekami aplūkots, bet gan vienīgi kā nepilnīga ir raksturota Komisijas šajā ziņā veiktā analīze. Līdz ar to šā iebilduma neskaidrība liedz konstatēt, ka Komisija būtu pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā.
92 Katrā ziņā, pirmkārt, tiesas sēdē, atbildot uz Vispārējās tiesas lūgumu precizēt šā iebilduma saturu, prasītāja uzturēja savus iebildumus par Komisijas analīzes nepilnīgumu attiecībā uz tobrīd pieejamiem datiem. Taču tā nav precizējusi šo datu saturu, bet gan vispārīgi atsaukusies uz to, ka Komisijas rīcībā ir bijusi tāda detalizēta informācija par situāciju, ko tā esot ieguvusi saistībā ar citiem tirdzniecības aizsargpasākumiem veiktu izmeklēšanu gaitā. Turklāt prasītāja nav konkrēti norādījusi uz apstrīdētajā regulā šajā ziņā ietverto apsvērumu trūkumiem.
93 Otrkārt, veicot Vispārējās tiesas šajā lietā veicamo pārbaudi, saskaņā ar šā sprieduma 67. punktā atgādinātajiem principiem, izvērtējot Komisijas veiktās prognozējošās analīzes, ir jāņem vērā īpaši nozīmīgais nenoteiktības faktors, kas saistīts ar ārkārtēju krīzi. Savukārt prasītājas argumentā – ka neattiecināmības analīzē Komisija varēja balstīties uz precīzākiem datiem, kas it kā esot bijuši tās rīcībā, – nav ņemta vērā ļoti lielā nenoteiktība, kas saistīta ar tādas ārkārtējas krīzes kā Covid‑19 pandēmija attīstību.
94 No visa iepriekš minētā izriet, ka pirmā pamata pirmā daļa ir jānoraida.
– Par pirmā pamata otro daļu, kas saistīta ar pielāgojumu pierādīšanu
95 Saskaņā ar aizsargpasākumu pamatregulas 19. panta 2. punkta b) apakšpunktu aizsargpasākuma termiņu var pagarināt, ja tiek konstatēts, ka ir pierādījumi tam, ka ražotāji Savienībā pielāgojas.
96 Pirmkārt, prasītāja uzskata, ka Komisija ir pieļāvusi kļūdu, secinot, ka šādi pierādījumi pastāv, jo apstrīdētajā regulā nav rodami pietiekami pierādījumi, kas ļautu secināt, ka Savienības ražošanas nozare ir veikusi atbilstošus pasākumus, lai pielāgotos importa pieaugumam. Šajā ziņā prasītāja norāda, ka nav iesniegts neviens pielāgošanās pasākumu plāns, un apgalvo, ka ir skaidrs, ka Savienības ražotāji pēdējos divarpus gados nav veikuši atbilstošus pielāgošanās pasākumus.
97 Visupirms jāteic – no apstrīdētās regulas izriet, ka Komisija ir ņēmusi vērā vairākus elementus, kas liecina par Savienības ražošanas nozares veiktajiem pielāgošanās pasākumiem. Apstrīdētās regulas 68. apsvērumā norādīts, ka par Savienības ražotāju veiktajiem pielāgošanās pasākumiem Komisijai ir nosūtīta konfidenciāla informācija, taču sīkāka informācija par tiem rodama minētās regulas 69. un 70. apsvērumā. Jākonstatē, ka prasītāja ir atturējusies no jebkādas šīs informācijas analīzes, bet gan vienīgi apgalvojusi, ka neviena Komisijas izdarītā atsauce uz pielāgošanās pasākumiem nav pamatota ne ar vienu pierādījumu.
98 Taču saskaņā ar šā sprieduma 67. punktā atgādinātajiem principiem tam, ka prasītāja – konkrēti neapstrīdot apstākļus, uz kuriem balstīta Komisijas analīze, – vienīgi norāda, ka cita veida informācija esot bijusi atbilstoša, nav nekādas nozīmes.
99 Otrkārt, prasītāja apgalvo, ka nav iesniegti nekādi pierādījumi ne par Savienības ražošanas nozares ražošanas jaudas trūkumu, ne par tās nespēju piegādāt visas Savienības tirgum nepieciešamās preces.
