Language of document : ECLI:EU:C:2022:476

Pagaidu versija

ĢENERĀLADVOKĀTA MACEJA ŠPUNARA [MACIEJ SZPUNAR]

SECINĀJUMI,

sniegti 2022. gada 16. jūnijā (1)

Lieta C265/21

AB,

ABCD

pret

Z EF

(Cour d’appel de Bruxelles (Briseles apelācijas tiesa, Beļģija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Brīvības, drošības un tiesiskuma telpa – Jurisdikcija un spriedumu atzīšana un izpilde civillietās un komerclietās – Regula (EK) Nr. 44/2001 – 5. panta 1. punkts – Jurisdikcija lietās, kas attiecas uz līgumiem – Jēdziens “lietas, kas attiecas uz līgumiem” – Prasība par īpašumtiesību iegūšanu, pamatojoties uz diviem secīgiem līgumiem – Vērā ņemamais līgums, nosakot saistību, uz kuru balstās prasījums, izpildes vietu – Līgumsaistībām piemērojamie tiesību akti – Regula (EK) Nr. 593/2008






I.      Ievads

1.        Cour d’appel de Bruxelles (Briseles apelācijas tiesa, Beļģija) uzdotie jautājumi pēc būtības attiecas uz Regulas (EK) Nr. 44/2001 (2) 5. panta 1. punkta un Regulas (EK) Nr. 593/2008 (3) 4. panta interpretāciju.

2.        Pirmajā no šīm tiesību normām, kuras interpretācija ir šī lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pamatā, ir paredzēti īpaši jurisdikcijas noteikumi lietās, kas attiecas uz līgumiem, un kas noteiktos gadījumos ļauj prasītājam celt prasību pret atbildētāju tiesās citā dalībvalstī, kas nav viņa domicila valsts, atkāpjoties no Regulas Nr. 44/2001 2. panta 1. punktā paredzētā vispārīgā noteikuma.

3.        Šajā lietā ir jānosaka, vai šis noteikums ir piemērojams strīdā par prasību, kuras pamatā ir divi līgumi par īpašumtiesību atzīšanu uz 20 mākslas darbiem, neraugoties uz to, ka starp lietas dalībniekiem, kas ir pirmā līguma pušu pēcnācēji, nav tiešas līgumiskas saiknes.

4.        Šajā kontekstā iesniedzējtiesa būtībā jautā Tiesai par tās judikatūras attīstības tvērumu šajā jomā. Līdz ar to šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu liks Tiesai vēlreiz izvērtēt jēdzienu “lietas, kas attiecas uz līgumiem” Regulas Nr. 44/2001 5. panta 1. punkta izpratnē. Šajā gadījumā iesniedzējtiesai būs jāsniedz informācija, kas ļaus tai novērtēt, vai jaunākie Tiesas spriedumi (4) ir uzskatāmi par tādiem, kas maina iepriekšējo judikatūru par šīs tiesību normas interpretāciju.

5.        Kā es vēlāk sīkāk paskaidrošu, es uzskatu, ka Regulas Nr. 44/2001 5. panta 1. punkts ir piemērojams tādā situācijā, kāda ir pamatlietā.

II.    Atbilstošās tiesību normas

A.      Regula Nr. 44/2001

6.        Regulas Nr. 44/2001 II nodaļas 1. iedaļas “Vispārīgi noteikumi” 2. panta 1. punktā ir noteikts:

“Saskaņā ar šo regulu personas, kuru domicils ir kādā dalībvalstī, neatkarīgi no viņu pilsonības, var iesūdzēt attiecīgās dalībvalsts tiesā.”

7.        Šīs regulas II nodaļas 2. iedaļas “Īpašā jurisdikcija” 5. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Personu, kuras domicils ir kādā dalībvalstī, citā dalībvalstī var iesūdzēt:

1)      a)      lietās, kas attiecas uz līgumiem – attiecīgās saistības izpildes vietas tiesās;

b)      šā noteikuma mērķiem un ja vien nepastāv citāda vienošanās, attiecīgās saistības izpildes vieta ir:

–        preču iegādes gadījumā – vieta dalībvalstī, kur saskaņā ar līgumu preces piegādāja vai tās būtu bijis jāpiegādā,

–        pakalpojumu sniegšanas gadījumā – vieta dalībvalstī, kurā saskaņā ar līgumu pakalpojums tika sniegts vai bija jāsniedz;

c)      ja nepiemēro b) apakšpunktu, tad piemēro a) apakšpunktu;

[..]”

B.      Regula (EK) Nr. 593/2008

8.        Regulas Nr. 593/2008 4. pantā, kas attiecas uz piemērojamiem tiesību aktiem, ja puses nav izdarījušas izvēli, ir noteikts:

“1.      Ciktāl par tiesību aktiem, ko piemēro līgumam, nav izdarīta izvēle saskaņā ar 3. pantu un neskarot 5. līdz 8. pantu, līgumam piemērojamos tiesību aktus nosaka šādi:

a)      preču iegādes līgumu reglamentē tās valsts tiesību akti, kurā pārdevējam ir pastāvīgā mītnesvieta;

b)      pakalpojumu sniegšanas līgumu reglamentē tās valsts tiesību akti, kurā pakalpojumu sniedzējam ir pastāvīgā mītnesvieta;

[..]

2.      Ja uz līgumu neattiecas 1. punkts vai ja uz līguma elementiem attiektos vairāk nekā viens no 1. punkta a) līdz h) apakšpunktam, līgumu reglamentē tās valsts tiesību akti, kurā pastāvīgā mītnesvieta ir tai pusei, kam jāveic līgumam raksturīgais izpildījums.

3.      Ja visi lietas apstākļi skaidri liecina, ka līgums ir acīmredzami ciešāk saistīts ar citu valsti, kas nav 1. vai 2. punktā norādītā valsts, piemēro šīs citas valsts tiesību aktus.

4.      Ja piemērojamos tiesību aktus nevar noteikt atbilstīgi 1. vai 2. punktam, līgumu reglamentē tās valsts tiesību akti, ar kuru tas ir visciešāk saistīts.”

III. Tiesvedības rašanās fakti, prejudiciālie jautājumi un tiesvedība Tiesā

9.        Z EF k‑ga, kurš ir atbildētājs pamatlietā, vecāki, laulātais pāris X EF k‑dze un Y EF k‑gs, bija vācu mākslinieki, kas tostarp bija radījuši 20 tipoloģiju fotosērijas (turpmāk tekstā – “mākslas darbi”), kas tika izstādītas starptautiskā izstādē 1977. gadā.

10.      CD k‑dze, kas bija AB k‑ga sievasmāte un AB‑CD k‑dzes māte (prasītāji pamatlietā), uzturēja mākslas galeriju Ljēžā (Beļģija). 1980. gada beigās vai 1981. gada sākumā mākslas darbi un vēlāk arī šo mākslas darbu autentiskuma sertifikāti tika nodoti CD k‑dzei.

11.      Ar darījumu, kas tika noslēgts 2007. gada 26. janvārī, prasītāji pamatlietā iegādājās mākslas darbus no CD k‑dzes. Pēdējā minētā nomira 2007. gada 24. novembrī, tajā pašā gadā nomira arī Y EF k‑gs.

12.      2013. gada augustā AB k‑gs uzticēja mākslas darbus sabiedrībai Christie’s, lai tie tiktu pārdoti izsolē. 2014. gadā šī sabiedrība sazinājās ar X EF k‑dzi, kas apstiprināja, ka ir šo darbu īpašniece. Mākslas darbu izsole tika apturēta.

13.      Prasītāji pamatlietā apgalvo, ka CD k‑dze šos mākslas darbus ir iegādājusies, savukārt atbildētājs pamatlietā apgalvo, ka tie tika nodoti glabājumā CD k‑dzes galerijai, lai tos izliktu publiskai apskatei pārdošanas nolūkā.

14.      2014. gada 20. jūnijā prasītāji pamatlietā cēla šo prasību, būtībā lūdzot atzīt, ka viņi ir vienīgie mākslas darbu īpašnieki, un aizliegt X EF k‑dzei atsaukties uz īpašumtiesībām uz tiem.

15.      X EF k‑dze tika uzaicināta ierasties tribunal de première instance francophone de Bruxelles (Briseles frankofonā pirmās instances tiesa, Beļģija), kurā viņa, pamatojoties uz Regulu Nr. 44/2001, galvenokārt izvirzīja iebildi par kompetences un jurisdikcijas neesamību, pamatojoties uz to, ka viņas domicils ir Vācijā. Pakārtoti viņa lūdza atzīt pret viņu celto prasību par nepieņemamu vai nepamatotu un pieprasīja atdot mākslas darbus. 2015. gada 10. oktobrī X EF k‑dze nomira, un prasību pārņēma atbildētājs pamatlietā.

16.      Ar 2016. gada 22. novembra spriedumu tribunal de première instance francophone de Bruxelles (Briseles frankofonā pirmās instances tiesa, Beļģija) atzina teritoriālās jurisdikcijas neesamību. Šajā ziņā tā nosprieda, ka tās jurisdikcija nevar tikt noteikta, pamatojoties uz Regulas Nr. 44/2001 5. panta 1. punktu, jo starp iesaistītajām pusēm nav nekādu līgumisku saišu.

17.      Prasītāji pamatlietā pārsūdzēja šo spriedumu cour d’appel de Bruxelles (Briseles apelācijas tiesa). Viņi norāda, ka CD k‑dze mākslas darbus iegādājās ar pirkuma līgumu, ka šī prasība ir kvalificējama kā “līgumiska” un ka, tā kā līguma izpildes vieta ir Beļģijā, jurisdikcija ir Beļģijas tiesām. Turpretī atbildētājs pamatlietā apgalvo, ka mākslas darbi ir bijuši glabājuma līguma priekšmets un ka, tā kā, viņaprāt, runa ir par prasību par īpašumtiesību “atjaunošanu”, kompetentās tiesas jurisdikcijas noteikšanu reglamentē Regulas Nr. 44/2001 2. panta 1. punkts, kas piešķir jurisdikciju Vācijas tiesām.

18.      Attiecībā uz jautājumu par to, vai prasītāju pamatlietā prasība ietilpst “lietās, kas attiecas uz līgumiem” Regulas Nr. 44/2001 5. panta 1. punkta izpratnē, iesniedzējtiesa konstatē, ka starp abām strīdā iesaistītajām pusēm nav nekādas tiešas līgumiskas saiknes. Tomēr šī tiesa uzskata, ka, ņemot vērā Tiesas jaunākos spriedumus šajā jomā (5), ir iespējams, ka vajadzība konstatēt brīvprātīgas juridiskas saistības vairs nenozīmē – kā tas bija kopš sprieduma Handte (6) –, ka tām ir jābūt saistībām, kuras ir uzņēmušies lietas dalībnieki viens pret otru, bet gan nozīmē vienīgi to, ka prasītājs prasību, ko tas vērš pret atbildētāju, pamato ar juridiskām saistībām, kuras viena persona brīvprātīgi uzņēmusies attiecībā pret otru (7). Faktiski minētās tiesas skatījumā Tiesa ir ne tikai precizējusi, ka lietām, kas attiecas uz līgumiem, ir pieskaitāmas visas saistības, kas izriet no līguma, kura neizpilde tiek apgalvota prasītāja prasības pamatošanai (8), bet tā arī uzskata, ka, tāpat kā actio pauliana, prasība par kompensāciju (9) ietilpst “lietu, kas attiecas uz līgumiem” jēdzienā, jo pats prasības pamats ir brīvprātīgas saistības (10).

19.      Šī pati tiesa uzskata, ka, pat ja tās ir ad hoc situācijas, ārpus kurām šādu interpretāciju nevar piemērot, Tiesa tomēr esot apstiprinājusi, ka Regulas Nr. 44/2001 5. panta 1. punktā paredzētā norma par īpašo jurisdikciju lietās, kuras attiecas uz līgumiem, ir balstīta uz prasības pamatu, nevis uz pušu identitāti (11).

20.      Šādos apstākļos cour d’appel de Bruxelles (Briseles Apelācijas tiesa, Beļģija) ar 2021. gada 1. aprīļa lēmumu, kas Tiesas kancelejā tika saņemts 2021. gada 26. aprīlī, nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“1)      Vai jēdziens “lietas, kas attiecas uz līgumiem” [Regulas Nr. 44/2001] 5. panta 1. punkta izpratnē:

ir interpretējams tādējādi, ka ir jākonstatē juridiskas saistības, kuras kāda persona ir brīvprātīgi uzņēmusies attiecībā pret otru personu un uz kurām ir balstīta prasītāja prasība, pat tad, ja šīs saistības atbildētājs nav brīvprātīgi uzņēmies un/vai nav to izdarījis attiecībā pret prasītāju?

