TIESAS SPRIEDUMS (sestā palāta)
2012. gada 18. oktobrī (*)
Direktīva 2005/29/EK – Negodīga komercprakse – Prakse, kad patērētājs tiek informēts, ka viņš ir laimējis laimestu un viņam ir jāsedz zināmas izmaksas, lai saņemtu šo laimestu
Lieta C‑428/11
par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Court of Appeal (England & Wales) (Civil Division) (Apvienotā Karaliste) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2011. gada 2. augustā un kas Tiesā reģistrēts 2011. gada 16. augustā, tiesvedībā
Purely Creative Ltd,
Strike Lucky Games Ltd,
Winners Club Ltd,
McIntyre & Dodd Marketing Ltd,
Dodd Marketing Ltd,
Adrian Williams,
Wendy Ruck,
Catherine Cummings un
Peter Henry
pret
Office of Fair Trading.
TIESA (sestā palāta)
šādā sastāvā: sestās palātas priekšsēdētāja pienākumu izpildītājs A. Ross [A. Rosas] (referents), tiesneši U. Lehmuss [U. Lõhmus un A. O'Kīfs [A. Ó Caoimh],
ģenerāladvokāts P. Mengoci [P. Mengozzi],
sekretāre L. Hjūleta [L. Hewlett], galvenā administratore,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2012. gada 28. jūnija tiesas sēdi,
ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:
– Purely Creative Ltd u.c. vārdā – K. de Haan, QC, un N. Tillott, solicitor,
– Apvienotās Karalistes valdības vārdā – S. Ossowski un E. Jenkinson, pārstāvji, kuriem palīdz J. Simor, barrister,
– Spānijas valdības vārdā – A. Rubio González, pārstāvis,
– Itālijas valdības vārdā – G. Palmieri, pārstāve, kurai palīdz W. Ferrante, avvocato dello Stato,
– Austrijas valdības vārdā – C. Pesendorfer, pārstāve,
– Eiropas Komisijas vārdā – J. Samnadda, M. van Beek un M. Owsiany-Hornung, pārstāvji,
ņemot vērā pēc ģenerāladvokāta uzklausīšanas pieņemto lēmumu izskatīt lietu bez ģenerāladvokāta secinājumiem,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par Eiropas Parlamenta un Padomes 2005. gada 11. maija Direktīvas 2005/29/EK, kas attiecas uz uzņēmēju negodīgu komercpraksi iekšējā tirgū attiecībā pret patērētājiem un ar ko groza Padomes Direktīvu 84/450/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 97/7/EK, 98/27/EK un 2002/65/EK un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 2006/2004 (“Negodīgas komercprakses direktīva”, OV L 149, 22. lpp.), I pielikuma 31. punkta interpretāciju.
2 Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp pieciem uzņēmumiem, kas specializējas reklāmas nosūtīšanā pa pastu, un vairākām personām, kas strādāja šajos uzņēmumos (turpmāk tekstā – “tirgotāji”), no vienas puses, un Office of Fair Trading (turpmāk tekstā – “OFT”), kam ir jārūpējas par patērētāju tiesību aizsardzības tiesiskā regulējuma piemērošanu, no otras puses, par tirgotāju izmantoto praksi.
Atbilstošās tiesību normas
Savienības tiesības
3 Negodīgas komercprakses direktīvas preambulas 6., 8. un 16.–19. apsvērumā ir noteikts šādi:
“(6) [..] ar šo direktīvu tuvina dalībvalstu tiesību aktus par negodīgu komercpraksi, tostarp negodīgu reklāmu, kas rada tiešu kaitējumu patērētāju ekonomiskajām interesēm, tādējādi radot netiešu kaitējumu likumīgu konkurentu ekonomiskajām interesēm. [..]
[..]
(8) Ar šo direktīvu patērētāju ekonomiskās intereses ir tieši aizsargātas no negodīgas uzņēmēju komercprakses pret patērētājiem. [..]
