VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (ceturtā palāta)

2013. gada 6. septembrī (*)

Kopējā ārpolitika un drošības politika – Ierobežojoši pasākumi pret Irānu kodolieroču izplatīšanas novēršanai – Līdzekļu iesaldēšana – Pienākums norādīt pamatojumu – Tiesības uz aizstāvību – Tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā – Tiesiskā paļāvība – Pieņemto ierobežojošo pasākumu pārskatīšana – Kļūda vērtējumā – Vienlīdzīga attieksme – Juridiskais pamats – Būtiski procedūras noteikumi – Samērīgums

Lietas T‑35/10 un T‑7/11

Bank Melli Iran, Teherāna (Irāna), ko lietā T‑35/10 pārstāv L. Defalque un lietā T‑7/11 sākotnēji pārstāvēja L. Defalque un S. Woog, vēlāk – L. Defalque un C. Malherbe, advokāti,

apelācijas sūdzības iesniedzēja,

pret

Eiropas Savienības Padomi, ko lietā T‑35/10 pārstāv M. Bishop un R. Szostak un lietā T‑7/11 sākotnēji pārstāvēja M. Bishop un G. Marhic, vēlāk – M. Bishop un B. Driessen, pārstāvji,

atbildētāja,

ko atbalsta

Francijas Republika, ko pārstāv G. de Bergues un É. Ranaivoson, pārstāvji,

Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste, ko sākotnēji pārstāvēja S. Behzadi‑Spencer, vēlāk – A. Robinson un visbeidzot – A. Robinson un H. Walker, pārstāvji, kuriem palīdz S. Lee, barrister,

personas, kas iestājušās lietā T‑35/10,

un

Eiropas Komisija, ko lietā T‑35/10 pārstāv S. Boelaert un M. Konstantinidis un lietā T‑7/11 – S. Boelaert, M. Konstantinidis un F. Erlbacher, pārstāvji,

persona, kas iestājusies abās lietās,

par lūgumu, pirmkārt, daļēji atcelt Padomes 2009. gada 17. novembra Regulu (EK) Nr. 1100/2009, ar ko īsteno 7. panta 2. punktu Regulā (EK) Nr. 423/2007 par ierobežojošiem pasākumiem pret Irānu un atceļ Lēmumu 2008/475/EK (OV L 303, 31. lpp.), Padomes 2010. gada 25. oktobra Lēmumu 2010/644/KĀDP, ar kuru groza Lēmumu 2010/413/KĀDP, ar ko paredz ierobežojošus pasākumus pret Irānu un atceļ Kopējo nostāju 2007/140/KĀDP (OV L 281, 81. lpp.), Padomes 2010. gada 25. oktobra Regulu (ES) Nr. 961/2010, ar ko paredz ierobežojošus pasākumus pret Irānu un atceļ Regulu (EK) Nr. 423/2007 (OV L 281, 1. lpp.), Padomes 2011. gada 1. decembra Lēmumu 2011/783/KĀDP, ar kuru groza Lēmumu 2010/413/KĀDP (OV L 319, 71. lpp.), Padomes 2011. gada 1. decembra Īstenošanas regulu (ES) Nr. 1245/2011, ar kuru īsteno Regulu (ES) Nr. 961/2010 (OV L 319, 11. lpp.), un Padomes 2012. gada 23. marta Regulu (ES) Nr. 267/2012 par ierobežojošiem pasākumiem pret Irānu un Regulas (ES) Nr. 961/2010 atcelšanu (OV L 88, 1. lpp.) un, otrkārt, prasība atcelt jebkuru turpmāko regulu vai lēmumu, kas būs spēkā pēc mutvārdu procesa noslēguma, ar ko tiks papildināti vai grozīti apstrīdētie tiesību akti.

VISPĀRĒJĀ TIESA (ceturtā palāta)

šādā sastāvā: priekšsēdētāja I. Pelikānova [I. Pelikánová] (referente), tiesneši K. Jirimēe [K. Jürimäe] un M. van der Vaude [M. van der Woude],

sekretārs N. Rozners [N. Rosner], administrators,

ņemot vērā rakstveida procesu un 2013. gada 17. aprīļa tiesas sēdi,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

 Tiesvedības priekšvēsture

1        Prasītāja Bank Melli Iran ir Irānas komercbanka, kas pieder Irānas valstij.

2        Šī lieta ir saistīta ar ierobežojošiem pasākumiem, kas pieņemti, lai izdarītu spiedienu uz Irānas Islāma Republiku, lai tā pārtrauktu ar kodolieročiem saistītās darbības, kuras var radīt izplatīšanas un kodolieroču piegādes sistēmu attīstīšanas risku (turpmāk tekstā – “kodolieroču izplatīšana”).

3        Prasītājas vārds ar Padomes 2008. gada 23. jūnija Kopējo nostāju 2008/479/KĀDP, ar ko groza Kopējo nostāju 2007/140/KĀDP (OV L 163, 43. lpp.), tika iekļauts sarakstā, kas ir ietverts Padomes 2007. gada 27. februāra Kopējās nostājas 2007/140/KĀDP par ierobežojošiem pasākumiem pret Irānu (OV L 61, 49. lpp.) II pielikumā.

4        Tā rezultātā prasītājas vārds ar Padomes 2008. gada 23. jūnija Lēmumu 2008/475/EK, ar ko īsteno 7. panta 2. punktu Regulā (EK) Nr. 423/2007 par ierobežojošiem pasākumiem pret Irānu (OV L 163, 29. lpp.), tika iekļauts Padomes 2007. gada 19. aprīļa Regulas (EK) Nr. 423/2007 par ierobežojošiem pasākumiem pret Irānu (OV L 103, 1. lpp.) V pielikumā, tādēļ tika iesaldēti tās naudas līdzekļi.

5        Prasītāja cēla prasību Vispārējā tiesā būtībā, lai atceltu tās iekļaušanu Regulas Nr. 423/2007 V pielikumā.

6        Ar 2009. gada 8. un 21. jūlija vēstulēm prasītāja lūdz Eiropas Savienības Padomei pārskatīt lēmumu iekļaut tās vārdu Regulas Nr. 423/2007 V pielikumā, apgalvojot, ka tā nav iesaistīta kodolieroču izplatīšanā. 2009. gada 8. jūlija vēstulē tā turklāt lūdza piekļuvi Padomes rīcībā esošajiem lietas materiāliem.

7        Ar 2009. gada 27. jūlija vēstuli Padome atbildēja, ka prasītajai piemēro ierobežojušus pasākumus Lēmumā 2008/475 izklāstīto iemeslu dēļ. Padome noraidīja piekļuvi priekšlikumam pieņemt ierobežojušus pasākumus pret prasītāju (turpmāk tekstā – “sākotnējais priekšlikums”) ar pamatojumu, ka šim dokumentam ir konfidenciāls raksturs, tomēr tā nosūtīja prasītajai divus vispārīga rakstura dokumentus attiecībā uz ierobežojušu pasākumu pieņemšanas procesu.

8        Ar 2009. gada 11. septembra vēstuli prasītāja vēlreiz lūdza piekļuvi Padomes rīcībā esošajiem lietas materiāliem.

9        Ar 2009. gada 1. oktobra vēstuli Padome paziņoja prasītājai papildu pamatojumu, kādēļ attiecībā uz to ir pieņemti ierobežojoši pasākumi.

10      Tā kā prasītājas nosaukums bija iekļauts Regulas Nr. 423/2007 V pielikumā, tās prasība tika noraidīta ar Vispārējas tiesas 2009. gada 14. oktobra spriedumu lietā T‑390/08 Bank Melli Iran/Padome (Krājums, II‑3967. lpp.).

11      Ar 2009. gada 15. oktobra vēstuli prasītāja iesniedza savus apsvērumus par 2009. gada 1. oktobrī sniegto papildu pamatojumu. Tā, pirmkārt, apgalvoja, ka šis pamatojums nebija pietiekami precīzs un, otrkārt, tajā nebija pierādījumu par to, ka prasītāja ir iesaistīta kodolieroču izplatīšanā.

12      Prasītājas iekļaušana Regulas Nr. 423/2007 V pielikumā tika saglabāta ar Padomes 2009. gada 17. novembra Regulu (EK) Nr. 1100/2009, ar ko īsteno 7. panta 2. punktu Regulā (EK) Nr. 423/2007 par ierobežojošiem pasākumiem pret Irānu un atceļ Lēmumu 2008/475/EK (OV L 303, 31. lpp.). Pamatojums bija šāds:

“Sniedz vai mēģina sniegt finansiālu atbalstu uzņēmumiem, kas iesaistīti Irānas kodolprogrammā un raķešu programmā vai iegādājas šīm programmām paredzētas preces (AIO, SHIG, SBIG, AEOI, Novin Energy Company, Mesbah Energy Company, Kalaye Electric Company un DIO). Bank Melli veicina Irānas paaugstināta riska darbības. Tā ir daudzkārt veicinājusi paaugstināta riska materiālu iegādi Irānas kodolprogrammai un raķešu programmai. Tā ir sniegusi dažādus finanšu pakalpojumus tādu vienību vārdā, kuras ir saistītas ar Irānas kodolrūpniecību un raķešu rūpniecību, tostarp atvērusi akreditīvus un uzturējusi kontus. Vairums no iepriekš minētajām sabiedrībām ir minētas [Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padomes] Rezolūcijās Nr. (2006) 1737 un Nr. (2007) 1747. Bank Melli turpina darboties šajā lomā, iesaistoties darbībās, kas atbalsta un sekmē Irānas augsta riska darbības. Izmantojot savus sakarus bankās, tā turpina atbalstīt un sniegt finansiālus pakalpojumus ANO un ES melnajos sarakstos iekļautajām struktūrām saistībā ar minētajām darbībām. Tā arī rīkojas šādu struktūru, tostarp arī Bank Sepah, vārdā un vadībā, bieži vien darbojoties ar to meitasuzņēmumu un saistītu organizāciju starpniecību.”

13      Ar 2009. gada 18. novembra vēstuli Padome informēja prasītāju par tās vārda atstāšanu Regulas Nr. 423/2007 V pielikumā. Tā precizēja, ka prasītājas iesniegtie apsvērumi neattaisno atbrīvošanu no ierobežojošiem pasākumiem, ņemot vērā atbalstu, ko tā esot sniegusi kodolieroču izplatīšanai, sniedzot finanšu pakalpojumus vienībām, kuras tajā piedalās. Attiecībā uz lūgumiem piekļūt lietas materiāliem Padome, pirmkārt, atkārtoja, ka sākotnējais priekšlikums ir konfidenciāls. Otrkārt, Padome nosūtīja prasītājai priekšlikuma noteikt ierobežojošus pasākumus nekonfidenciālo versiju attiecībā uz 2009. gada 1. oktobrī norādīto papildpamatojumu (turpmāk tekstā – “papildpriekšlikums”).

14      Ar 2009. gada 14. decembra vēstuli prasītāja lūdza, pirmkārt, to uzklausīt un, otrkārt, sniegt pilnīgu piekļuvi Padomes rīcībā esošajiem lietas materiāliem. Ar 2010. gada 20. janvāra vēstuli Padome atbildēja, pirmkārt, ka prasītāja ir izmantojusi tiesības tikt uzklausītai, iesniedzot savus apsvērumus. Otrkārt, tā atkārtoja, ka sākotnējais priekšlikums ir konfidenciāls.

15      Kopš Lēmuma 2010/413/KĀDP, ar ko paredz ierobežojošus pasākumus pret Irānu un atceļ Kopējo nostāju 2007/140 (OV L 195, 39. lpp., labojums OV L 197, 19. lpp.), pieņemšanas prasītājas vārds tika iekļauts minētā lēmuma II pielikuma sarakstā. Pamatojums attiecībā uz prasītāju ir tas pats, kas minēts Regulā Nr. 1100/2009.

16      Prasītājas iekļaušanu Regulas Nr. 423/2007 V pielikumā neskāra Padomes 2010. gada 26. jūlija Īstenošanas regulas (ES) Nr. 668/2010, ar ko īsteno 7. panta 2. punktu Regulā Nr. 423/2007 (OV L 195, 25. lpp.), stāšanās spēkā.

17      Ar 2010. gada 15. septembra vēstuli prasītāja sniedza Padomei savus apsvērumus par tai piemērojamo ierobežojošo pasākumu saglabāšanu. Tā ar šo vēstuli atkārtoja lūgumus saistībā ar uzklausīšanu un piekļuvi Padomes rīcībā esošajiem lietas materiāliem.

18      Prasītājas iekļaušana Lēmuma 2010/413 II pielikuma sarakstā tika atstāta spēkā ar Padomes 2010. gada 25. oktobra Lēmumu 2010/644/KĀDP, ar kuru groza Lēmumu 2010/413/KĀDP (OV L 281, 81. lpp.).

19      Tā kā Regula Nr. 423/2007 ar Padomes 2010. gada 25. oktobra Regulu (ES) Nr. 961/2010, ar ko paredz ierobežojošus pasākumus pret Irānu (OV L 281, 1. lpp.), tika atcelta, prasītājas vārds tika iekļauts pēdējās minētās regulas VIII pielikumā.

20      Lēmumā 2010/644 un Regulā Nr. 961/2010 attiecībā uz prasītāju norādītais pamatojums ir tāds pats kā Regulā Nr. 1100/2009 minētais.

21      Ar 2010. gada 28. oktobra vēstuli Padome informēja prasītāju par tās vārda atstāšanu Lēmuma 2010/413 II pielikuma sarakstā un tās iekļaušanu Regulas Nr. 961/2010 VIII pielikumā. Tā šajā ziņā precizēja, ka nav jaunu pierādījumu, kas pamatotu atbrīvošanu no ierobežojošiem pasākumiem, kuri attiecas uz prasītāju, jo šo pēdējo pasākumu pamats bija tā pati informācija, kura bija iepriekš nosūtīto dokumentu pamatā.

22      Ar 2011. gada 28. jūlija vēstuli prasītāja lūdza Padomi pārskatīt lēmumu par tās atstāšanu Lēmuma 2010/413 II pielikumā ietvertajā sarakstā un Regulas Nr. 961/2010 VIII pielikumā ietvertajā sarakstā. Tā atkārtoja, ka tā nav iesaistīta kodolieroču izplatīšanā.