Ja atbilde ir apstiprinoša, cik lielā mērā šīm brīvprātīgi uzņemtajām juridiskajām saistībām ir jābūt saistītām ar prasītāju un/vai atbildētāju?

2)      Vai jēdziens “prasība”, uz kuru prasītājs “pamatojas”, nozīmē – tāpat kā kritērijs, kas tiek izmantots, lai nošķirtu, vai prasība ietilpst lietās, kas attiecas uz līgumiem, [Regulas Nr. 44/2001] 5. panta 1. punkta izpratnē, vai “lietās, kas attiecas uz neatļautu darbību vai kvazideliktu” šīs pašas regulas 5. panta 3. punkta izpratnē (spriedums, 2020. gada 24. novembris, Wikingerhof, C‑59/19, turpmāk tekstā – “spriedums Wikingerhof”, EU:C:2020:950, 32. punkts) – ka ir jāpārbauda, vai brīvprātīgi uzņemto juridisko saistību interpretācija ir nepieciešama, lai izvērtētu prasības pamatotību?

3)      Vai tiesā celta prasība – ar kuru prasītājs vēlas, lai tiktu nospriests, ka viņa valdījumā esošā manta viņam pieder īpašumā, pamatojoties uz diviem secīgiem pirkuma līgumiem, no kuriem pirmais ir noslēgts starp šīs preces sākotnējo līdzīpašnieku (atbildētāja laulāto, kurš arī ir sākotnējais līdzīpašnieks) un personu, kura šo mantu pārdevusi prasītājam, savukārt otrais ir noslēgts starp abām pēdējām minētajām personām – ir uzskatāma par prasību lietā, kas attiecas uz līgumiem, [Regulas Nr. 44/2001] 5. panta 1. punkta izpratnē?

a)      Vai atbilde būtu citāda, ja atbildētājs atsauktos uz to, ka pirmais līgums bija nevis pirkuma līgums, bet gan glabājuma līgums?

b)      Ja kādā no šiem gadījumiem prasība ir uzskatāma par prasību lietā, kas attiecas uz līgumiem, tad kurš līgums ir jāņem vērā, lai noskaidrotu prasības pamatā esošo saistību vietu?

4)      Vai [Regulas Nr. 593/2008] 4. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tas ir piemērojams trešajā prejudiciālajā jautājumā minētajā gadījumā un – ja tā ir – kurš līgums ir jāņem vērā?”

21.      Rakstveida apsvērumus iesniedza pamatlietas dalībnieki, Beļģijas valdība un Eiropas Komisija. Tiesas sēde netika rīkota.

IV.    Vērtējums

A.      Par ceturtā prejudiciālā jautājuma pieņemamību

22.      Formāli neapstrīdot ceturtā prejudiciālā jautājuma pieņemamību, Komisija norāda, ka iesniedzējtiesa nav norādījusi iemeslus, kuru dēļ tā apšauba Regulas Nr. 593/2008 4. panta 1. punkta piemērošanu pamatlietā aplūkotajiem līgumiem.

23.      Jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, kas šobrīd ir atspoguļota Tiesas Reglamenta 94. pantā, vajadzība sniegt valsts tiesai noderīgu Savienības tiesību interpretāciju prasa, lai valsts tiesa izklāstītu lietas faktiskos un tiesiskos apstākļus, uz kuriem attiecas tās uzdotie jautājumi, vai vismaz paskaidrotu šo jautājumu pamatā esošos faktu pieņēmumus. Turklāt iesniedzējtiesas nolēmumā ir jānorāda precīzi iemesli, kas valsts tiesai ir likuši šaubīties par Savienības tiesību interpretāciju un uzskatīt par nepieciešamu uzdot Tiesai prejudiciālu jautājumu (12).

24.      Šajā lietā jākonstatē, ka iesniedzējtiesa nav norādījusi iemeslus, kas lika tai uzdot ceturto jautājumu, un tādējādi nav izpildījusi Tiesas Reglamenta 94. pantā paredzēto prasību.

25.      Es ierosinu ceturto jautājumu atzīt par nepieņemamu.

B.      Par lietas būtību

26.      Pirmie trīs prejudiciālie jautājumi būtībā attiecas uz jēdziena “lietas, kas attiecas uz līgumiem” Regulas Nr. 44/2001 5. panta 1. punkta izpratnē interpretāciju, kāda tā izriet no Tiesas judikatūras.

27.      Iesniedzējtiesas šaubas, kas galvenokārt attiecas uz Tiesas pēdējo 30 gadu laikā izveidojušās bagātīgās judikatūras attīstības tvērumu, rada, pirmkārt, tas, ka Tiesas sniegtā jēdziena “lietas, kas attiecas uz līgumiem” Regulas Nr. 44/2001 5. panta 1. punkta izpratnē interpretācija neesot vienveidīga, un, otrkārt, judikatūras maiņa, ko Tiesa esot īstenojusi, atsakoties no šī jēdziena ierobežojošās interpretācijas.

28.      Šajos secinājumos es vispirms īsi izklāstīšu dažas ievada piezīmes, it īpaši par Regulas Nr. 44/2001 sistēmu, mērķiem un izcelsmi (1. sadaļa). Pēc tam es izskatīšu attiecīgo Tiesas judikatūru par autonomo jēdzienu “lietas, kas attiecas uz līgumiem” šīs regulas 5. panta 1. punkta izpratnē, lai izskaidrotu tā attīstības tvērumu un ierosinātu atbildi uz pirmo prejudiciālo jautājumu (2. sadaļa), visbeidzot es analizēšu otro un trešo prejudiciālo jautājumu (3. un 4. sadaļa).

1.      Ievada piezīmes

29.      Vispirms ir jāatgādina, ka Regula Nr. 44/2001, kas aizstāj 1968. gada 27. septembra konvenciju (13), ir ietekmējusies no šīs konvencijas, un iederas tās turpinātībā (14). Tādēļ un kā arī izriet no pastāvīgās judikatūras, Tiesas sniegtā minētās konvencijas noteikumu interpretācija ir spēkā arī attiecībā uz šīs regulas noteikumiem, jo šo instrumentu noteikumus var kvalificēt kā “līdzvērtīgus” (15). Tā tas ir Briseles konvencijas 5. panta 1. punkta un Regulas Nr. 44/2001 5. panta 1. punkta gadījumā, kuru formulējumi ir gandrīz identiski. Tā tas ir arī jēdziena “lietas, kas attiecas uz līgumiem” šīs regulas 5. panta 1. punkta nozīmē gadījumā, jo šajā tiesību normā izdarītie grozījumi attiecas vienīgi uz sasaistes kritēriju, kas ir izvēlēts, lai noteiktu kompetento tiesu attiecībā uz preču pārdošanas līgumiem un pakalpojumu sniegšanas līgumiem, pārējā daļā atstājot nemainīgu attiecīgā Briseles konvencijas noteikuma būtību (16). Ciktāl iesniedzējtiesa jautā Tiesai par tās jaunākās judikatūras attīstību attiecībā uz šo jēdzienu, es šajos secinājumos atsaukšos arī uz attiecīgo judikatūru par Regulas Nr. 1215/2012 7. panta 1. punktu, ar kuru tika aizstāta Regula Nr. 44/2001.

30.      Otrkārt, ir jāuzsver, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Regulas Nr. 44/2001 5. panta 1. punkts ir jāinterpretē saistībā ar šīs regulas rašanos, mērķiem un sistēmu (17). Precīzāk, attiecībā uz jēdzienu “lietas, kas attiecas uz līgumiem” šīs tiesību normas izpratnē ir jāatgādina, ka kopš sprieduma Peters Bauunternehmung (18), kas attiecas uz Briseles konvencijas interpretāciju, Tiesa vairākkārt ir nospriedusi, ka šis jēdziens nevar tikt saprasts kā tāds, kurā ir atsauce uz kvalifikāciju, kādu piemērojamais valsts likums piešķir attiecīgajām tiesiskajām attiecībām valsts tiesā. Gluži pretēji, minētais jēdziens ir jāinterpretē autonomi, atsaucoties uz Regulas Nr. 44/2001 sistēmu un mērķiem, lai nodrošinātu tās vienveidīgu piemērošanu visās dalībvalstīs (19). Tādējādi, pat ja Tiesa nav sniegusi vispārēju un abstraktu jēdziena “lietas, kas attiecas uz līgumiem” definīciju, tā tomēr ir noteikusi šā jēdziena aprises katrā atsevišķā gadījumā, ņemot vērā izmaiņas tiesību aktos un norādot, vai pastāv vai nepastāv līgumsaistības.

31.      Šajā ziņā Tiesa joprojām mēģina definēt Regulas Nr. 44/2001 sistēmu un mērķus kopš tās “dzimšanas” brīža Briseles konvencijas veidolā. Man šķiet svarīgi īsumā atgādināt, pirmkārt, minētās regulas 5. panta 1. punkta piemērošanas nosacījumu tvērumu un, otrkārt, grūtības, ko šis noteikums rada īpaši bagātīgās tiesu prakses kontekstā (20).

32.      Vispirms attiecībā uz Regulas Nr. 44/2001 sistēmu ir jāatgādina, ka tieši spriedumā Peters Bauunternehmung (21) Tiesa pirmo reizi lēma par saistību starp šīs regulas 2. panta 1. punktā paredzēto vispārīgo noteikumu par atbildētāja domicila dalībvalsts tiesu jurisdikciju un minētās regulas 5. panta 1. punktā paredzēto īpašo jurisdikciju “lietās, kas attiecas uz līgumiem”. Šajā spriedumā Tiesa nosprieda, ka “[Briseles konvencijas] 5. pantā ir paredzēts noteikt īpašas jurisdikcijas, kuru izvēle ir atkarīga no prasītāja izvēles, atkāpjoties no vispārējā jurisdikcijas noteikuma, kas noteikts [šīs] konvencijas 2. panta 1. punktā” (22). Šo vērtējumu Tiesa savā judikatūrā ir vairākkārt atkārtojusi (23).

33.      Turklāt attiecībā uz Regulas Nr. 44/2001 mērķiem ir jānorāda, ka saskaņā ar šīs regulas 11. apsvērumu jurisdikcijas noteikumiem ir jābūt ļoti paredzamiem un balstītiem uz atbildētāja domicila jurisdikcijas principu, un ka šai jurisdikcijai vienmēr jābūt pieejamai, izņemot dažās skaidri noteiktās situācijās, kurās strīda priekšmets vai pušu autonomija garantē citu sasaistes faktoru. Turklāt Regulas Nr. 44/2001 12. apsvērumā ir noteikts, ka papildus atbildētāja domicilam vajadzētu būt alternatīviem jurisdikcijas pamatojumiem, kuru pamatā ir cieša saistība starp tiesu un lietu vai kuru nolūks ir veicināt pareizu tiesvedības norisi.

34.      Visbeidzot, man arī jāatgādina, ka Regulas Nr. 44/2001 5. panta 1. punkta rašanās vēsture pierāda, ka īpašo jurisdikcijas noteikumu pamatā ir apsvērums, ka “pastāv cieša sasaistes saikne starp strīdu un tiesu, kas ir aicināta to izskatīt” (24). Tāpēc saskaņā ar šo noteikumu prasītājam pieejamās iespējas atbilst tuvuma principa prasībām (25).

35.      Ir īstais brīdis analizēt iesniedzējtiesas uzdotos jautājumus, ņemot vērā šīs ievada piezīmes.

2.      Par pirmo prejudiciālo jautājumu

36.      Ar savu pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Regulas Nr. 44/2001 5. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tā piemērošanai ir nepieciešams konstatēt juridiskas saistības, kuras kāda persona ir brīvprātīgi uzņēmusies attiecībā pret otru personu un uz kurām ir balstīta prasītāja prasība, pat tad, ja šīs saistības lietas dalībniekus tieši nesaista. Apstiprinošas atbildes gadījumā šī tiesa jautā, kādai jābūt saiknes pakāpei starp līgumsaistībām un šīm pusēm. Ar šo jautājumu iesniedzējtiesa lūdz Tiesu apstiprināt jēdziena “lietas, kas attiecas uz līgumiem” interpretāciju, kāda tā izriet no Tiesas nesenās judikatūras.

37.      Pirmkārt, attiecībā uz šīs lietas īpatnībām, prasītāji pamatlietā savu prasību par īpašumtiesību atzīšanu pamato ar pirkuma līgumu, kas noslēgts starp viena no viņiem māti, galerijas īpašnieci, kura esot iegādājusies mākslas darbus no mākslinieku pāra, kas ir atbildētāja pamatlietā vecāki. Pēdējais minētais norāda, ka attiecīgais līgums nav bijis vis pirkuma līgums, bet gan glabājuma līgums.

