ĢENERĀLADVOKĀTES VERICAS TRSTENJAKAS

[VERICA TRSTENJAK] SECINĀJUMI,

sniegti 2010. gada 11. maijā (1)

Lieta C‑467/08

Sociedad General de Autores y Editores (SGAE)

pret

Padawan S.L.

(Audiencia Provincial de Barcelona (Spānija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Direktīva 2001/29/EK – Autortiesības un blakustiesības – 2. pants – Reproducēšanas tiesības – 5. panta 2. punkta b) apakšpunkts – Izņēmumi un ierobežojumi – Taisnīga atlīdzība – Piemērojamība – Digitālās reproducēšanas iekārtām, ierīcēm un datu nesējiem piemērojamas nodevas iekasēšanas kārtība

I –    Ievads

1.        Ap 1450. gadu klajā laistais Johana Gūtenberga izgudrojums – grāmatu iespiešanas tehnika – izraisīja nozīmīgu kultūrvēsturisku lūzumu Eiropas un visas pasaules vēstures kontekstā. Šis notikums, kas deva iespēju ieviest jaunu pavairošanas metodi un kas sākumā varēja šķist nozīmīgs tikai tehniskās attīstības kontekstā, patiesībā spēja izraisīt saziņas līdzekļu revolūciju, kas noveda līdz ievērojamam Eiropas intelektuālās dzīves uzplaukumam. Proti, izmantojot zināšanu precīzu pavairošanu jeb reprodukciju iepriekš nebijušā apmērā, tas arvien lielākam skaitam pilsoņu deva iespēju lētāk piekļūt informācijai un izglītībai. Līdz ar to tika veicināta ideju masveidīga izplatīšana un rosīga apmaiņa, un tas sagatavoja augsni kultūras laikmetiem – renesansei un vēlāk apgaismībai. Vienlaikus nozīmīga kļuva autorības tēma, jo jautājumi par to, kas, ko, kad un kādā tematiskā kontekstā bija sacerējis, kļuva arvien svarīgāki. No tā arī izrietēja vajadzība iedarbīgi aizsargāt autoru un ar iespieddarbu izgatavošanu saistīto iespiedēju un izdevēju tiesības uz viņu darbiem. Līdz ar to radās autortiesību pamatideja. Retrospektīvi var konstatēt, ka ar literatūras un mākslas darbu pavairošanas kontroli saistītās problēmas ir tikpat senas kā pašas darbu izgatavošanas tehniskās metodes (2). Kā pierāda izskatāmā lieta, to aktualitāte ir augusi: tehnoloģiju attīstības dēļ, īpaši jau digitālajā laikmetā, ir tikušas radītas jaunas metodes un iekārtas, ar kurām tagad jau ikviena persona var saglabāt datus ciparu formātā, kā arī tos pēc sava ieskata pārveidot un pavairot. Likumdevējiem un tiesnešiem ir jāveic smalkjūtīgs uzdevums – šiem jaunajiem izaicinājumiem rast piemērotus risinājumus, vienlīdz ņemot vērā gan autoru, gan lietotāju intereses.

2.        Šajā atbilstoši EKL 234. pantam (3) uzsāktajā prejudiciāla nolēmuma tiesvedībā Audiencia Provincial de Barcelona [Barselonas provinces tiesa] (turpmāk tekstā – “iesniedzējtiesa”) Tiesai uzdod virkni jautājumu attiecībā uz Direktīvas 2001/29/EK par dažu autortiesību un blakustiesību aspektu saskaņošanu informācijas sabiedrībā (4) 5. panta 2. punkta b) apakšpunktā minētā jēdziena “taisnīga atlīdzība” interpretāciju. (Saskaņā ar šo izņēmuma regulējumu šāda atlīdzība pienākas autortiesību īpašniekiem, ja viņu darbs vai cits intelektuālā īpašuma tiesību objekts tiek pavairots personiskām vajadzībām.)

3.        Šie jautājumi tiek uzdoti saistībā ar lietu, kurā Spānijas intelektuālā īpašuma tiesību pārvaldības sabiedrība Sociedad General de Autores y Editores de España [Spānijas Autoru un izdevēju apvienība] (SGAE; turpmāk tekstā – “prasītāja pamata lietā”) prasa no sabiedrības Padawan S.L. (turpmāk tekstā – “atbildētāja pamata lietā”) samaksāt standartizētu, vienveidīgu atlīdzību par pavairošanu personiskām vajadzībām (saistībā ar datu nesējiem, kurus atbildētāja pamata lietā pārdevusi konkrētā laikposmā).

II – Atbilstošais tiesiskais regulējums

A –    Eiropas Savienības tiesības

4.        Direktīvas 2001/29 preambulas desmitajā apsvērumā ir noteikts:

“Lai autori vai izpildītāji varētu turpināt savu radošo un māksliniecisko darbību, viņiem jāsaņem atbilstīga atlīdzība par viņu darbu izmantošanu, bet producentiem tā jāsaņem, lai varētu finansēt šo darbību. Lai izgatavotu produktus, piemēram, skaņu ierakstus, filmas vai multimediju produktus un sniegtu pakalpojumus, piemēram, pakalpojumus “pēc pieprasījuma”, vajadzīgi ievērojami ieguldījumi. Lai garantētu minētās atlīdzības pieejamību un nodrošinātu iespēju iegūt labu atdevi no ieguldījumiem, vajadzīga intelektuālā īpašuma tiesību pienācīga aizsardzība.”

5.        Preambulas trīsdesmit pirmajā apsvērumā teikts:

“Jāsaglabā taisnīgs līdzsvars starp dažādu kategoriju tiesību subjektu tiesībām un interesēm un dažādu kategoriju tiesību subjektu un aizsargātu tiesību objektu lietotāju tiesībām un interesēm. Jāpārvērtē esošie dalībvalstu noteiktie izņēmumi un ierobežojumi, ņemot vērā jauno elektronisko vidi. Esošās izņēmumu un ierobežojumu atšķirības attiecībā uz dažām noteiktām darbībām atstāj tiešu negatīvu ietekmi uz autortiesību un blakustiesību iekšējā tirgus funkcionēšanu. Minētās atšķirības varētu izpausties spēcīgāk, ņemot vērā darbu pārrobežu izmantošanas turpmāko attīstību un pārrobežu aktivitātes. Lai nodrošinātu iekšējā tirgus pienācīgu funkcionēšanu, minētie izņēmumi un ierobežojumi būtu jānosaka saskaņotāk. To saskaņošanas pakāpei būtu jābalstās uz ietekmi, kādu tie atstāj uz iekšējā tirgus vienmērīgu funkcionēšanu.”

6.        Preambulas trīsdesmit otrais apsvērums ir šāds:

“Šī direktīva paredz izsmeļošu izņēmumu un ierobežojumu uzskaitījumu attiecībā uz reproducēšanas tiesībām un tiesībām uz izziņošanu. Daži izņēmumi vai ierobežojumi vajadzības gadījumā attiecas tikai uz reproducēšanas tiesībām. Minētajā uzskaitījumā ņemtas vērā dalībvalstu atšķirīgās tiesību tradīcijas, vienlaikus tiecoties nodrošināt funkcionējošu iekšējo tirgu. Dalībvalstīm būtu saskanīgāk jāpiemēro minētie izņēmumi un ierobežojumi, ko novērtēs, nākotnē pārskatot īstenojamos tiesību aktus [tiesību aktus, ar kuriem transponēta šī direktīva].”

7.        Preambulas trīsdesmit piektajā apsvērumā teikts:

“Dažos izņēmumu vai ierobežojumu gadījumos tiesību subjektiem būtu jāsaņem taisnīga atlīdzība, ar ko tiem pienācīgi atlīdzina par viņu aizsargāto darbu vai cita [intelektuālā īpašuma] tiesību objektu izmantošanu. Nosakot attiecīgās taisnīgās atlīdzības veidu, sīku procedūru un iespējamo apjomu, būtu jāņem vērā īpašie apstākļi katrā gadījumā. Novērtējot attiecīgos apstākļus, noderīgs kritērijs būtu iespējamais kaitējums, ko attiecīgā darbība nodara tiesību subjektiem. Gadījumos, kad tiesību subjekti jau ir saņēmuši samaksu kādā citā veidā, piemēram, kā daļu no maksas par licenci, īpašs vai atsevišķs maksājums var arī nepienākties. Nosakot taisnīgas atlīdzības apjomu, pilnībā būtu jāņem vērā šajā direktīvā minēto tehnoloģisko aizsardzības pasākumu izmantošanas pakāpe. Dažos gadījumos, ja tiesību subjekta aizskārums ir minimāls, maksājumu saistību var nebūt.”

8.        Preambulas trīsdesmit astotajā apsvērumā teikts:

“Dalībvalstīm būtu jāļauj reproducēšanas tiesību izņēmumu vai ierobežojumu paredzēšana attiecībā uz audio, vizuāla un audiovizuāla materiāla reproducēšanu dažos veidos personiskai lietošanai, paredzot taisnīgu atlīdzību. Tas var ietvert atlīdzības shēmu ieviešanu vai turpināšanu, lai kompensētu tiesību subjekta aizskārumu. [..]”

9.        Direktīvas 2. pantā ir noteikts:

“Reproducēšanas tiesības

Dalībvalstis paredz ekskluzīvas tiesības atļaut vai aizliegt tiešu vai netiešu, īslaicīgu vai pastāvīgu reproducēšanu ar jebkādiem līdzekļiem un jebkādā formā, pilnībā vai daļēji:

a)      autoriem – attiecībā uz viņu darbiem;

b)      izpildītājiem – attiecībā uz viņu sniegto priekšnesumu fiksēšanu;

c)      skaņu ierakstu producentiem – attiecībā uz viņu ierakstītajiem skaņu ierakstiem;

d)      filmu pirmo fiksāciju producentiem – attiecībā uz viņu uzņemto filmu oriģināliem un kopijām;

e)      raidorganizācijām – attiecībā uz šo organizāciju raidījumu fiksēšanu neatkarīgi no tā, vai šos raidījumus translē pa vadiem vai bez tiem, to skaitā pa kabeļiem vai ar satelīta palīdzību.”

10.      Direktīvas 5. panta 2. punkta b) apakšpunktā ir ietvertas šādas normas:

“Izņēmumi un ierobežojumi

[..]

2)      Dalībvalstis var paredzēt izņēmumus vai ierobežojumus 2. pantā minētajām reproducēšanas tiesībām šādos gadījumos:

[..]

b)      reproducēšana uz jebkura materiāla, ko personiskai lietošanai veic privātpersona ar mērķi, kurš ne netieši, ne tieši nav komerciāls, ar nosacījumu, ka tiesību subjekti saņem taisnīgu atlīdzību, kurā ņemta vērā 6. pantā minēto tehnoloģisko pasākumu piemērošana vai nepiemērošana attiecīgajam darbam vai tiesību objektam.”

B –    Dalībvalsts tiesības

11.      Kā norāda iesniedzējtiesa, Direktīvas 2001/29 2. panta norma ir transponēta ar Texto Refundido de la Ley de Propiedad Intelectual [Intelektuālā īpašuma likuma pārskatītā redakcija] (turpmāk tekstā – “TRLPI”) 17. pantu. (Likums pieņemts ar Karaļa 1996. gada 12. aprīļa Likumdošanas dekrētu [Real Decreto Legislativo] Nr. 1/1996.) Saskaņā ar šo likumu “vienīgi autoram ir ekskluzīvas tiesības jebkādā veidā izmantot savu darbu, it īpaši [..] reproducēšanas tiesības, kas var tikt izmantotas vienīgi ar viņa piekrišanu, izņemot gadījumus, kas ir paredzēti šajā likumā”. Minētā direktīvas norma ir transponēta arī ar nākamajiem likuma pantiem, saskaņā ar kuriem šīs reproducēšanas tiesības tiek paplašināti attiecinātas arī uz citiem intelektuālā īpašuma tiesību īpašniekiem.

12.      TRLPI 18. pantā ir paskaidrots, ka ar reproducēšanu ir saprotama “darba fiksēšana uz datu nesēja, kas ļauj to izplatīt un to kopumā vai daļēji pavairot”.

13.      Atbilstoši Direktīvas 2001/29 5. panta 2. punkta b) apakšpunktam TRLPI 31. panta 1. punkta 2. apakšpunktā ir paredzēts, ka jau izplatītus darbus drīkst reproducēt bez autora atļaujas, piemēram, “kopiju jeb reprodukciju izgatavotāja personiskajām vajadzībām, ievērojot šā likuma 25. panta un 99. panta a) daļas noteikumus, ar nosacījumu, ka kopijas netiek izmantotas nedz kolektīvi, nedz peļņas nolūkā”.

14.      TRLPI 25. panta redakcija, kas bija spēkā līdz 2006. gada 7. jūlija Likuma Nr. 23/2006 (5) pieņemšanai, ļoti sīki regulēja atlīdzību, kas intelektuālā īpašuma tiesību īpašniekiem pienākas par to, ka, “izmantojot netipogrāfiskas ierīces vai tehniskas iekārtas”, tikai un vienīgi personiskām vajadzībām tiek reproducēti “darbi, kas izplatīti grāmatu vai šajā ziņā likumiski tām pielīdzinātu publikāciju formā, kā arī skaņu ieraksti, videoieraksti vai citi skaņas, vizuālie vai audiovizuālie materiāli”.

15.      Šādu atlīdzību, kurai jābūt taisnīgai un vienreizējai, iemieso nodeva, ar ko apliek ne vien grāmatu reproducēšanas iekārtas un ierīces, bet arī skaņas un video ierakstu reproducēšanas iekārtas un ierīces, kā arī datu nesējus, kas paredzēti skaņas, vizuālā un audiovizuālā satura reproducēšanai (TRLPI 25. panta 5. punkts). Šo nodevu piemēro šo ierīču un datu nesēju ražotājiem un importētājiem, kā arī “izplatītājiem, vairumtirgotājiem, mazumtirgotājiem un šo izstrādājumu turpmākajiem ieguvējiem” (TRLPI 25. panta 4. punkta a) apakšpunkts), un to iekasē intelektuālā īpašuma tiesību pārvaldības organizācijas (TRLPI 25. panta 7. punkts).

16.      Ar Likumu Nr. 23/2006 tika grozīts TRLPI 25. pants, lai nodevu skaidri piemērotu arī digitālās atskaņošanas jeb reproducēšanas iekārtām, ierīcēm un datu nesējiem. Lai noteiktu atlīdzības summu, ir jāsaņem Kultūras ministrijas atļauja un saskaņojums ar Rūpniecības, tūrisma un tirdzniecības ministriju; tas notiek šādā kārtībā: vispirms intelektuālā īpašuma tiesību pārvaldības organizācijām un nozaru apvienībām, kas pārstāv galvenokārt tādas personas, kurām ir pienākums veikt šādus maksājumus, tiek atvēlēts četru mēnešu termiņš, lai tās vienotos par iekārtām, ierīcēm un datu nesējiem, par kuriem būtu maksājama taisnīga atlīdzība par pavairošanu personiskām vajadzībām, kā arī par attiecīgajām maksājamām summām. Savukārt Kultūras ministrija un Rūpniecības, tūrisma un tirdzniecības ministrija trīs mēnešu laikā pēc tam, kad tās ir tikušas informētas par noslēgto vienošanos (vai pēc tam, kad šis četru mēnešu termiņš ir beidzies bez rezultātiem), apstiprina ar “nodevu” apliekamo iekārtu, ierīču un datu nesēju sarakstu, kā arī nodevas attiecīgo apmēru (TRLPI 25. panta 6. punkts).

17.      Likumā ir paredzēti vairāki kritēriji, kas šajā sakarā ir jāņem vērā, proti: a) faktiskais kaitējums, kas intelektuālā īpašuma tiesību īpašniekiem nodarīts par pavairošanu personiskām vajadzībām prezumētas reproducēšanas dēļ, b) cik lielā mērā iekārtas, ierīces un datu nesēji tiek izmantoti šādai pavairošanai personiskām vajadzībām, c) pavairošanai personiskām vajadzībām izmantoto iekārtu, ierīču un datu nesēju atmiņas ietilpība, d) atskaņošanas jeb reprodukciju kvalitāte, e) tehnoloģisko līdzekļu pieejamība, izmantošanas pakāpe un iedarbīgums, f) reprodukciju glabāšanas ilgums un g) ekonomiski samērīga attiecība starp dažādām iekārtām un ierīcēm piemērojamo atlīdzības summu un šo preču mazumtirdzniecības cenu (TRLPI 25. panta 6. punkts).

18.      Lai īstenotu iepriekš izklāstītās normas, ar 2008. gada 18. jūnija Orden Ministerial [Ministrijas rīkojumu] Nr. 1743/2008 (6) tika konkretizētas digitālās reproducēšanas iekārtas, ierīces un datu nesēji, par kuriem pienākas atlīdzība par pavairošanu personiskām vajadzībām, kā arī attiecīgās naudas summas, kas jāmaksā tiem, kuriem ir šāds atlīdzināšanas pienākums.

III – Fakti, pamata lieta un prejudiciālie jautājumi

19.      Kā jau sākumā tika minēts, prasītāja pamata lietā ir Spānijā reģistrēta intelektuālā īpašuma tiesību pārvaldības sabiedrība. Atbildētāja pamata lietā tirgo elektroniskos datu nesējus, tostarp CD‑R, CD‑RW, DVD‑R un MP3 atskaņotājus. Prasītāja tai prasa samaksāt standartizētu, vienveidīgu atlīdzību par pavairošanu personiskām vajadzībām saistībā ar datu nesējiem, ko atbildētāja pārdevusi laikposmā no 2002. gada septembra līdz 2004. gada septembrim.

20.      Pirmās instances tiesa prasību apmierināja un piesprieda no atbildētājas EUR 16 759,25 un uzkrāto procentu samaksu. Atbildētāja par šo spriedumu ir iesniegusi apelācijas sūdzību.

