ĢENERĀLADVOKĀTA MELHIORA VATELĒ [MELCHIOR WATHELET]

SECINĀJUMI,

sniegti 2018. gada 25. septembrī (1)

Lieta C‑349/17

Eesti Pagar AS

pret

Ettevõtluse Arendamise Sihtasutus,

Majandus‑ja Kommunikatsiooniministeerium

(Tallinna Ringkonnakohus (Tallinas apgabaltiesa, Igaunija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Valsts atbalsts – Regula (EK) Nr. 800/2008 – Atbalsts ar stimulējošu ietekmi – Atbalsta pieteikuma iesniegšana pirms projekta uzsākšanas – Šā nosacījuma novērtējums – Valsts iestāžu kompetences – LESD 108. panta 3. punkts – Pienākums valsts iestādēm atgūt par nelikumīgu uzskatāmu atbalstu vai šāda pienākuma neesamība – Savienības tiesību vispārējais tiesiskās paļāvības princips – Noilgums – Eiropas Komisijas vai valsts tiesas lēmuma neesamība – Nelikumīga atbalsta atgūšanai, ko veic valsts iestāde, piemērojamā termiņa noteikšana – Juridiskais pamats – Procenti – Pienākums pieprasīt procentu samaksu vai tā neesamība – Juridiskais pamats – Piemērošanas noteikumi

1.        Šajā Tallinna Ringkonnakohus (Tallinas apgabaltiesa, Igaunija) iesniegtajā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu ir izvirzīti vairāki svarīgi un sensitīvi jautājumi valsts atbalsta jomā.

2.        Īpaši tas attiecas uz, pirmkārt, Regulas (EK) Nr. 800/2008 (2) 8. panta 2. punkta interpretāciju, otrkārt, dalībvalstu pienākumu atgūt nelikumīgu atbalstu, treškārt, Savienības tiesību vispārējo tiesiskās paļāvības principu, ceturtkārt, noilguma termiņu, kas piemērojams nelikumīga atbalsta atgūšanai, ko veic dalībvalsts, un, piektkārt, pienākumu dalībvalstīm pieprasīt procentus, atgūstot nelikumīgu atbalstu.

3.        Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar tiesvedību starp Eesti Pagar AS un Ettevõtluse Arendamise Sihtasutus (Uzņēmējdarbības attīstības fonds, turpmāk tekstā – “EAS”) un Majandus‑ja Kommunikatsiooniministeerium (Ekonomikas un komunikāciju ministrija, turpmāk tekstā – “ministrija”) par EAS lēmuma likumību, kuru ministrija, noraidot Eesti Pagar sūdzību, apstiprināja, nosakot EAS iepriekš Eesti Pagar izmaksātā atbalsta 526 300 EUR apmērā atgūšanu no šīs sabiedrības, pieskaitot procentus.

I.      Atbilstošās tiesību normas

A.      Savienības tiesības

4.        Regulas (EK, Euratom) Nr. 2988/95 (3) 3. panta 1. punkta pirmā daļā ir noteikts:

“Lietas noilguma termiņš ir četri gadi no [..] pārkāpuma izdarīšanas brīža. Nozaru noteikumos tomēr var paredzēt īsāku laiku, kas nevar būt mazāks par trim gadiem.”

5.        Saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 659/1999 (4) 14. panta 1. un 2. punktu:

“1. Kad nelikumīga atbalsta gadījumos tiek pieņemti negatīvi lēmumi, Komisija izlemj, ka attiecīgā dalībvalsts veic visus vajadzīgos pasākumus, lai atgūtu atbalstu no saņēmēja (turpmāk – “atgūšanas lēmums”). Komisija neprasa atbalsta atgūšanu, ja tas būtu pretrunā ar kādu [Savienības] tiesību vispārēju principu.

2. Atbalsts, kas ir jāatgūst saskaņā ar atgūšanas lēmumu, ietver procentus, kas aprēķināti pēc atbilstīgas likmes, ko nosaka Komisija. Procenti maksājami no dienas, kad nelikumīgais atbalsts nodots saņēmēja rīcībā, līdz tā atgūšanas dienai.”

6.        Šīs regulas 15. panta 1. punktā ir noteikts:

“Uz Komisijas tiesībām atgūt atbalstu attiecas desmit gadu noilguma periods.”

7.        Regulas (EK) Nr. 794/2004 (5) 9. pantā ir noteikts:

“1.      Ja nav citādi noteikts īpašā lēmumā, procentu likme, kas jāizmanto, atgūstot valsts atbalstu, kurš piešķirts, pārkāpjot [LESD] [108.] panta 3. punktu, ir procentuāla gada likme, ko nosaka Komisija pirms katra kalendārā gada.

2.      Procentu likmi aprēķina, pieskaitot 100 pamata punktus naudas tirgus viena gada likmei. Ja šādas likmes nav pieejamas, izmanto naudas tirgus trīs mēnešu likmes vai, ja tādu nav, izmanto peļņu no valsts parādzīmēm.

3.      Ja trūkst drošas vai ekvivalentas informācijas par naudas tirgus vai biržas obligāciju ienesīgumu vai arī izņēmuma gadījumos, Komisija, cieši sadarbojoties ar attiecīgo(-ajām) dalībvalsti(-īm), var noteikt atgūšanas likmi ar citu metodi un uz tai pieejamās informācijas pamata.

4.      Atgūšanas likmi pārskata reizi gadā. Bāzes likmi aprēķina, pamatojoties uz naudas tirgus viena gada likmi, kas fiksēta konkrētā gada septembrī, oktobrī un novembrī. Tādējādi aprēķinātā likme attieksies uz visu nākamo gadu.

5.      Turklāt, lai ņemtu vērā būtiskas un pēkšņas svārstības, aktualizāciju veic katru reizi, kad vidējā likme, kuru aprēķina par trim iepriekšējiem mēnešiem, atšķiras no spēkā esošās likmes vairāk nekā par 15 %. Šī jaunā likme stājas spēkā otrā mēneša pirmajā dienā pēc mēnešiem, kas izmantoti aprēķina veikšanai.”

8.        Šīs regulas 11. pantā ir precizēts:

“1.      Jāpiemēro tā procentu likme, kas ir piemērota tajā dienā, kad nelikumīgais atbalsts pirmoreiz nodots saņēmēja rīcībā.

2.      “Procentu likmi piemēro gan parāda pamatsummai, gan procentiem līdz atbalsta atmaksāšanas dienai. Procentiem, kas uzkrājas iepriekšējā gadā, piemēro procentus katrā turpmākā gadā.

3.      Procentu likmes, kas minētas 1. punktā, piemēro visā periodā līdz atmaksāšanas datumam. Tomēr, ja no dienas, kad nelikumīgais atbalsts pirmo reizi nodots saņēmēja rīcībā, līdz atbalsta atmaksāšanas dienai pagājis vairāk nekā viens gads, procentu likmi pārrēķina reizi gadā, par pamatu ņemot pārrēķināšanas laikā spēkā esošo likmi.”

9.        Regulas (EK) Nr. 1083/2006 (6) 101. pantā ir noteikts:

“Komisijas veikta finanšu korekcija neskar dalībvalsts pienākumu turpināt atgūšanas darbības saskaņā ar šīs regulas 98. panta 2. punktu un atgūt valsts atbalstu, kas piešķirts atbilstīgi [LESD] [107.] pantam un atbilstīgi 14. pantam [Regulā (EK) Nr. 659/1999].”

10.      Vispārējās grupu atbrīvojuma regulas 28. apsvērumā ir noteikts:

“Lai nodrošinātu to, ka atbalsts ir nepieciešams un rada stimulu turpmāku pasākumu un projektu izstrādei, šo regulu nepiemēro tādu pasākumu atbalstam, kurus saņēmējs patstāvīgi uzsāktu arī tirgus apstākļos. Attiecībā uz jebkuru šajā regulā paredzētu MVU [mazam vai vidējam uzņēmumam] piešķirtu atbalstu uzskata, ka šāds stimuls pastāv, ja MVU ir iesniedzis pieteikumu dalībvalstij, pirms ir uzsākti pasākumi, kas saistīti ar atbalstīto projektu vai pasākumu īstenošanu. [..]”

11.      Atbilstoši šīs regulas 8. panta 1. un 2. punktam:

“1.      Ar šo regulu piešķir atbrīvojumu tikai tādam atbalstam, kam ir stimulējoša ietekme.

2.      Ja pirms projekta vai pasākumu uzsākšanas saņēmējs ir iesniedzis atbalsta pieteikumu attiecīgajai dalībvalstij, atbalstu MVU, uz ko attiecas šī regula, uzskata par atbalstu ar stimulējošu ietekmi.”

12.      Saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 1303/2013 (7) 125. panta “Vadošās iestādes funkcijas” 4. un 5. punktu:

“4.      Attiecībā uz darbības programmas finanšu pārvaldību un kontroli vadošā iestāde:

a)      pārbauda, vai līdzfinansētie produkti un pakalpojumi [..] atbilst piemērojamiem tiesību aktiem, darbības programmai un darbības atbalsta nosacījumiem;

[..]

c)      ievieš efektīvus un samērīgus krāpšanas apkarošanas pasākumus, ņemot vērā apzinātos riskus;

[..]

5.      Saskaņā ar 4. punkta pirmās daļas a) apakšpunktu veiktajās pārbaudēs iekļauj šādas procedūras:

a)      administratīvas pārbaudes attiecībā uz katru atbalsta saņēmēju iesniegto atlīdzības pieteikumu;

b)      darbību pārbaudes uz vietas.

Uz vietas veikto pārbaužu biežums un aptvērums ir samērīgs ar darbībai piešķirtā publiskā atbalsta summu un riska līmeni, ko šādās pārbaudēs un revīzijās konstatējusi revīzijas iestāde attiecībā uz pārvaldības un kontroles sistēmu kopumā.”

13.      Šīs regulas 143. panta “Dalībvalstu veiktās finanšu korekcijas” 1. un 2. punktā ir noteikts:

“1.      Dalībvalstis vispirms ir atbildīgas par pārkāpumu izmeklēšanu, vajadzīgo finanšu korekciju veikšanu un summu atgūšanu. [..]

2.      Dalībvalstis veic vajadzīgās finanšu korekcijas saistībā ar individuāliem vai sistemātiskiem pārkāpumiem, kas konstatēti darbībās vai darbības programmās. Finanšu korekcijas veic, atceļot visu darbībai vai darbības programmai piešķirto publisko ieguldījumu vai tā daļu. [..]”

14.      Regulas (ES) Nr. 651/2014 (8) 2. panta 23) punktā ir iekļauta šāda definīcija:

““darbu sākums” ir ar ieguldījumu saistītu būvdarbu sākums vai pirmā juridiski saistošā apņemšanās pasūtīt aprīkojumu, vai citas saistības, kas padara ieguldījumu neatgriezenisku, – atkarībā no tā, kas notiek pirmais. Zemes pirkšanu un tādus sagatavošanās darbus kā atļauju saņemšana un priekšizpētes veikšana neuzskata par darbu sākumu. Attiecībā uz pārņemšanu “darbu sākums” ir brīdis, kad tiek iegādāti aktīvi, kas ir tieši saistīti ar iegādāto uzņēmējdarbības vietu.”

15.      Regulas (ES) 2015/1589 (9) 29. panta “Sadarbība ar valstu tiesām” 1. punktā ir norādīts:

“Lai piemērotu LESD 107. panta 1. punktu un 108. pantu, dalībvalstu tiesas var lūgt Komisiju iesniegt tām informāciju, kas ir tās rīcībā, vai tās atzinumu par jautājumiem saistībā ar valsts atbalsta noteikumu piemērošanu.”

16.      Valstu reģionālā atbalsta pamatnostādņu 2007.–2013. gadam (2006/C 54/08) (OV 2006, C 54, 13. lpp.) 38. punktā ir norādīts:

“Ir svarīgi nodrošināt to, lai reģionālais atbalsts patiešām stimulētu tādu ieguldījumu veikšanu atbalstāmajās teritorijās, kuri pretējā gadījumā nebūtu veikti. Tādēļ atbalstu saskaņā ar atbalsta shēmām var piešķirt tikai tad, ja pretendents ir iesniedzis atbalsta pieteikumu un par atbalsta shēmas administrēšanu atbildīgā iestāde ir rakstiski apliecinājusi (39), ka projekta detalizētas pārbaudes rezultātā konstatēts, ka tas principā atbilst atbalsta shēmā noteiktajiem atbilstīguma nosacījumiem, pirms tiek sākts darbs pie projekta (40). Visās atbalsta shēmās (41) ir jāiekļauj nepārprotama norāde uz abiem nosacījumiem. Īpaša atbalsta gadījumā kompetentajai iestādei ir jānosūta priekšlīgums, kurā paredzētais pasākums vispirms ir jāapstiprina Komisijai, lai saskaņā ar to piešķirtu atbalstu, pirms sākt darbu pie projekta. Ja darbs tiek sākts pirms ir izpildīti šajā punktā minētie nosacījumi, viss projekts zaudē tiesības uz atbalstu.”

17.      Šo pamatnostādņu 40. zemsvītras piezīmē (39. zemsvītras piezīmē igauņu valodas redakcijā) ir precizēts:

““Darbu sākums” nozīmē būvdarbu sākumu vai pirmās stingri noteiktās iekārtu pasūtījuma saistības, izņemot priekšizpēti.”

18.      Komisijas paziņojuma par valsts atbalsta tiesību normu piemērošanu valstu tiesās (2009/C 85/01) (OV 2009, C 85, 1. lpp.) 16., 20. un 41. punktā ir norādīts:

“16.      Valsts tiesas process valsts atbalsta jomā reizēm var skart grupu atbrīvojuma regulas piemērojamību vai esošā vai apstiprinātā atbalsta shēmu, vai abus. Gadījumos, kad tiek apšaubīta šādas regulas vai shēmas piemērojamība, valsts tiesa var izvērtēt tikai to, vai ir izpildīti visi šīs regulas vai shēmas nosacījumi. Pretējā gadījumā tā nevar izvērtēt atbalsta pasākuma saderību, jo vienīgi Komisijai ir tiesības veikt minēto izvērtēšanu.

[..]

20.      Galvenais Komisijas uzdevums ir pārbaudīt ierosinātā atbalsta pasākuma saderību ar [iekšējo] tirgu, pamatojoties uz [LESD] [107.] panta 2. un 3. punktā noteiktajiem kritērijiem. Vienīgi Komisija ir tiesīga veikt šādu saderības izvērtēšanu, kas ir pakļauta pārskatīšanai [Savienības] tiesās. Saskaņā ar pastāvīgo Tiesas judikatūru valstu tiesām nav tiesību atzīt valsts atbalsta pasākumu par saderīgu ar [LESD] [107.] panta 2. un 3. punktu.

[..]

