TIESAS SPRIEDUMS (ceturtā palāta)
2019. gada 12. septembrī (*)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Rūpniecības politika – Tiesību aktu tuvināšana – Direktīva 98/34/EK – Informācijas sniegšanas kārtība tehnisko standartu un noteikumu un informācijas sabiedrības pakalpojumu noteikumu jomā – 1. panta 11. punkts – “Tehnisko noteikumu” jēdziens
Lietā C‑299/17
par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Landgericht Berlin (Berlīnes apgabaltiesa, Vācija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2017. gada 8. maijā un kas Tiesā reģistrēts 2017. gada 23. maijā, tiesvedībā
VG Media Gesellschaft zur Verwertung der Urheber‑ und Leistungsschutzrechte von Medienunternehmen mbH
pret
Google LLC, kas ir Google Inc. tiesību pārņēmēja,
TIESA (ceturtā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs M. Vilars [M. Vilaras], tiesneši K. Jirimēe [K. Jürimäe], D. Švābi [D. Šváby] (referents), S. Rodins [S. Rodin] un N. Pisarra [N. Piçarra],
ģenerāladvokāts: Dž. Hogans [G. Hogan],
sekretārs: D. Diterts [D. Dittert], nodaļas vadītājs,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2018. gada 24. oktobra tiesas sēdi,
ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:
– VG Media Gesellschaft zur Verwertung der Urheber‑ und Leistungsschutzrechte von Medienunternehmen mbH vārdā – U. Karpenstein, M. Kottmann, R. Heine un J. Hegemann, Rechtsanwälte,
– Google LLC, kas ir Google Inc. tiesību pārņēmēja, vārdā A. Conrad, W. Spoerr un T. Schubert, Rechtsanwälte
– Vācijas valdības vārdā – T. Henze, M. Hellmann un M. Kall, pārstāvji,
– Grieķijas valdības vārdā – E.‑M. Mamouna un N. Dafniou, pārstāves,
– Spānijas valdības vārdā – L. Aguilera Ruiz, kā arī V. Ester Casas, pārstāvji,
– Portugāles valdības vārdā – L. Inez Fernandes un M. Figueiredo, pārstāvji,
– Eiropas Komisijas vārdā – K. Petersen, Y. Marinova un J. Samnadda, pārstāvji,
noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2018. gada 13. decembra tiesas sēdē,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 98/34/EK (1998. gada 22. jūnijs), kas nosaka informācijas sniegšanas kārtību tehnisko standartu un noteikumu, un Informācijas sabiedrības pakalpojumu noteikumu sfērā (OV 1998, L 204, 37. lpp.), kura grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 98/48/EK (1998. gada 20. jūlijs) (OV 1998, L 217, 18. lpp.) (turpmāk tekstā – “Direktīva 98/34”), 1. panta 2., 5. un 11. punktu.
2 Šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir sniegts tiesvedībā starp VG Media Gesellschaft zur Verwertung der Urheber‑ und Leistungsschutzrechte von Medienunternehmen mbH (turpmāk tekstā – “VG Media”) un Google LLC saistībā ar iespējamu blakustiesību pārkāpumu, ko izdarījusi Google.
Atbilstošās tiesību normas
Direktīva 98/34
3 Direktīvas 98/34 1. panta 2.–5. un 11. punktā ir noteikts:
“Šajā direktīvā piemēro šādus terminus:
[..]
2. “pakalpojums” – jebkāds Informācijas sabiedrības pakalpojums, tas ir, jebkāds pakalpojums, ko parasti sniedz par atlīdzību no attāluma, ar elektroniskiem līdzekļiem un pēc pakalpojumu saņēmēja individuāla pieprasījuma.
Šajā definīcijā:
– “no attāluma”; nozīmē, ka pakalpojumus sniedz bez vienlaicīgas pušu klātbūtnes,
– “ar elektroniskiem līdzekļiem” nozīmē, ka pakalpojumu nosūta un galamērķī saņem ar elektroniskas apstrādes (ietverot digitālu kompresiju) un informācijas uzglabāšanas aparatūras palīdzību un ka to pilnībā pārraida, nosūta un saņem pa vadiem, pa radio ar optiskiem vai citiem elektromagnētiskiem līdzekļiem;
– “pēc pakalpojumu saņēmēja individuāla pieprasījuma” nozīmē, ka pakalpojumu sniedz, pārraidot datus pēc individuāla pieprasījuma.
Norādošs to pakalpojumu saraksts, uz kuriem neattiecas šī definīcija, ietverts V pielikumā.