21.      Iesniedzējtiesa, kurai jāpieņem nolēmums par apelācijas sūdzību, savā rīkojumā par prejudiciālu jautājumu uzdošanu pauž šaubas sakarā ar Direktīvas 2001/29 5. panta 2. punkta b) apakšpunktā minētā jēdziena “taisnīga atlīdzība” pareizu interpretāciju. Šajā sakarā tā uzdod jautājumu, vai Spānijas Karalistē spēkā esošais regulējums, saskaņā ar kuru digitālās reproducēšanas iekārtas, ierīces un datu nesēji tiek vienveidīgi aplikti ar nodevu par pavairošanu personiskām vajadzībām, var tikt uzskatīts par saderīgu ar šo direktīvu. Tā uzskata, ka atbilde uz tās jautājumiem šajā ziņā ietekmēšot nolēmumu pamatlietā, jo no tās esot atkarīgs, vai prasītājas pamata lietā prasījums ir par taisnīgu atlīdzību par pavairošanu personiskām vajadzībām attiecībā uz visiem iepriekš minētajā laikposmā atbildētājas pārdotajiem CD‑R, CD‑RW, DVD‑R un MP3 atskaņotājiem vai arī tikai attiecībā uz tām digitālās reproducēšanas ierīcēm un datu nesējiem, kas, domājams, esot tikušas izmantotas pavairošanai personiskām vajadzībām.

22.      Tādēļ iesniedzējtiesa ir apturējusi tiesvedību un lūdz Tiesu sniegt prejudiciālu nolēmumu, uzdodot šādus jautājumus:

“1)      Vai Direktīvas 2001/29 5. panta 2. punkta b) apakšpunktā paredzētais jēdziens “taisnīga atlīdzība” ir vai nav saskaņojams, neraugoties uz dalībvalstīm atzītajām tiesībām izvēlēties samaksas kārtību, kādu tās atzīst par vajadzīgu, lai īstenotu tiesības uz “taisnīgu atlīdzību” intelektuālā īpašuma tiesību īpašniekiem, kurus skar izņēmums no reproducēšanas tiesībām attiecībā uz pavairošanu personiskām vajadzībām?

2)      Vai, neraugoties uz kārtību, kādā katrā dalībvalstī tiek aprēķināta taisnīga atlīdzība, tajā jānodrošina taisnīgs līdzsvars starp skarto personu, proti, intelektuālā īpašuma tiesību īpašnieku, kurus skar izņēmums attiecībā uz pavairošanu personiskām vajadzībām un kuriem šī atlīdzība pienākas, no vienas puses, un personu, kurām ir tiešs vai netiešs pienākums maksāt, no otras puses, interesēm; un vai šim līdzsvaram noteicošais ir taisnīgas atlīdzības pamatojums, proti, novērst no izņēmuma attiecībā uz pavairošanu personiskām vajadzībām izrietošu kaitējumu?

3)      Vai gadījumos, kad dalībvalsts izvēlas tādu kārtību, atbilstoši kurai ar obligātu maksājumu jeb nodevu apliek digitālās reproducēšanas iekārtas, ierīces un datu nesējus, šim obligātajam maksājumam (taisnīgai atlīdzībai par pavairošanu personiskām vajadzībām), ievērojot Direktīvas 2001/29/EK 5. panta 2. punkta b) apakšpunkta nolūku un minētās tiesību normas kontekstu, katrā ziņā jābūt saistītam ar minēto iekārtu un datu nesēju prezumēto izmantošanu, lai veiktu reproducēšanu, ko pieļauj izņēmums attiecībā uz pavairošanu personiskām vajadzībām, tādējādi, ka obligātā maksājuma piemērošana būtu pamatota gadījumos, kad var tikt pieņemts, ka digitālās reproducēšanas iekārtas, ierīces un datu nesējus izmantos pavairošanai personiskām vajadzībām, bet ne pretējā gadījumā?

4)      Vai gadījumā, kad pavairošanu personiskām vajadzībām kāda dalībvalsts apliek ar “nodevu”, iepriekš minētās “nodevas” vienveidīga piemērošana uzņēmumiem un pašnodarbinātām personām, kas digitālās reproducēšanas iekārtas un datu nesējus nepārprotami iegādājas mērķiem, kas nav pavairošana personiskām vajadzībām, atbilst jēdzienam “taisnīga atlīdzība”?

5)      Vai Spānijas valstī noteiktā kārtība, kādā nodevu par pavairošanu personiskām vajadzībām vienveidīgi piemēro attiecībā uz visām iekārtām, ierīcēm un datu nesējiem, varētu būt pretrunā Direktīvai 2001/29, ja būtu zudusi atbilstoša saistība starp taisnīgu atlīdzību un to pamatojošo ierobežojumu attiecībā uz tiesībām pavairot personiskām vajadzībām, ņemot vērā, ka lielā mērā to piemēro atšķirīgos gadījumos, kad finansiālu atlīdzību pamatojoša tiesību ierobežojuma nav?”

IV – Tiesvedība Tiesā

23.      Ar 2008. gada 15. septembri datētais rīkojums par prejudiciālu jautājumu uzdošanu Tiesas kancelejā tika saņemts 2008. gada 31. oktobrī.

24.      Tiesas Statūtu 23. pantā minētajā termiņā rakstveida apsvērumus ir iesniegušas pamatstrīda puses, kā arī Spānijas Karalistes valdība, Vācijas Federatīvās Republikas valdība, Apvienotās Karalistes valdība, Grieķijas Republikas valdība, Francijas Republikas valdība, Somijas Republikas valdība, Portugāles Republikas valdība, Centro Español de Derechos Reprográficos (CEDRO), Entidad de Gestión de Derechos de los Productores Audiovisuales (EGEDA), Asociación de Artistas Intérpretes o Ejecutantes – Sociedad de Gestión de España (AIE), Asociación de Gestión de Derechos Intelectuales (AGEDI), kā arī Komisija.

25.      Mutvārdu procesā, kas notika 2010. gada 4. martā, savus paskaidrojumus sniedza pamata lietas dalībnieku un EGEDA, AIE, AGEDI, un CEDRO pārstāvji, kā arī Spānijas Karalistes valdības, Vācijas Federatīvās Republikas valdības un Grieķijas Republikas valdības pārstāvji, un Komisijas pārstāvji.

V –    Lietas dalībnieku būtiskie argumenti

A –    Par prejudiciālo jautājumu pieļaujamību

26.      Spānijas valdība un CEDRO Tiesai ierosina lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atzīt par nepieļaujamu, jo, viņuprāt, iesniedzējtiesa lūdz sniegt prejudiciālu nolēmumu strīdā, kuram esot piemērojama norma, kas bija spēkā vēl pirms Direktīvu 2001/29 transponējošās Spānijas tiesību normas pieņemšanas. Piemērojami esot vienīgi tie TRPLI 25. panta noteikumi, kas bija spēkā pirms grozījuma, kas tika pieņemts ar Likumu Nr. 23/2006. Tādēļ, lai izšķirtu pamatstrīdu, eventuāli norādījumi par Direktīvā 2001/29 minētā jēdziena “taisnīga atlīdzība” interpretāciju neesot vajadzīgi.

27.      Arī prasītāja pamata lietā ierosina lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atzīt par nepieļaujamu, tiesa, ar citu pamatojumu. Tā uzskata par acīmredzami skaidru, ka atlīdzība par pavairošanu personiskām vajadzībām ir tiesību aktu minimālās saskaņošanas priekšmets. Direktīva 2001/29 nenosakot nedz metodi, saskaņā ar kuru būtu jāaprēķina taisnīga atlīdzība par pavairošanu personiskām vajadzībām, nedz iekārtas, ierīces un datu nesējus, kuru pārdošana rada prasījumu par taisnīgu atlīdzību, nedz arī konkrētus apstākļus, kuros tā būtu jāmaksā.

B –    Par pirmo prejudiciālo jautājumu

28.      Komisija, Apvienotās Karalistes valdība, Vācijas valdība un Somijas valdība, kā arī EGEDA un AIE pauž viedokli, ka Direktīvas 2001/29 5. panta 2. punkta b) apakšpunktā minētais jēdziens “taisnīga atlīdzība” esot jāinterpretē vienveidīgi visās dalībvalstīs un katrai dalībvalstij tas esot jāpiemēro tajās robežās, kuras nosaka Kopienas tiesības un īpaši šī direktīva.

29.      Turpretī Spānijas valdība, Francijas valdība, daļēji arī Grieķijas valdība, prasītāja pamata lietā, CEDRO un AGEDI uzskata, ka Kopienas likumdevēju griba acīmredzami esot bijusi ierobežot viena jēdziena, proti, “taisnīgas atlīdzības” tiesībsaskaņojošo funkciju, jo, pirmkārt, tas neesot obligāti jāiekļauj dalībvalstu tiesību sistēmās un, otrkārt, tas neietverot būtiskās norādes, kas ļautu noteikt tiesisko attiecību puses, priekšmetu un saturu, kas esot vajadzīgs, lai Eiropas mērogā varētu vienoties par vienu saskaņotu jēdzienu. No tā izrietot, ka ar Direktīvas 2001/29 5. panta 2. punkta b) apakšpunktā minēto jēdzienu “taisnīga atlīdzība” neesot saistīta tiesību aktu saskaņošana Kopienas mērogā.

C –    Par otro prejudiciālo jautājumu

30.      Apvienotās Karalistes valdība un Grieķijas valdība, kā arī pamattiesvedības atbildētāja, EGEDA un AGEDI apgalvo, ka dalībvalstīm esot jāņem vērā, lai ikvienā “taisnīgas atlīdzības” apmēra aprēķināšanas kārtībā pastāvētu interešu līdzsvars starp autoriem un lietotājiem, kā arī starp personām, kas tieši vai netieši tiek apliktas ar šādu nodevu – tā, lai tiktu ņemts vērā kaitējums, respektīvi, neizdevīgais stāvoklis, kas autoriem, iespējams, tiek radīts tādēļ, ka tiek atļauta pavairošana personiskām vajadzībām. Francijas valdība un Vācijas valdība īpaši argumentē ar to, ka, aprēķinot “taisnīgu atlīdzību”, ir jāsniedz iespēja autoriem saņemt pienācīgu jeb samērīgu samaksu par viņu darbu izmantošanu.

31.      Turpretī Spānijas valdība un CEDRO apgalvo, ka Direktīvas 2001/29 tekstā nevarot konstatēt samērīguma prasību. Viņuprāt, šādas atlīdzības nolūks varot būt ne tikai kaitējuma atlīdzināšana vien; turklāt šis elements varot būt tikai “noderīgs kritērijs”, kas nebūt nenozīmējot, ka tas būtu vienīgais vērā ņemamais vai pat izšķirošais finansiālās atlīdzības noteikšanas kritērijs. Savukārt Vācijas valdība uzskata, ka ar Direktīvas 2001/29 5. panta 2. punkta b) apakšpunktu esot saderīga tāda dalībvalstī pastāvoša pienācīgas samaksas iekasēšanas kārtība, kurā ar samaksu standartizēti, vienveidīgi tiek aplikta ierīču, kuras parasti izmanto pavairošanai personiskām vajadzībām, prezumētā izmantošana (ciktāl šī metode neesot pretrunā samērīguma principam).

32.      Komisija uzskata, ka, tā kā Direktīva 2001/29 neietver nekādus noteikumus par 5. panta 2. punkta b) apakšpunktā paredzētās taisnīgās atlīdzības finansēšanu, dalībvalstīm esot brīva izvēle noteikt gan šādas kompensācijas finansēšanas modeļus, gan (ja tās to finansētu nodevas veidā) šādas nodevas iekasēšanas detalizētas procedūras, tomēr jebkurā gadījumā Kopienas tiesībās noteiktajās robežās, ievērojot pamattiesības un vispārīgos tiesību principus.

D –    Par trešo prejudiciālo jautājumu

33.      Apvienotās Karalistes valdība un Francijas valdība, kā arī pamattiesvedības atbildētāja un AGEDI uzskata, ka, ja viena dalībvalsts izlemtu ieviest nodevas iekasēšanas kārtību, kas iekārtas, ierīces un datu nesējus apliek ar samaksu atbilstoši 5. panta 2. punkta b) apakšpunktā noteiktajam mērķim – lai autoriem sniegtu atlīdzību par radīto kaitējumu, respektīvi, neizdevīgo stāvokli, tad šāda nodeva esot jāsaista ar šo digitālās reproducēšanas iekārtu un ierīču prezumēto izmantošanu.

34.      Turpretī Spānijas valdība, Somijas valdība un Grieķijas valdība, kā arī EGEDA un CEDRO uzskata, ka dalībvalstīm ir izvēles brīvība, kas tām ļaujot ieviest atšķirīgas atlīdzības iekasēšanas kārtības, kas pašlaik faktiski tā arī notiekot. Tādēļ šīs daudzveidības kontekstā esot pieļaujams, ka iekasēšanas kārtība tiktu ieviesta, pamatojoties uz iekārtas vai ierīces objektīvo spēju veikt pavairošanu personiskām vajadzībām. Esot arī saprātīgi pamatoties uz pamatpieņēmumu, ka jau ierīces izgatavošanas vai ievešanas dēļ tiek radīta iespēja nodarīt finansiālo kaitējumu autoriem – neatkarīgi no iespējas šo kritēriju pielāgot (kā konkrēto apstākļu un citu papildu aspektu iespaidā jau esot rīkojušies Spānijas likumdevēji).

35.      Komisija un AIE norāda, ka Direktīva 2001/29 dalībvalstīm ļaujot izlemt, kam un kādā formā būtu jādod ieguldījums “taisnīgas atlīdzības” finansēšanā. Direktīva pieļaujot, ka tiem, kas gūst labumu no autoru, mākslinieku, izpildītāju, producentu vai raidsabiedrību autortiesību izņēmumiem un ierobežojumiem, tiktu uzlikts pienākums Kopienas tiesībās noteiktajās robežās sniegt savu ieguldījumu maksājuma veidā.

E –    Par ceturto prejudiciālo jautājumu

36.      Apvienotās Karalistes valdība un Francijas valdība, kā arī pamattiesvedības atbildētāja uzskata, ka tas, ka nodeva tiek vienveidīgi piemērota arī attiecībā uz uzņēmumiem un pašnodarbinātām personām, kas digitālās reproducēšanas ierīces un datu nesējus esot pirkuši nepārprotami citiem nolūkiem, nevis pavairošanai personiskām vajadzībām, nesaderot ar jēdzienu “taisnīga atlīdzība”. Somijas valdība uzskata, ka īpaši tad, ja dalībvalsts ir izvēlējusies kārtību, kurā digitālās reproducēšanas iekārtām, ierīcēm un datu nesējiem tiek piemērota nodeva, esot pamatoti nodevu neattiecināt uz ierīcēm, kas tiktu izmantotas tīri profesionāliem nolūkiem.

37.      Turpretī Spānijas valdība un Grieķijas valdība, kā arī EGEDA, CEDRO un AGEDI uzskata, ka esot pareizi, ka iekārtas vai ierīces objektīvās piemērotības kritērijs, pamatojoties uz attiecīgā ieguvēja subjektīvajām pazīmēm, varot tikt pielāgots (ja vien tiek nodrošināts, ka viņš tās neizmantos pavairošanai personiskām vajadzībām). Tomēr ne mazāk pareizi esot tas, ka šā subjektīvā elementa paaugstināšana izšķirošā kritērija kārtā nevar būt pamatota, jo īpaši tad, ja nevar ticami konstatēt ierīču faktiskās izmantošanas nolūku. Direktīva 2001/29 neliekot dalībvalstīm no pienākuma maksāt atbilstošu atlīdzību atbrīvot konkrētas ieguvēju kategorijas. Grieķijas valdība uzskata, ka iekārtas un ierīces, kas tiktu izmantotas profesionāliem nolūkiem, nedrīkstētu atbrīvot no atlīdzības maksājuma, jo pārbaudīt šo ierīču faktisko izmantošanu neesot iespējams.

38.      Komisija un AIE norāda, ka Direktīva 2001/29 dalībvalstij, kas ir ieviesusi nodevu iekasēšanas kārtību attiecībā uz iekārtām, ierīcēm un datu nesējiem, kas ir saistītas ar aizsargāto darbu digitālo reproducēšanu personīgai izmantošanai, neliedzot piemērot šādu iekasēšanas kārtību neatkarīgi no tā, vai ieguvējs ir privātpersona, uzņēmums vai pašnodarbināta persona.

F –    Par piekto prejudiciālo jautājumu

39.      Spānijas valdība un Francijas valdība, kā arī SGAE, EGEDA, CEDRO un AGEDI uzskata, ka regulējums, par kuru ir izšķīrušies Spānijas likumdevēji, atbilstot Direktīvai 2001/29. Lai gan Komisija par šo prejudiciālo jautājumu nav tieši paudusi savu nostāju, šķiet, ka arī tās apsvērumu pamatā ir pieņēmums, ka Spānijas regulējums atbilst Direktīvai 2001/29.

40.      Turpretī atbildētāja pamata lietā uzskata, ka Spānijas regulējums par pavairošanu personiskām vajadzībām esot pretrunā Direktīvas 2001/29 5. panta 2. punkta b) apakšpunktam, kā arī Kopienas tiesībās noteiktajam samērīguma principam un nediskriminēšanas principam, ciktāl tas tiek vienveidīgi piemērots visām digitālās reproducēšanas iekārtām, ierīcēm un datu nesējiem neatkarīgi no to izmantošanas – faktiskai darbu un citādu intelektuālā īpašuma tiesību objektu pavairošanai personiskām vajadzībām vai tomēr komerciāliem nolūkiem.

VI – Vērtējums

A –    Ievads

41.      Direktīva 2001/29, ar ko Kopienas līmenī tika īstenots WIPO [World Intellectual Property Organisation, Starptautiskā Intelektuālā īpašuma organizācija] 1996. gada Līgums par autortiesībām (7), stājās spēkā 2001. gada 23. jūnijā. Kopā ar sešām citām direktīvām tā veido Eiropas Savienības intelektuālā īpašuma tiesību pamatu (8). Tā bija Kopienas likumdevēju reakcija uz tehnisko attīstību informācijas tehnoloģiju jomā, kas, no vienas puses, tiesību īpašniekiem atklāja jaunas ražošanas un intelektuālā īpašuma tiesību pārvaldības formas (9), bet, no otras puses, intelektuālā īpašuma aizsardzību nostādīja jaunu izaicinājumu priekšā; te jāmin viltošanas, kā arī darbu un citādu intelektuālā īpašuma tiesību objektu neatļautas reproducēšanas risks (10). Vienlaikus tā ņem vērā visas sabiedrības pamatotās intereses piekļūt šādiem intelektuālā īpašuma tiesību objektiem. Līdz ar to Direktīvas 2001/29 saturu ietekmēja Kopienas likumdevēju centieni saskaņot tiesību īpašnieku un visas sabiedrības intereses (11). Kā liecina direktīvas preambulas otrais apsvērums, tā ir viena no vairākiem likumdošanas pasākumiem, par kuriem Eiropas Savienības Padome lēma savā 1994. gada 24. un 25. jūnija apspriedē Korfu un ar ko Kopienas līmenī tika radīti vispārīgi un elastīgi regulējošie ietvari, ar kuriem bija paredzēts veicināt informācijas sabiedrības attīstību Eiropā.

