Language of document : ECLI:EU:T:2022:696

VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (astotā palāta)

2022. gada 9. novembrī (*)

Institucionālās tiesības – Eiropas pilsoņu iniciatīva – Minority SafePack – one million signatures for diversity in Europe – Komisijas paziņojums, kurā izklāstīti Eiropas pilsoņu iniciatīvā ietverto tiesību aktu priekšlikumu nepieņemšanas iemesli – Pienākums norādīt pamatojumu – Vienlīdzīga attieksme – Labas pārvaldības princips – Acīmredzama kļūda vērtējumā

Lietā T‑158/21

Citizens’ Committee of the European Citizens’ Initiative  “Minority SafePack – one million signatures for diversity in Europe”, ko pārstāv T. Hieber, advokāts,

prasītāja,

kuru atbalsta

Ungārija, ko pārstāv M. Fehér un K. Szíjjártó, pārstāvji,

persona, kas iestājusies lietā,

pret

Eiropas Komisiju, ko pārstāv I. Martínez del Peral, I. Rubene, E. Stamate un D. Drambozova, pārstāves,

atbildētāja,

kuru atbalsta

Grieķijas Republika, ko pārstāv T. Papadopoulou, pārstāve,

un

Slovākijas Republika, ko pārstāv E. Drugda, pārstāve,

personas, kas iestājušās lietā,

VISPĀRĒJĀ TIESA (astotā palāta)

šādā sastāvā: priekšsēdētājs J. Svenningsens [J. Svenningsen], tiesneši K. Makiokī [C. Mac Eochaidh] (referents) un J. Laitenbergers [J. Laitenberger]

sekretārs: E. Kulons [E. Coulon],

ņemot vērā tiesvedības rakstveida daļu,

ņemot vērā, ka trīs nedēļu laikā pēc paziņojuma par tiesvedības rakstveida daļas pabeigšanu neviens lietas dalībnieks nav iesniedzis pieteikumu par tiesas sēdes noturēšanu, un saskaņā ar Vispārējās tiesas Reglamenta 106. panta 3. punktu nolēmusi prasību izlemt bez tiesvedības mutvārdu daļas,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Ar prasību, kas pamatota ar LESD 263. pantu, prasītāja Citizens’ Committee of the European Citizens’ Initiative “Minority SafePack – one million signatures for diversity in Europe” lūdz atcelt Komisijas Paziņojumu C(2021) 171 final (2021. gada 14. janvāris) par Eiropas pilsoņu iniciatīvu ar nosaukumu Minority SafePack – one million signatures for diversity in Europe (turpmāk tekstā – “apstrīdētais paziņojums”).

 Tiesvedības priekšvēsture

2        Prasītāja iesniedza Eiropas Komisijai pieprasījumu reģistrēt ierosināto Eiropas pilsoņu iniciatīvu ar nosaukumu Minority SafePack – one million signatures for diversity in Europe (turpmāk tekstā – “ierosinātā EPI”) saskaņā ar LES 11. panta 4. punktu un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 211/2011 (2011. gada 16. februāris) par pilsoņu iniciatīvu (OV 2011, L 65, 1. lpp.).

3        Ierosinātās EPI mērķis bija aicināt Eiropas Savienību pieņemt virkni tiesību aktu, lai uzlabotu nacionālām un lingvistiskām minoritātēm piederošo personu aizsardzību un stiprināt kultūru un valodu daudzveidību Savienībā.

4        2017. gada 29. martā Komisija pieņēma Lēmumu (ES) 2017/652 par ierosināto EPI (OV 2017, L 92, 100. lpp.). Minētā lēmuma 1. panta 1. punktā tā paziņoja par ierosinātās EPI reģistrāciju, un 2. punktā uzskaitīja deviņus priekšlikumus, par kuriem varēja vākt paziņojumus par atbalstu, proti:

–        Padomes ieteikums “par kultūru un valodu daudzveidības aizsargāšanu un veicināšanu Savienībā” (1. priekšlikums);

–        Eiropas Parlamenta un Padomes lēmums vai regula, lai pielāgotu “finansējuma programmas, lai sekmētu pieeju mazām reģionālām un minoritāšu valodām” (2. priekšlikums);

–        Eiropas Parlamenta un Padomes lēmums vai regula, lai radītu lingvistiskās daudzveidības centru, kas stiprinātu reģionālo un minoritāšu valodu nozīmīguma apzināšanos un sekmētu daudzveidību visos līmeņos un kuru galvenokārt finansētu Eiropas Savienība (3. priekšlikums),

–        regula, ar ko pielāgo vispārīgos noteikumus, kas piemērojami, nosakot Struktūrfondu uzdevumus, prioritāros mērķus un organizāciju, lai ņemtu vērā nacionālo minoritāšu aizsardzību un kultūru un valodu sekmēšanu, ar noteikumu, ka finansējamie pasākumi ļauj stiprināt Savienības ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju (4. priekšlikums);

–        Eiropas Parlamenta un Padomes regula, lai grozītu regulējumu saistībā ar programmu “Apvārsnis 2020”, lai uzlabotu pētniecisko darbību par pievienoto vērtību, ko nacionālās minoritātes un kultūru un valodu daudzveidība var sniegt ES reģionu sociālajā un ekonomiskajā attīstībā (5. priekšlikums);

–        ES tiesību aktu grozījumi, lai nodrošinātu kvazivienlīdzīgu attieksmi pret bezvalstniekiem un Savienības pilsoņiem (6. priekšlikums);

–        Eiropas Parlamenta un Padomes regula, lai ieviestu vienotas autortiesības, kas ļautu visu ES autortiesību jomā uzskatīt par iekšējo tirgu (7. priekšlikums);

–        grozījumi [Eiropas Parlamenta un Padomes] Direktīvā 2010/13/ES [(2010. gada 10. marts) par to, lai koordinētu dažus dalībvalstu normatīvajos un administratīvajos aktos paredzētus noteikumus par audiovizuālo mediju pakalpojumu sniegšanu (OV 2010, L 95, 1. lpp.)], lai nodrošinātu brīvu pakalpojumu sniegšanu un audiovizuālā satura uztveršanu reģionos, kuros dzīvo nacionālās minoritātes (8. priekšlikums);

–        Padomes regula vai lēmums attiecībā uz grupu atbrīvojumu no LESD 108. panta 2. punktā paredzētās procedūras projektiem, ar kuriem tiek atbalstītas nacionālās minoritātes un sekmēta to kultūra (9. priekšlikums).

5        2020. gada 1. janvārī Regula Nr. 211/2011 tika atcelta un aizstāta ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2019/788 (2019. gada 17. aprīlis) par Eiropas pilsoņu iniciatīvu (OV 2019, L 130, 55. lpp., labojumi – OV 2019, L 334, 168. lpp. un OV 2020, L 424, 60. lpp.), kurā grozījumi izdarīti ar Komisijas Deleģēto regulu (ES) 2019/1673 (2019. gada 23. jūlijs), ar ko aizstāj Regulas 2019/788 I pielikumu (OV 2019, L 257, 1. lpp.).

6        Kad prasītāja bija noteiktajā termiņā savākusi vairāk nekā 1 300 000 paziņojumu par atbalstu, no kuriem saskaņā ar apstrīdēto paziņojumu 11 dalībvalstu valsts iestādes bija apstiprinājušas 1 128 422, tā 2020. gada 10. janvārī iesniedza Komisijai EPI ar nosaukumu Minority SafePack – one million signatures for diversity in Europe (turpmāk tekstā – “EPI”).

7        2020. gada 5. februārī sanāksmē ar Komisiju saskaņā ar Regulas 2019/788 15. panta 1. punktu prasītāja mutvārdos iepazīstināja ar EPI priekšlikumiem un iesniedza ar to saistīto tiesību aktu priekšlikumu skaidrojošo dokumentu.

8        2020. gada 15. oktobrī notika atklāta uzklausīšana Parlamentā saskaņā ar Regulas 2019/788 14. panta 2. punktu. Šī uzklausīšana, kas sākotnēji bija paredzēta 2020. gada 23. martā, bija pārcelta Covid‑19 pandēmijas dēļ. Prasītāja šajā uzklausīšanā piedalījās ar videokonferences starpniecību.

9        2020. gada 17. decembrī, pēc debatēm 2020. gada 14. decembra plenārsesijā, Parlaments pieņēma Rezolūciju (2020)2846(RSP), P9_TA‑PROV(2020)0370 par EPI. Rezolūcijas 20. punktā Parlaments lūdza Komisiju minēto iniciatīvu īstenot un iesniegt uz Līgumiem un Regulu 2019/788 balstītus tiesību aktu priekšlikumus, ievērojot subsidiaritātes un samērīguma principus, uzsvēra, ka ar EPI ir aicināts iesniegt tiesību aktu priekšlikumus deviņās dažādās jomās, un atgādināja, ka ar EPI ir lūgts, lai katrs atsevišķais priekšlikums tiktu pārbaudīts un novērtēts pēc būtības.

10      2021. gada 14. janvārī Komisija pieņēma apstrīdēto paziņojumu, kurā tā pauda nostāju par Parlamenta rezolūciju un reaģēja uz deviņiem EPI priekšlikumiem. Pēc šo priekšlikumu izvērtēšanas tā informēja prasītāju par iemesliem, kuru dēļ tā atteicās veikt EPI pieprasītos pasākumus.

 Lietas dalībnieku prasījumi

11      Prasītājas, kuru atbalsta Ungārija, prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        galvenokārt pilnībā atcelt apstrīdēto paziņojumu;

–        pakārtoti daļēji atcelt apstrīdēto paziņojumu, ja ir izpildīti nosacījumi daļējai atcelšanai;

–        piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

12      Komisijas, kuru atbalsta Grieķijas Republika un Slovākijas Republika, prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        noraidīt prasību;

–        piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

13      Arī Slovākijas Republikas prasījums Vispārējai tiesai ir piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

 Juridiskais pamatojums

14      Prasības pamatošanai prasītāja izvirza trīs pamatus. Pirmais pamats attiecas uz pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi, otrais pamats attiecas uz tiesību kļūdu un vairākām acīmredzamām kļūdām vērtējumā, un trešais pamats, kas izvirzīts replikas stadijā, attiecas uz vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu.

 Par pirmo pamatu saistībā ar pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi

15      Pirmā pamata pamatošanai prasītāja, kuru atbalsta Ungārija, būtībā apgalvo, ka Komisija, pieņemot apstrīdēto paziņojumu, nav ievērojusi pienākumu norādīt pamatojumu. Pirmkārt, Komisija neesot ņēmusi vērā tās formulētos mutvārdu un rakstveida paskaidrojumus gan Komisijai nosūtītajos rakstveida dokumentos, gan sanāksmē ar Komisiju, kā arī uzklausīšanā Parlamentā. Otrkārt, dažos apstrīdētā paziņojuma motīvos esot tikai ietvertas vienkāršas norādes uz citiem Savienības tiesību aktiem. Tādējādi apstrīdētajā paziņojumā sniegtais pamatojums, izņemot to, kas attiecas uz 5. priekšlikumu, esot nepietiekams.

16      Komisija, kuru atbalsta Grieķijas Republika un Slovākijas Republika, šo argumentāciju apstrīd.

17      Šajā ziņā saskaņā ar pastāvīgo judikatūru LESD 296. pantā paredzētā pienākuma norādīt individuāla lēmuma pamatojumu mērķis ir sniegt ieinteresētajai personai pietiekamu informāciju, lai tā varētu noteikt, vai lēmums ir pareizi pamatots vai arī tajā, iespējams, ir pieļauti pārkāpumi, kas ļauj apstrīdēt lēmuma spēkā esamību, un ļaut Savienības tiesai veikt savu pārbaudāmā lēmuma tiesiskuma pārbaudi (skat. spriedumu, 2018. gada 23. aprīlis, One of Us u.c./Komisija, T‑561/14, EU:T:2018:210, 142. punkts un tajā minētā judikatūra).