100 Šis iebildums ir jānoraida kā lietā nenozīmīgs, jo, lai gan visi Savienības ražošanas nozares veiktie pasākumi attiecās uz darbībām, kuru mērķis bija palielināt efektivitāti pasākumiem Savienības ražošanas nozares rentabilitātes saglabāšanai un pienācīgi atbalstīt konkurenci tirgus situācijā, ko raksturoja importa pieaugums, šo pasākumu mērķis tomēr nebija padarīt Savienības ražošanas nozari spējīgu apmierināt piegādes vajadzības Savienības tirgū.
101 Šajā ziņā jāteic, ka prasītājas apgalvojumi par to, ka Komisija neesot ņēmusi vērā Savienības ražošanas nozares tirgus daļas pieaugumu un importa apjoma samazināšanos, kas atkārtoti šajā kontekstā, ir jānoraida šā sprieduma 77., 83. un 84. punktā izklāstīto iemeslu dēļ.
102 Treškārt, prasītāja uzskata, ka Savienības ražošanas nozare nav veikusi nekādus pielāgojumus, jo tai nedz bija nodarīts, nedz draudēja kaitējums, kā par to liecina Savienības ražošanas uzņēmumu gūtā ievērojamā peļņa un tas, ka nebija no Ķīnas Tautas Republikas veiktā importa radītā spiediena. Šajā ziņā pietiek vien ar atgādinājumu, ka šā sprieduma 87. un 88. punktā šīs argumentācijas premisas ir noraidītas.
103 Ņemot vērā iepriekš minēto, pirmā pamata otrā daļa ir jānoraida kā nepamatota.
104 Tā kā ir secināts, ka abas pirmā pamata daļas nav pamatotas, šis pamats ir jānoraida pilnībā.
Par otro pamatu, ar kuru apgalvots, ka Komisija esot pieļāvusi acīmredzamas kļūdas vērtējumā par Savienības interesi pagarināt aizsargpasākumu
105 Ar otro pamatu prasītāja apgalvo, ka Komisijas nostāja, saskaņā ar kuru nepastāv neatliekami ekonomiski apsvērumi, kas varētu likt secināt, ka Savienības interesēs nav pagarināt spēkā esošo aizsargpasākumu, ir kļūdaina.
106 Pirmām kārtām, apstrīdētajā regulā ietverto apgalvojumu, ka no nodokļiem atbrīvotās tarifu kvotas atbilst pieprasījuma apmēram, prasītāja uzskata par nepamatotu. Proti, prasītāja norāda, ka laikā, kad notika vispārējā ekonomikas atveseļošanās pēc Covid‑19 pandēmijas, radās nelīdzsvarotība starp lielo pieprasījumu pēc izejvielām un šo pieprasījumu apmierināt nespējīgo Savienības ražotāju zemo piedāvājumu, kas tādējādi izraisīja ievērojamu cenu pieaugumu Savienībā. Šajā kontekstā prasītāja norāda, ka 2021. gada trešajā ceturksnī trešo valstu galveno tērauda piegādātāju kvotu izsmelšana apgrūtināja tērauda piegādi lietotājiem un importētājiem.
107 Jākonstatē, ka prasītājas arguments ir balstīts uz pieeju, kurā nav ņemts vērā aizsargpasākuma mehānisms, kas liek importētājam dažādot savus piegādes avotus, vajadzības gadījumā vēršoties pie ražotājiem trešās valstīs, attiecībā uz kurām tarifu kvota nav izsmelta. Savukārt šajā gadījumā no lietas materiāliem izriet, ka no maksājumiem atbrīvotās kvotas joprojām nebija izmantotas, un prasītāja to neapstrīd.
108 Šajā kontekstā jāsecina, ka nav pierādīta neviena acīmredzama kļūda vērtējumā, ko Komisija būtu pieļāvusi savā analīzē.
109 Otrām kārtām, prasītāja apgalvo, ka apstrīdētajā regulā ietvertos apgalvojumus, saskaņā ar kuriem, no vienas puses, nepastāv tieša saikne starp aizsargpasākumu un tērauda cenu pieaugumu un, no otras puses, šo cenu līmenis netiek saglabāts pēc tirgus pielāgošanās situācijai pēc Covid‑19 pandēmijas, neapstiprina dati, uz kuriem balstīta Komisijas analīze.
110 Tomēr vispirms jānorāda, ka tad, ja cenu pieaugums būtu radies aizsargpasākuma dēļ, no analīzes būtu skaidrs, ka Savienības tērauda rūpniecība varētu atbrīvoties no jebkāda spaidīgā konkurences spiediena. Taču Komisija nevarēja nonākt pie šāda secinājuma, pastāvot lielam skaitam neizsmeltu beznodokļu tarifa kvotu no vairākiem avotiem gandrīz visās preču kategorijās aizsargpasākuma pēdējā periodā; un tā – kā redzams šā sprieduma 107. punktā – bija arī šajā gadījumā.