42.      Direktīva tika pieņemta, pamatojoties uz EKL 95. pantu, 47. panta 2. punktu un 55. pantu; kā liecina tās preambulas pirmais apsvērums, tā ir uzskatāma par pienesumu patiesas konkurences nodrošināšanā kopējā tirgū. Proti, saskaņā ar tās preambulas sesto apsvērumu, Kopienas līmenī īstenojot tiesību aktu saskaņošanu, ir jārisina jautājums par risku, ka tiesiskās aizsardzības atšķirību dēļ kopējais tirgus varētu tikt sadrumstalots. Preambulas ceturtajā apsvērumā paskaidrots, ka Direktīvas 2001/29 regulējuma mērķis ir tāda saskaņota autortiesību un blakustiesību tiesiskā pamatregulējuma izveide, kas nodrošinātu lielāku juridisko noteiktību un augstu intelektuālā īpašuma aizsardzības līmeni un līdz ar to veicinātu būtiskus ieguldījumus jaunradē un jauninājumos, tostarp tīklu infrastruktūrā, kas savukārt veicinātu Eiropas rūpniecības izaugsmi un konkurētspēju.

43.      Regulēšanas politikas ziņā Direktīva 2001/29 uzskatāma par kompromisu (12): lai gan tās deklarētais mērķis ir tiesību aktu saskaņošana, tā pietiekami lielā mērā rēķinās ar Eiropas Savienības dalībvalstīs pastāvošajām atšķirīgajām tiesību tradīcijām un priekšstatiem (it īpaši anglosakšu copyright koncepciju un kontinentālās Eiropas autortiesību aizsardzības koncepciju) (13), piemēram, paredzot daudzus izņēmuma regulējumus (14), un atvēl dalībvalstīm ievērojamu rīcības brīvību [direktīvas] transponēšanā (15).

44.      Tas sakāms arī par direktīvas 5. panta 2. punkta b) apakšpunkta regulējumu, kas dalībvalstīm ļauj savā tiesību sistēmā attiecībā uz aizsargāto darbu, respektīvi, priekšnesumu reproducēšanu personīgai izmantošanai paredzēt izņēmumus un ierobežojumus, lai gan šādā gadījumā dalībvalstīm tomēr ir tieši noteikts pienākums rūpēties par “taisnīgu atlīdzību” tiesību īpašniekiem. Lēmumam par to, vai tiek ieviests šāds izņēmums vai ierobežojums, ir fakultatīvs raksturs, t.i., tas paliek dalībvalstu ziņā (uz ko jau norāda šīs normas teksts (“var”)) (16). Turpretī uz šīs lietas galveno jautājumu – kā konkrēti šāda atlīdzības iekasēšanas kārtība būtu jāveido – atbildēt uzreiz, pamatojoties uz šīs direktīvas normas tekstu vien, nav iespējams. Šajā sakarā ir vajadzīga direktīvas padziļināta interpretēšana, izmantojot visas Tiesas rīcībā esošās interpretēšanas metodes.

45.      Lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pamatmērķis ir noskaidrot ar prejudiciālo jautājumu lietpratīgu izvērtēšanu pamatotu Tiesas viedokli, cik plaša ir no Kopienas tiesībām izrietošā dalībvalstu rīcības brīvība veikt transponēšanu un kādi kritēriji tām ir jāievēro “taisnīgās atlīdzības” konkretizēšanā, ņemot vērā direktīvā noteiktās Kopienas likumdevēju prasības. Pārskatāmības pēc savā vērtējumā ievērošu iesniedzējtiesas uzdoto jautājumu secību. Ciešās faktisko apstākļu saistības dēļ trešais, ceturtais un piektais prejudiciālais jautājums tiks izskatīts kopā.

B –    Par lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pieļaujamību

1)      Interpretācijas priekšmeta pieļaujamība un lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu nozīme lietas izlemšanā

46.      Pirms prejudiciālo jautājumu izpētes ir jāatbild uz Spānijas valdības, CEDRO un prasītājas pamata lietā izvirzīto iebildumu par to, ka lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu neesot pieļaujams.

47.      Spānijas valdība un CEDRO pēc būtības apgalvo, ka prejudiciālie jautājumi pamatlietas izlemšanai neesot nozīmīgi, jo esot jāpiemēro nevis Direktīvu 2001/29 transponējošās Spānijas tiesību normas, bet gan normas, kas bija spēkā pirms tam. Savukārt prasītāja pamata lietā norāda uz apstākli, ka Direktīva 2001/29 paredzot tikai tiesību aktu minimālo saskaņošanu, līdz ar to jautājums, kā būtu jāaprēķina taisnīga atlīdzība par pavairošanu personiskām vajadzībām, esot nevis Kopienas tiesību, bet gan dalībvalsts tiesību piemērošanas jautājums; no tā izriet, ka runa esot vienīgi par dalībvalsts attiecīgo tiesību normu interpretēšanu.

48.      Jākonstatē, ka iepriekš minēto procesa dalībnieku izvirzītie iebildumi par nepieļaujamību – lai gan to argumentācija ir acīmredzami atšķirīga – pēc būtības tiek balstīti uz to, ka pamatstrīda izšķiršana esot atkarīga nevis no Kopienas tiesību, bet gan no dalībvalsts tiesību interpretācijas. Tādējādi, juridiski formulējot, procesa dalībnieki apstrīd to, ka, pirmkārt, pastāv pieļaujams interpretācijas priekšmets un, otrkārt, lūgumam sniegt prejudiciālu nolēmumu ir nozīme lietas izlemšanā. Līdz ar to viņi arī apgalvo, ka Tiesa neesot kompetenta veikt dalībvalstu tiesību normu interpretēšanu.

49.      Pēdējais apgalvojums ir pareizs, tas arī atbilst Tiesas pastāvīgajai judikatūrai (17), tomēr no Tiesas judikatūras izriet arī tas, ka tai principā nav ļauts vērtēt pamatus, kas dalībvalsts tiesu ir pamudinājuši iesniegt konkrētu jautājumu (18). Piemēram, Tiesa ir atkārtoti norādījusi, ka EKL 234. pantā paredzētās Tiesas un dalībvalstu tiesu sadarbības ietvaros vienīgi strīdu izskatošās dalībvalsts tiesas, kurai ir jāpieņem nolēmums apturētajā tiesvedībā, kompetencē ir, ņemot vērā tās izskatāmās lietas īpatnības, novērtēt, vai tās sprieduma taisīšanai ir vajadzīgs prejudiciāls nolēmums un cik šai lietai nozīmīgi ir jautājumi, kurus tā uzdod Tiesai (19).

50.      Tādējādi, ja dalībvalsts tiesas iesniegtie jautājumi attiecas uz Kopienas tiesību normas interpretāciju, Tiesa principā tiek uzskatīta par kompetentu veikt interpretēšanu (20), izņemot gadījumus, kad [a)] tā patiesībā tiek lūgta izšķirt mākslīgi konstruētu strīdu, [b)] [..] sniegt atzinumu par vispārīgiem vai hipotētiskiem jautājumiem, [c)] pieprasītajai Kopienas tiesību interpretācijai nav nekāda sakara ar īstenību vai strīda priekšmetu vai [d)] Tiesas rīcībā nav faktiskas vai juridiskas ziņas, kas vajadzīgas, lai atbilstoši nolūkam atbildētu uz tai iesniegtajiem jautājumiem (21).

51.      Kas attiecas uz šo prejudiciāla nolēmuma tiesvedību, Tiesa vispirms tiek lūgta neapstrīdami interpretēt Direktīvas 2001/29 5. panta 2. punkta b) apakšpunktu. Tas saskaņā ar EKL 234. panta 1. punkta b) apakšpunktu, bez šaubām, ir uzskatāms par pieļaujamu interpretācijas priekšmetu. Kas attiecas uz jautājumu par to nozīmīgumu šīs lietas izlemšanā, nav iespējams konstatēt pamatojumu tēzei, ka prejudiciālajiem jautājumiem neesot saistības ar pamatlietu. Drīzāk runa, šķiet, ir par pretējo, īpaši ņemot vērā to, ka iesniedzējtiesa savā rīkojumā par prejudiciālo jautājumu uzdošanu (22) vairākkārt norāda, ka atbilde uz prejudiciālajiem jautājumiem ietekmēšot nolēmumu strīdā, kurā radies pamats tās lūgumam sniegt prejudiciālu nolēmumu, jo no atbildes esot atkarīgs, ciktāl prasītājai pamata lietā ir prasījums par taisnīgu atlīdzību. Saskaņā ar iesniedzējtiesas teikto, tas ir atkarīgs no tā, vai spēkā esošais Spānijas regulējums tā konkrētajā redakcijā vispār ir saderīgs ar Kopienas tiesību jēdzienu “taisnīga atlīdzība”, citiem vārdiem sakot, vai regulējums atbilst normatīvajai prasībai par “taisnīgu atlīdzību” Direktīvas 2001/29 5. panta 2. punkta b) apakšpunkta izpratnē.

52.      Ņemot to vērā, lai novērtētu šā lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pieļaujamību, principā nav nozīmes tam, par kuru dalībvalsts tiesību normu piemērošanu ir runa pamattiesvedībā. Tas jākonstatē dalībvalsts tiesai, kurai ir piekritīga dalībvalsts tiesību interpretēšana un piemērošana pamatlietā.

53.      Tādējādi lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir pieļaujams.

2)      Par argumentu, ka jēdziens “taisnīga atlīdzība” Spānijas autortiesībās tika ieviests vēlāk

54.      Pilnīga pārskata pēc vēlos šajā sakarā iztirzāt Spānijas valdības argumentu, ka, lai izšķirtu strīdu, Direktīvas 2001/29 interpretācija neesot vajadzīga, jo jēdziens “taisnīga atlīdzība” (compensación equitativa) Direktīvas 2001/29 5. panta 2. punkta b) apakšpunkta izpratnē TRLPI 25. pantā esot ticis iekļauts tikai līdz ar 2006. gada 7. jūlija Likuma Nr. 23/2006 pieņemšanu, aizstājot līdz tam izmantoto jēdzienu “taisnīga samaksa” (remuneración equitativa).

55.      Vispirms var konstatēt, ka Spānijas valdība nav nedz paskaidrojusi, nedz pierādījusi, cik lielā mērā Spānijas tiesībās agrāk izmantotais jēdziens sava normatīvā satura ziņā atšķiras no jēdziena “taisnīga atlīdzība”. Īpaši neskaidrs paliek tas, vai Spānijas likumdevēji ar šo grozījumu vēlējās panākt tikai semantisku precizēšanu, lai savas valsts autortiesību terminoloģiju pielāgotu Direktīvai 2001/29. Tā kā likuma tekstā ir veiktas tikai nenozīmīgas izmaiņas, šāds pieņēmums šķiet ticams (23).

56.      Turklāt jāatgādina, ka saskaņā ar EKL 234. pantu tiesvedība pamatojas uz Tiesas un dalībvalsts tiesu sadarbību, kuras ietvaros Tiesa nav kompetenta spriest par dalībvalsts tiesību normu interpretāciju un izlemt, vai ir pareiza to interpretācija, ko veikusi iesniedzējtiesa (24). Kopienas tiesu un dalībvalsts tiesu kompetences jomu sadalījuma kontekstā Tiesai attiecībā uz faktiskajiem un juridiskajiem ietvariem, kuros iekļaujas prejudiciālie jautājumi, procesuālo tiesību ziņā drīzāk ir būtiski pieņemt iesniedzējtiesas konstatāciju (25). Tā kā iesniedzējtiesa šo aspektu kā problēmu nav minējusi, turpmāk jāpieņem, ka tas šīs prejudiciāla nolēmuma tiesvedības kontekstā nav nozīmīgs.

57.      Ņemot vērā vajadzību sniegt dalībvalsts tiesai šai lietai nozīmīgu atbildi uz tās iesniegtajiem prejudiciālajiem jautājumiem (26), tomēr uzskatu par vajadzīgu piesardzības pēc norādīt, ka, ciktāl pamattiesvedībā (tostarp ņemot vērā īstenoto Spānijas substantīvo tiesību normu pielāgošanu direktīvas prasībām) būtu runa par laika ziņā piemērojamo dalībvalsts tiesību normu precīzu noteikšanu, ir jāņem vērā, ka fakti, kas bija par iemeslu šim strīdam, norisinājās no 2002. gada septembra līdz 2004. gada septembrim, tātad lielākoties laikā, kad, pirmkārt, Direktīva 2001/29 jau bija spēkā un, otrkārt, dalībvalstīm bija jāpieņem vajadzīgās transponējošās normas. Proti, no Direktīvas 2001/29 13. panta 1. punkta izriet, ka dalībvalstīm bija pienākums pieņemt vajadzīgos normatīvos un administratīvos tiesību aktus, lai līdz 2002. gada 22. decembrim būtu sasniegta saderība ar šo direktīvu.

58.      Ja jēdziens “taisnīga atlīdzība” Spānijas autortiesībās būtu iekļauts tikai vēlāk, ar 2006. gada 7. jūlija Likumu Nr. 23/2006, un juridiskā ziņā nebūtu identisks ar iepriekš izmantoto jēdzienu, tad jānorāda, ka pēc transponēšanas termiņa beigām Spānijas tiesām katrā ziņā bija pienākums sniegt direktīvai atbilstīgu interpretāciju. Saskaņā ar Tiesas judikatūru pēc transponēšanas termiņa beigām pastāv dalībvalstu tiesu vispārīgs pienākums dalībvalstu tiesības interpretēt saskaņā ar direktīvām (27). Pienākums interpretēt atbilstoši direktīvām nozīmē, ka dalībvalsts tiesības tiek interpretētas pēc iespējas atbilstoši attiecīgās direktīvas tekstam un nolūkam, lai sasniegtu tajā paredzētos rezultātus, izvēloties šim nolūkam visatbilstošāko dalībvalsts tiesību normu interpretāciju un līdz ar to sasniedzot ar šīs direktīvas noteikumiem saderīgu risinājumu (28).

C –    Par pirmo prejudiciālo jautājumu

59.      Ar pirmo prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa vēlas uzzināt, vai Direktīvas 2001/29 5. panta 2. punkta b) apakšpunktā minētais jēdziens “taisnīga atlīdzība” paredz tiesību aktu saskaņošanu un vai šajā sakarā runa ir par Kopienas tiesību jēdzienu, kas ir jāinterpretē autonomi Kopienas līmenī.

60.      Pati Direktīva 2001/29 neietver šā jēdziena legāldefinīciju. Tādēļ jājautā, vai šis apstāklis ir pretrunā tam, ka tas tiek kvalificēts kā Kopienas tiesību jēdziens.

61.      Par labu šādai kvalifikācijai vispirms liecina pa šo laiku par pastāvīgu kļuvusī Tiesas judikatūra (29). Saskaņā ar to Kopienas tiesību vienveidīga piemērošana un vienlīdzības princips prasa, lai Kopienas tiesību normās minētie jēdzieni, kas neietver tiešu atsauci uz dalībvalsts tiesībām, kas ļautu noskaidrot šo jēdzienu jēgu un nozīmi, parasti visā Kopienā ir jāinterpretē autonomi un vienveidīgi, ņemot vērā gan šīs normas kontekstu, gan arī attiecīgā tiesiskā regulējuma nolūku. Tomēr, ja Kopienas likumdevēji kādā Kopienas tiesību aktā klusējot norāda uz atsevišķu valstu paražām, tad Tiesa nav kompetenta sniegt izmantotā jēdziena vienveidīgu, Kopienas tiesībās iekļaujamu definīciju (30).

62.      Klusējot norādot uz dalībvalstu paražām vai arī atsevišķiem jēdziena skaidrojumiem, likumdevēji atsakās no jēdziena Kopienas mēroga legāldefinīcijas. Šeit Kopienas tiesību ietvaros interpretācija tiek izvērsta dalībvalsts tiesībās. Šāda veida norādes īpaši vajadzīgas ir tad, ja Kopiena, pamatojoties uz neīstenotu vai pat neesošu likumdošanas kompetenci specifiskā jomā, nav radījusi vienveidīgu Kopienas tiesību terminoloģiju. Tas izriet no Kopienas tiesībām piemītošā kompetences piešķiršanas principa un subsidiaritātes principa (EKL 5. pants) (31).

63.      Tā kā Direktīvā 2001/29 nav ietverta tieša atsauce uz dalībvalstu tiesībām, tas principā liecina par labu tam, ka tas ir kvalificējams kā Kopienas tiesību jēdziens.

64.      Šajā nolūkā iepriekš minētā judikatūra ir jāsaprot tā, ka Tiesa, pamatojoties uz to, ka vajadzīga vienveidīga piemērošana un vienlīdzīga attieksme, acīmredzot prezumē, ka ir vajadzīga autonoma interpretācija. Konkrētos apstākļos šī prezumpcija tomēr var tikt atspēkota (32), ja jēdziena vienveidīga koncepcija nav iespējama (33) vai tam pietiekama ir daļēja tiesību aktu saskaņošana (34).

65.      Šādi apstākļi šajā lietā tomēr nepastāv, jo šā jēdziena saturu var pietiekami precīzi noteikt, veicot direktīvas atsevišķu normu sistemātisko un teleoloģisko interpretēšanu un ņemot vērā tās preambulas apsvērumus. Saskaņā ar Tiesas judikatūru, interpretējot kādu Kopienas tiesību normu, jāņem vērā ne tikai tās teksts, bet arī tās konteksts un mērķi, kurus paredzēts sasniegt ar regulējumu, kurā tā iekļauta (35).