18      Komisijas pienākums paziņojumā, kas pieņemts saskaņā ar Regulas 2019/788 15. panta 2. punktu, izklāstīt savus gan juridiskos, gan politiskos secinājumus par aplūkoto EPI, pasākumus, kurus tā attiecīgā gadījumā plāno veikt saistībā ar šo EPI, kā arī šo pasākumu veikšanas vai neveikšanas iemeslus, ir minētajā tiesību normā noteiktā pienākuma norādīt pamatojumu konkrētā izpausme (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumus, 2019. gada 19. decembris, Puppinck u.c./Komisija, C‑418/18 P, EU:C:2019:1113, 91. punkts, un 2018. gada 23. aprīlis, One of Us u.c./Komisija, T‑561/14, EU:T:2018:210, 143. punkts).

19      Atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai LESD 296. pantā paredzētajam pamatojumam ir jābūt pielāgotam attiecīgā akta raksturam un ir skaidri, saprotami un viennozīmīgi jāatklāj aktu sagatavojušās iestādes argumentācija, lai ļautu ieinteresētajām personām uzzināt veiktā pasākuma pamatojumu un kompetentajai tiesai veikt savu pārbaudi. Prasība norādīt pamatojumu ir jāvērtē, ievērojot attiecīgās lietas apstākļus, it īpaši attiecīgā tiesību akta saturu, minēto motīvu būtību, kā arī interesi saņemt skaidrojumus, kāda var būt tiesību akta adresātiem vai citām personām, kuras tas skar tieši un individuāli. Nav prasīts, lai pamatojumā tiktu norādīti visi atbilstošie faktiskie un tiesiskie apstākļi, jo jautājums par to, vai tiesību akta pamatojums atbilst LESD 296. panta prasībām, ir jāvērtē, ņemot vērā ne tikai šī tiesību akta formulējumu, bet arī tā kontekstu, kā arī visu attiecīgo jomu regulējošo tiesību normu kopumu (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumus, 2019. gada 19. decembris, Puppinck u.c./Komisija, C‑418/18 P, EU:C:2019:1113, 92. un 94. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2018. gada 23. aprīlis, One of Us u.c./Komisija, T‑561/14, EU:T:2018:210, 144. punkts un tajā minētā judikatūra).

20      Turklāt ir jāatzīmē, ka pienākuma norādīt pamatojumu un citu formālo un procesuālo prasību ievērošanai, kas ir priekšnoteikums attiecīgā akta pieņemšanā, ir jo īpaši fundamentāla nozīme gadījumos, kad Savienības iestādēm ir plaša novērtējuma brīvība. Tikai tā Savienības tiesa var pārbaudīt, vai pastāv faktiskie un tiesiskie apstākļiem, no kuriem ir atkarīga novērtējuma brīvības īstenošana (skat. spriedumu, 2018. gada 23. aprīlis, One of Us u.c./Komisija, T‑561/14, EU:T:2018:210, 145. punkts un tajā minētā judikatūra).

21      Par pēdējo minēto jau ir atzīts, ka Komisijai, īstenojot likumdošanas iniciatīvas pilnvaras, ir jābūt plašai novērtējuma brīvībai, jo īstenojot šīs pilnvaras, tai saskaņā ar LES 17. panta 1. punktu ir jāsekmē Savienības vispārējās intereses, iespējams, saskaņojot grūti saskaņojamas atšķirīgas intereses. No tā izriet, ka Komisijai, lemjot, vai veikt vai neveikt pasākumus saistībā ar kādu EPI, ir jābūt plašai novērtējuma brīvībai un līdz ar to uz aplūkoto paziņojumu attiecas ierobežota Savienības tiesu pārbaude, kuras mērķis ir it īpaši pārbaudīt tā pamatojuma pietiekamību (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2019. gada 19. decembris, Puppinck u.c./Komisija, C‑418/18 P, EU:C:2019:1113, 88., 89. un 96. punkts, un 2018. gada 23. aprīlis, One of Us u.c./Komisija, T‑561/14, EU:T:2018:210, 169. un 170. punkts).

22      Šajā lietā apstrīdētais paziņojums tika pieņemts kā atbilde uz EPI, kuras mērķis, kā norādījusi prasītāja, bija mobilizēt Savienību, lai uzlabotu nacionālām un lingvistiskām minoritātēm piederošo personu aizsardzību, kā arī stiprinātu kultūru un valodu daudzveidību Savienībā. Šajā nolūkā EPI bija ietverti deviņi priekšlikumi, kuru mērķis bija jaunu tiesību aktu pieņemšana vai pastāvošo Savienības tiesību aktu grozīšana. Ar apstrīdēto paziņojumu Komisija būtībā atteicās veikt EPI pieprasītos pasākumus.

23      Šajā ziņā no apstrīdētā paziņojuma izriet, ka Komisija atbilstoši Regulas 2019/788 15. panta 2. punktam ir izklāstījusi savus juridiskos un politiskos secinājumus, kuru dēļ tā uzskatīja, ka nekādi pasākumi saistībā ar EPI nav jāveic. Precīzāk, beigusi savas, kā arī Savienības rīcības pilnvaras attiecīgajā jomā definējošā tiesiskā regulējuma analīzi, Komisija secināja, ka “vairākās jomās var veikt turpmākus pasākumus”. Tomēr, ņemot vērā Savienības iestāžu jau veiktos pasākumus jomās, uz kurām attiecas EPI, un Komisijas veikto minēto pasākumu īstenošanas uzraudzību, Komisija uzskatīja, ka šajā stadijā, lai sasniegtu EPI izvirzītos mērķus, “papildu tiesību akts nav vajadzīgs”. Šādi rīkodamās, Komisija ir saprotami un pietiekami izklāstījusi sava atteikuma veikt EPI paredzētos pasākumus motīvu juridisko un politisko raksturu.

24      Turklāt apstrīdētā paziņojuma motīvi papildina tostarp Lēmumā 2017/652 minētos elementus un arī izriet no Komisijas un prasītājas 2020. gada 5. februārī notikušās saziņas. Tātad apstrīdētā paziņojuma pamatojumu papildina prasītājam labi zināmais konteksts, kurā tas iekļaujas.

25      Tātad Komisija ir izklāstījusi galvenos iemeslus, kuru dēļ, ņemot vērā savu plašo novērtējuma brīvību, tā atteicās veikt katru no EPI ierosinātajiem pasākumiem.

26      Šo secinājumu neatspēko fakts, ka apstrīdētajā paziņojumā Komisija nav skaidri paudusi nostāju par katru prasītāja formulēto rakstveida un mutvārdu paskaidrojumu par visiem priekšlikumiem. Kā atgādināts šī sprieduma 19. punktā, judikatūrā nav prasīts, lai pamatojumā tiktu norādīti visi atbilstošie faktiskie un tiesiskie apstākļi, tātad nevar tikt prasīts, lai Komisija paustu nostāju par katru no rakstveida un mutvārdu paskaidrojumiem attiecībā uz visiem EPI ietvertajiem priekšlikumiem. Turklāt, kā norādīts šī sprieduma 25. punktā, Komisija ir izklāstījusi galvenos – gan politiskos, gan juridiskos – iemeslus, kuru dēļ tā atteicās veikt EPI ierosinātos pasākumus.

27      Tāpat ir jānoraida prasītājas argumenti, saskaņā ar kuriem Komisija vairākkārt neesot ievērojusi pienākumu norādīt pamatojumu un ietvērusi tajā tikai vienkāršas norādes uz citiem Savienības tiesību aktiem, nepaskaidrojot, kāda būtu šo tiesību instrumentu nozīme. Pretēji tam, ko apgalvo prasītāja, Komisija ne tikai bez paskaidrojumiem norāda uz citiem Savienības tiesību aktiem, bet, gluži pretēji, precizē, ka šajos aktos ir aplūkoti noteikti EPI minētie aspekti.

28      Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, Vispārējā tiesa uzskata, ka apstrīdētajā paziņojumā sniegtais pamatojums ļauj prasītājai noteikt, vai Komisijas atteikums iesniegt EPI ietvertos priekšlikumus ir pamatots vai arī tajā ir pieļauti pārkāpumi. Turklāt šis pamatojums ļauj arī Savienības tiesai veikt savu apstrīdētā paziņojuma tiesiskuma pārbaudi. Līdz ar to jāsecina, ka šis paziņojums ir juridiski pietiekami pamatots.

29      Šis secinājums neskar iespējamās tiesību kļūdas vai kļūdas vērtējumā, ko esot pieļāvusi Komisija. Turklāt pienākums norādīt pamatojumu kā būtiska formāla prasība, uz ko var atsaukties, izvirzot pamatu, ar kuru tiek apšaubīta lēmuma pamatojuma nepietiekamība vai pat neesamība, ir jānošķir no motīvu pamatotības pārbaudes, kas ietilpst pārbaudē par tiesību akta tiesiskumu pēc būtības un nozīmē, ka tiesa pārbauda, vai motīvos, uz kuriem ir balstīts tiesību akts, ir vai nav pieļautas kļūdas. Runa ir par divām dažāda rakstura pārbaudēm, kurās Vispārējai tiesai ir jāveic atšķirīgi novērtējumi (skat. spriedumu, 2018. gada 23. aprīlis, One of Us u.c./Komisija, T‑561/14, EU:T:2018:210, 146. punkts un tajā minētā judikatūra). Tātad pamatojuma – kas sniegts par 1., 3., 6. un 8. priekšlikumu, kuri ir vienīgie, ko prasītāja min otrajā pamatā, – pamatotība tiks izvērtēta šī sprieduma 42.–146. punktā.

30      Līdz ar to pirmais pamats ir jānoraida kā nepamatots.

31      Šo pašu iemeslu dēļ ir jānoraida arī Ungārijas izvirzītais iebildums par labas pārvaldības principa pārkāpumu, jo Komisija neesot konkrēti atbildējusi uz katru prasītājas norādīto elementu.

 Par trešo pamatu saistībā ar vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu

32      Trešajā pamatā, kas pirmo reizi izvirzīts replikas rakstā, prasītāja būtībā Komisijai pārmet, ka tā ir pārkāpusi vienlīdzīgas attieksmes principu, jo šī iestāde prasītājai neesot sniegusi tādas pašas iespējas apspriest EPI un pārliecināt Komisiju par savām bažām, kādas esot bijušas EPI End the Cage Age – attiecībā uz kuru Komisija paziņoja nodomu iesniegt tiesību akta priekšlikumu – organizatoriem. Tādējādi prasītāja esot nostādīta neizdevīgākā situācijā salīdzinājumā ar EPI End the Cage Age organizatoriem.

33      Ārpus 2020. gada 5. februāra sanāksmes saskaņā ar Regulas 2019/788 15. panta 1. punktu Komisija nekad neesot nedz rīkojusi, nedz piedāvājusi papildu sanāksmes ar prasītāju, lai apspriestu EPI izvirzītos mērķus. No dažādiem dokumentiem – kas pēc pieteikuma iesniegšanas par šo prasību ir izsniegti prasītājai, pamatojoties uz atbilstoši Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai (EK) Nr. 1049/2001 (2001. gada 30. maijs) par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem (OV 2001, L 145, 43. lpp.) formulēto pieteikumu par piekļuvi visu starp Komisiju un trīs EPI, tostarp EPI End the Cage Age, organizatoriem noturēto sanāksmju protokoliem, – izrietot, ka saistībā ar EPI End the Cage Age papildus Regulas 2019/788 15. panta 1. punktā paredzētajai sanāksmei Komisija ar minētās iniciatīvas organizatoriem ir tikusies vai sazinājusies ar tiem pa telefonu vismaz četras reizes. Trīs no minētajām papildu saziņas reizēm esot notikušas pirms EPI End the Cage Age iesniegšanas.

34      Turklāt pēc tiesvedības rakstveida daļas pabeigšanas prasītāja Vispārējās tiesas kancelejā iesniedza “papildu procesuālo rakstu”, kam bija pievienoti četri pielikumi. Šajā “papildu procesuālajā rakstā” tā tostarp norāda, ka no Komisijas atbildes uz jaunu pieteikumu par piekļuvi dokumentiem, kas tika iesniegts 2021. gada 4. oktobrī, izriet, ka papildus šī sprieduma 33. punktā minētajām sanāksmēm Komisijas locekļiem ar EPI End the Cage Age organizatoru pārstāvjiem pirms atklātās uzklausīšanas ir bijušas vēl divas sanāksmes. Tomēr visām EPI esot jābūt vienādām iespējām nonākt Komisijas redzeslokā, jo LES 9. panta mērķis ir visām minētajām nodrošināt vienlīdzīgus konkurences apstākļus. Apsvērumos par šo “papildu procesuālo rakstu” Ungārija atbalsta prasītājas argumentāciju un piebilst, ka ar Komisijas pieeju ir pārkāpts ne tikai vienlīdzīgas attieksmes princips, bet arī rūpīgas un objektīvas pārvaldības princips.