111 Turklāt, noskaidrojot cenu pieaugumu Savienības tirgū izraisījušos cēloņus, nevar izslēgt arī citu tādu faktoru kā, piemēram, apstrīdētās regulas 100. apsvērumā minētais izejvielu cenu paralēlais pieaugums ietekmi.
112 Visbeidzot, no lietas materiāliem izriet, ka, ņemot vērā, ka cenu pieaugums tika novērots galvenajos tērauda tirgos visā pasaulē, kur aizsargpasākums netika piemērots, prasītājas apsvērumi par cēloņsakarību starp aizsargpasākumu un cenu pieaugumu nav pārliecinoši.
113 Līdz ar to vērtējums, ko saistībā ar novērtējumu par Savienības interesi, lai pagarinātais aizsargpasākums tiktu pagarināts, Komisija veikusi jautājumā par cenu pieaugumu, nav acīmredzami kļūdains.
114 Trešām kārtām, apelācijas sūdzības iesniedzēja iebilst pret to, ka pēc vispārējās ekonomiskās atveseļošanās radušās piegādes problēmas Komisija apstrīdētajā regulā raksturo kā “pārejošas”, jo – atšķirībā no Komisijas – prasītāja uzskata, ka Savienības ražošanas nozares apturēto rūpnīcu darbības atsākšana nespēj garantēt, ka saprātīgi īsā termiņā tiktu atjaunoti parastie tērauda piegādes apstākļi, kādi bija pirms Covid‑19 pandēmijas.
115 Proti, prasītāja apgalvo, ka pieprasījuma pieaugums pēc vispārējās ekonomiskās atveseļošanās tostarp izraisīja pieaugošu izejvielu deficītu, kas ietekmēja šo izejvielu pārstrādātāju darbību. Tādējādi piegādes tiekot regulāri atceltas vai apturētas. Turklāt jūras transporta izmaksas esot pieaugušas eksponenciāli, un loģistikas pārvaldība kļūstot aizvien grūtāka.
116 Vispirms jāatgādina, ka, ņemot vērā, ka tarifu kvotas nebija izsmeltas (skat. šā sprieduma 107. punktu), aizsargpasākums nevar būt iemesls apgalvotajai Savienības ražošanas nozares nespējai apmierināt pieprasījumu Savienības tirgū.
117 Turklāt, tā kā prasītāja nav pierādījusi piedāvājuma nepietiekamību Savienības tirgū, tās argumentiem par piegādes termiņiem un loģistikas izmaksām nav nozīmes.
118 Visbeidzot apstrīdētās regulas 110. un 111. apsvērumā ietverto informāciju par Savienības ražošanas nozares spēju saprātīgā termiņā nodrošināt parasto piegādes apstākļu atjaunošanu nevar apstrīdēt, prasītājai vienkārši apgalvojot pretējo, taču nesniedzot nekādus to pamatojošus pierādījumus.
119 Līdz ar to prasītāja nav pierādījusi, ka Komisija būtu pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā attiecībā uz Savienības interesēm pagarināt aizsargpasākumu.
120 Pilnības labad norādāms, ka prasītājas argumenti – kas balstīti uz datiem par attīstību pēc izmeklēšanas perioda beigām – ir neefektīvi, jo šie argumenti nevar pierādīt, ka pastāv acīmredzama kļūda vērtējumā, kas ietekmē Komisijas analīzi par Savienības interesi pagarināt aizsargpasākumu, jo šos datus nevar ņemt vērā izmeklēšanā saistībā ar iespējamo aizsargpasākumu pagarināšanu.
121 Ņemot vērā visu iepriekš izklāstīto, otrais pamats jānoraida kā nepieņemams un līdz ar to prasība ir jānoraida pilnībā.
Par tiesāšanās izdevumiem
122 Atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs.
123 Tā kā prasītājai spriedums ir nelabvēlīgs, tai ir jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar Komisijas prasījumiem.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (desmitā palāta)
nospriež:
1) Prasību noraidīt.
2) European Association of Non‑Integrated Metal Importers & distributors (Euranimi) atlīdzina tiesāšanās izdevumus.
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2023. gada 4. oktobrī.
[Paraksti]