[..]
3. “tehniski parametri” – parametri, kas ietverti dokumentā, kurš nosaka preces nepieciešamās īpašības, piemēram, kvalitātes līmeni, darbību, drošību vai izmērus, ieskaitot prasības, kas piemērojamas precei saskaņā ar nosaukumu, ar kuru preci pārdod, terminoloģiju, simboliem, pārbaudēm un pārbaužu metodēm, iesaiņojumu, marķēšanu vai etiķetēšanu un atbilstības novērtēšanas procedūrām.
Termins “tehniski parametri” aptver arī ražošanas metodes un procesus, kas izmantoti lauksaimniecības produktiem, kā minēts Līguma 38. panta 1. punktā, preces, kas paredzētas patēriņam cilvēkiem un dzīvniekiem, un medicīnas preces, kā noteikts direktīvas 65/65/EEK [..] 1. pantā, kā arī ražošanas metodes un procesus attiecībā uz citām precēm, ja tie ietekmē to īpašības;
4. “citas prasības” – prasība, kas nav tehniski parametri, kas izvirzītas precei, lai īpaši aizsargātu patērētājus vai vidi, un kas ietekmē tās dzīves ciklu pēc laišanas tirgū, piemēram, izmantošanas, atkārtotas izmantošanas, atkārtotas izlietošanas vai iznīcināšanas nosacījumi, ja šādi nosacījumi var būtiski ietekmēt preces sastāvu vai īpašības, vai tās realizāciju;
5. “Noteikumi par pakalpojumiem” – vispārīga rakstura prasība attiecībā uz pakalpojumu sniegšanas uzsākšanu un veikšanu 2. punkta nozīmē, jo īpaši, noteikumi, kas skar pakalpojumu sniedzēju, pakalpojumus un pakalpojumu saņēmēju, izņemot noteikumus, kas nav paredzēti šajā punktā noteiktajiem pakalpojumiem.
[..]
Šajā definīcijā:
– noteikumi uzskatāmi par īpaši paredzētiem informācijas sabiedrības pakalpojumiem, ja, ņemot vērā tās iemeslu pamatojumu un operatīvo daļu, īpašais mērķis un visu vai daļas individuālo noteikumu priekšmets ir šādu pakalpojumu regulēšana skaidrā un mērķtiecīgā veidā,
– noteikumus neuzskata par īpaši paredzētiem informācijas sabiedrības pakalpojumiem, ja tie ietekmē šādus pakalpojumus vienīgi netiešā vai gadījuma rakstura veidā;
[..]
11. “tehniskie noteikumi” – tehniski parametri un citas prasības vai noteikumi par pakalpojumiem, ietverot attiecīgus administratīvus noteikumus, kuru ievērošana ir obligāta, de jure vai de facto, tirdzniecības, pakalpojumu sniegšanas, pakalpojumu sniedzēja izveidošanas vai izmantošanas gadījumā kādā dalībvalstī vai lielā tās daļā, kā arī dalībvalstu normatīvie un administratīvie akti, izņemot 10. pantā minētos, kas aizliedz preces ražošanu, ievešanu, tirdzniecību vai izmantošanu vai kas aizliedz pakalpojumu sniegšanu vai izmantošanu, vai uzņēmumu kā pakalpojumu sniedzēju.
De facto tehniski noteikumi ietver:
– dalībvalsts normatīvos un administratīvos aktus, kas attiecas vai nu uz tehniskiem parametriem, vai citām prasībām, vai uz noteikumiem par pakalpojumiem, vai uz profesionāliem kodeksiem vai praksi, kas savukārt attiecas uz tehniskiem parametriem vai citām prasībām, vai uz noteikumiem par pakalpojumiem, atbilstība kuriem tiek pielīdzināta atbilstības prezumpcijai iepriekšminēto normatīvo un administratīvo aktu noteikumiem,
– brīvprātīgus nolīgumus, kuros valsts iestāde ir līgumslēdzēja puse, un kas vispārīgās interesēs paredz atbilstību tehniskiem parametriem vai citām prasībām, vai noteikumiem par pakalpojumiem, izņemot valsts sagādes konkursu noteikumus,
– tehniskus parametrus vai citas prasības, vai noteikumus par pakalpojumiem, kas saistīti ar fiskāliem vai finansiāliem pasākumiem, kas ietekmē preču vai pakalpojumu patēriņu, veicinot atbilstību šādiem tehniskiem parametriem vai citām prasībām, vai noteikumiem par pakalpojumiem; tehniskie parametri vai citas prasības, vai noteikumi par pakalpojumiem, kas saistīti ar valstu sociālā nodrošinājuma sistēmām, nav ietverti.