35      Komisija šo argumentāciju apstrīd un uzsver, ka šis pamats ir nepamatots un ka “papildu procesuālais raksts” un tā pielikumi ir nepieņemami.

36      Šajā lietā, neesot nepieciešamībai izvērtēt trešā pamata pieņemamību no Vispārējās tiesas Reglamenta 84. panta viedokļa un pēc tiesvedības rakstveida daļas pabeigšanas iesniegto pierādījumu pieņemamību no šī paša reglamenta 85. panta 3. punkta skatpunkta, ir jānorāda, ka prasītājas norādītie apstākļi nav tādi, ar kuriem varētu pierādīt vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu.

37      Pirmkārt, prasītāja neapgalvo, ka procedūrā pirms apstrīdētā paziņojuma pieņemšanas Komisija nebūtu pilnībā ievērojusi savus pienākumus, kuri izriet no Regulas 2019/788 14. un 15. panta.

38      Otrkārt, papildus tam, ka runa ir par divām reģistrētām EPI, kuras ir sasniegušas prasīto atbalsta slieksni, prasītāja nekādi nav paskaidrojusi, kādā ziņā EPI būtu salīdzināma ar EPI End the Cage Age, it īpaši no tajās attiecīgi izvirzīto mērķu un politiskās vai juridiskās problemātikas viedokļa.

39      Ar nosacījumu, ka tiek ievērotas prasības, kas izriet no Regulas 2019/788 14. un 15. panta, sanāksmju, kuras Komisija rīko ar EPI organizatoriem, skaits var atšķirties, it īpaši atkarībā no EPI rakstura vai sarežģītības, līdz ar to Komisijai nav pienākuma rīkot vienādi daudz sanāksmju ar katras EPI organizatoriem. Turklāt, kā atgādināts Regulas 2019/788 28. apsvērumā, Komisijai ir pienākums EPI izskatīt, ievērojot labas pārvaldības principu, kas ir nostiprināts Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 41. pantā.

40      Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ir jāsecina, ka Komisija, nepārkāpdama vienlīdzīgas attieksmes principu, varēja, izvērtējot EPI un pēc tam pieņemot apstrīdēto paziņojumu, uzskatīt, ka no savā rīcībā esošās rakstveida un mutvārdu informācijas ir ieguvusi pietiekamu skaidrību, un atzīt, ka papildu sanāksmes nav nepieciešamas.

41      Šo pašu iemeslu dēļ ir jānoraida arī Ungārijas izvirzītais iebildums par labas pārvaldības principa pārkāpumu, jo Komisija EPI End the Cage Age esot veltījusi vairāk uzmanības nekā EPI.

 Par otro pamatu saistībā ar tiesību kļūdu un acīmredzamām kļūdām vērtējumā

 Par otrā pamata pirmo daļu, kas attiecas uz tiesību kļūdu un vairākām acīmredzamām kļūdām Komisijas vērtējumā par 1. priekšlikumu

42      Iesākumā Vispārējā tiesa atgādina, ka 1. priekšlikuma mērķis ir pieņemt Padomes ieteikumu, kurā būtu noteikti veidi, kā aizsargāt un veicināt kultūru un valodu daudzveidību, jo īpaši, lai aizsargātu reģionālo un minoritāšu valodu lietošanu valsts pārvaldes, sabiedrisko pakalpojumu, izglītības, kultūras, tiesu iestāžu, plašsaziņas līdzekļu, veselības aprūpes, tirdzniecības un patērētāju aizsardzības (tostarp marķēšanas) jomā.

43      Tomēr ierosinātajā EPI prasītāja kā uz 1. priekšlikumā paredzētā ieteikuma juridiskajiem pamatiem atsaucas vienīgi uz LESD 165. panta 4. punkta otro ievilkumu un 167. panta 5. punkta otro ievilkumu (Lēmuma 2017/652 4. apsvēruma a) punkts). Tomēr ir acīmredzams, ka šie juridiskie pamati attiecas tikai uz izglītības un kultūras jomām.

44      Turklāt no LESD 2. panta 5. punkta, 6. panta c) un e) punkta, 165. panta 1. punkta un 167. panta 2. punkta, lasot tos kopsakarā, izriet, ka dalībvalstīm ir plaša kompetence kultūras un izglītības jomā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 6. oktobris, Komisija/Ungārija (Augstākā izglītība), C‑66/18, EU:C:2020:792, 74. punkts), un Savienībai šajā jomā ir kompetence vienīgi “veikt darbības, lai atbalstītu, koordinētu vai papildinātu dalībvalstu darbības”, tomēr šī Savienības kompetence neaizstāj dalībvalstu kompetenci.

45      Līdz ar to, vai šajā lietā apstrīdētajā paziņojumā ir pieļauta tiesību kļūda un acīmredzamas kļūdas vērtējumā, ir jāvērtē atbilstoši 1. priekšlikumā izvirzītajam mērķim un juridiskajiem pamatiem, ko attiecībā uz šo priekšlikumu ir minējusi prasītāja.

–       Par pirmo iebildumu, kas attiecas uz tiesību kļūdu

46      Ar pirmo iebildumu prasītāja, kuru atbalsta Ungārija, būtībā Komisijai pārmet, ka tā ir pieļāvusi tiesību kļūdu, uzskatīdama, ka Savienībai nav kompetences pieņemt ieteikumus attiecībā uz reģionālo vai minoritāšu valodu veicināšanu un aizsardzību.

47      Komisija, kuru atbalsta Grieķijas Republika un Slovākijas Republika, šo argumentāciju apstrīd.

48      Šajā ziņā ir jākonstatē, ka, novērtējot 1. priekšlikumu, Komisija ir norādījusi, ka Savienībai šajā lietā nav “likumdošanas pilnvaru”, nevis ka tai šajā jomā nav nekādas kompetences. Lai gan šis motīvs, protams, neļauj attaisnot atteikumu pieņemt priekšlikumu Padomes ieteikumam, kas nav leģislatīvs akts, tomēr ir jānorāda, ka tas neietekmē apstrīdētā paziņojuma pamatotību, ciktāl tas attiecas uz 1. priekšlikumu, jo, kā izriet no apstrīdētā paziņojuma 3.1. punkta, Komisijas atteikums ierosināt Padomei ieteikuma pieņemšanu izriet no konstatējuma, ka minētajā priekšlikumā izvirzīto mērķi var sasniegt ar citiem esošiem tiesību instrumentiem un pašreizējām iniciatīvām. Šis konstatējums, kurā prasītājas ieskatā ir pieļautas vairākas acīmredzamas kļūdas vērtējumā, tiks izvērtēts saistībā ar otro iebildumu šī sprieduma 50.–89. punktā.

49      Līdz ar to pirmais iebildums ir jānoraida kā neefektīvs.

–       Par otro iebildumu, kas attiecas uz vairākām acīmredzamām kļūdām vērtējumā

50      Ar otro iebildumu prasītāja, kuru atbalsta Ungārija, būtībā Komisijai pārmet, ka, atteikdamās izpildīt 1. priekšlikumu, tā ir pieļāvusi vairākas acīmredzamas kļūdas vērtējumā.

51      Komisija, kuru atbalsta Grieķijas Republika un Slovākijas Republika, šo argumentāciju apstrīd.

52      Šajā ziņā, ja Savienības iestādēm, kā šajā gadījumā Komisijai, ir plaša novērtējuma brīvība un it īpaši, ja tām ir jāizdara izvēle tostarp politiskas dabas jautājumos un jāveic sarežģīti novērtējumi, šīs brīvības izmantošanas pamatā esošo novērtējumu pārbaudē tiesā ir jāpārbauda, vai nav pieļautas acīmredzamas kļūdas (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 19. decembris, Puppinck u.c./Komisija, C‑418/18 P, EU:C:2019:1113, 95. un 96. punkts un tajos minētā judikatūra, un 2018. gada 23. aprīlis, One of Us u.c./Komisija, T‑561/14, EU:T:2018:210, 169. un 170. punkts un tajos minētā judikatūra).

53      Turklāt kļūda var tikt atzīta par acīmredzamu tikai tad, ja to var atklāt viennozīmīgi. Tātad, lai pierādītu, ka Komisija ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu faktu vērtējumā, kura var attaisnot apstrīdētā paziņojuma atcelšanu, pierādījumiem, kas prasītājam ir jāsniedz, ir jābūt pietiekamiem, lai laupītu Komisijas sniegtajam vērtējumam ticamību. Citiem vārdiem sakot, pamats, kas attiecas uz acīmredzamu kļūdu vērtējumā, ir jānoraida, ja, neņemot vērā prasītāja sniegtos pierādījumus, apstrīdētais vērtējums joprojām var tikt atzīts par pamatotu un loģisku (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 2. aprīlis, Fleig/EĀDD, T‑492/17, EU:T:2019:211, nav publicēts, 55. punkts un tajā minētā judikatūra).

54      Pirmkārt, prasītāja būtībā apgalvo, ka Eiropas Padomes 1992. gada 5. novembra Eiropas reģionālo vai minoritāšu valodu harta (Eiropas Līgumu sērija – Nr. 148, turpmāk tekstā – “Eiropas Padomes harta”) esamība nevar būt attaisnojums Komisijas atteikumam izpildīt 1. priekšlikumu, kā šī iestāde to ir attēlojusi apstrīdētajā paziņojumā. Pirmām kārtām, Savienība neesot Eiropas Padomes hartas dalībniece. Otrām kārtām, vairākas Savienības dalībvalstis to neesot parakstījušas vai ratificējušas.

55      Šajā ziņā Komisija apstrīdētajā paziņojumā apgalvo, ka Savienība mudina dalībvalstis parakstīt Eiropas Padomes hartu un ka tā regulāri atsaucas uz to kā juridisku instrumentu, kurā noteiktas pamatnostādnes reģionālo un minoritāšu valodu veicināšanai un aizsardzībai.

56      Tas, ka Savienība nav Eiropas Padomes hartas dalībniece, nepierāda, ka Komisija ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, jo prasītāja neapstrīd, ka Savienība regulāri atsaucas uz šo tiesību aktu kā juridisku instrumentu, kurā noteiktas pamatnostādnes reģionālo un minoritāšu valodu veicināšanai un aizsardzībai. Turklāt tam, ka dažas dalībvalstis to vēl nav parakstījušas vai ratificējušas, nav nozīmes, novērtējot Savienības rīcību šajā jomā.

57      Turklāt nav nozīmes Ungārijas izvirzītajam apgalvojumam, ka dažas dalībvalstis, kas ratificējušas minēto hartu, ar šo tiesību aktu piešķirto aizsardzību attiecina tikai uz ierobežotu valodu skaitu, savukārt 1. priekšlikuma mērķis ir atbalstīt visas minoritāšu valodas visās dalībvalstīs.

58      No Komisijas nevar prasīt un nevienā Regulas 2019/788 normā nav paredzēts, ka tai šajā lietā ir jāņem vērā tikai tie tiesību akti, kas skar visas dalībvalstis un visas reģionālās vai minoritāšu valodas, uz kurām attiecas 1. priekšlikums. Tādējādi Komisija tiesību aktu var pamatoti ņemt vērā, pat tad, ja tas ļauj tikai daļēji sasniegt aplūkotajā priekšlikumā izvirzītos mērķus. Citiem vārdiem sakot, nav nozīmes tam, ka tiesību akts, aplūkots atsevišķi, neļauj pilnībā sasniegt 1. priekšlikumā izvirzīto mērķi, ja minēto mērķi var īstenot ar visiem apstrīdētajā paziņojumā minētajiem tiesību aktiem kopā.

59      Visbeidzot, prasītāja kļūdās, apgalvodama, ka Komisija nevar atteikties veikt pasākumus, atsaucoties uz citiem starptautisko tiesību instrumentiem, un ka Savienībai ir jāīsteno kompetence, ko tai ir piešķīrušas dalībvalstis.