38.      Kā konstatē iesniedzējtiesa, attiecīgo līgumu nav noslēguši pamatlietas dalībnieki, kurus tādējādi līgums tieši nesaista.

39.      Otrkārt, attiecībā uz lietas dalībnieku iesniegtajiem rakstveida apsvērumiem prasītāji pamatlietā un Beļģijas valdība uzskata, ka jēdziens “lietas, kas attiecas uz līgumiem” ir jāinterpretē plaši, lai arī trešās personas varētu atsaukties uz Regulas Nr. 44/2001 5. panta 1. punktu. Tomēr Beļģijas valdība apgalvo, ka spriedumā flightright noteiktais kritērijs ir jāpiemēro nevis situācijām, kurās rodas jautājums par to, kam pieder īpašums, kā tas ir šajā lietā, bet gan tikai situācijām, kad prasība ir pamatota ar pašu līgumsaistību. Šī valdība uzskata, ka Tiesas nesenā judikatūra rada “forum shopping”, kas kaitē tiesiskajai drošībai.

40.      Atbildētājs pamatlietā un Komisija tostarp apgalvo, ka, lai prasību kvalificētu kā “līgumisku”, starp lietas dalībniekiem ir jābūt līgumiskai saiknei. Šajā ziņā atbildētājs pamatlietā atgādina, ka īpašā jurisdikcija ir jāinterpretē šauri, lai saglabātu Regulas Nr. 44/2001 paredzamības un tiesiskās drošības mērķus. Savukārt Komisija norāda, ka, ņemot vērā Tiesas judikatūru spriedumā Handte (26), situācijā, kur prasītājs savu prasību pamato ar vairākiem secīgiem līgumiem, nav piemērojama īpašā jurisdikcija līgumtiesību lietās, jo prasītājs un atbildētājs nav viena un tā paša līguma puses. Tāpēc tā uzskata, ka ir jāpiemēro vispārējais noteikums par atbildētāja domicila dalībvalsts tiesu jurisdikciju.

41.      Ņemot vērā pirmā prejudiciālā jautājuma formulējumu un lietas dalībnieku apsvērumus, es uzskatu, ka ir nepieciešams analizēt attiecīgo Tiesas judikatūru.

a)      Attiecīgā Tiesas judikatūra par jēdzienu “lietas, kas attiecas uz līgumiem” Regulas Nr. 44/2001 5. panta 1. punkta izpratnē

42.      Regulas Nr. 44/2001 5. panta 1. punkta a) apakšpunktā ir noteikts, ka personu, kuras domicils ir kādā dalībvalstī, var iesūdzēt citā dalībvalstī lietās, kas attiecas uz līgumiem, “attiecīgās saistības izpildes vietas tiesās”. Lai noteiktu jurisdikciju saskaņā ar šo tiesību normu un atbildētu uz jautājumu, vai strīdu var kvalificēt kā strīdu “lietās, kas attiecas uz līgumiem”, Tiesa ir sniegusi jēdziena “lietas, kas attiecas uz līgumiem” autonomu interpretāciju, vispirms sliecoties uz šī jēdziena šauru interpretāciju, bet pēc tam – uz plašāku tā interpretāciju. Šīs divas pieejas atšķirīgi nosaka saistību, kas ir prasības pamatā, un līdz ar to šīs saistības izpildes vietu. Protams, Tiesa ir nospriedusi, ka “saistības, kuru izpildes vieta nosaka tiesu jurisdikciju saskaņā ar [Regulas Nr. 44/2001] 5. panta 1. punktu, attiecas uz tām no līguma izrietošajām saistībām, kuru neizpilde ir pamats celt prasību tiesā” (27). Neraugoties uz šā apgalvojuma skaidrību, šīs saistības noteikšana tomēr ne vienmēr ir acīmredzama, kā to pierāda grūtības, ar kurām nākas saskarties, interpretējot jēdzienu “lietas, kas attiecas uz līgumiem” (28).

43.      Šajā kontekstā rodas jautājums par to, vai Tiesa ir atteikusies no šauras interpretācijas par labu plašākai interpretācijai, tādējādi mainot savu iepriekšējo judikatūru. Šis jautājums ir pamatā šaubām, kas vedināja uzdot šos prejudiciālos jautājumus. Lai labāk izprastu šīs judikatūras tvērumu un varētu ierosināt lietderīgu atbildi, šķiet, ka minētajā judikatūrā ir jāidentificē šīs divas interpretācijas tendences un to attīstība, kā arī Regulas Nr. 44/2001 paredzamības un/vai tuvuma mērķi, uz kuriem Tiesa ir balstījusies, izvēloties vienu vai otru interpretāciju.

1)      Par jēdziena “lietas, kas attiecas uz līgumiem” šauru interpretāciju: prasība par līguma pastāvēšanu starp lietas dalībniekiem

44.      Jēdziens “lietas, kas attiecas uz līgumiem” Regulas Nr. 44/2001 5. panta 1. punkta izpratnē ir autonoms Savienības tiesību jēdziens, kas kalpo, lai norobežotu šīs tiesību normas piemērošanas jomu (29).

45.      Lai noteiktu šī autonomā jēdziena aprises, Tiesa 80. gadu sākumā sašaurināti interpretēja īpašo jurisdikcijas noteikumu, kas ir pieejams prasītājam lietās, kas attiecas uz līgumiem (turpmāk tekstā – “šaura interpretācija”). Šī judikatūras virziena pamatā ir spriedumi Peters Bauunternehmung un Handte.

46.      Spriedumā Peters Bauunternehmung (30) Tiesa lēma par saikni starp speciālajiem noteikumiem un vispārējo jurisdikcijas normu (31). Doktrīnā tika uzskatīts, ka šajā spriedumā Tiesa lēma “par labu šaurai interpretācijai attiecībā uz visu, kas šķiet izņēmums no Briseles konvencijas 2. panta” (32).

47.      Tad spriedumā Kalfelis (33) Tiesa apstiprināja, ka īpašās jurisdikcijas noteikumi kā atkāpes no vispārējā principa ir interpretējami šauri (34), vēlāk precizējot, ka tie “nevar radīt tādu interpretāciju, kas pārsniedz [Briseles konvencijā] tieši paredzētos gadījumus” (35). Lai gan, manuprāt, šīs pieejas mērķis nebija ierobežot “lietu, kas attiecas uz līgumiem” piemērošanas jomu (36), šauri interpretējot jēdzienu “līgumiskās saistības”, Tiesa vēlākajos spriedumos tomēr ir izmantojusi šauru šī pēdējā minētā jēdziena interpretāciju, pamatojoties uz to, ka runa ir par vienu no vispārējā jurisdikcijas noteikuma izņēmumiem.

48.      Spriedumā Handte (37) Tiesa pirmo reizi lēma par jēdzienu “lietas, kas attiecas uz līgumiem” Briseles konvencijas 5. panta 1. punkta izpratnē, apstiprinot, ka šis jēdziens “nav jāsaprot tādējādi, ka tas attiektos uz situāciju, kurā nepastāv saistības, ko puses ir brīvprātīgi uzņēmušas viena pret otru”. Tādējādi, pamatojoties uz tiesas, kurā prasītājam ir jāceļ prasība (38), paredzamības principu, Tiesa nosprieda, ka “[šīs] konvencijas 5. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nav piemērojams strīdam starp preces pārpircēju un ražotāju, kurš nav pārdevējs, preces trūkumu vai tās neatbilstības dēļ attiecībā uz izmantošanu, kurai tā ir paredzēta” (39).

49.      Sākot no šī sprieduma pasludināšanas bija skaidrs, ka Tiesas sniegtā šaurā interpretācija ierobežoja jēdzienu “lietas, kas attiecas uz līgumiem”, ciktāl šī tiesību norma ir piemērojama tikai attiecībām starp attiecīgā līguma slēdzējiem, t. i., tikai strīdiem starp līgumslēdzējām pusēm. Lai kvalificētu prasību, izšķirošais faktors, ko Tiesa ņēma vērā, bija līgumiskās attiecības starp lietas dalībniekiem.

50.      Šajā ziņā, manuprāt, ir svarīgi uzsvērt, ka šajā judikatūras virzienā (40) Tiesa, interpretējot Briseles konvencijas 5. panta 1. punktu vai Regulas Nr. 44/2001 5. panta 1. punktu, ņemot vērā šīs konvencijas vai regulas mērķus un sistēmu, autonomo jēdzienu “lietas, kas attiecas uz līgumiem” galvenokārt balstīja uz paredzamības mērķi (41).

51.      Lai gan šī Regulas Nr. 44/2001 5. panta 1. punkta un līdz ar to arī jēdziena “lietas, kas attiecas uz līgumiem” ierobežojošā interpretācija, kas ilgu laiku bija noteikta judikatūrā (42), tika vērtēta atzinīgi daļā doktrīnas (43), tomēr daži autori to arī kritizēja ne tikai par stingro pieeju attiecībā uz saikni starp vispārīgo noteikumu un īpašajiem noteikumiem, bet arī par Tiesas judikatūrā sniegto jēdziena “lietas, kas attiecas uz līgumiem” un līdz ar to jēdziena “līgumsaistības” šauro definīciju.

52.      Pirmkārt, attiecībā uz Regulas Nr. 44/2001 sistēmu autori, kas iebilst pret šādu pieeju, uzskata, ka šīs regulas 2. pantā paredzētā vispārīgā noteikuma pastāvēšana pati par sevi nedrīkstētu izraisīt šauru vai pat ierobežojošu tās 5. panta interpretāciju un ka šāda interpretācija nedrīkstētu būt tāda, kas kaitē minētās regulas vispārējai saskaņotībai (44), t. i., lai pēc iespējas nodrošinātu no tās izrietošo tiesību un pienākumu vienlīdzību un vienveidību (45). Daži autori jo īpaši uzsver, ka runa ir vienīgi par to, lai izvairītos no – kā to ir nospriedusi Tiesa – Regulas Nr. 44/2001 sistēmas “interpretācijas tā, lai aptvertu ārpus tiem esošus gadījumus” (46), un ka tādēļ no šīs regulas 5. panta 1. punkta formulējuma būtu nepareizi secināt, ka šī tiesību norma ir izņēmums, kas būtu jāpiemēro retāk nekā minētās regulas 2. pants (47). Jau pats īpašas jurisdikcijas noteikumu esamības fakts par sevi pastiprina iespēju, ka atbildētājs var tikt iesūdzēts tiesā dalībvalstī, kas nav viņa domicila valsts. Šī iespēja nodrošina līdzsvaru starp prasītāja un atbildētāja interesēm (48).

53.      Es tam piekrītu. Šāda pieeja skaidri izriet no sprieduma Peters Bauunternehmung, kurā Tiesa jau bija precizējusi – “ja arī [Briseles konvencijas] 5. pantā ir paredzēta īpaša jurisdikcijas noteikšana, kuras izvēle ir atkarīga no prasītāja, tas ir izskaidrojams ar to, ka precīzi noteiktos gadījumos pastāv īpaši cieša saikne starp strīdu un tiesu, kurai tas jāizspriež, lai nodrošinātu efektīvu tiesvedības organizēšanu” (49). No tā skaidri izriet, ka Tiesa šo noteikumu interpretē, jo īpaši atsaucoties uz tuvuma mērķi.

54.      Tas liek man atgādināt, otrkārt, ka kritizēta ir arī jēdziena “lietas, kas attiecas uz līgumiem” definīcija Regulas Nr. 44/2001 5. panta 1. punkta izpratnē, kā to Tiesa izklāstīja spriedumā Handte (50). Vairāki autori uzskatīja, ka šī ierobežojošā pieeja piešķir pārāk mazu nozīmi līgumtiesai, jo īpaši kaitējot tuvuma principam (51), un ka ir lietderīgi sniegt “plašāku interpretāciju, kas pielāgota pamatā esošajiem ekonomiskajiem jautājumiem” (52).