23      Ar 2011. gada 16. novembra spriedumu lietā C‑548/09 P Bank Melli Iran/Padome (Krājums, I‑11381. lpp.) Tiesa noraidīja prasītājas iesniegto apelācijas sūdzību par iepriekš 10. punktā minēto Vispārējās tiesas 2009. gada 14. oktobra spriedumu lietā Bank Melli Iran/Padome.

24      Prasītājas iekļaušanu Lēmuma 2010/413 II pielikumā un Regulas Nr. 961/2010 VIII pielikumā neskāra Padomes 2011. gada 1. decembra Lēmuma 2011/783/KĀDP, ar kuru groza Lēmumu 2010/413/KĀDP (OV L 319, 71. lpp.), un Padomes 2011. gada 1. decembra Īstenošanas regulas (ES) Nr. 1245/2011, ar kuru īsteno Regulu (ES) Nr. 961/2010 (OV L 319, 11. lpp.), stāšanās spēkā.

25      Ar 2011. gada 5. decembra vēstuli Padome informēja prasītāju par tās nosaukuma atstāšanu Lēmuma 2010/413 II pielikumā un Regulas Nr. 961/2010 VIII pielikumā. Tā konstatēja, ka prasītājas iesniegtie apsvērumi 2011. gada 28. jūlijā nepamato atbrīvošanu no ierobežojošiem pasākumiem.

26      Ar 2012. gada 16. janvāra vēstuli prasītāja lūdza piekļuvi pierādījumiem attiecībā uz tai piemērojamo ierobežojošo pasākumu pieņemšanu un to paturēšanu spēkā. Padome atbildēja ar 2012. gada 21. februāra vēstuli, kurai bija pievienoti trīs dokumenti par ierobežojošo pasākumu pārskatīšanu.

27      Tā kā Regula Nr. 961/2010 tika atcelta ar 2012. gada 23. marta Regulu (ES) Nr. 267/2012, ar ko paredz ierobežojošus pasākumus pret Irānu (OV L 88, 1. lpp.), prasītājas nosaukumu Padome iekļāva šīs pēdējās minētais regulas IX pielikumā. Pamatojums attiecībā uz prasītāju ir tāds pats kā tas, kas ir iekļauts Regulā Nr. 1100/2009.

 Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi

28      Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2010. gada 29. janvārī, prasītāja cēla prasību lietā T‑35/10 daļēji atcelt Regulu Nr. 1100/2009.

29      Ar Vispārējās tiesas otrās palātas priekšsēdētāja 2010. gada 4. maija rīkojumu tika atlikta tiesvedība lietā T‑35/10 līdz Tiesas sprieduma lietā C‑548/09 P Bank Melli Iran/Padome pasludināšanai.

30      Ar dokumentiem, kuri Vispārējās tiesas kancelejā tika iesniegti attiecīgi 2010. gada 17. un 28. maijā un 7. jūnijā, Eiropas Komisija, Francijas Republika un Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste lūdza atļauju iestāties lietā T‑35/10 Padomes prasījumu atbalstam.

31      Tā kā Vispārējās tiesas palātu sastāvs tika mainīts, tiesnesis referents tagad darbojas ceturtajā palātā, kurai attiecīgi tika nodota lieta T‑35/10.

32      Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2011. gada 7. janvārī, prasītāja cēla prasību lietā T‑7/11 tostarp, lai daļēji atceltu Lēmumu 2010/664 un Regulu Nr. 961/2010.

33      Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2011. gada 4. aprīlī, Komisija lūdza atļauju iestāties lietā T‑7/11 Padomes prasījumu atbalstam. Ar 2011. gada 9. jūnija rīkojumu Vispārējās tiesas ceturtās palātas priekšsēdētājs atļāva šo iestāšanos.

34      2011. gada 24. novembrī Vispārējā tiesa (ceturtā palāta), veicot procesa organizatoriskos pasākumus saskaņā ar Vispārējās tiesas Reglamenta 64. pantu, lūdza lietas dalībniecēm iesniegt savus apsvērumus par to, kādi secinājumi lietā T‑35/10 ir jāizdara saistībā ar iepriekš 23. punktā minēto 2011. gada 16. novembra spriedumu lietā Bank Melli Iran/Padome. Lietas dalībnieki izpildīja šo lūgumu.

35      Ar 2012. gada 8. februāra rīkojumu Vispārējās tiesas ceturtās palātas priekšsēdētājs atļāva Komisijai, Francijas Republikai un Apvienotajai Karalistei iestāties lietā T‑35/10 Padomes prasījumu atbalstam.

36      Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2012. gada 15. februārī, prasītāja pielāgoja savus prasījumus lietā T‑7/11 saistībā ar Lēmuma 2011/783, Īstenošanas regulas Nr. 1245/2011, Padomes 2012. gada 23. janvāra Lēmuma 2012/35/KĀDP, ar kuru groza Lēmumu 2010/413/KĀDP (OV L 19, 22. lpp.), Padomes 2012. gada 23. janvāra Īstenošanas regulas (ES) Nr. 54/2012, ar kuru īsteno Regulu (ES) Nr. 961/2010 (OV L 19, 1. lpp.), un Padomes 2012. gada 23. janvāra Regulas (ES) Nr. 56/2012, ar kuru groza Regulu (ES) Nr. 961/2010 (OV L 19, 10. lpp.), spēkā stāšanos.

37      Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2012. gada 30. jūlijā, prasītāja, pirmkārt, pēc Regulas Nr. 267/2012 pieņemšanas pielāgoja savus prasījumus lietā T‑7/11. Otrkārt, tā prasīja atcelt jebkuru turpmāko regulu vai lēmumu, kas būtu spēkā pēc mutvārdu procesa pabeigšanas un ar ko tiktu grozīts kāds no apstrīdētajiem aktiem.

38      Ar Vispārējās tiesas ceturtās palātas priekšsēdētāja 2013. gada 5. marta rīkojumu atbilstoši Reglamenta 50. pantam lietas T‑35/10, T‑7/11 un T‑8/11 tika apvienotas mutvārdu procesam.

39      Pēc tiesneša referenta ziņojuma Vispārējā tiesa (ceturtā palāta) nolēma sākt mutvārdu procesu un Reglamenta 64. pantā paredzēto procesa organizatorisko pasākumu ietvaros rakstveidā uzdot lietas dalībniekiem jautājumus. Lietas dalībnieki uz Vispārējās jautājumiem atbildēja noteiktajā termiņā.

40      2013. gada 17. aprīļa tiesas sēdē tika uzklausīti lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumi un atbildes uz Vispārējās tiesas rakstveida un mutvārdu jautājumiem.

41      Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        atcelt Regulas Nr. 1100/2009 pielikuma B daļas 4. punktu, Lēmuma 2010/644 pielikuma B daļas 5. punktu, Regulas Nr. 961/2010 VIII pielikuma B daļas 5. punktu, Lēmumu 2011/783, Īstenošanas Regulu Nr. 1245/2011, Lēmumu 2012/35, Īstenošanas Regulu Nr. 54/2012, Regulu Nr. 56/2012 un Regulas Nr. 267/2012 IX pielikuma I.B daļas 5. punktu, ciktāl šie akti attiecas uz prasītāju;

–        atcelt Padomes lēmumus, kas ir paziņoti ar tās 2009. gada 18. novembra, 2010. gada 28. oktobra un 2011. gada 5. decembra vēstulēm;

–        atzīt, ka Lēmuma Nr. 2010/413 20. panta 1. punkta a) apakšpunkts un Regulas Nr. 961/2010 16. panta 2. punkts tai nav piemērojami;

–        atcelt jebkuru turpmāko regulu vai lēmumu, kas būtu spēkā pēc mutvārdu procesa pabeigšanas un ar ko tiktu grozīts kāds no apstrīdētajiem aktiem;

–        piespriest Padomei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

42      Tiesas sēdē prasītāja, pirmkārt, atteicās no savas prasības, ciktāl tā attiecās uz Lēmuma 2012/35, Īstenošanas Regulas Nr. 54/2012 un Regulas Nr. 56/2012 atcelšanu. Otrkārt, tā paskaidroja, ka patiesībā tās otrais prasības pamats sakrīt ar pirmo prasības pamatu un ka līdz ar to tā atsakās no savas prasības, ciktāl tā attiecas uz 2009. gada 18. novembra, 2010. gada 28. oktobra un 2011. gada 5. decembra vēstuļu atcelšanu.

43      Padomes, ko atbalsta Komisija, prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        prasības noraidīt;

–        piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

44      Apvienotā Karaliste lūdz Vispārējo tiesu noraidīt prasību lietā T‑35/10.

45      Francijas Republika lūdz Vispārējo tiesu noraidīt prasību lietā T‑35/10 un piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

 Juridiskais pamatojums

46      Iesākumā ņemot vērā, ka lietas T‑35/10 un T‑7/11 ir saistītas, Vispārējā tiesa nolemj tās apvienot sprieduma taisīšanai saskaņā ar Reglamenta 50. pantu.

47      Turklāt ir jānorāda, ka trešais prasības pamats, lai atzītu, ka prasītājai nevar piemērot Lēmuma 2010/413 20. panta 1 punkta b) apakšpunktu un Regulas Nr. 961/2010 16. panta 2. punktu, patiesībā sakrīt ar argumentiem, ar kuriem tiek apstrīdēts Lēmuma 2010/413 un Regulas Nr. 961/2010 tiesiskums un kuri tika izvirzīti prasītājas pirmā prasības pamata atbalstam. Līdz ar to Vispārējai tiesai nav atsevišķi jāapskata trešais prasības pamats.

48      Savā pirmā prasības pamata atbalstam prasītāja savos procesuālajos rakstos ir izvirzījusi šādus pamatus:

–        pirmais pamats lietā T‑35/10 un trešais pamats lietā T‑7/11 ir par pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi, tiesību uz aizstāvību, prasītājas tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību, labas pārvaldības un tiesiskās paļāvības aizsardzības principu pārkāpumu, kā arī Padomes pienākuma pārskatīt ierobežojošos pasākumus, kuri ir pieņemti atbilstoši iesniegtajiem apsvērumiem, neizpildi;

–        otrais pamats lietā T‑35/10 un ceturtais pamats lietā T‑7/11 ir par kļūdu vērtējumā, jo Padome ir uzskatījusi, ka prasītāja bija iesaistīta kodolieroču izplatīšanā;

–        trešais pamats lietā T‑35/10 ir par būtisku procedūras noteikumu un kļūdu tiesību piemērošanā attiecībā uz Regulas Nr. 1100/2009 juridisko pamatu un otrais pamats lietā T‑7/11 ir par kļūdu tiesību piemērošanā attiecībā uz Lēmuma 2010/644 un Regulas Nr. 961/2010 juridisko pamatu;

–        ceturtais pamats lietā T‑35/10 un piektais pamats lietā T‑7/11 ir par samērīguma principa pārkāpuma un prasītājas tiesību uz īpašumu pārkāpumu tādēļ, ka Padome nav ņēmusi vērā ANO Drošības padomes rezolūcijas;

–        pirmais pamats lietā T‑7/11 ir par LESD 215. panta un LES 40. panta, kā arī vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu;

–        sestais pamats lietā T‑7/11 ir par Regulas Nr. 267/2012 23. panta 4. punkta prettiesiskumu.

49      Tiesas sēdē prasītāja turklāt apgalvoja, ka Regula Nr. 267/2012 tai netika individuāli paziņota.

50      Padome, Francijas Republika, Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste apstrīd prasītājas izvirzīto pamatu pamatotību.

51      Padome un Komisija apgalvo, ka prasītāja ir piederīga Irānas valstij un tādēļ nevar atsaukties uz aizsardzību un garantijām, kuras saistītas ar pamattiesībām. Padome turklāt uzskata, ka prasītājas ceturtais prasības pamats ir nepieņemams.

52      Pirms lietas dalībnieku iesniegto dažādo pamatu un argumentu aplūkošanas ir jāpārbauda prasītājas veikto prasījumu pielāgojumu pieņemamība.

 Par pieņemamību

 Par prasītājas veiktajiem prasījumu pielāgojumiem

53      Saskaņā ar judikatūru, ja lēmums vai regula, kura tieši un individuāli skar attiecīgo personu, tiesvedības laikā tiek aizstāti ar aktu, kuram ir tāds pats priekšmets, šis akts jāuzskata par jaunu apstākli, kas prasītājam ļauj pielāgot savus prasījumus un izvirzītos pamatus. Ja prasītājam tiktu noteikts pienākums vēlreiz celt prasību, tiktu pārkāpts pareizas tiesvedības princips un netiktu ievērotas procesuālās ekonomijas prasības. Turklāt būtu netaisnīgi, ja attiecīgā iestāde, lai vērstos pret kritiku, kas ietverta attiecīgajā prasības pieteikumā, kurš Savienības tiesā iesniegts par kādu aktu, varētu pielāgot apstrīdēto aktu vai to aizstāt ar citu aktu un tiesvedībā balstīties uz šiem grozījumiem vai šo aizstāšanu, lai atņemtu otram lietas dalībniekam iespēju attiecināt savus sākotnējos prasījumus un izvirzītos pamatus uz vēlāku lēmumu vai iesniegt papildu prasījumus un izvirzīt pret to papildu pamatus (pēc analoģijas skat. Vispārējās tiesas 2008. gada 23. oktobra spriedumu lietā T‑256/07 People’s Mojahedin Organization of Iran/Padome, Krājums, II‑3019. lpp., 46. punkts un tajā minētā judikatūra).

54      Tāds pats secinājums ir piemērojams tādiem tiesību aktiem kā Lēmums 2011/783 un Īstenošanas Regula Nr. 1245/2011, ar kuriem, neatceļot iepriekšējo tiesību aktu, vienības vārds tiek paturēts to vienību sarakstos, kam piemēro ierobežojošus pasākumus pēc pārskatīšanas procedūras, kura ir tieši paredzēta piemērojamajā tiesiskajā regulējumā.