60      Šajā ziņā pietiek atgādināt – no paša LES 11. panta 4. punkta formulējuma izriet, ka EPI mērķis ir “aicināt” Komisiju iesniegt atbilstīgu priekšlikumu Līgumu īstenošanai, nevis, kā apgalvo prasītāja, noteikt šai iestādei pienākumu veikt aplūkotajā EPI paredzēto pasākumu vai pasākumus (spriedums, 2019. gada 19. decembris, Puppinck u.c./Komisija, C‑418/18 P, EU:C:2019:1113, 57. punkts). Piedevām Komisijas sniegtie paskaidrojumi apstrīdētajā paziņojumā liecina par to, ka Savienība faktiski īsteno tai ar Līgumiem piešķirto ierobežoto kompetenci. Mudinot dalībvalstis parakstīt Eiropas Padomes hartu un atsaucoties uz to, Savienība atbalsta un papildina dalībvalstu rīcību šajā jomā.

61      Otrkārt, prasītāja būtībā apgalvo, ka Komisijas veiktie pasākumi saskaņā ar 7. pantu Konvencijā par kultūras izpausmju daudzveidības aizsardzību un veicināšanu, kas pieņemta UNESCO Ģenerālajā konferencē 2005. gada 20. oktobrī Parīzē un Eiropas Kopienas vārdā apstiprināta ar Padomes Lēmumu 2006/515/EK (2006. gada 18. maijs) (OV 2006, L 201, 15. lpp., turpmāk tekstā – “UNESCO konvencija”), nevar būt attaisnojums Komisijas atteikumam izpildīt 1. priekšlikumu, kā šī iestāde to ir attēlojusi apstrīdētajā paziņojumā. Neesot nekādas saiknes starp apstrīdētajā paziņojumā minētajiem īstenošanas pasākumiem, kas attiecas uz sociālo iekļaušanu, un 1. priekšlikumā izvirzīto mērķi, proti, reģionālo vai minoritāšu valodu aizsardzību un veicināšanu.

62      Šim argumentam nevar piekrist. Kā precizēts apstrīdētajā paziņojumā, UNESCO konvencijas 7. pants ir vērsts uz to, lai rosinātu indivīdus, “t. sk. minoritāšu pārstāvju[s]”, un sociālās grupas radīt, veidot un izplatīt savas kultūras izpausmes un piekļūt tām. Piedevām, kā ir precizēts arī apstrīdētajā paziņojumā, šajā pašā UNESCO konvencijā ir atgādināts, ka valodu dažādība ir kultūru daudzveidības pamatelements, un vēlreiz apstiprināta izglītības būtiskā loma kultūras izpausmju aizsardzībā un veicināšanā.

63      Tātad, pretēji tam, ko apgalvo prasītāja, nav tā, ka UNESCO konvencijai acīmredzami nav saiknes ar 1. priekšlikumā izvirzīto mērķi.

64      Tāpat īstenošanas pasākumi, ko Komisija ir noteikusi, pamatojoties uz UNESCO konvencijas 7. pantu, proti, dialogu organizēšana ar dalībvalstīm un kultūras nozari par kultūras tēmām attiecībā uz sociālo iekļaušanu un starpkultūru dialogu, acīmredzami nav tādi, kam nebūtu saistības ar 1. priekšlikumā izvirzītajiem mērķiem.

65      Ir taisnība, ka 1. priekšlikums nav fokusēts uz sociālo iekļaušanu. Tomēr un kā uzsver Komisija, šo dialogu organizēšana no UNESCO konvencijā izvirzīto mērķu viedokļa var veicināt un aizsargāt reģionālās vai minoritāšu valodas, pat ja tas attiecas tikai uz kultūras jomu. Apstāklis, ka aplūkotie īstenošanas pasākumi sekmē sociālo iekļaušanu, tātad neizslēdz, ka šie paši pasākumi vienlaikus var sniegt ieguldījumu reģionālo vai minoritāšu valodu aizsardzībā un veicināšanā.

66      Piedevām pretēji tam, ko replikas rakstā apgalvo prasītāja, šo īstenošanas pasākumu veikšana liecina par to, ka Savienība faktiski īsteno tai ar Līgumiem piešķirto ierobežoto kompetenci. Organizējot dialogus ar dalībvalstīm un kultūras nozari saskaņā ar UNESCO konvencijas 7. pantu, Savienība atbalsta un papildina dalībvalstu rīcību šajā jomā.

67      Treškārt, prasītāja būtībā apgalvo, ka Padomes kultūras darba plānam 2019.–2022. gadam un konkrētajiem pasākumiem, kas būtu jāiesaka saistībā ar minēto darba plānu izveidotajai ekspertu grupai “Daudzvalodība un tulkošana”, nav nekādas saiknes ar 1. priekšlikumā izvirzīto mērķi, jo tajos nav nevienas atsauces uz reģionālajām vai minoritāšu valodām. Līdz ar to šis darba plāns un šie konkrētie pasākumi nevarot būt attaisnojums Komisijas atteikumam izpildīt šo priekšlikumu, kā šī iestāde to ir attēlojusi apstrīdētajā paziņojumā.

68      Šis arguments ir jānoraida. Padomes secinājumu par kultūras darba plānu 2019.–2022. gadam (OV 2018, C 460, 12. lpp.) I pielikumā ir paredzēts, ka kultūras darba plāns balstās uz astoņiem pamatprincipiem. Trešajā no šiem pamatprincipiem ir konkrēti precizēts, ka kultūru un valodu daudzveidība ir viena no būtiskākajām Savienības vērtībām un ka tās aizsardzībai un popularizēšanai ir centrāla nozīme Eiropas līmeņa kultūras politikā (I pielikums, I sadaļa, trešais ievilkums). Tāpat Padome šajā pašā pielikumā, aprakstot trešo prioritāti, kas attiecas uz “ekosistēm[u] mākslinieku, kultūras jomas un radošo nozaru darbinieku un Eiropas satura atbalstam”, konstatē, ka kultūras nozarei Eiropā ir raksturīga tostarp kultūru un valodu daudzveidība (I pielikums, II sadaļa, C punkts).

69      Turklāt šajā pašā I pielikumā ir paredzēts, ka ekspertu grupas “Daudzvalodība un tulkošana” locekļi apmainīsies ar paraugpraksi attiecībā uz atbalstu tulkošanai grāmatu un izdevējdarbības nozarē, kā arī citās kultūras un radošajās nozarēs un ieteiks konkrētus pasākumus programmā “Radošā Eiropa”, lai veicinātu valodu daudzveidību un darbu izplatīšanu (I pielikums, IV sadaļa, C punkts).

70      Tādējādi aplūkotais darba plāns un darbības, kas jāveic ekspertu grupai “Daudzvalodība un tulkošana”, nav acīmredzami nesaistīts ar 1. priekšlikumā izvirzīto mērķi, proti, reģionālo vai minoritāšu valodu veicināšanu un aizsardzību, pat ja tas attiecas tikai uz kultūras jomu.

71      Šo secinājumu neatspēko tas, ka ne aplūkotajā darba plānā, ne ekspertu grupas “Daudzvalodība un tulkošana” darbību aprakstā nav konkrētas atsauces uz reģionālajām vai minoritāšu valodām. Šajā ziņā pietiek konstatēt, ka Padomes secinājumos par kultūras darba plānu 2019.–2022. gadam reģionālās vai minoritāšu valodas nav konkrēti izslēgtas. Tāpat šajos Padomes secinājumos nekur nav norādīts, ka aplūkotais darba plāns un ekspertu grupas “Daudzvalodība un tulkošana” darbības attiektos tikai uz Savienības oficiālajām valodām.

72      Ceturtkārt, prasītāja būtībā apgalvo, ka Padomes ieteikumam (2018. gada 22. maijs) par to, lai veicinātu kopīgas vērtības, iekļaujošu izglītību un Eiropas dimensiju mācīšanā (OV 2018, C 195, 1. lpp.), nav saiknes ar 1. priekšlikumā izvirzīto mērķi, jo tajā nav piedāvāti konkrēti risinājumi kultūras un valodu daudzveidības aizsardzībai un veicināšanai. Līdz ar to šis ieteikums nevarot būt attaisnojums Komisijas atteikumam izpildīt šo priekšlikumu, kā šī iestāde to ir attēlojusi apstrīdētajā paziņojumā.

73      Šis arguments ir jānoraida. No šī ieteikuma, kura konkrētā īstenošana galvenokārt ietilpst dalībvalstu kompetencē, skaidri izriet, ka ar to it īpaši ir paredzēts veicināt kopīgās vērtības, uz kurām ir balstīta Savienība, jau no agrīna vecuma un visos izglītības līmeņos. Pie šīm Savienības vērtībām pieder minoritāšu tiesību ievērošana, kas ir paredzēta LES 2. pantā, lasot to kopsakarā ar LES 3. panta 3. punkta ceturtajā daļā un LESD 165. panta 1. punktā minēto mērķi respektēt kultūru un valodu daudzveidības bagātību (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2022. gada 20. janvāris, Rumānija/Komisija, C‑899/19 P, EU:C:2022:41, 54. punkts, un 2019. gada 24. septembris, Rumānija/Komisija, T‑391/17, EU:T:2019:672, 56. punkts).

74      Līdz ar to Komisija nav pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, uzskatīdama, ka aplūkotais ieteikums, ciktāl ar to ir paredzēts veicināt Savienības vērtības izglītības jomā, var palīdzēt īstenot 1. priekšlikumā izvirzīto mērķi, pat ja tas tā ir tikai daļēji.

75      Piektkārt, prasītāja būtībā apgalvo, ka Padomes ieteikumam (2019. gada 22. maijs) par visaptverošu pieeju valodu mācīšanai un apguvei (OV 2019, C 189, 15. lpp.) nav saiknes ar 1. priekšlikumā izvirzīto mērķi, jo tajā ir uzsvērta vienīgi Savienības oficiālo valodu apguve, lai stiprinātu ekonomisko konkurētspēju un profesionālo mobilitāti. Līdz ar to šis ieteikums nevarot būt attaisnojums Komisijas atteikumam izpildīt šo priekšlikumu, kā šī iestāde to ir attēlojusi apstrīdētajā paziņojumā.

76      Šis arguments ir jānoraida. Proti, šis ieteikums, kura mērķis ir valodu mācīšanas un apguves uzlabošana, neietver nekādu tiešu ierobežojumu tikai attiecībā uz Savienības oficiālajām valodām.

77      Tāpat, pretēji tam, ko uzsver prasītāja, aplūkotajam ieteikumam pievienotais pielikums, kurš attiecas uz izpratni par valodu skolās, nav tikai par Savienības oficiālo valodu apguvi.

78      Ar šiem elementiem pietiek, lai secinātu, ka ne aplūkotais ieteikums, ne tā pielikums neattiecas tikai uz Savienības oficiālo valodu apguvi un mācīšanu.

79      Visbeidzot, prasītāja kļūdās, apgalvodama, ka 1. priekšlikuma mērķis katrā ziņā nav saistīts ar valodu mācīšanu un apguvi, bet gan iespēju valodas lietotājiem lietot savu dzimto valodu, kad tā ir reģionālā vai minoritātes valoda, “visās dzīves jomās”.

80      Kā norādīts šī sprieduma 43. punktā, 1. priekšlikums iekļaujas vienīgi kultūras un izglītības jomā. Tātad Komisijas izvērtējumā reģionālo vai minoritāšu valodu lietojums citās “dzīves jomās” netika ietverts. Turklāt un katrā ziņā prasītāja ir norādījusi, ka 1. priekšlikumā paredzētajā ieteikumā it īpaši esot bijis jānorāda un jāierosina labākie risinājumi, lai “pārtrauktu” reģionālo vai minoritāšu valodu izzušanu Savienībā. Prasītāja ierosinātajā EPI arī ir precizējusi, ka šajā ieteikumā esot bijis jāņem vērā valodu daudzveidības un “valodu apguves” samazināšanās Savienībā. Tādējādi prasītāja pati ir nodibinājusi skaidru un tiešu saikni starp 1. priekšlikumu un “valodu apguvi”.

81      Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, prasītāja nav pierādījusi, ka Komisija būtu pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, uzskatīdama, ka aplūkotais ieteikums, ciktāl ar to ir paredzēts veicināt valodu mācīšanu un apguvi, var palīdzēt īstenot 1. priekšlikumā izvirzīto mērķi.