Tas ietver tehniskos noteikumus, ko uzliek dalībvalstu izraudzītas iestādes, kuras ietvertas sarakstā, kuru [Eiropas] Komisija sastāda līdz 1999. gada 5. augustam, 5. pantā minētajā Komitejas sistēmā.
Šo pašu kārtību izmanto šī saraksta grozīšanai.”
4 Šīs direktīvas 8. panta 1. punkta pirmajā daļā ir noteikts:
“Saskaņā ar 10. pantu dalībvalstis nekavējoties dara Komisijai zināmu jebkuru tehnisko noteikumu projektu, izņemot gadījumus, ja tas pārņem visu starptautiskā vai Eiropas standarta tekstu. Šajā gadījumā pietiek ar informāciju par attiecīgo standartu; tās paziņo Komisijai pamatojumu šādu tehnisku noteikumu pieņemšanas vajadzībai, ja tas jau nav paskaidrots projektā.”
5 Direktīva 98/34 tika atcelta ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas (ES) 2015/1535 (2015. gada 9. septembris), ar ko nosaka informācijas sniegšanas kārtību tehnisko noteikumu un Informācijas sabiedrības pakalpojumu noteikumu jomā (OV 2015, L 241, 1. lpp.) un kas stājās spēkā 2015. gada 7. oktobrī, proti, pēc pamatlietas faktisko apstākļu rašanās brīža.
Vācijas tiesības
6 Ar 2013. gada 7. maija achtes Gesetz zur Änderung des Urheberrechtsgesetzes (Astotais likums, ar ko groza Autortiesību likumu) (BGBl. 2013 I, 1161. lpp.) no 2013. gada 1. augusta Gesetz über Urheberrecht und verwandte Schutzrechte (Autortiesību un blakustiesību likums, turpmāk tekstā – “UrhG”) otrajā daļā tika iekļauta 7. iedaļa “Preses izdevēja aizsardzība”, kura attiecas uz preses izdevēja blakustiesībām. Šajā septītajā iedaļā ir iekļauti trīs šādi panti.
7 UrhG 87.f pantā “Preses izdevēji” ir paredzēts:
“1. Preses izdevuma izdevējam (preses izdevējam) ir ekskluzīvas tiesības komerciālos nolūkos darīt pieejamu sabiedrībai preses izdevumu vai tā daļas, ja vien runa nav par atsevišķiem vārdiem vai nelieliem teksta fragmentiem. Ja preses izdevums ir izgatavots uzņēmumā, par izdevēju ir uzskatāms uzņēmuma īpašnieks.
2. Preses izdevums ir tehniski redakcionāls produkts, ko veido žurnālistisks devums uz jebkāda datu nesēja periodiski publicēta izdevuma ietvaros ar konkrētu nosaukumu, kurš, ņemot vērā visus apstākļus, ir jāuzskata par pārsvarā tipisku izdevēja darbību un kurš galvenokārt nav paredzēts pašreklāmai. Žurnālistisks devums it īpaši ir raksti un attēli, kas ir paredzēti informācijas izplatīšanai, viedokļa veidošanai vai izklaidei.”
8 UrhG 87.g pants “Tiesību nododamība, ilgums un robežas” ir formulēts šādi:
“1. Preses izdevēja tiesības saskaņā ar 87.f panta 1. punkta pirmo teikumu ir nododamas. Pēc analoģijas piemēro 31. un 33. pantu.
2. Tiesības beidzas vienu gadu pēc preses izdevuma publicēšanas.
3. Preses izdevējs nedrīkst izmantot savas tiesības, kaitējot autoram vai blakustiesību subjektam, kura darbs vai objekts, kas aizsargāts saskaņā ar šo likumu, ir ietverts preses izdevumā.
4. Preses izdevumus vai to daļas ir atļauts darīt pieejamus sabiedrībai, ja vien to neveic meklētājprogrammu komerciāli piedāvātāji vai komerciālu pakalpojumu sniedzēji, kuri atbilstoši apstrādā saturu. Turklāt mutatis mutandis piemēro 1. daļas 6. iedaļas noteikumus.”
9 UrhG 87.h pantā “Autora tiesības uz atlīdzības daļu” ir noteikts:
“Autors var prasīt taisnīgu atlīdzības daļu.”
Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi
10 VG Media ir Vācijā reģistrēta kolektīvās pārvaldības organizācija, kura aizstāv privāto televīzijas kanālu un radiostaciju autortiesības un blakustiesības, kā arī tiesības uz digitālās izdevējdarbības darbiem. Šajā kontekstā VG Media ar tiesību subjektiem slēdz “līgumu par tiesību pārvaldību – televīzija, radio, izdevēji”, kurā tiesību subjekti tai piešķir ekskluzīvas tiesības izmantot viņiem pašreiz piemītošās un līguma darbības laikā vēl piešķirtās tiesības uz viņu izdotajiem preses izdevumiem.
11 Google uztur vairākas meklētājprogrammas internetā, kuru skaitā it īpaši ir meklētājprogramma ar šo pašu nosaukumu, kā arī automatizēta ziņu lapa (“Google Ziņas”). Meklētājprogrammā “Google” ievadot meklējamo vārdu un aktivizējot meklēšanas funkciju, parādās tostarp īss teksts vai teksta fragments (Snippet) ar sīktēlu, kam jāļauj lietotājam novērtēt attēlotās tīmekļvietnes nozīmību viņa konkrētajam informācijas pieprasījumam. Runājot par vietni “Google Ziņas” – tajā žurnālam līdzīgā veidā tiek parādītas ziņas, kuras ir iegūtas no ierobežota informācijas avotu loka. Šajā vietnē atrodamo informāciju datori, izmantojot algoritmu, iegūst no liela skaita informācijas avotu. Minētajā vietnē “Snippet” parādās no attiecīgās interneta vietnes ņemta raksta īsa kopsavilkuma veidā, kurā bieži ir pārņemti šā raksta ievadteikumi.
12 Papildus tam Google par samaksu un izmantojot savus tiešsaistes pakalpojumus, savās interneta vietnēs, kā arī trešo personu interneta vietnēs publicē trešo personu sludinājumus.
13 VG Media iesniedzējtiesā cēla prasību par zaudējumu atlīdzību pret Google, kurā tā būtībā vēršas pret to, ka Google kopš 2013. gada 1. augusta izmanto tekstu izvilkumus, attēlus un kustīgus attēlus no tās biedru darbiem, nemaksājot atlīdzību par meklēšanas rezultātu un ziņu kopsavilkuma parādīšanu.
14 Iesniedzējtiesa vēlas uzzināt, vai UrhG 87.f un 87.g pants ir piemērojami pamatlietai. Proti, tā šaubās, vai šīs normas, kuras izriet no UrhG grozījumiem, kas stājās spēkā 2013. gada 1. augustā, neesot bijis jāpaziņo Komisijai projekta stadijā, kā tas ir paredzēts Direktīvas 98/34 8. panta 1. punkta pirmajā daļā. Šajā ziņā iesniedzējtiesa atgādina Tiesas judikatūru, saskaņā ar kuru noteikumi, kas ir pieņemti, pārkāpjot šajā normā paredzēto paziņošanas pienākumu, nav piemērojami un tādējādi uz tiem nevar atsaukties attiecībā pret privātpersonām.
15 Šādos apstākļos Landgericht Berlin (Berlīnes apgabaltiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai saskaņā ar Direktīvas [98/34] 1. panta 2. un 5. punktu tāds valsts tiesiskais regulējums, kurā tikai komerciāliem meklētājprogrammu operatoriem un komerciāliem pakalpojumu sniedzējiem, kuri apstrādā saturu, bet ne pārējiem – arī komerciāliem – lietotājiem ir liegts sabiedrībai darīt pieejamus preses izdevumus vai to daļas (izņemot atsevišķus vārdus un nelielus teksta fragmentus), ir regulējums, kas nav īpaši paredzēts [minētajā 2. punktā] noteiktajiem pakalpojumiem,
un, ja tas tā nav,
2) vai valsts tiesiskais regulējums, kurā tikai komerciāliem meklētājprogrammu operatoriem un komerciāliem pakalpojumu sniedzējiem, kuri apstrādā saturu, bet ne pārējiem – arī komerciāliem – lietotājiem ir liegts sabiedrībai darīt pieejamus preses izdevumus vai to daļas (izņemot atsevišķus vārdus un nelielus teksta fragmentus), ir tehnisks noteikums Direktīvas [98/34] 1. panta 11. punkta izpratnē, proti, obligāts noteikums, kas skar pakalpojumu sniegšanu?”