41.      Lai izpildītu atgūšanas pienākumu attiecībā uz nelikumīgā atbalsta procentiem, valstu tiesām ir jānosaka atgūstamo procentu summa. Šajā sakarā ir piemērojami šādi principi:

a)      sākumpunkts ir nominālais atbalsta apjoms;

b)      nosakot piemērojamo procentu likmi un aprēķinu metodi, valstu tiesām ir jāņem vērā tas, ka valstu tiesu izpildītajai nelikumīgā atbalsta procentu atgūšanai ir tāds pats mērķis kā Komisijas procentu atgūšanai saskaņā ar Regulas [Nr. 659/1999] 14. pantu. Turklāt prasības atmaksāt nelikumīgā atbalsta procentus ir [Savienības] tiesību aktu prasības, kas pamatotas tieši ar [LESD 108. panta 3.] punktu. [..];

c)      lai nodrošinātu konsekvenci ar Regulas [Nr. 659/1999] 14. pantu un izpildītu efektivitātes prasību, Komisija uzskata, ka valsts tiesas izmantotā procentu aprēķināšanas metode nedrīkst būt mazāk stingra par to, kas paredzēta īstenošanas regulā. Tātad nelikumīgā atbalsta procenti ir jāaprēķina pēc salikto procentu formulas un piemērojamā procentu likme nedrīkst būt zemāka par atsauces likmi;

d)      turklāt Komisija uzskata, ka no līdzvērtības principa izriet, ka gadījumos, kad valsts tiesību aktos paredzētā procentu likmes aprēķināšanas metode ir stingrāka nekā tā, kas minēta īstenošanas regulā, valsts tiesai ir jāpiemēro stingrākie valsts noteikumi arī tām prasībām, kuras iesniegtas, pamatojoties uz [LESD 108. panta 3. punktu];

e)      procentu aprēķināšanas sākuma datums vienmēr būs tā diena, kurā nelikumīgais atbalsts tika nodots labuma guvēja rīcībā. Beigu datums ir atkarīgs no situācijas brīdī, kad tiek pasludināts valsts tiesas spriedums [..].”

B.      Igaunijas tiesības

19.      Perioodi 2007–2013 struktuuritoetuse seadus (Likums par struktūrfondu atbalstu 2007.–2013. gadam, turpmāk tekstā –“STS”) (10) 26. panta “Atbalsta atgūšana” 5. un 6. punktā ir paredzēts:

“(5)      Lēmums par atgūšanu var tikt pieņemts vēlākais 2025. gada 31. decembrī. [Regulas Nr. 1083/2006] 88. pantā reglamentētajā gadījumā atgūšanas lēmums var tikt pieņemts līdz valdības noteiktā termiņa dokumentu glabāšanai beigām.

(6)      Valdība paredz nosacījumus un procedūru atbalsta atgūšanai un atmaksai.”

20.      Šā likuma 28. panta “Procenti un kavējuma procenti” 1.–3. punktā ir noteikts:

“(1)      Par nenomaksāto atmaksājamā atbalsta summu saskaņā ar šā likuma 26. panta 1. un 2. punktu ir jāmaksā procenti. Procentu likme par nenomaksāto atmaksājamā atbalsta summu ir Euribor sešiem mēnešiem, pieskaitot 5 % par katru gadu. Procenti tiek aprēķināti, pamatojoties uz 360 dienu ilgu periodu.

(1¹)      Procenti netiek aprēķināti, ja tiek atgūta saņemtā peļņa un atbalsta saņēmējs ir izpildījis pienākumus saistībā ar peļņas no projekta paziņošanu, kas tam ir tikuši noteikti, pamatojoties uz šā likuma 21. panta 2. punktā paredzētajiem noteikumiem.

(2)      Procenti tiek aprēķināti no datuma, kad stājas spēkā atgūšanas lēmums, piemērojot procentu likmi, kas bija spēkā mēneša pēdējā darba dienā pirms kalendārā mēneša, kad lēmums tika pieņemts. Ja, lūdzot vai izmantojot atbalstu, ir ticis izdarīts noziedzīgs nodarījums, procenti tiek aprēķināti no atbalsta izmaksas datuma, piemērojot šajā datumā spēkā esošo procentu likmi.

(3)      Procenti tiek aprēķināti līdz atbalsta atmaksas dienai, taču ne ilgāk par atmaksas termiņa beigām, un termiņa atlikšanas gadījumā – līdz atmaksas galīgajam termiņam. [..]”

21.      Saskaņā ar määrus nr 278 “Toetuse tagasinõudmise ja tagasimaksmise ning toetuse andmisel ja kasutamisel toimunud rikkumisest teabe edastamise tingimused ja kord” (2006. gada 22. decembra Dekrēts Nr. 278 par nosacījumiem un procedūru atbalsta atgūšanai un atmaksai, kā arī informēšanai par pārkāpumu, kas izdarīts atbalsta piešķiršanas un izmantošanas laikā) (11) 11. panta “Atbalsta atgūšana” 1. punktu:

“Atbalsta atgūšanas lēmums ir rīcības brīvības ietvaros pieņemts lēmums, kas tiek pieņemts 45 kalendāro dienu laikā vai 90 kalendāro dienu laikā, ja tiek atgūts vairāk nekā 127 823 EUR, rēķinot no datuma, kad ir iegūta informācija par atbalsta atgūšanas iemesliem. Pamatotos gadījumos lēmuma pieņemšanas termiņš var tikt pagarināts par saprātīgu termiņu.”

22.      Määrus nr 44 “Tööstusettevõtja tehnoloogiainvesteeringu toetamise tingimused ja kord” (ministra 2008. gada 4. jūnija Dekrēta Nr. 44 par atbalsta sniegšanas nosacījumiem un procedūru rūpniecības uzņēmumu ieguldījumiem tehnoloģijās (stājies spēkā 2008. gada 15. jūnijā) (RTL 2008, 48, 658; RT I, 04.01.2013., 9; turpmāk tekstā – “Dekrēts Nr. 44”)) 1. pantā “Darbības joma” ir paredzēts:

“1.      Atbalsta sniegšanas nosacījumi un procedūra rūpniecības uzņēmumu ieguldījumiem tehnoloģijās (turpmāk “pasākums”) ir paredzēti, lai īstenotu darbības programmas “Uzņēmējdarbības vides uzlabošana” prioritārā virziena “Uzņēmumu inovācijas un izaugsmes spējas” mērķus.

2.      Saskaņā ar šo pasākumu var piešķirt: 1) reģionālo atbalstu, ko piešķir saskaņā ar [Vispārējās grupu atbrīvojuma regulas] noteikumiem un ievērojot šīs regulas noteikumus un [Konkurentsiseadus (Likums par konkurenci)] 34.² pantu”; [..]”

II.    Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi

23.      Eesti Pagar 2008. gada 28. augustā ar uzņēmumu Kauko-Telko Oy noslēdza līgumu par formas maizes un tostermaizes ražošanas līnijas pirkumu par cenu 2 770 000 EUR. Saskaņā ar līguma noteikumiem tas stājās spēkā pēc pirmās iemaksas veikšanas 5 % apmērā, kura tika iemaksāta 2008. gada 3. septembrī.

24.      2008. gada 29. septembrī Eesti Pagar ar Nordea Finance Estonia AS noslēdza līzinga līgumu, pēc kura parakstīšanas līgumslēdzējas puses 2008. gada 13. oktobrī noslēdza trīspusēju pirkuma līgumu, ar kuru Kauko-Telko apņēmās pārdot minēto maizes ražošanas iekārtu Nordea Finance Estonia, kas uzņēmās pienākumu nodot šo ražošanas līniju līzingā Eesti Pagar. Šis līgums stājās spēkā tā parakstīšanas brīdī.

25.      Eesti Pagar 2008. gada 24. oktobrī EAS iesniedza lūgumu atbalsta saņemšanai, lai iegādātos un uzstādītu minēto maizes ražošanas līniju, pamatojoties uz Dekrēta Nr. 44 1. pantu. EAS ar 2009. gada 10. marta lēmumu apmierināja šo lūgumu un piešķīra atbalstu 526 300 EUR apmērā.

26.      EAS 2014. gada 8. janvārī pieņēma lēmumu atgūt no Eesti Pagar izmaksātā atbalsta summu, pieskaitot saliktos procentus 98 454 EUR apmērā par laika periodu no atbalsta izmaksas datuma līdz tā atmaksas lēmuma pieņemšanas datumam. Šajā lēmumā tika norādīts, ka, veicot vēlāku pārbaudi 2012. gada decembrī, ir ticis konstatēts, ka pirkuma līgums ticis noslēgts 2008. gada 28. augustā, proti, pirms atbalsta lūguma iesniegšanas EAS, un tādējādi nav tikusi pierādīta Vispārējās grupu atbrīvojuma regulas 8. panta 2. punktā prasītā atbalsta stimulējošā ietekme.

27.      Par šo atgūšanas lēmumu Eesti Pagar 2014. gada 10. februārī ministrijā iesniedza sūdzību, kas tika noraidīta ar 2014. gada 21. marta Majandus- ja Kommunikatsiooniministeeriumi käskkiri nr 14-0003 Vaideotsus (Ministrijas lēmums Nr. 14-0003).

28.      2014. gada 21. aprīlī Eesti Pagar cēla prasību Tallinna Halduskohus (Tallinas Administratīvā tiesa, Igaunija), galvenokārt, par EAS lēmuma par atbalsta atmaksu un ministrijas apstiprinošā lēmuma atcelšanu, pakārtoti, par šo lēmumu prettiesiskuma konstatēšanu, ciktāl tie attiecas uz atbalsta atmaksu, kā arī, vēl pakārtotāk, par lēmumu atcelšanu saistībā ar procentu prasījumu. Šī tiesa ar 2014. gada 17. novembra spriedumu pilnībā noraidīja šo prasību.

29.      Par šo spriedumu Eesti Pagar 2014. gada 16. decembrī iesniedza apelācijas sūdzību iesniedzējtiesā, kura ar 2015. gada 25. septembra spriedumu to noraidīja.

30.      Eesti Pagar 2015. gada 26. oktobrī iesniedza kasācijas sūdzību Riigikohus (Augstākā tiesa, Igaunija), kura ar 2016. gada 9. jūnija spriedumu daļēji apmierināja šo kasācijas sūdzību, atceļot iesniedzējtiesas spriedumu, atgūšanas lēmuma noteikumu 1.1. punktu, kā arī 1.2. punkta daļu attiecībā uz procentiem, kurus aprēķināja atbilstoši salikto procentu summai, kas savukārt tika aprēķināta saskaņā ar 1.1. punktu; lietu pārējā daļā tā nodeva atpakaļ iesniedzējtiesai atkārtotai izskatīšanai. Šā Riigikohus (Augstākā tiesa) sprieduma pamatā it īpaši ir šādi apsvērumi:

–        stingri noteiktu iekārtu pirkšanas saistību uzņemšanās pirms atbalsta lūgšanas neizslēdz stimulējošu ietekmi, ja pircējs bez pārmērīgām grūtībām var atteikties no līguma atbalsta atteikuma gadījumā, kas nav izslēgts šajā lietā;

–        neviena Savienības tiesību norma tieši un obligāti nenosaka dalībvalstīm pienākumu atgūt atbalstu bez Komisijas lēmuma. Ja dalībvalsts atbalstu atgūst pēc savas iniciatīvas, tas ir tās iestāžu diskrecionārs lēmums;

–        saistībā ar atbalsta atgūšanu pēc dalībvalsts iniciatīvas ir jāveic diskrecionārs izvērtējums, ņemot vērā saņēmēja tiesisko paļāvību, ko var izraisīt valsts iestādes rīcība;

–        lai gan nav skaidri zināms, vai šajā lietā Regulas Nr. 2988/95 3. panta 1. punktā noteiktais četru gadu noilguma termiņš ir piemērojams dalībvalsts samaksāta struktūrfonda atbalsta atgūšanas gadījumā, katrā ziņā desmit gadu noilguma termiņš, kas ir noteikts Regulas Nr. 659/1999 15. panta 1. punktā, neesot piemērojams, kamēr Komisija nav pieņēmusi lēmumu par atbalsta atgūšanu;

–        ne Igaunijas tiesību aktos, ne Savienības tiesību aktos nav paredzēts juridiskais pamats, lai pieprasītu procentus par periodu no atbalsta izmaksas brīža līdz tā atgūšanai, ņemot vērā īpaši to, ka Regulas Nr. 794/2004 9. un 11. pants atbilstoši Regulas Nr. 659/1999 14. panta 2. punkta pirmajam teikumam attiecas tikai uz procentiem, kuri saistīti ar atbalstu, kas ir jāatgūst saskaņā ar Komisijas lēmumu, un ka Regulas Nr. 2988/95 4. panta 2. punktā un 5. panta 1. punkta b) apakšpunktā nav paredzēts pienākums maksāt procentus, bet pieņemts, ka šāds pienākums ir paredzēts Savienības vai dalībvalstu tiesību aktos.

31.      Iesniedzējtiesas atkārtoti izskatāmajā tiesvedībā Eesti Pagar apgalvo it īpaši, ka līgumi, kurus tā noslēdza 2008. gada 28. augustā, 29. septembrī un 13. oktobrī, neesot bijuši saistoši, jo atbalsta nepiešķiršanas gadījumā tā būtu varējusi tos viegli izbeigt ar nelielām atkāpšanās izmaksām. Projekts nebūtu ticis īstenots bez prasītā atbalsta saņemšanas, un EAS būtu varējis pārbaudīt tā stimulējošo ietekmi pēc būtības.

32.      Šī sabiedrība arī apgalvo, ka EAS esot bijis informēts par šo līgumu noslēgšanu brīdī, kad tika iesniegts pieteikums atbalsta saņemšanai, un ka tos noslēgt pirms minētā pieteikuma iesniegšanas esot ieteicis EAS pārstāvis. Piešķirot atbalstu, EAS esot radījis tai tiesisko paļāvību par atbalsta likumību.

33.      Turklāt Eesti Pagar apgalvo, ka EAS neesot bijis pienākuma atgūt atbalstu, ka pakārtoti tā atgūšanai esot iestājies noilgums saskaņā ar Dekrēta Nr. 278 11. panta 1. punktu un STS 26. panta 6. punktu, kā arī ar Regulas Nr. 2988/95 3. panta 1. punktu, un ka pieprasītie procenti neatbilst STS 27. panta 1. punktam un 28. panta 1.–3. punktam.

34.      EAS un ministrija uzskata, ka atbalsta pieteikums neesot atbildis nosacījumiem, kas paredzēti Vispārējās grupu atbrīvojuma regulas 8. panta 2. punktā, un ka īpaši saskaņā ar Regulas Nr. 1083/2006 101. pantu EAS esot bijis pienākums pieprasīt Eesti Pagar atbalsta atmaksu.

35.      EAS noliedz, ka pieteikuma izskatīšanas laikā tam bijusi zināma informācija par līgumiem, ko Eesti Pagar noslēdza 2008. gada 28. augustā, 29. septembrī un 13. oktobrī, un ka tas būtu ieteicis šādu līgumu noslēgšanu. Tādējādi tas neesot radījis tiesisko paļāvību minētajai sabiedrībai. Ministrija uzskata, ka jebkurā gadījumā ne saņēmēja labticība, ne arī administratīvas iestādes rīcība neatbrīvo no pienākuma atmaksāt nelikumīgu atbalstu.