82      Sestkārt, prasītāja būtībā apgalvo, ka Komisijas paziņojumā Parlamentam un Padomei ar nosaukumu “Savienība, kurā valda līdztiesība: ES romu līdztiesības, iekļaušanas un līdzdalības stratēģiskais satvars” (COM(2020) 620 final) un priekšlikumā Padomes ieteikumam par romu līdztiesību, iekļaušanu un līdzdalību (COM(2020) 621 final) ietvertie pasākumi neskar 1. priekšlikumā izvirzīto mērķi un tiem ir ierobežota piemērošanas joma, jo tie attiecas uz konkrētu personu grupu, proti, romiem. Līdz ar to ne šis paziņojums, ne šis ieteikuma priekšlikums nevarot būt attaisnojums Komisijas atteikumam izpildīt šo [EPI] priekšlikumu, kā šī iestāde to ir attēlojusi apstrīdētajā paziņojumā.

83      Šis arguments ir jānoraida. Lai gan aplūkotais paziņojums un ieteikuma priekšlikums ir fokusēts uz romiem, tas nemazina šo dokumentu nozīmi šajā lietā. Pati prasītāja ir minējusi šo personu kopienu ierosinātajā EPI, tostarp norādot, ka runa ir par “vislielāko un visvairāk atstumto no minoritāšu grupām Eiropā”. Tātad šī paziņojuma un šī ieteikuma priekšlikuma piemērojamība personām daļēji sakrīt ar 1. priekšlikuma piemērojamību personām. Katrā ziņā no Komisijas nevar prasīt un nevienā Regulas 2019/788 normā nav paredzēts, ka tai, izvērtējot EPI, būtu jāņem vērā vienīgi tie Savienības tiesību akti, kas attiecas uz visām personām, kuras skar šī EPI. Kā norādīts šī sprieduma 58. punktā, nav nozīmes tam, ka tiesību akts, aplūkots atsevišķi, neļauj pilnībā sasniegt 1. priekšlikumā izvirzīto mērķi, ja minēto mērķi var īstenot ar visiem apstrīdētajā paziņojumā minētajiem tiesību aktiem kopā.

84      Piedevām prasītāja kļūdās, apgalvodama, ka aplūkotajam paziņojumam un ieteikuma priekšlikumam nav saiknes ar 1. priekšlikumā izvirzīto mērķi. Šajā ziņā pietiek konstatēt, ka prasītāja ne prasības pieteikumā, ne replikas rakstā nekādi nav apstrīdējusi Komisijas apgalvojumu, kurš ir ietverts apstrīdētajā paziņojumā un saskaņā ar kuru aplūkotajā ieteikuma priekšlikumā tostarp “aicina dalībvalstis iekļaut romu valodu [..] mācību programmās un mācību grāmatās gan romu, gan citu tautu skolēniem”. Šo apgalvojumu turklāt apstiprina šī ieteikuma 2. punkta g) apakšpunkts, kurā dalībvalstis tiek aicinātas veicināt informētību par romu valodu, “cita starpā īstenojot pasākumus, kuru ietvaros skolotājiem tiek nodrošināta atbilstoša apmācība un tiek izstrādāta attiecīga skolu mācību programma”.

85      Septītkārt, prasītāja būtībā apgalvo, ka ar minoritātēm saistītu jautājumu iekļaušana Komisijas gada ziņojumos par Hartas piemērošanu nesniedz nekādu pievienoto vērtību attiecībā uz 1. priekšlikumu. Hartas piemērojamība ir ierobežota, jo valodu lietojums galvenokārt ietilpst dalībvalstu kompetencē. Līdz ar to ar minoritātēm saistītu jautājumu iekļaušana Komisijas gada ziņojumos par Hartas piemērošanu nevarot būt attaisnojums Komisijas atteikumam izpildīt šo priekšlikumu, kā šī iestāde to ir attēlojusi apstrīdētajā paziņojumā.

86      Šajā ziņā, lai gan ir taisnība, ka valodu lietojums lielā mērā ietilpst dalībvalstu kompetencē, tomēr nav tā, ka Savienībai nebūtu attiecīgas kompetences izglītības un kultūras jomās (skat. šī sprieduma 44. punktu). Turklāt no šī sprieduma 54.–84. punkta izriet, ka Savienība tieši ir izmantojusi savu kompetenci jomās, uz kurām attiecas 1. priekšlikums, tostarp, kā ir norādīts šī sprieduma 64.–66. punktā, apstiprinot UNESCO konvenciju un to īstenojot. Tādējādi nevar izslēgt, ka Harta ir piemērojama situācijām, uz kurām attiecas 1. priekšlikums, un ka vajadzības gadījumā Komisija savos tematiskajos gada ziņojumos atsauktos uz minētajām situācijām.

87      Turklāt prasītājas arguments, ka jautājuma par reģionālo un minoritāšu valodu veicināšanu iekļaušana tematiskajos gada ziņojumos neļauj būtiski palīdzēt īstenot 1. priekšlikumā izvirzīto mērķi, ir jānoraida. Apstrīdētā paziņojuma motīvi, ar kuriem tiek attaisnota 1. priekšlikuma neizpilde, nav balstīti vienīgi uz šī jautājuma iekļaušanu tematiskajos gada ziņojumos. Kā norādīts ne vien apstrīdētajā paziņojumā, bet arī prasītājas replikas raksta 52. punktā, Komisija savu atteikumu attaisno, balstoties uz pasākumu “kopumu”. Tādējādi, kā jau tika norādīts šī sprieduma 58. un 83. punktā, tātad nav nozīmes tam, ka minētajiem tematiskajiem gada ziņojumiem, ja tos aplūko atsevišķi, attiecīgā gadījumā ir mazāka pievienotā vērtība nekā 1. priekšlikumā paredzētajam ieteikumam.

88      Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, prasītāja nav pierādījusi, ka Komisija būtu pieļāvusi acīmredzamas kļūdas vērtējumā, pamatojoties uz apstrīdētā paziņojuma pieņemšanas brīdī pastāvošajiem tiesiskajiem un faktiskajiem apstākļiem, un šī paziņojuma 2.1. un 3.1. punktā izklāstīto motīvu dēļ uzskatīdama, ka, lai sasniegtu 1. priekšlikumā izvirzīto mērķi, nav vajadzīgs papildu tiesību akts, jo šo mērķi var īstenot ar visiem apstrīdētajā paziņojumā minētajiem tiesību aktiem, tos aplūkojot kopā. Tādējādi, atteikdamās izpildīt 1. priekšlikumu, Komisija nav pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā.

89      Līdz ar to otrais iebildums ir jānoraida, un tādējādi otrā pamata pirmā daļa ir jānoraida kopumā.

 Par otrā pamata otro daļu, kas attiecas uz vairākām acīmredzamām kļūdām Komisijas vērtējumā saistībā ar 3. priekšlikumu

90      Otrajā daļā prasītāja, kuru atbalsta Ungārija, būtībā Komisijai pārmet, ka tā ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, atteikdamās izpildīt priekšlikumu Nr. 3, kura mērķis bija radīt Savienības finansētu lingvistiskās daudzveidības centru reģionālo un minoritāšu valodu jomā, kura funkcija būtu veicināt izpratni par reģionālo un minoritāšu valodu nozīmi un sekmēt daudzveidību visos līmeņos un kura uzdevumi ietvertu zināšanu un kompetenču pieejamības nodrošināšanu visiem nozīmīgajiem pārstāvjiem minēto valodu jomā un prioritāras nozīmes piešķiršanu it īpaši Eiropas vismazākajām un vismazāk aizsargātajām kopienām. Prasītājas ieskatā citi pasākumi, kuriem Komisija ir devusi priekšroku šajā lietā, it īpaši tās sadarbības ar Eiropas Padomes Eiropas Moderno valodu centru (turpmāk tekstā – “EMVC”) saglabāšanai un attīstīšanai, nav piemēroti, lai sasniegtu šajā priekšlikumā izvirzītos mērķus.

91      Komisija, kuru atbalsta Grieķijas Republika un Slovākijas Republika, šo argumentāciju apstrīd, uzsverot, ka šī daļa nav pamatota.

92      Iesākumā Vispārējā tiesa atgādina, ka 3. priekšlikumā, kāds tas ir reģistrēts, Komisija tika aicināta pieņemt priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes lēmumam vai regulai ar mērķi radīt lingvistiskās daudzveidības centru, kurš stiprinātu reģionālo un minoritāšu valodu nozīmīguma apzināšanos un sekmētu daudzveidību visos līmeņos un kuru galvenokārt finansētu Eiropas Savienība.

93      Apstrīdētā paziņojuma 2.3. un 3.3. punktā Komisija, pirmām kārtām, vēsta, ka Savienības centieni veicināt izpratni par valodu daudzveidības nozīmi, tostarp valodu apguvi, ir vērsti uz ciešu sadarbību ar Eiropas Padomi, kuras izstrādātā Eiropas Padomes harta, kas minēta šī sprieduma 54. punktā, nodrošina stingru pamatu tās rīcībai šajā jomā, un ar EMVC – kompetences centru valodu mācīšanai un apguvei, kurš atbalsta mācīšanu skolēna dzimtajā valodā, tostarp attiecībā uz minoritāšu valodām. Tā skaidro, ka atbalsta EMVC un sadarbojas ar to saskaņā ar īpašiem savstarpējiem nolīgumiem, kuru mērķis ir uzlabot valodu izglītības kvalitāti, efektivitāti un pievilcību un turpināt pilnveidot mācību rezultātu pārbaudes un vērtēšanu, tādējādi pakāpeniski izveidojot kopēju pamatu novērtēšanas sistēmām, kuru pamatā ir Eiropas vienotā valodu prasmes līmeņa noteikšanas sistēma (turpmāk tekstā – “CEFR”). Otrām kārtām, Komisija uzsver, ka palīdz dalībvalstīm īstenot šī sprieduma 75. punktā minēto Ieteikumu par visaptverošu pieeju valodu mācīšanai un apguvei. Tā būtībā pauž uzskatu, ka ir efektīvi un būtiski saglabāt un attīstīt sadarbību ar EMVC starpniecību un sniegt atbalstu dalībvalstīm šī ieteikuma īstenošanā, lai fokusētu Savienības centienus un novērstu centienu un resursu dublēšanās risku, un ka papildu tiesību akts nav vajadzīgs.

94      Pirmkārt, prasītāja, kuru būtībā atbalsta Ungārija, uzsver, ka EMVC nav piemērots lingvistiskās daudzveidības centra reģionālo un minoritāšu valodu jomā uzdevumu izpildei un mērķu sasniegšanai. Pirmām kārtām, EMVC kompetences neaptverot minētos uzdevumus un minētos mērķus, un to pierādot fakts, ka tās nolikumā vispār nav atsauces uz minētajām valodām vai citiem 3. priekšlikumā minētajiem uzdevumiem. Otrām kārtām, EMVC pasākumi neattiecoties ne uz šo pašu reģionālo vai minoritāšu valodu veicināšanu, ne arī uz 3. priekšlikumā izvirzītajiem mērķiem, un to pierādot fakts, ka minētās valodas neesot skaidri minētas nevienā no EMVC 2020.–2023. gada programmas projektiem un ka starp minētās programmas apmācību un konsultāciju pasākumiem neesot neviena ar tām saistīta būtiska pasākuma. Turklāt saskaņā ar Eiropas Padomes institucionālo uzbūvi, pamatojoties uz šī sprieduma 54. punktā minēto Eiropas Padomes hartu, par reģionālo vai minoritāšu valodu veicināšanu esot atbildīgs tās sekretariāts. Vairākas valstis, kas ir atteikušās parakstīt vai ratificēt Eiropas Padomes hartu, ir pievienojušās EMVC nolīgumam. Savukārt Ungārija norāda, ka EMVC un par mazākuma valodām atbildīgais Eiropas Padomes departaments ir atsevišķas organizatoriskas vienības, starp kurām nepastāvot nekāda saikne vai sadarbība.

95      Šī argumentācija ir jānoraida.

96      Pirmām kārtām, apstāklis, ka EMVC nolikumā nav nevienas konkrētas atsauces uz reģionālajām un minoritāšu valodām, nebūt nenozīmē, ka šīs valodas būtu izslēgtas no tā uzdevumiem un mērķiem.