66.      Direktīvas 5. panta 2. punkta b) apakšpunktā šis jēdziens tiek izmantots, lai aprakstītu kāda “nosacījuma” saturu. Kā jau sākumā tika teikts, dalībvalstīm šis nosacījums ir jāizpilda tad, ja tās paredz 2. pantā paredzēto reproducēšanas tiesību izņēmumus vai ierobežojumus. Turklāt preambulas trīsdesmit piektais apsvērums izskaidro šādas taisnīgas atlīdzības mērķi. Atbilstoši tam nosacījuma izpilde ir atkarīga no tā, vai tiesību īpašnieks saņem pienācīgu samaksu par viņa aizsargātā darba vai citāda intelektuālā īpašuma tiesību objekta izmantošanu. Tomēr arī citos preambulas apsvērumos, piemēram, trīsdesmit pirmajā un trīsdesmit otrajā apsvērumā, var atrast atsevišķas Kopienas tiesību prasības, kas šajos secinājumos vēl tiks apspriestas un kas dalībvalstīm jāizpilda, ieviešot šādu atlīdzības iekasēšanas kārtību. Tādējādi Direktīvai 2001/29 piemīt regulējuma intensitāte, kas, kā pareizi konstatē Apvienotās Karalistes valdība (36), tiesību piemērotājam ļauj noteikt vismaz šādas taisnīgas atlīdzības pamatiezīmes.

67.      Tam, lai to kvalificētu kā Kopienas tiesību jēdzienu, par labu runā gan pašas Direktīvas 2001/29 mērķis – informācijas sabiedrības interesēs saskaņot konkrētus autortiesību un blakustiesību aspektus un šādā veidā konkurenci kopējā tirgū aizsargāt no novirzēm, kas izriet no dalībvalstu regulējuma atšķirībām. Lai sasniegtu tiesību aktu saskaņošanas mērķi likumdošanas jomā, saskaņošanas priekšnosacījums katrā ziņā ir Kopienas tiesību autonoma koncepcija, tostarp vienveidīgas terminoloģijas izveide (37). Savu Kopienas jēdzienu veidošanai jābūt iespējamai neatkarīgi no tā, vai dalībvalstīm attiecībā uz kādas direktīvas transponēšanu pienākas zināma rīcības brīvība. Kopienas likumdevēju bažas par pēc iespējas vienveidīgu Direktīvas 2001/29 interpretāciju cita starpā ir paustas tās preambulas trīsdesmit otrajā apsvērumā, kurā dalībvalstis tiek aicinātas reproducēšanas tiesību izņēmumus un ierobežojumus piemērot saskaņotā veidā. Ja Direktīvas 2001/29 5. panta 2. punkta b) apakšpunktā minētā galvenā jēdziena “taisnīga atlīdzība” interpretācija nebūtu vienveidīga, tad šā mērķa sasniegšana gandrīz noteikti tiktu sarežģīta.

68.      Šos apsvērumus apstiprina spriedums lietā SENA (38), kurā Tiesa tika lūgta interpretēt jēdzienu “pienācīga samaksa” Direktīvas 92/100 8. panta 2. punkta izpratnē – saistībā ar nomas tiesībām, patapinājuma tiesībām un dažām ar autortiesībām saistītām blakustiesībām intelektuālā īpašuma jomā (39). Tajā Tiesa vispirms atsaucas uz iepriekš minēto judikatūru par Kopienas jēdzienu autonomu interpretāciju (40), bet turpina, vēršot uzmanību uz faktu, ka Direktīvā 92/100 nav ietverta šā jēdziena definīcija (41). Šajā sakarā tā acīmredzami prezumēja, ka Kopienas likumdevēji detalizētu un obligātu šādas samaksas aprēķināšanas metodi nav noteikuši apzināti (42). Līdz ar to Tiesa tieši atzina dalībvalstu kompetenci pašām detalizēti noteikt šādu “pienācīgu samaksu” tādējādi, ka tās “nosaka vispiemērotākos kritērijus, lai, ievērojot Kopienas tiesībās, bet īpaši šajā direktīvā paredzētos ierobežojumus, nodrošinātu šā Kopienas jēdziena ievērošanu” (43), un tikai aicināja dalībvalstis, pamatojoties uz Direktīvas 92/100 mērķiem (kas īpaši detalizēti izklāstīti preambulas apsvērumos), Kopienas ietvaros ievērot jēdziena “pienācīga samaksa” pēc iespējas vienveidīgu interpretāciju (44). Šajā sakarā jāuzsver, ka apstāklis, ka šim jēdzienam bija vajadzīga konkretizēšana, izmantojot dalībvalstu tiesībās nosakāmus kritērijus, Tiesu neatturēja no tā, lai paskaidrotu, ka jēdziens “pienācīga samaksa” Direktīvas 92/100 8. panta 2. punkta izpratnē ir jāinterpretē vienveidīgi visās dalībvalstīs un jāpiemēro katrā dalībvalstī (45). Līdz ar to Tiesa arī īpašajos apstākļos, kādi pastāvēja šajā lietā, rezultātā varēja apstiprināt, ka pastāv Kopienas tiesību jēdziena iezīmes un ka jāveic autonoma Kopienas līmeņa interpretācija.

69.      Šo principu pārnešana uz izskatāmo pamata lietu man šķiet iespējama, jo īpaši tādēļ, ka arī izskatāmās lietas priekšmets ir tāda tiesību jēdziena interpretācija Kopienas autortiesību jomā, kas Kopienas likumdevēju izvēlētā regulējuma pieejas dēļ ir līdzīgi nenoteikts un konkretizējams.

70.      Visbeidzot par labu tam, ka tas tiek kvalificēts kā Kopienas tiesību jēdziens, var minēt vēl vienu argumentu, kas izriet no Direktīvas 2001/29 vēsturiskās interpretēšanas. Šīs direktīvas tapšanas vēsture liecina, ka 5. panta 2. punkta b) apakšpunktā minētais jēdziens “taisnīga atlīdzība” esot bijis paredzēts kā “jauna koncepcija”, kurai, ņemot vērā, ka Komisijas priekšlikumā nebija legāldefinīcijas, bija vajadzīgs, lai Padome nosaka tā piemērošanas vadlīnijas (46). Šīs vadlīnijas turpmāk tika iekļautas direktīvas preambulas trīsdesmit piektajā apsvērumā. No tām var secināt, ka Kopienas likumdevēju griba bija Kopienas līmenī radīt jaunu koncepciju, bez piesaistes jau pastāvošiem dalībvalstu vai starptautisko autortiesību jēdzieniem (47). Tas šo jēdzienu atšķir, piemēram, no Direktīvas 2006/115 5. pantā un 8. panta 2. punktā izmantotā jēdziena “taisnīga samaksa”, kas cēlies no starptautiskajām autortiesībām (48) un kas tā burtiskajā nozīmē ir pārņemts Kopienas tiesību sistēmā.

71.      Tādējādi jaunas koncepcijas – par samaksu autoriem par pavairošanu personiskām vajadzībām – izvēle, ņemot vērā tās rašanās vēsturi, vajadzību to piepildīt ar saturu, tās autonomiju iepretim dalībvalstu un starptautiskajiem jēdzieniem, kā arī Direktīvas 2001/29 mērķi – tiesību aktu saskaņošanu, šķiet, liecina par Kopienas likumdevēju centieniem aptvert jau pastāvošo, no dalībvalstu atšķirīgajām tiesību tradīcijām cēlušos regulējumu. Vienlaikus tas ļauj prezumēt, ka viņi vēlējas izveidot pēc iespējas elastīgāku, atbilstoši tehnoloģiju un ekonomiskajai attīstībai regulāri pielāgojamu koncepciju (49).

72.      Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, uz pirmo prejudiciālo jautājumu ir jāatbild tādējādi, ka Direktīvas 2001/29 5. panta 2. punkta b) apakšpunktā minētais jēdziens “taisnīga atlīdzība” ir autonoms Kopienas tiesību jēdziens, kas vienveidīgi jāinterpretē visās dalībvalstīs un jāpiemēro ikvienā dalībvalstī, turklāt dalībvalstīm attiecībā uz savu teritoriju ir jānosaka vispiemērotākie kritēriji, lai Kopienas tiesībās (un īpaši šajā direktīvā) noteiktajās robežās nodrošinātu šā Kopienas jēdziena ievērošanu.

D –    Par otro prejudiciālo jautājumu

73.      Ar savu otro prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa pēc būtības vēlas noskaidrot, vai dalībvalstīm ir pienākums radīt interešu līdzsvaru starp intelektuālā īpašuma tiesību īpašniekiem un personām, kurām ir tiešs vai netiešs pienākums maksāt atlīdzību. Ja tas tiktu atbildēts apstiprinoši, iesniedzējtiesa jautā, vai sasniedzamā taisnīgā atlīdzība ir juridiski pamatojama ar vajadzību novērst tiesību īpašniekiem radīto kaitējumu.

74.      Jautājuma pirmā daļa, manuprāt, principā ir atbildama apstiprinoši. Vajadzība radīt šādu līdzsvaru vispirms izriet no Direktīvas 2001/29 preambulas trīsdesmit pirmā apsvēruma, kurā ir atsauce uz “samērīga tiesību un interešu līdzsvara” nodrošināšanu starp dažādajām intelektuālā īpašuma tiesību īpašnieku un intelektuālā īpašuma tiesību objektu lietotāju kategorijām. Arī 5. panta 2. punkta b) apakšpunkta teksts tieši norāda uz to, ka ierobežojumam attiecībā uz pavairošanu personiskām vajadzībām ir piemērojams “taisnīgas atlīdzības” nosacījums. Šis jēdziens jau semantiskā ziņā netieši nozīmē zināmu līdzsvaru starp pretrunīgām interesēm. Turklāt tas, ka Kopienas likumdevēji pamatojas uz tādu, faktiski, tiesību filosofijas jēdzienu kā “taisnīgums”, ļauj padziļināti izprast likumdošanas apsvērumus, kas bija šā regulējuma pamatā. Šajā sakarā pietiek atcerēties Aristoteli, kas savā darbā “Nikomaha ētika” pirmais mēģināja dogmatiski izpētīt un strukturēt šo jēdzienu un konstatēja, ka taisnīgums ir ne vien tikums, bet arī ka tas vienmēr ir skatāms kopsakarā ar citiem. Viņaprāt, netaisnīgi rīkojas tas, kurš pieprasa vairāk nekā viņam pēc likuma pienākas. Netaisnīgums valda arī pretējā gadījumā – ja kāds attiecībā pret savu veikumu saņem pārāk maz. Aristotelis uzskata, ka uzdevums radīt vienlīdzību un līdz ar to taisnīgumu parasti ir tiesneša (dikastes) ziņā. Šajā sakarā ievērības cienīgs ir tas, ka viņš, lai ilustrētu savas tēzes par “izlīdzinošo taisnīgumu” (iustitia commutativa), cita starpā norādīja uz ikviena mākslinieka tiesībām par saviem darbiem saņemt kvantitatīvi un kvalitatīvi atbilstošu samaksu (50). No tā jāsecina, ka šādas atlīdzības taisnīgais raksturs, kā pareizi skaidrojusi Apvienotās Karalistes valdība, ir jāpanāk, izsverot tiesību īpašnieku un lietotāju intereses.

75.      Apstāklis, ka iesniedzējtiesa savā jautājumā nav tieši atsaukusies uz “lietotājiem”, bet gan uz “personu, kurai ir tiešs vai netiešs pienākums maksāt šādu taisnīgu atlīdzību”, šos apsvērumus neatspēko. Drīzāk prejudiciālais jautājums ir jāaplūko pareizajā kontekstā. Tas prasa dažus paskaidrojumus no manas puses. Personas formālā īpašība – pienākums maksāt atlīdzību – pati par sevi vēl neko nepasaka par tādas privātpersonas (Direktīvas 2001/29 5. panta 2. punkta b) apakšpunkta izpratnē) identitāti, kas izmanto regulējumu par pavairošanu personiskām vajadzībām. Manuprāt, šī persona drīzāk ir jātraktē kā parādnieks. Tā kā lietotājam saskaņā ar maksimu cuius commoda, eius incommoda (51) ir jāuzņemas atlīdzības ekonomiskais slogs, tad, izsverot intereses, būtu jāņem vērā arī viņa intereses. Man šķiet, ka tas drīzāk atbilst direktīvas preambulas trīsdesmit pirmajā apsvērumā paustajai Kopienas likumdevēju gribai.

76.      Turklāt Direktīvas 2001/29 5. panta 2. punkta b) apakšpunktā vispār nav noteikts, kam būtu jāuzliek pienākums maksāt. Interpretēšanu neatvieglo arī direktīvas preambulas trīsdesmit piektais apsvērums. Konkrētos apstākļos parādnieks, pilnīgi iespējams, pats var būt lietotājs, kā tas ir, piemēram, Direktīvas 92/100 8. panta 2. punktā paredzētās “pienācīgas samaksas” gadījumā (52). Turklāt ir jāņem vērā, ka iekasēšanas kārtības, kurā atlīdzība ir noteikta kā standartizēta, vienveidīga nodeva (kādu paredz Spānijas tiesību sistēma), gadījumā personas, kam ir tiešs pienākums maksāt šādu taisnīgu atlīdzību (saskaņā ar TRLPI 25. panta 4. punkta a) apakšpunktu – tirgotāji un importētāji), parasti šo nodevu iekļauj mazumtirdzniecības cenā un tādējādi tās samaksu nodod tālāk pircējiem un līdz ar to arī lietotājiem (53). Kā pareizi piebilst Vācijas valdība (54), galu galā šis regulējums tirgotājiem un importētājiem izrādās neitrāls. Viņiem gan standartizētā, vienveidīgā atlīdzība ir jāsamaksā autoriem, tomēr viņiem ar to neizdevīgs stāvoklis nerodas, jo viņi par šo atlīdzību no lietotājiem saņem mazumtirdzniecības cenā iekļauto atlīdzību. Šajā ziņā nebūtu pareizi aplūkot tikai to personu intereses, kurām ir pienākums maksāt atlīdzību. Tomēr nevar noliegt, ka konkrētos apstākļos viņām ir nozīme, piemēram, ja viņas rīkojas lietotāju interešu vārdā.

77.      Tādēļ jautājuma pirmajai daļai ir jēga vienīgi tad, ja iesniedzējtiesas izmantoto formulējumu “personas, kurām ir netiešs pienākums maksāt” saprot netehniski un, proti, tādējādi, ka ar to tiek saprasti lietotāji, kas galu galā uzņemas atlīdzības ekonomisko slogu. Šajā gadījumā būtu piemērojami iepriekš izklāstītie apsvērumi.

78.      Kas attiecas uz jautājuma otro daļu, jau iepriekš ir jānorāda, ka “taisnīgas atlīdzības” (Direktīvas 2001/29 5. panta 2. punkta b) apakšpunkta izpratnē) mērķis nav, piemēram, tiesību īpašniekiem sniegt kompensāciju par nelegālām darbībām saistībā ar darbu un citādu intelektuālā īpašuma tiesību objektu neatļautu reproducēšanu. Prasījums par atlīdzību pastāv vienīgi saistībā ar pavairošanu personiskām vajadzībām, ciktāl to ļauj dalībvalstu autortiesību likumi (55). Apstāklim, ka, piemēram, internetā, t.s. P2P (peer to peer) datņu koplietošanas tīkla gadījumā var konstatēt plaši izplatītus pārkāpumus attiecībā uz principiālajām, visaptverošajām autoru reproducēšanas tiesībām, nav nozīmes nedz saistībā ar šo direktīvas normu, nedz to var uzskatīt par vērā ņemamu faktoru, radot līdzsvaru starp tiesību īpašnieku un lietotāju interesēm (56). Šādā veidā nelikumīgi izgatavotās kopijas galvenokārt ir paredzētas komerciāliem nolūkiem. Katrā ziņā tās ir paredzētas citiem nolūkiem, nevis “personiskām vajadzībām” Direktīvas 2001/29 5. panta 2. punkta b) apakšpunkta izpratnē, un tādēļ ierobežojošais regulējums uz tām neattiecas (57).

79.      Kā pareizi norāda Vācijas valdība, tiesībām uz “taisnīgu atlīdzību” Direktīvas 2001/29 5. panta 2. punkta b) apakšpunkta izpratnē pirmām kārtām piemīt samaksas raksturs (58). Tas izriet no preambulas desmitā apsvēruma pirmā teikuma, saskaņā ar kuru autoriem un izpildītājiem ir jāsaņem “pienācīga samaksa” par viņu darbu izmantošanu, lai viņi arī turpmāk varētu veikt savu radošo un māksliniecisko darbību. Preambulas trīsdesmit piektajā apsvērumā paskaidrots, ka “taisnīga atlīdzība” ir kvalificējama šajā samaksas kategorijā, ja tiek norādīts, ka konkrētos izņēmuma vai ierobežojuma gadījumos tiesību īpašniekiem ir jāsaņem taisnīga atlīdzība, lai viņiem tiktu pienācīgi samaksāts par viņu aizsargāto darbu vai citādu intelektuālā īpašuma tiesību objektu izmantošanu.

80.      Turpretī to, ka tam ir kaitējuma atlīdzināšanas prasījuma juridiskais raksturs (ko iesniedzējtiesa acīmredzot pakļauj taisnīgas atlīdzības institūtam) bez papildu informācijas apstiprināt nav iespējams. Proti, Direktīvas 2001/29 2. pantā noteiktās īpašās reproducēšanas tiesības ir uzskatāmas par autora intelektuālā īpašuma izpausmi. Tādēļ saskaņā ar 5. panta 2. punkta b) apakšpunktu tā izņēmumu, respektīvi, ierobežojumu var uzskatīt par iejaukšanos šajās pamattiesībās, ko aizsargā Kopienas tiesības (59). Tomēr, nosakot taisnīgu atlīdzību, kaitējuma kritērijs nav obligāts. Direktīva tikai pieļauj orientāciju uz kaitējumu, respektīvi, neizdevīgu stāvokli; tā neparedz, ka tiem būtu jābūt saistošiem kritērijiem (60).