36.      Saskaņā ar EAS un ministrijas viedokli 10 gadu noilguma periods, kas noteikts Regulas Nr. 659/1999 15. panta 1. punktā, vismaz pēc analoģijas ir piemērojams arī šajā lietā, un pienākums samaksāt procentus izriet no minētās regulas 11. panta 2. punkta un 14. panta 2. punkta.

37.      Komisija 2016. gada 30. decembrī iesniedzējtiesai iesniedza apsvērumus kā amicus curiae saskaņā ar Regulas 2015/1589 29. panta 1. punktu.

38.      Iesniedzējtiesa norāda, ka, pirmkārt, kaut arī saskaņā ar valsts tiesību normu tiesām, kuras neizlemj pēdējā instancē, ir saistošs augstākas instances tiesas sniegts vērtējums par tiesību jautājumu, tai ir saistošs Riigikohus (Augstākā tiesa) 2016. gada 9. jūnija spriedums, kurā pēdējā minētā pauž savu nostāju par tiesību interpretāciju un piemērošanu, no Tiesas judikatūras izriet, ka šādas tiesību normas esamība nevar liegt tai iespēju, kas paredzēta LESD 267. pantā, uzdot Tiesai jautājumus par Savienības tiesību interpretāciju.

39.      Otrkārt, tā pauž šaubas, vai Riigikohus (Augstākā tiesa) veiktā analīze, saskaņā ar ko bija iespējams izvērtēt jautājumu, vai persona, kas iesniedza pieteikumu atbalsta saņemšanai, būtu varējusi šāda atbalsta atteikuma gadījumā izbeigt līgumus bez ievērojamām grūtībām, attiecas arī uz stimulējošās ietekmes novērtējumu, ko veic dalībvalsts, pamatojoties uz Vispārējo grupu atbrīvojuma regulu, kā arī uz jautājumu, vai dalībvalsts iestāde ir kompetenta lemt pēc būtības par jautājumu, vai atbalstam ir stimulējoša ietekme.

40.      Treškārt, šī tiesa uzskata, ka no Tiesas judikatūras skaidri neizriet, ka dalībvalsts, pieņemot lēmumu par nelikumīgā atbalsta atgūšanu bez attiecīga Komisijas lēmuma, drīkst balstīties uz valsts administratīvā procesa tiesību principiem un ņemt vērā tiesisko paļāvību, ko valsts iestāde izraisījusi atbalsta saņēmējam.

41.      Ceturtkārt, iesniedzējtiesa uzskata, ka pastāv šaubas arī par to, vai lēmumā par nelikumīga atbalsta atgūšanu, ko pieņem dalībvalsts iestāde, var atsaukties uz četru gadu noilguma termiņu, kas ir paredzēts Regulas Nr. 2988/95 3. panta 1. punktā, vai desmit gadu noilguma termiņu, kas ir paredzēts Regulas Nr. 659/1999 15. panta 1. punktā.

42.      Piektkārt, šī tiesa precizē, ka, lai gan Riigikohus (Augstākā tiesa) daļēji ir atrisinājusi strīdu attiecībā uz procentiem un ir atcēlusi atgūšanas lēmumu, ciktāl tajā bija pieprasīts Eesti Pagar maksāt procentus, joprojām ir svarīgi lietas atrisināšanai uzzināt nosacījumus, saskaņā ar kuriem Savienības tiesību aktos ir paredzēta procentu samaksa nelikumīga atbalsta atgūšanas gadījumā pēc dalībvalsts iniciatīvas.

43.      Tomēr no Tiesas judikatūras neesot pietiekami skaidrs, vai dalībvalsts iestādei, atgūstot nelikumīgu atbalstu pēc savas iniciatīvas, ir pienākums atsaukties uz LESD 108. panta 3. punktā izklāstītajiem mērķiem, neatkarīgi no valsts tiesību normām, kuras piemēro procentu prasījumam un to aprēķināšanai saskaņā ar Regulas Nr. 794/2004 9. un 11. pantu.

44.      Šādos apstākļos Tallinna Ringkonnakohus (Tallinas apgabaltiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“[1)]      Vai [Vispārējās grupu atbrīvojuma regulas] 8. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka šīs tiesību normas izpratnē ir tikusi uzsākta “projekta vai pasākuma” īstenošana, ja atbalstāmais pasākums [it īpaši] ir iekārtu iegāde un ir ticis noslēgts pirkuma līgums par attiecīgajām iekārtām? Vai dalībvalsts iestāžu kompetencē ir vērtēt minētajā tiesību normā izvirzītā kritērija neizpildi attiecībā uz izmaksām par atkāpšanos no līguma, kura noslēgšana ir pretrunā stimulējošas ietekmes prasībai? Ja dalībvalsts iestādēm ir šāda kompetence, līdz kādai summai (procentos) var uzskatīt, ka izmaksas, kas rodas, atkāpjoties no līguma, ir pietiekami nenozīmīgas, raugoties no stimulējošas ietekmes prasības izpildes viedokļa?

[2)]      Vai dalībvalsts iestādei ir pienākums atgūt tās piešķirtu nelikumīgu atbalstu arī tad, ja [..] Komisija nav pieņēmusi attiecīgu lēmumu?

[3)]      Vai dalībvalsts iestāde, kas nolemj piešķirt atbalstu – kļūdaini pieņemot, ka runa ir par atbalstu, kurā ievēroti vispārējā grupu atbrīvojuma nosacījumi, lai gan tā patiesībā piešķir nelikumīgu atbalstu –, var radīt atbalsta saņēmējam tiesisko paļāvību? Vai, lai radītu saņēmējam tiesisko paļāvību, pietiek ar to, ka dalībvalsts iestāde, piešķirot nelikumīgo atbalstu, ir informēta par apstākļiem, kuru dēļ uz atbalstu neattiecas vispārējais grupu atbrīvojums?

Ja uz iepriekšējo jautājumu tiek atbildēts apstiprinoši, vai ir savstarpēji jāizvērtē sabiedrības intereses un atsevišķas personas intereses? Vai saistībā ar šādu izvērtējumu nozīme ir tam, vai Komisija par apstrīdēto atbalstu ir pieņēmusi lēmumu, ar kuru tā to ir atzinusi par nesaderīgu ar [iekšējo] tirgu?

[4)]      Kāds noilguma termiņš ir jāievēro dalībvalsts iestādei, atgūstot nelikumīgu atbalstu? Vai tas ir desmit gadu termiņš, pēc kura atbalsts atbilstoši [Regulas Nr. 659/1999] 1. un 15. pantam kļūst par pastāvošu atbalstu un vairs nevar tikt atgūts, vai arī četri gadi atbilstoši [Regulas Nr. 2988/95] 3. panta 1. punktam?

Kāds ir šādas atgūšanas juridiskais pamats, ja atbalsts tika piešķirts no struktūrfonda – [LESD] 108. panta 3. punkts vai arī [Regula Nr. 2988/95]?

[5)]      Ja dalībvalsts iestāde atgūst nelikumīgu atbalstu, vai tai šajā ziņā ir pienākums no saņēmēja pieprasīt procentus par šo nelikumīgo atbalstu? Ja, jā, kādi noteikumi ir jāpiemēro procentu aprēķināšanai, tostarp saistībā ar procentu likmi un aprēķināšanas periodu?”

III. Tiesvedība Tiesā

45.      Rakstveida apsvērumus iesniedza Eesti Pagar, Igaunijas un Grieķijas valdības, kā arī Komisija. EAS un visi iepriekš minētie lietas dalībnieki, izņemot Grieķijas valdību, sniedza mutvārdu paskaidrojumus tiesas sēdē, kas notika 2018. gada 18. jūnijā.

IV.    Analīze

A.      Tiesvedības priekšvēsture

1.      Pušu apsvērumu kopsavilkums

46.      Komisija norāda, ka iesniedzējtiesa nav izvirzījusi nekādus galīgus secinājumus – vispirms, par noslēgto līgumu saistošo raksturu, tad par EAS informētību par šo līgumu noslēgšanu atbalsta pieteikuma vērtēšanas laikā un, visbeidzot, par iespējamu EAS ieteikumu Eesti Pagar noslēgt šādus līgumus.

47.      Šī iestāde precizē, ka tā no Riigikohus (Augstākā tiesa) 2016. gada 9. jūnija sprieduma, kā arī no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu secina, ka, pirmkārt, vismaz 2008. gada 13. oktobra trīspusējais pirkuma līgums bija stingra apņemšanās, un, otrkārt, iesniedzējtiesa vadījusies no pieņēmuma, ka EAS bijusi pieejama informācija par līgumu noslēgšanu, taču tas nebija ieteicis Eesti Pagar tos noslēgt.

48.      Eesti Pagar uzskata, ka 2008. gada 28. augustā noslēgtais līgums būtībā bija iepriekšēja vienošanās un nevis galīgi saistošs līgums, jo šis līgums, pēc abu pušu domām, nestātos spēkā, ja EAS nepiešķirtu prasīto atbalstu. Esot konstatēts, ka izmaksas, kas tai rastos, lai pārtrauktu šīs iepriekšējās vienošanās rezultātā izveidotās līgumiskās attiecībās, būtu 5 % no kopējās līguma cenas – summa, ko Eesti Pagar bija samaksājusi pirms atbalsta pieteikuma iesniegšanas.

49.      Runājot par līzinga līgumu, kas tika noslēgts 2008. gada 29. septembrī, no šā līguma formulējuma izriet, ka pretēji tam, ko apgalvo iesniedzējtiesa, līgumiskajām saistībām būtu bijis jāstājas spēkā tikai tad, ja tiktu izpildīti vairāki nosacījumi. Tomēr saskaņā ar šiem nosacījumiem, šis līgums būtu stājies spēkā tikai 2008. gada 7. novembrī, tātad pēc atbalsta pieteikuma iesniegšanas.

50.      Eesti Pagar uzsver, ka līgums, kas tika noslēgts 2008. gada 13. oktobrī, neradīja tai nekādas saistības un tam nebija cita priekšmeta kā līgumam, kas tika noslēgts 2008. gada 28. augustā. Turklāt EAS neesot atsaucies uz šo līgumu ne atgūšanas lēmumā, ne tiesvedībā, kas tika izskatīta iesniedzējtiesā.

51.      Šī sabiedrība turklāt apgalvo, ka no vairākiem pierādījumiem izriet, ka EAS esot bijis informēts par minētajiem līgumiem un tai ieteicis tos noslēgt pirms atbalsta pieteikuma iesniegšanas.

2.      Novērtējums

52.      Ir skaidrs, ka lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu ietvaros vienīgi iesniedzējtiesa var veikt faktisko apstākļu konstatāciju, ko Tiesa nevar pārskatīt (kā to šajā lietā vēlētos Eesti Pagar).

53.      Tomēr es (tāpat kā Komisija) uzskatu, ka iesniedzējtiesa, šķiet, vēl nav pieņēmusi nevienu galīgu secinājumu – vispirms, par 2008. gada 28. augustā, 29. septembrī un 13. oktobrī (12) noslēgto līgumu saistošo vai nesaistošo raksturu, pēc tam, par EAS informētību pieteikuma par atbalstu vērtēšanas laikā par šo līgumu iepriekšēju noslēgšanu un visbeidzot, par iespējamu EAS ieteikumu Eesti Pagar noslēgt šādus līgumus pirms atbalsta pieteikuma noslēgšanas (13).

54.      Protams, tas neatvieglo Tiesas uzdevumu, jo, kā izriet no judikatūras, ir vēlams un “noteiktos apstākļos var būt izdevīgi, ja lietas fakti tikuši noskaidroti un problēmas, kas saistītas tikai ar valsts tiesībām, tikušas atrisinātas brīdī, kad Tiesai tiek uzdots prejudiciālais jautājums” (14).

55.      Jebkurā gadījumā, lai sniegtu noderīgas atbildes iesniedzējtiesai, es izvērtēšu katru no šiem pieņēmumiem, jo īpaši tos, saskaņā ar kuriem EAS esot bijis informēts par šiem līgumiem un ieteicis Eesti Pagar tos noslēgt pirms pieteikuma iesniegšanas.

B.      Par prejudiciālo jautājumu pieņemamību

1.      Pušu apsvērumu kopsavilkums

56.      Eesti Pagar apgalvo, ka Riigikohus (Augstākā tiesa) ar savu 2016. gada 9. jūnija spriedumu atrisināja strīda galveno daļu valsts līmenī, līdz ar to prejudiciālie jautājumi, ņemot vērā, kādā tiesvedības posmā tie tiek uzdoti, ir nepieņemami un nebūtiski, izņemot ceturto jautājumu, jo Riigikohus (Augstākā tiesa) pati precizēja minētajā spriedumā, ka vēršanās Tiesā ar prejudiciāliem jautājumiem var būt atbilstoša vienīgi attiecībā uz jautājumu par noilgumu.

57.      Turklāt šī sabiedrība uzskata, ka pirmais prejudiciālais jautājums kā tāds neesot būtisks un balstoties uz kļūdainu pieņēmumu par stimulējošas ietekmes neievērošanu, ka otrajam jautājumam drīzāk būtu jāatliecas uz to, vai pastāv juridisks pamats dalībvalsts pienākumam atgūt atbalstu pēc savas iniciatīvas, ka trešajā jautājumā esot nepilnīgs faktu apraksts, jo EAS tai ieteicis noslēgt 2008. gada 28. augusta, 29. septembra un 13. oktobra līgumus, un ka ceturtais jautājums būtu jāpapildina tādā nozīmē, ka tas attiecas uz atbalsta atgūšanu pēc valsts iestādes iniciatīvas un tā ir balstīta uz kļūdainu pieņēmumu, ka atgūšanas pienākums izriet no LESD 108. panta 3. punkta.

2.      Novērtējums

58.      Atgādinu, ka Riigikohus (Augstākā tiesa) 2016. gada 9. jūnija spriedumā iesniedzējtiesas iepriekš pieņemtā sprieduma atcelšanu un daļēju apstrīdētā lēmuma atcelšanu balstīja īpaši uz vairāku Savienības tiesību normu interpretāciju, par ko minētā augstākā tiesa nebija iesniegusi Tiesai lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu. Komisija, kas iesaistījās pamatlietā kā amicus curiae atbilstoši iesniedzējtiesas lūgumam saskaņā ar Regulas 2015/1589 29. panta 1. punktu, gan iesniedzējtiesā, gan Tiesā apstrīdēja gandrīz visus Savienības tiesību novērtējumus, ko bija sniegusi Riigikohus (Augstākā tiesa).

59.      Kaut arī iesniedzējtiesa norāda, ka tai saskaņā ar Igaunijas tiesību aktiem ir saistoša Riigikohus (Augstākā tiesa) veiktā tiesību interpretācija un piemērošana, tā uzskata, ka tas nenozīmē, ka tā nevar izmantot LESD 267. pantā paredzēto iespēju uzdot Tiesai jautājumus par Savienības tiesību interpretāciju. Līdz ar to tās lūgums galvenokārt ir balstīts uz šaubām par Riigikohus (Augstākā tiesa) veikto Savienības tiesību interpretāciju.