55      Tomēr, lai lūgums pielāgot prasījumus būtu pieņemams, tas ir jāiesniedz LESD 263. panta sestajā daļā noteiktajā prasības iesniegšanas termiņā. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru tiesību normas, kas reglamentē prasību iesniegšanas termiņus, ir saistītas ar sabiedrisko kārtību un Savienības Tiesa tās piemēro, lai nodrošinātu tiesisko drošību un indivīdu vienlīdzību likuma priekšā (skat. Tiesas 2007. gada 18. janvāra spriedumu lietā C‑229/05 P PKK un KNK/Padome, Krājums, I‑439. lpp., 101. punkts). Tādējādi Tiesai ir jāpārbauda, attiecīgā gadījumā pēc savas iniciatīvas, vai šis termiņš ir ticis ievērots (skat. Vispārējās tiesas 2012. gada 11. janvāra rīkojumu lietā T‑301/11 Ben Ali/Padome, Krājumā nav publicēts, 16. punkts).

56      Šajā ziņā ir jāatgādina, ka atbilstoši judikatūrai efektīvas tiesību aizsardzības tiesā princips paredz, ka Savienības iestādei, kura pieņem attiecībā uz kādu personu vai struktūru ierobežojošus pasākumus paredzošu tiesību aktu, ciktāl iespējams, vai nu šī akta pieņemšanas brīdī, vai vismaz cik ātri vien iespējams pēc tā pieņemšanas ir attiecīgajai personai vai struktūrai jāpaziņo tā pamatojums, lai šīs personas vai struktūras varētu izmantot savas apstrīdēšanas tiesības (šajā ziņā skat. iepriekš 23. punktā minēto 2011. gada 16. novembra spriedumu lietā Bank Melli Iran/Padome, 47. punkts un tajā minētā judikatūra).

57      No tā izriet, ka prasības atcelt tiesību aktu, ar kuru ir noteikti ierobežojoši pasākumi pret personu vai vienību, celšanas termiņš sākas vienīgi no šī akta paziņošanas brīža ieinteresētajai personai. Tāpat termiņš, lai iesniegtu lūgumu paplašināt prasījumus un prasības pamatus attiecībā uz aktu, ar kuru šos pasākumus patur spēkā, sākas vienīgi tajā datumā, kad šis jaunais akts ir paziņots attiecīgajai personai vai vienībai.

58      Šajā lietā, pirmkārt, Lēmums 2001/783 un Īstenošanas Regula Nr. 1245/2011 tika individuāli paziņoti prasītājai ar 2011. gada 5. decembra vēstuli. Līdz ar to 2012. gada 15. februāra lūgums pielāgot prasījumus attiecībā uz šiem pēdējiem aktiem ir iesniegts LESD 263. panta sestajā daļā noteiktajā divu mēnešu termiņā, tam pieskaitot desmit dienu termiņu sakarā ar attālumu, kas ir paredzēts Reglamenta 102. panta 2. punktā.

59      Otrkārt, Regula Nr. 267/2012 prasītājai netika paziņota individuāli, kaut arī Padomei ir zināma tās adrese. Šādos apstākļos termiņš prasītājas prasījumu pielāgošanai attiecībā uz Regulu Nr. 267/2012 nav sācies, līdz ar to prasītājas 2012. gada 30. jūlija lūgumu nevar uzskatīt par novēlotu.

60      Ņemot vērā iepriekš minēto, ir jāsecina, ka prasītājas prasība atcelt Lēmumu 2011/783, Īstenošanas Regulu Nr. 1245/2011 un Regulu Nr. 267/2012 ir pieņemama.

 Par prasījumiem atcelt jebkuru turpmāko regulu vai lēmumu, kas būtu spēkā pēc mutvārdu procesa pabeigšanas un ar ko tiktu grozīts kāds no apstrīdētajiem aktiem

61      Padome apstrīd prasītājas ceturtā prasības pamata atcelt jebkuru turpmāko regulu vai lēmumu, kas būtu spēkā pēc mutvārdu procesa pabeigšanas un ar ko tiktu grozīts kāds no apstrīdētajiem aktiem pieņemamību.

62      Šajā ziņā saskaņā ar judikatūru Vispārējā tiesā var vērsties tikai ar prasību atcelt pastāvošu un nelabvēlīgu aktu. Tādējādi, tā kā prasītājai var tikt atļauts pielāgot savus prasījumus tā, lai tie attiektos uz to aktu atcelšanu, kas procesa laikā ir aizstājuši sākotnēji apstrīdētos aktus, šis risinājums nedrīkst atļaut vēl nepieņemtu hipotētisku aktu likumības spekulatīvu kontroli (skat. Vispārējās tiesas 2006. gada 12. decembra spriedumu lietā T‑228/96 Organisation des Modjahedines du peuple d’Iran/Padome, Krājums, II‑4665. lpp., 32. punkts un tajā minētā judikatūra).

63      Šādos apstākļos prasītājas ceturtais pamats ir jānoraida kā nepieņemams.

 Par lietas būtību

 Par prasītājas iespēju atsaukties uz aizsardzību un garantijām, kas izriet no pamattiesībām

64      Padome un Komisija apgalvo, ka atbilstoši Savienības tiesībām juridiskas personas, kas ir trešo valstu veidojumi, nevar atsaukties uz aizsardzību un garantijām, kas izriet no pamattiesībām. Ciktāl, toprāt, prasītāja ir Irānas valsts veidojums, tai esot piemērojams šis noteikums.

65      Šajā ziņā ir jānorāda, ka ne Eiropas Savienības Pamattiesību hartā (OV 2010, C 83, 389. lpp.), ne arī Savienības primārajās tiesībās nav paredzētas normas, ar kurām juridiskās personas, kas ir valstu veidojumi, nevarētu izmantot pamattiesībās garantēto aizsardzību. Tieši pretēji, iepriekš minētās hartas normās, kas ir piemērojamas saistībā ar prasītājas izvirzītajiem prasības pamatiem, tostarp tās 17., 41. un 47. pantā, tiesību aizsardzību nodrošina “ikvienai personai” un šajā formulējumā ietilpst arī tādas juridiskās personas kā prasītāja.

66      Padome un Komisija tomēr šajā sakarā atsaucas uz Romā 1950. gada 4. novembrī parakstītās Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk tekstā – “ECPAK”) 34. pantu, ar kuru ir izslēgta prasību, kuras Eiropas Cilvēktiesību tiesā iesniedz valdības iestādes, pieņemamība.

67      Pirmkārt, ECPAK 34. pants ir procesuālo tiesību norma, kas nav piemērojama Savienības tiesas procesos. Otrkārt, saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru šīs tiesību normas mērķis ir izvairīties no tā, ka viena un tā pati valsts, kas ir ECPAK dalībvalsts, būtu reizē prasītāja un atbildētāja Cilvēktiesību tiesā (šajā ziņā skat. ECT 2007. gada 13. decembra spriedumu lietā Compagnie de navigation de la République islamique d’Iran pret Turciju, Recueil des arrêts et décisions, 2007‑V, 81. punkts). Šajā lietā šī argumentācija nav piemērojama.

68      Padome un Komisija turklāt apgalvo, ka norma, uz ko tās atsaucas, ir attaisnojama ar faktu, ka valsts savā teritorijā ir pamattiesību garantētāja, taču tai pašai nav šādu tiesību.

69      Pat ja pieņemtu, ka šādu attaisnojumu var piemērot attiecībā uz iekšēju situāciju, tomēr apstāklim, ka valsts garantē pamattiesības savā teritorijā, nav nozīmes attiecībā uz tiesību apjomu, ko trešo valstu teritorijā var piešķirt juridiskām personām, kas ir šīs pašas valsts veidojumi.

70      Ņemot vērā iepriekš minēto, ir jāuzskata, ka Savienības tiesībās nav tādas tiesību normas, kas juridiskām personām, kuras ir trešo valstu veidojumi, neļauj atsaukties uz aizsardzību un garantijām, kas izriet no pamattiesībām. Minētās personas tātad var atsaukties uz šīm tiesībām Savienības Tiesā, ja vien tās ir saderīgas ar šo personu juridiskās personas statusu.

71      Turklāt jebkurā gadījumā Padome un Komisija nav sniegušas pierādījumus tam, ka prasītāja tik tiešām bija Irānas valsts veidojums, proti, ka šī vienība piedalījās valsts varas īstenošanā vai sniedza publiskos pakalpojumus iestāžu kontrolē (šajā ziņā skat. iepriekš 67. punktā minēto Cilvēktiesību tiesas spriedumu lietā Compagnie de navigation de la République islamique d’Iran pret Turciju, 79. punkts).

72      Šajā ziņā Padome iesākumā apgalvo, ka prasītāja sniedz publiskos pakalpojumus Irānas iestāžu uzraudzībā, jo tā sniedz finanšu pakalpojumus, kas ir nepieciešami Irānas ekonomikas funkcionēšanai. Tā neapstrīd prasītājas apgalvojumus, ka minētie pakalpojumi ir komercdarbība, kas tiek īstenota konkurencei atvērtā nozarē un kam piemēro vispārējo tiesisko regulējumu. Šādos apstākļos fakts, ka šīs darbības ir nepieciešamas valsts ekonomikas funkcionēšanai, pats par sevi tām nepiešķir sabiedriskā pakalpojuma statusu.

73      Turpinot Komisija apgalvo, ka apstāklis, ka prasītāja ir iesaistīta kodolieroču izplatīšanā, pierāda, ka tā piedalās valsts varas īstenošanā. Tomēr, šādi rīkojoties, Komisija par faktisku premisu pieņem apstākli, kura patiesumu apstrīd prasītāja un kurš ir debašu centrā Vispārējā tiesā. Turklāt apgalvotā prasītājas dalība kodolieroču izplatīšanā, kā tas ir minēts apstrīdētajos tiesību aktos, ir nevis valsts varas īstenošana, bet gan komercdarījumi, kas ir veikti ar vienībām, kuras piedalās kodolieroču izplatīšanā. Tātad šis apgalvojums nav pamats prasītājas kvalificēšanai par Irānas valsts veidojumu.

74      Visbeidzot, Komisija uzskata, ka prasītāja ir Irānas valsts veidojums tādēļ, ka pēdējā minētā piedalās tās kapitālā. Šis apstāklis pats par sevi nenozīmē, ka prasītāja piedalās valsts varas īstenošanā vai sniedz sabiedrisko pakalpojumu.

75      Ņemot vērā visu iepriekš minēto, ir jāsecina, ka prasītāja var atsaukties uz aizsardzību un garantijām, kas izriet no pamattiesībām.

 Par pirmo pamatu lietā T‑35/10 un trešo pamatu lietā T‑7/11 par pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi, tiesību uz aizstāvību, prasītājas tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību, labas pārvaldības un tiesiskās paļāvības aizsardzības principu pārkāpumu, kā arī Padomes pienākuma pārskatīt ierobežojošos pasākumus, kuri ir pieņemti atbilstoši iesniegtajiem apsvērumiem, neizpildi

76      Prasītāja apgalvo, ka saistībā ar apstrīdētajiem tiesību aktiem Padome nav izpildījusi savu pienākumu norādīt pamatojumu, pārkāpusi tās tiesības uz aizstāvību un pienākumu pārskatīt ierobežojošos pasākumus, kuri ir pieņemti atbilstoši iesniegtajiem apsvērumiem. Turklāt šie pārkāpumi ietverot arī tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību, kā arī labas pārvaldības un tiesiskās paļāvības aizsardzības principu pārkāpumu.

77      Padome, Francijas Republika, Apvienotā Karaliste un Komisija apstrīd prasītājas izvirzīto pamatu pamatotību.

78      Jāatgādina, pirmkārt, ka LESD 296. panta otrajā daļā – un, konkrētāk, šajā lietā – Lēmuma 2010/413 24. panta 3. punktā, Regulas Nr. 423/2007 15. panta 3. punktā, Regulas Nr. 961/2010 36. panta 3. punktā un Regulas Nr. 267/2012 46. panta 3. punktā paredzētā pienākuma norādīt nelabvēlīga akta pamatojumu mērķis ir, pirmkārt, nodrošināt ieinteresētajai personai pietiekamu informāciju, lai noteiktu, vai lēmums ir pamatots vai arī tajā, iespējams, ir pieļautas kļūdas, kas ļauj apstrīdēt lēmuma spēkā esamību Savienības tiesā, un, otrkārt, ļaut šai tiesai veikt šā akta likumības kontroli. Šādi noteiktais pienākums norādīt pamatojumu ir būtisks Savienības tiesību princips, no kura var atkāpties tikai imperatīvu apsvērumu dēļ. Tādējādi pamatojums principā attiecīgajai personai ir jāpaziņo vienlaikus ar tai nelabvēlīgo lēmumu un pamatojuma neesamību nevar novērst tā, ka attiecīgā persona par lēmuma pamatojumu uzzina tiesvedības laikā Savienības tiesā (šajā ziņā skat. iepriekš 10. punktā minēto 2009. gada 14. oktobra spriedumu lietā Bank Melli Iran/Padome, 80. punkts un tajā minētā judikatūra).

79      Tādējādi, ja vien noteiktu apstākļu paziņošanai pretrunā nav imperatīvi apsvērumi, kas saistīti ar Savienības un tās dalībvalstu drošību vai to starptautisko attiecību uzturēšanu, Padomei ir pienākums attiecīgajai struktūrai, uz kuru attiecas ierobežojošie pasākumi, darīt zināmus īpašos un konkrētos to pieņemšanas iemeslus. Tai arī jāmin faktiskie un tiesiskie apstākļi, no kuriem atkarīgs pasākuma juridiskais pamatojums, un apsvērumi, kuru dēļ tā šo pasākumu noteikusi (šajā ziņā skat. iepriekš 10. punktā minēto 2009. gada 14. oktobra spriedumu lietā Bank Melli Iran/Padome, 81. punkts un tajā minētā judikatūra).