81.      Direktīvas preambulas trīsdesmit piektā apsvēruma otrajā teikumā var konstatēt, ka, nosakot šīs taisnīgās atlīdzības formu, detaļas un iespējamo apmēru, katrā ziņā ir jāņem vērā katra gadījuma īpašie apstākļi, turklāt, izvērtējot šos apstākļus, kā “noderīgu kritēriju” var izmantot jebkādu tiesību īpašniekam nodarītu kaitējumu. Kā pareizi piebilst Spānijas valdība, tas norāda uz to, ka iespējamo kaitējumu nevar uzskatīt nedz par vienīgo, nedz par izšķirošo šādas “taisnīgas atlīdzības” noteikšanas kritēriju, bet gan tikai par vienu no daudziem kritērijiem, kurus dalībvalstis var ņemt vērā, nosakot taisnīgo atlīdzību. To var papildināt citi, direktīvas preambulas trīsdesmit piektajā apsvērumā minētie kritēriji, piemēram, jau citā formā saņemti maksājumi, tehnisko aizsardzības pasākumu izmantošanas pakāpe vai radītā neizdevīgā stāvokļa nenozīmīgums. Tomēr šis uzskaitījums katrā ziņā nav uzskatāms par izsmeļošu (61).

82.      Direktīva 2001/29 zināmā mērā atbalsta pastāvēšanas garantiju par labu pavairošanai personiskām vajadzībām: preambulas trīsdesmit astotā apsvēruma pirmajā teikumā runa ir par to, ka dalībvalstīm būtu jāiegūst iespēja, nodrošinot taisnīgu atlīdzību, paredzēt reproducēšanas tiesību izņēmumus vai ierobežojumus saistībā ar konkrētiem skaņas, vizuālu un audiovizuālu materiālu reproducēšanas veidiem personiskām vajadzībām. Šajā sakarā tā atzīst, ka dalībvalstīm katrā ziņā ir plaša rīcības brīvība savas attiecīgās iekasēšanas kārtības, ar ko tiek transponēta prasība par taisnīgu atlīdzību, izveidē (62). Piemēram, kā teikts preambulas trīsdesmit astotā apsvēruma otrajā teikumā, tostarp var būt tāda samaksas regulējuma ieviešana vai saglabāšana, kas paredz tiesību īpašniekiem radītā neizdevīgā stāvokļa izlīdzināšanu.

83.      Šī regulējuma pieeja atbilst direktīvas juridiskajam raksturam, kas saskaņā ar EKL 249. panta 3. punktu ir saistoša tajā noteiktā sasniedzamā mērķa ziņā, taču dalībvalstīm atvēl plašas iespējas izvēlēties tā sasniegšanas formu un līdzekļus (63). Tajā pašā laikā Direktīva 2001/29 izceļas ar to, ka tā ietver atsevišķas daļēji nekonkrētas Kopienas tiesību prasības, piemēram, attiecībā uz “taisnīgas atlīdzības” formu, detaļām un apmēru (skat. preambulas trīsdesmit piekto apsvērumu). Ar katras direktīvas transponēšanu saistās katras dalībvalsts pienākums sasniegt konkrētu rezultātu (64); Direktīvas 2001/29 gadījumā tas izpaužas kā finansiālas atlīdzības nodrošināšana, līdzsvarojot autoru un lietotāju intereses, ja šī dalībvalsts saskaņā ar 5. panta 2. punkta b) apakšpunktu izlemj paredzēt autoru reproducēšanas tiesību izņēmumus vai ierobežojumus (65).

84.      Pēc visa teiktā – uz otrā prejudiciālā jautājuma pirmo daļu ir jāatbild tādējādi, ka neatkarīgi no iekasēšanas kārtības, ko dalībvalstis piemēro, lai aprēķinātu taisnīgo atlīdzību, tām ir pienākums radīt interešu līdzsvaru starp iesaistītajām personām – no vienas puses, intelektuālā īpašuma tiesību īpašniekiem, kurus skar izņēmums attiecībā uz pavairošanu personiskām vajadzībām, kā atlīdzības kreditoriem un, no otras puses, personām, kurām ir tiešs vai netiešs pienākums to maksāt. Uz jautājuma otro daļu var atbildēt tādējādi, ka Direktīvas 2001/29 5. panta 2. punkta b) apakšpunktā minētais jēdziens “taisnīga atlīdzība” ir jāsaprot kā izpildījums maksājuma formā par labu tiesību īpašniekiem, kas, ņemot vērā visus pavairošanas personiskām vajadzībām atļaušanas apstākļus, ir uzskatāms par pienācīgu samaksu par viņu aizsargāto darbu vai citādu intelektuālā īpašuma tiesību objektu izmantošanu.

E –    Par trešo, ceturto un piekto prejudiciālo jautājumu

85.      Iesniedzējtiesas trešais, ceturtais un piektais jautājums attiecas uz to, kā veidojama iekasēšanas kārtība, kas dalībvalstīm, ja tās saskaņā ar Direktīvas 2001/29 5. panta 2. punkta b) apakšpunktu nosaka izņēmumu vai ierobežojumu, ir jāievieš, lai izpildītu nosacījumu par taisnīgu atlīdzību. Ar jautājumiem tā vēlas panākt, lai Tiesa konstatē, kādām Kopienas tiesību prasībām ir jāatbilst dalībvalstī izveidotai iekasēšanas kārtībai, kas paredz standartizētu, vienveidīgu samaksu par labu tiesību īpašniekiem par iekārtu, ierīču un datu nesēju prezumētu izmantošanu pavairošanai personiskām vajadzībām (kā tas ir Spānijas gadījumā). Strīdīgais jautājums par šāda dalībvalsts regulējuma saderību ar Kopienas tiesībām, pirmām kārtām Direktīvu 2001/29, ir īpaši aktuāls tādēļ, ka šis regulējums ir ticis vienveidīgi piemērots attiecībā uz virkni tiesību subjektu un tehnisku ierīču.

86.      Tiesa EKL 234. pantā paredzētās tiesvedības ietvaros gan nevar izlemt par dalībvalsts tiesību normu saderību ar Kopienas tiesību normām, tomēr tās kompetencē ir sniegt iesniedzējtiesai visu informāciju par Kopienas tiesību interpretāciju, kas iesniedzējtiesai ļauj spriest par šādu tiesību normu saderību ar Kopienas regulējumu (66).

1)      Vajadzīgā saistība starp atlīdzību un prezumētu izmantošanu pavairošanai personiskām vajadzībām

87.      Trešajam prejudiciālajam jautājumam ir principiāls raksturs, tādēļ tas jāizskata vispirms. To uzdodot, iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai obligāti ir jāpastāv saistībai starp nodevu, ar ko tiek veikta taisnīgās atlīdzības finansēšana, un iepriekš minēto ierīču un datu nesēju prezumēto izmantošanu. Citiem vārdiem sakot, tā jautā, vai metode, kas standartizēti, vienveidīgi aprēķina atlīdzību tiesību īpašniekiem, ir saderīga ar Kopienas tiesībām.

a)      Saistība kā nerakstīta faktisko apstākļu iezīme

88.      Kā jau paskaidrots, Direktīvas 2001/29 5. panta 2. punkta b) apakšpunktā paredzēto izņēmumu, respektīvi, ierobežojumu var uzskatīt par Kopienas tiesībās atļautu iejaukšanos tiesību īpašnieka īpašajās reproducēšanas tiesībās (67). Vienlaikus šī direktīvas norma šādos gadījumos paredz obligātu atlīdzību par labu autoram. Ciktāl dalībvalsts šo regulējumu transponē savā tiesību sistēmā, privātpersonas veikta pavairošana personiskām vajadzībām ir uzskatāma par konkrētu iejaukšanās rīcību, kas, ja vien tiek ievēroti papildu, likumiski nosakāmi kritēriji, rada tiesību īpašnieka prasījumu par finansiālu atlīdzību.

89.      Šajā ziņā noteikti pastāv saistība starp pavairošanu personiskām vajadzībām un samaksas pienākumu. Tas ir spēkā neatkarīgi no tā, kā konkrēti ir veidota attiecīgās dalībvalsts samaksas par pavairošanu personiskām vajadzībām iekasēšanas kārtība un, piemēram, vai tā tiek finansēta nodevas veidā. No Kopienas tiesību viedokļa ir arī pamatoti pieprasīt, lai starp attiecīgo nodevu un iepriekš minēto ierīču un datu nesēju izmantošanu katrā ziņā pastāvētu pietiekami cieša saistība.

90.      Tomēr prasība par to, lai pastāvētu šāda saistība, nedrīkst tikt noteikta tik augsta, ka galu galā būtu jāpieprasa attiecīgo ierīču faktiska izmantošana pavairošanai personiskām vajadzībām. Drīzāk par pietiekamu būtu jāuzskata potenciāla izmantošanas iespēja. Atbilstošus secinājumus var izdarīt, iepazīstoties, pirmkārt, ar spriedumu lietā SGAE (68), kurā Tiesa interpretēja nenoteikto juridisko jēdzienu “publiska atskaņošana” Direktīvas 2001/29 3. panta 1. punkta izpratnē un par pietiekamu atzina jau to vien, ka pastāv iespēja darbu padarīt pieejamu sabiedrībai, konkrētajā gadījumā ar televizora starpniecību (69). Turpretī kā nebūtisku Tiesa atzina apstākli, ka daži lietotāji nebija izmantojuši šo iespēju, jo, piemēram, nebija ieslēguši televizoru (70). Ļoti noderīgi ir arī ģenerāladvokātes Šarpstones [Sharpston] paskaidrojumi viņas secinājumos šajā lietā, kuros viņa atgādina, ka saskaņā ar autortiesību pamatprincipiem tiesību īpašniekam tiek maksāts nevis par darba faktisko baudīšanu, bet gan par juridisko iespēju to darīt (71).

b)      Saistības nodrošināšana standartizētas, vienveidīgas nodevas iekasēšanas kārtības apstākļos

91.      Jāšaubās, vai dalībvalstī izveidotas nodevas iekasēšanas kārtības, kas izmanto samaksas standartizēta, vienveidīga aprēķina metodi, ietvaros tiek uzturēta vajadzīgā, pietiekami ciešā saistība starp tiesību izmantošanu un atbilstošu finansiālo atlīdzību par pavairošanu personiskām vajadzībām.

92.      Katrā ziņā prasība pēc pietiekami ciešas saistības dalībvalstīm neliedz, izmantojot tām pienākošos plašo rīcības brīvību transponēšanā, praktisku apsvērumu pēc ieviest iekasēšanas kārtību, kas attiecas nevis uz lietotāju veiktas pavairošanas personiskām vajadzībām (izmantojot tam tehniski piemērotas ierīces) faktisko, bet gan prezumēto apmēru, un tādējādi aprēķināt Direktīvas 2001/29 5. panta 2. punkta b) apakšpunktā paredzēto “taisnīgo atlīdzību”, pamatojoties uz aplēsi. Nav mazsvarīgi arī tas, ka faktiski ir gandrīz neiespējami rezultatīvi kontrolēt šādu pavairošanu un statistiski reģistrēt personiskām vajadzībām paredzēto kopiju precīzu skaitu, ja arī to paredzētu šāda dalībvalsts līmenī ieviesta iekasēšanas kārtība (72). Tādējādi var prezumēt, ka tiesību īpašnieks parasti nevarēs uzzināt, vai un kas veiks reproducēšanu personiskām vajadzībām. Tādēļ tieša aplikšana lietotāja līmenī ir jāizslēdz praktisku apsvērumu pēc (73). Uz šīm grūtībām tieši norāda Spānijas valdība, Grieķijas valdība, Vācijas valdība un Apvienotās Karalistes valdība.

93.      Spānijas likumā paredzētā standartizētā, vienveidīgā samaksa tiesību īpašniekiem, kas ir piesaistīta ierīču un datu nesēju prezumētai izmantošanai, šīs praktiskās grūtības pārvar objektīvā veidā. Tādēļ, ka to ierīču un datu nesēju izgatavotāji, importētāji vai tirgotāji, kas parasti tiek faktiski izmantoti reproducēšanai, tieši maksā standartizētu, vienveidīgu summu, kas tiek iekasēta kā samaksa par pavairošanu personiskām vajadzībām par labu visiem tiesību īpašniekiem. Tātad faktiskajiem lietotājiem maksāšanas pienākuma nav. Tā drīzāk tiek pārcelta uz iepriekš minēto personu grupu. Kā jau tika minēts, neatkarīgi no tā ir jāpieņem, ka standartizētās, vienveidīgās summas maksāšana ar mazumtirdzniecības cenas starpniecību tiek nodota tālāk ierīču un datu nesēju ieguvējiem un līdz ar to lietotājiem (74). Tādējādi galu galā samaksa ir piesaistīta tipiskai, faktiskai ierīču un datu nesēju izmantošanai pavairošanai personiskām vajadzībām.

94.      Kā savos rakstveida paskaidrojumos izklāsta Spānijas valdība (75), orientēšanās uz ierīces objektīvo piemērotību pavairošanai personiskām vajadzībām zināmā mērā pamatojas uz likumisko prezumpciju, kas paredz, ka pircējs šo iespēju visdrīzāk izmantos (76). Līdz ar to, kamēr vien šī prezumpcija nav atspēkota ar konkrētām norādēm par pretējo, var uzskatīt, ka pastāv pietiekami cieša saistība. Šī likumiskā prezumpcija ņem vērā Direktīvas 2001/29 5. panta 2. punkta b) apakšpunktā prasīto saistību starp, no vienas puses, tiesību izmantošanu un, no otras puses, taisnīgu atlīdzību. Tādējādi metode, pēc kuras samaksa tiesību īpašniekiem tiek aprēķināta standartizēti, vienveidīgi, principā ir uzskatāma par saderīgu ar Kopienas tiesībām.

c)      Secinājums

95.      Uz trešo prejudiciālo jautājumu ir jāatbild tādējādi, ka, ja dalībvalsts izšķiras par obligātas maksas jeb nodevas iekasēšanas kārtību attiecībā uz digitālās reproducēšanas iekārtām, ierīcēm un datu nesējiem, tad šāda maksa ar Direktīvas 2001/29 5. panta 2. punkta b) apakšpunktu var tikt pamatota vienīgi tad, ja prezumē, ka iekārtas, ierīces un datu nesēji tiek izmantoti tādu reprodukciju izgatavošanai, uz kurām attiecas uz pavairošanu personiskām vajadzībām attiecināmais izņēmuma regulējums.

2)      Par nodevas vienveidīgu piemērošanu arī uzņēmumiem un pašnodarbinātām personām

96.      Ceturtajam prejudiciālajam jautājumam ir nedaudz specifiskāks raksturs, jo iesniedzējtiesa ar to pievērš uzmanību Spānijas nodevas iekasēšanas kārtības specifikai. Tā jautā, vai tas, ka kārtība paredz nodevas vienveidīgu piemērošanu arī, piemēram, attiecībā uz uzņēmumiem un pašnodarbinātām personām, ir saderīgi ar jēdzienu “taisnīga atlīdzība”. Šajā sakarā iesniedzējtiesa pamatojas uz pieņēmumu, ka uzņēmumi un pašnodarbinātās personas attiecīgās digitālās atskaņošanas ierīces un datu nesējus iegādājas nepārprotami citiem nolūkiem, nevis pavairošanai personiskām vajadzībām (77). Tādējādi prejudiciālais jautājums ietver būtisku faktu konstatāciju, kas Tiesai ir jāiekļauj savā vērtējumā.

a)      Nepieciešamība ievērot katra gadījuma īpašos apstākļus

97.      Tas, ka nodeva tiek iekasēta vienveidīgi, bez pienācīgas rēķināšanās ar faktiem, ka aplūkojamās ierīces attiecīgās nozares specifisko apstākļu dēļ varētu tikt iegādātas citiem nolūkiem, nevis pavairošanai personiskām vajadzībām, nevar tikt pamatots ar Direktīvas 2001/29 5. panta 2. punkta b) apakšpunktu. Tātad runa nav par “taisnīgu atlīdzību” šīs normas izpratnē, īpaši tādēļ, ka, kā skaidri liecina preambulas trīsdesmit piektais apsvērums (78), dalībvalstis tiek aicinātas, nosakot “taisnīgās atlīdzības” formu, detaļas un iespējamo apmēru, ņemt vērā katra gadījuma īpašos apstākļus. Tādējādi pamatlietā šī prasība nebūtu izpildīta.

b)      Vajadzīgā saistība starp pavairošanu personiskām vajadzībām un atlīdzību

98.      Turklāt konkrētajos apstākļos šāds regulējums īpašā mērā atstātu bez ievērības saistību, kādai saskaņā ar Direktīvas 2001/29 5. panta 2. punkta b) apakšpunktu ir jāpastāv starp iejaukšanos tiesībās un atbilstošo finansiālo atlīdzību. Proti, pamatlietā trūktu pats atlīdzības tiesiskais pamats. Saskaņā ar šo normu galvenais atlīdzības priekšnosacījums ir reproducēšana, “ko personiskai lietošanai veic privātpersona ar mērķi, kurš ne netieši, ne tieši nav komerciāls”.

99.      Tas, ka uzņēmums vienveidīgi tiek aplikts ar nodevu, kas paredzēta kā atlīdzība par pavairošanu personiskām vajadzībām, nebūtu pamatoti, jo pavairošana personiskām vajadzībām vispirms ir jāveic “privātpersonai”; pavairošana, “ko veic uzņēmums”, vismaz tekstā nav atrunāta. Tomēr arī, ja, reālistiski vērtējot, prezumētu, ka reproducēšanas darbības noteikti veiktu privātpersona, piemēram, uzņēmuma darbinieks, tad šādas reproducēšanas darbības pieskaitāmība uzņēmumam izvirzītu tiesību piemērošanas jautājumus, par kuriem galīgu atzinumu nav iespējams sniegt. Vienlaikus no 5. panta 2. punkta b) apakšpunkta normas jēgas un nolūka netieši izriet, ka aplūkojamām reprodukcijām katrā ziņā ir jābūt paredzētām “konkrētas personas personiskai lietošanai”. Tādējādi izslēgta būtu, piemēram, pavairošana juridiskas personas personiskām vajadzībām, ar nosacījumu, ka ar to saprot reprodukciju izmantošanu no vairāku personu puses (79).