60.      Protams, šādā situācijā zemākas instances tiesa principā saglabā tiesības vērsties Tiesā ar prejudiciāliem jautājumiem (15), tomēr ar nosacījumu, ka uzdotie jautājumi nav hipotētiski un ka tiesvedībā vēl nav pieņemts galīgs Igaunijas Augstākās tiesas spriedums.

61.      Manuprāt, no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu skaidri izriet, ka tiesvedība pamatlietā joprojām ir pilnībā nodota iesniedzējtiesas vērtējumam attiecībā uz tematiem, kas ir iekļauti no pirmā līdz ceturtajam jautājumam.

62.      Runājot par piekto jautājumu, kas attiecas uz procentiem, pati iesniedzējtiesa norāda, ka Riigikohus (Augstākā tiesa) tiesvedību pamatlietā ir daļēji atrisinājusi, atceļot atgūšanas lēmumu, ciktāl tajā bija paredzēts, ka Eesti Pagar ir jāmaksā procenti. Tās ieskatā, joprojām ir svarīgi izskatāmās lietas atrisināšanai uzzināt nosacījumus, saskaņā ar kuriem Savienības tiesību aktos ir paredzēta procentu samaksa nelikumīga atbalsta atgūšanas gadījumā pēc dalībvalsts iniciatīvas.

63.      Katrā ziņā es (tāpat kā Komisija) uzskatu, ka Riigikohus (Augstākā tiesa) savā 2016. gada 9. jūnija spriedumā uzsvēra, ka iesniedzējtiesai ir jāizlemj arī jautājums par procentu aprēķināšanu, kas līdz ar to neizslēdz jaunu atcelto procentu noteikšanu, ja Komisijai tomēr būtu jāpieņem lēmums par atbalsta atgūšanu.

C.      Par pirmo prejudiciālo jautājumu, kas attiecas uz atbalsta stimulējošo ietekmi

1.      Pušu apsvērumu kopsavilkums

64.      Eesti Pagar uzskata, ka no lietas apstākļiem un sniegtajiem pierādījumiem skaidri izriet, ka atbalstam bija stimulējoša ietekme. Tā uzsver, ka tā nebūtu īstenojusi šo projektu bez šī atbalsta saņemšanas, ka tā nebija noslēgusi galīgi saistošu līgumu pirms pieteikuma iesniegšanas un ka, novērtējot līguma saistošo raksturu, būtu jāņem vērā atkāpšanās iespēja no līguma un nelielās izmaksas, kas ar to saistītas.

65.      Turpretī nav iespējams atsaukties vienīgi uz zemsvītras piezīmi, kas iekļauta pamatnostādnēs, kuras neesot saistošas, lai apgalvotu, ka atbalstam nav stimulējošas ietekmes. Katrā ziņā nevar izdarīt secinājumus, izmantojot formālu pieeju, un būtu jāveic padziļināta analīze par jautājumu – ir vai nav grūti atkāpties no šādiem līgumiem.

66.      Valsts iestādēm, kurām ir jāpiemēro Vispārējā grupu atbrīvojuma regula, adresētajā kopsavilkuma dokumentā, kas iekļauts Komisijas rubrikā “Bieži uzdotie jautājumi”, šīm iestādēm esot paredzēts veikt šādu detalizētu analīzi par darbu sākumu, turklāt šāda analīze atšķiroties no analīzes par atbalsta saderību ar iekšējo tirgu. Grieķijas valdība piekrīt šādai analīzei.

67.      Tādēļ, Eesti Pagar ieskatā, ja Komisija šajā lietā apgalvo, ka minēto kopsavilkuma dokumentu nevar izmantot par atsauci, tā atbalstītu nostāju, kas būtu pretrunā vispārējiem tiesiskās paļāvības, skaidrības, kā arī tiesiskās noteiktības principiem un pārkāptu šīs sabiedrības tiesības uz labu pārvaldību, kas paredzētas Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 41. pantā.

68.      Visbeidzot, Eesti Pagar vēlas zināt, vai Vispārējās grupu atbrīvojuma regulas 8. panta 2. punktā minēto mērķi varētu sasniegt, ja valsts iestādes kompetencē ietilptu tikai faktu konstatācija attiecībā uz līguma noslēgšanu vai nenoslēgšanu pirms atbalsta pieteikuma iesniegšanas.

69.      Igaunijas valdība uzskata, ka, novērtējot stimulējošu ietekmi, dalībvalsts kompetentā iestāde var atsaukties tikai uz hronoloģisku nosacījumu par stimulējošo ietekmi, kas paredzēts Vispārējās grupu atbrīvojuma regulas 8. panta 2. punktā, proti, ka projektu vai pasākumus var uzsākt tikai pēc atbalsta pieteikuma iesniegšanas. Šai iestādei neesot iespējas novērtēt citus apstākļus, tostarp to, kādi būtu izdevumi, atkāpjoties no līguma. Tikai šādā veidā esot iespējams nodrošināt vienotu grupu atbrīvojuma nosacījumu piemērošanu un saglabāt Komisijas ekskluzīvo kompetenci padziļināti izvērtēt stimulējošu ietekmi, kas esot apstiprināts 16. punktā Komisijas paziņojumā par valsts atbalsta tiesību normu piemērošanu valstu tiesās.

70.      Runājot par jēdzienu “projekta uzsākšana”, Igaunijas valdība uzskata, ka, lai pārkāptu stimulējošas ietekmes nosacījumu, pietiek ar to, ka atbalsta saņēmējs noslēdz pirmās stingri noteiktās iekārtu pasūtīšanas saistības pirms atbalsta pieteikuma iesniegšanas. Secinājumu par šādām sekām varētu izdarīt no Valstu reģionālā atbalsta pamatnostādņu 2007.–2013. gadam 40. zemsvītras piezīmes, un to varētu apstiprināt ar Regulas Nr. 651/2014 2. panta 23)punktu.

71.      Komisija norāda, ka Vispārējā grupu atbrīvojuma regulas 28. apsvērumā projekta vai pasākuma uzsākšana ir definēta kā “uzsākti pasākumi, kas saistīti ar atbalstīto projektu vai pasākumu īstenošanu”, un uzskata, ka 2008. gada 28. augusta, 29. septembra un 13. oktobra līgumu noslēgšana ir pasākumi, kas saistīti ar atbalstīto projektu vai pasākumu īstenošanu. Līdz ar to esot skaidrs, ka apstrīdētais atbalsts pamatlietā nav atbilstošs Vispārējās grupu atbrīvojuma regulas 8. panta 2. punktam, un tādējādi tas ir nelikumīgs, jo tika piešķirts, pārkāpjot paziņošanas pienākumu, kas paredzēts LESD 108. panta 3. punktā.

72.      Turklāt šo secinājumu neatspēkojot ne apsvērumi, kas izklāstīti 2013. gada 13. jūnija sprieduma HGA u.c./Komisija (C‑630/11 P, EU:C:2013:387) 106.–109. punktā, ne Eesti Pagar arguments, ka tā būtu varējusi izbeigt līgumu bez grūtībām un lielām atkāpšanās izmaksām, nedz arī kopsavilkuma dokuments, kas iekļauts Komisijas rubrikā “Bieži uzdotie jautājumi”.

73.      Vispirms, Tiesa minētajos punktos tiešām esot pieļāvusi, ka paredzētā atbalsta nepieciešamību varētu pierādīt, pamatojoties uz citiem kritērijiem, nevis tikai atbalsta pieteikuma ātrāku iesniegšanu. Tomēr šis konstatējums esot izdarīts saistībā ar novērtējumu par atbalsta saderību, ko Komisija veica saskaņā ar LESD 107. panta 3. punktu, un tāpēc nav būtisks šajā lietā, kurā jautājums attiecas uz valsts iestādes veiktu Vispārējās grupu atbrīvojuma regulas īstenošanu. Tas izrietētu no fakta, ka grupu atbrīvojuma noteikumiem vajadzētu būt skaidriem, neatkarīgiem no rīcības brīvības un tādiem, ko dalībvalstu iestādes varētu viegli piemērot.

74.      Turpinājumā Vispārējās grupu atbrīvojuma regulas 8. panta 2. punkta un tās 28. apsvēruma formulējums izslēdzot jebkādas interpretācijas iespējas, kas būtu atkarīgas no iespējas izbeigt līgumus vai atkāpšanās izmaksu lieluma, jo šīs tiesību normas attiecas uz “projekta vai pasākuma uzsākšanu” un “uzsāktiem pasākumiem, kas saistīti ar atbalstīto projektu vai pasākumu īstenošanu”. Lai gan Komisija var ņemt vērā grūtības līgumu izbeigšanā vai atkāpšanās izmaksas, lai novērtētu stimulējošu ietekmi LESD 107. panta 3. punkta izpratnē, dalībvalsts iestādēm, piemērojot Vispārējās grupu atbrīvojuma regulas 8. panta 2. punktu, nav tādas pašas iespējas.

75.      Visbeidzot, Komisija norāda, ka “Bieži uzdotie jautājumi”, uz kuriem atbildes sagatavojuši Komisijas dienesti, nevarot mainīt regulas saturu, ka minētais dokuments attiecīgajām valsts iestādēm un tiesām neesot ne saistošs, ne būtisks un ka tas neesot saistošs arī Komisijai pašai, jo šajā dokumentā nav atspoguļots Komisijas oficiālais viedoklis. Katrā ziņā šis dokuments attiecoties tikai uz sākotnējās vienošanās noslēgšanu, piemēram, priekšizpēti, nevis uz tādu līgumu slēgšanu, kas saistīti ar iekārtu iegādi, par kurām tiek prasīts atbalsts.

2.      Novērtējums

76.      Savā pirmajā prejudiciālajā jautājumā iesniedzējtiesa lūdz Tiesu interpretēt jēdzienu “projekta uzsākšana”, kas minēts Vispārējās grupu atbrīvojuma regulas 8. panta 2. punktā, un precizēt valsts iestāžu kompetences, piemērojot šo tiesību normu. Patiešām, kā iesniedzējtiesa pati atzīst lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu 29. punktā, galvenais jautājums, kas rodas šajā lietā, ir, vai Eesti Pagar piešķirtais reģionālais atbalsts atbilst stimulējošās ietekmes prasībai, kas paredzēta iepriekš minētajā tiesību normā (16).

77.      Vispirms, es uzskatu, ka valsts iestāžu kompetence novērtēt to piešķirtā atbalsta reālo stimulējošo ietekmi neaizskar Komisijas ekskluzīvo kompetenci novērtēt valsts atbalsta saderību ar iekšējo tirgu.

78.      Vēlos norādīt, ka, tā kā Vispārējā grupu atbrīvojuma regulā nav paredzēta nekāda Komisijas iejaukšanās, šāda analīze pēc loģikas ietilpst to valsts iestāžu kompetencē, kuras ir atbildīgas par šīs regulas īstenošanu.

79.      Turpinājumā es piekrītu Igaunijas valdībai un Komisijai, kuras uzskata, ka Vispārējā grupu atbrīvojuma regulā ietvertā loģika prasa, lai piemērojamie kritēriji būtu skaidri un vienkārši, tādējādi nodrošinot saskaņotu piemērošanu visā Savienībā.

80.      Runājot par jēdzienu “projekta uzsākšana”, Komisija Valstu reģionālā atbalsta pamatnostādnēs 2007.–2013. gadam precizēja, ka “pirmās stingri noteiktās iekārtu pasūtījuma saistības, izņemot priekšizpēti”, nozīmē šādu uzsākšanu.

81.      Neraugoties uz šādu pamatnostādņu nesaistošo raksturu, es domāju, ka Tiesa var pieņemt šādu definīciju kā atskaites punktu, jo īpaši tāpēc, ka Komisija to ir iekļāvusi (kā pamatoti norāda Grieķijas valdība) savas jaunās Vispārējās grupu atbrīvojuma regulas Nr. 651/2014 2. panta 23) punktā, saskaņā ar kuru “darbu sākums” var būt “pirmā juridiski saistošā apņemšanās pasūtīt aprīkojumu vai citas saistības, kas padara ieguldījumu neatgriezenisku” (mans izcēlums).

82.      Taču, ja tikai stingri noteiktas līgumiskas saistības var nozīmēt minēto sākumu, man šķiet, ka katrā konkrētā gadījumā vajadzētu pārbaudīt, kāda veida saistības potenciālais atbalsta saņēmējs ir uzņēmies pirms atbalsta pieteikuma iesniegšanas.

83.      Turklāt šī loģika ir apstiprināta arī kopsavilkuma dokumentā, kas iekļauts Komisijas rubrikā “Bieži uzdotie jautājumi”. Es pilnībā pievienojos informācijai, kas izklāstīta Komisijas dienestu sagatavotajā dokumentā, kas paredzēts Vispārējās grupu atbrīvojuma regulas piemērošanas nolūkam, – proti, ka “darbu sākuma” kritērijs it īpaši iepriekš minēto pamatnostādņu zemsvītras piezīmes nozīmē ir jāinterpretē tādējādi, ka, pat ja līgumi ir tikuši noslēgti un maksājumi veikti pirms atbalsta pieteikuma iesniegšanas, tīri formāla pieeja nevarētu būt pietiekama, un ka ir jāveic detalizēta analīze par to, vai no ekonomiskā viedokļa ir iespējams pārtraukt noslēgtos līgumus un ar kādām izmaksām, kā arī par to, vai atbalsta saņēmējs zaudētu ievērojamu naudas summu, ja tam būtu jāizbeidz līgumi atbalsta nesaņemšanas gadījumā (17).

84.      Tādējādi, kā norāda Eesti Pagar, Vispārējās grupu atbrīvojuma regulas 8. panta 2. punktā paredzēto mērķi nevarētu sasniegt, ja valsts iestādes kompetencē ietilptu tikai faktu konstatējums par to, vai pirms atbalsta pieteikuma iesniegšanas līgums ticis noslēgts vai ne. It īpaši stimulējoša ietekme varētu nepastāvēt tāda scenārija gadījumā, ja pieteikuma iesniedzējs nākamajā dienā pēc atbalsta pieteikuma iesniegšanas noslēgtu stingri saistošu līgumu ar nolūku to īstenot neatkarīgi no tā, vai palīdzība tiks piešķirta vai ne.

85.      Šajā posmā, kā jau pareizi darīja Riigikohus (Augstākā tiesa) (2016. gada 9. jūnija sprieduma 21. punktā), ir nepieciešams izvērtēt judikatūru “HGA” (18), kurā atbalstīta iepriekš minētā analīze un kuras vēsture ir interesanta.

86.      Vispirms – minētajā lietā Eiropas Savienības Vispārējā tiesa izskatīja pamatu par acīmredzamu kļūdu vērtējumā saistībā ar to, vai pastāv stimulējoša ietekme. Uzsverot sava sprieduma (19) 215. punktā, ka kritērijs par atbalsta saņemšanas pieteikuma iesniegšanu pirms investīciju projekta īstenošanas uzsākšanas, ir vienkāršs kritērijs, kas ir piemērots un atbilstošs, lai ļautu Komisijai prezumēt, ka atbalsta shēmai ir stimulējoša ietekme, Vispārējā tiesa minētā sprieduma 226. punktā norādīja, ka ir jānosaka, vai prasītāji pirmajā instancē ir pierādījuši, ka atbalsta shēma var nodrošināt stimulējošo ietekmi, pat ja pieteikums nebija iesniegts pirms attiecīgā projekta īstenošanas sākuma.

