VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (septītā palāta)
2015. gada 5. maijā (*)
Kopējā ārpolitika un drošības politika – Ierobežojoši pasākumi pret Irānu kodolieroču izplatīšanas novēršanai – Līdzekļu iesaldēšana – Pienākums norādīt pamatojumu – Kļūda vērtējumā – Iebilde par prettiesiskumu – Tiesības veikt saimniecisku darbību – Tiesības uz īpašumu – Sabiedrības veselības, drošības un vides aizsardzība – Piesardzības princips – Samērīgums – Tiesības uz aizstāvību
Lieta T‑433/13
Petropars Iran Co., Kīša sala [Kish Island] (Irāna),
Petropars Oilfields Services Co., Kīša sala,
Petropars Aria Kish Operation and Management Co., Teherāna (Irāna),
Petropars Resources Engineering Kish Co., Teherāna,
ko pārstāv S. Zaiwalla, P. Reddy, Z. Burbeza, solicitors, R. Blakeley, G. Beck, barristers, un M. Brindle, QC,
prasītājas,
pret
Eiropas Savienības Padomi, ko pārstāv V. Piessevaux un M. Bishop, pārstāvji,
atbildētāja,
prasībā, pirmkārt, atcelt Padomes 2013. gada 6. jūnija Lēmumu 2013/270/KĀDP, ar kuru groza Lēmumu 2010/413/KĀDP, ar ko paredz ierobežojošus pasākumus pret Irānu (OV L 156, 10. lpp.), kā arī Padomes 2013. gada 6. jūnija Īstenošanas regulu (ES) Nr. 522/2013, ar kuru īsteno Regulu (ES) Nr. 267/2012 par ierobežojošiem pasākumiem pret Irānu (OV L 156, 3. lpp.), un prasībā, otrkārt, atzīt par nepiemērojamiem Padomes 2010. gada 26. jūlija Lēmuma 2010/413/KĀDP, ar ko paredz ierobežojošus pasākumus pret Irānu un atceļ Kopējo nostāju 2007/140/KĀDP (OV L 195, 39. lpp.), 20. panta 1. punkta c) apakšpunktu, kā arī Padomes 2012. gada 23. marta Regulas (ES) Nr. 267/2012 par ierobežojošiem pasākumiem pret Irānu un Regulas (ES) Nr. 961/2010 atcelšanu (OV L 88, 1. lpp.) 23. panta 2. punkta d) apakšpunktu.
VISPĀRĒJĀ TIESA (septītā palāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs M. Jēgers [M. Jaeger], tiesneši M. van der Vaude [M. van der Woude] (referents) un E. Butidžidžs [E. Buttigieg],
sekretāre K. Kristensena [C. Kristensen], administratore,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2014. gada 19. novembra tiesas sēdi,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
Tiesvedības priekšvēsture
1 Prasītājas Petropars Iran Co. (turpmāk tekstā – “PPI”), Petropars Oilfields Services Co. (turpmāk tekstā – “POSCO”), Petropars Aria Kish Operation and Management Co. (turpmāk tekstā – “POMC”) un Petropars Resources Engineering Kish Co. (turpmāk tekstā – “PRE”) ir naftas, gāzes un naftas ķīmijas rūpniecības nozarēs strādājoši Irānas uzņēmumi.
2 Šī lieta ir uzsākta saistībā ar ierobežojošiem pasākumiem, kas paredzēti, lai izdarītu spiedienu uz Irānas Islāma Republiku, lai tā pārtrauktu kodolieroču izplatīšanas risku radošas kodoldarbības un kodolieroču piegādes sistēmu izstrādi.
3 2010. gada 9. jūnijā Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padome (turpmāk tekstā – “Drošības padome”) pieņēma Rezolūciju 1929 (2010) (turpmāk tekstā – “ANO DPR 1929 (2010)”), ar kuru paredzēts paplašināt Rezolūcijās 1737 (2006), 1747 (2007) un 1803 (2008) paredzēto ierobežojošo pasākumu tvērumu un noteikt vēl citus ierobežojošus pasākumus pret Irānas Islāma Republiku.
4 2010. gada 17. jūnijā Eiropadome uzsvēra arvien pieaugošās bažas par Irānas kodolprogrammu un pauda gandarījumu par ANO DPR 1929 (2010) pieņemšanu. Atgādinājusi par savu 2009. gada 11. decembra deklarāciju, tā aicināja Eiropas Savienības Padomi veikt ANO DPR 1929 (2010) paredzēto pasākumu īstenošanai vajadzīgos pasākumus, kā arī papildu pasākumus, lai sarunās palīdzētu kliedēt visas arvien vēl esošās bažas saistībā ar paaugstināta riska tehnoloģiju izstrādi, ko Irānas Islāma Republika veic savas kodolprogrammas un raķešu programmas atbalstam. Šie pasākumi bija vēršami uz Irānas tirdzniecības, finanšu, transporta un svarīgākajām naftas un gāzes rūpniecības nozarēm, kā arī papildus norādītajiem subjektiem, konkrēti, Islāma revolucionāro gvardu korpusu.
5 2010. gada 26. jūlijā Padome pieņēma Lēmumu 2010/413/KĀDP, ar ko paredz ierobežojošus pasākumus pret Irānu un atceļ Kopējo nostāju 2007/140/KĀDP (OV L 195, 39. lpp.), kura II pielikumā – papildus I pielikumā minētajiem subjektiem, kurus sarakstā ir iekļāvušas Drošības padome vai ar Rezolūciju 1737 (2006) izveidotā Sankciju komiteja – ir uzskaitītas vēl citas personas un vienības, kuru aktīvi ir iesaldējami. Minētā lēmuma preambulas 22. apsvērumā ir izdarīta atsauce uz ANO DPR 1929 (2010) un teikts, ka šajā rezolūcijā ir norādīts uz iespējamo saikni starp Irānas Islāma Republikas enerģētikas nozarē gūtajiem ieņēmumiem un finansējumu tās kodoldarbībām, kas rada kodolieroču izplatīšanas risku.
6 2012. gada 23. janvārī Padome pieņēma Lēmumu 2012/35/KĀDP, ar ko groza Lēmumu 2010/413 (OV L 19, 22. lpp.). Šā lēmuma preambulas 13. apsvērumā ir teikts, ka ieceļošanas aizliegums, kā arī līdzekļu un saimniecisko resursu iesaldēšana būtu jāpiemēro vēl citām personām un struktūrām, kas sniedz atbalstu Irānas valdībai, radot tai iespēju veikt ar kodolieroču izplatīšanu saistītas darbības vai kodolieroču nogādes sistēmu izstrādi, jo īpaši personām un struktūrām, kas sniedz finansiālu, loģistikas vai materiālu atbalstu minētajai valdībai.
7 Ar Lēmuma 2012/35 1. panta 7. punkta a) apakšpunkta ii) daļu Lēmuma 2010/413 20. panta 1. punktam, kurā ir paredzēta personu un vienību līdzekļu iesaldēšana, ir pievienots šāds apakšpunkts:
“c) citas I pielikumā neietvertas personas un struktūras, kas sniedz atbalstu Irānas valdībai, un ar tām saistītas personas un struktūras, kā uzskaitīts II pielikumā”.
8 Tā rezultātā Padome 2012. gada 23. martā pieņēma Regulu (ES) Nr. 267/2012 par ierobežojošiem pasākumiem pret Irānu un Regulas (ES) Nr. 961/2010 atcelšanu (OV L 88, 1. lpp.). Lai īstenotu Lēmuma 2012/35 1. panta 7. punkta a) apakšpunkta ii) daļu, šīs regulas 23. panta 2. punktā ir paredzēts iesaldēt to IX pielikumā uzskaitīto personu, vienību un struktūru līdzekļus, kuras ir apzinātas kā tādas, kas:
“d) ir citas personas, vienības vai struktūras, kas sniedz atbalstu, piemēram, materiālu atbalstu, loģistikas vai finansiālu atbalstu, Irānas valdībai, un personas un vienības, kas ir saistītas ar tām”.
9 2012. gada 15. oktobrī Padome pieņēma Lēmumu 2012/635/KĀDP, ar kuru groza Lēmumu 2010/413 (OV L 282, 58. lpp.). Šā lēmuma preambulas 16. apsvērumā ir teikts, ka Lēmuma 2010/413 II pielikumā iekļautajā to personu un vienību sarakstā, uz kurām attiecina ierobežojošus pasākumus, būtu jāiekļauj arī citas personas un vienības, jo īpaši vienības, kuras ir Irānas valsts īpašumā un kuras darbojas naftas un gāzes nozarē, jo tās nodrošina būtisku ienākumu avotu Irānas valdībai.
10 Ar Lēmuma 2012/635 1. panta 8. punkta a) apakšpunktu tika grozīts Lēmuma 2010/413 20. panta 1. punkta c) apakšpunkts, kurā tādējādi ir paredzēts, ka ierobežojoši pasākumi jāattiecina uz personām, kas ir:
“c) citas I pielikumā neietvertas personas un struktūras, kas sniedz atbalstu Irānas valdībai, un [..] vienības, kuras ir to īpašumā vai kontrolē, vai ar tām saistītas personas un struktūras, kā uzskaitīts II pielikumā”.
11 Ar Lēmuma 2012/635 2. pantu Lēmuma 2010/413 II pielikumā tika iekļautas gan norādītā vienība National Iranian Oil Co. (turpmāk tekstā – “NIOC”), jo šī Irānas valstij piederošā un tās pārvaldībā esošā vienība sniedz finanšu resursus Irānas valdībai, gan norādītā vienība Naftiran Intertrade Co. (turpmāk tekstā – “NICO”), jo tā ir NIOC pilnībā piederoša vienība, gan norādītā vienība Petropars Ltd (turpmāk tekstā – “PPL”), jo tā ir NICO meitasuzņēmums.