55.      Līdz ar to iepriekšējos punktos (53) izklāstīto iemeslu dēļ es uzskatu, ka saiknes starp vispārējo noteikumu un īpašajiem noteikumiem šaura interpretācija nedrīkst izraisīt ne jēdziena “lietas, kas attiecas uz līgumiem”, ne attiecīgi “līgumsaistību” jēdziena ierobežotu interpretāciju (54). Jēdziena “lietas, kas attiecas uz līgumiem” plašāka interpretācija ļauj ņemt vērā tuvuma un pareizas tiesvedības mērķus (55). Kā nesen tika norādīts doktrīnā, pārāk dogmatiska interpretācija, kas sniedz pārmērīgas privilēģijas tiesiskajai drošībai un līdz ar to – paredzamības mērķim, salīdzinot ar pareizu tiesvedību un tuvuma mērķi, var izraisīt sistēmas nepareizu darbību (56). Manuprāt, Regulas Nr. 44/2001 vispārējā saskaņotība nozīmē to, ka, interpretējot šīs regulas 5. panta 1. punktu, ir jāņem vērā līdzsvars starp tuvuma un pareizas tiesvedības mērķi un paredzamības un tiesiskās drošības mērķi (57). Šāds līdzsvars starp minētās regulas mērķiem ļauj arī nodrošināt līdzsvaru starp prasītāja un atbildētāja interesēm. Šajā ziņā pietiek atgādināt, ka no Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka autonomajā jēdzienā “lietas, kas attiecas uz līgumiem” ir jāietver atsauce uz šīs pašas regulas sistēmu un mērķiem, lai nodrošinātu tās vienveidīgu piemērošanu visās dalībvalstīs (58). Katrā ziņā Regulas Nr. 44/2001 5. panta 1. punkta interpretācijas dēļ nedrīkst zust šīs tiesību normas saturs un tai ir jāļauj tajā paredzētajam īpašās jurisdikcijas noteikumam radīt tā lietderīgo iedarbību (59). Šajā stadijā ir jāuzdod jautājums – vai Tiesas judikatūras virzība uz plašāku šīs tiesības normas interpretāciju ļauj to darīt. Manuprāt, jā.

2)      Par Tiesas judikatūras attīstību virzienā uz plašāku interpretāciju: prasība identificēt juridisku saistību, ko viena persona brīvprātīgi uzņēmusies attiecībā pret otru personu un uz ko ir balstīta prasītāja prasība

56.      Jāatgādina, ka pirmajos spriedumos par Briseles konvencijas 5. panta 1. punkta interpretāciju Tiesa nosprieda, ka šī tiesību norma ir piemērojama, “pat ja lietas dalībnieki apstrīd līgumu, kas ir prasības pamatā” (60). Kā to vēlāk norādījis ģenerāladvokāts F. Džeikobss (61), jau no šī apsvēruma izriet, ka Tiesa nav uzskatījusi, ka šīs tiesību normas piemērošanas joma būtu jānosaka šauri. Savos secinājumos viņš atgādināja, ka Tiesa jau ir nospriedusi, ka minētās tiesību normas piemērošanas joma attiecas uz “tāda paša veida ciešām saitēm, kā tās, kas rodas starp līguma pusēm”, ieskaitot apvienības un tās locekļu savstarpējās attiecības (62). Viņa skatījumā šāda pieeja, šķiet, atspoguļo šīs tiesību normas dažādajās valodu versijās izmantoto jēdzienu netiešo nolūku (63).

57.      Dažus gadus vēlāk spriedumā Tacconi (64) Tiesa skaidri apstiprināja, ka “Regulas Nr. 44/2001 5. panta 1. punktā nav prasīta līguma noslēgšana” (65), precizējot, ka “šīs normas piemērošanai ir jāidentificē saistības, jo valsts tiesas jurisdikcija lietās, kas attiecas uz līgumiem, tiek noteikta, ņemot vērā saistību, kuras ir prasības pamatā, izpildes vietu” (66). Tomēr šķiet, ka ar šo spriedumu joprojām tiek ierobežota Regulas Nr. 44/2001 5. panta 1. punkta piemērojamība, attiecinot to uz situācijām, kad pastāv vienas puses brīvprātīgi uzņemtas saistības pret otru pusi, t. i., saistības, kas saista lietas dalībniekus.

58.      Šāds ierobežojums tika atcelts spriedumā Engler (67), kurā Tiesa apstiprināja, ka Regulas Nr. 44/2001 5. panta 1. punkts neprasa noslēgt līgumu (68). Attiecībā uz tās agrāko judikatūru (69) Tiesa ir skaidri norādījusi, ka šajā tiesību normā lietām, kas attiecas uz līgumiem, paredzēto īpašo jurisdikcijas noteikumu “Tiesa neinterpretē šauri” (70). Tā nosprieda, ka šīs normas piemērošana ir “iespējama ar nosacījumu, ka var tikt konstatēta saistība, ko viena persona ir brīvprātīgi uzņēmusies attiecībā pret otru un uz ko pamatojas prasītāja prasība” (71). Šāda plašāka jēdziena “lietas, kas attiecas uz līgumiem” definīcija tagad ir nemainīga Tiesas judikatūrā (72). Minētajā definīcijā ir noteikts, ka, lai prasība ietilptu šajā jomā, ir jāizpilda divi kumulatīvi nosacījumi: tai, pirmkārt, ir jābūt saistītai ar juridisku saistību, ko viena persona brīvprātīgi uzņēmusies attiecībā pret otru, un tai ir jābūt pamatotai ar šo saistību.

i)      Par pirmo nosacījumu: prasībai ir jāattiecas uz juridisku saistību, ko viena persona brīvprātīgi uzņēmusies pret otru

59.      No Tiesas judikatūras izriet, ka šis pirmais nosacījums attiecas uz vairāku veidu juridiskajām saistībām (73). Vispirms spriedumā Kareda (74) Tiesa precizēja šo pirmo nosacījumu tās agrākās judikatūras gaismā (75). Veicot plašāku jēdziena “lietas, kas attiecas uz līgumiem” interpretāciju, tā nosprieda, ka juridiskās saistības ietver visas saistības, kuru pamatā ir līgums (76).

60.      Turklāt tā iekļāva arī saistības, kuru pamatā ir “tāda paša veida ciešas saites kā tās, kas rodas starp līguma pusēm” (77).

61.      Visbeidzot, tā kā, lai prasība ietilptu lietās, kas attiecas uz līgumiem, ir jāidentificē saistība, kas kalpo par prasības pamatu, neprasot, lai būtu noslēgts līgums (78), Tiesa jo īpaši ir atzinusi, ka “lietās, kas attiecas uz līgumiem” ietilpst saistības, kas noteiktas, nevis pamatojoties uz pušu brīvprātīgu vienošanos, bet gan, pamatojoties uz brīvprātīgu vienpusēju vienas personas apņemšanos pret otru (79), kā arī klusējot nodibinātas līgumattiecības (80).

62.      Tomēr, tā kā abi attiecīgie nosacījumi ir kumulatīvi, Regulas Nr. 44/2001 5. panta 1. punkta piemērošana nav atkarīga vienīgi no saistības noteikšanas. Vēl ir nepieciešams, lai prasība būtu pamatota ar šo saistību.

ii)    Par otru nosacījumu: prasībai ir jābūt pamatotai ar šo saistību

63.      Spriedumā flightright (81) Tiesa precizēja, ka Regulas Nr. 44/2001 5. panta 1. punkta a) apakšpunktā un Regulas Nr. 1215/2012 7. panta 1. punkta a) apakšpunktā paredzētā īpašās jurisdikcijas noteikuma lietās, kas attiecas uz līgumiem, pamatā ir nevis pušu identitāte, bet gan prasības pamatā esošais iemesls (82).

64.      Šajā ziņā, kā norādījis ģenerāladvokāts H. Saugmandsgors Ēe, “ar šo nosacījumu Tiesa [..] rezervē [..] [piemērošanu] līgumtiesiska rakstura prasībām, proti, prasībām, kas būtībā izvirza galvenokārt ar līgumtiesībām saistītus jautājumus vai, citiem vārdiem sakot, jautājumus, uz kuriem attiecas līgumtiesību joma (tā sauktais “lex contractus”) [Regulas Nr. 593/2008] izpratnē. Tādējādi Tiesa saskaņā ar šīs tiesību normas mērķi par tuvumā esamību nodrošina, ka līgumsaistību izpildes vietas tiesa lemj būtībā par līdzīgiem jautājumiem” (83). Tiesa uzsvēra, ka, tā kā šie noteikumi par īpašas jurisdikcijas noteikumiem lietās, kas attiecas uz līgumiem, neskar tikai līgumus, tie attiecas uz “visām tiesību normām, kas uzliek pienākumus brīvprātīgu saistību dēļ, kuras viena persona ir uzņēmusies attiecībā pret citu personu” (84).

b)      Starpsecinājums

65.      Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, pirmkārt, ir jākonstatē, ka Tiesas judikatūru par jēdziena “lietas, kas attiecas uz līgumiem” Regulas Nr. 44/2001 5. panta 1. punkta izpratnē interpretāciju nevar uzskatīt par vienveidīgu, un tas izskaidro grūtības, ar kādām valstu tiesas vēl joprojām saskaras, nosakot, vai strīdi ietilpst šajā jomā (85).

66.      Faktiski sākotnēji Tiesa virzījās uz ierobežotu jēdziena “lietas, kas attiecas uz līgumiem” interpretāciju, uzskatot, ka šajā jomā ietilpst vienīgi strīdi, kas izriet no līguma starp šajā strīdā iesaistītajām pusēm (86). Veicot šo interpretāciju, Tiesa galvenokārt atsaucās uz paredzamības principu un Briseles konvencijas vai Regulas Nr. 44/2001 tiesisko drošību (87).

67.      Pēc tam Tiesa pievērsās plašākai jēdziena “lietas, kas attiecas uz līgumiem” interpretācijai, uzskatot, ka strīds ietilpst šajā jēdzienā, ja prasītājs prasību pret atbildētāju pamato ar juridisku saistību, ko viena persona brīvi uzņēmusies pret otru. Spriedumā Engler (88) Tiesa pirmo reizi skaidri norādīja, ka tā “neinterpretē [Regulas Nr. 44/2001 5. panta 1. punktu] šauri”. Vēlāk spriedumos Kareda (89) un flightright (90), kas tika apstiprināti turpmākajā judikatūrā (91), tā galīgi atteicās no šīs tiesību normas ierobežotas interpretācijas, kuras pamatā bija lietu, kas attiecas uz līgumiem, “uz personu vērsta” pieeja (92), kas izriet no sprieduma Handte (93), lai piemērotu plašāku interpretāciju.

68.      Otrkārt, no šīs plašākās interpretācijas izriet, ka prasītāja prasība, pat, ja tā ir celta pret trešo personu, ir jākvalificē kā “līgumiska” Regulas Nr. 44/2001 5. panta 1. punkta izpratnē, jo tās pamatā ir juridiska saistība, ko viena persona ir uzņēmusies pret otru (94). Līdz ar to apstāklis, ka šajā gadījumā abi lietas dalībnieki nav tieši saistīti ar līgumu, nevar likt apšaubīt šīs prasības kvalifikāciju par tādu, kas ietilpst “lietās, kas attiecas uz līgumiem”. Būtiski ir vienīgi tas, ka juridiskās saistības, uz kuru atsaucas prasītāji pamatlietā, izrietēja no līguma, kas tiek saprasts kā vienošanās starp divām personām, vai no tiesiskajām attiecībām, kuras var pielīdzināt līgumam, ciktāl tās rada “tāda paša veida ciešas saites kā tās, kas rodas starp līguma pusēm” (95).

69.      Šīs plašākās interpretācijas kontekstā no spriedumiem Kareda un flightright izriet, ka Tiesa atsaucās ne tikai uz paredzamības un tiesiskās drošības mērķiem, bet arī uz tuvuma un pareizas tiesvedības mērķiem (96).

70.      Tādējādi, ja ir identificētas līgumsaistības, uz kurām ir balstīta prasītāja prasība, ir jānosaka, vai pastāv īpaši cieša saikne starp prasību un tiesu, kas var tikt aicināta to izskatīt, vai arī Regulas Nr. 44/2001 5. panta 1. punkta piemērošana ļauj atvieglot pareizu tiesvedību (97). Tādēļ, manuprāt, būtu jānodrošina līdzsvars starp šīs regulas paredzamības un tiesiskās drošības mērķiem un tuvuma un pareizas tiesvedības mērķiem (98).

71.      Šajā ziņā man jāatgādina, ka Tiesa nosprieda, pirmkārt, ka, ciktāl iespējams, ir obligāti jānovērš iespēja, ka jurisdikcija saistībā ar vienu un to pašu līgumu var būt vairākām tiesām, lai novērstu risku, ka tiek pieņemti pretēji nolēmumi, un tādējādi atvieglot tiesas nolēmumu atzīšanu un izpildi ārpus valsts, kurā tie tikuši pieņemti (99). Pareizas tiesvedības un tiesvedības lietderīgas organizēšanas iemesli ir tie, kas motivēja Briseles konvencijas 5. panta 1. punktā noteiktā jurisdikcijas kritērija pieņemšanu, jo tās vietas tiesa, kurā ir jāizpilda līgumā noteiktās saistības, kas ir pamats tiesvedībai, parasti ir tā, kas ir vispiemērotākā lietas izskatīšanai, it īpaši strīda tuvuma un pierādījumu iesniegšanas vienkāršības dēļ (100).