Par lūgumu atkārtoti uzsākt tiesvedības mutvārdu daļu
16 Pēc ģenerāladvokāta secinājumu pasludināšanas VG Media ar dokumentiem, kas Tiesas kancelejā tika iesniegti 2019. gada 16. janvārī un 18. februārī, lūdza atkārtoti sākt tiesvedības mutvārdu daļu.
17 Sava pieteikuma pamatošanai VG Media būtībā apgalvo, ka, pirmkārt, ģenerāladvokāts secinājumu 34. un 38. punktā ir sniedzis pamatlietā aplūkoto valsts tiesību normu kļūdainu vērtējumu un ir balstījies uz faktiskajiem apstākļiem, attiecībā uz kuriem esot bijušas nepieciešamas padziļinātas debates. Otrkārt, VG Media uzskata, ka Tiesai, sniedzot atbildes uz šiem prejudiciālajiem jautājumiem, ir jāņem vērā politiskā vienošanās starp Eiropas Parlamentu, Eiropas Savienības Padomi un Komisiju, kas tika panākta pirms Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas (ES) 2019/790 (2019. gada 17. aprīlis) par autortiesībām un blakustiesībām digitālajā vienotajā tirgū un ar ko groza Direktīvas 96/9/EK un 2001/29/EK (OV 2019, L 130, 92. lpp.).
18 Atbilstoši Reglamenta 83. pantam Tiesa, uzklausījusi ģenerāladvokātu, var izdot rīkojumu par tiesvedības mutvārdu daļas atkārtotu sākšanu, it īpaši, ja tā uzskata, ka tā nav pietiekami informēta, vai ja kāds lietas dalībnieks pēc šīs daļas pabeigšanas iesniedz ziņas par jaunu faktu, kam var būt izšķiroša ietekme uz Tiesas nolēmumu, vai arī ja lieta ir jāizskata, pamatojoties uz argumentu, kuru lietas dalībnieki vai Eiropas Savienības Tiesas statūtu 23. pantā minētās ieinteresētās personas nav apsprieduši.
19 Šajā ziņā jānorāda, ka secinājumos ģenerāladvokāts ir pamatojies uz faktiskajiem un tiesiskajiem apstākļiem, kurus Tiesai ir norādījusi iesniedzējtiesa. LESD 267. pantā noteiktās procedūras ietvaros, kuras pamatā ir skaidrs funkciju sadalījums starp valsts tiesām un Tiesu, tikai valsts tiesas kompetencē ir konstatēt un novērtēt pamatlietas faktus, kā arī interpretēt un piemērot valsts tiesības (spriedums, 2017. gada 26. aprīlis, Farkas, C‑564/15, EU:C:2017:302, 37. punkts un tajā minētā judikatūra).
20 Turklāt no Tiesai iesniegtajiem lietas materiāliem izriet, ka pamatlietas fakti ir radušies pirms Direktīvas 2019/790 spēkā stāšanās, kura tādējādi rationae temporis nav piemērojama pamatlietai.
21 Līdz ar to Tiesa uzskata, ka tās rīcībā ir visi elementi, kas ir nepieciešami, lai lemtu par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, un neviens no elementiem, uz kuriem VG Media atsaucas sava pieteikuma pamatojumam, nevar attaisnot tiesvedības mutvārdu daļas atkārtotu sākšanu atbilstoši Reglamenta 83. pantam.
22 Šādos apstākļos Tiesa, uzklausījusi ģenerāladvokātu, uzskata, ka nav pamata izdot rīkojumu par tiesvedības mutvārdu daļas atkārtotu sākšanu.
Par prejudiciālajiem jautājumiem
23 Vispirms ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru ar LESD 267. pantu ieviestajā sadarbības starp valstu tiesām un Tiesu procedūrā Tiesai ir jāsniedz valsts tiesai noderīga atbilde, kas ļautu izlemt tās izskatīšanā esošo lietu. No šādas perspektīvas Tiesai attiecīgā gadījumā ir jāpārformulē tai iesniegtie jautājumi. Turklāt Tiesai var nākties ņemt vērā tādas Savienības tiesību normas, uz kurām valsts tiesa sava jautājuma izklāstā nav atsaukusies (spriedums, 2017. gada 1. februāris, Município de Palmela, C‑144/16, EU:C:2017:76, 20. punkts un tajā minētā judikatūra).