[..]
(16) Noteikumiem par agresīvu komercpraksi būtu jāattiecas uz praksi, kas būtiski mazina patērētāju izvēles brīvību. Tāda prakse ietver uzmākšanos, piespiešanu, tostarp fiziska spēka izmantošanu, un nesamērīgu ietekmi.
(17) Vēlams precizēt, kāda komercprakse ir negodīga visos apstākļos, lai nodrošinātu lielāku juridisku noteiktību. Tādēļ I pielikumā ietverts pilns visu šādas prakses paveidu saraksts. Šie ir vienīgie komercprakses piemēri, ko var uzskatīt par negodīgiem, neizvērtējot katra atsevišķa gadījuma atbilstību 5. līdz 9. pantam. Sarakstu var grozīt tikai ar šīs direktīvas pārskatīšanu.
(18) Ir pareizi visus patērētājus aizsargāt pret negodīgu komercpraksi; [..] Saskaņā ar proporcionalitātes principu un lai dotu iespēju efektīvi piemērot aizsargpasākumus, kas paredzēti šajā direktīvā, tajā par atsauces lielumu izmantots pietiekami labi informēts, kā arī pietiekami vērīgs un piesardzīgs vidusmēra patērētājs, ņemot vērā sociālos, kultūras un valodas faktorus, kā to interpretējusi Tiesa, bet tajā arī paredzēti noteikumi, lai novērstu tādu patērētāju izmantošanu, kuru īpašības tos padara mazāk aizsargātus pret negodīgu komercpraksi. Ja kāda komercprakse ir īpaši vērsta uz konkrētu patērētāju grupu, piemēram, bērniem, vēlams, ka šīs komercprakses ietekmi vērtē no attiecīgās grupas vidusmēra pārstāvja viedokļa. [..] Metode, ar kuru nosaka vidusmēra patērētāju, nav statistikas metode. Attiecīgo valstu tiesām un iestādēm būs jāizmanto pašu lemtspēja, lai noteiktu vidusmēra patērētāja tipisko reakciju katrā konkrētā gadījumā.
(19) Ja konkrētas īpašības, piemēram, vecums, fiziski vai garīgi traucējumi vai lētticība, dara patērētājus īpaši viegli ietekmējamus ar kādu komercpraksi vai attiecīgu produktu un ja šī prakse var kropļot tikai tādu patērētāju saimniecisko rīcību tā, ka tirgotājs to var saprātīgi paredzēt, viņiem der nodrošināt pietiekamu aizsardzību, attiecīgo praksi vērtējot no attiecīgās grupas vidusmēra locekļa viedokļa.”
4 Šīs direktīvas 1. pantā ir noteikts:
“Šīs direktīvas mērķis ir dot ieguldījumu iekšējā tirgus pareizā darbībā un sasniegt augsta līmeņa patērētāju tiesību aizsardzību, tuvinot dalībvalstu normatīvos un administratīvos aktus, kas attiecas uz negodīgu komercpraksi, kura rada kaitējumu patērētāju ekonomiskajām interesēm.”
5 Minētās direktīvas 2. panta e) punktā ir ietverta šāda definīcija:
““būtiski kropļot patērētāju saimniecisko rīcību” nozīmē izmantot komercpraksi, lai būtiski mazinātu patērētāja spējas pieņemt uz informāciju balstītu lēmumu, tādējādi liekot patērētājam pieņemt tādus lēmumus par darījuma veikšanu, kādus viņš citādi nebūtu pieņēmis.”
6 Šīs pašas direktīvas 5. pantā ar nosaukumu “Negodīgas komercprakses aizliegums” tādējādi ir noteikts:
“1. Negodīga komercprakse ir aizliegta.