87.      Saskaņā ar ģenerāladvokāta Ī. Bota [Y. Bot] (20) viedokli “Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā tiktāl, ciktāl tai pārsūdzētā sprieduma 215. un 226. punktā būtu bijis jālemj nevis, ka kritērijs par pieteikuma atbalsta saņemšanai iesniegšanu pirms projektu īstenošanas ir vienkāršs, piemērots un atbilstošs kritērijs, lai Komisija varētu prezumēt atbalsta stimulējošo iedarbību, bet gan, ka pieteikuma iesniegšana atbalsta saņemšanai pēc tam, kad Komisija to ir apstiprinājusi, pirms projektu īstenošanas ir obligāts nosacījums atbalsta nepieciešamībai. Šis obligātais raksturs varētu tikt atspēkots un citu apstākļu izskatīšana varētu tikt pieļauta tikai tādā gadījumā, ja saistībā ar noteiktas atbalsta shēmas saderības izvērtējumu noteikti elementi (sarakste, atzinumi, lēmumi, paziņojumi u.c.), kurus ir pieņēmusi vienīgi Komisija, būtu tādi, kas varētu likt kļūdīties attiecībā uz 1998. gada pamatnostādņu 4.2. punkta pēdējās daļas piemērojamību attiecīgās atbalsta shēmas īstenošanas noteikumiem. Šo vērtējumu, manuprāt, apstiprina Komisijas veiktie papildu piesardzības pasākumi, kas ir noteikti Valstu reģionālā atbalsta pamatnostādnēs 2007.–2013. gadam”.

88.      Tiesa neatbalstīja šādu pieeju.

89.      Tiesa būtībā nosprieda (2013. gada 13. jūnija sprieduma HGA u.c./Komisija, C‑630/11 P, EU:C:2013:387, 106. un nākamie punkti), ka nosacījums par atbalsta pieteikuma iesniegšanu pirms investīciju projekta īstenošanas uzsākšanas bijis tikai atspēkojama prezumpcija – līdz ar to atbalsta saņēmēji var sniegt citus pierādījumus, lai pierādītu aplūkotā pasākuma stimulējošo ietekmi.

90.      Turklāt, kā norādīts doktrīnā (21), “[i]n the light of the [HGA] case law it may […] be concluded that where soft law guidelines purport to introduce a legal obligation to submit a specific application form in order to be considered as eligible for an aid scheme it is highly questionable that if an applicant has failed to do so, the Commission could conclude that the aid would be incompatible without more. It is submitted that, in the light of [that case law], the failure to comply with such formalities should not establish a non‑rebuttable presumption that the aid has no incentive effect and is incompatible – the Commission should look at the circumstances of the case to assess whether the (potential) beneficiary has an incentive to change its behavior. It will of course be for the Member States [or the beneficiaries] to provide sufficient evidence to support this claim”.

91.      No iepriekš minētā izriet, ka, pirmkārt, atbalsta piešķīrēja iestāde nevar aizbildināties ar formālu pieeju, un tai ir jānovērtē pēc būtības, vai darbi ir uzsākti Vispārējās grupu atbrīvojuma regulas nozīmē, ko iepriekš izklāstīju.

92.      Lai gan Komisija šajā lietā iesaistījās gan iesniedzējtiesā, gan Tiesā, izklāstot argumentus, ar kuriem tā apstrīd jebkādu valsts iestāžu rīcības brīvību (22), es uzskatu, ka – tā kā kopsavilkuma dokuments, kuru minēju šo secinājumu 83. punktā, ir paredzēts īpaši valsts iestādēm, kurām ir jāpiemēro Vispārējā grupu atbrīvojuma regula, – nevajadzētu būt nekādām pamatotām šaubām, ka šo iestāžu pienākums ir veikt šādu detalizētu analīzi par to, vai darbi jau ir tikuši uzsākti, kas turklāt ir analīze, kura atšķiras no analīzes par atbalsta saderību ar iekšējo tirgu, ņemot vērā, ka uzņēmums, kas plāno pieprasīt atbalstu, protams, var ņemt vērā šo kopsavilkuma dokumentu.

93.      Proti, tiesības novērtēt, vai atbalsts ir saderīgs ar iekšējo tirgu, kas ietilpst vienīgi Komisijas kompetencē, neizslēdz to, ka valsts iestāde var un tai vajadzētu novērtēt pēc būtības atbalsta saderību ar Vispārējo grupu atbrīvojuma regulu, nepiemērojot tīri formālu pieeju.

94.      Tādējādi, runājot par lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu 29. punktā paustajām nepamatojām šaubām attiecībā uz dalībvalsts iestādes kompetenci novērtēt stimulējošas ietekmes esamību pēc būtības, es uzskatu, ka pietiekami skaidri tika izklāstīts, ka dalībvalsts iestāde ir kompetenta novērtēt pēc būtības, vai pastāv stimulējoša atbalsta ietekme. Pretējai pieejai būtu negatīva ietekme uz Vispārējās grupu atbrīvojuma regulas piemērošanu un atbalsta piešķiršanu, pamatojoties uz šo regulu, jo dalībvalsts iestāde nevarētu pārbaudīt, vai stimulējošās ietekmes kritērijs ir izpildīts.

95.      Turklāt valsts iestādei ir jāpārbauda, vai pastāv stimulējošā ietekme, ciktāl tās pienākums ir ievērot minēto regulu, lai pieņemtu lēmumu par atbalsta piešķiršanu vai atteikšanu.

96.      Tomēr, ja valsts iestādei vai saņēmējam, kuri ir līdzatbildīgi par šīs regulas ievērošanu, ir nopietnas šaubas par to, vai pastāv stimulējoša ietekme, tie var sazināties ar Komisiju, jo tai ir pieredze veikt sarežģītus novērtējumus šajā jomā.

97.      Noslēdzot šīs problēmas izskatīšanu, lai gan jautājuma, vai Eesti Pagar noslēgtās saistības pirms atbalsta pieteikuma iesniegšanas faktiski ir “stingri noteiktas saistības” Vispārējās grupu atbrīvojuma regulas 8. panta 2. punkta nozīmē (izņemot “iepriekšējas” vai citādi “atceļamas” saistības), izvērtēšana bez šaubām ietilpst iesniedzējtiesas kompetencē, Tiesai ir tai jāsniedz norādes par šīs tiesību normas interpretāciju, kas varētu būt tai noderīgas.

98.      Šajā ziņā tāda situācija kā pamatlietā aplūkotā, kurā noslēgti vairāki trīspusēji līgumi, principā ir jāvērtē, aplūkojot līgumattiecības kā vienotu veselumu, nevis jāanalizē atsevišķi katrs no šiem līgumiem, taču, protams, tas ir atkarīgs no minēto līgumu faktiskās analīzes, ko var veikt vienīgi iesniedzējtiesa (23).

99.      Novērtējot līgumu saistošo raksturu attiecībā uz stimulējošo ietekmi, vajadzētu ņemt vērā arī iespēju atkāpties no līguma un nelielās izmaksas, ko tas rada Eesti Pagar, ņemot vērā projekta kopējās izmaksas.

100. Kā norāda Grieķijas valdība, lai pieņemtu, ka strīdīgais līgums un attiecīgie maksājumi, kuri jāveic līguma izpildes gaitā, ir “pirmā skaidri noteiktā apņemšanās” pasūtīt aprīkojumu un ka tādējādi tie ir uzskatāmi par “darbu uzsākšanu”, nav ļoti svarīgi, lai līgums būtu skaidri kvalificēts kā galīgs. Tomēr, ja atkāpšanās nosacījumi ir ārkārtīgi apgrūtinoši salīdzinājumā ar saimnieciskā darījuma apmēru kopumā, jo īpaši saistībā ar prasīto summu līguma izbeigšanas gadījumā, tad būtu jākonstatē “uzsākšana” Vispārējās grupu atbrīvojuma regulas 8. panta 2. punkta nozīmē. Savukārt, ja līgumslēdzējas puses it īpaši ir vienojušās, ka līgums stāsies spēkā tikai tad, ja tiks saņemts aizdevums vai apstiprināts atbalsta pieteikums, vai atkāpšanās izmaksas tiks samazinātas, varētu uzskatīt, ka īstenošana nav uzsākta minētās tiesību normas izpratnē. Minētais apstāklis, ka valsts iestāde Eesti Pagar esot ieteikusi parakstīt saistības pirms atbalsta pieteikuma iesniegšanas, ir jāņem vērā.

101. Līdz ar to, lai atbildētu uz jautājumu, vai atbalstam, kas piešķirts, pamatojoties uz Vispārējo grupu atbrīvojuma regulu, ir stimulējoša ietekme, ir jāveic detalizēta līgumisko noteikumu un faktisko apstākļu, kas saistīti ar attiecīgo līgumu noslēgšanu, analīze.

D.      Par otro prejudiciālo jautājumu, kas attiecas uz dalībvalsts pienākumu atgūt nelikumīgu atbalstu, pat bez attiecīga Komisijas lēmuma

1.      Pušu apsvērumu kopsavilkums

102. Eesti Pagar apgalvo, ka nevienā juridiskā dokumentā nav skaidri noteikts, ka dalībvalsts iestādēm pēc savas iniciatīvas un bez attiecīga Komisijas lēmuma, ir jāatgūst atbalsts, ko tās piešķīrušas saskaņā ar Vispārējo grupu atbrīvojuma regulu, un atsaucas uz rīcības brīvību, kura, pēc tās domām, šajā jomā Igaunijas tiesību aktos ir atstāta valsts iestādēm.

103. Grieķijas valdība atgādina, ka saskaņā ar Regulas Nr. 659/1999 14. panta 1. punktu Komisijai ir kompetence atgūt nelikumīgus atbalstus, un, kā izriet no LESD 107. panta un 108. panta 2. punkta, dalībvalstu tiesas var piespriest šādu atgūšanu. Tādējādi tiešām bez Komisijas vai dalībvalsts tiesas pieņemta atgūšanas lēmuma nepastāvot tiešs vispārējs pienākums dalībvalstu administratīvajām iestādēm pieprasīt atbalsta atmaksu. Tādēļ it īpaši attiecībā uz atbalstiem, kuri piešķirti no struktūrfondiem, Regulas Nr. 1303/2013 125. panta 4. un 5. punktā un 143. pantā ir noteikts pienākums valsts kompetentajām iestādēm censties atgūt summas, kas piešķirtas, pārkāpjot piemērojamos tiesību aktus.

104. Igaunijas valdība uzskata, ka dalībvalstij ir jāatgūst nelikumīgs atbalsts, kāds tiek aplūkots pamatlietā, kas tika piešķirts, pārkāpjot Vispārējās grupu atbrīvojuma regulas 8. panta 2. punktu un LESD 108. panta 3. punktu, neatkarīgi no jebkāda Komisijas lēmuma. Saskaņā ar LESD 107. panta 1. punktu un lojālas sadarbības principu dalībvalstīm ir pienākums veikt visus nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu Savienības tiesību efektivitāti.

105. Komisija būtībā apgalvo, ka nelikumīgs atbalsts ir jāatgūst visām valsts iestādēm – gan tiesām, gan administratīvajām iestādēm.

2.      Novērtējums

106. Lai gan šķiet, ka konstatējums par šādu pienākumu nav minēts Tiesas judikatūrā, jo tā ir spriedusi tikai saistībā ar Komisijas lēmumiem vai arī tiesvedībām valsts tiesās, es piekrītu Igaunijas valdības uzskatam, ka no LESD 107. panta 1. punkta un 108. panta 3. punkta, kā arī no LES 4. pantā noteiktā lojālas sadarbības principa ir jāsecina, ka pastāv pienākums valsts iestādēm atgūt nelikumīgu atbalstu pēc savas iniciatīvas (24).

107. Es (tāpat kā Komisija) uzskatu, ka atbalsts, kas neatbilst Vispārējās grupu atbrīvojuma regulas noteikumiem, ir nelikumīgs atbalsts, kas nav atbilstošs īstenošanas uzsākšanas aizliegumam, kurš paredzēts LESD 108. panta 3. punktā, kam ir tieša iedarbība. No tā izrietošais atgūšanas pienākums ir saistošs arī administratīvām iestādēm. Līdz ar to valsts iestāžu (un tiesu) pienākums ir izdarīt visus no LESD 108. panta 3. punkta pārkāpuma izrietošos secinājumus saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību normām gan attiecībā uz atbalstāmo pasākumu īstenošanas uzsākšanas darbību spēkā esamību, gan tādu finanšu atbalstu atgūšanu, kuri piešķirti, neievērojot šo normu.

108. Šajā lietā, ja, piešķirot atbalstu, simulējošās ietekmes kritērijs, kas paredzēts Vispārējās grupu atbrīvojuma regulas 8. panta 2. punktā, nav ticis izpildīts, tad šis atbalsts neatbilst nosacījumiem, kas izklāstīti Vispārējā grupu atbrīvojuma regulā. Komisija arī nebija apstiprinājusi šo atbalstu saskaņā ar procedūru, kas noteikta LESD 108. panta 3. punktā vai 108. panta 2. punktā. Tad šajā situācijā būtu runa par valsts atbalstu, kas saskaņā ar LESD 107. panta 1. punktu ir nesaderīgs ar iekšējo tirgu.

109. Tādēļ dalībvalstij automātiski un bez kavēšanās ir jāatgūst šāds atbalsts, kas ir nesaderīgs ar iekšējo tirgu, dalībvalstij šādi rīkojoties ir jānovērš pārkāpums un jāatjauno situācija, kāda būtu bijusi, ja Savienības tiesības būtu tikušas ievērotas. Šis pienākums dalībvalstij ir noteikts saskaņā ar lojālas sadarbības principu (LES 4. pants), saskaņā ar ko dalībvalstīm ir jāveic visi vajadzīgie pasākumi, lai garantētu Savienības tiesību aktu piemērošanu un efektivitāti.

110. Vai, izmantojot šo “jauno pieeju”, lai atgūtu par nelikumīgiem uzskatāmus atbalstus, tomēr nepieciešams, lai būtu acīmredzami, ka atbalsts ir nelikumīgs? Tad vienīgi kompetento valsts iestāžu šaubas par atbalsta likumīgo raksturu nevarētu būt pietiekams pamats tam, lai rastos atgūšanas pienākums.

111. Manuprāt, tā kā atgūšanai būtu jābalstās uz nelikumīguma pierādīšanu (ko veic saņēmēja konkurents vai pati valsts iestāde (25)), vienīgi valsts iestādes šaubas par atbalsta likumību nav pietiekams pamats atbalsta atgūšanai, ciktāl tas attiecas uz Vispārējo grupu atbrīvojuma regulu un tādējādi arī atbalstu, kam iespējami piemērojams atbrīvojums, tomēr netiek arī prasīts, lai šīs regulas pārkāpums būtu acīmredzams.