24 Šajā gadījumā ar abiem jautājumiem, kuri ir jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīvas 98/34 1. panta 11. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tāda valsts tiesību norma kā pamatlietā aplūkotā, kurā vienīgi meklētājprogrammu komerciāliem operatoriem un komerciāliem pakalpojumu sniedzējiem, kuri attiecīgi apstrādā saturu, lai sabiedrībai darītu pieejamus preses izdevumus vai to daļas (izņemot atsevišķus vārdus vai ļoti īsus teksta izvilkumus), ir uzskatāma par “tehnisku noteikumu” šīs normas izpratnē, kura projekts Komisijai ir jādara zināms iepriekš šīs direktīvas 8. panta 1. punkta pirmās daļas izpratnē.
25 Ir jāatgādina, ka jēdziens “tehniskie noteikumi” attiecas uz četrām pasākumu kategorijām, proti, pirmkārt, “tehniskiem parametriem” Direktīvas 98/34 1. panta 3. punkta izpratnē, otrkārt, “citām prasībām” atbilstoši šīs direktīvas 1. panta 4. punktā ietvertajai definīcijai, treškārt, minētās direktīvas 1. panta 5. punktā norādītajiem “noteikumiem par pakalpojumiem” un, ceturtkārt, “dalībvalstu normatīv[ajiem] un administratīv[ajiem] akt[iem], [..] kas aizliedz preces ražošanu, ievešanu, tirdzniecību vai izmantošanu vai kas aizliedz pakalpojumu sniegšanu vai izmantošanu, vai uzņēmumu kā pakalpojumu sniedzēju”, tās pašas direktīvas 1. panta 11. punkta izpratnē (spriedums, 2018. gada 26. septembris, Van Gennip u.c., C‑137/17, EU:C:2018:771, 37. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).
26 Vispirms ir jāprecizē, ka, lai valsts pasākums ietilptu Direktīvas 98/34 1. panta 3. punktā paredzētajā tehnisko noteikumu pirmajā kategorijā, proti, lai uz to attiektos jēdziens “tehniskie parametri”, šajā pasākumā noteikti ir jābūt atsaucei uz pašu preci vai tās iepakojumu un līdz ar to jābūt norādītām īpašībām, kurām jāpiemīt precei (spriedums, 2012. gada 19. jūlijs, Fortuna u.c., C‑213/11, C‑214/11 un C‑217/11, EU:C:2012:495, 28. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra). Papildus tam jēdziens “cita prasība” šīs direktīvas 1. panta 4. punkta izpratnē attiecas uz preces dzīves ciklu pēc tās laišanas tirgū (spriedums, 2016. gada 4. februāris, Ince, C‑336/14, EU:C:2016:72, 72. punkts).
27 Šajā gadījumā pamatlietā aplūkotā valsts tiesību norma neietilpst šā sprieduma 25. punkta minētajā pirmajā un otrajā pasākumu kategorijā. Proti, šajā tiesību normā ir atsauce nevis uz pašiem izdevumiem, bet – kā ģenerāladvokāts ir norādījis savu secinājumu 22. punktā – uz aizliegumu interneta meklētājprogrammu komerciāliem operatoriem un komerciāliem pakalpojumu sniedzējiem, kuri attiecīgi apstrādā saturu, padarīt pieejamus sabiedrībai preses izdevumus.
28 Runājot par jautājumu, vai pamatlietā aplūkotā valsts tiesību norma ir “noteikums par pakalpojumiem” Direktīvas 98/34 1. panta 5. punkta izpratnē, vispirms ir jāatgādina, ka “pakalpojums” šīs direktīvas 1. panta 2. punktā ir definēts kā “jebkāds Informācijas sabiedrības pakalpojums, tas ir, jebkāds pakalpojums, ko parasti sniedz par atlīdzību no attāluma, ar elektroniskiem līdzekļiem un pēc pakalpojumu saņēmēja individuāla pieprasījuma”.
29 Šajā ziņā no iesniedzējtiesas lēmuma un pirmā jautājuma formulējuma izriet, ka iesniedzējtiesa uzskata, ka pamatlietā aplūkotā valsts tiesību norma ir “noteikums par pakalpojumiem”, taču neizskaidrojot pamatojumu. Tā tikai norāda, ka meklētājprogammu piedāvātāji attālināti, elektroniski un pēc adresāta, kurš uzsāk meklēšanu pēc meklējamā jēdziena ievadīšanas, individuāla pieprasījuma sniedz informācijas sabiedrības pakalpojumu minētās direktīvas 1. panta 2. punkta izpratnē.