72.      Tiesa turklāt nosprieda, ka tiesiskās drošības princips prasa, lai noteikumi par jurisdikciju, kuros paredzēta atkāpe no Regulas Nr. 44/2001 2. pantā noteiktā vispārīgā principa, kāds ir, piemēram, šīs regulas 5. panta 1. punkts, tiktu interpretēti tā, lai ļautu pietiekami informētam atbildētājam saprātīgi paredzēt, kādā tiesā papildus tā domicila valsts tiesai viņu varētu iesūdzēt (101).

73.      Šajā lietā nevar piekrist atbildētāja pamatlietā argumentam, ka viņš nevarēja paredzēt, ka tiks iesūdzēts iesniedzējtiesā, kas ir saistību izpildes vietas tiesa, kurā mākslas darbi atradās vairāk nekā 30 gadus.

74.      Šāds novērtējums atbilst tuvuma un tiesiskās drošības principiem un nodrošina līdzsvaru starp prasītāja un atbildētāja interesēm. Turklāt šāds risinājums ļauj Regulas Nr. 44/2001 5. panta 1. punktā paredzētajam jurisdikcijas noteikumam nodrošināt lietderīgu iedarbību.

75.      Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, es ierosinu uz pirmo prejudiciālo jautājumu atbildēt, ka Regulas Nr. 44/2001 5. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to tiek prezumēta tādas juridiskas saistības noteikšana, kuru viena persona ir brīvprātīgi uzņēmusies attiecībā pret otru un ar kuru ir pamatota prasītāja prasība, pat ja šī saistība tieši nesaista lietas dalībniekus. Interpretējot šo normu, valsts tiesai ir jānodrošina, lai paredzamības un tiesiskās drošības mērķi tiktu līdzsvaroti ar tuvuma un pareizas tiesvedības mērķiem.

3.      Par otro prejudiciālo jautājumu

76.      Ar savu otro jautājumu iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai prasība ietilpst “lietās, kas attiecas uz līgumiem” Regulas Nr. 44/2001 5. panta 1. punkta izpratnē, ja, lai prasītāja prasības pamatojuma izvērtējumā noteiktu šīs saistības juridisko raksturu, ir būtiski izvērtēt līgumsaistību vai, vajadzības gadījumā, attiecīgā līguma vai līgumu saturu. Ar šo jautājumu iesniedzējtiesa lūdz Tiesu apstiprināt, vai Tiesas sprieduma Wikingerhof 32. punktā izklāstīto kritēriju pēc analoģijas var piemērot, lai izvērtētu tādas prasības par īpašumtiesību atzīšanu, kāda ir pamatlietā, pamatu. Tomēr, ņemot vērā to, ka lietā, kurā ir pasludināts šis spriedums, prasītājs savā prasības pieteikumā atsaucās uz tiesību aktos, konkrētāk, konkurences tiesībās (102), noteikta pienākuma neievērošanu, es uzskatu, ka šis kritērijs šajā lietā nav piemērojams. Šo iemeslu dēļ es uzskatu, ka minētais jautājums ir jāpārformulē, lai Tiesa varētu uz to sniegt lietderīgu atbildi.

77.      Līdz ar to es uzskatu, ka otrais iesniedzējtiesas uzdotais jautājums ir jāpārformulē tādējādi, ka ar šo jautājumu šī tiesa vēlas noskaidrot, vai jurisdikcijas noteikšanas stadijā, lai izvērtētu prasītāja prasības pamatojumu nolūkā noteikt, vai šī prasība ietilpst “lietās, kas attiecas uz līgumiem” Regulas Nr. 44/2001 5. panta 1. punkta izpratnē, tiesai, kurā ir celta prasība, ir pienākums pārbaudīt līgumsaistības vai, vajadzības gadījumā, attiecīgā līguma vai līgumu saturu.

78.      Man šķiet, ka judikatūra sniedz atbildi uz šo jautājumu. Tiesa ir nospriedusi, ka tiesiskās drošības mērķis prasa, lai valsts tiesa, kurā celta prasība, varētu viegli lemt par savu jurisdikciju, nebūdama spiesta veikt lietas pārbaudi pēc būtības (103). Attiecībā uz šīs prasības piemērošanu saistībā ar īpašo jurisdikciju, par kuru ir runa pamatlietā, Tiesa, pirmkārt, ir uzskatījusi, ka tiesa, kurai ir jāizskata no līguma izrietošs strīds, var pārbaudīt, pat pēc savas ierosmes, savas jurisdikcijas būtiskos nosacījumus, ņemot vērā ieinteresētās puses sniegtos konkludentos un atbilstošos faktus, ar kuriem tiek pierādīta līguma pastāvēšana vai nepastāvēšana (104). Otrkārt, tā ir precizējusi, ka jurisdikcijas pārbaudes posmā tiesa, kurā celta prasība, nevērtē ne prasības pieņemamību, ne tās pamatotību saskaņā ar valsts tiesību normām, bet vienīgi identificē piesaistes punktus ar tiesas valsti, pamatojot savu jurisdikciju ar Regulas Nr. 44/2001 5. panta 1. punktu. Tādējādi šī tiesa vienīgi nolūkā pārbaudīt savu jurisdikciju atbilstoši šai tiesību normai var uzskatīt par konstatētiem prasītāja attiecīgos apgalvojumus attiecībā uz saistību, ar kurām tas pamato savu prasību, juridisko raksturu (105). Tiesa arī precizēja, ka, pārbaudot jurisdikciju atbilstoši Regulai Nr. 44/2001, tiesai, kurā ir celta prasība, ir jāizvērtē visa tās rīcībā esošā informācija, tostarp, vajadzības gadījumā – atbildētāja izvirzītie iebildumi (106).

79.      Tas, ka pamatlietā izskatāmā prasība ir prasība par īpašumtiesību atzīšanu, nekādi neietekmē to, ka šī prasība ietilpst “lietās, kas attiecas uz līgumiem” un līdz ar to neietekmē Regulas Nr. 44/2001 5. panta 1. punkta piemērošanu. Patiešām, nozīme ir tikai tam, ka juridiskā saistība, ar kuru pamatota prasītāju prasība pamatlietā, izriet no sākotnējā līguma, kā es norādīju šo secinājumu 68. punktā. Jānorāda arī, ka prasītāju pamatlietā celtā prasība ir balstīta uz apgalvojumu, ka CD ar šo pirmo līgumu ir ieguvusi īpašumtiesības uz mākslas darbiem.

80.      Tādēļ es ierosinu atbildēt uz šo jautājumu, norādot, ka, lai izvērtētu prasītāja prasības pamatojumu, lai noteiktu, vai šī prasība ietilpst “lietās, kas attiecas uz līgumiem” Regulas Nr. 44/2001 5. panta 1. punkta izpratnē, tiesai, kurā celta prasība, jurisdikcijas noteikšanas stadijā nav pienākuma izvērtēt līgumsaistības vai, vajadzības gadījumā, attiecīgā līguma vai līgumu saturu. Lai pārbaudītu, vai ir izpildīti tās jurisdikcijas būtiskie nosacījumi, šī tiesa nosaka tikai tos saiknes punktus ar valsti, kurā atrodas tiesa, kas pamato tās jurisdikciju saskaņā ar šo noteikumu, un izvērtē visus tai pieejamos elementus, jo īpaši attiecīgos prasītāja apgalvojumus par to saistību raksturu, uz kurām ir balstīta viņa prasība, un, vajadzības gadījumā, atbildētāja izvirzītos iebildumus. Tas, ka pamatlietā izskatāmā prasība ir prasība par īpašumtiesību atzīšanu, nekādi neietekmē to, ka šī prasība ietilpst “lietās, kas attiecas uz līgumiem”, un līdz ar to neietekmē Regulas Nr. 44/2001 5. panta 1. punkta piemērošanu.

4.      Par trešo prejudiciālo jautājumu

81.      Ar savu trešo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Regulas Nr. 44/2001 5. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka prasība atzīt īpašumtiesības uz kustamo īpašumu, ja tā ir pamatota ar diviem līgumiem, kas nav saistoši nevienam no lietas dalībniekiem, ietilpst “lietās, kas attiecas uz līgumiem” šīs tiesību normas izpratnē, un, ja tā, tad kurš no šiem līgumiem ir jāņem vērā, lai noteiktu prasības pamatā esošās saistības vietu.

82.      Šajā gadījumā prasītāji pamatlietā ar savu prasību vēlas panākt savu īpašumtiesību uz mākslas darbiem atzīšanu. Kā jau es norādīju, šīs lietas īpatnības ir saistītas ar to, ka viņu prasība par īpašumtiesību atzīšanu ir pamatota ar diviem līgumiem, lai gan starp viņiem un atbildētāju pamatlietā nav tiešas līgumiskas saistības.

83.      Pirmkārt, attiecībā uz jautājumu par to, vai tāda situācija kā pamatlietā, kurā līgumi, uz kuriem ir balstīta prasītāja prasība, nav saistoši lietas dalībniekiem, ietilpst “lietās, kas attiecas uz līgumiem”, es uzskatu, kā tas izriet no manis piedāvātās atbildes uz pirmo jautājumu, ka tas tā ir. Turklāt no iesniedzējtiesas argumentācijas izriet, ka ir iespējams identificēt juridisku saistību, kas ir brīvprātīgi noslēgta starp divām personām, proti, CD un mākslinieku pāri, un uz kuru ir balstīta prasītāju prasība pamatlietā. Šī saistība pastāv neatkarīgi no tā, kāda veida līgums (pirkuma līgums vai glabājuma līgums) ir noslēgts starp CD (107) un mākslinieku pāri. Tādējādi, nosakot, vai iesniedzējtiesa var konstatēt līgumsaistības Tiesas judikatūras izpratnē, nav nozīmes sākotnējā līguma, kas būtu noslēgts starp šīm divām pusēm, juridiskajam raksturam.

84.      Otrkārt, attiecībā uz jautājumu par to, kurš līgums ir jāņem vērā, nosakot prasības pamatā esošās saistības vietu, ir jāatgādina, ka strīds pamatlietā izriet no pirmā līguma, kura kvalifikācija ir strīda pamatā. Citiem vārdiem sakot, šis pirmais līgums ir strīdīgo tiesību un pienākumu sākotnējais avots. Lai gan minētā līguma kvalificēšana par “pirkuma līgumu” vai “glabājuma līgumu” ir būtiska, lai noteiktu, vai īpašumtiesības uz mākslas darbiem ir nodotas CD, tas ir jānosaka iesniedzējtiesai, nevis Tiesai. Paša šī līguma analīze, lai noteiktu tā juridisko raksturu, ir lietas būtības jautājums.

85.      Lai atbildētu uz jautājumu, vai strīds pamatlietā ietilpst Regulas Nr. 44/2001 5. panta 1. punkta piemērošanas jomā, protams, nav nepieciešams noteikt, vai pirmais līgums ir pirkuma līgums vai glabājuma līgums. Tomēr šī līguma kvalifikācija ir būtiska, lai noteiktu, kura tiesību normas ir piemērojama šajā lietā: šīs regulas 5. panta 1. punkta a) apakšpunkts vai 5. panta 1. punkta b) apakšpunkts, jo pēdējā minētā norma attiecas vienīgi uz preču pārdošanu un pakalpojumu sniegšanu. Turklāt atšķirība starp šīm divām normām ietekmē kompetento tiesu lietās, kas attiecas uz līgumiem, noteikšanu (108).

86.      Iesniedzējtiesa īpaši neizskatīja jautājumu par minēto normu piemērojamību šajā lietā, kā arī nelūdza Tiesai sniegt precizējumus šajā ziņā. Lietas dalībnieki šo jautājumu papildus neapsprieda, jo tas nebija to debašu priekšmets. Tāpēc es vienīgi norādīšu turpinājumā izklāstīto.

87.      Vispirms es vēlos norādīt – lai noteiktu, vai Regulas Nr. 44/2001 5. panta 1. punkta b) apakšpunkts ir piemērojams pamatlietā, iesniedzējtiesai ir jāizvērtē, vai šajā gadījumā šo pirmo līgumu var kvalificēt kā “preču pārdošanas līgumu” vai “pakalpojumu sniegšanas līgumu”. Apstiprinošas atbildes gadījumā tai ir jānosaka vieta, kur saskaņā ar šo līgumu preces piegādāja vai tās būtu bijis jāpiegādā (109) vai arī, vajadzības gadījumā, kur pakalpojumu sniedza vai tas būtu bijis jāsniedz (110). Šajā ziņā atgādināšu, ka šajā normā autonomi ir definēti piesaistes kritēriji preču pārdošanas un pakalpojumu sniegšanas līgumiem (111).