12 Līdz ar to tajā pašā dienā Padome pieņēma Īstenošanas regulu (ES) Nr. 945/2012, ar kuru īsteno Regulu [..] Nr. 267/2012 (OV L 282, 16. lpp.). Ar minētās īstenošanas regulas 1. pantu norādītās vienības NIOC, NICO un PPL tika iekļautas Regulas Nr. 267/2012 IX pielikumā attiecīgi to pašu iemeslu dēļ, kas minēti Lēmumā 2012/635.
13 2012. gada 21. decembrī Padome pieņēma Regulu (ES) Nr. 1263/2012, ar ko groza Regulu [..] Nr. 267/2012 (OV L 356, 34. lpp.). Ar šīs regulas 1. panta 11. punktu ir grozīts Regulas Nr. 267/2012 23. panta 2. punkta d) apakšpunkts, kurā tādējādi paredzēts, ka iesaldējami to tās IX pielikumā uzskaitīto personu, vienību un struktūru līdzekļi, kuras ir apzinātas kā tādas, kas:
“d) ir citas personas, vienības vai struktūras, kas Irānas valdībai sniedz atbalstu, piemēram, materiālu atbalstu, loģistikas vai finansiālu atbalstu, un vienības, ko tās kontrolē, vai personas un vienības, kas ir saistītas ar tām”.
14 2013. gada 6. jūnijā Padome pieņēma Lēmumu 2013/270/KĀDP, ar kuru groza Lēmumu 2010/413 (OV L 156, 10. lpp.; turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”). Ar šā lēmuma 1. pantu prasītājas tika iekļautas Lēmuma 2010/413 II pielikumā esošajā sarakstā, kurā uzskaitītas “personas un vienības, kas iesaistītas ar kodolenerģiju vai ballistiskajām raķetēm saistītās darbībās, un personas un vienības, kuras atbalsta Irānas valdību”.
15 Līdz ar to tajā pašā dienā Padome pieņēma Īstenošanas regulu (ES) Nr. 522/2013, ar kuru īsteno Regulu [..] Nr. 267/2012 (OV L 156, 3. lpp.; turpmāk tekstā – “apstrīdētā regula”). Ar šīs regulas 1. pantu prasītājas tika iekļautas Regulas Nr. 267/2012 IX pielikumā esošajā sarakstā, kurā uzskaitītas “personas un vienības, kas iesaistītas ar kodolenerģiju vai ballistiskajām raķetēm saistītās darbībās, un personas un vienības, kuras atbalsta Irānas valdību”.
16 Ar apstrīdēto lēmumu un apstrīdēto regulu (turpmāk tekstā kopā –“apstrīdētie akti”) PPI Lēmuma 2010/413 II pielikumā esošajā sarakstā, kā arī Regulas Nr. 267/2012 IX pielikumā esošajā sarakstā (turpmāk tekstā kopā – “saraksti”) tika iekļauta tāpēc, ka tā ir “sarakstā iekļautās vienības Petropars Ltd meitasuzņēmums”. Pārējo triju prasītāju gadījumā Padome izklāstīja šādu pamatojumu: “sarakstā iekļautās vienības [PPI] meitasuzņēmums”.
17 Apstrīdētie akti tika paziņoti prasītājām ar 2013. gada 10. jūnija vēstulēm.
18 2013. gada 7. augusta vēstulē prasītājas apstrīdēja pret tām vērstos ierobežojošos pasākumus un lūdza Padomei konkretizēt juridisko pamatu, uz kāda tās attiecīgi tika iekļautas, izklāstīt šo iekļaušanu attaisnojošos iemeslus, iesniegt kopijas no visas informācijas un pierādījumiem, uz ko tā pamatojusies, lai pieņemtu apstrīdētos aktus, kā arī visiem tās lietā esošajiem dokumentiem. Turklāt šajā vēstulē ir uzsvērts, ka minētie akti ir paziņoti tikai PPI.
19 2013. gada 12. augustā Padome apstiprināja, ka saņēmusi prasītāju 2013. gada 7. augusta vēstuli un iepazīstas ar to.
Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi
20 Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2013. gada 20. augustā, prasītājas iesniedza šo prasību.
21 Vispārējās tiesas palātu sastāva maiņas rezultātā tiesnesis referents tagad darbojas septītajā palātā, kurai līdz ar to tika nodota šī lieta.
22 Prasītāju prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– atcelt apstrīdētos aktus, ciktāl tie attiecas uz prasītājām;
– atzīt, ka Lēmuma 2010/413 20. panta 1. punkta c) apakšpunkts un Regulas Nr. 267/2012 23. panta 2. punkta d) apakšpunkts tām nav piemērojami;
– piespriest Padomei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
23 Padomes prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– atzīt prasību par nepamatotu;
– piespriest prasītājām atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
24 Tā kā divi tiesu palātas locekļi nespēj piedalīties šīs lietas izskatīšanā, Vispārējās tiesas priekšsēdētājs saskaņā ar Vispārējās tiesas Reglamenta 32. panta 3. punktu norīkoja sevi un vēl vienu citu tiesnesi, lai papildinātu šīs palātas sastāvu.
Juridiskais pamatojums
25 Prasības pamatošanai prasītājas izvirza piecus prasības pamatus. Pirmais prasības pamats ir par juridiskā pamata prasītāju iekļaušanai sarakstos neesamību. Otrais prasības pamats ir par kļūdu vērtējumā. Trešais prasības pamats ir par Lēmuma 2010/413 20. panta 1. punkta c) apakšpunkta un Regulas Nr. 267/2012 23. panta 2. punkta d) apakšpunkta prettiesiskumu, ja šīs tiesību normas attiecas uz norādīto vienību meitasuzņēmumiem. Ceturtais prasības pamats ir par tiesību uz īpašumu, tiesību veikt komercdarbību, vides aizsardzības principa, kā arī Eiropas Savienības humanitāro vērtību un – katrā ziņā – samērīguma principa un piesardzības principa pārkāpumu. Pakārtoti izvirzītais piektais prasības pamats ir par nepaziņošanu divām prasītājām un pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi, kā arī tiesību uz aizstāvību un tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā pārkāpumu.
26 Tiesas sēdes laikā prasītājas atsauca trešo prasības pamatu, par ko tiesas sēdes protokolā tika izdarīts ieraksts. Tā kā trešais prasības pamats bija vienīgais otrā prasījuma pamatošanai prasības pieteikumā izvirzītais prasības pamats, šis prasījums ir jānoraida kā nepieņemams.
Par pirmo prasības pamatu – juridiska pamata prasītāju iekļaušanai sarakstos neesamību
27 Prasītājas būtībā apgalvo, ka to iekļaušanai sarakstos nav nekāda juridiska pamata. To ieskatā, sarakstā iekļautās vienības meitasuzņēmuma statuss nav nedz viens no Lēmuma 2010/413 20. panta 1. punktā, nedz Regulas Nr. 267/2012 23. panta 2. punktā noteiktajiem kritērijiem.
28 Replikas rakstā prasītājas vispirms uzsver, ka tikai iebildumu rakstā Padome ir attaisnojusi prasītāju iekļaušanu sarakstos ar to, ka tās vai nu pieder NIOC, vai ir tās kontrolē.
29 Turklāt prasītājas apgalvo, ka apstāklis, ka tās ir meitasuzņēmumi kādai vienībai, kas norādīta kā Irānas valdību atbalstoša, neesot iemesls, lai tās iekļautu sarakstos, jo šis apstāklis vēl nenozīmējot, ka šāds meitasuzņēmums vai nu pieder šai vienībai, vai ir tās kontrolē.
30 Visbeidzot, prasītājas uzsver, ka iekļaut sarakstos kādai citai vienībai piederošu vai tās kontrolē esošu vienību Padome drīkstot tikai tad, ja šī cita vienība pati tajos ir iekļauta, pamatojoties uz ierobežojošu pasākumu noteikšanā ievērojamu juridisku kritēriju. Taču šajā lietā PPL un PPI netika iekļautas sarakstos, pamatojoties uz šādu kritēriju.
31 Vispārējā tiesa uzskata, ka saistībā ar pirmo prasības pamatu ir jānoskaidro, vai apstrīdētie akti ļāva prasītājām identificēt kritēriju, kas ir juridiskais pamats, pamatojoties uz kuru, tās tika iekļautas sarakstos. Tātad šis jautājums ir jāizvērtē, ņemot vērā judikatūru par Padomes pienākumu norādīt pamatojumu, kad tā nosaka ierobežojošus pasākumus. Tāpēc argumenti par apstrīdēto aktu tiesiskumu pēc būtības, tostarp gan par to, ka PPI neesot īstenojusi kontroli pār saviem meitasuzņēmumiem, gan par PPL privatizāciju, tiks izvērtēti saistībā ar otro prasības pamatu par kļūdu vērtējumā.
32 Vispirms jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru no tiesību uz aizstāvību ievērošanas principa izrietošā pienākuma norādīt nelabvēlīga akta pamatojumu mērķis ir, pirmkārt, sniegt ieinteresētajai personai pietiekamu informāciju, lai varētu noskaidrot, vai tiesību akts ir pamatots, vai arī saistībā ar to, iespējams, ir pieļauts kāds pārkāpums, kas ļauj apstrīdēt lēmuma spēkā esamību Savienības tiesā, un, otrkārt, ļaut Savienības tiesai pārbaudīt šā tiesību akta tiesiskumu (skat. spriedumu, 2012. gada 15. novembris, Padome/Bamba, C‑417/11 P, EU:C:2012:718, 49. punkts un tajā minētā judikatūra).
33 LESD 296. pantā prasītajā pamatojumā ir skaidri un nepārprotami jāparāda apstrīdēto tiesību aktu izdevušās iestādes argumentācija tādējādi, lai ieinteresētā persona varētu uzzināt veikto pasākumu attaisnojošos iemeslus un kompetentā tiesa varētu veikt savu pārbaudi (spriedums Padome/Bamba, minēts 32. punktā, EU:C:2012:718, 50. punkts). Tāpēc pamatojums principā ir jāpaziņo attiecīgajai personai vienlaikus ar tai nelabvēlīgo aktu, jo pamatojuma neesamība nav novēršama ar to, ka akta pamatojumu attiecīgā persona uzzina Savienības tiesā notiekošās tiesvedības gaitā (spriedums, 2006. gada 12. decembris, Organisation des Modjahedines du peuple d'Iran/Padome, saukts “OMPI I”, T‑228/02, Krājums, EU:T:2006:384, 139. punkts).