80      Turklāt pamatojumam jābūt atbilstošam attiecīgā akta būtībai un kontekstam, kādā tas ticis pieņemts. Pamatojuma prasība ir izvērtējama, ievērojot attiecīgās lietas apstākļus, it īpaši attiecīgā akta saturu, izvirzīto pamatu būtību un akta adresātu vai citu personu, kuras tas skar tieši un individuāli, interesi saņemt paskaidrojumus. Netiek prasīts, lai pamatojumā tiktu uzskaitīti visi atbilstošie faktiskie un tiesiskie apstākļi, jo jautājums par to, vai akta pamatojums ir pietiekams, ir jānovērtē, ņemot vērā ne tikai tā tekstu, bet arī tā kontekstu, kā arī visu juridisko noteikumu kopumu, kas regulē attiecīgo jomu. Nelabvēlīgs akts it īpaši ir pietiekami pamatots, ja tas ir pieņemts ieinteresētajai personai zināmos apstākļos un ļauj tai izprast pret to veiktā pasākuma apjomu (skat. iepriekš 10. punktā minēto 2009. gada 14. oktobra spriedumu lietā Bank Melli Iran/Padome, 82. punkts un tajā minētā judikatūra).

81      Otrkārt, saskaņā ar pastāvīgo judikatūru tiesību uz aizstāvību, tostarp tiesību tikt uzklausītam, ievērošana visos procesos, kuri uzsākti pret struktūru un kuru dēļ var tikt pieņemts tai nelabvēlīgs akts, ir Savienības tiesību pamatprincips un tas ir jānodrošina, pat ja nav attiecīgās procedūras tiesiskā regulējuma (iepriekš 10. punktā minētais 2009. gada 14. oktobra spriedums lietā Bank Melli Iran/Padome, 91. punkts).

82      Tiesību uz aizstāvību ievērošanas princips prasa, pirmkārt, lai pārkāpuma pierādījumi, ar kuriem pamatots attiecīgajai vienībai nelabvēlīgais lēmums, tai tiktu paziņoti. Otrkārt, tai ir jābūt iespējai lietderīgi paust savu viedokli par šiem pierādījumiem (pēc analoģijas skat. iepriekš 62. punktā minēto spriedumu lietā Organisation des Modjahedines du peuple d’Iran/Padome, 93. punkts).

83      Tātad attiecībā uz sākotnējo aktu, ar kuru tiek iesaldēti kādas vienības naudas līdzekļi, ja vien tas nav pretrunā imperatīviem apsvērumiem saistībā ar Savienības vai tās dalībvalstu drošību vai to starptautisko attiecību veidošanu, pārkāpuma pierādījumi ir jāpaziņo vai nu vienlaikus ar attiecīgā akta pieņemšanu, vai iespējami drīz pēc tā pieņemšanas. Pēc attiecīgās vienības pieprasījuma tai ir arī tiesības pēc akta pieņemšanas paust savu viedokli par šiem pierādījumiem. Ar tādām pašām atkāpēm pirms visiem turpmākiem lēmumiem par naudas līdzekļu iesaldēšanu attiecīgajai vienībai principā ir jāpaziņo par jauniem pārkāpuma pierādījumiem un jādod jauna iespēja paust savu nostāju (pēc analoģijas skat. iepriekš 62. punktā minēto spriedumu lietā Organisation des Modjahedines du peuple d’Iran/Padome, 137. punkts).

84      Turklāt ir jānorāda, ka, ja ir paziņota pietiekami precīza informācija, kas ļauj ieinteresētajai vienībai lietderīgi darīt zināmu savu viedokli par pierādījumiem pārkāpumam, ko pret to izvirza Padome, tiesību uz aizstāvību ievērošanas princips neparedz Padomei pienākumu pašai pēc savas iniciatīvas dot piekļuvi lietas materiālos iekļautajiem dokumentiem. Visiem ar attiecīgo pasākumu saistītajiem administratīvajiem dokumentiem, kas nav konfidenciāli, Padomei ir pienākums dot piekļuvi tikai pēc ieinteresētās personas pieprasījuma (skat. iepriekš 10. punktā minēto spriedumu lietā Bank Melli Iran/Padome, 97. punkts un tajā minētā judikatūra).

85      Treškārt, efektīvas tiesību aizsardzības tiesā princips ir vispārējs Savienības tiesību princips, kas izriet no visu dalībvalstu kopējām konstitucionālajām tradīcijām un kas ir noteikts ECPAK 6. un 13. pantā; šis princips turklāt ir atkārtoti apstiprināts Savienības Pamattiesību hartas 47. pantā. Pārbaudes tiesā efektivitāte nozīmē, ka attiecīgajai Savienības iestādei ierobežojošā pasākuma pamatojums attiecīgajai vienībai ir jāpaziņo, cik ātri vien iespējams – vai nu brīdī, kad šāds pasākums ir noteikts, vai vismaz pēc iespējas drīzāk pēc šīs noteikšanas, lai attiecīgā vienība paredzētajā termiņā varētu izmantot savas pārsūdzības tiesības. Šī pienākuma paziņot pamatojumu ievērošana ir nepieciešama, gan lai ļautu ierobežojošo pasākumu adresātiem pēc iespējas labāk aizstāvēt savas tiesības un, zinot visus apstākļus, nolemt, vai ir lietderīgi vērsties Savienības tiesā, gan lai ļautu šai tiesai pilnībā pārbaudīt attiecīgā akta tiesiskumu, kas ir tās uzdevums (šajā ziņā un pēc analoģijas skat. Tiesas 2008. gada 3. septembra spriedumu apvienotajās lietās C‑402/05 P un C‑415/05 P Kadi un Al Barakaat International Foundation/Padome un Komisija, Krājums, I‑6351. lpp., 335.–337. punkts un tajos minētā judikatūra).

–       Par pienākumu norādīt pamatojumu

86      Prasītāja apgalvo, ka apstrīdētie akti nav pietiekami pamatoti. Pamatojums, kas ir ietverts Regulā Nr. 1100/2009, papildu pamatojums, kas tai tika paziņots 2009. gada 1. oktobrī, kā arī pamatojums, kas ir iekļauts vēlākajos apstrīdētajos aktos, esot plašs un neprecīzs, tādēļ prasītajai neesot iespējas to pārbaudīt un atbildēt uz to.

87      Padome, Francijas Republika, Apvienotā Karaliste un Komisija apstrīd prasītājas izvirzīto pamatu pamatotību.

88      Ir jāatgādina, ka attiecīgie ierobežojošie pasākumi attiecas uz prasītāju kopš 2008. gada 23. jūnija. Starp šo datumu un datumu, kurā tika pieņemts pirmais no apstrīdētajiem aktiem, proti, 2009. gada 17. novembri, starp prasītāju un Padomi notika apmaiņa ar vairākiem dokumentiem, tostarp Padomes 2009. gada 1. oktobra vēstuli, ar kuru tā informēja prasītāju par papildu pamatojumu ierobežojošiem pasākumiem, kuri uz to attiecās. Šie dokumenti veido ierobežojošo pasākumu noteikšanas kontekstu un tādējādi var tikt ņemti vērā šī pamata pārbaudē.

89      Apstrīdētajos aktos ietvertais pamatojums, kas tika papildināts un detalizēts ar 2009. gada 1. oktobra papildu pamatojumu, ir pietiekami precīzs, lai Padomei noteiktais pienākums norādīt pamatojumu būtu izpildīts. Tādējādi šie pierādījumi ļauj identificēt vienības, kurām prasītāja ir sniegusi finanšu pakalpojumus un uz kurām attiecās Savienības vai Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padomes noteiktie ierobežojošie pasākumi, tāpat arī laikposmu, kurā šie pakalpojumi tika sniegti, un atsevišķos gadījumos īpašos darījumus, ar kuriem tie bija saistīti.

90      Šādos apstākļos ir jānoraida iebildums par pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi.

–       Par tiesību uz aizstāvību principa pārkāpumu

91      Prasītāja apgalvo, ka, lai gan bija atkārtoti lūgumi, tā nav saņēmusi pietiekamu piekļuvi Padomes rīcībā esošajiem lietas materiāliem, tā arī nav tikusi uzklausīta Padomē, tādējādi tai nav zināms, kādi ir pret to savāktie pierādījumi, un ka līdz ar to tā nevar aizstāvēties. Turklāt, kaut arī Padome esot prasītājai daļēji paziņojusi tās lietas materiālus, šī paziņošana esot bijusi novēlota.

92      Iesākumā Padome, Francijas Republika, Apvienotā Karaliste un Komisija apstrīd tiesību uz aizstāvību principa piemērojamību šajā lietā, atsaucoties uz faktu, ka prasītajai piemēro ierobežojošos pasākumus nevis tās pašas darbību dēļ, bet tādēļ, ka tā pieder pie vispārīgas personu un vienību grupas, kuras ir sniegušas atbalstu kodolieroču izplatīšanai.

93      Šādai argumentācijai nevar piekrist. Lēmuma 2010/413 24. panta 3. un 4. punktā, Regulas Nr. 423/2007 15. panta 3. punktā, Regulas Nr. 961/2010 36. panta 3. un 4. punktā un Regulas Nr. 267/2012 46. panta 3. un 4. punktā ir paredzēti noteikumi, kas nodrošina to vienību tiesības uz aizstāvību, attiecībā uz kurām atbilstoši šiem tiesību aktiem ir noteikti ierobežojoši pasākumi. Šo tiesību ievērošana ir Savienības tiesas veicamās pārbaudes priekšmets (šajā ziņā skat. iepriekš 10. punktā minēto 2009. gada 14. oktobra spriedumu lietā Bank Melli Iran/Padome, 37. punkts).

94      Padome un Apvienotā Karaliste turklāt apgalvo, ka Padomei nevar būt pienākuma sniegt ieinteresētajām vienībām pierādījumu elementus un informāciju, kas ir ierobežojošo pasākumu pamatā, ja to izcelsme ir konfidenciāli avoti un tos kā tādus glabā dalībvalstis, kuru rīcībā tie ir, vai arī, iespējams, trešās valstis, ar kurām šīs dalībvalstis sadarbojas, ja tas tiek darīts ar mērķi aizsargāt informācijas avotus. Apvienotā Karaliste šajā ziņā precizē, ka Vispārējās tiesas Reglamentā nav normu, kas Vispārējai tiesai ļauj ņemt vērā konfidenciālus pierādījumus, vienlaikus tos nenododot pārējo lietas dalībnieku rīcībā, tas nozīmējot, ka nav nekādu iespēju saglabāt attiecīgā gadījumā paziņoto pierādījumu konfidencialitāti un tātad adekvāti aizsargāt imperatīvus apsvērumus pret šādu pierādījumu paziņošanu ieinteresētajai vienībai. Šādos apstākļos minētie apsvērumi esot pārāki, tostarp attiecībā uz tiesvedību Vispārējā tiesā.

95      Šajā ziņā no iepriekš 83. punktā minētās judikatūras izriet, ka apsūdzošu pierādījumu paziņošana ieinteresētajām vienībām patiesi nevar notikt tad, ja tas ir pretrunā ar imperatīviem apsvērumiem par Savienības vai tās dalībvalstu drošību vai to starptautisko attiecību veidošanu.

96      Tomēr, ņemot vērā tiesas pārbaudes būtisko nozīmi ierobežojošo pasākumu pieņemšanā un saglabāšanā, Savienības tiesai ir jābūt pilnvarām pārbaudīt šādu pasākumu tiesiskumu un pamatotību, tostarp ieinteresēto vienību procesuālo garantiju ievērošanu (šajā ziņā un pēc analoģijas skat. iepriekš 62. punktā minēto spriedumu lietā Organisation des Modjahedines du peuple d’Iran/Padome, 155. punkts), kaut arī atsevišķu pierādījumu konfidenciālais raksturs var attiecīgā gadījumā attaisnot, ka prasītājai vai tās advokātiem piemēro ierobežojumus attiecībā uz šādu pierādījumu paziņošanu, kuri ir piemērojami visai tiesvedībai kopumā Vispārējā tiesā (šajā ziņā un pēc analoģijas skat. iepriekš 62. punktā minēto spriedumu lietā Organisation des Modjahedines du peuple d’Iran/Padome, 155. punkts).

97      Turklāt atbilstoši Reglamenta 67. panta 3. punktam, “ja Vispārējai tiesai attiecībā uz vienu vai vairākiem lietas dalībniekiem ir jāpārbauda tāda dokumenta konfidencialitāte, kas varētu būt attiecināms uz lēmuma pieņemšanu lietā, pārbaudes stadijā šo dokumentu nenosūta lietas dalībniekiem”. Šī tiesību norma ļauj Vispārējai tiesai kontrolēt piekļuves atteikuma likumību Padomes lietas materiālos ietilpstošam dokumentam, šo dokumentu nepaziņojot attiecīgajai vienībai.

98      Attiecībā uz prasītājas iebildumiem ir jānorāda, pirmkārt, ka no šī sprieduma 86.–90. punkta izriet, ka apstrīdētie akti ir pietiekami pamatoti. Šādos apstākļos Padome turklāt ir ievērojusi savu sākotnējās paziņošanas pienākumu par apsūdzošiem pierādījumiem.

99      Otrkārt, attiecībā uz piekļuvi lietas materiāliem ir jānorāda, ka prasītajai piemērojamie ierobežojošie pasākumi balstās uz diviem atšķirīgiem priekšlikumiem. Pirmkārt, sākotnējā minēto pasākumu pieņemšana 2008. gadā, par kuriem prasītāja cēla prasību lietā T‑390/08 (skat. šī sprieduma 5., 10. un 23. punktu), tika veikta saskaņā ar sākotnējo priekšlikumu, kuru Padome atteicās paziņot prasītājai, lai gan bija vairāki lūgumi šajā ziņā. Otrkārt, papildu pamatojums, kas tika paziņots prasītajai 2009. gada 1. oktobrī, ir pamatots ar papildu priekšlikumu, kura nekonfidenciāla kopija tika nodota prasītajai 2009. gada 18. novembrī, proti, brīdī, kad tā tika informēta par Regulas Nr. 1100/2009 pieņemšanu.