100. Tomēr, ja arī izņēmuma kārtā tiktu apstiprinoši atbildēts uz jautājumu par reproducēšanas darbības pieskaitāmību, 5. panta 2. punkta b) apakšpunktā prasītie faktiskie apstākļi nebūtu konstatējami. Šī norma tieši izslēdz jebkuru reprodukciju veidu, kas paredzētas komerciāliem nolūkiem, neatkarīgi no tā, vai šajā sakarā runa ir par likumīgiem nolūkiem (piem., rezerves kopijām) vai nelikumīgiem darījumu nolūkiem (piem., mūzikas pirātismu). Kā konstatē iesniedzējtiesa, ja uzņēmumi un pašnodarbinātās personas minētās digitālās reproducēšanas ierīces un datu nesējus “iegādājas nolūkiem, kas nepārprotami nav pavairošana personiskām vajadzībām”, piemēram, profesionāliem nolūkiem, tad faktiskie apstākļi, uz ko norāda iesniedzējtiesa, nebūtu subsummējami 5. panta 2. punkta b) apakšpunkta ierobežojošajam regulējumam (80). Tādējādi finansiāla samaksa tiesību īpašniekiem pārsniegtu to, ko Direktīva 2001/29 faktiski pieprasa attiecībā uz “taisnīgas atlīdzības” nodrošināšanu (81).

101. Juridiskā ziņā dalībvalsts regulējuma, kas ir izskatāmā strīda priekšmets, sekas ir Direktīvas 2001/29 5. panta 2. punkta b) apakšpunkta personiskās piemērošanas jomas un materiālās piemērošanas jomas paplašināšana, jo tas pienākumu sniegt atlīdzību attiecina arī, pirmkārt, uz personām, kas nav privātpersonas, un, otrkārt, uz faktiskiem apstākļiem, kas neatbilst pavairošanai “personiskām vajadzībām”.

c)      “Taisnīgas atlīdzības” galīgais regulējums 5. panta 2. punkta b) apakšpunktā

102. Tas, kādas ir izrietošās sekas, pēc būtības ir atkarīgs no tā, vai Direktīvas 2001/29 5. panta 2. punkta b) apakšpunkts ietver vai neietver izsmeļošu regulējumu attiecībā uz “taisnīgu atlīdzību” par pavairošanu personiskām vajadzībām.

103. Ja direktīvas normas kādu konkrētu aspektu regulē galīgi, tad dalībvalstu paplašināta regulējuma piemērošana tiem pašiem faktiskajiem apstākļiem nav pieļaujama. Tas, vai kādā direktīvā ir paredzēts šāds galīgs regulējums, katrā konkrētā gadījumā ir jāpārbauda, ņemot vērā direktīvas tekstu, mērķus un regulējuma sistēmu (82). Lai gan direktīvā katrā ziņā var būt vienlaikus ietverts gan regulējums, kam piemīt galīgs raksturs, gan arī regulējums, kas dalībvalstīm atvēl rīcības brīvību transponēšanā, piemēram, attiecībā uz kādas normas tiesiskās aizsardzības pakāpi (83).

104. Šeit no jauna ir jānorāda uz to, ka “taisnīga atlīdzība” šīs direktīvas normas izpratnē ir pietiekami konkrēts Kopienas tiesību jēdziens. Lai gan Direktīvai 2001/29 piemīt salīdzinoši zema tiesību aktu saskaņošanas pakāpe (tādā ziņā tā ir salīdzināma ar ietvardirektīvu), tomēr 5. panta 2. punkta b) apakšpunkta regulējums skaidri nosaka, kādos apstākļos tiesību īpašniekiem pienākas prasījums par samaksu. Turklāt prasījuma pretējo pusi var precīzi noskaidrot no šīs normas jēgas un nolūka. Šaubu gadījumā tas ir lietotājs, kas gūst labumu no regulējuma par pavairošanu personiskām vajadzībām (84). Ņemot vērā teikto, var pieņemt, ka 5. panta 2. punkta b) apakšpunkta regulējums attiecībā uz “taisnīgu atlīdzību” par pavairošanu personiskām vajadzībām ietver galīgu Kopienas regulējumu, kas dalībvalstīm (vismaz attiecībā uz pavairošanu personiskām vajadzībām) liedz vienpusēji paplašināt strīda pušu loku uz citām personu grupām, piemēram, uzņēmumiem un pašnodarbinātām personām, kas, spriežot pēc pieredzes, digitālās reproducēšanas ierīces un datu nesējus iegūst citiem nolūkiem, nevis personiskām vajadzībām.

105. Atbilstoši tam samaksa, kas par labu tiesību īpašniekiem tiek piešķirta tādēļ, ka, pamatojoties uz kādu regulējumu par pavairošanu personiskām vajadzībām, nodeva vienveidīgi tiek piemērota arī attiecībā uz uzņēmumiem un pašnodarbinātām personām, var arī netikt uzskatīta par “taisnīgu atlīdzību” Direktīvas 2001/29 5. panta 2. punkta b) apakšpunkta izpratnē.

106. Tas tomēr nenozīmē, ka ar Direktīvas 2001/29 5. panta 2. punkta b) apakšpunktu principā tiktu aizliegts attiecībā uz uzņēmumiem un pašnodarbinātām personām piemērot autortiesību nodevu. Šī direktīva saskaņo tikai atsevišķus autortiesību aspektus. Tādējādi pretrunā Direktīvas 2001/29 5. panta 2. punkta b) apakšpunktam ir tikai tāds dalībvalsts regulējums, kas no uzņēmumiem un pašnodarbinātām personām pieprasa nodevu kā atlīdzību par pavairošanu personiskām vajadzībām attiecībā uz ierīcēm, datu nesējiem un iekārtām, ciktāl var prezumēt, ka ar šīm ierīcēm, datu nesējiem un iekārtām netiek veikta pavairošana personiskām vajadzībām Direktīvas 2001/29 5. panta 2. punkta b) apakšpunkta izpratnē. Turpretī tāds dalībvalsts regulējums, saskaņā ar kuru nodeva tiek iekasēta uz cita pamata, nav pretrunā Direktīvas 2001/29 5. panta 2. punkta b) apakšpunktam (85).

d)      Secinājums

107. Uz ceturto prejudiciālo jautājumu jāatbild tādējādi, ka samaksa, kas, pamatojoties uz regulējumu par pavairošanu personiskām vajadzībām, tiesību īpašniekiem par labu tiek piešķirta tādēļ, ka nodeva tiek vienveidīgi piemērota arī attiecībā uz uzņēmumiem un pašnodarbinātām personām, katrā ziņā neatbilst “taisnīgai atlīdzībai” Direktīvas 2001/29 5. panta 2. punkta b) apakšpunkta izpratnē.

3)      Spānijas nodevu iekasēšanas kārtības saderība ar Direktīvu 2001/29

108. Piektais prejudiciālais jautājums (par nodevu iekasēšanas kārtības, kāda ir spēkā Spānijā, saderību ar Direktīvu 2001/29) ir atbildams, ņemot vērā iepriekš izklāstītos argumentus un iesniedzējtiesas konstatēto.

109. Principā nodevas veidā finansēta iekasēšanas kārtība, ar ko tiek atlīdzināts par pavairošanu personiskām vajadzībām un kas “taisnīgas atlīdzības” aprēķināšanai praktisku apsvērumu pēc izmanto standartizētu, vienveidīgu pieeju, dalībvalstu plašās regulējošās rīcības brīvības dēļ ir saderīgs ar Direktīvu 2001/29. Tomēr dalībvalsts likumdevējiem ir jānodrošina, ka lielā mērā tiek saglabāta 5. panta 2. punkta b) apakšpunktā paredzētā saistība starp iejaukšanos tiesību īpašnieka visaptverošajās reproducēšanas tiesībās un tam atbilstošo finansiālo atlīdzību (86).

110. Ja šāda saistība vairs nepastāv, piemēram, tādēļ, ka attiecīgā nodeva lielā mērā tiek piemērota citādos faktiskos apstākļos, attiecībā uz kuriem nepastāv tiesību ierobežojumi, kas pamato finansiālo atlīdzību, tad tiesību īpašniekiem piešķirtā samaksa katrā ziņā nav uzskatāma par “taisnīgu atlīdzību” Direktīvas 2001/29 5. panta 2. punkta b) apakšpunkta izpratnē.

111. Tādēļ uz piekto prejudiciālo jautājumu ir jāatbild tādējādi, ka dalībvalstī pastāvoša iekasēšanas kārtība, kas paredz, ka ar nodevu par pavairošanu personiskām vajadzībām tiek vienveidīgi apliktas visas iekārtas, ierīces un datu nesēji, nav saderīga ar Direktīvas 2001/29/EK 5. panta 2. punkta b) apakšpunktu, ciktāl vairs nepastāv pienācīga saistība starp taisnīgu atlīdzību un to pamatojošo ierobežojumu attiecībā uz pavairošanu personiskām vajadzībām (jo nodevu lielā mērā piemēro atšķirīgos faktiskos apstākļos, attiecībā uz kuriem tiesību ierobežojumi, kas pamato šādu finansiālo atlīdzību, nepastāv).

VII – Secinājumi

112. Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, ierosinu Tiesai uz Audiencia Provincial de Barcelona prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:

1)      Direktīvas 2001/29 par dažu autortiesību un blakustiesību aspektu saskaņošanu informācijas sabiedrībā 5. panta 2. punkta b) apakšpunktā [minētais] jēdziens “taisnīga atlīdzība” ir autonoms Kopienas tiesību jēdziens, kas vienveidīgi jāinterpretē visās dalībvalstīs un jāpiemēro ikvienā dalībvalstī, turklāt dalībvalstīm attiecībā uz savu teritoriju ir jānosaka vispiemērotākie kritēriji, lai Kopienas tiesībās (un īpaši šajā direktīvā) noteiktajās robežās nodrošinātu šā Kopienas jēdziena ievērošanu;

2)      jēdziens “taisnīga atlīdzība” ir jāsaprot kā izpildījums maksājuma formā par labu tiesību īpašniekiem, kas, ņemot vērā visus ar pavairošanu personiskām vajadzībām saistītos apstākļus, ir uzskatāms par pienācīgu samaksu par viņu aizsargāto darbu vai citādu intelektuālā īpašuma tiesību objektu izmantošanu. Neatkarīgi no iekasēšanas kārtības, ko dalībvalstis piemēro, lai aprēķinātu taisnīgo atlīdzību, tām ir pienākums radīt interešu līdzsvaru starp iesaistītajām personām – no vienas puses, intelektuālā īpašuma tiesību īpašniekiem, kurus skar izņēmums attiecībā uz pavairošanu personiskām vajadzībām, kā atlīdzības kreditoriem un, no otras puses, personām, kurām ir tiešs vai netiešs pienākums to maksāt;

3)      ja dalībvalsts izšķiras par iekasēšanas kārtību, saskaņā ar kuru atlīdzībai par pavairošanu personiskām vajadzībām digitālās reproducēšanas iekārtas, ierīces un datu nesēji tiek aplikti ar nodevu, tad šai nodevai atbilstoši 5. panta 2. punkta b) apakšpunkta nolūkam un šīs normas kontekstam obligāti ir jābūt saistītai ar iekārtu un datu nesēju prezumēto izmantošanu reproducēšanai, uz kuru attiecas atvieglojums – izņēmums attiecībā uz pavairošanu personiskām vajadzībām, tā ka aplikšana ar obligāto maksu ir pamatota vienīgi tad, ja digitālās reproducēšanas iekārtas, ierīces un datu nesēji, domājams, tiek izmantoti pavairošanai personiskām vajadzībām;

4)      nodeva, kas, pamatojoties uz regulējumu par pavairošanu personiskām vajadzībām, tiek vienveidīgi piemērota arī attiecībā uz uzņēmumiem un pašnodarbinātām personām, kas digitālās reproducēšanas ierīces un datu nesējus iegādājas nepārprotami citiem nolūkiem, nevis reproducēšanai personiskai lietošanai, neatbilst jēdzienam “taisnīga atlīdzība” Direktīvas 2001/29 5. panta 2. punkta b) apakšpunkta izpratnē;

5)      dalībvalstī pastāvoša iekasēšanas kārtība, kas paredz, ka ar nodevu atlīdzībai par pavairošanu personiskām vajadzībām tiek vienveidīgi apliktas visas iekārtas, ierīces un datu nesēji, nav saderīga ar Direktīvas 2001/29/EK 5. panta 2. punkta b) apakšpunktu, ciktāl vairs nepastāv pienācīga saistība starp taisnīgo atlīdzību un to pamatojošo ierobežojumu attiecībā uz pavairošanu personiskām vajadzībām (jo nevar prezumēt, ka šīs iekārtas, ierīces un datu nesēji tiek izmantoti pavairošanai personiskām vajadzībām).

1 – Oriģinālvaloda – vācu.

2 – Šajā sakarā arī Falcón Tella, R., “El llamado ‘canon por derechos de autor’ (Copyright Levy) o compensación equitativa por copia privada (I): antecedentes y configuración en la Ley 23/2006, de 7 julio (RCL 2006, 1386)”, Quincena Fiscal Aranzadi, Nr. 15, 2006, 1. lpp., kas norāda uz dažādu reproducēšanas metožu attīstību. Skatīt arī Ortega Díaz, J. F., “Medidas tecnológicas y derechos de autor”, Noticias de la Unión Europea, 2008, Nr. 286, 67. lpp., kas norāda uz autortiesību aizsardzības problēmām, kuras izraisījusi, piem., kopējamās mašīnas un skaņu kasetes izgudrošana 80. gados, bet dators – tā dēvētajā “informācijas laikmetā”.

3 – Saskaņā ar Lisabonas Līgumu, ar ko groza Līgumu par Eiropas Savienību un Eiropas Kopienas dibināšanas līgumu, parakstīts Lisabonā 2007. gada 13. decembrī (OV C 306, 1. lpp.), prejudiciāla nolēmuma tiesvedību turpmāk regulē Līguma par Eiropas Savienības darbību 267. pants.

4 – Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 22. maija Direktīva 2001/29/EK par dažu autortiesību un blakustiesību aspektu saskaņošanu informācijas sabiedrībā (OV L 167, 10. lpp.).

5 – 2006. gada 8. jūlija BOE Nr. 162, 25561. lpp.

6 – 2008. gada 19. jūnija BOE Nr. 148, 27842. lpp.

7 – WIPO Līgums par autortiesībām ir Vispasaules Intelektuālā īpašuma organizācijas (WIPO) 1996. gadā pieņemta īpašā vienošanās (Bernes konvencijas 20. panta izpratnē); uz to ir balstīta dalībvalstu autortiesību likumu pielāgošana atbilstoši digitālo tīkla saziņas līdzekļu vajadzībām. Publicēts OV 2000, L 89, 8. lpp.

8 – Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 23. aprīļa Direktīva 2009/24/EK par datorprogrammu tiesisko aizsardzību (OV L 111, 16. lpp.), Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 12. decembra Direktīva 2006/115/EK par nomas tiesībām un patapinājuma tiesībām un dažām blakustiesībām intelektuālā īpašuma jomā (OV L 376, 28. lpp.), Padomes 1993. gada 27. septembra Direktīva 93/83/EEK par dažu noteikumu saskaņošanu attiecībā uz autortiesībām un blakustiesībām, kas piemērojamas satelītu apraidei un kabeļu retranslācijai (OV L 248, 15. lpp.), Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 12. decembra Direktīva 2006/116/EK par autortiesību un dažu blakustiesību aizsardzības termiņiem (OV L 372, 12. lpp.), Eiropas Parlamenta un Padomes 1996. gada 11. marta Direktīva 96/9/EK par datubāzu tiesisko aizsardzību (OV L 77, 20. lpp.), Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 27. septembra Direktīva 2001/84/EK par tālākpārdošanas tiesībām par labu mākslas oriģināldarba autoram (OV L 272, 32. lpp.).

9 – Skat. preambulas piekto apsvērumu.

10 – Skat. preambulas divdesmit otro apsvērumu.

11 – Skat., piem., direktīvas preambulas devīto, četrpadsmito un divdesmit trešo apsvērumu, kā arī WIPO Līguma par autortiesībām preambulas piekto apsvērumu, kurā ir teikts par vajadzību “saglabāt līdzsvaru starp autoru tiesībām un plašākas sabiedrības interesēm, īpaši izglītības un pētniecības jomā, kā arī attiecībā uz informācijas pieejamību, kā tas atspoguļots Bernes konvencijā”.

12 – Buhrow, A., “Richtlinie zum Urheberrecht in der Informationsgesellschaft”, European Law Reporter, 2001, Nr. 10, 313. lpp., kas Direktīvas 2001/29 5. pantu saprot kā politisku kompromisu, kurā izpaudās atšķirīgās tiesību tradīcijas un priekšstati. Pēc autores domām, ņemot vērā daudzos ierobežojošos regulējumus, jautājums par tiesību aktu saskaņošanas faktisko apmēru līdz pat galīgai transponēšanai visās dalībvalstīs paliek atklāts.

13 – Ullrich, J. N., “Clash of Copyrights – Optionale Schranke und zwingender finanzieller Ausgleich im Fall der Privatkopie nach Art. 5 Abs. 2 Buchst. b Richtlinie 2001/29/EG und Dreistufentest”, Gewerblicher Rechtsschutz und Urheberrecht – Internationaler Teil, 2009, Nr. 4, 283. lpp., norāda uz to, ka informācijas sabiedrību Eiropā un citviet pasaulē regulē daudzas [atsevišķu] valstu autortiesību sistēmas, kas attiecībā uz autortiesību aizsardzības koncepciju, izveidi un ierobežošanu pa daļai ievērojami atšķiras. Pēc autora domām, lielākā problēma ir un paliek starp kontinentālās Eiropas autortiesību aizsardzības koncepciju un anglosakšu copyright pastāvošo atšķirību pārvarēšanu.

14 – Philapitsch, F., Die digitale Privatkopie, Grāca, 2007, 85. lpp., norāda uz ievērojamu skaitu ierobežojošo normu, kas esot radušās likumdošanas procesa gaitā. Ja direktīvas priekšlikumā vēl bija deviņas normas, tad otrajā, pārstrādātajā priekšlikumā to skaits pieauga līdz vienpadsmit, bet ar Padomes kopējo nostāju sasniedza galīgo skaitu – divdesmit divas.