30 Runājot par pakalpojumiem, kurus sniedz interneta meklētājprogrammu komerciāli operatori, faktiski nav šaubu, ka tie ir uzskatāmi par šādiem pakalpojumiem. Savukārt tas pats obligāti neattiecas uz pakalpojumiem, kurus sniedz komerciāli pakalpojumu sniedzēji, kuri attiecīgi apstrādā saturu. Proti – kā norāda Komisija –, preses izdevumu satura attiecīga apstrāde var notikt citādi, nevis ar interneta vai elektroniskās saziņas starpniecību, piemēram, izmantojot papīru.
31 Tomēr ir jānorāda, ka, lai noteikumi varētu tikt kvalificēti par “noteikumiem par pakalpojumiem”, tiem saskaņā ar Direktīvas 98/34 1. panta 5. punktā ietverto definīciju ir jābūt īpaši paredzētiem attiecībā uz informācijas sabiedrības pakalpojumiem.
32 Šajā ziņā ir jānorāda, ka atbilstoši šīs direktīvas 1. panta 5. punkta piektās daļas pirmajam ievilkumam noteikums tiek uzskatīts par tādu, kas īpaši ir paredzēts attiecībā uz informācijas sabiedrības pakalpojumiem, ievērojot gan tā pamatojumu, gan tā operatīvās daļas tekstu. Turklāt saskaņā ar šo pašu tiesību normu netiek prasīts, lai attiecīgo noteikumu kopumā “īpašais mērķis un priekšmets” būtu reglamentēt informācijas sabiedrības pakalpojumus, jo pietiek, ka šajos noteikumos minētais mērķis vai priekšmets tiek īstenots dažās tiesību normās (spriedums, 2017. gada 20. decembris, Falbert u.c., C‑255/16, EU:C:2017:983, 32. punkts).
33 Turklāt, pat ja no paša valsts noteikuma formulējuma vien neizriet, ka tā mērķis – vismaz daļēji – ir īpaši reglamentēt informācijas sabiedrības pakalpojumus, šis mērķis tomēr var būt skaidri atvedināms no šā noteikuma pamatojuma, kas saskaņā ar šajā ziņā atbilstošajiem valsts interpretācijas noteikumiem izriet tostarp no minētās normas sagatavošanas darbiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 20. decembris, Falbert u.c., C‑255/16, EU:C:2017:983, 33. punkts).
34 Šajā gadījumā, pirmkārt, ir jākonstatē, ka UrhG 87.g panta 4. punktā ir tieša norāde tostarp uz meklētājprogrammu komerciāliem piedāvātājiem, par kuriem nav strīda, ka tie sniedz pakalpojumus, uz kuriem attiecas Direktīvas 98/34 1. panta 2. punkts.
35 Otrkārt, šķiet, ka pamatlietā aplūkotā valsts noteikuma nolūks un konkrētais mērķis ir tieši un mērķorientēti reglamentēt informācijas sabiedrības pakalpojumus.
36 Proti, lai gan iesniedzējtiesa nav sniegusi skaidras norādes par pamatlietā aplūkotā valsts tiesiskā regulējuma konkrētajiem mērķiem, no Vācijas valdības Tiesas sēdē sniegtajiem apsvērumiem tomēr izriet, ka sākotnēji UrhG grozījumi konkrēti attiecās uz interneta meklētājprogrammu piedāvātājiem. Turklāt pamatlietas puses un Komisija savos rakstveida apsvērumos norāda, ka šī regulējuma mērķis ir aizsargāt preses izdevēju leģitīmās intereses digitālajā pasaulē. Tādējādi šķiet, ka pamatlietā aplūkotā valsts noteikuma galvenais nolūks un mērķis ir aizsargāt šos izdevējus no autortiesību pārkāpumiem, kas tiek izdarīti ar meklētājprogrammām tiešsaistē. Šajā kontekstā šķiet, ka aizsardzība ir tikusi uzskatīta par nepieciešamu tikai pret šo izdevēju darbu sistēmiskiem aizskārumiem tiešsaistē, ko izdara informācijas sabiedrības pakalpojumu sniedzēji.