100    Šajā ziņā ir jāuzskata, ka tāda dokumenta nepaziņošana, uz kuru ir balstījusies Padome, lai pieņemtu vai paturētu spēkā ierobežojošus pasākumus, kurus piemēro vienībai, ir tiesību uz aizstāvību pārkāpums, kas attaisno attiecīgo aktu atcelšanu, tikai tad, ja tiek pierādīts, ka attiecīgie ierobežojošie pasākumi nevarētu tikt likumīgi pieņemti vai paturēti spēkā, ja nepaziņotais dokuments būtu jānoraida kā pierādījumu elements.

101    Līdz ar to šajā lietā, pat ja pieņemtu, ka Padome ir nepamatoti atteikusi paziņot prasītajai sākotnējo priekšlikumu, šis apstāklis ļautu attaisnot apstrīdēto aktu atcelšanu tikai tad, ja turklāt tiktu pierādīts, ka prasītajai piemērojamo ierobežojošo pasākumu paturēšana spēkā nevar tikt attaisnota ar tai laicīgi paziņotajiem pierādījumu elementiem, proti, apstrīdētajos aktos ietverto pamatojumu un papildu pamatojumu, kas tika sniegts 2009. gada 1. oktobrī, kā arī papildu priekšlikumu, kas tika paziņots 2009. gada 18. novembrī.

102    No šī sprieduma 122.–150. punkta izriet, ka ar prasītājas izvirzītajiem argumentiem nevar apstrīdēt tai piemērojamo ierobežojošo pasākumu pamatotību, uz kuru ir izdarīta atsauce šī sprieduma 149. punktā, kā tā izriet no prasītajai paziņotajiem pierādījumu elementiem. Šādos apstākļos sākotnējā priekšlikuma nepaziņošana nevar būt pamats apstrīdēto aktu atcelšanai.

103    Treškārt, prasītāja nepamatoti apgalvo, ka Padome to nav uzklausījusi.

104    Pirmkārt, prasītāja neapstrīd, ka tā 2009. gada 8., 21. jūlijā un 15. oktobrī, 2010. gada 15. septembrī un 2011. gada 28. jūlijā varēja Padomē iesniegt rakstiskus apsvērumus.

105    Otrkārt, pretēji tam, ko ļauj noprast prasītāja, ne attiecīgais tiesiskais regulējums, ne arī vispārējais tiesību uz aizstāvību princips tai neparedz tiesības tikt formāli uzklausītai (skat. pēc analoģijas iepriekš 53. punktā minēto spriedumu lietā People’s Mojahedin Organization of Iran/Padome, 93. punkts un tajā minētā judikatūra), jo pietiek, ka tiek dota iespēja iesniegt rakstiskus apsvērumus.

106    Ņemot vērā visu iepriekš minēto, iebildumi par tiesību uz aizstāvību principa pārkāpumu ir jānoraida daļēji kā neefektīvi un daļēji kā nepamatoti.

–       Par pārkāpumiem, kuri, kā apgalvots, ir pieļauti Padomes veiktajā pārskatīšanas procesā

107    Prasītāja apgalvo, ka Padome nav izpildījusi pienākumu pārskatīt ierobežojošos pasākumus, kuri ir pieņemti atbilstoši tās apsvērumiem. It īpaši tā faktiski neesot pārskatījusi minētos pasākumus, kā arī tā nav detalizēti reaģējusi uz minētajiem apsvērumiem, aprobežojoties tikai ar tipveida vēstuļu nosūtīšanu. Tāpat Padomes veiktā pārskatīšana neesot pamatota ar atbilstošu informāciju un pierādījumiem.

108    Šajā ziņā, pirmkārt, Padome apgalvo un prasītāja tai neiebilst, ka pirms apstrīdēto aktu pieņemšanas dalībvalstu delegācijas bija saņēmušas prasītājas iesniegtos apsvērumus. Līdz ar to šie apsvērumi, kuros ir ietverta detalizēta informācija par prasītājas attiecībām ar apstrīdēto aktu pamatojumā minētajām vienībām, kā arī pierādījumu elementi, ar kuriem šī informācija ir pamatota, varēja tikt ņemti vērā.

109    Otrkārt, no Padomes 2009. gada 27. jūlija un 18. novembra, 2010. gada 28. oktobra un 2011. gada 5. decembra vēstulēm, izriet, ka tā ir izskatījusi minētos apsvērumus un ir atbildējusi uz tiem, tostarp uzsverot uz faktu, ka prasītāja ir sniegusi finanšu pakalpojumus vienībām, kuras ir iesaistītas kodolieroču izplatīšanā.

110    Šādos apstākļos kā nepamatoti ir jānoraida argumenti par tādu pārkāpumu esamību, kuri ietekmē prasītājai piemēroto ierobežojošo pasākumu pārskatīšanu.

–       Par Regulas Nr. 267/2012 individuālu nepaziņošanu prasītājai

111    Tiesas sēdē prasītāja apgalvoja un Padome tam neiebilda, ka Regula Nr. 267/2012 tai netika individuāli paziņota.

112    Pirmkārt, kaut arī akts, ar kuru pieņem vai patur spēkā ierobežojošus pasākumus, kuri ir vērsti pret personu vai vienību, tai ir jāpaziņo un termiņš prasības atcelt tiesību aktu celšanai par šiem tiesību aktiem saskaņā ar LESD 263. panta ceturto daļu katrai no šīm personām un vienībām sākas paziņošanas datumā, šis apstāklis nenozīmē, ka nepaziņošana vien ir pamats attiecīgā akta atcelšanai.

113    Otrkārt, prasītāja neatsaucas uz argumentiem, ar kuriem var pierādīt, ka šajā lietā Regulas Nr. 267/2012 individuālas nepaziņošanas sekas ir tāds prasītājas tiesību pārkāpums, kas varētu attaisnot šīs regulas atcelšanu, ciktāl tā attiecas uz prasītāju. No lietas materiāliem turklāt neizriet, ka pastāv šāda veida tiesību pārkāpums, jo, pirmkārt, pamatojums, kas Regulā Nr. 267/2012 ir ietverts attiecībā uz prasītāju, ir identisks ar pamatojumu, kas ir ietverts iepriekšējos aktos, kuri tai bija zināmi, turklāt prasītajai bija iespēja pielāgot savus prasījumus lietā T‑7/11, lai prasītu Regulas Nr. 267/2012 atcelšanu, un visbeidzot tā varēja iepazīties ar šo regulu, izmantojot citus avotus, un tā ir pievienojusi šīs regulas kopiju dokumentam, ar kuru tā pielāgo savus prasījumus.

114    Šādos apstākļos ir jānoraida prasītājas arguments par Padomes pienākuma tai paziņot Regulu Nr. 267/2011 pārkāpumu un nav vajadzības pārbaudīt tā pieņemamību.

–       Par pārējiem apgalvotajiem pārkāpumiem

115    Prasītāja apgalvo, ka pienākuma sniegt pamatojumu, tās tiesību uz aizstāvību un pienākuma pārskatīt pieņemtos ierobežojošos pasākumus neizpilde turklāt nozīmē, ka ir noticis tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību, labas pārvaldības un tiesiskās paļāvības aizsardzības principu pārkāpums, ņemot vērā, ka Padome nav rīkojusies, ievērojot labu ticību un pienācīgu rūpību.

116    No šeit iepriekš veiktās pārbaudes izriet, ka iebildumi par pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi, prasītājas tiesību uz aizstāvību pārkāpums un Padomes pienākuma pārskatīt ierobežojošos pasākumus neizpilde neattaisno apstrīdēto aktu atcelšanu. Šādos apstākļos tāpat ir jānoraida iebildums par prasītājas tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību un labas pārvaldības un tiesiskās paļāvības aizsardzības principu pārkāpumu, jo tas nav pamatots ar konkrētiem argumentiem un tātad tas nav autonoms.

117    Ņemot vērā iepriekš minēto, pirmais pamats lietā T‑35/10 un trešais pamats lietā T‑7/11 ir jānoraida kā daļēji nepamatots un daļēji nepieņemams.

 Par otro pamatu lietā T‑35/10 un ceturto pamatu lietā T‑7/11 par kļūdu vērtējumā, jo Padome ir uzskatījusi, ka prasītāja ir bijusi iesaistīta kodolieroču izplatīšanā

118    Prasītāja apgalvo, ka Padome ir pieļāvusi kļūdu vērtējumā, uzskatot, ka tai ir jāpiemēro ierobežojoši pasākumi. Pirmkārt, tā apstrīd, ka tā ir sniegusi finanšu pakalpojumus atsevišķām vienībām, kuras ir minētas apstrīdēto aktu pamatojumā. |Otrkārt, tā uzskata, ka pakalpojumi, kurus tā faktiski sniedza vienībām, kas ir iesaistītas kodolieroču izplatīšanā, neattaisno ierobežojošo pasākumu pieņemšanu tostarp tādēļ, ka tās nav saistītas ar minēto kodolieroču izplatīšanu.

119    Turklāt prasītāja apgalvo, ka Padomes pieļautā kļūda nozīmē tās pilnvaru nepareizu izmantošanu.

120    Padome, Francijas Republika, Apvienotā Karaliste un Komisija apstrīd prasītājas izvirzīto pamatu pamatotību.

121    Iesākumā ir jāatgādina, ka akts ir spēkā neesošs pilnvaru nepareizas izmantošanas dēļ tikai tad, ja, pamatojoties uz objektīvām, atbilstīgām un saskanīgām pazīmēm, izrādās, ka tas ir pieņemts tikai vai vismaz galvenokārt, lai sasniegtu citus mērķus, nevis tos, uz kuriem iepriekš norādīts, vai lai izvairītos no Līgumā īpaši paredzētas procedūras, lai nodrošinātos pret attiecīgā gadījuma apstākļiem (skat. iepriekš 10. punktā minēto 2009. gada 14. oktobra spriedumu lietā T‑390/10 Bank Melli Iran/Padome, 50. punkts un tajā minētā judikatūra). Šajā lietā prasītāja nav sniegusi pierādījumus tam, ka, pieņemot apstrīdētos aktus, Padomei bija cits mērķis, nevis kodolieroču izplatīšanas un tās finansēšanas novēršana. Tātad uzreiz ir jānoraida arguments par apgalvoto Padomes “pilnvaru nepareizu izmantošanu”.

122    Attiecībā uz pārējiem prasītājas argumentiem no judikatūras izriet, ka akta, uz kuru pamatojoties attiecībā pret kādu vienību ir tikuši pieņemti ierobežojoši pasākumi, tiesiskuma pārbaude attiecas uz tā pamatojumam minēto faktu un apstākļu pārbaudi tāpat kā uz pierādījumu un informācijas, uz kuru šis vērtējums balstīts, pārbaudi. Apstrīdēšanas gadījumā Padomei ir jāiesniedz attiecīgie pierādījumi, lai Savienības tiesa varētu tos izvērtēt (šajā ziņā skat. iepriekš 10. punktā minēto 2009. gada 14. oktobra spriedumu lietā Bank Melli Iran/Padome, 37. un 107. punkts).

123    Šajā ziņā Padome un Apvienotā Karaliste atkārto iepriekš 94. punktā izklāstīto argumentu, ka Padomei nevar būt pienākums sniegt ieinteresētajām vienībām pierādījumu elementus un informāciju, kas ir ierobežojošo pasākumu pamatā, ja to izcelsme ir konfidenciāli avoti un tos kā tādus glabā dalībvalstis, kuru rīcībā tie ir, vai arī, iespējams, trešās valstis, ar kurām šīs dalībvalstis sadarbojas, jo tas tiek darīts ar mērķi aizsargāt informācijas avotus. Tās precizē, ka šādos apstākļos Vispārējās tiesas veiktā kontrole ir jāierobežo. Tādējādi Padome apgalvo, ka Vispārējai tiesai būtu jāpārbauda tikai dalībvalstu apgalvojumu “objektīva iespējamība”, savukārt Apvienotā Karaliste apgalvo, ka Vispārējās tiesas kontrolei būtu jāattiecas vienīgi uz aktu, ar kuriem pieņem ierobežojušus pasākumus, satura pamatotību.

124    Šāda argumentācija nav pieņemama.

125    Apstāklis, ka ierobežojošie pasākumi attiecībā uz prasītāju ir tikuši pieņemti, pamatojoties uz pierādījumiem, kurus ir savākusi viena dalībvalsts, neko nemaina tajā, ka apstrīdēto aktu autors ir Padome, kuras pienākums līdz ar to ir nodrošināt, ka to pieņemšana ir pamatota, attiecīgā gadījumā prasot konkrētajai dalībvalstij iesniegt šim nolūkam nepieciešamos pierādījumus un informāciju.

126    Tāpat Padome nevar atsaukties uz to, ka attiecīgie pierādījumi ir iegūti no konfidenciāliem avotiem un tādēļ nevar tikt izpausti. Kaut arī šis apstāklis, iespējams, varētu pamatot attiecībā uz šo pierādījumu paziņošanu prasītājiem vai to advokātiem noteiktos ierobežojumus, tomēr, ņemot vērā tiesas pārbaudes būtisko nozīmi ierobežojošo pasākumu pieņemšanā, Savienības tiesai ir jābūt pilnvarām pārbaudīt šādu pasākumu tiesiskumu un pamatotību, un nevar celt iebildumus saistībā ar Padomes izmantoto pierādījumu un informācijas noslēpumu vai konfidencialitāti. Turklāt Padomei nav tiesību pamatot aktu, ar kuru tiek pieņemti ierobežojoši pasākumi, ar kādas dalībvalsts nosūtīto informāciju vai pierādījumiem, kuri iekļauti lietas materiālos, ja šī dalībvalsts nevēlas atļaut šīs informācijas paziņošanu Savienības tiesai, kuras uzdevums ir pārbaudīt šī lēmuma tiesiskumu.

127    Līdz ar to ierobežojošo pasākumu pamatojuma pamatotība ir jāpārbauda atbilstoši prasītajai un Vispārējai tiesai paziņotajai informācijai un pierādījumu elementiem.