2. Komercprakse ir negodīga, ja:
a) tā ir pretrunā profesionālās rūpības prasībām
un
b) tā attiecībā uz produktu būtiski kropļo vai var būtiski kropļot tā vidusmēra patērētāja saimniecisko rīcību, kuru produkts sasniedz vai kuram tas adresēts, vai vidusmēra grupas pārstāvja saimniecisko rīcību attiecībā uz produktu, ja komercprakse ir vērsta uz īpašu patērētāju grupu.
[..]
4. Jo īpaši komercprakse ir negodīga, ja:
a) tā maldina, kā izklāstīts 6. un 7. pantā,
vai
b) tā ir agresīva, kā izklāstīts 8. un 9. pantā.
5. Šīs direktīvas I pielikumā dotajā sarakstā ietverti komercprakses veidi, kas visos apstākļos uzskatāmi par negodīgiem. To pašu vienotu sarakstu piemēro visās dalībvalstīs, un to var grozīt tikai ar šīs direktīvas pārskatīšanu.”
7 Negodīgas komercprakses direktīvas 8. pants ar nosaukumu “Agresīva komercprakse” ir izteikts šādi:
“Komercpraksi uzskata par agresīvu, ja faktiski, ņemot vērā visas tās īpašības un visus apstākļus, tā ar uzmākšanos, piespiešanu, tostarp fiziska spēka izmantošanu vai nesamērīgu ietekmi, būtiski ietekmē vai var būtiski ietekmēt vidusmēra patērētāja izvēles vai rīcības brīvību attiecībā uz produktu un tādējādi liek vai var likt viņam pieņemt lēmumu veikt darījumu, ko viņš citādi nebūtu pieņēmis.”
8 Negodīgas komercprakses direktīvas I pielikumu veido saraksts ar 31 punktu, kurā ir aprakstīta prakse, kas jebkuros apstākļos uzskatāma par negodīgu. Šī pielikuma 1.–23. punktā aprakstītajai praksei ir nosaukums “Maldinoša komercprakse”, bet 24.–31. punktā aprakstītajai praksei ir dots nosaukums “Agresīva komercprakse”.
9 Minētās direktīvas I pielikuma 20. punkts ir izteikts šādi:
“Ja apraksta produktu kā “bezmaksas”, “par velti”, “bez atlīdzības” vai līdzīgi, ja patērētājam ir jāmaksā vēl kas vairāk par obligātajām izmaksām, kas rodas, reaģējot uz komercpraksi un saņemot produktu vai maksājot par tā piegādi.”
10 Minētā pielikuma 31. punkts ir izteikts šādi:
“Ja rada nepatiesu priekšstatu [iespaidu], ka patērētājs jau ir ieguvis, iegūs vai pēc noteiktas darbības veikšanas iegūs balvu vai citu priekšrocību, lai gan patiesībā:
– nekādas balvas vai citas priekšrocības nav
vai
– iespēja pieprasīt balvu vai citu priekšrocību rodas, ja patērētājs samaksā naudu vai viņam rodas izmaksas.”
Valsts tiesības
11 Negodīgas komercprakses direktīva ir transponēta ar 2008. gada Noteikumiem par patērētāju aizsardzību pret negodīgu komercpraksi [Consumer Protection from Unfair Trading Regulations 2008 (SI 1277/2008), turpmāk tekstā – “Noteikumi”]. Noteikumu 3. noteikumā ir aizliegta negodīga komercprakse. Ar tās 5. noteikumu ir aizliegta maldināšana, bet to 6. noteikumā ir aizliegta maldinoša noklusēšana.
12 Noteikumu I pielikums atbilst Negodīgas komercprakses direktīvas I pielikumam. Tomēr tajā nav ietverti nosaukumi, kādi ir pēdējā minētajā pielikumā. Noteikumu I pielikuma 31. punktā identiski ir pārņemts minētās direktīvas I pielikuma 31. punkts.