112. No tā izriet, ka atbildei uz otro jautājumu, man šķiet, būtu jābūt tādai, ka saskaņā ar LESD 108. panta 3. punktu dalībvalsts iestādei ir pienākums atgūt nelikumīgu atbalstu, ko tā piešķīrusi, pārkāpjot Vispārējo grupu atbrīvojuma regulu, ja tā konstatē, ka atbalsts ticis piešķirts nelikumīgi, neatkarīgi no tā, vai Komisija šajā jautājumā ir pieņēmusi lēmumu par atgūšanu vai ne un vai minētās regulas pārkāpums ir acīmredzams vai ne. Tomēr šajā ziņā tikai ar šaubām vien nepietiek.

E.      Par trešo prejudiciālo jautājumu, kas attiecas uz tiesiskās paļāvības principu

1.      Pušu apsvērumu kopsavilkums

113. Eesti Pagar norāda, ka vispārējais tiesiskās paļāvības princips ir neatņemama Savienības tiesību sistēmas daļa, un Komisijai un valsts iestādēm, īstenojot savas attiecīgās kompetences, ir pienākums to ievērot, tostarp īstenojot Vispārējo grupu atbrīvojuma regulu. Tomēr, ņemot vērā to, ka minētajā īstenošanā tā ir kompetentā valsts iestāde, kura pieņem lēmumu par pieteikumu atbalsta saņemšanai bez jebkādas Komisijas iejaukšanās, tad tieši šī iestāde varētu būt radījusi tiesisku paļāvību attiecībā uz pieteikuma iesniedzēju.

114. Turklāt, Eesti Pagar ieskatā, principu par rūpīgu uzņēmēju šajā lietā nevarētu pretnostatīt tā tiesiskās paļāvības atzīšanai, jo, piemērojot Vispārējo grupu atbrīvojuma regulu, Komisijas iejaukšanās nav paredzēta. Tomēr šā principa piemērošanai nevajadzētu sniegties tik tālu, lai pieprasītu tai augstāku speciālo zināšanu līmeni nekā EAS attiecībā uz šīs regulas prasībām, ne a fortiori to, ka tai būtu jākontrolē EAS, kas turklāt ir mainījis savu šīs regulas interpretāciju pēc atbalsta piešķiršanas.

115. Grieķijas valdība savos rakstveida apsvērumos šo jautājumu neaplūko.

116. Igaunijas valdība un Komisija uzskata – lai rastos tiesiskā paļāvība, nepieciešams, lai kompetentā iestāde būtu devusi uzņēmējam precīzas garantijas, kuras nedrīkst būt pretrunā piemērojamajiem Savienības tiesību aktiem un kuras radījušas rūpīgam uzņēmējam pamatotas cerības. Turklāt, izsverot sabiedriskās un privātās intereses, vajadzētu dot priekšroku privātajām interesēm. Tomēr saskaņā ar Igaunijas valdības un Komisijas viedokli šajā gadījumā neviens no šiem nosacījumiem nav izpildīts.

117. Pirmkārt, runājot par iespējamo tiesisko paļāvību, kas balstīta uz Vispārējās grupu atbrīvojuma regulas 8. panta 2. punkta interpretāciju, minētā valdība un iestāde apgalvo, ka EAS nav iestāde, kura ir kompetenta interpretēt šo tiesību normu. Šī pēdējā minētā iestāde uzliekot atbildību atbalsta saņēmējam ievērot tās prasītos nosacījumus. Tādējādi valsts iestādes neesot kompetentas atbalsta saņēmējiem paust savu viedokli par to, vai finansiālais atbalsts atbilst šīs tiesību normas prasībām. Līdz ar to valsts iestādes nevarot radīt tiesisko paļāvību atbalsta saņēmējiem.

118. Otrkārt, Igaunijas valdība un Komisija apgalvo, ka administratīvas iestādes klusēšanas neatkarīgi no tā, vai tā zina vai ne par noteiktiem apstākļiem, nav pielīdzināma precīzai, pilnīgai un saskaņotai informācijai. Tādēļ šāda klusēšana nevar radīt tiesisko paļāvību.

119. Treškārt, Komisija apgalvo, ka saistībā ar publisko un privāto interešu izsvēršanu nav nozīmes tam, vai Komisija ir vai nav pieņēmusi lēmumu, ar kuru attiecīgais atbalsts atzīts par nesaderīgu ar iekšējo tirgu. Tā kā valsts atbalsts principā ir aizliegts Savienības tiesību aktos nav pieļauts atstāt nelikumīgu valsts atbalstu saņēmēja rīcībā, jo šāda konkurences kropļošana būtu pretrunā vispārējām interesēm.

2.      Novērtējums

120. Trešais prejudiciālais jautājums, kas attiecas uz tiesisko paļāvību, ir cieši saistīts ar pirmā jautājuma otro daļu (proti, valsts iestāžu kompetenci, īstenojot Vispārējo grupu atbrīvojuma regulu).

121. Vispirms jāsaka, ka ir grūti saprotams Komisijas apgalvojums saistībā ar pirmo prejudiciālo jautājumu, kurā vienlaikus tā balstās uz kritēriju, ka vajadzīgs zināms novērtējums (t.i., attiecībā uz stimulējošu ietekmi), un apšauba šajā tiesvedībā jebkādu dalībvalstu iestāžu kompetenci veikt šādus novērtējumus.

122. Proti, tieši Vispārējā grupu atbrīvojuma regula atbrīvo valsts iestādes no pienākuma paziņot par atbalstu, ja ir izpildīti tās nosacījumi, tādēļ, manuprāt, ir grūti izvirzīt argumentu par LESD 108. panta 3. punktā paredzētās procedūras pārkāpumu, ja saņēmējs un kompetentā valsts iestāde uzskata, ka šie nosacījumi ir izpildīti.

123. Turpinājumā, runājot par principiem, kas var radīt tiesisku paļāvību, nepieciešams, lai kompetentā iestāde saņēmējam būtu devusi precīzas garantijas, kuras nedrīkst būt pretrunā piemērojamajiem Savienības tiesību aktiem un kas radījušas rūpīgam uzņēmējam pamatotas cerības. Turklāt, izsverot sabiedriskas un privātās intereses, vajadzētu dot priekšroku privātajām interesēm.

124. Tomēr, pamatojoties uz Tiesā iesniegto šīs lietas dokumentāciju, es (tāpat kā Igaunijas valdība un Komisija) uzskatu, ka šajā gadījumā neviens no šiem nosacījumiem nešķiet izpildīts, a fortiori ciktāl, kā izriet no judikatūras, pat valsts tiesa nevar radīt tiesisku paļāvību attiecībā uz valsts atbalsta neesamību (26).

125. Ja iesniedzējtiesa, pamatojoties uz atbildi uz pirmo jautājumu, uzskata, ka atbalsts ir ticis piešķirts, pārkāpjot Vispārējās grupu atbrīvojuma regulas 8. panta 2. punktu, EAS tādējādi ir pārkāpis LESD 108. panta 3. punktu, kas izslēdz jebkādu tiesisko paļāvību, uz ko varēja atsaukties saņēmējs.

126. Turklāt tālredzīgam un apdomīgam uzņēmējam Eesti Pagar situācijā būtu arī jāpārbauda, vai Vispārējās grupu atbrīvojuma regulas 8. panta 2. punkta nosacījumi ir tikuši izpildīti (27). Turklāt atbalsta saņēmēja pienākums pārbaudīt, ka LESD 108. panta 3. punktā paredzētā procedūra ir tikusi ievērota, nav atkarīgs no valsts iestādes rīcības, un šis secinājums ir piemērojams “pat ja pēdējā minētā bija atbildīga par minētā lēmuma prettiesiskumu tādā mērā, ka tā atsaukšana šķiet esam pretrunā labticībai” (28).

127. Tāda varētu būt arī situācija šajā lietā, kurā Eesti Pagar apgalvo, ka tā nav saņēmusi taisnīgu un vienlīdzīgu attieksmi, jo valsts iestāde esot mudinājusi to noslēgt līgumu(-us) vai vismaz tā ir bijusi informēta par šo (šiem) līgumu(-iem) atbalsta pieteikuma iesniegšanas laikā.

128. Lai gan tikai tas, ka EAS ierēdņu rīcībā ir bijusi informācija par šīs sabiedrības agrāk noslēgtajiem līgumiem, per se nav līdzvērtīgs precīzu garantiju sniegšanai, nav iespējams uzreiz izslēgt, ka varēja būt citādi, ja EAS būtu ieteikusi Eesti Pagar noslēgt šādus līgumus. Tomēr, ja tas tā būtu, varētu rasties vienīgi jautājums par valsts atbildību, nevis par tiesisko paļāvību, lai ļautu izvairīties no atbalsta atgūšanas.

129. Līdz ar to uz trešo prejudiciālo jautājumu ir jāatbild, ka dalībvalsts iestāde, kas nolemj piešķirt atbalstu, kļūdaini pieņemot, ka tas atbilst grupu atbrīvojuma nosacījumiem, šādā veidā piešķir nelikumīgu atbalstu un nevar radīt tiesisko paļāvību šā atbalsta saņēmējam. Fakts, ka tā jau iepriekš bijusi informēta par neatbilstību kādam no šiem nosacījumiem vai pat sniegusi nepareizu ieteikumu atbalsta saņēmējam, šajā ziņā nav būtiski nozīmīgs.

F.      Par ceturto prejudiciālo jautājumu (piemērojamais noilguma termiņš) un piekto prejudiciālo jautājumu (pienākums pieprasīt procentus)

130. Šie divi jautājumi ir jāaplūko kopā, jo tie skar vienu un to pašu pamatjautājumu (kāda tiesību norma būtu piemērojama tādā situācijā kā pamatlietā aplūkotā) (29).

1.      Pušu apsvērumu kopsavilkums

a)      Par ceturto prejudiciālo jautājumu

131. Eesti Pagar būtībā apgalvo, ka desmit gadu noilguma termiņš, kas ir paredzēts Regulas Nr. 659/1999 15. panta 1. punktā, attiecas tikai uz Eiropas Komisijas rīcību, un uzskata, ka nav iemesla pielīdzināt tādu valsts iestādi kā EAS Komisijai. Savukārt šādai atbalsta atgūšanai varētu piemērot vai nu četru gadu termiņu, kas noteikts Regulas Nr. 2988/95 3. panta 1. punktā, vai attiecīgos valsts tiesību aktus.

132. Grieķijas valdība uzskata, ka ir piemērojams desmit gadu noilguma termiņš, kas paredzēts Regulas Nr. 659/1999 15. panta 1. punktā.

133. Igaunijas valdība un Komisija uzskata, ka gadījumā, ja valsts iestāde vai tiesa, pieņemot lēmumu par atbalsta atgūšanu, tieši piemēro īstenošanas uzsākšanas aizliegumu, kas noteikts LESD 108. panta 3. punktā, tad ir jāpiemēro valsts procesuālās tiesību normas. Tomēr valsts tiesību akti būtu jāpiemēro, ņemot vērā Savienības tiesību efektivitātes principu. Šajā ziņā, lai saglabātu Komisijas ekskluzīvo kompetenci apstiprināt vai noraidīt atbalstus pirms to īstenošanas uzsākšanas, valsts tiesību aktos būtu jāļauj atgūt nelikumīgo atbalstu vismaz desmit gadus no nelikumīga atbalsta piešķiršanas tā saņēmējam, proti, termiņā, kas paredzēts Regulas Nr. 659/1999 15. pantā.

134. Runājot par četru gadu noilguma termiņu no pārkāpuma izdarīšanas brīža, kas minēts Regulas Nr. 2988/95 3. panta 1. punktā attiecībā uz strukturālajiem atbalstiem, minētā valdība un iestāde apgalvo, ka šī regula nav pietiekami nozīmīga šajā lietā, jo noteikumi valsts atbalsta jomā ietilpst īpašā režīmā, kurš tieši izriet no tiesību normas, kas ierindojas augstākā līmenī nekā šī regula, proti, no LESD 108. panta 3. punkta. Turklāt šo analīzi apstiprinot Regulas Nr. 1083/2006 101. pants, saskaņā ar kuru Regulas Nr. 659/1999 14. pants esot piemērojams valsts atbalstu atgūšanai.

b)      Par piekto prejudiciālo jautājumu

135. Eesti Pagar norāda, ka Riigikohus (Augstākā tiesa) savā 2016. gada 9. jūnija spriedumā, kas ir stājies spēkā, nosprieda, ka šī lieta neietilpst Regulas Nr. 794/2004 9. un 11. panta piemērošanas jomā un, pamatojoties uz minēto, atcēla atbalsta atgūšanas lēmumu attiecībā uz procentiem.

136. Šī sabiedrība apgalvo, ka šajā lietā nevarot pēc analoģijas piemērot šīs tiesību normas, jo to formulējums attiecas tikai uz procentiem, kas saistīti ar Komisijas atgūšanas lēmumiem, un ka minētā regula esot pieņemta, lai piemērotu Regulu Nr. 659/1999, kurā ir aplūkota tikai Komisijas, nevis dalībvalstu iestāžu rīcība. Tomēr no LESD 108. panta 3. punkta nevarot izdarīt secinājumus ne par pamatu, ne tiesībām vai pienākumiem, kas būtu attiecināmi uz kādu dalībvalsts iestādi, lai tā varētu pieprasītu procentus, atgūstot atbalstu.

137. Grieķijas valdība uzskata – ja nelikumīga atbalsta atmaksa tiek noteikta pēc valsts tiesas lēmuma, tai piemēro valsts tiesību aktus, it īpaši normas, kas attiecas uz valsts prasījumu procentu likmēm. Tomēr, lai garantētu valsts atbalsta jomas tiesību normu mērķa sasniegšanu, procentu aprēķināšanas metodei nevajadzētu būt mazāk stingrai nekā tai, kas paredzēta Regulas Nr. 659/1999 14. panta 2. punktā vai Regulas Nr. 794/2004 9.–11. pantā. Proti, valsts tiesību aktiem būtu jānodrošina LESD tiesību normu mērķa īstenošana valsts atbalsta jomā, proti, pilnīga ekonomisko priekšrocību, ko guva saņēmējs, izbeigšana, pilnībā atgūstot gūto peļņu, ieskaitot likumiskos procentus.

138. Igaunijas valdība un Komisija uzskata, ka valsts tiesām un iestādēm vispirms būtu jāpiemēro valsts procesuālās normas, kas attiecas uz piemērojamo procentu likmi, to aprēķinā izmantojamo metodi un sākuma dienas noteikšanu.

139. Tomēr, kad valstu tiesas un iestādes pieprasa procentus, tām būtu jāņem vērā Savienības tiesību efektivitātes princips. Tādēļ nevajadzētu pēc analoģijas pielietot metodi, kas paredzēta Regulas Nr. 659/1999 14. panta 2. punktā un Regulas Nr. 794/2004 9. un 11. pantā, bet izmantot to, lai pārbaudītu, vai piemērojamie valsts tiesību akti, aprēķinot procentus, atbilst minētajam efektivitātes principam.