34 Turklāt attiecībā uz ierobežojošiem pasākumiem, kas noteikti saistībā ar kopējo ārpolitiku un drošības politiku, jāuzsver, ka, ciktāl attiecīgajai personai nav tiesību tikt uzklausītai, pirms tiek pieņemts sākotnējais lēmums par iekļaušanu sarakstā, pamatojuma norādīšanas pienākumu izpildīt ir vēl jo svarīgāk, jo tas ir vienīgā garantija, kas ļauj ieinteresētajai personai vismaz pēc šā lēmuma pieņemšanas lietderīgi izmantot tās rīcībā esošos tiesību aizsardzības līdzekļus, lai apstrīdētu minētā lēmuma tiesiskumu (spriedumi Padome/Bamba, minēts 32. punktā, EU:C:2012:718, 51. punkts, un “OMPI I”, minēts 33. punktā, EU:T:2006:384, 140. punkts).
35 Tāpēc ierobežojošu pasākumu nosakoša Padomes akta pamatojumā ir ne tikai jānorāda šā akta juridiskais pamats, bet arī faktiskie un konkrētie iemesli, kuru dēļ Padome, izmantojot savu rīcības brīvību, uzskata, ka šāds pasākums ir jāattiecina uz ieinteresēto personu (šajā ziņā skat. spriedumus “OMPI I”, minēts 33. punktā, EU:T:2006:384, 146. punkts; 2009. gada 14. oktobris, Bank Melli Iran/Padome, T‑390/08, Krājums, EU:T:2009:401, 83. punkts, un Padome/Bamba, minēts 32. punktā, EU:C:2012:718, 52. punkts).
36 Tomēr pamatojumam ir jābūt pielāgotam attiecīgā tiesību akta būtībai un apstākļiem, kādos tas pieņemts. Prasība norādīt pamatojumu ir izvērtējama, ievērojot konkrētās lietas apstākļus, it īpaši attiecīgā tiesību akta saturu, izklāstītā pamatojuma būtību un akta adresātu vai citu personu, uz kurām tas attiecas tieši un individuāli, iespējamo interesi saņemt paskaidrojumus. Netiek prasīts, lai pamatojumā tiktu konkretizēti visi būtiskie faktiskie un tiesiskie apstākļi, jo akta pamatojuma pietiekamība ir jāvērtē, ņemot vērā ne tikai tā formulējumu, bet arī kontekstu un attiecīgo jomu reglamentējošo tiesību normu kopumu. Proti, nelabvēlīga akta pamatojuma izklāsts ir pietiekams, ja tas ir pieņemts attiecīgajai personai zināmā kontekstā, kas tai ļauj izprast attiecībā uz to veiktā pasākuma tvērumu (spriedumi Padome/Bamba, minēts 32. punktā, EU:C:2012:718, 53. un 54. punkts; “OMPI I”, minēts 33. punktā, EU:T:2006:384, 141. punkts, un Bank Melli Iran/Padome, minēts 35. punktā, EU:T:2009:401, 82. punkts).
37 Šajā lietā jāatgādina, ka PPI sarakstos tika iekļauta tāpēc, ka tā ir iekļautās vienības PPL meitasuzņēmums, savukārt pārējās trīs prasītājas tika iekļautas tāpēc, ka tās ir PPI meitasuzņēmumi.
38 Jākonstatē, ka apstrīdēto aktu juridiskais pamats šajā pamatojumā nav skaidri norādīts. Tomēr no iepriekš 36. punktā minētās judikatūras izriet, ka prasība norādīt pamatojumu ir izvērtējama, ievērojot konkrētās lietas apstākļus. Tātad apstrīdēto aktu pamatojuma vērtējumā ir jāņem vērā ne tikai tā formulējums, bet arī konteksts, kādā minētie akti ir pieņemti, kā arī iemesli, kas norādīti attiecībā uz NIOC un pārējām šīs sabiedrības kontrolē esošajā koncernā ietilpstošajām vienībām.
39 Šajā ziņā, pirmām kārtām, jāatgādina, ka Lēmuma 2010/413 20. panta 1. punkta c) apakšpunktā un Regulas Nr. 267/2012 23. panta 2. punkta d) apakšpunktā ir paredzēts, ka jāiesaldē Irānas valdību atbalstošo vienību līdzekļi un saimnieciskie resursi. Minētajās tiesību normās ir paredzēta arī ierobežojošu pasākumu veikšana attiecībā uz vienībām, kas pieder minēto valdību atbalstošai vienībai vai ir tās kontrolē. Tāpēc, kā uzskata prasītājas, un Padome to neapstrīd, vienība, pamatojoties uz šo nupat minēto kritēriju, sarakstos var būt iekļaujama tikai tad, ja šādu atbalstu sniedz mātesuzņēmums, kuram tā pieder vai kura kontrolē tā ir.
40 Otrām kārtām, jānorāda, ka termina “meitasuzņēmums” lietojums katras prasītājas iekļaušanas pamatojumā tām ļāva saprast, ka tās iekļaut sarakstos Padome ir nolēmusi, pamatojoties nevis uz kritēriju, pēc kura iekļaujamas vienības, kuras sniedz atbalstu Irānas valdībai, bet gan pamatojoties uz kritēriju, pēc kura iekļaujamas vienības, kas pieder kādai minēto valdību atbalstošai vienībai vai ir tās kontrolē. Proti, šis termins katrā ziņā norāda uz mātesuzņēmuma kontroles esamību, kas var izrietēt tostarp no tā, ka šo uzņēmumu ar attiecīgo meitasuzņēmumu saista kapitālistisku attiecību saiknes. Tāpēc pamatojumā, minot, ka prasītājas ir “meitasuzņēmumi”, ir skaidri norādīts uz piederības vai kontroles esamību Lēmuma 2010/413 un Regulas Nr. 267/2012 izpratnē.
41 Trešām kārtām, jākonstatē, ka apstrīdētajos aktos patiešām nav skaidri norādīts, tieši kuras no Irānas valdībai sniegtā atbalsta dēļ sarakstos iekļautajām vienībām īpašumā vai kontrolē ir prasītājas. Proti, pārējo trīs prasītāju mātesuzņēmums PPI sarakstos ir iekļauts nevis tāpēc, ka šī firma sniegtu atbalstu minētajai valdībai, bet gan tāpēc, ka tā ir meitasuzņēmums sabiedrībai PPL, kura pati sarakstos ir iekļauta tāpēc, ka tā ir NICO meitasuzņēmums.
42 Tomēr šajā lietā, ievērojot kontekstu, kādā ir pieņemti apstrīdētie akti, proti, gan NIOC, gan pārējo šai vienībai piederošo vai tās kontrolē esošo vienību iekļaušanu sarakstos, ir pamats uzskatīt, ka prasītājas, nesaņemdamas sīkākus paskaidrojumus, varēja identificēt NIOC kā mātesuzņēmumu, kuram tās pieder vai kura kontrolē tās ir, un tādējādi arī juridisko pamatu, kāpēc tās tika iekļautas.
43 Proti, pirmkārt, jānorāda, ka prasītājas iekļaujošajos Lēmuma 2010/413 II pielikumā un Regulas Nr. 267/2012 IX pielikumā esošajos sarakstos ir uzskaitītas “personas un vienības, kas iesaistītas ar kodolenerģiju vai ballistiskajām raķetēm saistītās darbībās, un personas un vienības, kuras atbalsta Irānas valdību”. To vidū ir ne tikai NIOC, kuras iekļaušana ir attaisnota ar apstākli, ka šī sabiedrība minētajai valdībai nodrošina finanšu resursus, bet arī daudzas šai sabiedrībai tieši vai netieši piederošās vienības. Tātad NIOC ir tāda milzīga sabiedrību koncerna priekšgalā, un šo sabiedrību ar prasītājām saistošo piederības attiecību ķēde bija viegli identificējama, ievērojot dažādu šajā koncernā ietilpstošo vienību iekļaušanai sarakstos norādīto pamatojumu.
44 Konkrēti, PPL, kas identificēta kā PPI mātesuzņēmums, iekļaušana sarakstos tāpēc, ka tā ir meitasuzņēmums sabiedrībai NICO, kura pati sarakstos iekļauta tāpēc, ka tā ir NIOC meitasuzņēmums, ļāva PPI, kā arī pārējām prasītājām saprast, ka ierobežojošie pasākumi attiecībā uz tām ir noteikti tāpēc, ka tās netieši pieder NIOC vai ir tās kontrolē, jo tā ir vienīgā šā koncerna vienība, kura sarakstos iekļauta tāpēc, ka tā, kā noteikts Lēmuma 2010/413 20. panta 1. punkta c) apakšpunktā, kā arī Regulas Nr. 267/2012 23. panta 2. punkta d) apakšpunktā, ir sniegusi atbalstu Irānas valdībai. Tāpēc, izvērtēts šo sarakstu gaismā, apstrīdēto aktu pamatojums ļāva prasītājām identificēt iepriekš minētajās tiesību normās paredzēto kritēriju, kas izmantots to iekļaušanas sarakstos juridiskajam pamatam.
45 Otrkārt, jāuzskata, ka, tā kā prasītājas ietilpst NIOC kontrolētajā koncernā, tām bija jāzina par ierobežojošajiem pasākumiem attiecībā uz pārējām šajā koncernā ietilpstošajām vienībām, un tāpēc tās varēja saprast, ka, gluži tāpat kā šo pārējo vienību gadījumā, arī to iekļaušana sarakstos bija attaisnota ar piederības vai kontroles attiecību saiknēm, kas tās vieno ar NIOC.