88.      Ja iesniedzējtiesa uzskata, ka Regulas Nr. 44/2001 5. panta 1. punkta b) apakšpunkts nav piemērojams strīdam pamatlietā (112), tai ir jāpiemēro šīs regulas 5. panta 1. punkta a) apakšpunkts, kas attiecas uz visiem līgumu veidiem, izņemot Regulas Nr. 44/2001 5. panta 1. punkta b) apakšpunktā minētos. Šajā gadījumā, lai noteiktu attiecīgās saistības izpildes vietu šīs pašas regulas 5. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē, šai tiesai būs jāpiemēro princips, kas izriet no sprieduma Industrie Tessili Italiana Como (113), saskaņā ar kuru, pirmkārt, prasību var celt tās saistības izpildes vietas tiesā, uz kuru ir balstīta šī prasība, un, otrkārt, ka šī vieta ir jānosaka saskaņā ar tiesību aktiem, kas reglamentē šīs strīdīgās līgumsaistības atbilstoši tiesas, kurā celta prasība, kolīziju normām (114).

89.      Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, es ierosinu Tiesai uz trešo prejudiciālo jautājumu atbildēt, ka prasība par īpašumtiesību uz kustamo īpašumu atzīšanu, kas pamatota ar diviem līgumiem, kuri nav tieši saistoši lietas dalībniekiem, ietilpst “lietās, kas attiecas uz līgumiem” Regulas Nr. 44/2001 5. panta 1. punkta izpratnē. Vērā ņemamais līgums, nosakot saistības, kas kalpo par prasības pamatu, vietu, ir sākotnējais līgums, kas ir strīda priekšmets.

V.      Secinājumi

90.      Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ierosinu Tiesai uz cour d'appel de Bruxelles (Briseles apelācijas tiesa, Beļģija) uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:

1)      Padomes Regulas (EK) Nr. 44/2001 (2000. gada 22. decembris) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās 5. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to tiek prezumēta tādas juridiskas saistības noteikšana, kuru viena persona ir brīvprātīgi uzņēmusies attiecībā pret otru un ar kuru ir pamatota prasītāja prasība, pat ja šī saistība tieši nesaista lietas dalībniekus. Interpretējot šo normu, valsts tiesai ir jānodrošina, lai paredzamības un tiesiskās drošības mērķi tiktu līdzsvaroti ar tuvuma un pareizas tiesvedības mērķiem.

2)      Lai izvērtētu prasītāja prasības pamatojumu, nosakot, vai šī prasība ietilpst “lietās, kas attiecas uz līgumiem” Regulas Nr. 44/2001 5. panta 1. punkta izpratnē, tiesai, kurā celta prasība, jurisdikcijas noteikšanas stadijā nav pienākuma izvērtēt līgumsaistības vai, vajadzības gadījumā, attiecīgā līguma vai līgumu saturu. Lai pārbaudītu, vai ir izpildīti tās jurisdikcijas būtiskie nosacījumi, šī tiesa nosaka tikai tos saiknes punktus ar valsti, kurā atrodas tiesa, kas pamato tās jurisdikciju saskaņā ar šo noteikumu, un izvērtē visus tai pieejamos elementus, jo īpaši attiecīgos prasītāja apgalvojumus par to saistību raksturu, uz kurām ir balstīta viņa prasība, un, vajadzības gadījumā, atbildētāja izvirzītos iebildumus. Tas, ka pamatlietā izskatāmā prasība ir prasība par īpašumtiesību atzīšanu, nekādi neietekmē to, ka šī prasība ietilpst “lietās, kas attiecas uz līgumiem”, un līdz ar to neietekmē Regulas Nr. 44/2001 5. panta 1. punkta piemērošanu.

3)      Prasība par īpašumtiesību uz kustamo īpašumu atzīšanu, kas pamatojas uz diviem līgumiem, kuri nav tieši saistoši lietas dalībniekiem, ietilpst “lietās, kas attiecas uz līgumiem” Regulas Nr. 44/2001 5. panta 1. punkta izpratnē. Vērā ņemamais līgums, nosakot saistības, kas kalpo par prasības pamatu, vietu, ir sākotnējais līgums, kas ir strīda priekšmets.


1      Oriģinālvaloda – franču.


2      Padomes 2000. gada 22. decembra Regula par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (OV 2001, L 12, 1. lpp.). Regula Nr. 44/2001 tika atcelta ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 1215/2012 (2012. gada 12. decembris) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (OV 2012, L 351, 1. lpp.). Ar dažiem izņēmumiem Regulu Nr. 1215/2012 saskaņā ar tās 81. pantu piemēro tikai no 2015. gada 10. janvāra. Ņemot vērā pamatlietā izskatāmā strīda aizsākšanas datumu, uz to joprojām attiecas Regula Nr. 44/2001.


3      Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 17. jūnija Regula tiesību aktiem, kas piemērojami līgumsaistībām (Roma I) (OV 2008, L 177, 6. lpp.).


4      Spriedumi, 2017. gada 15. jūnijs, Kareda (C‑249/16, turpmāk tekstā – “spriedums Kareda”, EU:C:2017:472); 2018. gada 7. marts, flightright u.c. (C‑274/16, C‑447/16 un C‑448/16, turpmāk tekstā – “spriedums flightright”, EU:C:2018:160); 2018. gada 4. oktobris, Feniks (C‑337/17, turpmāk tekstā – “spriedums Feniks”, EU:C:2018:805), un 2020. gada 26. marts, Primera Air Scandinavia (C‑215/18, turpmāk tekstā – “spriedums “Primera Air Scandinavia”, EU:C:2020:235).


5      Spriedums, 2019. gada 8. maijs, Kerr (C‑25/18, EU:C:2019:376, 24. punkts un tajā minētā judikatūra).


6      Spriedums, 1992. gada 17. jūnijs, (C‑26/91, turpmāk tekstā – “spriedums “Handte”, EU:C:1992:268, 15. punkts).


7      Spriedums, 2019. gada 8. maijs, Kerr (C‑25/18, EU:C:2019:376, 25. punkts un tajā minētā judikatūra).


8      Spriedums Kareda (30. un 31. punkts).


9      Spriedums flightright (57.–63. punkts).


10      Spriedums Feniks (42. un 43. punkts).


11      Spriedumi flightright (61. punkts) un Primera Air Scandinavia (44. punkts).


12      Skat. it īpaši spriedumus, 2021. gada 25. marts, Obala i lučice (C‑307/19, EU:C:2021:236, 49. punkts), un 2022. gada 24. februāris, Suzlon Wind Energy Portugal (C‑605/20, EU:C:2022:116, 31. punkts un tajā minētā judikatūra).


13      Konvencija, kuru dalībvalstis saskaņā ar Eiropas Ekonomikas kopienas dibināšanas līguma 220. panta ceturto ievilkumu (vēlāk – EK 293. panta ceturtais ievilkums) noslēdza par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (OV 1972, L 299, 32. lpp.), kurā pēcāk izdarīti grozījumi ar konvencijām par jaunu dalībvalstu pievienošanos minētajai konvencijai (turpmāk tekstā – “Briseles konvencija”).


14      Skat. Regulas Nr. 44/2001 19. apsvērumu.


15      Spriedums, 2013. gada 14. marts, Česká spořitelna (C‑419/11, EU:C:2013:165, 27. punkts).


16      Spriedums, 2013. gada 7. februāris, Refcomp (C‑543/10, EU:C:2013:62, 20. punkts un tajā minētā judikatūra).


17      Skat. it īpaši spriedumu, 2007. gada 3. maijs, Color Drack (C‑386/05, EU:C:2007:262, 18. punkts).


18      Spriedums, 1983. gada 22. marts (34/82, turpmāk tekstā – “spriedums Peters Bauunternehmung”, EU:C:1983:87, 9. un 10. punkts).


19      Skat. it īpaši spriedumus Handte (10. punkts); 2013. gada 14. marts, Česká spořitelna (C‑419/11, EU:C:2013:165, 27. punkts), un Feniks (38. punkts un tajā minētā judikatūra).


20      Tiesas bagātīgā judikatūra attiecībā uz Briseles konvencijas 5. panta 1. punktu un Regulas Nr. 44/2001 5. panta 1. punktu norāda uz šīs tiesību normas sarežģītību un ar tās ieviešanu saistītajām grūtībām. Skat. it īpaši profesora Fausto Pocar paskaidrojošo ziņojumu par Konvenciju par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās, kas parakstīta Lugāno 2007. gada 30. oktobrī (OV 2009, C 319, 1. lpp., turpmāk tekstā – “Pocar ziņojums”), 44. un turpmākie punkti, un it īpaši šī ziņojuma 46. punktu, saskaņā ar kuru “neraugoties uz judikatūrā sniegto interpretāciju, kas ir ļāvusi novērst dažas radušās grūtības, iepriekš aprakstītos noteikumus daudzi uzskatīja par neapmierinošiem [..]”.


21      Šī sprieduma 10. punkts. Lietā, kurā tika pasludināts minētais spriedums, tika celta prasība par summu piedziņu, kas bija jāmaksā Vācijas sabiedrībai, Nīderlandes apvienības dalībniecei, saskaņā ar iekšējiem noteikumiem, kurus bija izstrādājušas šīs apvienības iestādes un kuri bija saistoši tās dalībniekiem.


22      Spriedums Peters Bauunternehmung (7. punkts).


23      Nesenāk skat. spriedumu Wikingerhof (26. punkts).


24      Skat. P. Jenard ziņojumu par 1968. gada Briseles konvenciju (OV 1979, C 59, 1. lpp.), jo īpaši 22. lpp.


25      Šajā ziņā skat. Gaudemet‑Tallon, H. Compétence et exécution des jugements en Europe. Règlement 44/2001. Convention de Bruxelles (1968) et de Lugano (1988 et 2007).  4. izd. LGDJ, Parīze, 2010, 159. un 160. lpp.:“Tāpēc tieši tuvuma jēdziens (teritoriālais vai procesuālais tuvums atkarībā no lietas) izskaidro tekstā paredzētās iespējas”.


26      Šī sprieduma 15. punkts.


27      Skat. it īpaši spriedumus, 1977. gada 14. decembris, de Bloos (59/77, EU:C:1977:207, 14. un 15. punkts), un 2002. gada 19. februāris, Besix (C‑256/00, EU:C:2002:99, 44. punkts).


28      Skat. it īpaši Pocar ziņojumu, 42. punkts.


29      Skat. it īpaši spriedumus Peters Bauunternehmung (10. punkts); 1988. gada 8. marts, Arcado (9/87, EU:C:1988:127, 10. punkts), un nesen – Wikingerhof (25. punkts).


30      Šī sprieduma 11. punkts. “Ja [Briseles konvencijas] 5. pantā ir paredzēta īpaša jurisdikcijas noteikšana, kuras izvēle ir atkarīga no prasītāja izvēles, tas ir izskaidrojams ar to, ka precīzi noteiktos gadījumos pastāv īpaši cieša saikne starp strīdu un tiesu, kurai tas jāizspriež, lai nodrošinātu efektīvu tiesvedības organizēšanu.”


31      Skat. šo secinājumu 32. punktu.


32      Skat. it īpaši Gaudemet‑Tallon, H., minēts iepriekš, 161. lpp.


33      Spriedums, 1988. gada 27. septembris (189/87, EU:C:1988:459, 19. punkts).


34      Minētais spriedums Kalfelis attiecās uz jēdzienu “lietas, kas attiecas uz neatļautu darbību”, bet vēlāk Tiesa pēc analoģijas piemēroja šo apgalvojumu spriedumos saistībā ar jēdzienu “lietas, kas attiecas uz līgumiem”. Skat. it īpaši spriedumu, 2016. gada 14. jūlijs, Granarolo (C‑196/15, EU:C:2016:559, 18. punkts), un spriedums Feniks (37. punkts).


35      Spriedumi Handte (14. punkts); 1998. gada 27. oktobris, Réunion européenne u.c. (C‑51/97, EU:C:1998:509, 16. punkts), kā arī 2004. gada 5. februāris, Frahuil (C‑265/02, EU:C:2004:77, 23. punkts).


36      Šajā ziņā skat. spriedumu Peters Bauunternehmung (13. punkts): “Šķiet [..], ka uzņemšana apvienībā tās biedru starpā rada tādas pašas ciešas saites kā tās, kas vieno līguma puses, tāpēc saistības, uz kurām atsaucas iesniedzējtiesa, ir pamatoti uzskatīt par līgumsaistībām, lai varētu piemērot Briseles konvencijas 5. panta 1. punktu”. Mans izcēlums. Šajā ziņā skat. šo secinājumu 52.-55. punktu.