128    Apstrīdēto aktu pamatojumā un pierādījumos, kurus Padome paziņoja 2009. gada 1. oktobrī un 18. novembrī, kopā ir atsauces un deviņām vienībām, kuras, kā apgalvots, ir iesaistītas kodolieroču izplatīšanā un kurām prasītāja esot sniegusi finanšu pakalpojumus: Aeronautisko industriju organizācija (AIO), Industriālā grupa Shahid Hemmat (SHIG), Industriālā grupa Shahid Bagheri (SBIG), Irānas atomenerģijas organizācija (AEOI), Novin Energy Company, Mesbah Energy Company, Kalaye Electric Company, Aizsardzības nozaru organizācija (DIO) un Bank Sepah.

129    Prasītāja apstrīd, ka tā ir sniegusi finanšu pakalpojumus SHIG, SBIG, Novin Energy Company un Kalaye Electric Company. Tā kā Padome nav sniegusi pierādījumus un informāciju, lai pamatotu šos apgalvojumus par šīm četrām sabiedrībām it kā sniegtajiem pakalpojumiem, ar minētajiem apgalvojumiem nevar pamatot ierobežojošo pasākumu pret prasītāju pieņemšanu un paturēšanu spēkā atbilstoši iepriekš 122. punktā minētajai judikatūrai.

130    Turpretī prasītāja neapstrīd, ka tā ir sniegusi finanšu pakalpojumus AIO, AEOI, Mesbah Energy Company, DIO un Bank Sepah. Tātad ir jāpārbauda, vai, kā to apgalvo Padome, šie pakalpojumi ir atbalsts kodolieroču izplatīšanai Lēmuma 2010/413, Regulas Nr. 423/2007, Regulas Nr. 961/2010 un Regulas Nr. 267/2012 izpratnē.

131    Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar Regulas Nr. 423/2007 18. pantu, Regulas Nr. 961/2010 39. pantu un Regulas Nr. 267/2012 49. pantu minētās regulas ir piemērojamas Savienības teritorijā, tostarp tās gaisa telpā, dalībvalstu jurisdikcijā esošajos gaisa kuģos un uz to jurisdikcijā esošiem kuģiem, attiecībā uz visām personām Savienības teritorijā vai ārpus tās, kuras ir kādas dalībvalsts valstspiederīgie, attiecībā uz visām juridiskām personām, vienībām vai struktūrām, kas inkorporētas vai dibinātas saskaņā ar kādas dalībvalsts tiesību aktiem, kā arī visām juridiskām personām, vienībām vai struktūrām saistībā ar jebkādiem darījumiem, ko tās pilnīgi vai daļēji veic Savienībā.

132    Tādējādi attiecībā uz darījumiem, kas ir veikti ārpus Savienības, Regula Nr. 423/2007, Regula Nr. 961/2010 un Regula Nr. 267/2012 nevar radīt juridiskas sekas attiecībā uz tādu finanšu uzņēmumu, kas ir reģistrēts trešajā valstī un dibināts saskaņā ar šīs pašas valsts tiesībām (turpmāk tekstā – “ārvalstu finanšu uzņēmums”), kā prasītāja. Līdz ar to šādam finanšu uzņēmumam saskaņā ar iepriekš minētajām regulām nav pienākuma iesaldēt kodolieroču izplatīšanā iesaistītu vienību līdzekļus.

133    Tomēr, ja ārvalsts finanšu uzņēmums piedalās, ir tieši iesaistīts vai sniedz atbalstu kodolieroču izplatīšanā, tā līdzekļus un saimnieciskos resursus, kuri atrodas Savienības teritorijā un ir iesaistīti komercdarījumā, kurš pilnībā vai daļēji tiek īstenots Savienībā, vai kuri ir dalībvalstu valstspiederīgo vai juridisko personu, vienību vai organizāciju, kuras veic uzņēmējdarbību vai ir izveidotas saskaņā ar kādas dalībvalsts tiesībām, rīcībā, var skart saskaņā ar Regulu Nr. 423/2007, Regulu Nr. 961/2010 un Regulu Nr. 267/2012 noteiktie ierobežojošie pasākumi.

134    No tā izriet, ka ārvalsts finanšu uzņēmuma interesēs ir nodrošināties, ka tas nepiedalās, nav tieši iesaistīts un nesniedz atbalstu kodolieroču izplatīšanai, tostarp sniedzot finanšu pakalpojumus vienībai, kas ir iesaistīta kodolieroču izplatīšanā. Līdz ar to, tiklīdz top zināms vai rodas pamatotas aizdomas, ka kāds no šī uzņēmuma klientiem ir iesaistīts kodolieroču izplatīšanā, tam ir nekavējoties jāpārtrauc sniegt finanšu pakalpojumus šādam klientam, ņemot vērā juridiski noteiktos piemērojamos pienākumus, un vairs nesniegt nevienu pakalpojumu.

135    Šajā lietā Padome neapgalvo, ka strīdīgie pakalpojumi ietilpa Regulas Nr. 423/2007, Regulas Nr. 961/2010 un Regulas Nr. 267/2012 piemērošanas jomā, kā tas ir atgādināts iepriekš 131. punktā. Tomēr ir jāpārbauda, vai prasītāja ir rīkojusies nekavējoties, lai izbeigtu finanšu pakalpojumu sniegšanu katrai no iepriekš 130. punktā minētajām vienībām, tiklīdz tā uzzināja vai tai varēja būt saprātīgas aizdomas, ka tās ir iesaistītas kodolieroču izplatīšanā.

136    Šajā ziņā prasītāja, pirmkārt, apgalvo, ka tā ir veikusi tikai vienu pārskaitījumu AIO 2007. gada 14. martā, proti, pirms Padome 2007. gada 23. aprīlī pieņēma ierobežojošus pasākumus attiecībā uz šo pēdējo vienību.

137    Padome nesniedz konkrētus pierādījumus vai informāciju, kas norādītu, ka vai nu prasītāja ir sniegusi pakalpojumus AIO pēc ierobežojošo pasākumu pieņemšanas pret to, vai ka 2007. gada 14. martā prasītāja zināja vai tai varēja būt saprātīgas aizdomas, ka AIO ir iesaistīta kodolieroču izplatīšanā.

138    Šādos apstākļos pārskaitījums pa labu AIO neattaisno ierobežojošo pasākumu paturēšanu spēkā pret prasītāju.

139    Otrkārt, prasītāja atzīst, ka tā veikusi darījumus par labu Bank Sepah, Mesbah Energy Company un DIO gan pirms, gan pēc ierobežojošo pasākumu pieņemšanas pret šīm vienībām. Tā tomēr apgalvo, ka visi veiktie darījumi tika veikti, pamatojoties uz saistībām, kuras tā bija uzņēmusies pirms iepriekš minēto pasākumu pieņemšanas, un katrā ziņā šie darījumi nebija saistīti a kodolieroču izplatīšanu.

140    Šajā ziņā ir jānorāda, ka ar Lēmuma 2010/413 20. panta 6. punktu, Regulas Nr. 423/2007 9. pantu, Regulas Nr. 961/2010 18. pantu un Regulas Nr. 267/2012 25. pantu būtībā ir atļauts, ka vienību, kurām piemēro ierobežojošus pasākumus, līdzekļi tiek atbrīvoti, lai veiktu maksājumus saskaņā ar to saistībām, ko tās ir uzņēmušās pirms viņu iekļaušanas sarakstā, ja vien šie maksājumi nav saistīti ar kodolieroču izplatīšanu. Šādos apstākļos nav jāprasa no prasītājas, kurai šajā gadījumā nebija pienākuma iesaldēt Bank Sepah, Mesbah Energy Company un DIO līdzekļus saskaņā ar iepriekš minētajām normām, kā tas arī izriet no 132. un 135. punkta iepriekš, lai tā piemērotu stingrāku kārtību pret šīm vienībām.

141    Padome nesniedz pierādījumus vai informāciju par to, ka vai nu prasītāja zināja, vai tai varēja būt saprātīgas aizdomas, ka Bank Sepah, Mesbah Energy Company un DIO bija iesaistītas kodolieroču izplatīšanā pirms pret tiem vērsto ierobežojošo pasākumu pieņemšanas, vai arī ka prasītāja ir veikusi darījumus, balstoties uz norādēm, kas tika saņemtas pēc minēto pasākumu pieņemšanas, vai arī ka darījumi, kuri tika veikti pēc minēto pasākumu pieņemšanas, bija saistīti ar kodolieroču izplatīšanu.

142    Šādos apstākļos darījumi, kas tika veikti par labu Bank Sepah, Mesbah Energy Company un DIO, neattaisno ierobežojošo pasākumu saglabāšanu pret prasītāju.

143    Treškārt, prasītāja atzīst, ka līdz 2007. gada 18. aprīlim tā ir veikusi darījumus par labu AEOI, kas ir saistīti ar stipendiju un ar izglītību saistītiem izdevumiem un par summām, kas nepārsniedz EUR 8000.

144    Pret AEOI ir noteikti ierobežojoši pasākumi, kurus kopš 2006. gada 23. decembra piemēro Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padome. Tādējādi, sākot no šī datuma, prasītājai vismaz varēja būt aizdomas, ka AEOI bija iesaistīta kodolieroču izplatīšanā.

145    Turklāt prasītāja neapgalvo, ka pēc 2006. gada 23. decembra veiktie darījumi tika veikti, pamatojoties uz norādēm, kas tika saņemtas pirms šī datuma.

146    Katrā ziņā, ciktāl AEOI uzdevums ir veikt izpēti un attīstību kodolenerģijas jomā, ir attaisnojami uzskatīt, ka stipendijas, ko izmaksā tās vārdā, ir saistītas ar šīm pašām darbībām un tātad arī ar kodolieroču izplatīšanu.

147    Līdz ar to iepriekš 140. punktā minētie apsvērumi nav piemērojami darījumiem, kas veikti par labu AEOI.

148    Turklāt prasītāja kļūdaini atsaucas uz nelielajām summām maksājumiem, kuri ir veikti par labu AEOI. Pirmkārt, atbilstoši norādēm, ko sniedza prasītāja, kopējais 2007. gadā veikto maksājumu apjoms ir par EUR 17 768, USD 68 341 (Amerikas Savienoto valstu dolāri) un AUD 2041 (Austrālijas dolāri), proti, par summu, kas nav niecīga. Otrkārt, ciktāl faktam, ka [AEOI] rīcībā ir augsti kvalificēts personāls, ir būtiska nozīme izpētei un attīstībai kodolenerģijas jomā, stipendiju izmaksa, kas paredzēta, lai nodrošinātu izglītību šajā jomā, pat ja atsevišķi ņemot to apjoms ir relatīvi neliels, ir atbalsts attiecīgajām darbībām un līdz ar to arī kodolieroču izplatīšanai.

149    Šādos apstākļos ir jāsecina, ka fakts, ka prasītāja ir īstenojusi maksājumus stipendiju izmaksai un citiem izdevumiem, kas ir saistīti ar izglītību par labu AEOI pēc tam, kad Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padome ir pieņēmusi ierobežojošus pasākumus pret to, ir atbalsts kodolieroču izplatīšanai un tas attaisno pret prasītāju vērstos ierobežojošos pasākumus.

150    Līdz ar to otrais pamats lietā T‑35/10 un ceturtais pamata lietā T‑7/11 ir jānoraida kā nepamatoti.

 Par trešo pamatu lietā T‑35/10 par būtisku procedūras noteikumu un kļūdu tiesību piemērošanā attiecībā uz Regulas Nr. 1100/2009 juridisko pamatu un par otro pamatu lietā T‑7/11 par kļūdu tiesību piemērošanā attiecībā uz Lēmuma 2010/644 un Regulas Nr. 961/2010 juridisko pamatu

151    Prasītāja atsaucas uz kļūdām saistībā ar vairāku aktu, ar kuriem ir pieņemti pret to vērstie ierobežojošie pasākumi, juridisko pamatu.

152    Padome, Francijas Republika, Apvienotā Karaliste un Komisija apstrīd prasītājas izvirzīto pamatu pamatotību.

153    Pirmām kārtām prasītāja lietā T‑35/10 apgalvo, ka Padome ir pieļāvusi būtisku procedūras noteikumu pārkāpumus un kļūdas tiesību piemērošanā attiecībā uz Regulas Nr. 1100/2009 juridisko pamatu. Šīs regulas juridiskais pamats esot Regula Nr. 423/2007, kas esot prettiesiski, jo Padome to pieņēma, lemjot ar kvalificētu balsu vairākumu, nevis vienprātīgi, kā tas ir prasīts gan EKL 308. pantā, gan Kopējā nostājā 2007/140. Līdz ar to Regulai Nr. 1100/2009 nav juridiskā pamata. Turklāt šo regulu Padomei esot bijis jāpieņem vienprātīgi, nevis ar kvalificētu balsu vairākumu, kā tas izriet no Kopējās nostājas 2007/140, kas esot tās juridiskais pamats.

154    Šajā ziņā, pirmkārt, attiecībā uz Regulu Nr. 423/2007 ir jāatgādina, ka saskaņā ar judikatūru EKL 60. un 301. pants ir pietiekams juridiskais pamats, lai pieņemtu Regulu Nr. 423/2007, tāpēc nebija vajadzīgs piemērot EKL 308. pantu. Tāpat no EKL 301. panta, kurā ir izdarīta atsauce uz EKL 60. pantu, izriet, ka Kopējā nostāja 2007/140 nav Regulas Nr. 423/2007 un to īstenojošo tiesību aktu, piemēram, Regulas Nr. 1100/2009, juridiskais pamats (šajā ziņā skat. iepriekš 23. punktā minēto 2011. gada 16. novembra spriedumu lietā Bank Melli Iran/Padome, 66.–72. punkts).

155    Līdz ar to gan balsošanas noteikumam, kas noteikts EKL 308. pantā, gan noteikumam, kurš ir piemērojams Kopējās nostājas 2007/140 pieņemšanai un tās grozīšanai, nav nozīmes attiecībā uz Regulu Nr. 423/2007. Atbilstošā balsošanas noteikuma un pārējo procedūras noteikumu ievērošanu tātad ir jāpārbauda vienīgi atbilstoši EKL 301. panta tekstam, kurā ir atsauce uz EKL 60. pantu.