97      Otrām kārtām, kā norādīts apstrīdētā paziņojuma 2.3. punktā un Komisijas procesuālajos rakstos, pie EMVC nolikuma 1. pantā aprakstītajiem centra uzdevumiem un stratēģiskajiem un darbības mērķiem pieder valodu politikas īstenošana, inovatīvu pieeju veicināšana “moderno” valodu apguvē un mācīšanā, minēto valodu apguves un mācīšanas praktizēšana, dialogu un apmaiņas veicināšana, atbalsta sniegšana pētniecības projektiem un labās prakses apkopošana un izplatīšana šo valodu apguves un mācīšanas jomā. Nekas nenorāda uz to, ka šie uzdevumi un mērķi vismaz zināmā mērā nevarētu stiprināt visu attiecīgo valstu “moderno” valodu, tostarp reģionālo vai minoritāšu valodu, nozīmīguma apzināšanos un sekmēt daudzveidību, kaut vai tikai valodu un kultūras aspektā; šie mērķi ir tie, kas ir izvirzīti 3. priekšlikumā, kāds tas ir reģistrēts.

98      Trešām kārtām, runājot par EMVC pasākumiem, pirmkārt kārtām, no lietas materiāliem izriet, ka šī centra 2020.–2023. gada programmā ir minēts tostarp projekts ar nosaukumu “Valodu izglītības stimulēšana pārrobežu profesionālajā apmācībā”, kura mērķis atgādina par īpaši nozīmīgo lomu, kāda ir valodu apguves sekmēšanai pārrobežu reģionos. Šis projekts nešķiet acīmredzami nesaistīts ar 3. priekšlikumā izvirzīto mērķu – stiprināt daudzvalodību nozīmīguma apzināšanos attiecībā uz reģionālajām un minoritāšu valodām un sekmēt daudzveidību, it īpaši izglītības un profesionālajā vidē – īstenošanu.

99      Otrkārt, attiecībā uz EMVC apmācību un konsultāciju pasākumiem, no lietas materiāliem izriet, ka šis centrs piedāvā apmācību ar nosaukumu “Daudzvalodu un starpkultūru metodes”, kura attiecas uz “Plurālistisku metožu valodu un kultūru jomā atsauces sistēmu” un kuras tvērumā ietilpst bieži mācītas valodas, kā arī minoritāšu valodas. Tāpat tas piedāvā apmācību ar nosaukumu “Kvalitatīva izglītība romu valodā Eiropai (QualiRom)”. Tajā ir atsauce uz iniciatīvas QualiRom mērķi, kas tostarp ir romu valodas iekļaušanas izglītības sistēmās veicināšana un romu bērnu integrācijas sekmēšana. Minētajā apmācībā ir atsauce arī uz sešos romu valodas paveidos izstrādāto pedagoģisko materiālu QualiRom, kas aptver sākumskolas, vidusskolas un augstskolas izglītības posmus un kas ir vislielākais šāda veida resurss šīs valodas mācīšanas un apguves jomā. Šie elementi ir pietiekami, lai apliecinātu, kā ir norādīts apstrīdētā paziņojuma 2.3. punktā, ka reģionālās vai minoritātes valodas ir pilnīgi iekļautas EMVC 2020.–2023. gada programmā.

100    No tā izriet, ka Komisija nav pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, būtībā uzskatīdama, ka EMVC pasākumi var palīdzēt īstenot mērķus, kas izvirzīti 3. priekšlikumā, kāds tas ir reģistrēts, – stiprināt reģionālo un minoritāšu valodu nozīmīguma apzināšanos un sekmēt daudzveidību visos līmeņos.

101    Ceturtām kārtām, prasītāja un Ungārija nav norādījušas nevienu konkrētu elementu, kas atspēkotu apstrīdētajā paziņojumā un Komisijas procesuālajos rakstos pieminētās ciešās saiknes esamību starp Eiropas Padomi un EMVC.

102    Otrkārt, prasītāja, kuru būtībā atbalsta Ungārija, uzsver, ka Komisijai nav iespējas ne īstenot ietekmi uz EMVC pasākumiem, ne ar to noslēgt sadarbības nolīgumus atbilstošajās 3. priekšlikuma jomās, jo Savienība nav nolīguma par šī centra izveidi dalībniece un reģionālo vai minoritāšu valodu veicināšana neietilpst šī centra kompetencēs. Turklāt tā būtībā vēsta, ka apstrīdētajā paziņojumā minētais 2020.–2021. gada iemaksu nolīgums parādot, ka reģionālo vai minoritāšu valodu veicināšana Komisijai tās sadarbības ar EMVC ietvaros neesot svarīga, jo minētajā nolīgumā pieminētais seminārs par “holistiskām valodu apguves, rakstpratības un valodu mācīšanas metodēm, tostarp attiecībā uz mācību valodām, svešvalodām, reģionālajām un minoritāšu valodām un mājās lietotajām valodām” un tīmekļseminārs par “reģionālo un minoritāšu valodu situāciju Covid-19 pandēmijas laikā” acīmredzami nav piemērotas alternatīvas 3. priekšlikumā ierosinātajam lingvistiskās daudzveidības centram. Piedevām sadarbības starp Komisiju un EMVC mērķis galvenokārt esot izveidot kopēju pamatu valstu novērtēšanas sistēmām, kas balstīts uz CEFR. Visbeidzot, apstrīdētajā paziņojumā ietvertā atsauce uz nākamo sadarbības nolīgumu neesot atbilstoša, jo nekādas sarunas netiekot veiktas un hipotētiskas izmaiņas nevarot tikt ņemtas vērā, izvērtējot apstrīdētā paziņojuma tiesiskumu.

103    Šī argumentācija ir jānoraida.

104    Vispirms, kā norādīts šī sprieduma 96. un 97. punktā, EMVC nolikumā nav ietverts neviens konkrēts ierobežojums “modernajām” valodām, uz kurām ir vērsti šī centra uzdevumi un mērķi, un daži no tā veiktajiem pasākumiem attiecas konkrēti uz reģionālajām vai minoritāšu valodām. Tādējādi Komisija nav pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, uzskatīdama, ka EMVC veiktie uzdevumi, izvirzītie mērķi un īstenotie pasākumi var palīdzēt īstenot mērķus, kas izvirzīti 3. priekšlikumā, kāds tas ir reģistrēts, – stiprināt it īpaši reģionālo un minoritāšu valodu nozīmīguma apzināšanos un sekmēt daudzveidību dažādos līmeņos.

105    Turpinājumā, pretēji tam, ko apgalvo prasītāja, lai gan ir taisnība, ka Savienība nav Eiropas Padomes “paplašinātā daļējā nolīguma”, ar kuru ir izveidots EMVC, dalībniece, apstrīdētajā paziņojumā minētais 2020.–2021. gada iemaksu nolīgums apliecina Komisijas iespēju ietekmēt EMVC pasākumus un noslēgt sadarbības nolīgumus jomās, kas attiecas uz 3. priekšlikumu. Šis iemaksu nolīgums arī, kā norādīts apstrīdētajā paziņojumā, apstiprina, ka reģionālās vai minoritāšu valodas ir iekļautas to pasākumu kopumā, kuros piedalās EMVC.

106    No lietas materiāliem izriet, ka 2020.–2021. gada iemaksu nolīgums, kas attiecas uz pasākumu saistībā ar “inovatīvām metodoloģijām un novērtēšanu valodu apguvē”, ir daļa no ilgstošas, proti, septiņus gadus ilgas sadarbības starp Komisiju un EMVC kopīgi izlemtās rīcības jomās. Kā norāda Komisija, iepriekš minētā pasākuma iniciatīvā “Atbalsts daudzvalodu klasēm” tiek piedāvāta virkne moduļu, kuros ir aplūkota tostarp izpratnes par valodu veidošana skolas mērogā un atbalsts mācību valodām, izmantojot metodes, kurās tiek uzsvērta izglītojamo izcelsmes valodu vērtība, it īpaši attiecībā uz reģionālajām vai minoritāšu valodām. Piedevām minētajā pasākumā ir paredzēts iekļaut ne tikai prasītājas norādīto semināru un tīmekļsemināru, bet arī “vasaras akadēmiju”, virkni ideju laboratoriju – kas ietver tādas tēmas kā “izglītojamo valodu repertuāra vērtības uzsvēršana”, kā arī izaicinājumi, ar kuriem saskaras it īpaši reģionālās vai minoritātes valodas, – zinātnisko pētījumu un kolokvija izstrādi.

107    Visbeidzot, šī sprieduma 106. punktā izklāstītie elementi apstiprina secinājumu, saskaņā ar kuru, pretēji tam, ko apgalvo prasītāja un kā norādīts apstrīdētajā paziņojumā, sadarbība starp Komisiju un EMVC neattiecas tikai uz kopēja pamata valstu novērtēšanas sistēmām izveidi, kas balstīts uz CEFR, un minētās sadarbības ietvaros tiek ņemtas vērā vajadzības valodu daudzveidības jomā.

108    Treškārt, prasītāja, kuru būtībā atbalsta Ungārija, uzsver, ka no Komisijas puses bija acīmredzami nepiemēroti atteikties izpildīt 3. priekšlikumu, atsaucoties uz starptautisku nolīgumu, kurā Savienība nav dalībniece un kurš nav neatņemama Savienības tiesību sistēmas daļa.

109    Šis arguments ir jānoraida. Pirmām kārtām, kā atgādināts šī sprieduma 60. punktā, Komisijai nav nekāda pienākuma veikt pasākumus, kas ierosināti reģistrētā EPI, kura saņēmusi prasīto atbalstu. Otrām kārtām, kā būtībā ir atgādinājusi Komisija, gan LESD 165. panta 3. punkts, gan LESD 167. panta 3. punkts, kas ir 3. priekšlikuma juridiskie pamati, ir ietverts aicinājums Savienībai veicināt sadarbību izglītības un kultūras jomās, it īpaši ar kompetentajām starptautiskajām organizācijām un konkrēti ar Eiropas Padomi. Līdz ar to Komisija nav pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, apstrīdētajā paziņojumā būtībā pauzdama uzskatu, ka sadarbības saglabāšana un attīstīšana jomās, kas atbilst tām, kuras prasītāja ir vēlējusies uzticēt lingvistiskās daudzveidības centram, ar citu starptautisko organizāciju, proti, ar EMVC, kam ir pievienojies vairums Savienības dalībvalstu un kas ir cieši saistīta ar Eiropas Padomi, var palīdzēt īstenot mērķus, kuri ir izvirzīti 3. priekšlikumā, kāds tas ir reģistrēts, un novērst centienu un resursu dublēšanos.

110    Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, prasītāja nav pierādījusi, ka Komisija būtu pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā attiecībā uz apstrīdētā paziņojuma 2.3. un 3.3. punktā izklāstītajiem motīviem.

111    Līdz ar to otrā pamata otrā daļa ir jānoraida.

 Par otrā pamata trešo daļu, kas attiecas uz vairākām acīmredzamām kļūdām Komisijas vērtējumā saistībā ar 6. priekšlikumu

112    Trešajā daļā prasītāja, kuru atbalsta Ungārija, būtībā uzsver, ka Komisija ir kļūdījusies, neizpildīdama 6. priekšlikumu, kura mērķis bija nodrošināt kvazivienlīdzīgu attieksmi pret nacionālajām minoritātēm piederošiem bezvalstniekiem un Savienības pilsoņiem, konkrēti pielīdzinot minēto bezvalstnieku situāciju migrantu un migrantu izcelsmes Savienības pilsoņu situācijai.