15 – Kā teikts Metzger, A., Kreutzer, T., “Richtlinie zum Urheberrecht in der Informationsgesellschaft – Privatkopie trotz technischer Schutzmaßnahmen?”, Multimedia und Recht, 2002, Nr. 3, 139. lpp., direktīva dalībvalstīm sniedz ievērojamu rīcības brīvību transponēšanā. Tas esot izskaidrojams ar to, ka neesot bijis iespējams vienoties par jaunas Eiropas līmeņa autortiesību sistēmas galvenajiem jautājumiem. Pēc Guntrum, S. Zur Zukunft der Privatkopie in der Informationsgesellschaft, Hamburga, 2007, 126. lpp. teiktā, Eiropas ierobežojošā regulējuma (par pavairošanu personiskām vajadzībām) fakultatīvais raksturs un teksts, kā arī attiecīgie preambulas apsvērumi liecina par to, ka šā ierobežojuma (par pavairošanu personiskām vajadzībām) ietvaros pastāv plašas regulēšanas iespējas.

16 – Šajā sakarā skat. 15. zemsvītras piezīmē minēto Guntrum, S., 118., 125. lpp.; Plaza Penadés, J., “Propiedad intelectual y sociedad de la información”, Contratación y nuevas tecnologías, Madrid, 2005, 147. lpp.; Bércovitz Rodríguez-Cano, R., “El canon de copia privada: escaramuza sobre el fuero”, Aranzadi Civil, Nr. 14, 2009, 1. lpp.; Hugenholtz, B., Guibault, L., van Geffen, S., “The Future of Levies in a Digital Environment”, 2003, pieejams vietnē (http://www.ivir.nl/publications/other/DRM&levies-report.pdf), 32. lpp., kas norāda, ka Direktīva 2001/29 dalībvalstīm neuzliekot pienākumu attiecībā uz izņēmuma regulējuma (par pavairošanu personiskām vajadzībām) ieviešanu. Tādēļ dalībvalstu likumdevējiem esot brīva iespēja pavairošanu personiskām vajadzībām aizliegt pavisam vai arī atļaut tikai daļēji.

17 – Skat. 1977. gada 23. novembra spriedumu lietā 38/77 Enka (Recueil, 2203. lpp., 20. punkts).

18 – Skat. Middeke, A., Handbuch des Rechtsschutzes in der Europäischen Union. 2. izd., Minhene, 2003, 226. lpp., 38. punkts, un 1979. gada 12. jūlija spriedumu lietā 244/78 Union Laitière Normande (Recueil, 2663. lpp., 5. punkts).

19 – Skat., piem., 1990. gada 18. oktobra spriedumu apvienotajās lietās C‑297/88 un C‑197/89 Dzodzi (Recueil, I‑3763. lpp., 33. un 34. punkts), 1990. gada 8. novembra spriedumu lietā C‑231/89 Gmurzynska-Bscher (Recueil, I‑4003. lpp., 18. un 19. punkts), 1997. gada 17. jūlija spriedumu lietā C‑28/95 Leur-Bloem (Recueil, I‑4161. lpp., 24. punkts), 2008. gada 29. janvāra spriedumu lietā C‑275/06 Promusicae (Krājums, I‑271. lpp., 36. punkts) un 2008. gada 12. februāra spriedumu lietā C‑2/06 Kempter (Krājums, I‑411. lpp., 42. punkts).

20 – Skat., piem., 2001. gada 13. marta spriedumu lietā C‑379/98 PreussenElektra (Recueil, I‑2099. lpp., 38. punkts), 2003. gada 22. maija spriedumu lietā C‑18/01 Korhonen u.c. (Recueil, I‑5321. lpp., 19. punkts), 2004. gada 5. februāra spriedumu lietā C‑380/01 Schneider (Recueil, I‑1389. lpp., 21. punkts), 2007. gada 19. aprīļa spriedumu lietā C‑295/05 Asemfo (Krājums, I‑2999. lpp., 30. punkts) un 2009. gada 23. aprīļa spriedumu apvienotajās lietās C‑261/07 un C‑299/07 VTB-VAB (Krājums, I‑2949. lpp., 32. punkts).

21 – Skat., piem., 1981. gada 16. decembra spriedumu lietā 244/80 Foglia/Novello (Recueil, 3045. lpp., 18. punkts), 1995. gada 15. jūnija spriedumu apvienotajās lietās no C‑422/93 līdz C‑424/93 Zabala Erasun u.c. (Recueil, I‑1567. lpp., 29. punkts), 1995. gada 15. decembra spriedumu lietā C‑415/93 Bosman (Recueil, I‑4921. lpp., 61. punkts), 1998. gada 12. marta spriedumu lietā C‑314/96 Djabali (Recueil, I‑1149. lpp., 19. punkts), iepriekš 20. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā PreussenElektra, 39. punkts, iepriekš 20. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Schneider, 22. punkts, 2008. gada 1. aprīļa spriedumu lietā C‑212/06 Gouvernement de la Communauté française und Gouvernement wallon (Krājums, I‑1683. lpp., 29. punkts) un iepriekš 20. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā VTB-VAB, 33. punkts.

22 – Skatīt rīkojuma par prejudiciāla jautājuma uzdošanu 2. un 13. lpp.

23 – Skat. 2006. gada 7. jūlija Likuma Nr. 23/2006 preambulu (I daļa, ceturtā rindkopa), kurā var lasīt, ka Direktīvas 2001/29 transponēšanas Spānijas tiesībās galvenais mērķis principā bija šīs direktīvas “precīza transponēšana” un “spēkā esošo likumu minimāla reforma”. Ruiz Zapatero, G., “Naturaleza y límites constitucionales de la compensación equitativa por copia digital privada establecida en la Ley 23/2006 de modificación del texto refundido de la Ley de Propiedad Intelectual”, Jurisprudencia Tributaria Aranzadi, 2007, Nr. 7, uzskata, ka TRLPI 25. panta sākotnējā redakcija, ņemot vērā apstākli, ka tajā bija no Direktīvas 2001/29 atšķirīgs jēdziens, ilgāk neesot varējusi tikt atstāta nemainīta. Ar Likumu Nr. 23/2006 esot veikti vajadzīgie precizējumi, kuriem galvenokārt esot bijis tehnisks raksturs. Skat. 2. zemsvītras piezīmē minēto Falcón Tella, R., 4. lpp., kas paskaidro, ka TRLPI 25. pantā līdz tam izmantotais jēdziens “taisnīga samaksa” esot mainīts, lai ievērotu Direktīvas 2001/29 terminoloģiju.

24 – Šajā sakarā skat. 2000. gada 3. oktobra spriedumu lietā C‑58/98 Corsten (Recueil, I‑7919. lpp., 24. punkts) un 2004. gada 29. aprīļa spriedumu apvienotajās lietās C‑482/01 un C‑493/01 Orfanopoulos un Oliveri (Recueil, I‑5257. lpp., 42. punkts).

25 – Skat. 2001. gada 25. oktobra spriedumu lietā C‑475/99 Ambulanz Glöckner (Recueil, I‑8089. lpp., 10. punkts), 2003. gada 13. novembra spriedumu lietā C‑153/02 Neri (Recueil, I‑13555. lpp., 34. un 35. punkts), iepriekš 24. zemsvītras piezīmē minēto 2004. gada 29. aprīļa spriedumu apvienotajās lietās Orfanopoulos un Oliveri, 42. punkts, un 2005. gada 21. aprīļa spriedumu lietā C‑267/03 Lindberg (Krājums, I‑3247. lpp., 41. un 42. punkts).

26 – No judikatūras izriet, ka Tiesa cenšas uz tai iesniegtajiem jautājumiem sniegt lietai nozīmīgas atbildes. Skat. 2009. gada 19. novembra spriedumu apvienotajās lietās C‑402/07 un C‑432/07 Sturgeon u.c. (Krājums, I‑2119. lpp., 28. punkts), 2009. gada 24. marta spriedumu lietā C‑445/06 Danske Slagterier (Krājums, I‑2119. lpp., 29. punkts) un 1991. gada 21. aprīļa spriedumu lietā C‑41/90 Höfner un Elsner (Recueil, I‑1979. lpp., 16. punkts).

27 – Skat. 2006. gada 4. jūlija spriedumu lietā C‑212/04 Adeneler u.c. (Krājums, I‑6057. lpp., 115. punkts) un 2010. gada 14. janvāra spriedumu lietā C‑304/08 Plus Warenhandelsgesellschaft (Krājums, I‑217. lpp., 17. punkts).

28 – Skat. 2004. gada 5. oktobra spriedumu apvienotajās lietās no C‑397/01 līdz C‑403/01 Pfeiffer u.c. (Krājums, I‑8835. lpp., 115., 116., 118. un 119. punkts) un iepriekš 27. zemsvītras piezīmē minēto 2006. gada 4. jūlija spriedumu lietā Adeneler u.c., 111. punkts.

29 – Skat., piem., 1984. gada 18. janvāra spriedumu lietā 327/82 Ekro (Recueil, 107. lpp., 11. punkts), 2000. gada 19. septembra spriedumu lietā C‑287/98 Linster (Recueil, I‑6917. lpp., 43. punkts), 2000. gada 9. novembra spriedumu lietā C‑357/98 Yiadom (Recueil, I‑9265. lpp., 26. punkts), 2003. gada 6. februāra spriedumu lietā C‑245/00 SENA (Recueil, I‑1251. lpp., 23. punkts), 2004. gada 12. oktobra spriedumu lietā C‑55/02 Komisija/Portugāle (Krājums, I‑9387. lpp., 45. punkts), 2005. gada 27. janvāra spriedumu lietā C‑188/03 Junk (Krājums, I‑885. lpp., 27.–30. punkts) un 2006. gada 7. decembra spriedumu lietā C‑306/05 SGAE (Krājums, I‑11519. lpp., 31. punkts).

30 – Skat. iepriekš 29. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Ekro, 14. punkts.

31 – Šajā sakarā skat. manus 2007. gada 3. maija secinājumus lietā C‑62/06 Zefeser (Krājums, I‑11995. lpp., 32. un 33. punkts).

32 – Tādu uzskatu pauž Riesenhuber, K., Europäische Methodenlehre, Berlīne, 2006, 247. lpp., 7. punkts.

33 – Skat. 1992. gada 7. jūlija spriedumu lietā C‑369/90 Micheletti (Recueil, I‑4239. lpp., 10.–15. punkts) saistībā ar jēdzienu “pilsonība” un 1976. gada 6. oktobra spriedumu lietā 12/76 Tessili (Recueil, 1473. lpp., 14. punkts) saistībā ar jēdzienu “izpildījuma vieta” 1968. gada 27. septembra Konvencijas par jurisdikciju un spriedumu izpildi civillietās un komerclietās kontekstā.

34 – Skat. 1985. gada 11. jūlija spriedumu lietā 105/84 Danmols Inventar (Recueil, 2639. lpp., 22.–27. punkts) saistībā ar jēdzienu “darbinieks” Padomes 1977. gada 14. februāra Direktīvas 77/187/EEK par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz darbinieku tiesību aizsardzību uzņēmumu vai uzņēmumu daļu īpašnieka maiņas gadījumā izpratnē.

35 – Skat., piem., 2000. gada 19. septembra spriedumu lietā C‑156/98 Vācija/Komisija (Recueil, I‑6857. lpp., 50. punkts), 2006. gada 6. jūlija spriedumu lietā C‑53/05 Komisija/Portugāle (Krājums, I‑6215. lpp., 20. punkts) un iepriekš 29. zemsvītras piezīmē minēto 2006. gada 7. decembra spriedumu lietā SGAE, 34. punkts.

36 – Skat. Apvienotās Karalistes valdības iesniegtā procesuālā dokumenta 16. punktu.

37 – Iepriekš 32. zemsvītras piezīmē minētais Riesenhuber, K., 246. lpp., 6. punkts, uzskata, ka tiesību aktu saskaņošana nozīmē to, ka ir jāizveido autonoma Kopienas tiesību koncepcija. Kas vēloties [tiesību] saskaņošanu, tam ir jārada viens mērogs. Dinamiski atsaucoties uz dalībvalstī [pastāvošās] interpretācijas konkrēto stāvokli, Kopienas tiesības izpaustu savu autonomiju, savukārt statiski atsaucoties uz sākotnējo stāvokli, tās [“]pārakmeņotos[”]. Rott, P., “What is the Role of the ECJ in EC Private Law?”, Hanse Law Review, Nr. 1, 2005, 8. lpp., norāda uz to, ka autonomas interpretācijas princips radot sarežģījumus tādos gadījumos, kad Kopienas tiesībās ir izmantotas ģenerālklauzulas. Autors stingri iebilst pret to, ka dalībvalstīm tiktu dota rīcības brīvība rast pašām savu šā jēdziena interpretāciju. Ja Kopiena tiecoties pēc dalībvalstu tiesību aktu saskaņošanas, piemēram uz EKL 95. panta pamata, tad šāda pieeja neesot pieņemama. Ģenerālklauzulu izmantošana esot kontinentālās Eiropas tiesību lokā tradicionāla regulējuma tehnika, kas esot piemērojama tad, ja izrādoties neiespējami jau iepriekš definēt konkrētas faktisko apstākļu iezīmes. Tomēr tā mērķis nevarot būt Kopienas tiesību ietekmes uz [katras] dalībvalsts tiesību sistēmu ierobežošana.

38 – Iepriekš 29. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā SENA.

39 – OV L 346, 61. lpp.

40 – Iepriekš 29. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā SENA, 21. punkts.

41 – Turpat, 7., 25. un 34. punkts.

42 – Turpat, 32. punkts.

43 – Turpat, 34. punkts.

44 – Turpat, 36. punkts.

45 – Turpat, 38. punkts.

46 – Skat. Padomes 2000. gada 28. septembra Kopējo nostāju Nr. 48/2000 (ko Padome pieņēma saskaņā ar Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 251. pantā paredzēto kārtību) attiecībā uz Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvas pieņemšanu par dažu autortiesību un blakustiesību aspektu saskaņošanu informācijas sabiedrībā (OV C 344, 1. lpp.), preambulas deviņpadsmitais apsvērums.

47 – Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru Kopienas tiesību normas pēc iespējas ir jāinterpretē, ņemot vērā starptautiskās publiskās tiesības, īpaši tad, ja ar tām ir jāīsteno kāds Kopienas noslēgts starptautiskais līgums (skat., piem., 1996. gada 10. septembra spriedumu lietā C‑61/94 Komisija/Vācija (Recueil, I‑3989. lpp., 52. punkts), 1998. gada 14. jūlija spriedumu lietā C‑341/95 Bettati (Recueil, I‑4355. lpp., 20. punkts) un iepriekš 29. zemsvītras piezīmē minēto 2006. gada 7. decembra spriedumu lietā SGAE, 35. punkts. Atsevišķas starptautisko autortiesību konvencijas, piemēram, pārstrādātā Bernes konvencija (9. pants), WIPO Līgums par autortiesībām (10. pants) un Līgums par ar tirdzniecību saistītām intelektuālā īpašuma tiesībām (TRIPS līgums) (13. pants), parakstītājvalstīm paredz iespēju attiecībā uz darbu autoriem garantētajām tiesībām atsevišķos īpašos gadījumos paredzēt ierobežojumus vai izņēmumus. Tomēr tur nevar konstatēt jēdzienu, kas precīzi atbilstu jēdzienam “taisnīga atlīdzība” Direktīvas 2001/29 5. panta 2. punkta b) apakšpunkta izpratnē.

48 – Skat. pārstrādātās Bernes konvencijas 11.a. panta 2. punktu un 13. panta 1. punktu.

49 – Tāpat arī Carbajo Cascón, F., “Copia privada y compensación equitativa”, Noticias de la Unión Europea, Nr. 286, 2008, 34. un nākamās lpp.

50 – Skat. Aristoteles, Nikomachische Ethik. 322. g. p. Kr., 5. grāmata, 7. nodaļa “Kommutative Gerechtigkeit”, 1132.b) lpp. Tajā teikts: “Tas pats vērojams arī praktiskajās mākslās. Tās nevarētu pastāvēt, ja nebūtu šādu attiecību: mākslinieks kaut ko rada noteiktā daudzumā un kvalitātē un bez sarežģījumiem par to saņem gan daudzuma, gankvalitatīvā ziņā atbilstošu atalgojumu.” (Tulkojums vācu valodā: Eugen Rolfes, hrsg. von Günther Bien. 4. izd., Hamburga, 1985, 110. lpp.).

51 – Šī romiešu tiesību maksima nozīmē, ka tam, kas no kādas lietas gūst labumu, būtu jāatbild arī par tās izraisīto neizdevīgo stāvokli. Kā teikts Spānijas valdības pamatojumā, Spānijas nodevas iekasēšanas kārtība ir balstīta uz šo principu.

52 – Direktīvas 92/100 8. panta 2. punktā noteikts: “Dalībvalstis paredz tiesības, kas nodrošina to, ka vienreizēju un taisnīgu atlīdzību [pienācīgu samaksu] maksā lietotāji, ja komerciālos nolūkos publicētus skaņu ierakstus vai šādu skaņu ierakstu reprodukcijas izmanto raidīšanai bez vadiem vai kādiem publiskiem priekšnesumiem, un lai nodrošinātu to, ka šo atlīdzību [samaksu] savā starpā sadala attiecīgie izpildītāji un skaņu ierakstu producenti.”