Pamatprāva un prejudiciālie jautājumi
13 Pēc ilga konsultāciju un sarunu starp OFT un tirgotājiem procesa ar nolūku panākt, lai tirgotāji apņemtos ievērot noteiktus noteikumus reklāmas jomā, OFT uzsāka tiesvedību High Court of Justice (England & Wales), Chancery Division (Companies Court), lai tiktu izdots rīkojums tirgotājiem izbeigt izplatīt reklāmu, kas ir līdzīga piecām specifiskām reklāmām, kas ir ieviestas 2008. gadā un kas ir pievienotas šīs lietas materiāliem ar 5.–9. numuru. OFT apgalvo, ka šīs reklāmas esot aizliegtas, jo tās esot “negodīga komercprakse” atbilstoši Noteikumu 3. noteikumam, tāpēc ka ar tām tiekot pārkāpts šo noteikumu I pielikuma 31. punkta b) apakšpunkts un tās ietverot krāpnieciskas darbības to 5. noteikuma izpratnē, kā arī krāpniecisku noklusēšanu minēto noteikumu 6. noteikuma izpratnē.
14 Minētās reklāmas ir individuāli adresētas vēstules, kuponi un citi reklāmas pielikumi, kas ievietoti laikrakstos un žurnālos. Kaut arī detaļās tie ir atšķirīgi, tiem ir vairākas kopīgas īpašības, ko iesniedzējtiesa, proti, Court of Appeal (England & Wales) (Civil Division), apraksta šādi:
– patērētājs ir ticis informēts, ka viņam ir tiesības pieprasīt kādu no laimestiem vai balvām, kuru klāstā bija sākot no augstas vērtības laimestiem līdz pat laimestiem ne vairāk kā dažu GBP vērtībā, kas tiesvedībā dēvēts par “visbiežāk sastopamo laimestu”. Starp šīm abām galējībām bija arī daudzi laimesti, kuru vērtība bija starp abām šīm vērtībām. Netiek apstrīdēts, ka laimesti patiešām bija pieejami attiecīgajiem patērētājiem;
– izņemot 8. reklāmu, lai noskaidrotu, uz ko patērētājam bija tiesības pieteikties, un saņemtu pieteikšanās numuru, patērētājam tika piedāvātas šādas iespējas:
– piezvanīt uz paaugstināta tarifa tālruņa numuru,
– izmantot apvērsto SMS īsziņas pakalpojumu vai
– saņemt informāciju pa pastu;
salīdzinājumā ar paaugstināta tarifa tālruņa numura metodi pasta metodei tika piešķirta mazāka vērība, un tā rezultātā patērētāji tika mudināti izmantot iespēju, kas bija dārgāka nekā pasta metode. Attiecībā uz 5. reklāmu tika konstatēts, ka vismaz 80 % no tajā piedalījušos patērētāju skaita atbildēja ar tālruņa vai īsziņas palīdzību. Attiecībā uz citām reklāmām šajā ziņā nekas konkrēts netika konstatēts. Tālruņa numurs bija līnija ar paaugstinātu tarifu. Patērētājs tika informēts par zvana maksu par minūti un tā maksimālo ilgumu;
– patērētājs netika informēts par to, ka:
– minimālais laika posms, kurā viņš saņemtu vajadzīgo informāciju visbiežāk izplatītā laimesta saņemšanai, bija par dažām sekundēm īsāks nekā maksimālais zvana ilgums,
– no prasītās maksas par minūti GBP 1,50 apmērā reklāmas organizētājs saņēma GBP 1,21;
– dažkārt patērētājam bija jāsedz papildu izmaksas, kurās it kā ietilpstot maksa par piegādi un apdrošināšanu, daļu no kurām reklāmas organizētājs izmantoja pieprasītā laimesta iegādes izmaksu segšanai, un
– vairāk nekā 99 % no personām, kas pieteicās laimestiem, bija tiesības saņemt visbiežāk sastopamo laimestu, kura vērtībai ekvivalentu vai būtiskā mērā līdzvērtīgu cenu tas jau, iespējams, bija samaksājis par tālruni/īsziņu un/vai piegādes un apdrošināšanas maksu it kā ietverošajām izmaksām.