113    Komisija, kuru atbalsta Grieķijas Republika un Slovākijas Republika, šo argumentāciju apstrīd.

114    Iesākumā Vispārējā tiesa atgādina, ka 6. priekšlikuma mērķis bija grozīt Padomes Direktīvu 2003/86/EK (2003. gada 22. septembris) par tiesībām uz ģimenes atkalapvienošanos (OV 2003, L 251, 12. lpp.), Padomes Direktīvu 2003/109/EK (2003. gada 25. novembris) par to trešo valstu pilsoņu statusu, kuri ir kādas dalībvalsts pastāvīgie iedzīvotāji (OV 2004, L 16, 44. lpp.), Padomes Direktīvu 2004/114/EK (2004. gada 13. decembris) par nosacījumiem attiecībā uz trešo valstu pilsoņu uzņemšanu studiju, skolēnu apmaiņas, prakses vai stažēšanās, nesaņemot atalgojumu, vai brīvprātīga darba nolūkā (OV 2004, L 375, 12. lpp.), Padomes Direktīvu 2005/71/EK (2005. gada 12. oktobris) par īpašu procedūru trešo valstu valstspiederīgo uzņemšanai zinātniskās pētniecības nolūkos (OV 2005, L 289, 15. lpp.) un Padomes Direktīvu 2009/50/EK (2009. gada 25. maijs) par trešo valstu valstspiederīgo ieceļošanu un uzturēšanos augsti kvalificētas nodarbinātības nolūkos (OV 2009, L 155, 17. lpp.), lai bezvalstnieku statuss tiktu pietuvināts Savienības pilsoņu statusam, ļaujot viņiem vieglāku piekļuvi pastāvīgo iedzīvotāju statusam un nodrošinot viņiem plašākas tiesības nekā ir piešķirtas trešo valstu valstspiederīgajiem.

115    Tomēr prasītāja ir atzinusi, ka 6. priekšlikumā “ir īpaši uzsvērta Direktīva 2003/109/EK”. Piedevām ne prasības pieteikumā, ne replikas rakstā prasītāja nav ietvērusi nevienu atsauci uz citām šī sprieduma 114. punktā minētajām direktīvām.

116    Apstrīdētā paziņojuma 2.6. un 3.6. punktā Komisija ir paudusi uzskatu, ka Direktīvu 2003/109 nav nepieciešams grozīt, lai vairāk pietuvinātu trešo valstu valstspiederīgo tiesības tiesībām, kādas ir Savienības pilsoņiem. Toties tā apstiprina, ka Savienības politikas migrantu integrācijas jomā ietvaros var veikt papildu pasākumus, lai ņemtu vērā bezvalstnieku situāciju. Šajā ziņā Komisija norāda konkrēti uz savu paziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Rīcības plāns par integrāciju un iekļaušanu 2021–2027” (COM(2020) 758 final; turpmāk tekstā – “rīcības plāns”).

117    Taču prasītāja apstrīd, ka rīcības plāns attiektos uz bezvalstniekiem, kuri pieder pie nacionālajām minoritātēm. Rīcības plāna adresāti esot migranti un migrantu izcelsmes Savienības pilsoņi, bet šie bezvalstnieki tajā neesot pieminēti. Piedevām rīcības plāna saturs neesot piemērots, lai apmierinātu nacionālajām minoritātēm piederošu bezvalstnieku vajadzības. Rīcības plāns esot vērsts uz migrantu un migrantu izcelsmes Savienības pilsoņu integrāciju un iekļaušanu, bet tajā neesot ņemta vērā minēto bezvalstnieku īpašā situācija. Pretēji personām, kuras Savienībā ir nesen ieceļojušas no trešām valstīm, 6. priekšlikumā minētie bezvalstnieki piederot pie nacionālajām minoritātēm, kuras jau ilgu laiku dzīvo Eiropas teritorijā un kuras ir pirmiedzīvotāju daļa. Turklāt šie bezvalstnieki saskaroties ar problēmām, kas saistītas ar oficiālu dokumentu neesamību un patvaļīgu pilsonības liegšanu, un tas viņiem radot šķērsli savā dzimšanas dalībvalstī vai uzņēmējā dalībvalstī piedalīties saimnieciskajā, sabiedriskajā un politiskajā dzīvē. Tādējādi prasītājas ieskatā Komisija ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, nacionālajām minoritātēm piederošo bezvalstnieku situāciju pielīdzinādama migrantu un migrantu izcelsmes Savienības pilsoņu situācijai, lai gan viņu attiecīgās situācijas ir atšķirīgas.

118    Šis arguments ir jānoraida. Ir taisnība, ka termins “bezvalstnieki” nav tieši lietots rīcības plānā un tā piemērošanas joma “attiecas gan uz migrantiem, gan migrantu izcelsmes ES pilsoņiem”. Tomēr ar šiem elementiem nepietiek, lai uzskatītu, ka minētie bezvalstnieki ir izslēgti no rīcības plāna piemērošanas jomas.

119    Saskaņā ar LESD 67. panta 2. punktu, piemērojot V sadaļu par brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, “bezvalstniekus pielīdzina trešo valstu pilsoņiem”.

120    Līdz ar to nacionālajām minoritātēm piederošie bezvalstnieki ir iekļauti rīcības plāna piemērošanas jomā, jo, pirmkārt, šis rīcības plāns ir piemērojams visiem trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri legāli dzīvo Savienībā, un, otrkārt, bezvalstnieki ir jāpielīdzina trešo valstu valstspiederīgajiem.

121    Turklāt, kā norāda Komisija, rīcības plāns ir piemērojams ne tikai migrantiem, kas nesen ieradušies Savienībā. Tajā, piemēram, ir ietvertas vairākas darbības, kas vērstas uz ilgtermiņa integrāciju un sociālo kohēziju. Konkrēti ar rīcības plānu ir paredzēts tostarp uzlabot trešo valstu valstspiederīgo un tātad arī bezvalstnieku piekļuvi izglītībai, nodarbinātībai, veselības aprūpei un mājokļiem. Tāpat tās mērķis ir cīnīties pret nošķirtību, segregāciju un diskrimināciju. Visbeidzot, tās mērķis ir arī veicināt trešo valstu valstspiederīgo – un tātad arī bezvalstnieku – līdzdalību konsultatīvajā un lēmumu pieņemšanas procesā vietējā, reģionālajā, valsts un Eiropas mērogā.

122    No tā izriet, ka Komisija nav pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, uzskatīdama, ka ar rīcības plānu var reaģēt uz sociālās atstumtības situācijām, kā arī grūtībām piekļūt veselības aprūpei, izglītībai un sociālajai palīdzībai, ar kurām sastopas gan trešo valstu valstspiederīgie, gan pie nacionālajām minoritātēm piederošie bezvalstnieki, turklāt neatkarīgi no tā, ka šīs divas personu kategorijas var būt cēlušās no atšķirīgiem ģeogrāfiskiem, vēsturiskiem, kultūras un reliģiskiem kontekstiem.

123    Visbeidzot un katrā ziņā, ciktāl prasītājas mērķis, kā tas ir formulēts ierosinātajā EPI, ir panākt “ar pilsonību saistīto tiesību paplašināšanu attiecībā uz bezvalstniekiem un viņu ģimenēm, kas visu dzīvi ir nodzīvojušas savā izcelsmes valstī”, ir jāatgādina, ka Līgumu autori ir izveidojuši nesaraujamu un ekskluzīvu saikni starp dalībvalsts pilsonības esamību un Savienības pilsoņa statusa iegūšanu, kā arī tā saglabāšanu. Tādējādi dalībvalsts pilsonības esamība ir absolūti nepieciešams nosacījums, lai persona varētu iegūt un saglabāt Savienības pilsoņa statusu un izmantot visas ar to saistītās tiesības. Šādos apstākļos tiesības, kas saistītas ar Savienības pilsoņa statusu, nevar tikt paplašinātas, tās attiecinot uz personām, kurām nav dalībvalsts pilsonības (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 9. jūnijs, Préfet du Gers un Institut national de la statistique et des études économique, C‑673/20, EU:C:2022:449, 48. un 57. punkts).

124    Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, prasītāja nav pierādījusi, ka Komisija būtu pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, uzskatīdama, ka ar rīcības plānu var tikt ņemta vērā bezvalstnieku vajadzība labāk integrēties sabiedrībā, sniedzot labākas nodarbinātības un izglītības iespējas, kā arī labākas sociālās iespējas.

125    Tāpat prasītāja nav pierādījusi arī to, ka Komisija būtu pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, uzskatīdama, ka Direktīva 2003/109 nav jāpārskata, lai piešķirtu vairāk tiesību bezvalstniekiem, kuri pieder pie nacionālajām minoritātēm.

126    Līdz ar to otrā pamata trešā daļa ir jānoraida.

 Par otrā pamata ceturto daļu, kas attiecas uz vairākām acīmredzamām kļūdām Komisijas vērtējumā saistībā ar 8. priekšlikumu

127    Ceturtajā daļā prasītāja, kuru atbalsta Ungārija, būtībā Komisijai pārmet, ka tā ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, atsacīdamās izpildīt 8. priekšlikumu, kura mērķis bija uzlabot nacionālo minoritāšu pārrobežu piekļuvi audiovizuālajam saturam no citām dalībvalstīm, kurās runā tajā pašā valodā. Tā būtībā norāda, ka piekļuve šim saturam ir būtiska, jo to personu skaits, kuras pieder nacionālajām minoritātēm noteiktā dalībvalstī, ir pārāk neliels, lai tās šajā dalībvalstī izveidotu pašas savus plašsaziņas līdzekļus. Turklāt šī piekļuve palīdzot saglabāt un veicināt dažādas reģionālās vai minoritāšu valodas, kā arī valodu un kultūru daudzveidību. Prasītājas ieskatā pasākums, kuram šajā lietā devusi priekšroku Komisija, proti, Direktīvas 2010/13, kurā grozījumi izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu (ES) 2018/1808 (2018. gada 14. novembris) (OV 2018, L 303, 69. lpp.), piemērošana bez papildu pārskatīšanas, nav piemērots šajā priekšlikumā izvirzīto mērķu sasniegšanai.

128    Komisija, kuru atbalsta Grieķijas Republika un Slovākijas Republika, šo argumentāciju apstrīd, uzsverot, ka šī daļa nav pamatota.

129    Iesākumā Vispārējā tiesa atgādina, ka 8. priekšlikuma, kāds tas ir reģistrēts, mērķis bija grozīt Direktīvu 2010/13, lai nodrošinātu brīvu pakalpojumu sniegšanu un audiovizuālā satura uztveršanu reģionos, kuros dzīvo nacionālās minoritātes.

130    Apstrīdētā paziņojuma 2.8. un 3.8. punktā Komisija secina, ka pastāvošais tiesiskais regulējums sniedz būtisku atbalstu to mērķu sasniegšanai, kurus prasītāja ir izvirzījusi attiecībā uz 8. priekšlikumu, un, ka, tā kā tas ir pietiekams, Direktīvā 2010/13 papildu grozījumi nav vajadzīgi. Šajā ziņā, pirmām kārtām, Komisija vēsta, ka Direktīva 2010/13 atvieglo audiovizuālo mediju pakalpojumu pārrobežu apriti, vienlaikus garantējot saskaņotu noteikumu minimumu vispārējās sabiedrības interesēs, proti, it īpaši nepilngadīgo aizsardzības, reklāmas un Eiropas darbu veicināšanas jomā. Šīs direktīvas pamatā ir izcelsmes valsts princips un līdz ar to dalībvalstis nedrīkst ierobežot audiovizuālo mediju pakalpojumus, kuru izcelsme ir citā dalībvalstī, ja šie pakalpojumi atbilst Direktīvas 2010/13 noteikumiem izcelsmes dalībvalstī. Tomēr tā uzsver, ka Direktīva 2010/13 neattiecas uz retranslācijas jautājumiem, kas saistīti ar autortiesībām, un ka audiovizuālā satura pārrobežu pieejamību var ietekmēt iemesli, kas nav Direktīvas 2010/13 piemērošanas jomā, piemēram, intelektuālā īpašuma tiesības, tehnisko resursu pieejamība vai komerciāli vai finanšu apsvērumi. Otrām kārtām, tā vēsta, ka šajā direktīvā ar Direktīvu 2018/1808 veiktie grozījumi ir pastiprinājuši Eiropas darbu kultūru daudzveidības popularizēšanu Savienībā. Tagad atbilstoši Direktīvas 2010/13 13. panta 1. punktam audiovizuālo mediju pakalpojumu pēc pieprasījuma (turpmāk tekstā – “pieprasījumvideo pakalpojums”) sniedzējiem savos katalogos ir jāpiedāvā Eiropas darbu daļa vismaz 30 % apmērā un jāpiešķir tiem lielāka nozīme. Turklāt Komisija norāda, ka kultūras daudzveidības veicināšanas mērķi efektīvi var sasniegt tikai tad, ja Eiropas darbu daļa 30 % apmērā tiek nodrošināta katrā valsts katalogā, ko piedāvā daudzvalstu pieprasījumvideo pakalpojuma sniedzēji. Šī pieeja garantējot, ka ikvienā dalībvalstī, kurā pakalpojuma sniedzējs piedāvā valsts katalogu, skatītājiem Eiropas darbi tiek piedāvāti prasītajā proporcijā. Ar šo pieeju arī esot iespējams stimulēt Eiropas darbu apriti un pieejamību Savienībā. Visbeidzot, Komisija vēsta, ka, pamatojoties uz dalībvalstu ziņojumiem un neatkarīgu pētījumu, tā regulāri uzraudzīs minēto noteikumu piemērošanu.