2.      Novērtējums

a)      Noilguma termiņš, kas piemērojams atbalsta atgūšanai, kuru veic valsts iestāde

140. Komisija sava Paziņojuma par valsts atbalsta tiesību normu piemērošanu valstu tiesās 41. punktā saistībā ar procentu prasījumiem atsaucas uz Regulu Nr. 659/1999 un būtībā atbalsta to, ka valstu tiesas piemēro minēto regulu pēc analoģijas. Tāpat arī šajā tiesvedībā tā atsaucas uz efektivitātes principa piemērošanu, lai atbalstītu minētajā regulā iekļauto noteikumu piemērošanu gan noilguma termiņam attiecībā uz atbalsta atgūšanu, ko veic valsts iestāde, gan procentiem, kas pieprasāmi šādā gadījumā.

141. Šā argumenta pamatā ir Komisijas bažas, ka, no vienas puses, attiecīgajos valsts tiesību aktos paredzētie noilguma termiņi, kas ir īsāki nekā tie, kas paredzēti Regulas Nr. 659/1999 15. panta 1. punktā, var skart pilnvaras, kuras tai piešķirtas ar minēto regulu, un ka, no otras puses, valsts tiesību normas attiecībā uz procentiem, kas nav tik stingras kā minētajā regulā paredzētās, var apdraudēt pilnīgu nelikumīgi piešķirtā atbalsta atgūšanu, kā tas ir noteikts LESD 107. panta 1. punktā un 108. panta 3. punktā.

142. Šis arguments liecina, ka pastāv spriedze starp Regulas Nr. 659/1999 mērķi, saskaņā ar ko pastāv tikai viena procedūra Komisijā, un tās piemērošanas paplašināšanu pēc analoģijas, attiecinot to uz valsts procedūrām, lai saglabātu mērķus, ko vēlas panākt ar minētajām primāro tiesību normām.

143. Runājot par noilgumu, rodas vēl viens jautājums par regulējuma konsekvenci, ņemot vērā, ka Eesti Pagar piešķirtais atbalsts attiecas uz Regulām Nr. 1083/2006 un Nr. 2988/95, no kurām pēdējā ir paredzēts četru gadu noilguma termiņš.

144. Savos rakstveida apsvērumos Komisija pamatoja Regulas Nr. 659/1999 prioritāti ar to, ka tā tika pieņemta, pamatojoties uz primārajām tiesībām. Atbildot uz Tiesas izteikto piezīmi tiesas sēdes laikā, proti, ka tas attiecas arī uz abām pārējām regulām, Komisija norādīja, ka tai esot “jāprecizē un jāpielāgo” savi rakstveida apsvērumi, atzīstot, ka visas trīs regulas ir atvasināto tiesību instrumenti, kam ir vienāda vieta tiesību normu hierarhijā un ka finansēšanas metodei vai avotam nav nekādas lomas tiesību normās par noilgumu.

145. Tomēr, pēc Komisijas domām, lai gan šajā lietā ir piemērojamas trīs regulas, to mērķi esot dažādi, un gan LESD 108. panta 3. punkta tiešā piemērojamība, gan nepieciešamība saglabāt Komisijas priekšrocības prasot Regulas Nr. 659/1999 piemērošanu (pat “netiešu”), tādējādi saskaņā ar efektivitātes principu nebūtu pieļaujams noilguma periods, kas ir īsāks par desmit gadiem.

146. Es nepiekrītu šim apgalvojumam.

147. Patiešām, es neredzu iemeslu, kādēļ, valsts iestādei atgūstot proprio motu atbalstu, tāda noilguma termiņa piemērošana, kas ir īsāks par desmit gadiem un paredzēts citā regulā vai valsts tiesību aktos, Komisijai neļautu pieņemt lēmumu par šā atbalsta atgūšanu. Komisija “vēl joprojām” desmit gadu laikā var izmeklēt varbūtēju atbalstu, neraugoties uz valsts tiesvedībā piemērojamā noilguma termiņa beigām, kā Komisija to arī atzina tiesas sēdē.

148. Tādēļ, kā norādīja Riigikohus (Augstākā tiesa), nav lietderīgi šajā lietā “netieši” vai pēc analoģijas piemērot Regulu Nr. 659/1999. Pēdējā minētā saskaņā ar tās formulējumu ir piemērojama tikai Komisijas rīcībai un nav izmantojama, lai pielīdzinātu valsts iestādes rīcību Komisijas rīcībai.

149. Šajā ziņā Tiesa 2006. gada 5. oktobra sprieduma Transalpine Ölleitung in Österreich (C‑368/04, EU:C:2006:644) 34. un 35. punktā precizēja, ka, lai gan Regulā Nr. 659/1999 ir iekļauti procesuāli noteikumi, kuri attiecas uz visām administratīvajām procedūrām valsts atbalsta jomā, kas tiek izskatītas Komisijā, tomēr no šīs regulas otrā apsvēruma un visām normām kopumā izriet, ka tajā nav iekļauta neviena norma par valsts tiesu pilnvarām un pienākumiem, ko joprojām reglamentē Līguma normas saskaņā ar Tiesas interpretāciju. Man šķiet, ka šāda pieeja būtu a fortiori piemērojama valsts administratīvo iestāžu pilnvarām un pienākumiem.

150. Igaunijas valdība un Komisija atbilstoši efektivitātes principam tomēr atbalsta Regulas Nr. 659/1999 14. panta un Regulas Nr. 794/2004 9. un 11. panta ņemšanu vērā.

151. Taču, tā kā Regula Nr. 1083/2006 un Regula Nr. 2988/95 ir tieši piemērojama, manuprāt, vairs nav iespējams ņemt vērā Regulas Nr. 659/1999 un Nr. 794/2004.

152. Turklāt es (tāpat kā Eesti Pagar) uzskatu, ka Regulā Nr. 659/1999 paredzētā desmit gadu termiņa piemērošana pēc analoģijas, lai valsts iestāde pēc savas iniciatīvas bez attiecīga Komisijas atgūšanas lēmuma varētu atgūt atbalstu, būtu pretrunā labas pārvaldības, tiesiskās paļāvības (juridiskās skaidrības) un tiesiskās drošības principiem. Proti, noteikumiem attiecībā uz noilgumu ir jābūt skaidri noteiktiem, un ar valsts iestādes lēmumu personai nedrīkst piemērot tādu noilguma termiņu, kas paredzēts tiesību normā, kura attiecas tikai uz Komisijas lēmumu.

153. Tādēļ tādā lietā kā pamatlieta, kura attiecas uz dalībvalsts izmaksātu strukturālo atbalstu atgūšanu, ir piemērojams četru gadu termiņš, kas paredzēts Regulas Nr. 2988/95 par [Savienības] finanšu interešu aizsardzību 3. panta 1. punkta pirmajā daļā.

154. Patiešām, aplūkotais atbalsts tika piešķirts Eesti Pagar, pamatojoties uz Dekrētu Nr. 44, kas pieņemts saskaņā ar Likumu par struktūrfondu atbalstu 2007.–2013. gadam (STS). Atbilstoši STS 1. panta 2. punktam to piemēro strukturālā atbalsta ietvaros piešķirto līdzekļu piešķiršanai un izlietošanai, pamatojoties uz darbības programmu, ko ir apstiprinājusi Komisija saskaņā ar Regulas Nr. 1083/2006 32. panta 5. punktu. Līdz ar to Eesti Pagar piešķirtais atbalsts ir atbalsts, ko finansē no Savienības struktūrfondiem, un Regulā Nr. 2988/95 tiek reglamentēti ar to saistītie jautājumi.

155. Saskaņā ar Regulas Nr. 2988/95 1. panta 2. punktu ““pārkāpums” nozīmē Kopienas tiesību normas pārkāpumu, ko rada kāda saimnieciskās darbības subjekta rīcība vai nolaidība, kas kaitē vai varētu kaitēt [Savienības] budžetam vai tās pārvaldītiem budžetiem: mazinot vai zaudējot ienākumus no [Savienības] vārdā tieši izveidotajiem pašu resursiem vai veicot nepamatotus izdevumus”.

156. No iepriekš minētā izriet, ka noilguma termiņš, kas piemērojams aplūkotā nelikumīgā atbalsta atgūšanai, kuru veic dalībvalsts iestāde, ir četri gadi, kā paredzēts Regulas Nr. 2988/95 3. panta 1. punkta pirmajā daļā (30).

b)      Procenti, kurus piemēro atbalsta atgūšanai, ko veic valsts iestāde

157. Tiesa uzskata, ka “salikto procentu piemērošana ir īpaši piemērots līdzeklis nelikumīgi piešķirtās konkurences priekšrocības, kas atbalstu guvušajiem uzņēmumiem ir tikusi piešķirta ar minēto valsts atbalstu, neitralizēšanai” (31). Procentu atgūšanas mērķis ir pārtraukt “no atbalsta saņēmēja viedokļa nepienācīgās priekšrocības[, kas] rastos, pirmkārt, no procentu nemaksāšanas par saņemtajām saderīga atbalsta summām, ja tam šāda summa būtu jāaizņemas tirgū, gaidot Komisijas lēmumu, un, otrkārt, no tā konkurētspējas pozīcijas uzlabošanas attiecībā pret citiem tirgus dalībniekiem visā atbalsta nelikumības periodā”. Tādēļ Tiesa uzskata, ka “pasākums, ko veido tikai pienākums atgūt atbalstu bez procentiem, nav piemērots principā, lai novērstu nelikumības sekas” (32).

158. Tā kā attiecībā uz noilgumu es ierosinu piemērot Regulu Nr. 2988/95, rodas jautājums, vai varētu pieprasīt arī procentus, pamatojoties uz minēto regulu.

159. Saskaņā ar šīs regulas 4. panta 1. un 2. punktu “Pārkāpuma gadījumā nelikumīgi iegūtais labums atgūstams: [..] uzliekot pienākumu [..] atmaksāt summas, kas nav samaksātas vai ir nelikumīgi saņemtas [..]. Piemērojot 1. punktā minētos pasākumus, atgūst tikai iegūtos labumus, un, ja tā paredzēts, procentus, ko var noteikt pēc vienotas likmes” (mans izcēlums).

160. Minētās regulas 5. panta 1. punkta b) apakšpunktā ir paredzēts, ka: “par tīšu pārkāpumu vai pārkāpumu nolaidības dēļ var uzlikt šādus administratīvus sodus: [..] b) maksājumu, kas ir lielāks par nelikumīgi iegūtajām vai ieturētajām summām, vajadzības gadījumā pierēķinot procentus; [..].”

161. Tātad Regulā Nr. 2988/95 nav paredzēts beznosacījumu procentu maksājums.

162. Protams, ka Tiesas uzdevums nav interpretēt valsts tiesības, bet saskaņā ar Riigikohus (Augstākā tiesa) 2016. gada 9. jūnija spriedumu Igaunijas tiesību aktos nav atļauts pieprasīt prasītājai maksāt procentus par laikposmu no datuma, kad atbalsts tika izmaksāts, līdz tā atgūšanas datumam.

163. Tomēr, kā noteikts iepriekš minētajā Tiesas judikatūrā par valsts atbalstu, es uzskatu, ka procenti ir jāpieprasa tieši saskaņā ar LESD 108. panta 3. punktu, lai neitralizētu konkurētspējas priekšrocības, kas nelikumīgi piešķirtas uzņēmumiem, kuri saņēmuši valsts atbalstu.

164. Lai gan valsts tiesas un iestādes, lai aprēķinātu maksājamos procentus, galvenokārt piemēro valsts procesuālos noteikumus, kuri attiecas uz piemērojamo procentu likmi, aprēķina metodi (vienkāršie vai saliktie procenti) un procentu maksājuma termiņa sākuma noteikšanu, es (tāpat kā Komisija) uzskatu, ka, pieprasot procentus atbalsta atgūšanas laikā, tām ir jāseko tādam pašam mērķim kā Komisijai, ievērojot Savienības tiesību efektivitātes principu. Šā principa piemērošana nozīmē to, ka nav jāpiemēro tāda valsts tiesību norma, kurā nav nodrošināta valsts atbalsta noteikumu efektivitāte (33).

165. Ja Komisijai būtu jāpieņem šāds lēmums lietā, kas tai būtu iesniegta, tā piemērotu Regulas Nr. 659/1999 14. panta 2. punktu un Regulas Nr. 794/2004 9. un 11. pantu.

166. Tomēr valsts pieņemta nelikumīga atbalsta atgūšanas lēmuma mērķis ir tāds pats kā Komisijas pieņemta atgūšanas lēmuma mērķis, proti, liegt atbalsta saņēmējam izmantot visas nepamatotās priekšrocības, ieskaitot procentus (34).

167. Tādēļ, kā norāda Riigikohus (Augstākā tiesa) 2016. gada 9. jūnija sprieduma 41. punktā, pēc analoģijas nav jāpiemēro metode, kas paredzēta Regulas Nr. 659/1999 14. panta 2. punktā un Regulas Nr. 794/2004 9. un 11. pantā, bet tā ir jāizmanto, lai pārbaudītu, ka, aprēķinot procentus, piemērojamie valsts tiesību akti ir saderīgi ar efektivitātes principu (35), savā veidā iepriekš pieņemot to, ko Komisija darītu šādā gadījumā.

168. Tātad dalībvalsts iestādēm ir jāpiemēro tāda procentu likme, izmantojamā metode un attiecīgais periods, lai nodrošinātu nelikumīgu konkurences priekšrocību izbeigšanu.

169. Tomēr nelikumīga atbalsta gadījumā nelikumīgas konkurences priekšrocības sākas no atbalsta piešķiršanas brīža. Ja procentus aprēķinātu tikai no atgūšanas lēmuma pieņemšanas brīža, tad nelikumīgas konkurences priekšrocības saglabātos laikposmā no valsts atbalsta piešķiršanas dienas līdz atgūšanas lēmuma pieņemšanas dienai, kura laikā atbalsta saņēmējs varētu izmantot atbalstu, neievērojot īstenošanas aizliegumu. Šādā gadījumā dalībvalsts iestāžu bezdarbība varētu apdraudēt Savienības tiesību piemērošanu un citu personu intereses un Savienības tiesību aktu efektivitāte netiktu nodrošināta.

170. Riigikohus (Augstākā tiesa) 2016. gada 9. jūnija sprieduma 41. punktā atzina, ka mērķis novērst konstatētos konkurences izkropļojumus varētu attaisnot procentu aprēķināšanu no atbalsta piešķiršanas dienas un ka vienīgā problēma ir pareiza juridiskā pamata trūkums. Es uzskatu, ka procentu aprēķināšanas juridiskais pamats ir LESD 108. panta 3. punkts, to interpretējot kopsakarā ar efektivitātes principu.

171. Tādējādi uz piekto jautājumu ir jāatbild, gadījumā, ja valsts iestāde veic nelikumīga atbalsta atgūšanu, procentus, ko tā nolemj pievienot, aprēķina saskaņā ar piemērojamiem valsts tiesību aktiem, ievērojot Savienības tiesību efektivitātes principu. Tas nozīmē, ka, lai nodrošinātu pilnīgu aplūkotā atbalsta izraisīto nepamatoto priekšrocību izbeigšanu, procenti ir jāaprēķina atbilstoši Regulas Nr. 659/1999 14. panta 2. punktam, saskaņā ar ko procentus aprēķina, sākot no atbalsta piešķiršanas datuma un atbilstoši Regulas Nr. 794/2004 9. un 11. pantam, saskaņā ar ko procenti ir jāaprēķina pēc salikto procentu formulas un piemērojamā procentu likme nedrīkst būt zemāka par atsauces likmi.