15 Piemēram, attiecībā uz 5. reklāmu no High Court lēmuma 87. un 90. punkta izriet, ka, lai saskaņā ar apgalvojumiem saņemtu Šveices pulksteni, kas ir ražots Japānā, patērētājam būtu jāmaksā GBP 18 (GBP 8,95 par tālruni, GBP 8,50 par apdrošināšanas un piegādes izmaksām, kā arī divu aplokšņu un divu pastmarku izmaksas). Ja patērētājs izvēlētos pastu, viņa izdevumi būtu GBP 9,50. Tālruņa izmantošanas gadījumā tirgotājs saņemtu kopā GBP 15,71 (GBP 7,21 par tālruni un GBP 8,50 par apdrošināšanas un piegādes izmaksām), bet viņa izdevumi būtu GBP 9,36.
16 6. un 8. reklāma attiecas uz kruīziem. Kā tas izriet no High Court lēmuma 171.–173. punkta, runājot par 8. reklāmu, patērētājs, kas ietilpst 356 578 personu skaitā, kas ir laimējušas kruīzu pa Vidusjūru četrām personām, var prasīt tā cenu, aizpildot veidlapu un samaksājot GBP 14,95 par apdrošināšanu un piegādi. Tad tas saņemtu kuponu, kas tirgotājam izmaksā GBP 0,35. Izlasot mazos burtus uz šī kupona, viņš varētu uzzināt, ka kruīzs ilgst trīs dienas Korsā (Francija) un Sardīnijā (Itālija), sākot no ostas, kas nav precizēta, Toskānā (Itālija), un datumos, kas nav precizēti. Ar minēto kuponu tiek ļauts tikt nogādātam no Anglijas līdz kruīza sākumpunktam, kā arī segts atpakaļceļš par cenu GBP 159. Ir jāveic papildu samaksa par vienvietīgu vai divvietīgu kajīti (bet ne par četrvietīgu kajīti). Patērētājam pašam jāsedz ēšanas un dzeršanas izdevumi, kā arī ostas nodevas. Kā apgalvo High Court, divi no divām personām sastāvoši pāri, lai piedalītos šajā kruīzā, esot samaksājuši GBP 1596 jeb GBP 399 par personu.
17 Kā tirgotāji ir paskaidrojuši savos apsvērumos, ko tie ir iesnieguši Tiesā, tiem ir svarīgi izveidot aktuālas datu bāzes par dalībniekiem, kas varētu atbildēt uz reklāmām, kurās tiek piedāvāti laimesti, jo šie dati var tikt izmantoti, lai piedāvātu citus atbilstošus produktus patērētājiem, vai tikt nodoti citām sabiedrībām, kas vēlas piedāvāt to produktus.
18 High Court uzskatīja, ka aplūkotās reklāmas nozīmē negodīgu komercpraksi, tomēr mazākā mērā, nekā to apgalvo OFT.
19 Savā lēmumā šī tiesa norādīja, ka aprakstītā prakse Negodīgas komercprakses direktīvas I pielikuma 31. punktā ir ietverta ar virsrakstu “Agresīva komercprakse”, nevis ar virsrakstu “Maldinoša komercprakse”, tomēr uzsverot, ka šie nosaukumi nav ietverti Noteikumu I pielikumā. Tomēr minētā lēmuma 47. punktā High Court nolēma, ka komercdarbības krāpnieciskais raksturs ir minētās direktīvas I pielikuma 31. punktā paredzētā aizlieguma centrā. Tā ir piekritusi argumentam, ka šis 31. punkts nebūtu piemērojams, ja prasītais maksājums būtu nenozīmīgs (atbilstu pastmarkas iegādei vai parastas sarunas pa telefonu maksai), ja nevienu tā daļu negūtu attiecīgais tirgotājs un ja šis maksājums būtu nenozīmīgs salīdzinājumā ar laimētā laimesta vērtību.