37      Šī sprieduma 15. punkts.  Lieta, kurā tika pasludināts šis spriedums, attiecās uz prasību, ko no starpnieka pārdevēja iegādātu preču pārpircējs cēla pret ražotāju, lai saņemtu kompensāciju par kaitējumu, kas radies preču neatbilstības dēļ. Tādējādi runa bija par starptautisku preču līgumu ķēdi, kurā lietas dalībnieku līgumsaistības katrā līgumā atšķīrās (minētā sprieduma 17. punkts).


38      Skat. Regulas Nr. 44/2001 11. apsvērumu.


39      Spriedums Handte (21. punkts).


40      Tiesa apstiprināja, ka “Kopienā reģistrētu personu tiesiskās aizsardzības mērķis, kura sasniegšanai cita starpā ir paredzēta [Briseles] konvencija, prasa, lai jurisdikcijas noteikumi, kas atkāpjas no šīs konvencijas vispārējā principa, tiktu interpretēti tā, lai ļautu pietiekami informētam atbildētājam saprātīgi paredzēt, kādā tiesā papildus tā domicila valsts tiesai viņu varētu iesūdzēt. Jākonstatē, ka [..] īpašās jurisdikcijas noteikuma piemērošana [..] strīdā starp preces pārpircēju un ražotāju nav paredzama pēdējam minētajam un tādējādi nav saderīga ar tiesiskās drošības principu” (spriedums Handte, 18. un 19. punkts). Mans izcēlums.


41      Šajā ziņā skat. it īpaši spriedumus, 1998. gada 27. oktobris, Réunion européenne u.c. (C‑51/97, EU:C:1998:509, 34. un 36. punkts), kā arī 2002. gada 17. septembris, Tacconi (C‑334/00, EU:C:2002:499), kura 20. punktā ir atsauce uz 25. un 26. punktu spriedumā, 2002. gada 19. februāris, Besix (C‑256/00, EU:C:2002:99), kuri attiecas uz paredzamības mērķi, bet tajā nav minēts 27. punkts saistībā ar tuvuma mērķi un pareizu tiesvedību.


42      Skat. it īpaši spriedumus, 1998. gada 27. oktobris, Réunion européenne u.c. (C‑51/97, EU:C:1998:509, 17. punkts); 2002. gada 17. septembris, Tacconi (C‑334/00, EU:C:2002:499, 23. punkts), un 2004. gada 5. februāris, Frahuil (C‑265/02, EU:C:2004:77, 24. punkts). Skat. arī ģenerāladvokāta G. Kosmas [G. Cosmas] secinājumus lietā Réunion européenne u.c. (C‑51/97, EU:C:1998:45, 24. punkts).


43      Skat. it īpaši H. Gaudemet‑Tallon, minēts iepriekš, 161. un 170. lpp.


44      Šajā ziņā skat. Mankowski, P. No: Brussels Ibis Regulation – Commentary, Magnus, U., un Mankowski, P. (red.), Otto Schmidt, Ķelne, 2016, 155. lpp., 26. punkts.


45      Tostarp skat. šo secinājumu 20. zemsvītras piezīmē minēto judikatūru.


46      Skat. it īpaši spriedumu, 1998. gada 27. oktobris, Réunion européenne u.c. (C‑51/97, EU:C:1998:509, 16. punkts).


47      Lehmann, M. “Special jurisdiction”. No: The Brussels I Regulation Recast, Dickinson, A., un Lein, E. (red.), Oxford University Press, 2015, 140. lpp., 4.25. punkts.


48      Skat. Mankowski, P. No: Brussels Ibis Regulation – Commentary, minēts iepriekš, 155. lpp., un it īpaši 26. punkts.


49      11. punkts Mans izcēlums.


50      Šī sprieduma 15. punkts.


51      Nesenāk skat. Pretelli, I. “La bonne foi dans la pondération de la proximité et la fonction résiduelle du for spécial en “matière contractuelle” dans le règlement Bruxelles I”. Revue critique de droit international privé, Nr. 1, Dalloz, 2020, 80.–82. lpp.: “Tuvumam pretstatā absolūtai tiesiskajai drošībai [..] piešķirto nozīmi atklāj fakts, ka “Brisele I” sistēmā atbildētāja domicila tiesa un īpašās tiesas ir vienlīdzīgas un to mērķis kopā ir nodrošināt pareizu tiesvedību Eiropas teritorijā. [..] Vislabāko taisnīgumu var sagaidīt no vistuvākā tiesneša. Šāda labāka tiesvedības saprotamība veido tuvuma jurisdikcijas aksioloģisko pamatu.”


52      Skat. it īpaši, Mankowski, P. No: Brussels Ibis Regulation – Commentary, minēts iepriekš, 164. lpp., 43. punkts. Skat. arī manus secinājumus lietā Kolassa (C‑375/13, EU:C:2014:2135, 49. punkts).


53      Skat. šo secinājumu 52. un turpmākos punktus.


54      Skat. it īpaši pēc analoģijas ģenerāladvokāta F. Džeikobsa [F. Jacobs] secinājumus lietā Gabriel (C‑96/00, EU:C:2001:690, 44.–47. punkts): “Izņēmumam no tiesību normas, tāpat kā jebkurai citai tiesību normai, ir jābūt pašai savai nozīmei, ko nosaka, ņemot vērā tā priekšmetu un formulējumu, kā arī instrumenta, kurā tas ietilpst, vispārējo uzbūvi un priekšmetu.”


55      Par labu “līgumsaistību” jēdziena plašai interpretācijai skat. ģenerāladvokāta H. Saugmandsgora Ēes [H. Saugmandsgaard Øe] secinājumus lietā Wikingerhof (C‑59/19, EU:C:2020:688, 38. punkts): “Tālab man šķiet iespējami pamatoti kategoriju, kuru veido “lietas, kas attiecas uz līgumiem”, interpretēt tā, lai tajā iekļautu līgumiem tuvus institūtus pareizas starptautiskās tiesvedības norises nolūkā.” Skat. arī Minois, M. Recherche sur la qualification en droit international privé des obligations, LGDJ, Parīze, 2020, 174.–180. lpp.


56      Šajā nozīmē skat. Pretelli, I., minēts iepriekš, 80.–82. lpp.


57      Pie šī aspekta es atgriezīšos vēlāk savā analīzē, lai noteiktu attiecīgo interpretācijas pieeju nolūkā panākt līdzsvaru starp dažādiem Regulas Nr. 44/2001 mērķiem. Skat. šo secinājumu 73. un 74. punktu. Šajā ziņā doktrīnā nesen tika pausts viedoklis, ka tas, ka starp dažādiem Regulas Nr. 1215/2012 mērķiem nav hierarhijas, neļauj dominēt vienai vai otrai interpretācijai. No tā izriet, ka katra jēdziena “lietas, kas attiecas uz līgumiem” interpretācija – gan ierobežojoša, gan plaša – var dialektikas veidā atspēkot otras interpretācijas uzskatu. Šajā ziņā skat. Poesen, M. “From Mirages to Aspirations – The Periphery of “Matters Relating to a Contract” in Regulation (EU) No 1215/2012”. Yearbook of Private International Law, 22. sējums, Otto Schmidt, 2021, 511.–545. lpp., it īpaši 518. lpp. un 34. un 35. zemsvītras piezīmē minētā doktrīna.


58      Skat. it īpaši spriedumus Handte (10. punkts); 2013. gada 14. marts,, Česká spořitelna (C‑419/11, EU:C:2013:165, 27. punkts), un Feniks (38. punkts un tajā minētā judikatūra).


59      Pēc analoģijas skat. it īpaši spriedumu, 2009. gada 16. jūlijs, ZuidChemie (C‑189/08, EU:C:2009:475, 31. punkts). Šajā ziņā skat. Lehmann, M. “Special Jurisdiction”. No: The Brussels I Regulation Recast, minēts iepriekš, 140. lpp., 4.25. punkts, kā arī Mankowski, P. No: Brussels Ibis Regulation – Commentary, minēts iepriekš, 156. lpp., 27. punkts.


60      Spriedums, 1982. gada 4. marts, Effer (38/81, EU:C:1982:79, 7. un8. punkts).


61      Skat. ģenerāladvokāta F. Džeikobsa secinājumus lietā Engler (C‑27/02, EU:C:2004:414, 38. punkts).


62      Spriedums Peters Bauunternehmung (13. punkts). Skat. arī šo secinājumu 58. punktu. Attiecībā uz attiecībām starp sabiedrības akcionāriem, kā arī attiecībām starp akcionāriem un to izveidoto sabiedrību skat. it īpaši spriedumu, 1992. gada 10. marts, Powell Duffryn (C‑214/89, EU:C:1992:115, 16. punkts). Attiecībā uz attiecībām starp sabiedrības vadītāju un viņa vadīto sabiedrību, kas paredzētas sabiedrību tiesībās, skat. spriedumu, 2015. gada 10. septembris, Holterman Ferho Exploitatie u.c. (C‑47/14, EU:C:2015:574, 53. un 54. punkts). Attiecībā uz saistībām, kuras saskaņā ar likumu uzņemas nekustamā īpašuma kopīpašnieki saistībā ar kopīpašumu, skat. spriedumu, 2019. gada 8. maijs, Kerr (C‑25/18, EU:C:2019:376, 27.–29. punkts).


63      Skat. ģenerāladvokāta F. Džeikobsa secinājumus lietā Engler (C‑27/02, EU:C:2004:414, 38. punkts).


64      Spriedums, 2002. gada 17. septembris (C‑334/00, EU:C:2002:499, 22. punkts). Atgādināšu, ka lieta, kurā tika pasludināts šis spriedums, attiecās uz prasību par atbildētāja pirmslīgumiskās atbildības iestāšanos. Tāpēc Tiesa nosprieda, ka šī prasība neietilpst “lietās, kas attiecas uz līgumiem”.


65      Mans izcēlums.


66      Spriedums, 2002. gada 17. septembris, Tacconi (C‑334/00, EU:C:2002:499, 22. punkts). Šajā saistībā 2004. gada 5. februāra spriedumā Frahuil (C‑265/02, EU:C:2004:77, 26. punkts) Tiesa niansētākā veidā apstiprināja, ka nepastāv prasība, lai līgums būtu saistošs pusēm. Tādējādi tā nolēma, ka “saistības, ko galvotājs, kurš ir samaksājis muitas nodokļus saskaņā ar galvojuma līgumu, kas noslēgts ar transporta uzņēmumu, cenšas izpildīt kā muitas administrācijas tiesību subrogāciju regresa prasības, kas celta pret preču īpašnieku, ietvaros, neietilpst “lietās, kas attiecas uz līgumiem”, ja pēdējais minētais, kurš nav galvojuma līguma puse, nav devis atļauju noslēgt minēto līgumu” (mans izcēlums). Kā norādīts doktrīnā, ja īpašnieks būtu devis atļauju noslēgt galvojuma līgumu, lai gan viņš nebija šī līguma puse, galvinieka pret viņu celtā regresa prasība ietilptu jēdzienā “lietas, kas attiecas uz līgumiem”. Skat. Gaudemet‑Tallon, H., minēts iepriekš, 170. lpp.


67      Spriedums, 2005. gada 20. janvāris, (C‑27/02, turpmāk tekstā – “spriedums Engler ”, EU:C:2005:33, 45. un 50. punkts). Lieta, kurā tika pasludināts šis spriedums, attiecās uz peļņas solījumu, ko tirgotājs sniedzis patērētājam.


68      Šajā ziņā skat. arī spriedumu, 2013. gada 14. marts, Česká spořitelna (C‑419/11, EU:C:2013:165, 46. punkts).


69      Spriedumi Handte (15. punkts); 1998. gada 27. oktobris, Réunion européenne u.c. (C‑51/97, EU:C:1998:509, 17. punkts); 2002. gada 17. septembris, Tacconi (C‑334/00, EU:C:2002:499, 23. punkts), kā arī 2004. gada 5. februāris, Frahuil (C‑265/02, EU:C:2004:77, 24. punkts).


70      Spriedums Engler (48. punkts). Skat. arī ģenerāladvokāta F. Džeikobsa secinājumus šajā lietā (C‑27/02, EU:C:2004:414, 38. punkts). Skat. arī šo secinājumu 56. punktu.