53 – Acīmredzot uz to pamatojas Falcón Tella, R., “El llamado ‘canon por derechos de autor‘ (Copyright Levy) o compensación equitativa por copia privada (II): antecedentes y configuración en la Ley 23/2006, de 7 julio (RCL 2006, 1386)”, Quincena Fiscal Aranzadi, Nr. 17, 2006, 1. lpp., kas norāda uz nodevas jēgu un nolūku, kas, viņaprāt, ir: digitālās reproducēšanas iekārtu, ierīču un datu nesēju tirgotājiem un ar viņu starpniecību arī pircējiem likt piedalīties taisnīgas atlīdzības [sniegšanā]. Skat. arī iepriekš 49. zemsvītras piezīmē minēto Carbajo Cascón, F., 26. lpp., kas norāda uz to, ka ražotāji, importētāji un tirgotāji, kuriem ir pienākums maksāt, parasti šo nodevu iekļaujot mazumtirdzniecības cenā un nododot tālāk pircējiem, ar ko viņi rūpējoties par autoru un lietotāju interešu līdzsvaru. Līdzīgi arī Bércovitz Rodríguez-Cano, R., “Compensación equitativa por copia privada”, Aranzadi Civil, Nr. 16, 2007, 2. lpp., un tā paša autora iepriekš 16. zemsvītras piezīmē minētais darbs, 1. lpp.

54 – Skatīt Vācijas valdības iesniegtā procesuālā dokumenta 11. lpp. 26. punktu.

55 – Šajā sakarā iepriekš 49. zemsvītras piezīmē minētais Carbajo Cascón, F., 31. lpp., kas nelikumīgu intelektuālā īpašuma tiesību objektu (piem., internetā mūzikas pirātisma ietvaros [iegūtas kopijas]) reproducēšanā nesaskata “pavairošanu personiskām vajadzībām” Spānijas regulējuma (TRLPI 31. panta 2. punkts) izpratnē. Viņš arī norāda uz šā regulējuma nepārprotamo tekstu (“[..] a partir de obras a las que haya accedido legalmente [..]”).

56 – Iepriekš 14. zemsvītras piezīmē minētais Philapitsch, F., 91. lpp., pauž uzskatu, ka “taisnīga atlīdzība” Direktīvas 2001/29 5. panta 2. punkta b) apakšpunkta izpratnē esot paredzēta vienīgi likumīgai pavairošanai personiskām vajadzībām, kā izklāstīts direktīvā. Nelikumīgas kopēšanas dēļ radītais kaitējums (tā plašākā nozīmē) šādā veidā neesot jāatlīdzina un atbilstoši tam arī neesot pieļaujams kā kritērijs samaksas iekasēšanas kārtības ieviešanā.

57 – Šajā sakarā skat. iepriekš 16. zemsvītras piezīmē minētos Hugenholtz, B., Guibault, L., van Geffen, S., 32. lpp., kuri uzskata, ka reproducēšanas darbības, kas novirzās no izmantošanas personiskām vajadzībām (piem., mūzikas pirātisms), neietilpst šā izņēmuma regulējuma piemērošanas jomā.

58 – Iepriekš 14. zemsvītras piezīmē minētais Philapitsch, F., 90. lpp., saistībā ar Direktīvas 2001/29 5. panta 2. punkta b) apakšpunkta izņēmuma regulējumu runā par “reproducēšanas maksu”. Iepriekš 49. zemsvītras piezīmē minētais Carbajo Cascón, F., 26. lpp., attiecībā uz pavairošanu personiskām vajadzībām runā par “samaksas koncepciju”.

59 – Saskaņā ar Tiesas judikatūru īpašuma tiesības, kas ietver arī intelektuālā īpašuma tiesības, pieder pie pamattiesībām, ko Kopienas tiesību sistēma aizsargā kā Kopienas tiesību vispārīgo principu (šajā sakarā skat. 2006. gada 12. septembra spriedumu lietā C‑479/04 Laserdisken (Krājums, I‑8089. lpp., 65. punkts, un iepriekš 19. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Promusicae, 62. punkts). Arī Direktīvas 2001/29 preambulas devītais apsvērums nosaka, ka intelektuālais īpašums ir atzīts kā īpašuma sastāvdaļa.

60 – Šajā sakarā skat. arī iepriekš 13. zemsvītras piezīmē minēto Ullrich, J. N., 291. lpp. Autors paskaidro, ka Kopienas likumdevēji ar “kaitējuma” kā kritērija minēšanu esot gribējuši rēķināties ar anglosakšu tiesību tradīciju, kas kaitējumam, kas radies pavairošanas personiskām vajadzībām dēļ, piešķirot galveno nozīmi, lemjot par garantētas finansiālās atlīdzības apmēru. Tā kā turpretī kontinentālās Eiropas autortiesības neatzīstot kaitējuma izmantošanu pienācīgas samaksas noteikšanā, Kopienas likumdevēji esot nolēmuši abas tiesību tradīcijas savstarpēji saskaņot tā, ka direktīva gan pieļauj orientāciju uz kaitējumu, respektīvi, neizdevīgu stāvokli, tomēr tā to nepadara par saistošu kritēriju. Tomēr viens gan preambulas trīsdesmit piektajā apsvērumā ir minēts kā vispārsaistošs: ja izņēmuma par pavairošanu personiskām vajadzībām dēļ kādam tiesību īpašniekam tiek radīts neizdevīgs stāvoklis, kas pārsniedz [noteikto] minimālā apjoma slieksni, atbilstoši visām tiesību tradīcijām viņam par labu ir jāparedz finansiāla atlīdzība.

61 – Skat. ģenerāladvokāta Ticano 2002. gada 26. septembra secinājumus lietā C‑245/00 SENA (Recueil, I‑1251. lpp., 35. punkts).

62 – Arī Lehmann, M., darbā Handbuch des Urheberrechts (hrsg. von Ulrich Loewenheim), 1. izd., Minhene, 2003, 878. lpp., 46. punkts, pamatojas uz pieņēmumu, ka dalībvalstīm paliek pilna rīcības brīvība noteikt, kā tiek aprēķināta un konkrēti organizēta “taisnīga atlīdzība” Direktīvas 2001/29 5. panta 2. punkta b) apakšpunkta izpratnē.

63 – Skat. Dreier, T., “Die Umsetzung der Urheberrechtsrichtlinie 2001/29/EG in deutsches Recht”, Zeitschrift für Urheber- und Medienrecht, 2002, 28. lpp., saskaņā ar kura teikto Direktīva Nr. 2001/29 sava rakstura dēļ ir saistoša tikai attiecībā uz sasniedzamo mērķi, un dalībvalstīm ir izvēles brīvība attiecībā uz formu un līdzekļiem. Autors šajā sakarā konstatē, ka direktīva dalībvalstu likumdevējiem dažkārt atstājot ievērojamu rīcības brīvību, turklāt viņš atgādina par 20 fakultatīvajām (no pavisam 21) ierobežojošajām normām. Iepriekš 49. zemsvītras piezīmē minētais Carbajo Cascón, F., 26. lpp., kritizē direktīvas normu nekonkrētību, kas, viņaprāt, neatbilst tiesību aktu saskaņošanas mērķim. Iepriekš 13. zemsvītras piezīmē minētais Ullrich, J. N., 291. lpp., norāda uz to, ka Kopienas likumdevēji Direktīvas 2001/29 5. panta 2. punkta b) apakšpunkta tekstu esot pieņēmuši pēc dalībvalstu attiecīgā regulējuma padziļinātas izvērtēšanas. Tās gaitā viņi esot konstatējuši, ka, ja atlīdzība esot bijusi regulēta, tad tā saskaņā ar visās dalībvalstīs saskanīgu tiesību tradīciju esot bijusi noteikta finansiālas kompensācijas veidā, kas esot atšķīrusies tikai tās formas, detaļu un apmēra ziņā. Pēc autora domām, Kopienas likumdevēji 5. panta 2. punkta b) apakšpunktā esot vēlējušies noteikt šo mazāko kopsaucēju, savukārt maksājuma formu un detaļas arī turpmāk bija paredzēts regulēt dalībvalstīs. Kā argumentu autors min preambulas trīsdesmit piektā apsvēruma otrā teikuma tekstu.

64 – EKL 249. panta 3. punktā vācu valodas redakcijā minētais jēdziens “mērķis” [Ziel] arī vācu valodā rakstošajā doktrīnā tiek saprasts direktīvā minētā “rezultāta” nozīmē. Šo uzskatu atbalsta formulējums citvalodu redakcijās (“résultat”, “result”, “resultado”, “risultato”, “resultaat”). Tādējādi dalībvalstis ir izveidojušas direktīvai vēlamo tiesisko stāvokli (par to skat. Schroeder, W., [par EKL 249. pantu] EUV/EGV – Kommentar [Izd. von Rudolf Streinz]. Minhene, 2003, 2178. lpp., 77. punkts, un Biervert, B., [par EKL 249. pantu] EU-Kommentar [Izd. von Jürgen Schwarze]. Bādenbādene, 2000, 2089. lpp., 25. punkts. Šā iemesla dēļ doktrīnā ir nostiprinājies franču jēdziens “obligation de résultat” (skat. Lenaerts, K., Van Nuffel, P., Constitutional Law of the European Union. 2. izd., Londona, 2006, 768. lpp., 17.–123. punkts).

65 – Kā uzskata Häuser, M., “Pauschalvergütung und digitale Privatkopie”, Computer und Recht, 2004, 830. lpp., direktīva nepārprotami skaidri nosaka, ka dalībvalsts likumdevējiem, lemjot par pavairošanu personiskām vajadzībām, esot pienākums radīt taisnīgu atlīdzību tiesību īpašniekiem. Ar to tiekot skaidri pateikts, ka ierobežojums attiecībā uz pavairošanu personiskām vajadzībām un samaksas pienākuma kārtība esot uzskatāmi par vienas medaļas divām, neatdalāmām pusēm.

66 – Skat., piem., 1964. gada 15. jūlija spriedumu lietā 6/64 Costa (Recueil, 1251., 1268. lpp.), iepriekš 17. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Enka, 22. punkts, 1993. gada 15. decembra spriedumu lietā C‑292/92 Hünermund (Recueil, I‑6787. lpp., 8. punkts), 2001. gada 29. novembra spriedumu lietā C‑17/00 De Coster (Recueil, I‑9445. lpp., 23. punkts) un 2003. gada 16. janvāra spriedumu lietā C‑265/01 Pansard u.c. (Recueil, I‑683. lpp., 18. punkts).

67 – Skat. šo secinājumu 80. punktu.

68 – Iepriekš 29. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā SGAE.

69 – Turpat, 37., 38., 43. un nākamie punkti.

70 – Turpat, 43. punkts.

71 – Skat. ģenerāladvokātes Šarpstones 2006. gada 13. jūlija secinājumus lietā SGAE, 67. punkts. Tajos viņa savukārt atsaucas uz ģenerāladvokāta La Pergolas teikto viņa 1999. gada 9. septembra secinājumos lietā C‑293/98 Egeda (2000. gada 3. februāra spriedums, Recueil, I‑629. lpp., 22. punkts), kur viņš skaidro: “konstatējamais [apstāklis, ka publisku priekšnesumu nevarot prezumēt, jo pārraidītā darba faktiskā uztveršana esot atkarīga no viesnīcas klienta patstāvīgas rīcības,] ir pretrunā vienam no autortiesību pamatprincipiem – principam, ka autortiesību subjektiem [īpašniekiem] tiek maksāts nevis atbilstoši tam, vai darbs tiek izmantots, bet gan, pamatojoties uz šā darba iespējamo likumīgo izmantošanu. Piemēram, izdevējiem ir jāmaksā autoratlīdzība stāstu autoriem atbilstoši pārdoto eksemplāru skaitam, neņemot vērā, vai pircēji tās lasa vai nelasa. Līdzīgi arī viesnīcas, kas ir atbildīgas par oriģinālā satelīta raidījuma vienlaicīgu, nerediģētu un nemainītu pārraidīšanu, izmantojot iekšējo kabeli, nevar atteikties izmaksāt autoram pienākošos samaksu, apgalvojot, ka potenciālie skatītāji, kuri var izmantot televizoru savā istabā, šo raidījumu nav skatījušies.”

72 – Par to skat. Komisijas 2008. gada 14. februāra ziņojumu Fair Compensation for Acts of Private Copying [“Taisnīga atlīdzība par personiskām vajadzībām veiktām pavairošanas darbībām”], kas pieejams vietnē (http://ec.europa.eu/internal_market/copyright/docs/levy_reform/ background_en.pdf). Tajā nodeva par pavairošanu personiskām vajadzībām tiek definēta kā sava veida kompensācija tiesību īpašniekiem, kas pamatota ar apsvērumu par to, ka pavairošanas personiskām vajadzībām darbība praktisku iemeslu dēļ nevar tikt licencēta un līdz ar to tiesību īpašniekiem tiek radīts ekonomiski neizdevīgs stāvoklis. Turklāt tiek norādīts uz to, ka ar pavairošanu personiskām vajadzībām saistītas nodevas iekasēšanas kārtība dalībvalstu līmenī esot ieviesta tādēļ, ka neesot bijis iespējams iedarbīgi uzraudzīt un vajadzības gadījumā atļaut darbu pavairošanu personiskām vajadzībām.

73 – Šajā sakarā skat. Geerlings, J., “Das Urheberrecht in der Informationsgesellschaft und pauschale Geräteabgaben im Lichte verfassungs- und europarechtlicher Vorgaben”, Gewerblicher Rechtsschutz und Urheberrecht, 2004, Nr. 3, 208. lpp., kas ir izpētījis Vācijā jau kopš 1965. gada spēkā esošo standartizētās, vienveidīgās nodevas iekasēšanas kārtību (Urheberrechtsgesetz [Autortiesību likums], vecās redakcijas 53. panta piektā daļa, jaunās redakcijas 54. un 54.a) pants), kas šajā ziņā ir līdzīga Spānijā izveidotajai iekasēšanas kārtībai. Arī Vācijā izveidotā iekasēšanas kārtība ir balstīta uz apsvērumu, ka lietotāja tieša aplikšana ar maksu šķiet nepraktiska, un tādēļ apliekama ir nevis pati reproducēšana, bet gan ierīču, kas dod iespēju veikt pavairošanu personiskām vajadzībām, pārdošana.

74 – Skat. šo secinājumu 76. punktu.

75 – Skat. Spānijas valdības [iesniegtā] procesuālā dokumenta 19. lpp., 44. punkts.

76 – Skat. iepriekš 16. zemsvītras piezīmē minēto Bercovitz Rodríguez-Cano, R., 2. lpp., kas uzskata, ka TRLPI 25. pants nodevu aplikšanas jautājumā pamatojas uz atspēkojamu prezumpciju (iuris tantum), saskaņā ar kuru iegādātās ierīces un datu nesēji esot paredzēti pavairošanai personiskām vajadzībām.

77 – To iepriekš 72. zemsvītras piezīmē minētajā 2008. gada 14. februāra ziņojumā Fair Compensation for Acts of Private Copying pieņem arī Komisija, atsaucoties uz vairāku [intelektuālā īpašuma tiesību] pārvaldības organizāciju izteikumiem, 12. lpp., 4.2. punkts.

78 – Preambulas trīsdesmit piektajā apsvērumā ir teikts: “Nosakot attiecīgās taisnīgās atlīdzības veidu, detalizētas procedūras un iespējamo apjomu, būtu jāņem vērā katra gadījuma īpašie apstākļi.”

79 – Skat. iepriekš 16. zemsvītras piezīmē minēto Plaza Penadés, J., 152. lpp., kas uzskata, ka Direktīvas 2001/29 5. panta 2. punkta b) apakšpunkta regulējums neaptver kopijas, ko fiziska persona izgatavo publisko tiesību vai civiltiesību juridiskas personas vajadzībām, ar to saprotot kopiju izmantošanu no vairāku personu puses. Autors acīmredzot uzskata, ka tomēr arī juridiska persona var gūt labumu no regulējuma par pavairošanu personiskām vajadzībām – ar nosacījumu, ka kopijas tiek izmantotas vienīgi [šīs] juridiskās personas personīgai izmantošanai.

80 – Skat. iepriekš 16. zemsvītras piezīmē minēto Plaza Penadés, J., 152. lpp., kas uzskata, ka attiecīgo reprodukciju izmantošana komerciāliem nolūkiem no juridiskas personas puses neietilpst Direktīvas 2001/29 5. panta 2. punkta b) apakšpunkta regulējuma darbības jomā.

81 – Šajā sakarā skat. iekšējā tirgus un pakalpojumu komisāra Makkrīvija [McCreevy] 2007. gada 19. septembra atbildi uz Eiropas Parlamenta deputāta Romevas i Ruedas [Romeva i Rueda] 2007. gada 5. jūnija rakstisko jautājumu par autortiesību nodevas piemērošanu digitāliem datu nesējiem Spānijā (E-2864/07). Tajā Komisijas loceklis pauž Komisijas viedokli, ka ar nodevu drīkst aplikt vienīgi tās ierīces un iekārtas, kas ir piemērotas pavairošanai personiskām vajadzībām un kas faktiski lielā mērā arī tiek izmantotas šim nolūkam. Komisija turklāt uzskatot, ka komerciāliem nolūkiem izmantotas iekārtas (piem., uzņēmumos vai [valsts pārvaldes] iestādēs) nebūtu jāapliek ar nodevu, jo tas būtu kas vairāk nekā vajadzīgā atlīdzība par atļautām darbībām (t.i., pavairošanu personiskām vajadzībām) regulas izpratnē.

82 – Šajā sakarā skat. Herrnfeld, H.‑H., [par 94. pantu] EU-Kommentar (Izd. von Jürgen Schwarze), 2. izd., Bādenbādene, 2009, 1127. lpp., 42. punkts.

83 – Skat. 1993. gada 22. jūnija spriedumu lietā C‑11/92 Gallagher (Recueil, I‑3545. lpp., 11. un nākamie punkti) un 1994. gada 5. oktobra spriedumu lietā C‑323/93 Crespelle (Recueil, I‑5077. lpp., 33. un nākamie punkti).

84 – Skat. šo secinājumu 75.–78. punktu.

85 – Šāda nodeva, kas nav piesaistīta atlīdzībai par pavairošanu personiskām vajadzībām, ko paredz Direktīvas 2001/29 5. panta 2. punkta b) apakšpunkts, kas, jāpieņem, nebūtu iekļauta Direktīvas 2001/29 darbības jomā, neierobežotu dalībvalstu regulējošo kompetenci, ar nosacījumu, ka tiek ievēroti citi Kopienas tiesībās noteiktie ierobežojumi (skat. 2009. gada 4. jūnija spriedumu lietā C‑285/08 Moteurs Leroy Somer (Krājums, I‑4733. lpp., 31. punkts).

86 – Skat. šo secinājumu 94. punktu.