156    Saskaņā ar EKL 301. pantu, “ja kopēja nostāja vai kopīga rīcība, kas paredzēta saskaņā ar noteikumiem, kuri ietverti Līgumā par [..] Savienību un attiecas uz kopējo ārpolitiku un drošības politiku, paredz Kopienai daļēji vai pilnīgi pārtraukt vai sašaurināt ekonomiskās attiecības ar vienu vai vairākām trešajām valstīm, Padome veic vajadzīgos steidzamos pasākumus”.

157    Šajā lietā prasītāja neapstrīd, ka Regula Nr. 423/2007 tika pieņemta ar kvalificētu balsu vairākumu atbilstoši EKL 301. pantā paredzētajam noteikumam. Netiek apstrīdēts arī, ka pirms Regulas Nr. 423/2007 pieņemšanas vienprātīgi tika pieņemta Kopējā nostāja 2007/140. Šādos apstākļos ir jāsecina, ka EKL 301. pantā paredzētie nosacījumi ir ievēroti attiecībā uz Regulas Nr. 423/2007 pieņemšanu.

158    Otrkārt, attiecībā uz Regulu Nr. 1100/2009 ir jānorāda, ka pirmām kārtām prasītāja neapstrīd, ka tā tika pieņemta, pamatojoties uz Regulas Nr. 423/2007 15. panta 2. punktu, ar kvalificētu balsu vairākumu un pēc prasītājas vārda vienprātīgas iekļaušanas Kopējās nostājas 2007/140 II pielikuma sarakstā ar Kopējo nostāju 2008/479, kura ir pieņemta saskaņā ar Kopējās nostājas 2007/140 7. panta 2. punktu. Otrām kārtām, kā tas jau tika atgādināts 154. punktā iepriekš, pretēji tam, ko apgalvo prasītāja, Kopējā nostāja 2007/140 nebija Regulas Nr. 1100/2009 juridiskais pamats, tādējādi tajā paredzētajam balsošanas noteikumam nav ietekmes attiecībā uz šīs pēdējās regulas pieņemšanu.

159    Šādos apstākļos ir jānoraida prasītājas argumenti attiecībā uz Regulu Nr. 423/2007 un Regulu Nr. 1100/2009.

160    Otrām kārtām prasītāja apgalvo, ka, ciktāl Lēmumā 2010/644 un Regulā Nr. 961/2010 ir paredzēti ierobežojoši pasākumi pret vienībām, kas nav minētas Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padomes rezolūcijās, tās būtu vajadzējis pieņemt nevis saskaņā ar LESD 215. pantā paredzēto procedūru, bet gan procedūru, kas ir paredzēta LESD 75. pantā. Pakārtoti apstrīdētie akti būtu varējuši būt pamatoti ar LESD 75. un 215. pantu, tos piemērojot kopā.

161    Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Savienības tiesību akta juridiskā pamata izvēle ir jāpamato ar objektīviem elementiem, kurus Tiesa var pārbaudīt, tostarp ar akta mērķi un saturu (skat. Tiesas 2012. gada 19. jūlija spriedumu lietā C‑130/10 Parlaments/Padome, 42. punkts un tajā minētā judikatūra).

162    Šajā ziņā LESD 75. pants ir ietverts LESD trešās daļas V sadaļā, kas paredzēta brīvības, drošības un tiesiskuma telpai Savienībā. Ar to ir atļauts pieņemt ierobežojošus pasākumus, lai īstenotu šajā sadaļā ietvertos mērķus, kuri ir noteikti LESD 67. pantā, taču vienīgi attiecībā uz terorisma un ar to saistītu darbību novēršanu un apkarošanu.

163    LESD 215. pants savukārt ir ietverts LESD piektās daļas IV sadaļā, kas attiecas uz Savienības ārējo darbību. Tas ļauj pieņemt ierobežojošus pasākumus attiecībā uz trešajām valstīm, kā arī fiziskām vai juridiskām personām un nevalstiskām grupām vai struktūrām, lai īstenotu lēmumu, kas ir pieņemts saskaņā ar LES V sadaļas 2. nodaļā kopējās ārpolitikas un drošības politikas (turpmāk tekstā – “KĀDP”) jomā.

164    Šajā lietā iesākumā ir jānorāda, ka prasītāja kļūdaini apgalvo, ka Lēmums 2010/644 esot bijis jāpamato ar LESD 75. pantu, ņemot vērā, ka tas ir tiesību akts, kas ir pieņemts nevis saskaņā ar LESD, bet gan saskaņā ar LES – it īpaši tā 29. pantu.

165    Attiecībā uz Regulu Nr. 961/2010 Padome pamatoti apgalvo, ka ierobežojošie pasākumi, kurus tā ir noteikusi, neattiecas uz LESD 67. pantā paredzētajiem mērķiem un vēl jo vairāk uz terorisma un ar to saistītu darbību novēršanu un apkarošanu. Šie pasākumi ir vērsti pret Irānas Islāma Republikas, proti, trešās valsts, darbībām, kas ir saistītas kodolieroču izplatīšanu.

166    Turklāt Regula Nr. 961/2010 tika pieņemta, lai īstenotu aktus, kuri attiecas uz KĀDP, proti, Lēmumu 2010/413 un Lēmumu 2010/644.

167    Šādos apstākļos ir jāsecina, ka LESD 215. pants ir piemērots un pietiekams juridiskais pamats, lai pieņemtu Regulu Nr. 961/2010, jo tajā paredzētie ierobežojošie pasākumi ir ārpus LESD 75. panta materiālās piemērošanas jomas.

168    Apstāklis, uz kuru atsaucas prasītāja, ka pret to noteiktie ierobežojošie pasākumi pārsniedz tos, kurus ir pieņēmusi Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padome, šajā kontekstā ir neefektīvs.

169    Šajā ziņā no judikatūras izriet, ka nekas EKL 60. un 301. pantā neļauj uzskatīt, ka ar šīm tiesību normām Kopienai piešķirtās kompetences būtu ierobežotas ar Apvienoto Nāciju Organizācijā Drošības padomē pieņemtu pasākumu ieviešanu (šajā ziņā skat. iepriekš 10. punktā minēto 2009. gada 14. oktobra spriedumu lietā Bank Melli Iran/Padome, 51., 52. un 64. punkts). Šie konstatējumi ir attiecināmi arī uz ierobežojošiem pasākumiem, kuri ir pieņemti, pamatojoties uz LESD 215. pantu, kurā ir ietverts EKL 60. un 301. panta saturs (šajā ziņā skat. iepriekš 161. punktā minēto spriedumu lietā Parlaments/Padome, 51. punkts).

170    Tātad faktam, ka saistībā ar KĀDP pieņemti ierobežojoši pasākumi pārsniedz tos, kurus ir pieņēmusi Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padome, neietekmē to, ka LESD 215. pants ir piemērots un pietiekams šo pasākumu juridiskais pamats.

171    Turklāt saskaņā ar judikatūru dažādās procedūras, kas ir piemērojamas saskaņā ar LESD 75. pantu un 215. panta 1. punktu, nepieļauj, ka šīs divas normas varētu tikt viena ar otru apvienotas, lai tās būtu par dubultu juridisko pamatu tādam tiesību aktam kā Regula Nr. 961/2010 (skat. pēc analoģijas iepriekš 161. punktā minēto spriedumu lietā Parlaments/Padome, 49. punkts).

172    Ciktāl prasītāja šajā ziņā turpina apgalvot, ka LESD 75. panta izmantošana ļautu nodrošināt piemērotu demokrātiskas kontroles līmeni tādēļ, ka iesaistītos Eiropas Parlaments, iesākumā ir jānorāda, ka nevis procedūras nosaka tiesību akta juridisko pamatu, bet gan tiesību akta juridiskais pamats nosaka tā pieņemšanai ievērojamās procedūras (iepriekš 161. punktā minētais spriedums lietā Parlaments/Padome, 80. punkts). Tādējādi vēlmei iesaistīt Parlamentu ierobežojošo pasākumu pieņemšanas procedūrā nevar būt tādas sekas, ka attiecīgie akti ir jāpamato ar tādu juridisko pamatu, kuru nevar piemērot ratione materiae, proti, kā šajā lietā – LESD 75. pantu.

173    Turklāt atšķirība starp LESD 75. un 215. pantu attiecībā uz Parlamenta iesaistīšanu izriet no Lisabonas līguma autoru izdarītās izvēles piešķirt Parlamentam ierobežotāku lomu attiecībā uz Savienības rīcību saistībā ar KĀDP (iepriekš 161. punktā minētais spriedums lietā Parlaments/Padome, 82. punkts).

174    Visbeidzot saskaņā ar LESD 215. panta 3. punktu tajā paredzētajos tiesību aktos ir ietverti nepieciešamie noteikumi par tiesiskajām garantijām (iepriekš 161. punktā minētais spriedums lietā Parlaments/Padome, 83. punkts).

175    Šādos apstākļos ir jāsecina, ka Padome nav pieļāvusi kļūdu attiecībā uz Lēmuma 2010/644 un Regulas Nr. 961/2010 juridisko pamatu.

176    Ņemot vērā visu iepriekš minēto, trešais pamats lietā T‑35/10 un otrais pamats lietā T‑7/11 ir jānoraida daļēji kā neefektīvi un daļēji kā nepamatoti.

 Par ceturto pamatu lietā T‑35/10 un piekto pamatu lietā T‑7/11 par samērīguma principa pārkāpumu un prasītājas tiesību uz īpašumu pārkāpumu tādēļ, ka Padome nav ņēmusi vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padomes rezolūcijas

177    Prasītāja apgalvo, ka Padome ir pārkāpusi samērīguma principu, kā arī tās tiesības uz īpašumu.

178    Padome apstrīd prasītājas argumentu pamatotību.

179    Atbilstoši judikatūrai saskaņā ar samērīguma principu, kas ir viens no vispārējiem Kopienu tiesību principiem, saimnieciskas darbības aizlieguma likumīgums ir atkarīgs no nosacījuma, ka aizlieguma pasākumiem jābūt piemērotiem un nepieciešamiem, lai sasniegtu mērķus, ko ar attiecīgo tiesisko regulējumu likumīgi mēģina sasniegt, ņemot vērā, ka, ja ir izvēle starp vairākiem piemērotiem pasākumiem, jāizmanto vismazāk apgrūtinošais un ka radītās neērtības nedrīkst būt nesamērīgas attiecībā pret izvirzītajiem mērķiem (iepriekš 10. punktā minētais 2009. gada 14. oktobra spriedums lietā Bank Melli Iran/Padome, 66. punkts).

180    Šajā lietā prasītāja, pirmkārt, apgalvo, ka pret to ir noteikti ierobežojoši pasākumi, kuri pārsniedz tos, kuri ir noteikti Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padomes rezolūcijās, kaut arī principā šiem aktiem ir jāatspoguļo šīs pašas rezolūcijas. Tātad pret prasītāju noteiktie ierobežojošie pasākumi ir nesamērīgi, ņemot vērā, ka Padome nav sniegusi nekādu objektīvu pamatojumu attiecībā uz šo atšķirību.

181    Šajā ziņā iepriekš 169. punktā jau ir izklāstīts, ka, pirmkārt, saskaņā ar judikatūru Padomei bija kompetence saskaņā ar EKL 60. un 301. pantu pieņemt ierobežojošus pasākumus, kuri pārsniedz tos, kurus ir pieņēmusi Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padome, un, otrkārt, šo konstatējumu var attiecināt uz tādiem ierobežojošiem pasākumiem, kuri ir pieņemti saskaņā ar LESD 215. pantu, kā Regulā Nr. 961/2010 un Regulā Nr. 267/2012 paredzētie.

182    Šis pats secinājums pēc analoģijas ir piemērojams tādiem ierobežojošiem pasākumiem, kuri ir pieņemti saskaņā ar LES 29. pantu, kā Lēmumā 2010/413 un šī lēmuma īstenošanai pieņemtajos lēmumos noteiktie. Arī ar LES 29. pantu nav ierobežotas Padomei piešķirtās pilnvaras, īstenojot Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padomes pieņemtos pasākumus.

183    Līdz ar to fakts vien, ka pret prasītāju noteiktie ierobežojošie pasākumi pārsniedz tos, kurus ir pieņēmusi Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padome, nenozīmē, ka Padome ir pārkāpusi samērīguma principu.

184    Turklāt prasītāja kļūdaini apgalvo, ka Padomei bija pienākums sniegt “objektīvu attaisnojumu” saistībā ar faktu, ka tā pret prasītāju nosaka autonomus ierobežojošus pasākumus. Saskaņā ar judikatūru autonomi ierobežojošiem pasākumiem, kuri noteikti pret vienībām, kuras ir iesaistītas kodolieroču izplatīšanā, ir leģitīms mērķis, kas atbilst mērķiem, kuri ir noteikti Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padomes rezolūcijās, proti, novērst kodolieroču izplatīšanu un tās finansēšanu. Šie pasākumi turklāt ir piemēroti un nepieciešami šī mērķa īstenošanai (šajā ziņā skat. iepriekš 10. punktā minēto 2009. gada 14. oktobra spriedumu lietā Bank Melli Iran/Padome, 67. un 68. punkts). Šādos apstākļos Padomei nebija pienākuma sniegt prasītajai “objektīvu attaisnojumu”, bet gan vienīgi konkrētus un specifiskus iemeslus, kuru dēļ tā uzskatīja, ka tai ir piemērojami autonomu ierobežojošu pasākumu kritēriji. Tādējādi, kā izriet no šī sprieduma 86.–90. punkta, Padome šo pienākumu ir izpildījusi.

185    Šādos apstākļos iebildums par to, ka pret prasītāju noteiktie ierobežojošie pasākumi ir nesamērīgi, jo tie pārsniedz tos, kurus ir pieņēmusi Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padome, ir jānoraida kā nepamatots.

186    Otrkārt, prasītāja apgalvo, ka pret to noteiktie ierobežojošie pasākumi ir piemērojami ne tikai tās pašas līdzekļiem, bet arī tās noguldītāju līdzekļiem, kas esot pretrunā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padomes attiecīgajām rezolūcijām.