20 Īstenojot savu kompetenci, High Court pieņēma lēmumu, fiksējot tirgotāju apņemšanās. Tie apņēmās atbilstoši šī lēmuma 1. punktam “atturēties no tāda nepatiesa iespaida radīšanas, ka patērētājs jau ir ieguvis, iegūs vai pēc noteiktas darbības veikšanas iegūs laimestu vai citas līdzvērtīgas priekšrocības, kaut arī faktiski darbības, ko atbildētājs iesaka saistībā ar laimesta vai citas līdzīgas priekšrocības prasību, ir nosacījums par patērētāja pienākumu samaksāt naudas summu vai segt izmaksas:
a) kas ir ievērojama daļa no vienotajām izmaksām atbildētājam, lai patērētājam nodrošinātu aprakstīto lietu kā laimestu vai citu līdzvērtīgu priekšrocību, vai
b) noteiktu piegādes vai apdrošināšanas izmaksu gadījumā, ko atbildētājs izmanto, lai pilnā vai daļējā apmērā segtu savas iegādes, – apstrādes vai citas izmaksas saistībā ar šīs lietas nodrošināšanu, izņemot faktiskās izmaksas saistībā ar piegādi patērētājam un apdrošināšanu transportējot (vajadzības gadījumā)”.
21 Tirgotāji pārsūdzēja High Court lēmumu Court of Appeal (England & Wales) (Civil Division), prasot grozīt tā 1. punktu, izslēdzot minētā 1. punkta a) apakšpunktu vai alternatīvi – aizstāt to ar šādu tekstu:
“a) kas ir ievērojama daļa no iespējamām izmaksām vidusmēra patērētājam, lai iegādātos lietu, kas tiek raksturota kā laimests vai cita līdzvērtīga priekšrocība.”
22 OFT iesniedza pretapelācijas sūdzību par rīkojuma 1. punkta a) apakšpunkta redakciju, lūdzot 1. punkta a) apakšpunkta redakciju aizstāt ar šādu:
“kas rada iespaidu, ka patērētājs jau ir ieguvis, iegūs vai pēc noteiktas darbības veikšanas iegūs laimestu vai līdzvērtīgu priekšrocību, lai gan patiesībā jebkuras atbildētāju norādītās darbības veikšana saistībā ar pieteikšanos laimestam vai citai līdzvērtīgai priekšrocībai ir pakārtota nosacījumam, ka patērētājs maksā naudu vai [tam rodas izmaksas]”, vai – pakārtoti – “[sedz izmaksas, kas nav niecīgas].”
23 Court of Appeal (England & Wales) (Civil Division) uzskata, ka ir nepieciešama pareiza Negodīgas komercprakses direktīvas I pielikuma 31. punkta interpretācija, jo dalībvalstu tiesiskie regulējumi, ar kuriem ir transponēta šī tiesību norma, ir atšķirīgi. Līdz ar to Court of Appeal (England & Wales) (Civil Division) nolēma atlikt lēmuma pieņemšanu un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai ar [Negodīgas komercprakses direktīvas] I pielikuma 31. punktā izklāstītās prakses aizliegumu tirgotājiem ir aizliegts patērētājus informēt, ka tie ir laimējuši laimestu vai līdzvērtīgu priekšrocību, bet faktiski saistībā ar pieteikšanos laimestam vai līdzvērtīgai priekšrocībai patērētājam ir jāsedz kādas, pat niecīgas, izmaksas?
2) Vai, ja tirgotājs patērētājam piedāvā vairākas iespējamas metodes, kā pieteikties laimestam vai līdzvērtīgai priekšrocībai, [Negodīgas komercprakses direktīvas] I pielikuma 31. punkta noteikumi tiek pārkāpti, ja jebkuras darbības veikšana saistībā ar kādu no pieteikšanās [laimestam vai līdzvērtīgai priekšrocībai] metodēm ir pakārtota nosacījumam, ka patērētājam rodas kādas, pat niecīgas, izmaksas?