46 Treškārt, no prasības pieteikuma satura izriet, ka apstrīdēto aktu pieņemšanas brīdī prasītāju rīcībā bija vajadzīgā informācija, lai saprastu iemeslus, kādēļ tās iekļautas sarakstos, un tādējādi identificētu šīs iekļaušanas juridisko pamatu. Proti, prasības pieteikumā ir atveidota shēma, kas skaidri norāda uz NIOC iekļaušanu attaisnojošo kritēriju, atbilstoši kuram iekļaujamas atbalstu Irānas valdībai sniedzošās vienības, kā arī šo uzņēmumu ar katru prasītāju vienojošo līdzdalības piederības attiecību ķēde.
47 Ievērojot šos apstākļus, jāsecina, ka apstrīdēto aktu pamatojums, lai arī būdams lakonisks un visus būtiskos faktiskos un tiesiskos apstākļus nekonkretizējošs, tomēr ļāva prasītājām identificēt Lēmuma 2010/413 20. panta 1. punkta c) apakšpunktā, kā arī Regulas Nr. 267/2012 23. panta 2. punkta d) apakšpunktā paredzēto kritēriju, kas bija juridiskais pamats to iekļaušanai sarakstos. Proti, pirmkārt, termina “meitasuzņēmums” lietojums skaidri norāda, ka prasītāju iekļaušana ir balstīta uz kritēriju, pēc kura iekļaujamas vienības, kas pieder minēto valdību atbalstošai vienībai vai ir tās kontrolē, un, otrkārt, konteksts, kurā apstrīdētie akti tika pieņemti, ļāva identificēt attiecīgo vienību, kurai, Padomes ieskatā, tās pieder vai kuras kontrolē tās ir, proti, NIOC, kuras iekļaušana sarakstos, par kuru prasītājām bija zināms, bija balstīta uz iepriekš minētajās tiesību normās paredzēto kritēriju, pēc kura sarakstos ir iekļaujamas šai valdībai atbalstu sniedzošās vienības.
48 Tātad, ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, pirmais prasības pamats ir jānoraida kā nepamatots.
Par otro prasības pamatu – kļūdu vērtējumā
49 Prasītājas būtībā apgalvo, ka Padome ir pieļāvusi kļūdu vērtējumā, uzskatīdama, ka Lēmuma 2010/413 20. panta 1. punkta c) apakšpunktā, kā arī Regulas Nr. 267/2012 23. panta 3. punkta d) apakšpunktā paredzētais iekļaušanas kritērijs ir izpildīts.
50 Šajā ziņā prasītājas norāda, ka POSCO, POMC un PRE tikai attiecīgi 97 %, 48 % un 49 % apmērā pieder PPI un tāpēc nav prezumējams, ka POSCO, POMC un PRE pieder sabiedrībai PPI vai ir tās kontrolē.
51 Turklāt prasītājas uzsver, ka no 2012. gada marta PPL vairs nepieder nedz sabiedrībai NIOC, nedz sabiedrībai NICO, viss šīs pirmās sabiedrības kapitāls ir pārnests Irānas valsts pensiju fondam un sociālā nodrošinājuma iestādei. Tāpēc tās domā, ka brīdī, kad tās tika iekļautas sarakstos, tās nebija uzskatāmas par NIOC piederošām vai tās kontrolē esošām, jo Padome nav iesniegusi citus pierādījumus.
52 Ievadam jāuzsver, ka prasības pieteikumā prasītājas ļoti īsi min, ka PPI mātesuzņēmums PPL ir neatkarīgs no tās augstākstāvošajām vienībām, proti, NICO un NIOC, šajā ziņā neko vairāk nekonkretizējot. Tikai replikas rakstā prasītājas pamatojas uz šo īpašumtiesību pāreju, lai parādītu, ka tās vairs nepiederēja NIOC brīdī, kad tās tika iekļautas sarakstos.
53 Atbildē uz repliku Padome iebilst, ka prasītāju arguments par to, ka PPL vairs neietilpa NIOC kontrolētajā koncernā, ir pretrunā prasības pieteikumā teiktajam.
54 Jāatgādina, ka no Reglamenta 44. panta 1. punkta c) apakšpunkta un 48. panta 2. punkta izriet, ka prasības pieteikumā ir jānorāda strīda priekšmets un kopsavilkumā jāizklāsta izvirzītie prasības pamati, un iztiesāšanas laikā ir aizliegts izvirzīt jaunus prasības pamatus, ja vien šie pamati nav balstīti uz tiesiskajiem un faktiskajiem apstākļiem, kas atklājušies procesa laikā. Tomēr prasības pamats, kas pieteikumā par lietas ierosināšanu tieši vai netieši papildina iepriekš izvirzītu pamatu un ar to ir cieši saistīts, ir jāatzīst par pieņemamu (spriedums, 1990. gada 20. septembris, Hanning/Parlaments, T‑37/89, Krājums, EU:T:1990:49, 38. punkts). Līdzīgas prasības jāievēro, ja iebildums ir izvirzīts kāda prasības pamata pamatošanai (skat., piemēram, spriedumu, 1998. gada 14. maijs, Mo och Domsjö/Komisija, T‑352/94, Krājums, EU:T:1998:103, 333. punkts).
55 Šajā lietā jākonstatē, ka argumentācija, ko prasītājas izklāstījušas replikas rakstā, lai apstrīdētu PPL piederību NICO, nav balstīta uz kādu tiesvedības gaitā jaunatklātu apstākli. Turklāt šī argumentācija nav uzskatāma par iepriekš prasības pieteikumā izvirzīta iebilduma papildinājumu, jo tā nekādi neatbilst faktiem, ko prasītājas izklāstījušas, iesniedzot prasību.
56 Proti, pirmkārt, prasības pieteikumā prasītājas shematiski ir atveidojušas NIOC kontrolētā koncerna hierarhisko uzbūvi, kurā redzams, ka šim nupat minētajam uzņēmumam piederēja viss kapitāls uzņēmumā NICO, kuram savukārt pilnībā piederēja PPL, kurai savuties piederēja viss kapitāls uzņēmumā PPI, kam pārējo prasītāju kapitāls piederēja attiecīgi 97 % apmērā POSCO gadījumā, 48 % apmērā POMC gadījumā un 49 % apmērā PRE gadījumā. Jākonstatē, ka šādi aprakstītajā piederības ķēdē nav redzams, ka prasītāju ar NIOC vienojošajās piederības attiecību saiknēs būtu kāds pārrāvums.
57 Otrkārt, nekur prasības pieteikumā prasītājas nemin, ka tās ar NIOC vienojošās saiknes 2012. gada martā ir tikušas sarautas, bet gan vienīgi norāda, ka šīs saiknes ir tik attālinātas, ka Lēmuma 2010/413 20. panta 1. punkta c) apakšpunktā un Regulas Nr. 267/2012 23. panta 2. punkta d) apakšpunktā paredzētais iekļaušanas kritērijs nav izpildāms.
58 Treškārt, prasības pieteikumā prasītājām minot, ka PPL sarakstos tika iekļauta, pamatojoties uz to, ka tā ir NICO meitasuzņēmums, nav izklāstīts neviens arguments, lai šo pamatojumu apstrīdētu. Gluži pretēji, prasītājas pat balstās uz šo faktu, lai pamatotu argumentāciju, ka tās nevarēja tikt uzskatītas par vienībām, kas saistītas ar kādu Irānas valdību atbalstošu vienību, jo to attiecīgais mātesuzņēmums sarakstos tika iekļauts nevis šāda atbalsta sniegšanas dēļ, bet gan kā šo atbalstu sniedzošai vienībai piederoša vai tās kontrolē esoša vienība.
59 Tāpēc apgalvojums, ka PPL kopš 2012. gada marta vairs nebija piederīga NIOC kontrolētajam koncernam, ir jānoraida kā nepieņemams, un apstrīdēto aktu pamatotība ir jāizvērtē, ievērojot vienīgi iepriekš 56. punktā aprakstīto piederības ķēdi.
60 Vispār jāatgādina, ka Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantā garantētās pārbaudes tiesā efektivitātei ir vajadzīgs tostarp, lai, pārbaudot lēmumu par kādas personas iekļaušanu vai saglabāšanu sarakstos pamatojošo iemeslu tiesiskumu, Savienības tiesa pārliecinātos, ka šis lēmums ir pamatots ar pietiekami drošiem faktiem. Tālab jāpārbauda pamatojuma izklāstā norādītie fakti, kas ir minētā lēmuma pamatā, un tādējādi pārbaudē tiesā ir nevis tikai jāizvērtē norādīto iemeslu abstrakta ticamība, bet gan jānoskaidro, vai šie apsvērumi vai vismaz kāds no tiem, kas pats par sevi uzskatāms par pietiekamu šā lēmuma pamatošanai, ir pamatoti (spriedums, 2013. gada 18. jūlijs, Komisija u.c./Kadi, saukts “Kadi II”, C‑584/10 P, C‑593/10 P un C‑595/10 P, Krājums, EU:C:2013:518, 119. punkts).
61 Pret attiecīgo personu norādīto apsvērumu pamatotība gadījumā, ja tie tiek apstrīdēti, ir jāpierāda tieši kompetentajai Savienības iestādei, un šai personai nav jāiesniedz pierādījumi par šo apsvērumu pamatotības trūkumu. Ir svarīgi, lai iesniegtā informācija un pierādījumi pamatotu apsvērumus, kas vērsti pret attiecīgo personu. Ja šie pierādījumi neļauj konstatēt apsvēruma pamatotību, Savienības tiesa to neatzīst par attiecīgo lēmumu par iekļaušanu vai saglabāšanu sarakstos pamatojošu (spriedums “Kadi II”, minēts 60. punktā, EU:C:2013:518, 121.–123. punkts).