187    Pirmām kārtām, kā apgalvo Padome, Lēmuma 2010/413 20. panta 6. punktā, Regulas Nr. 423/2007 9. pantā, Regulas Nr. 961/2010 18. pantā un Regulas Nr. 267/2012 25. pantā tiem prasītājas klientiem, pret kuriem nav noteikti ierobežojoši pasākumi, ir atļauts, ar zināmiem nosacījumiem, izņemt pie prasītājas noguldītos līdzekļus, pirms pret to vērsto ierobežojošo pasākumu pieņemšanas. Līdz ar to prasītājas arguments nav attiecināms uz noguldītajiem, kuriem nepiemēro ierobežojošus pasākumus.

188    Otrām kārtām attiecībā uz noguldītajiem, kuriem pašiem piemēro ierobežojošus pasākumus, neiespējamība izņemt līdzekļus, kurus tie ir noguldījuši pie prasītājas un kuri ir iesaldēti, ir nevis pret prasītāju noteikto ierobežojošo pasākumu sekas, bet gan to pasākumu sekas, kuri ir noteikti pret šīm attiecīgajām vienībām. Tātad ar šo apstākli nevar apstrīdēt pret prasītāju noteikto ierobežojošo pasākumu likumību.

189    Ņemot vērā iepriekš minēto, ceturtais pamats lietā T‑35/10 un piektais pamats lietā T‑7/11 ir jānoraida kā nepamatoti.

 Par pirmo pamatu lietā T‑7/11 par LESD 215. panta un LES 40. panta, kā arī vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu

190    Prasītāja lietā T‑7/11 apgalvo, ka, pieņemot Regulu Nr. 961/2010, Padome ir pārkāpusi LESD 215. pantu un LES 40. pantu, kā arī vienlīdzīgas attieksmes principu.

191    Padome apstrīd prasītājas argumentu pamatotību.

192    Pirmkārt, prasītāja apgalvo, ka, kaut arī LESD 215. panta 2. punktā ir noteikts, ka Padome “var” pieņemt ierobežojošus pasākumus, tas nozīmē, ka tai attiecībā uz šo jautājumu ir rīcības brīvība, tomēr ar Lēmumu 2010/413, kas ir pieņemts saistībā ar KĀDP, esot noteikts pienākums Padomei pieņemt ierobežojošus pasākumus, kas ir pretrunā LESD 215. pantam un līdz ar to arī LES 40. pantam.

193    Šajā ziņā ir jānorāda, ka, lai arī iepriekšēja lēmuma pieņemšana atbilstoši LES V sadaļas 2. nodaļai ir obligāts nosacījums, lai Padome varētu pieņemt ierobežojošus pasākumus atbilstoši pilnvarām, kas tai ir piešķirtas ar LESD 215. pantu, tomēr tas vien, ka šāds lēmums pastāv, nerada Padomei pienākumu pieņemt šādus pasākumus.

194    Padomei, īstenojot tai ar LESD piešķirtās pilnvaras, ir rīcības brīvība attiecībā uz veidu, kā tā ievieš lēmumus, kas ir pieņemti atbilstoši LES V sadaļas 2. nodaļai, tostarp iespējamu ierobežojošu pasākumu noteikšanu atbilstoši LESD 215. pantam.

195    Līdz ar to prasītāja kļūdaini apgalvo, ka ar Lēmumu 2010/413 Padomei ir noteikts pienākums pieņemt ierobežojošus pasākumus. Tātad nevar konstatēt LESD 215. panta vai LES 40. panta pārkāpumu.

196    Otrkārt, prasītāja apgalvo, ka, pretēji LES 29. panta prasībām, Lēmumā 2010/413 nav noteikta Savienības attieksme par īpašu ģeogrāfisku vai tematisku jautājumu, bet ar to ir noteikti precīzi pienākumi dalībvalstīm un personām, kas ietilpst to jurisdikcijā. Līdz ar to šim lēmumam nav juridiskā pamata, jo Padome, pamatodamās uz šo tiesību normu pieņemot Regulu Nr. 961/2010, tādējādi esot pārkāpusi LESD 215. panta 2. punktu.

197    Šajā ziņā ir jānorāda, ka LES 29. pantā nav minēts nekas, kas izslēgtu, ka attieksme par īpašu ģeogrāfisku vai tematisku jautājumu nevar izpausties kā konkrēti pasākumi, kurus ir jāievieš visām dalībvalstīm, reaģējot uz kādu notikumu vai parādību.

198    Tas tā it īpaši ir tādēļ, ka LES 29. pantā dalībvalstīm ir noteikts pienākums nodrošināt savas politikas atbilstību šādi pieņemtām nostājām. Kā pasākumu, kurus ir jāpieņem, tā arī personu, vienību un struktūru, pret kurām tos nosaka, precīza definēšana var izrādīties nepieciešama, lai nodrošinātu Padomes nostājas saskanīgu īstenošanu visās dalībvalstīs.

199    Šajā lietā mērķis novērst kodolieroču izplatīšanu un tās finansēšanu, kas ir Lēmuma 2010/413 pamatā, izpaužas tostarp kā noteiktu personu, vienību un struktūru līdzekļu iesaldēšana. Šādu pasākumu efektivitāte lielā mērā ir atkarīga no vienveidīgas un vienlaicīgas ieviešanas visās dalībvalstīs, un tas var notikt tad, ja tiek precīzi definētas personas, vienības un struktūras, uz kurām šie pasākumi attiecas.

200    Šādos apstākļos ir jāsecina, ka Lēmums 2010/413 atbilst LES 29. pantam. Līdz ar to Padome nav pieļāvusi LESD 215. panta pārkāpumu, uz to atsaucoties, pieņemot Regulu Nr. 961/2010.

201    Treškārt, prasītāja uzskata, ka Regulā Nr. 961/2010 un Regulā Nr. 267/2012 nav ietvertas nepieciešamās normas saistībā ar tiesiskajām garantijām, pretēji LESD 215. panta 3. punkta prasībām. Šādu normu neesamība Regulā Nr. 961/2010, Regulā 267/2012, kā arī Lēmumā 2010/413 turklāt nozīmējot vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu, salīdzinot ar vienībām, pret kurām ir noteikti ierobežojoši pasākumi, kas ir pieņemti saskaņā ar LESD 75. pantu. Šajā kontekstā Lēmuma 2010/413 24. panta, Regulas Nr. 961/2010 36. panta un Regulas Nr. 267/2012 46. panta noteikumi, prasītājas ieskatā, nav pietiekamas tiesiskas garantijas, turklāt ņemot vērā, ka Padome tās nav efektīvi īstenojusi.

202    Šajā ziņā argumentam par tiesisku garantiju neesamību nav faktiska pamatojuma. Kā tas ir atgādināts šī sprieduma 93. punktā, Lēmuma 2010/413 24. panta 3. un 4. punktā, Regulas Nr. 961/2010 36. panta 3. un 4. punktā un Regulas Nr. 267/2012 46. panta 3. un 4. punktā ir paredzēti noteikumi, kas nodrošina to vienību tiesības uz aizstāvību, attiecībā uz kurām atbilstoši šiem tiesību aktiem ir noteikti ierobežojoši pasākumi, turklāt šo tiesību ievērošana ir Savienības tiesas veicamās pārbaudes priekšmets.

203    Šādā kontekstā jautājums par to, vai Lēmumā 2010/413, Regulā Nr. 961/2010 un Regulā Nr. 267/2012 ir paredzētas tiesiskās garantijas, kas ir prasītas LESD 215. panta 3. punktā, ir atšķirīgs no jautājuma par to, vai Padome, pieņemot ierobežojošus pasākumus pret noteiktām personām, vienībām un struktūrām, šīs garantijas tik tiešām īsteno. Līdz ar to arguments par minēto pasākumu efektīvas īstenošanas neesamību ir neefektīvs saistībā ar iebildumu par LESD 215. panta 3. punkta un vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu, kas no tā izrietot. Turklāt Lēmumā 2010/413, Regulā Nr. 961/2010 un Regulā Nr. 267/2012 paredzēto tiesisko garantiju ievērošana saistībā ar ierobežojošu pasākumu pret prasītāju pieņemšanu un paturēšanu spēkā ir izskatīta šī sprieduma 76.–117. punktā; pēc prasītājas argumentu izskatīšanas nav atklājušās pretlikumības, kas attaisnotu apstrīdēto aktu atcelšanu.

204    No iepriekš izklāstītā izriet, ka pārmetums par vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu ir jānoraida, jo tas ir balstīts uz kļūdainu faktisku pieņēmumu par tiesisko garantiju neesamību Lēmumā 2010/413, Regulā Nr. 961/2010 un Regulā Nr. 267/2012.

205    Tātad ir jākonstatē, ka Padome nav pārkāpusi ne LESD 215. panta 3. punktu, ne vienlīdzīgas attieksmes principu.

206    Ņemot vērā iepriekš minēto, pirmais pamats lietā T‑7/11 ir jānoraida daļēji kā neefektīvs un daļēji kā nepamatots.

 Par sesto pamatu lietā T‑7/11 par Regulas Nr. 267/2012 23. panta 4. punkta prettiesiskumu

207    Prasītāja lietā T‑7/11 apgalvo, ka Regulas Nr. 267/2012 23. panta 4. punktā paredzētais aizliegums sniegt specializētus finanšu ziņojuma apmaiņas pakalpojumus personām un vienībām, kam piemēro ierobežojušos pasākumus, ir prettiesisks.

208    Pat ja tā būtu, ir jānorāda, ka 2012. gada 30. jūlijā iesniegtajā dokumentā par savu prasījumu pamatu pielāgošanu attiecībā uz Regulu Nr. 267/2012 prasītāja nav lūgusi atcelt minētās regulas 23. panta 4. punktu, tā arī nav izvirzījusi iebildi par prettiesiskumu attiecībā uz šo normu LESD 277. panta izpratnē. Tiesas sēdē prasītāja precizēja, ka tā ir atsaukusies uz šo tiesību normu tikai, lai ilustrētu faktu, ka ar Regulu Nr. 267/2012 ir ieviesti jauni ierobežojumi attiecībā uz vienībām, pret kurām ir noteikti ierobežojoši pasākumi.

209    Šādos apstākļos ir jākonstatē, ka, pat ja pieņemtu, ka pamats par Regulas Nr. 267/2012 23. panta 4. punkta prettiesiskumu būtu pamatots, tā rezultātā tomēr nevar apmierināt prasītājas izvirzītos prasījumus.

210    Līdz ar to sestais pamats lietā T‑7/11 ir jānoraida kā neefektīvs.

211    Ņemot vērā visu iepriekš minēto, prasības ir pilnībā noraidāmas.

 Par tiesāšanās izdevumiem

212    Atbilstoši Reglamenta 87. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kam spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā prasītājai spriedums ir nelabvēlīgs, tai jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar Padomes prasījumiem.

213    Atbilstoši minētā Reglamenta 87. panta 4. punkta pirmajai daļai dalībvalstis un iestādes, kas iestājušās lietā, sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas. Tādējādi Francijas Republika, Apvienotā Karaliste un Komisija sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (ceturtā palāta)

nospriež:

1)      lietas T‑35/10 un T‑7/11 tiek apvienotas sprieduma taisīšanai;

2)      prasības noraidīt;

3)      Bank Melli Iran sedz savus tiesāšanās izdevumus un atlīdzina Eiropas Savienības Padomes tiesāšanās izdevumus;

4)      Francijas Republika, Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste un Komisija sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.

Pelikánová Jürimäe Van der Woude

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2013. gada 6. septembrī.

[Paraksti]

Satura rādītājs

Tiesvedības priekšvēsture

Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi

Juridiskais pamatojums

Par pieņemamību

Par prasītājas veiktajiem prasījumu pielāgojumiem

Par prasījumiem atcelt jebkuru turpmāko regulu vai lēmumu, kas būtu spēkā pēc mutvārdu procesa pabeigšanas un ar ko tiktu grozīts kāds no apstrīdētajiem aktiem

Par lietas būtību

Par prasītājas iespēju atsaukties uz aizsardzību un garantijām, kas izriet no pamattiesībām

Par pirmo pamatu lietā T‑35/10 un trešo pamatu lietā T‑7/11 par pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi, tiesību uz aizstāvību, prasītājas tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību, labas pārvaldības un tiesiskās paļāvības aizsardzības principu pārkāpumu, kā arī Padomes pienākuma pārskatīt ierobežojošos pasākumus, kuri ir pieņemti atbilstoši iesniegtajiem apsvērumiem, neizpildi

– Par pienākumu norādīt pamatojumu

– Par tiesību uz aizstāvību principa pārkāpumu

– Par pārkāpumiem, kuri, kā apgalvots, ir pieļauti Padomes veiktajā pārskatīšanas procesā

– Par Regulas Nr. 267/2012 individuālu nepaziņošanu prasītājai

– Par pārējiem apgalvotajiem pārkāpumiem

Par otro pamatu lietā T‑35/10 un ceturto pamatu lietā T‑7/11 par kļūdu vērtējumā, jo Padome ir uzskatījusi, ka prasītāja ir bijusi iesaistīta kodolieroču izplatīšanā

Par trešo pamatu lietā T‑35/10 par būtisku procedūras noteikumu un kļūdu tiesību piemērošanā attiecībā uz Regulas Nr. 1100/2009 juridisko pamatu un par otro pamatu lietā T‑7/11 par kļūdu tiesību piemērošanā attiecībā uz Lēmuma 2010/644 un Regulas Nr. 961/2010 juridisko pamatu

Par ceturto pamatu lietā T‑35/10 un piekto pamatu lietā T‑7/11 par samērīguma principa pārkāpumu un prasītājas tiesību uz īpašumu pārkāpumu tādēļ, ka Padome nav ņēmusi vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padomes rezolūcijas

Par pirmo pamatu lietā T‑7/11 par LESD 215. panta un LES 40. panta, kā arī vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu

Par sesto pamatu lietā T‑7/11 par Regulas Nr. 267/2012 23. panta 4. punkta prettiesiskumu

Par tiesāšanās izdevumiem

* Tiesvedības valoda – angļu.