V.      Secinājumi

172. Šo iemeslu dēļ es ierosinu Tiesai uz Tallinna Ringkonnakohus (Tallinas apgabaltiesa, Igaunija) uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:

1.      Komisijas Regulas (EK) Nr. 800/2008 (2008. gada 6. augusts), kas atzīst noteiktas atbalsta kategorijas par saderīgām ar [iekšējo] tirgu, piemērojot [LESD] [107.] un [108.] pantu (Vispārējā grupu atbrīvojuma regula), 8. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka saskaņā ar šo tiesību normu “projekta vai pasākuma īstenošana” ir uzsākta, ja atbalstāmais pasākums it īpaši ir iekārtu iegāde un ir tikuši noslēgti līgumi par šo iekārtu iegādi, un šādu līgumu noslēgšana nozīmē tādu pasākumu uzsākšanu, kas saistīti ar projekta īstenošanu.

Tomēr, lai atbildētu uz jautājumu, vai atbalstam, kas piešķirts, pamatojoties uz minēto regulu, ir stimulējoša ietekme, ir detalizēti jāanalizē līgumiskie noteikumi un faktiskie apstākļi, kuri attiecas uz aplūkoto līgumu noslēgšanu.

Dalībvalsts iestādes ir kompetentas novērtēt to, ka nav ticis ievērots minētās regulas 8. panta 2. punktā paredzētais stimulējošas ietekmes kritērijs, jo īpaši attiecībā uz atkāpšanās izmaksām no attiecīgā līguma.

2.      Dalībvalsts iestādei saskaņā ar LESD 108. panta 3. punktu ir pienākums atgūt nelikumīgu atbalstu, ko tā ir piešķīrusi, pārkāpjot Regulu Nr. 800/2008, ja tā konstatē, ka atbalsts ticis piešķirts nelikumīgi, neraugoties uz to, vai Komisija šajā ziņā ir pieņēmusi lēmumu par atgūšanu vai ne un vai minētās regulas pārkāpums ir acīmredzams vai ne. Tomēr šajā ziņā tikai ar šaubām vien nepietiek.

3.      Dalībvalsts iestāde, kas nolemj piešķirt atbalstu, kļūdaini uzskatot, ka tas atbilst grupu atbrīvojuma nosacījumiem, līdz ar to piešķir nelikumīgu atbalstu un nevar radīt tiesisko paļāvību šā atbalsta saņēmējam. Faktam, ka tā jau iepriekš bijusi informēta par neatbilstību kādam no minētajiem nosacījumiem vai pat nepareizi informējusi saņēmēju, šajā ziņā nav būtiskas nozīmes.

4.      Noilguma termiņš, kas piemērojams aplūkojamā nelikumīgā atbalsta atgūšanai, kuru veic dalībvalsts iestāde, ir četri gadi, kā paredzēts Padomes Regulas (EK, Euratom) Nr. 2988/95 (1995. gada 18. decembris) par [Eiropas Savienības] finanšu interešu aizsardzību 3. panta 1. punkta pirmajā daļā.

5.      Gadījumā, ja valsts iestāde veic nelikumīga atbalsta atgūšanu, procentus, ko tā nolemj pievienot, aprēķina saskaņā ar piemērojamiem valsts tiesību aktiem, ievērojot Savienības tiesību efektivitātes principu. Tas nozīmē, ka, lai nodrošinātu pilnīgu aplūkotā atbalsta izraisīto nepamatoto priekšrocību izbeigšanu, procenti ir jāaprēķina atbilstoši Padomes Regulas (EK) Nr. 659/1999 (1999. gada 22. marts), ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus [LESD] [108.] panta piemērošanai, 14. panta 2. punktam, saskaņā ar ko procentus aprēķina, sākot no atbalsta piešķiršanas datuma, un atbilstoši Komisijas Regulas Nr. 794/2004 (2004. gada 21. aprīlis), ar ko īsteno Padomes Regulu (EK) Nr. 659/1999, ar kuru nosaka sīki izstrādātus noteikumus [LESD] [108.] panta piemērošanai, 9. un 11. punktam, saskaņā ar ko procenti ir jāaprēķina pēc salikto procentu formulas un piemērojamā procentu likme nedrīkst būt zemāka par atsauces likmi.

1      Oriģinālvaloda – franču.

2      Komisijas regula (2008. gada 6. augusts), kas atzīst noteiktas atbalsta kategorijas par saderīgām ar [iekšējo] tirgu, piemērojot [LESD] [107.] un [108.] pantu (vispārējā grupu atbrīvojuma regula) (OV 2008, L 214, 3. lpp.), turpmāk tekstā – “Vispārējā grupu atbrīvojuma regula”.

3      Padomes Regula (1995. gada 18. decembris) par [Eiropas Savienības] finanšu interešu aizsardzību (OV 1995, L 312., 1. lpp.).

4      Padomes regula (1999. gada 22. marts), ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus [LESD] [108.] panta piemērošanai (OV 1999, L 83, 1. lpp.).

5      Komisijas Regula (2004. gada 21. aprīlis), ar ko īsteno Padomes Regulu (EK) Nr. 659/1999, ar kuru nosaka sīki izstrādātus noteikumus [LESD] [108.] panta piemērošanai (OV 2004, L 140, 1. lpp.).

6      Padomes Regula (2006. gada 11. jūlijs), ar ko paredz vispārīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu un Kohēzijas fondu un atceļ Regulu (EK) Nr. 1260/1999 (OV 2006, L 210, 25. lpp.).

7      Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (2013. gada 17. decembris), ar ko paredz kopīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu, Kohēzijas fondu, Eiropas Lauksaimniecības fondu lauku attīstībai un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu un vispārīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu, Kohēzijas fondu un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu un atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 1083/2006 (OV 2013, L 347, 320. lpp.).

8      Komisijas Regula (2014. gada 17. jūnijs), ar ko noteiktas atbalsta kategorijas atzīst par saderīgām ar iekšējo tirgu, piemērojot [LESD] 107. un 108. pantu (OV 2014, L 187, 1. lpp.).

9      Padomes Regula (2015. gada 13. jūlijs), ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus Līguma par Eiropas Savienības darbību 108. panta piemērošanai (OV 2015, L 248, 9. lpp.).

10      Pieņemts 2006. gada 7. decembrī, stājies spēkā 2007. gada 1. janvārī (RT I 2006, 59, 440; RT I, 03.02.2011., 3), no 2012. gada 1. janvāra līdz 2014. gada 30. jūnijam spēkā esošajā redakcijā.

11      Stājies spēkā 2007. gada 1. janvārī (RT I 2006, 61, 463; RT I, 05.07.2011., 20) un pieņemts it īpaši, pamatojoties uz STS. 26. panta 6. punktu, no 2012. gada 1. janvāra līdz 2014. gada 28. augustam spēkā esošajā redakcijā.

12      Saskaņā ar Riigikohus (Augstākā tiesa) sprieduma 20. punktu “tiesas ir pietiekami pierādījušas savu apgalvojumu, saskaņā ar kuru prasītāja pirms 2008. gada 24. oktobra atbalsta pieteikuma iesniegšanas ir uzņēmusies stingri noteiktas saistības attiecībā uz iekārtu iegādi. Pat ja var uzskatīt, ka 2008. gada 28. augusta divpusējā pirkuma līgumā bija iekļauti nosacījumi saskaņā ar iepriekšēju vēstuļu apmaiņu starp pusēm [atsauce uz lietas materiāliem], trīspusējā pirkuma līgumā, kas noslēgts 2008. gada 13. oktobrī, piedaloties finansētājam, nav nekādas atsauces uz jebkādu nosacījumu”.

13      Iesniedzējtiesa iztaujāja lieciniekus 2017. gada 11. aprīļa tiesas sēdē, taču tā neizvirzīja nekādus galīgus secinājumus šajā jautājumā (skat. 2017. gada 11. aprīļa tiesas sēdes protokolu).

14      Skat. arī spriedumus, 1981. gada 10. marts, Irish Creamery Milk Suppliers Association u.c. (36/80 un 71/80, EU:C:1981:62, 6. punkts), un 1992. gada 16. jūlijs, Meilicke (C‑83/91, EU:C:1992:332, 26. punkts). Skat. arī spriedumu, 2000. gada 30. marts, JämO (C‑236/98, EU:C:2000:173, 31. punkts).

15      Šajā nozīmē skat. spriedumu, 2010. gada 5. oktobris, Elchinov (C‑173/09, EU:C:2010:581, 25.–32. punkts).

16      Tiesas sēdē tika apstiprināts, ka šajā lietā aplūkotie finanšu līdzekļi tika saņemti no Eiropas Reģionālās attīstības fonda. Tas ir viens no ES struktūrfondiem, kura mērķis ir stiprināt ekonomisko un sociālo kohēziju Savienībā, mazinot reģionu attīstības atšķirības.

17      Dokuments angļu valodā ar nosaukumu “General Block Exemption Regulation (GBER) – Frequently Asked Questions” ir pieejams Komisijas tīmekļa vietnē, izmantojot šādu saiti: http://ec.europa.eu/competition/state_aid/legislation/gber_practical_faq_en.pdf, un tajā uz jautājumu “Is it contrary to the incentive effect requirement of Art. 8 to conclude agreements and make payments based on them, in particular preliminary contracts for purchase options and pre‑contracts of sale, before the aid application is submitted?” ir sniegta šāda atbilde: “Footnote40 of the Regional Aid Guidelines defines “start of work” as either the start of construction work or the first firm commitment to order equipment, excluding preliminary feasibility studies. Whether the agreements and payments made on the basis of these agreements can be considered a “first firm commitment” to start the project does not necessarily depend on the formal classification of the agreements in question, but on the terms of those agreements. If contractual obligations make it difficult from an economic standpoint to abandon the project in a given case, particularly because a considerable sum of money would be lost, work will be deemed to have started within the meaning of Art. 8. A more detailed examination of the specific circumstances of the case would be needed to see if this is indeed the case.”

18      Spriedums, 2013. gada 13. jūnijs, HGA u.c./Komisija (C‑630/11 P, EU:C:2013:387, 106.–109. punkts).

19      Spriedums, 2011. gada 20. septembris, Regione autonoma della Sardegna u.c./Komisija (T‑394/08, T‑408/08, T‑453/08 un T‑454/08, EU:T:2011:493)

20      Secinājumi HGA u.c., C‑630/11 P (EU:C:2013:194, 66. punkts).

21      Skat. Werner, P., un Verouden, V. (izd.), EU State Aid Control: Law and Economics, Wolters Kluwer, Alphen‑sur‑le‑Rhin, 2017, 208. lpp.

22      Saskaņā ar Komisijas viedokli Vispārējā grupu atbrīvojuma regula ir pašizpildoša.

23      EAS tiesas sēdē apgalvoja, ka šajā lietā ir runa drīzāk par trim atsevišķiem līgumiem, kuri jāvērtē atsevišķi, nevis kopumā.

24      Atgūšanas pienākums ir noteikts visām valsts iestādēm – gan tiesām, gan administratīvām iestādēm, kā izriet no Tiesas judikatūras (skat. it īpaši spriedumu, 1989. gada 22. jūnijs, Fratelli Costanzo/Comune di Milano, 103/88, EU:C:1989:256, 30. un 31. punkts).

25      Ja Komisija nav pieņēmusi lēmumu uzsākt izmeklēšanu par valsts atbalsta saderību.

26      Spriedums, 2017. gada 1. marts, SNCM/Komisija (T‑454/13, EU:T:2017:134, 299. punkts); par šo jautājumu skat. arī spriedumu, 2014. gada 16. jūlijs, Zweckverband Tierkörperbeseitigung/Komisija (T‑309/12, EU:T:2014:676, 237.–241. punkts), kā arī spriedumu, 2000. gada 16. maijs, Francija/Ladbroke Racing un Komisija (C‑83/98 P, EU:C:2000:248, 58.–61. punkts), un ģenerāladvokāta G. Kosmas [G. Cosmas] secinājumus, kas sniegti 1999. gada 23. novembrī (EU:C:1999:577, 53.–98. punkts).

27      It īpaši grupu atbrīvojuma kontekstā saņēmējam ir jāzina, ka tas uzņemas risku, jo par atbalstu netika ziņots Komisijai.

28      Spriedums, 1997. gada 20. marts, Land Rheinland‑Pfalz/Alcan Deutschland (C‑24/95, EU:C:1997:163, 41. punkts).

29      Šķiet, ka līdzīgs jautājums rodas arī lietā C‑387/17 Fallimento Traghetti del Mediterraneo (kas arī tiek izskatīta Tiesā) saistībā ar prasību par zaudējumu atlīdzību, ko iesniedzis atbalsta saņēmēja konkurents pret Itālijas valsti attiecībā uz iespējami ciestajiem zaudējumiem atbalsta priekšlaicīgas piešķiršanas dēļ.

30      Tomēr, ja valsts tiesību aktos ir paredzēts ilgāks termiņš, tad piemēro šo pēdējo minēto termiņu (skat. šo secinājumu 35. zemsvītras piezīmi, to pašu principu piemēro procentu aprēķināšanai).

31      Spriedums, 2015. gada 3. septembris, A2A SpA/Agenzia delle Entrate (C‑89/14, EU:C:2015:537, 42. punkts).

32      Spriedums, 2008. gada 22. februāris, Centre d’exportation du livre français (CELF) un ministre de la Culture et de la Communication/Société internationale de diffusion et d’édition (SIDE) (C‑199/06, EU:C:2008:79, 50.–54. punkts).

33      Spriedums, 2006. gada 5. oktobris, Komisija/Francija (C‑232/05, EU:C:2006:651, 53. punkts).

34      Tādēļ, ka pāragras nelikumīga atbalsta īstenošanas sekas ir tādas, ka konkurenti attiecīgā gadījumā agrāk izjūt šāda atbalsta iedarbību. Tāpēc atbalsta saņēmējs no tā ir guvis nepamatotas priekšrocības (spriedums, 2008. gada 22. februāris, CELF un Ministre de la Culture et de la Communication, C‑199/06, EU:C:2008:79, 50.–52. un 55. punkts). Tiesa nosprieda, ka valsts tiesai ir jāpiespriež procentu maksājums pat pēc tam, kad Komisija ir pieņēmusi pozitīvu lēmumu (minētais spriedums CELF, 52. un 55. punkts). Šādos gadījumos procenti jāpiemēro tikai attiecībā uz to laikposmu, kurā pastāvēja konkurences priekšrocības un kurā atbalsta saņēmējs bija pāragri saņēmis atbalstu (proti, pirms pozitīva Komisijas lēmuma).

35      Gadījumā, ja valsts tiesībās paredzēti augstāki procenti nekā Savienības tiesībās, ir jāpiemēro šie stingrākie noteikumi. Skat. spriedumu, 2015. gada 11. novembris, Klausner Holz Niedersachsen GmbH/Land Nordrhein‑Westfalen (C‑505/14, EU:C:2015:742, 40. punkts).