62 Turklāt saskaņā ar judikatūru, ja par Irānas valdību atbalstošu atzītas vienības līdzekļi tiek iesaldēti, pastāv ievērojams risks, ka tā izdarīs spiedienu uz tās īpašumā vai kontrolē esošajām vienībām, lai apietu tai piemēroto pasākumu iedarbību. Tādēļ šo vienību naudas līdzekļu iesaldēšana, kā noteikts Padomes Lēmuma 2010/413 20. panta 1. punkta c) apakšpunktā un Regulas Nr. 267/2012 23. panta 2. punkta d) apakšpunktā, ir vajadzīga un piemērota, lai nodrošinātu noteikto pasākumu efektivitāti un garantētu, ka šie pasākumi netiks apieti (šajā ziņā pēc analoģijas skat. spriedumu, 2012. gada 13. marts, Melli Bank/Padome, C‑380/09 P, Krājums, EU:C:2012:137, 39. un 58. punkts).
63 Tāpēc, pieņemot lēmumu saskaņā ar iepriekš minētajām tiesību normām, Padomei ir jāizvērtē lietas apstākļi, lai noskaidrotu, kuras vienības ir uzskatāmas par piederošām vai kontrolē esošām. Turpretim tas, kāda ir attiecīgās vienības darbības iedaba, un tas, vai, iespējams, nav saiknes starp šo darbību un atbalsta sniegšanu Irānas valdībai, nav šajā kontekstā atbilstīgi kritēriji, jo attiecībā uz piederošu vai kontrolē esošu vienību vērstais līdzekļu iesaldēšanas pasākums nav pamatots ar apstākli, ka šī vienība pati tieši sniedz atbalstu minētajai valdībai (šajā ziņā pēc analoģijas skat. spriedumu Melli Bank/Padome, minēts 62. punktā, EU:C:2012:137, 40.–42. punkts).
64 Visbeidzot, judikatūrā ir arī noteikts, ka gadījumā, kad kādas vienības kapitāls pilnībā pieder Irānas valdību atbalstošai vienībai, Lēmuma 2010/413 20. panta 1. punkta c) apakšpunktā, kā arī Regulas Nr. 267/2012 23. panta 2. punkta d) apakšpunktā paredzētais iekļaušanas kritērijs ir izpildīts (šajā ziņā pēc analoģijas skat. spriedumu Melli Bank/Padome, minēts 62. punktā, EU:C:2012:137, 79. punkts).
65 Šajā lietā Padome uzskatīja, ka, tā kā NIOC piederēja viss kapitāls uzņēmumā NICO, kuram pašam savukārt piederēja viss kapitāls uzņēmumā PPL, kuram savuties piederēja viss kapitāls uzņēmumā PPI, kam pārējo prasītāju kapitāls piederēja attiecīgi 97 % apmērā POSCO gadījumā, 48 % apmērā POMC gadījumā un 49 % apmērā PRE gadījumā, katra prasītāja ir uzskatāma par NIOC piederošu vai tās kontrolē esošu Lēmuma 2010/413 20. panta 1. punkta c) apakšpunkta un Regulas Nr. 267/2012 23. panta 2. punkta d) apakšpunkta izpratnē.
66 Tātad jāizvērtē, vai, ievērojot šīs līdzdalības piederības attiecību ķēdi, attiecībā uz katru prasītāju Padome ir pieļāvusi kļūdu vērtējumā, uzskatīdama, ka iekļaušanas kritērijs attiecībā uz vienībām, kas pieder Irānas valdību atbalstošai vienībai, bija izpildīts.
67 Pirmām kārtām, jautājumā par NIOC meitasuzņēmumu PPI ir jāuzskata, ka Padome, iekļaujot šo vienību sarakstos, nav pieļāvusi kļūdu vērtējumā.
68 Proti, ievērojot iepriekš 64. punktā citēto judikatūru, kādas vienības visa kapitāla piederība Irānas valdību atbalstošai vienībai jau pati par sevi nozīmē, ka Lēmuma 2010/413 20. panta 1. punkta c) apakšpunktā, kā arī Regulas Nr. 267/2012 23. panta 2. punkta d) apakšpunktā paredzētais iekļaušanas kritērijs ir izpildīts. Turklāt jānorāda, ka konkurences tiesību jomā, kurā arī iztirzājamas meitasuzņēmuma attiecības ar savu mātesuzņēmumu, starpuzņēmumu esamība abu uzņēmumu starpā nekādi neietekmē, ka ir piemērojama atspēkojama prezumpcija, ka attiecīgais mātesuzņēmums īsteno izšķirošu ietekmi pār sava meitasuzņēmuma rīcību. Proti, tiek uzskatīts, ka šāda ietekme var tikt īstenota netieši, ar starpuzņēmumu starpniecību (šajā ziņā skat. spriedumus, 2011. gada 20. janvāris, General Química u.c./Komisija, C‑90/09 P, Krājums, EU:C:2011:21, 88. punkts, un 2012. gada 27. septembris, Shell Petroleum u.c./Komisija, T‑343/06, Krājums, EU:T:2012:478, 52. punkts).
69 Tāpēc jāuzskata, ka gadījumā, ja kādas vienības kapitāls netieši pieder Irānas valdību atbalstošai vienībai, Lēmuma 2010/413 20. panta 1. punkta c) apakšpunktā, kā arī Regulas Nr. 267/2012 23. panta 2. punkta d) apakšpunktā paredzētais iekļaušanas kritērijs ir izpildīts pat neatkarīgi no tā, vai un cik starpuzņēmumu ir šīs mātesvienības un tai piederošās vienības starpā, ja vien katra no piederības ķēdē šādi esošajām vienībām pilnībā pieder savam tiešajam attiecīgajam mātesuzņēmumam. Proti, šajos apstākļos mātesvienībai joprojām vienīgajai ir ekskluzīva kontrole pār visiem saviem meitasuzņēmumiem un tātad tā spēj ar starpuzņēmumu starpniecību izdarīt spiedienu uz sev netieši piederošo vienību, lai apietu attiecībā uz sevi vērsto pasākumu iedarbību, un tāpēc ierobežojošu pasākumu vēršana pret šo netieši piederošo vienību ir attaisnota.
70 Tātad šajā lietā jāsecina, ka PPI, – kuras kapitāls pilnībā piederēja PPL, kuras kapitāls savukārt pilnībā piederēja NICO, kuras kapitāls savuties pilnībā piederēja NIOC, – iekļaušana sarakstos, ievērojot kritēriju par Irānas valdību atbalstošai vienībai piederošām vai tās kontrolē esošām vienībām, ir attaisnota.
71 Otrām kārtām, jautājumā par POSCO ir jāatgādina, ka gandrīz viss šīs vienības kapitāls, proti, 97 % apmērā, piederēja PPI.
72 Šajā ziņā no konkurences tiesību jomā esošās judikatūras izriet, ka mātesuzņēmums spēj īstenot izšķirošu ietekmi uz sava meitasuzņēmuma rīcību, ja tam pieder ne tikai viss, bet arī gandrīz viss šī meitasuzņēmuma kapitāls (šajā ziņā skat. spriedumu, 2009. gada 30. septembris, Arkema/Komisija, T‑168/05, EU:T:2009:367, 71. punkts).
73 Tāpēc jāuzskata, ka gadījumā, ja viss vai gandrīz viss vienības kapitāls pieder Irānas valdību atbalstošai vienībai, Lēmuma 2010/413 20. panta 1. punkta c) apakšpunktā un Regulas Nr. 267/2012 23. panta 2. punkta d) apakšpunktā paredzētais iekļaušanas kritērijs ir izpildīts.
74 Šajā lietā, lai arī NIOC un POSCO starpā ir trīs starpuzņēmumi un PPI nav vienīgā POSCO īpašniece, Padome nav pieļāvusi kļūdu vērtējumā, nosakot ierobežojošus pasākumus attiecībā uz šo pēdējo minēto uzņēmumu.
75 Proti, kā norādīts iepriekš 68. un 69. punktā, starpuzņēmumu skaits neiespaido mātesuzņēmuma spēju būtiski ietekmēt sava meitasuzņēmuma rīcību, ja šā meitasuzņēmuma, kā arī katra to starpā esošā uzņēmuma kapitāls pilnībā pieder šim mātesuzņēmumam. Secinātais ir attiecināms arī uz gadījumu, kad meitasuzņēmuma un minēto starpuzņēmumu kapitāls pieder gandrīz pilnā apmērā, kā tas ir šajā lietā, kur ar PPI starpniecību NIOC pieder 97 % kapitāla uzņēmumā POSCO. Proti, ir pamats uzskatīt, ka, tā kā NIOC ar PPI vieno ekskluzīvas vai gandrīz ekskluzīvas piederības saiknes, šis pēdējais minētais uzņēmums joprojām ir vienīgi šā mātesuzņēmuma ekskluzīvā kontrolē.
76 Tātad ir jāsecina, ka Padome nav pieļāvusi kļūdu vērtējumā, uzskatīdama, ka POSCO piederēja NIOC, un otrais prasības pamats ir jānoraida kā nepamatots, ciktāl tas attiecas uz šo prasītāju.
77 Trešām kārtām, jautājumā par POMC un PRE Padome apgalvo, ka saskaņā ar judikatūru konkurences tiesībās prezumpcija, ka mātesuzņēmums faktiski īsteno izšķirošu ietekmi pār savu meitasuzņēmumu, ir piemērojama arī tad, ja abi uzņēmumi atrodas situācijā, kas ir analoģiska tai, kurā vienam uzņēmumam pieder viss sava meitasuzņēmuma kapitāls. Šajā lietā, ņemot vērā, ka POMC kapitāls attiecīgi 48 % un 47 % apmērā pieder kopīgi PPI un Global O & M Company un ka PRE ir kopuzņēmums, kura kapitāls attiecīgi 49 % un 47 % apmērā pieder PPI un Telford International, Padome uzskata, ka 64. punktā citētā judikatūra ir attiecināma uz šo lietu un tādējādi jāuzskata, ka uzņēmumus POMC un PRE ar tostarp PPI starpniecību netieši kontrolē NIOC.
78 Turklāt tiesas sēdē Padome apgalvoja, ka, ņemot vērā, ka POMC kapitālā PPI piederēja par Global O & M Company piederošo procentuāli lielāka līdzdalība un PRE kapitālā par Telford International piederošo lielāka līdzdalība, varēja tikt prezumēts, ka šai vienībai bija galavārds un tā varēja savus lēmumus uzspiest gan POMC, gan PRE.