37 Protams, UrhG 87.g panta 4. punktā paredzētais aizliegums preses izdevumus darīt pieejamus sabiedrībai attiecas ne vien uz tiešsaistes pakalpojumu sniedzējiem, bet arī uz subjektiem, kas pakalpojumus nesniedz tiešsaistē. Tomēr no Direktīvas 98/48, ar kuru tika grozīta Direktīva 98/34, 7. un 8. apsvēruma izriet, ka Direktīvas 98/48 mērķis ir pielāgot esošos valsts tiesiskos regulējumus jauniem informācijas sabiedrības pakalpojumiem un novērst “ierobežojumus pakalpojumu brīvai kustībai un tiesībām veikt uzņēmējdarbību, kas savukārt novestu pie iekšējā tirgus sadalīšanās”. Proti, šim mērķim būtu pretrunā tas, ja tiktu izslēgts noteikums, kura nolūks un mērķis ir reglamentēt tiešsaistes pakalpojumus, kuri ir saistīti ar preses izdevumiem, no kvalificēšanas par noteikumu, kas īpaši paredzēts attiecībā uz šādiem pakalpojumiem Direktīvas 98/34 1. panta 5. punkta izpratnē, tikai tā iemesla dēļ, ka tā redakcijā ir minēti ne vien tiešsaistes pakalpojumi, bet arī pakalpojumi, kas netiek sniegti tiešsaistē (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 20. decembris, Falbert u.c., C‑255/16, EU:C:2017:983, 34. un 35. punkts).
38 Papildus tam apstāklis, ka UrhG 87.g panta 4. punkts iekļaujas tāda valsts tiesiskā regulējuma ietvaros, kurš attiecas uz autortiesībām vai blakustiesībām, nevar likt apšaubīt šo vērtējumu. Proti, tehniskie noteikumi intelektuālā īpašuma jomā nav tieši izslēgti no Direktīvas 98/34 1. panta 5. punkta piemērošanas jomas atšķirībā no tiem noteikumiem, kuri veido Eiropas regulējumu telekomunikāciju vai finanšu pakalpojumu jomā. Turklāt no 2007. gada 8. novembra sprieduma Schwibbert (C‑20/05, EU:C:2007:652) skaidri izriet, ka valsts tiesību normas intelektuālā īpašuma jomā var būt “tehniskie noteikumi”, kuri ir jādara zināmi saskaņā ar minētās direktīvas 8. panta 1. punktu.
39 Ciktāl tāds pasākums vai noteikums kā pamatlietā aplūkotais ir īpaši paredzēts attiecībā uz informācijas sabiedrības pakalpojumiem, tehniskā noteikuma projekts ir iepriekš jādara zināms Komisijai, pamatojoties uz Direktīvas 98/34 8. panta 1. punktu. Pretējā gadījumā – atbilstoši pastāvīgai judikatūrai – uz tāda valsts tehniskā noteikuma nepiemērojamību, kurš nav ticis paziņots atbilstoši šai normai, var atsaukties strīdā starp privātpersonām (spriedums, 2016. gada 27. oktobris, James Elliott Construction, C‑613/14, EU:C:2016:821, 64. punkts un tajā minētā judikatūra).
40 Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, uz uzdotajiem jautājumiem ir jāatbild tādējādi, ka Direktīvas 98/34 1. panta 11. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tāda valsts tiesību norma kā pamatlietā aplūkotā, kurā vienīgi meklētājprogrammu komerciāliem operatoriem un komerciāliem pakalpojumu sniedzējiem, kas attiecīgi apstrādā saturu, ir aizliegts darīt pieejamus sabiedrībai preses izdevumus vai to daļas (izņemot atsevišķus vārdus vai ļoti īsus teksta izvilkumus), ir uzskatāma par “tehnisku noteikumu” šīs tiesību normas izpratnē, kura projekts iepriekš ir jādara zināms Komisijai, pamatojoties uz šīs direktīvas 8. panta 1. punkta pirmo daļu.
Par tiesāšanās izdevumiem
41 Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (ceturtā palāta) nospriež:
Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 98/34/EK (1998. gada 22. jūnijs), kas nosaka informācijas sniegšanas kārtību tehnisko standartu un noteikumu, un Informācijas sabiedrības pakalpojumu noteikumu sfērā, kura ir grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 98/48/EK (1998. gada 20. jūlijs), 1. panta 11. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tāda valsts tiesību norma kā pamatlietā aplūkotā, kurā vienīgi meklētājprogrammu komerciāliem operatoriem un komerciāliem pakalpojumu sniedzējiem, kas attiecīgi apstrādā saturu, ir aizliegts darīt pieejamus sabiedrībai preses izdevumus vai to daļas (izņemot atsevišķus vārdus vai ļoti īsus teksta izvilkumus), ir uzskatāma par “tehnisku noteikumu” šīs tiesību normas izpratnē, kura projekts iepriekš ir jādara zināms Komisijai, pamatojoties uz Direktīvas 98/34, kura grozīta ar Direktīvu 98/48, 8. panta 1. punkta pirmo daļu.
[Paraksti]