71      Spriedums Engler (51. punkts). Mans izcēlums. Skat. arī ģenerāladvokāta F. Džeikobsa secinājumus šajā lietā (C‑27/02, EU:C:2004:414, 38. punkts). Skat. nesenāk spriedumus Feniks (48. punkts) un Primera Air Scandinavia (44. punkts).


72      Skat. it īpaši spriedumus, 2015. gada 28. janvāris, Kolassa (C‑375/13, EU:C:2015:37, 39. punkts); flightright (60. punkts); Feniks (39. punkts), kā arī Wikingerhof (23. punkts).


73      Juridiskās saistības, uz kurām attiecas šis pirmais nosacījums, kā tās izriet no Tiesas judikatūras, kodolīgi izklāstīja ģenerāladvokāts H. Saugmandsgors Ēe savos secinājumos lietā Wikingerhof (C‑59/19, EU:C:2020:688, 37. punkts).


74      Šī sprieduma 30. punkts. Lieta, kurā tika pasludināts šis spriedums, attiecās uz regresa prasību starp solidārajiem kredītlīguma parādniekiem.


75      Attiecībā uz prasību par zaudējumu atlīdzību ekskluzīvas koncesijas līguma pārkāpuma gadījumā skat. spriedumu, 1976. gada 6. oktobris, De Bloos (14/76, EU:C:1976:134, 16. un 17. punkts). Attiecībā uz strīdu par autonomas tirdzniecības pārstāvības līguma ļaunprātīgu pārtraukšanu un komisijas maksas samaksu, kas jāmaksā, izpildot šo līgumu, skat. spriedumu, 1988. gada 8. marts, Arcado (9/87, EU:C:1988:127, 13. punkts).


76      Skat. arī spriedumu flightright (59. punkts). Šajā ziņā jāatgādina, ka Tiesa definē līgumu Regulas Nr. 44/2001 5. panta 1. punkta izpratnē kā divu pušu brīvprātīgi noslēgtu vienošanos. Skat. it īpaši šo secinājumu 58. punktā minēto judikatūru. Skat. arī spriedumu, 2002. gada 11. jūlijs, Gabriel (C‑96/00, EU:C:2002:436, 49. punkts).


77      Spriedums Engler (47. punkts). Skat. šo secinājumu 64. zemsvītras piezīmē minēto judikatūru.


78      Skat. šo secinājumu 56. un turpmākos punktus.


79      It īpaši attiecībā uz vekseļa galvinieka pienākumiem pret šī vekseļa turētāju skat. spriedumu, 2013. gada 14. marts, Česká spořitelna (C‑419/11, EU:C:2013:165, 48. un 49. punkts).


80      Skat. spriedumu, 2016. gada 14. jūlijs, Granarolo (C‑196/15, EU:C:2016:559, 24.–27. punkts).


81      Šī sprieduma 59. punkts. Atgādināšu, ka lieta, kurā tika pasludināts šis spriedums, bija saistīta ar aviopasažieru prasību par kompensāciju par savienotā reisa ilgu kavēšanos pret apkalpojošo gaisa pārvadātāju, kas nebija līgumslēdzēja puse pret attiecīgajiem pasažieriem. Skatīt arī ģenerāladvokāta M. Bobeka [M. Bobek] secinājumus apvienotajās lietās flightright u.c.  (C‑274/16, C‑447/16 un C‑448/16, EU:C:2017:787, 54. punkts).


82      Skat. it īpaši spriedumu Feniks (44. punkts). Skat. arī spriedumu, 1977. gada 14. decembris, de Bloos (59/77, EU:C:1977:207, 11., 13., 15. punkts un rezolutīvā daļa).


83      Ģenerāladvokāta H. Saugmandsgora Ēes secinājumi lietā Wikingerhof (C‑59/19, EU:C:2020:688, 40. punkts). Mans izcēlums. Skat. Regulas Nr. 593/2008 12. pantu.


84      Ģenerāladvokāta H. Saugmandsgora Ēes secinājumi lietā Wikingerhof (C‑59/19, EU:C:2020:688, 52. zemsvītras piezīme).


85      Skat. šo secinājumu 21. zemsvītras piezīmi.


86      Skat. šo secinājumu 48. un turpmākajos punktos minēto judikatūru.


87      Skat. šo secinājumu 48. un 50. punktā minēto judikatūru. Tomēr dažos spriedumos šī jēdziena interpretācijā, šķiet, tika ņemta vērā vēlme nodrošināt līdzsvaru starp dažādiem Regulas Nr. 44/2001 mērķiem. Šajā ziņā skat. spriedumu, 2002. gada 19. februāris, Besix (C‑256/00, EU:C:2002:99, 26., 27., 31. punkts un tajos minētā judikatūra).


88      Šī sprieduma 48. un 51. punkts.


89      Šī sprieduma 31. un 33. punkts.


90      Šī sprieduma 59. un 61. punkts.


91      Skat. spriedumus Feniks (39. un 48. punkts) un Primera Air Scandinavia (44. punkts).


92      Šajā ziņā skat. Haftel, B. “Revirement et extension du champ de la “matière contractuelle” dans les relations à trois personnes”. Revue des contrats, 5. sējums, Nr. 115, 2019, 85. lpp.: “Pēc diviem spriedumiem, šķiet, ka jebkādi uz personu vērsti kritēriji ir pilnībā izzuduši”.


93      Šī sprieduma 15. punkts.


94      Spriedums Engler (45. un 50. punkts). Skat. arī šo secinājumu 58. punktu.


95      Skat. spriedumu Peters Bauunternehmung (13. punkts).


96      Saistībā ar Regulas Nr. 1215/2012 7. panta 1. punkta interpretāciju skat. spriedumus Kareda (44. punkts); flightright (74. un 75. punkts), un Feniks (34., 36., 44. un 47. punkts). Tomēr dažkārt Tiesa ir atsaukusies vai nu vienīgi uz šo pirmo mērķi (spriedums Primera Air Scandinavia, 62. un 63. punkts), vai vienīgi uz otro mērķi (spriedums Wikingerhof, 28. un 37. punkts).


97      Šajā nozīmē skat. spriedumus Feniks (36. punkts) un Wikingerhof (28. punkts). Šajā ziņā man jāatgādina, ka Regulas Nr. 44/2001 5. panta 1. punkta piemērojamība ir atkarīga, pirmkārt, no prasītāja izvēles atsaukties uz šo īpašo jurisdikcijas noteikumu un, otrkārt, no tā, vai tiesa, kurā celta prasība, pārbauda šajos noteikumos paredzētos īpašos nosacījumus, skat. spriedumu Wikingerhof (29. punkts).


98      Patiešām, manuprāt, no Tiesas judikatūras izriet, ka šādam līdzsvaram vismaz vairākos spriedumos, šķiet, ir bijusi izšķiroša nozīme elastīgajā interpretācijā, uz kuru Tiesa savā judikatūrā ir virzījusies. Tomēr daži autori uzskata, ka Tiesa nav skaidri norādījusi iemeslus, kāpēc tā izvēlējās vienu, nevis citu interpretāciju. Skat. it īpaši Poesen, M., minēts iepriekš, 523. lpp. un 64. zemsvītras piezīmē minētā doktrīna: “Izrādījās neiespējami izskaidrot, kādēļ [Tiesa] deva priekšroku vienai, nevis citai interpretācijai”.


99      Šajā nozīmē it īpaši skat. spriedumu, 2002. gada 19. februāris, Besix (C‑256/00, EU:C:2002:99, 27. punkts un tajā minētā judikatūra).


100      Šajā nozīmē it īpaši skat. spriedumu, 2002. gada 19. februāris, Besix (C‑256/00, EU:C:2002:99, 31. punkts un tajā minētā judikatūra). Skat. arī spriedumus, 2016. gada 14. jūlijs, Granarolo (C‑196/15, EU:C:2016:559, 16. punkts), un Feniks (34. punkts). Šajā ziņā skat. Pretelli, I., loc. cit., 61.–82. lpp.


101      Šajā nozīmē it īpaši skat. spriedumu, 2002. gada 19. februāris, Besix (C‑256/00, EU:C:2002:99, 26. punkts un tajā minētā judikatūra).


102      Šajā ziņā skat. Poesen, M. “Regressing into the right direction : Non‑contractual Claims in Proceedings between Contracting Parties under Article 7 of the Brussels Ia Regulation”. Maastricht Journal of European and Comparative Law, 28. sējums, Nr. 3, 2021, 390.–298. lpp., un it īpaši 394. un 395. lpp.


103      Skat. spriedumus, 1997. gada 3. jūlijs, Benincasa (C‑269/95, EU:C:1997:337, 27. punkts), un 2015. gada 28. janvāris, Kolassa (C‑375/13, EU:C:2015:37, 61. punkts).


104      Skat. spriedumus, 1982. gada 4. marts, Effer (38/81, EU:C:1982:79, 7. un 8. punkts), un 2015. gada 28. janvāris, Kolassa (C‑375/13, EU:C:2015:37, 61. punkts), kā arī manus secinājumus šajā lietā (C‑375/13, EU:C:2014:2135, 74. punkts). Skat. arī šo secinājumu 56. punktu.


105      Pēc analoģijas skat. spriedumu, 2015. gada 28. janvāris, Kolassa (C‑375/13, EU:C:2015:37,62. punkts).


106      Spriedums, 2015. gada 28. janvāris, Kolassa (C‑375/13, EU:C:2015:37, 64. un 65. punkts), un 2016. gada 16. jūnijs, Universal Music International Holding (C‑12/15, EU:C:2016:449, 45. un 46. punkts).


107      Neatkarīgi no tā, vai tas tika noslēgts privātpersonas vai galerijas īpašnieces statusā.


108      Skat. manus secinājumus lietā Ellmes Property Services (C‑433/19, EU:C:2020:482, 74. punkts).


109      Šajā ziņā skat. spriedumu, 2010. gada 25. februāris, Car Trim (C‑381/08, EU:C:2010:90, 54.–60. punkts).


110      Šajā ziņā skat. spriedumu, 2019. gada 8. maijs, Kerr (C‑25/18, EU:C:2019:376, 39. punkts un tajā minētā judikatūra).


111      Skat. spriedumu, 2009. gada 23. aprīlis, Falco Privatstiftung un Rabitsch (C‑533/07, EU:C:2009:257, 54. punkts), saskaņā ar kuru “gan no Regulas Nr. 44/2001 pieņemšanas procedūras, gan no tās 5. panta 1. punkta struktūras izriet, ka [Savienības] likumdevējs bija vēlējies, pirmkārt, vairs nevis ņemt vērā konkrēto strīdīgo saistību, bet gan noteikt šiem līgumiem raksturīgās saistības tikai attiecībā uz preču pārdošanas un pakalpojumu sniegšanas līgumiem un, otrkārt, saistību izpildes vietu kā kritēriju tiesas, kurai ir piekritība, noteikšanai līgumtiesību jomā definēt autonomi”. Mans izcēlums.


112      Jo īpaši tad, ja iesniedzējtiesai ir grūti vai neiespējami noteikt mākslas darbu piegādes vietu vai galerijas pakalpojumu sniegšanas vietu saskaņā ar pirmo noslēgto līgumu. Pirmkārt, atgādināšu, ka Tiesa jau ir nospriedusi, ka “vieta, kurā saskaņā ar līgumu preces tika piegādātas vai tās būtu bijis jāpiegādā, ir jānosaka, pamatojoties uz šī līguma noteikumiem. Ja šādi nav iespējams noteikt piegādes vietu, neatsaucoties uz līgumam piemērojamām materiālajām tiesībām, piegādes vieta ir tā, kurā ir notikusi fiziskā preču nodošana, ar kuru pircējs ir ieguvis vai tam būtu bijis jāiegūst faktiska vara pār šīm precēm pirkuma darījuma galamērķī” (spriedums, 2010. gada 25. februāris, Car Trim, C‑381/08, EU:C:2010:90, 62. punkts un rezolutīvā daļa; mans izcēlums). Otrkārt, saskaņā ar pastāvīgo judikatūru jēdziens “pakalpojumi” nozīmē, ka puse, kas tos sniedz, veic konkrētu darbību, saņemot par to atlīdzību: lai varētu piemērot Regulas Nr. 44/2001 5. panta 1. punkta b) apakšpunkta otro ievilkumu, nedrīkst iztrūkt elements, kas attiecas uz atalgojumu. Ņemot to vērā, man ir jāatzīst, ka man ir šaubas par to, vai strīds pamatlietā attiecas uz preču pārdošanu vai pakalpojumu sniegšanu.


113      Spriedums, 1976. gada 6. oktobris (12/76, EU:C:1976:133).


114      Spriedums, 2009. gada 23. aprīlis, Falco Privatstiftung un Rabitsch (C‑533/07, EU:C:2009:257, 46.–57. punkts).