79 Tomēr Vispārējā tiesa uzskata, ka prezumpcija par to, ka pār POMC un PRE to mātesuzņēmums faktiski īsteno izšķirošo ietekmi, šajā lietā nav piemērojama.
80 Proti, vispirms par argumentu, ka POMC un PRE kapitāli pieder kopīgi, jānorāda, ka pret Global O & M Company un Telford International, atšķirībā no tā, kas noticis ar PPI, nav vērsti ierobežojošie pasākumi. Tāpēc abi pirmie no minētajiem uzņēmumiem nav ieinteresēti palīdzēt PPI izdarīt spiedienu uz to kopīgo meitasuzņēmumu tālab, lai apietu tikai pret PPI vērsto ierobežojošo pasākumu iedarbību. Tāpēc nav uzskatāms, ka situācija būtu analoģiska tai, kurā vienai vienībai pieder viss sava meitasuzņēmuma kapitāls, jo šajā lietā kopīgas kontroles esamība var liegt PPI un līdz ar to arī NIOC izdarīt spiedienu uz POMC un PRE tālab, lai apietu pret to vērsto ierobežojošo pasākumu iedarbību.
81 Turklāt jāatgādina, ka saskaņā ar judikatūru vienības kapitāla piederība 60 % apmērā vēl pati par sevi nenozīmē, ka ir izpildīts Lēmuma 2010/413 20. panta 1. punkta c) apakšpunktā un Regulas Nr. 267/2012 23. panta 2. punkta d) apakšpunktā paredzētais iekļaušanas kritērijs (spriedums, 2013. gada 6. septembris, Persia International Bank/Padome, T‑493/10, Krājums (Izvilkumi), EU:T:2013:398, 106. punkts). Šajā lietā POMC un PRE kapitāla piederība attiecīgi 48 % un 49 % apmērā a fortiori nav pietiekama, lai, ievērojot iepriekš 64. punktā izklāstīto, pati par sevi ļautu attaisnot ierobežojošu pasākumu vēršanu pret šīm vienībām.
82 Tāpēc, tā kā PPI nepieder viss vai gandrīz viss POMC un PRE kapitāls, ir jāizvērtē, vai, ievērojot konkrētās lietas apstākļus, bija ievērojams risks, ka šie abi nupat minētie uzņēmumi varētu tikt mudināti apiet pret NIOC vērsto ierobežojošo pasākumu iedarbību.
83 Taču jākonstatē, ka Padome nesniedz nevienu pierādījumu, kas ļautu Vispārējai tiesai uzskatīt, ka PPI spēja īstenot kontroli pār POMC vai PRE. Proti, lai arī PPI šo nupat minēto uzņēmumu kapitālā piederošā līdzdalība ir mazliet lielāka par pārējiem galvenajiem šo vienību akcionāriem piederošo, tā joprojām ir mazākuma līdzdalība. Tāpēc nav prezumējams, ka PPI bija tiesīga iecelt amatā vairāk nekā pusi POMC vadības padomes locekļu vai pusi PRE vadības padomes locekļu, vai ka tai kā citādi būtu galavārds šo vienību vadības padomēs.
84 Tātad jāsecina, ka Padome, uzskatīdama, ka POMC un PRE piederēja NIOC vai bija tās kontrolē, ir pieļāvusi kļūdu vērtējumā.
85 Ievērojot visu iepriekš izklāstīto, otrais prasības pamats ir jānoraida kā nepamatots attiecībā uz PPI un POSCO un jāapmierina attiecībā uz POMC un PRE. Līdz ar to apstrīdētie akti ir jāatceļ, ciktāl tie attiecas uz šīm abām pēdējām prasītājām.
Par ceturto prasības pamatu – tiesību uz īpašumu, tiesību veikt komercdarbību, vides aizsardzības principa, kā arī Eiropas Savienības humanitāro vērtību un – katrā ziņā – samērīguma un piesardzības principa pārkāpumu
86 Prasītājas apgalvo, ka ar apstrīdētajiem aktiem ir pārkāptas pamatbrīvības un pamattiesības.
87 Vispirms prasītājas būtībā apgalvo, ka ar apstrīdētajiem aktiem ir pārkāptas to tiesības uz īpašumu un tiesības veikt komercdarbību un ka tie ir nesamērīgi saistībā ar sasniedzamo mērķi.
88 Turklāt prasītājas norāda, ka apstrīdētie akti draud nodarīt ievērojamu kaitējumu videi, kā arī Irānas darba ņēmēju un pilsoņu, ieskaitot bērnu, veselībai un drošībai. Proti, tās apgalvo, ka sankciju dēļ tās nespēšot pabeigt South Pars ekspluatācijas projekta 19. posmu, kuru ir būtiski pabeigt, lai novērstu gāzes deficītu Irānā ziemas laikā. Turklāt replikas rakstā tās paskaidro, ka lielākā daļa izmantotā aprīkojuma un tehnisko pakalpojumu esot no Savienības dalībvalstīm. Tāpēc, nespēdama iegūt šo aprīkojumu, Irānas Islāma Republika būšot spiesta izmantot citas apkures degvielas, kas ir kaitīgākas videi un vairošot riskus ekspluatācijas projektu tuvumā dzīvojošo un strādājošo personu veselībai un drošībai.
89 Ievērojot šos riskus, prasītājas domā, ka Padome ir pārkāpusi piesardzības principu. Proti, tai esot bijis jāņem vērā tās resursu iesaldēšanas sekas pirms apstrīdēto aktu pieņemšanas.
90 Visbeidzot, prasītājas norāda, ka Padomes noteiktie pasākumi ir nesamērīgi saistībā ar sasniedzamo mērķi.
91 Vispārējā tiesa uzskata, ka visi prasītāju izvirzītie argumenti ir jānoraida.
92 Pirmām kārtām, jautājumā par prasītāju tiesībām uz īpašumu un tiesībām veikt komercdarbību vispirms ir jānorāda, ka minētās tiesības ir vienas no pamattiesībām, kas noteiktas attiecīgi 17. un 16. pantā Pamattiesību hartā, kuras ievērošanu nodrošina Savienības tiesa. Tomēr jāatgādina, ka pamattiesības nav absolūtas prerogatīvas un ka to izmantošanā var tikt noteikti ar Savienības izvirzītiem vispārējo interešu mērķiem attaisnoti ierobežojumi (spriedums, 2011. gada 16. novembris, Bank Melli Iran/Padome, C‑548/09 P, Krājums, EU:C:2011:735, 113. punkts).
93 Turklāt judikatūrā ir teikts, ka samērīguma princips, kas ir viens no vispārējiem Savienības tiesību principiem, prasa, lai iestāžu tiesību akti nepārsniegtu to, kas ir atbilstošs un vajadzīgs, lai sasniegtu attiecīgajā tiesiskajā regulējumā izvirzītos mērķus, un tādējādi, ja ir iespēja izvēlēties starp vairākiem piemērotiem pasākumiem, ir jāizvēlas vismazāk apgrūtinošais un tā traucējumi nedrīkst būt nesamērīgi ar sasniedzamajiem mērķiem (spriedums, 1987. gada 18. novembris, Maizena u.c., 137/85, Krājums, EU:C:1987:493, 15. punkts).
94 Šajā lietā prasītāju tiesības veikt saimniecisku darbību, kā arī tiesības uz īpašumu, pieņemot apstrīdētos aktus, ir ievērojamā mērā ierobežotas tāpēc, ka savus Savienības teritorijā esošos līdzekļus tās var izmantot tikai ar īpašām atļaujām, un tāpēc, ka saskaņā ar Regulas Nr. 267/2012 23. panta 3. punktu to rīcībā nedrīkst nedz tieši, nedz netieši tikt nodots neviens saimnieciskais resurss. Tomēr, ievērojot starptautiskā miera un drošības uzturēšanas fundamentālo nozīmi, Padome bija tiesīga uzskatīt, ka iepriekš minēto tiesību aizskārumi, kas izrietētu no Irānas valdību atbalstošajai vienībai piederošo vienību iekļaušanas sarakstos, ir pienācīgi un vajadzīgi, lai izdarītu spiedienu uz minēto valdību tālab, lai to piespiestu izbeigt savas kodolieroču izplatīšanas darbības (šajā ziņā pēc analoģijas skat. spriedumu Melli Bank/Padome, minēts 62. punktā, EU:C:2012:137, 61. punkts).
95 Tāpēc šādi aizskārumi, ievērojot sasniedzamos mērķus, nav uzskatāmi par pārmērīgu un nepieļaujamu iejaukšanos, kas skar tiesību uz īpašumu un tiesību veikt komercdarbību pašu būtību (šajā ziņā skat. spriedumu Bank Melli Iran/Padome, minēts 92. punktā, EU:C:2011:735, 114. un 115. punkts).
96 Turklāt pretēji tam, ko apgalvo prasītājas, to līdzekļu iesaldēšana nav kvalificējama kā nesamērīga tāpēc, ka esot pārkāptas to tiesības izklāstīt savus argumentus Padomei. Proti, kā tiks secināts saistībā ar piektā prasības pamata izvērtējumu (skat. 123. un nākamos punktus), prasītājām bija iespēja paust savu viedokli.
97 Tāpēc argumenti par tiesību uz īpašumu un tiesību veikt komercdarbību pārkāpumu un attiecīgo pasākumu nesamērīgumu ir jānoraida kā nepamatoti.
98 Otrām kārtām, jautājumā par draudiem nodarīt kaitējumu videi, kā arī Irānas darba ņēmēju un pilsoņu veselībai un drošībai vispirms ir jānorāda, ka neiespēja iegūt aprīkojumu un būtiskos tehniskos pakalpojumus no Savienībā esošajiem uzņēmumiem, kas uzdota par šo risku cēloni, nebūt neizriet no ierobežojošajiem pasākumiem, kas vērsti pret prasītājām.