131    Pirmkārt, prasītāja apstrīd, ka Eiropas darbu daļa 30 % apmērā, ko pieprasījumvideo pakalpojuma sniedzējiem ir pienākums piedāvāt savos katalogos un piešķirt tiem lielāku nozīmi, kā paredzēts Direktīvas 2010/13 13. panta 1. punktā, varētu palīdzēt sasniegt 8. priekšlikuma mērķi. Tā kā attiecībā uz šo daļu nav izvirzīta nekāda prasība par Eiropas darbu izcelsmi vai valodu un tā kā minētās direktīvas 1. panta 1. punkta n) apakšpunktā ietvertajā “Eiropas darbu” definīcijā šis aspekts nav aplūkots, daļa 30 % apmērā varētu būt ievērota, ja pieprasījumvideo pakalpojuma sniedzēji piedāvātu saturu no citām dalībvalstīm, bet ne no kaimiņvalstīm, vai arī tad, ja pakalpojuma sniedzēji piedāvātu saturu tikai attiecīgās dalībvalsts vairākuma valodā, neņemot vērā tajā dzīvojošās nacionālās minoritātes. Turklāt pieprasījumvideo pakalpojuma sniedzējiem neesot ekonomiskas intereses iegādāties satura tiesības, kas varētu interesēt personas, kuras pieder pie nacionālajām minoritātēm.

132    Šajā ziņā ir jāatgādina, ka ierosinātās EPI reģistrācijas pieprasījuma iesniegšanas brīdī 8. priekšlikumā bija paredzēts grozīt Direktīvu 2010/13 tās tobrīdējā redakcijā, lai garantētu pakalpojumu sniegšanas brīvību un audiovizuālā satura (proti, analogās/digitālās apraides, kā arī zemes un satelīta pieprasījumpakalpojumu) uztveršanas brīvību tajos reģionos, kuros dzīvo nacionālās minoritātes. Šis priekšlikums tika reģistrēts līdzīgā formulējumā (skat. šī sprieduma 129. punktu).

133    Taču, kā pieminēts apstrīdētajā paziņojumā un prasītāja to nav apstrīdējusi, Direktīvas 2010/13 2. panta 1. punkts un 3. panta 1. punkts jau tagad atvieglo audiovizuālo mediju pakalpojumu – tostarp audiovizuālā satura no noteiktas dalībvalsts kaimiņu dalībvalstīm – uztveršanu un retranslāciju visā Savienībā, turklāt valodās, kuras var būt interesantas personām, kas pieder pie nacionālajām minoritātēm, kuras dzīvo pirmajā minētajā dalībvalstī.

134    Kā Komisija būtībā norāda apstrīdētajā paziņojumā un savos procesuālajos rakstos, Direktīvā 2010/13, kā izriet no tās 104. apsvēruma, audiovizuālo mediju pakalpojumu jomā ir konkretizēta LESD 56. pantā garantētā pakalpojumu sniegšanas brīvība, attiecībā uz šiem pakalpojumiem ieviešot “telpu bez iekšējām robežām” (spriedums, 2019. gada 4. jūlijs, Baltic Media Alliance, C‑622/17, EU:C:2019:566, 65. punkts).

135    Saskaņā ar Direktīvas 2010/13 2. panta 1. punktā nostiprināto izcelsmes dalībvalsts principu, uz audiovizuālo mediju pakalpojumu sniedzējiem principā attiecas vienīgi tās dalībvalsts noteikumi un kompetence, kurā tie veic uzņēmējdarbību.

136    Ievērojot šos noteikumus, audiovizuālo mediju pakalpojumu sniedzēji pēc tam var brīvi izplatīt savus pakalpojumus visā Savienībā, jo atbilstoši Direktīvas 2010/13 3. panta 1. punktam dalībvalstīm ir jānodrošina uztveršanas brīvība un tās savā teritorijā nedrīkst ierobežot pakalpojumu retranslāciju no citām dalībvalstīm tādu apsvērumu dēļ, kas attiecas uz jomām, kuras koordinē ar šo direktīvu.

137    No tā izriet, ka Komisija nav pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, apstrīdētajā paziņojumā būtībā secinādama, ka 8. priekšlikuma, kāds tas ir reģistrēts, mērķis, proti, nodrošināt brīvu pakalpojumu sniegšanu un audiovizuālā satura uztveršanu, jau ir sasniegts visā Savienībā un tātad arī Savienības reģionos, kuros dzīvo nacionālās minoritātes.

138    Ir taisnība, ka daži gan pašā Direktīvā 2010/13 ietverti, gan ar to nesaistīti elementi var samazināt audiovizuālā satura pārrobežu pieejamību, it īpaši apstākļi, ka minētajā direktīvā plašsaziņas pakalpojumu sniedzējiem nav noteikts pienākums retranslēt ārpus robežām un ka tās piemērošanas joma neattiecas uz intelektuālā īpašuma tiesībām, un konkrēti autortiesībām, kā arī komerciāli apsvērumi. Tomēr prasītāja nav norādījusi nevienu konkrētu elementu, kas atspēkotu Komisijas vērtējumu, saskaņā ar kuru pieprasījumvideo pakalpojuma sniedzējiem noteiktais pienākums – savos katalogos nodrošināt vismaz 30 % Eiropas darbu un piešķirt šiem darbiem lielāku nozīmi –, kas paredzēts Direktīvas 2010/13 13. panta 1. punktā un pieminēts apstrīdētajā paziņojumā, var palīdzēt uzlabot kultūras daudzveidību un sniegt piekļuvi plašākam pārrobežu audiovizuālā satura klāstam, pat ja nav izvirzīta konkrētāka prasība par aplūkoto Eiropas darbu izcelsmi un valodu.

139    Otrkārt, prasītāja apstrīd apstrīdētajā paziņojumā minētās Komisijas veicamās Direktīvas 2010/13 piemērošanas uzraudzības nozīmi, jo ierosināto pasākumu atbilstību varot izvērtēt, tikai ņemot vērā apstrīdētā paziņojuma pieņemšanas dienā pieejamo informāciju.

140    Šī argumentācija ir jānoraida.

141    Apstrīdētajā paziņojumā aprakstītā Direktīvas 2010/13 piemērošanas uzraudzība atspoguļo pienākumus, kas dalībvalstīm un Komisijai ir noteikti atbilstoši šīs direktīvas 13. panta 4. un 5. punktam un 33. pantam. Ņemot vērā, ka minētajās tiesību normās izmantota pavēles izteiksme, Komisija varēja pamatoti un apstrīdētā paziņojuma pieņemšanas dienā atsaukties uz nākotnē veicamiem pienākumiem. Šis secinājums ir jāizdara vēl jo vairāk tāpēc, ka minētie pienākumi attiecas uz tādu apstrīdētā paziņojuma pieņemšanas dienā pastāvošu noteikumu novērtējumu, uz kuriem Komisija ir balstījusies, lai secinātu, ka 8. priekšlikumā izvirzītā mērķa sasniegšanai nekādi grozījumi Direktīvā 2010/13 nav jāveic.

142    Turklāt atbilstoši Direktīvas 2010/13 13. panta 5. punktam ziņojumā, kas Komisijai, pamatojoties uz dalībvalstu iesniegto informāciju un neatkarīgu pētījumu, ir jāiesniedz Parlamentam un Padomei, tostarp par šīs direktīvas 13. panta 1. punkta piemērošanu, citstarp ir jāņem vērā kultūras daudzveidības mērķis. Tādējādi Komisija nav pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, uzskatīdama ka minētās direktīvas piemērošanas uzraudzība var palīdzēt īstenot mērķus, kas izvirzīti 8. priekšlikumā, kāds tas ir izklāstīts replikas rakstā, proti, uzlabot piekļuvi dažādas izcelsmes un valodu audiovizuālajam saturam.

143    Visbeidzot Ungārija apstrīd, ka pastāvošais tiesiskais regulējums būtu piemērots 8. priekšlikumā izvirzītā mērķa sasniegšanai. Pirmām kārtām, problēma, uz kuru ir paredzēts reaģēt ar 8. priekšlikumu, esot licences līgumos starp tiesību īpašniekiem un audiovizuālo mediju pakalpojumu sniedzējiem ietvertie teritoriālie ierobežojumi attiecībā uz sabiedrībai īpaši svarīgu saturu, tostarp starptautiskiem sporta pasākumiem. Šie ierobežojumi, kas radot šķēršļus sporta pasākumu vai citu sabiedrībai īpaši svarīgu notikumu retranslācijai tiešsaistē, radot nelabvēlīgāku situāciju arī nacionālajām vai lingvistiskajām minoritātēm. Šīs dalībvalsts ieskatā ir nepieciešams grozīt Direktīvas 2010/13 14. pantu. Otrām kārtām, runājot par pieprasījumvideo pakalpojumu, problēma neesot vis tas, ka nav pietiekami daudz satura katrā valodā, bet gan drīzāk tas, ka esot radīti šķēršļi piekļuvei noteiktam sabiedrībai īpaši svarīgam saturam.

144    Šī argumentācija ir jānoraida. Pirmkārt, kā norādīts šī sprieduma 129. punktā, 8. priekšlikumā, kāds tas ir reģistrēts, nekur nav minēti teritoriāli ierobežojumi attiecībā uz sabiedrībai īpaši svarīgiem notikumiem. Otrkārt, kā norādīts šī sprieduma 138. punktā, Direktīvas 2010/13 piemērošanas joma neattiecas uz intelektuālā īpašuma tiesībām.

145    Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, prasītāja nav pierādījusi, ka Komisija būtu pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, apstrīdētā paziņojuma 2.8. un 3.8. punktā izklāstīto motīvu dēļ uzskatīdama, ka pastāvošie Direktīvas 2010/13 noteikumi var sniegt būtisku atbalstu prasītājas izvirzīto mērķu sasniegšanai un stimulēt Eiropas darbu apriti un pieejamību visā Savienībā, un ka līdz ar to attiecībā uz 8. priekšlikumu nekādi papildu grozījumi minētajā direktīvā nav vajadzīgi.

146    Līdz ar to otrā pamata ceturtā daļa ir jānoraida, un tādējādi otrais pamats ir jānoraida kopumā.

147    Tā kā visi prasības pamati ir noraidīti, prasība ir jānoraida.

 Par tiesāšanās izdevumiem

148    Atbilstoši Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs. Tā kā prasītājai spriedums ir nelabvēlīgs, tai ir jāpiespriež atlīdzināt Komisijas tiesāšanās izdevumus saskaņā ar pēdējās minētās prasījumiem.

149    Slovākijas Republika arī ir lūgusi piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus. Tomēr atbilstoši Reglamenta 138. panta 1. punktam dalībvalstis, kas iestājušās lietā, savus tiesāšanās izdevumus sedz pašas. No tā izriet, ka Grieķijas Republika, Ungārija un Slovākijas Republika savus tiesāšanās izdevumus sedz pašas.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (astotā palāta)

nospriež:

1)      Prasību noraidīt.

2)      Citizens’ Committee of the European Citizens’ Initiative  “Minority SafePack – one million signatures for diversity in Europe” sedz savus, kā arī atlīdzina Eiropas Komisijas tiesāšanās izdevumus.

3)      Grieķijas Republika, Ungārija un Slovākijas Republika savus tiesāšanās izdevumus sedz pašas.

Svenningsen

Mac Eochaidh

Laitenberger

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2022. gada 9. novembrī.

[Paraksti]


*      Tiesvedības valoda – angļu.