99 Proti, no replikas rakstā izklāstītās prasītāju argumentācijas, kā arī tā pielikumā šo argumentu pamatošanai pievienotajiem dokumentiem izriet, ka ar gāzes deficītu vai citu apkures degvielu vajadzību saistītie riski izriet nevis no iespējamajām finansiālajām grūtībām, kas skartu prasītājas to līdzekļu iesaldēšanas rezultātā un tām liegtu iegādāties savai darbībai vajadzīgo aprīkojumu, bet gan no ierobežojumiem, ko Savienība noteikusi attiecībā uz Irānas vienību apgādi ar būtiskajām precēm vai tehnoloģijām, kā arī tehniskajiem pakalpojumiem saistībā ar šīm gāzes nozarei Irānā paredzētajām precēm.
100 Taču, kā norāda Padome, šie tostarp Lēmuma 2010/412 4. pantā, kā arī Regulas Nr. 267/2012 8. un 9. pantā paredzētie ierobežojumi attiecas uz ikvienu Irānas vienību un tātad var skart prasītājas neatkarīgi no to iekļaušanas sarakstos. Turklāt minēto tiesību normu tiesiskums nav apstrīdams šajā prasībā, jo tās nav apstrīdēto aktu juridiskais pamats.
101 Tātad jāsecina, ka apgalvojums, ka apstrīdētie akti rada risku videi, kā arī Irānas darba ņēmēju un pilsoņu veselībai un drošībai, nav pamatots.
102 Trešām kārtām, jautājumā par piesardzības principu ir jāatgādina, ka šis princips ir Savienības tiesību vispārējais princips, ka attiecīgajām iestādēm ciešā saistībā ar tām attiecīgajā tiesiskajā regulējumā piešķirto kompetenču izmantošanu ir jāveic pienācīgi pasākumi, lai novērstu zināmus potenciālus riskus sabiedrības veselībai, drošībai un videi, ar šo interešu aizsardzību saistītajām prasībām nodrošinot virsroku pār saimnieciskajām interesēm (skat. spriedumus, 2002. gada 26. novembris, Artegodan u.c./Komisija, T‑74/00, T‑76/00, no T‑83/00 līdz T‑85/00, T‑132/00, T‑137/00 un T‑141/00, Krājums, EU:T:2002:283, 183. un 184. punkts, un 2003. gada 21. oktobris, Solvay Pharmaceuticals/Padome, T‑392/02, Krājums, EU:T:2003:277, 121. punkts un tajā minētā judikatūra).
103 Taču šajā lietā, kā izriet no iepriekš 98.–101. punkta, prasītājas nav pierādījušas, ka būtu iespējami riski veselībai, drošībai vai videi, kas varētu izrietēt no to līdzekļu iesaldēšanas. Tāpēc Padomei nav pārmetams, ka tā, pieņemdama apstrīdētos aktus, nav apsvērusi, vai piemērojams piesardzības princips.
104 Tātad, ievērojot visu iepriekš izklāstīto, ceturtais prasības pamats ir jānoraida kā nepamatots.
Par piekto prasības pamatu – nepaziņošanu divām prasītājām un pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi, kā arī tiesību uz aizstāvību un tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā pārkāpumu
105 Prasītājas domā, ka attiecībā uz tām Padome ir izdarījusi daudzus procesuālo tiesību, tiesību uz aizstāvību un tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā pārkāpumus.
106 Pirmkārt, prasītājas apgalvo, ka apstrīdētos aktus Padome nav paziņojusi individuāli POMC un PRE.
107 Otrkārt, prasītājas apgalvo, ka lēmumā noteikt tām ierobežojošus pasākumus Padome nav norādījusi pamatojumu un tāpēc nav tām paziņojusi par pamatojumu to iekļaušanai sarakstos. Replikas rakstā tās precizējot paskaidro, ka pamatojums, ka tās pieder NIOC vai ir tās kontrolē, neatbilst apstrīdētajos aktos izklāstītajam pamatojumam.
108 Treškārt, prasītājas apgalvo, ka Padome, neraugoties uz prasītāju lūgumu, nav tām paziņojusi informāciju un pierādījumus, uz ko tā balstījusies apstrīdēto aktu pieņemšanā. Tāpēc tās uzskata, ka tām nebija iespējas izklāstīt savus argumentus un pienācīgi apstrīdēt savu iekļaušanu sarakstos.
109 Ievadam jānorāda, ka procesuālos argumentus saistībā ar piekto prasības pamatu prasītājas Vispārēju tiesu ir lūgušas izvērtēt tikai tad, ja tiktu nospriests noraidīt četrus pirmos prasības pamatus. Ievērojot, ka attiecībā uz POMC un PRE otrais prasības pamats ir apmierināms, piektais prasības pamats ir jāizvērtē vienīgi attiecībā uz PPI un POSCO (turpmāk tekstā – “pirmās divas prasītājas”). Tāpēc arguments par apstrīdēto aktu nepaziņošanu POMC un PRE saistībā ar šo piekto prasības pamatu netiks izvērtēts.
110 Vispār jautājumā par pienākumu norādīt pamatojumu no pirmā prasības pamata izvērtējuma (skat. iepriekš 27.–48. punktu) skaidri izriet, ka apstrīdēto aktu pamatojums ir pietiekams, jo tas atbilstoši iepriekš 35. punktā minētajai judikatūrai ir ļāvis pirmajām divām prasītājām ne tikai identificēt šo aktu juridisko pamatu, bet arī faktiskos un konkrētus iemeslus, kādēļ Padome uzskatīja, ka pret tām vēršami ierobežojošie pasākumi.
111 Turklāt jautājumā par tiesībām uz aizstāvību ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru šo tiesību, konkrēti, tiesību tikt uzklausītam, ievērošana visos procesos, kas uzsākti pret kādu vienību un kuru rezultātā var tikt pieņemts tai nelabvēlīgs tiesību akts, ir Savienības tiesību pamatprincips un tas ir jānodrošina, pat ja attiecīgā procedūra nav reglamentēta vispār (spriedums Bank Melli Iran/Padome, minēts 35. punktā, EU:T:2009:401, 91. punkts).
112 Tiesību uz aizstāvību ievērošanas princips prasa, pirmkārt, lai attiecīgajai vienībai tiktu paziņoti pārkāpuma pierādījumi, ar kuriem pamatots tai nelabvēlīgais akts. Otrkārt, tai ir jābūt iespējai lietderīgi paust savu viedokli par šiem pierādījumiem (pēc analoģijas skat. spriedumu “OMPI I , minēts 33. punktā, EU:T:2006:384, 93. punkts).
113 Tātad attiecībā uz sākotnējo aktu, ar kuru tiek iesaldēti kādas vienības līdzekļi, ja vien nav imperatīvu apsvērumu saistībā ar Savienības vai tās dalībvalstu drošību vai to starptautisko attiecību kārtošanu, kas to neļautu, pārkāpumu pamatojošie pierādījumi ir jāpaziņo vai nu vienlaikus ar attiecīgā akta pieņemšanu, vai iespējami ātrāk pēc tā pieņemšanas. Pēc attiecīgās vienības pieteikuma tai ir arī tiesības izklāstīt savu viedokli par šiem pierādījumiem, kad akts ir pieņemts (pēc analoģijas skat. spriedumu “OMPI I”, minēts 33. punktā, EU:T:2006:384, 137. punkts).
114 Turklāt ir jānorāda, ka, ja ir paziņota pietiekami precīza informācija, kas ļauj ieinteresētajai vienībai lietderīgi darīt zināmu savu viedokli par pārkāpumu pamatojošajiem pierādījumiem, ko pret to izvirza Padome, tiesību uz aizstāvību ievērošanas princips neparedz šai iestādei pienākumu pašai pēc savas ierosmes dot pieeju tās lietas materiālos esošajiem dokumentiem. Visiem ar attiecīgo pasākumu saistītajiem administratīvajiem dokumentiem, kas nav konfidenciāli, Padomei ir pienākums dot pieeju tikai pēc ieinteresētās personas pieprasījuma (skat. spriedumu Bank Melli Iran/Padome, minēts 35. punktā, EU:T:2009:401, 97. punkts un tajā minētā judikatūra).
115 Visbeidzot, efektīvas tiesību aizsardzības tiesā princips nozīmē, ka attiecīgajai Savienības iestādei ierobežojošā pasākuma pamatojums attiecīgajai vienībai ir jāpaziņo, cik ātri vien iespējams – vai nu brīdī, kad šāds pasākums ir noteikts, vai vismaz pēc iespējas ātrāk pēc šīs noteikšanas, lai attiecīgā vienība paredzētajā termiņā varētu izmantot savas pārsūdzības tiesības. Proti, šā pienākuma paziņot minēto pamatojumu ievērošana ir vajadzīga, gan lai ierobežojošo pasākumu adresātiem ļautu pēc iespējas labāk aizstāvēt savas tiesības un, zinot visus apstākļus, nolemt, vai ir derīgi vērsties Savienības tiesā, gan lai ļautu šai tiesai pilnībā pārbaudīt attiecīgā akta tiesiskumu, kas ir tās uzdevums (šajā ziņā pēc analoģijas skat. spriedumu, 2008. gada 3. septembris, Kadi un Al Barakaat International Foundation/Padome un Komisija, C‑402/05 P un C‑415/05 P, Krājums, EU:C:2008:461, 335.–337. punkts un tajos minētā judikatūra).
116 Šajā lietā, pirmām kārtām, jautājumā par sākotnējo pārkāpumu pamatojošo pierādījumu paziņošanu ir jāatgādina, pirmkārt, ka apstrīdētie akti pirmajām divām prasītājām tika paziņoti ar 2013. gada 10. jūnija vēstulēm un, otrkārt, ka no pirmā prasības pamata izvērtējuma, kā arī no iepriekš 110. punkta par pienākumu norādīt pamatojumu izriet, ka apstrīdēto aktu pamatojums ir norādīts pietiekami, jo tas ir ļāvis pirmajām divām prasītājām saprast iemeslus, kuru dēļ tās ir iekļautas sarakstos.
117 Līdz ar to ir jākonstatē, ka Padome nav pārkāpusi pirmo divu prasītāju tiesības uz aizstāvību saistībā ar pārkāpumu pamatojošo pierādījumu sākotnējo paziņošanu.
118 Otrām kārtām, jautājumā par piekļuvi dokumentiem, lai arī apgalvojums, ka Padome pirmajām divām prasītājām nav savlaicīgi paziņojusi to lietā esošos dokumentus, jāuzskata, ka Padome nav pārkāpusi šo prasītāju tiesības uz aizstāvību.
119 Proti, jāatgādina, ka dokumenta, uz kuru ir pamatojusies Padome, lai pieņemtu vai paturētu spēkā ierobežojošus pasākumus attiecībā uz kādu vienību, novēlota paziņošana ir attiecīgo aktu atcelšanu pamatojošs tiesību uz aizstāvību pārkāpums tikai tad, ja tiek pierādīts, ka strīdīgos ierobežojošos pasākumus nevarētu pamatoti pieņemt vai paturēt spēkā tādēļ, ka novēloti paziņotais dokuments būtu bijis jānoraida kā apsūdzošs pierādījums (spriedums Persia International Bank/Padome, minēts 81. punktā, EU:T:2013:398, 85. punkts).
120 Līdz ar to šajā lietā, pat ja tiktu pieņemts, ka prasītāju lietā esošos dokumentus Padome ir paziņojusi novēloti, šis apstāklis attaisnotu apstrīdēto aktu atcelšanu tikai tad, ja būtu arī pierādīts, ka ierobežojošo pasākumu vēršana pret pirmajām divām prasītājām nebija attaisnojama ar pierādījumiem, kas tām savlaicīgi paziņoti, proti, apstrīdētajos aktos izklāstīto pamatojumu.
121 Taču, pirmkārt, jākonstatē, ka dokumenti, kas paziņoti, iesniedzot iebildumu rakstu, neietver nekādu jaunu informāciju, kas būtu noderīga pirmo divu prasītāju aizstāvībai, jo to saturā nav rodama nekāda jauna informācija, kas uz tām attiektos. Otrkārt, no otrā prasības pamata izvērtējuma izriet, ka pirmajām divām prasītājām paziņotajos apstrīdētajos aktos izklāstītais pamatojums bija pietiekams, lai attaisnotu ierobežojošu pasākumu vēršanu attiecībā uz tām.
122 Šajos apstākļos jāsecina, ka saistībā ar piekļuvi dokumentiem Padome nav pārkāpusi pirmo divu prasītāju tiesības uz aizstāvību.
123 Trešām kārtām, jautājumā par iespēju pirmajām divām prasītājām lietderīgi paust savu viedokli ir jānorāda, ka pēc apstrīdēto aktu pieņemšanas prasītājas 2013. gada 9. augustā nosūtīja Padomei vēstuli, kurā tās pauda savu viedokli un lūdza paziņot to iekļaušanas iemeslus, kā arī to lietā esošos pierādījumus.
124 Tāpēc pirmajām divām prasītājām bija iespēja lietderīgi paust savu viedokli, un tādējādi Padomei nav pārmetams, ka tā šajā ziņā būtu pārkāpusi to tiesības uz aizstāvību.
125 Šajos apstākļos Vispārējā tiesa uzskata, ka pirmās divas prasītājas bija spējīgas aizstāvēt savas tiesības un ka tā pilnībā spēj pārbaudīt apstrīdēto aktu tiesiskumu. Tāpēc pirmajām divām prasītājām nav pamata pārmest, ka Padome būtu pārkāpusi to tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā.
126 Līdz ar to piektais prasības pamats ir jānoraida kā nepamatots, ciktāl tas attiecas uz pirmajām divām prasītājām.
127 Tāpēc, ievērojot visu iepriekš izklāstīto, prasība ir jānoraida, ciktāl tā attiecas uz PPI un POSCO, un jāapmierina, ciktāl tā attiecas uz POMC un PRE.
Par apstrīdēto aktu, ciktāl tie attiecas uz POMC un PRE, atcelšanas iedarbību laikā
128 Atbilstoši LESD 264. panta otrajai daļai Vispārējā tiesa, ja tā uzskata to par vajadzīgu, var noteikt, kuras no atceltā tiesību akta sekām ir jāuzskata par galīgi saistošām. No judikatūras izriet, ka šī tiesību norma ļauj Savienības tiesai izlemt, no kuras dienas tās spriedums par tiesību aktu atcelšanu stājas spēkā (spriedums, 2013. gada 12. decembris, Nabipour u.c./Padome, T‑58/12, EU:T:2013:640, 250. un 251. punkts).
129 Šajā lietā turpinājumā izklāstīto iemeslu dēļ Vispārējā tiesa uzskata, ka apstrīdēto aktu iedarbība laikā ir jāatstāj spēkā līdz Eiropas Savienības Tiesas statūtu 56. panta pirmajā daļā noteiktā apelācijas termiņa beigām vai, ja šajā termiņā tiks iesniegta apelācija, līdz Tiesa to būs noraidījusi.
130 Proti, jāatgādina, ka Irānas Islāma Republikas īstenotā kodolprogramma rada nopietnas bažas gan starptautiskā, gan Eiropas mērogā. Tieši šajā kontekstā Padome, īstenojot Drošības padomes rezolūcijas, ir pakāpeniski vairojusi pret šo valsti veikto ierobežojošo pasākumu skaitu, lai liegtu izvērst darbības, kas apdraud starptautisko mieru un drošību.
131 Līdz ar to POMC un PRE interese nodrošināt, lai apstrīdēto aktu, ciktāl tie uz tām attiecas, atcelšana stātos spēkā nekavējoties, ir jālīdzsvaro ar Savienības politikas vispārējo interešu mērķi, ko gribēts sasniegt saistībā ar ierobežojošajiem pasākumiem pret Irānas Islāma Republiku. Ierobežojoša pasākuma atcelšanas iedarbības laikā pielāgošana tādējādi var būt attaisnojama ar vajadzību nodrošināt ierobežojošo pasākumu efektivitāti un galu galā – ar primāriem apsvērumiem, kas attiecas uz drošību un Savienības un tās dalībvalstu starptautisko attiecību kārtošanu (pēc analoģijas ar to, ka nav pienākuma iepriekš paziņot ieinteresētajai personai tās sākotnējās iekļaušanas sarakstos pamatojumu, skat. spriedumu, 2011. gada 21. decembris, Francija/People’s Mojahedin Organization of Iran, C‑27/09 P, Krājums, EU:C:2011:853, 67. punkts).
132 Proti, apstrīdēto aktu, ciktāl tie attiecas uz POMC un PRE, tūlītēja atcelšana ļautu tām visus savus līdzekļus vai to daļu pārvietot no Savienības teritorijas un Padome vajadzības gadījumā nevarētu savlaicīgi piemērot LESD 266. pantu, lai izlabotu šajā spriedumā konstatētos trūkumus, un tādējādi varētu tikt nopietni un neatgriezeniski apdraudēta jebkādas līdzekļu iesaldēšanas, ko Padome nākotnē varētu izlemt piemērot attiecībā uz šīm vienībām, efektivitāte.
133 Proti, par LESD 266. panta piemērošanu šajā lietā ir jānorāda, ka ar šo spriedumu POMC un PRE iekļaušana sarakstos tiek atcelta tāpēc, ka šīs iekļaušanas pamatojums nav balstīts uz pietiekamiem pierādījumiem (skat. iepriekš 77.–84. punktu). Lai gan lemt par šā sprieduma izpildes pasākumiem ir Padomes ziņā, nav automātiski izslēdzams, ka šie uzņēmumi sarakstos būtu iekļaujami no jauna. Proti, veicot jaunu pārbaudi, Padome, balstoties uz juridiski pietiekami pamatotu pamatojumu, var iekļaut šos uzņēmumus sarakstos vēlreiz.
134 No tā izriet, ka apstrīdētajiem aktiem attiecībā uz POMC un PRE ir jāpaliek spēkā līdz apelācijas termiņa beigām vai, ja šajā termiņā tiks iesniegta apelācija, līdz tās noraidīšanai.
Par tiesāšanās izdevumiem
135 Atbilstoši Reglamenta 87. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums nav labvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Atbilstoši Reglamenta 87. panta 3. punktam, ja abiem lietas dalībniekiem spriedums ir daļēji labvēlīgs un daļēji nelabvēlīgs vai ja pastāv izņēmuma apstākļi, Vispārējā tiesa var nolemt, ka tiesāšanās izdevumi ir jāsadala vai ka lietas dalībnieki sedz savus tiesāšanās izdevumus paši.
136 Šīs lietas apstākļos ir jānolemj, ka katrs lietas dalībnieks sedz savus tiesāšanās izdevumus pats.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (septītā palāta)
nospriež:
1) atcelt, ciktāl tie attiecas uz Petropars Aria Kish Operation and Management Co. un Petropars Resources Engineering Kish Co.:
– Padomes 2013. gada 6. jūnija Lēmumu 2013/270/KĀDP, ar kuru groza Lēmumu 2010/413/KĀDP, ar ko paredz ierobežojošus pasākumus pret Irānu;
– Padomes 2013. gada 6. jūnija Īstenošanas regulu (ES) Nr. 522/2013, ar kuru īsteno Regulu (ES) Nr. 267/2012 par ierobežojošiem pasākumiem pret Irānu;
2) Lēmums 2013/270 un Regula Nr. 522/2013 attiecībā uz Petropars Aria Kish Operation and Management Co. un Petropars Resources Engineering Kish Co. paliek spēkā līdz Eiropas Savienības Tiesas statūtu 56. panta pirmajā daļā noteiktā apelācijas termiņa beigām vai, ja šajā termiņā tiks iesniegta apelācija, līdz tās noraidīšanai;
3) pārējā daļā prasību noraidīt;
4) katrs lietas dalībnieks sedz savus tiesāšanās izdevumus pats.
Jaeger | Van der Woude | Buttigieg |
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2015. gada 5. maijā.
[Paraksti]