3) Kā gadījumā, kad [Negodīgas komercprakses direktīvas] I pielikuma 31. punkta noteikumi nav pārkāpti, ja pieteikšanās [laimestam vai līdzvērtīgai priekšrocībai] metode ir saistīta tikai ar niecīgām izmaksām patērētājam, valsts tiesai ir jāspriež par to, vai šīs izmaksas ir niecīgas? Konkrēti, vai šīs izmaksas ir vajadzīgas tikai un vienīgi:
a) lai reklāmas organizētājs noteiktu laimestu laimējušo patērētāju;
b) lai patērētājs iegūtu laimestu savā valdījumā, un/vai
c) lai patērētājs gūtu par laimestu uzdoto pieredzi?
4) Vai, lai valsts tiesa konstatētu, ka [minētā] 31. punkta noteikumi ir tikuši pārkāpti, ar [Negodīgas komercprakses direktīvas I pielikuma] 31. punkta vārdkopas “nepatiess priekšstats [iespaids]” lietojumu tiek noteikts kāds nosacījums papildus tam, ka saistībā ar pieteikšanos laimestam patērētājs maksā naudu vai tam rodas izmaksas?
5) Kā gadījumā, ja tas tā ir, valsts tiesai ir jānosaka, vai šāds “nepatiess priekšstats [iespaids]” ir radīts? Konkrēti, vai valsts tiesai, lemjot, vai ir radīts “nepatiess priekšstats [iespaids]”, ir jāņem vērā laimesta relatīvā vērtība salīdzinājumā ar izmaksām saistībā ar pieteikšanos tam? Vai gadījumā, ja tas tā ir, attiecīgā “relatīvā vērtība” ir jānosaka, ņemot vērā:
a) reklāmas organizētāja vienotās izmaksas saistībā ar laimesta iegādi;
b) reklāmas organizētāja vienotās izmaksas saistībā ar laimesta nodošanu patērētājam, vai
c) vērtība, kādu laimestam, iespējams, piešķir patērētājs, ņemot vērā līdzvērtīgas preces “tirgus vērtības” novērtējumu tās iegādes gadījumā?”
Par prejudiciālajiem jautājumiem
24 Ar šiem jautājumiem iesniedzējtiesa lūdz interpretēt Negodīgas komercprakses direktīvas I pielikuma 31. punktu, precīzāk, vārdkopu “nepatiess priekšstats [iespaids]” un šī punkta otro ievilkumu, lai noteiktu, vai šajā tiesību normā ir aizliegts prasīt kādu, pat nenozīmīgu, samaksu no patērētāja, kuram ir ticis paziņots, ka viņš ir laimējis laimestu.
25 Attiecībā uz minētās tiesību normas formulējumu ir jākonstatē, ka tā sastāv no diviem pretējiem elementiem, ko nošķir vārdi “lai gan patiesībā”. Šī 31. punkta pirmā daļa, proti, “rada nepatiesu priekšstatu [iespaidu], ka patērētājs jau ir ieguvis, iegūs vai pēc noteiktas darbības veikšanas iegūs balvu vai citu priekšrocību”, apraksta trīs maldīgus iespaidus, kas var rasties patērētājam attiecībā uz laimestu vai priekšrocību. Minētā punkta otrajā daļā ir aprakstīti divi dažādi faktiskie apstākļi. Pirmajā gadījumā nav ne laimesta, ne līdzīgu priekšrocību, bet otrajā ir laimests vai cita priekšrocība, bet, lai saņemtu šo laimestu, patērētājam ir jāveic darbība, kas ir pakļauta pienākumam samaksāt naudas summu vai segt izmaksas.
26 Teikuma, kas veido Negodīgas komercprakses direktīvas I pielikuma 31. punktu, struktūra parāda, ka abi šī punkta otrajā daļā aprakstītie faktiskie apstākļi izskaidro tā pirmo daļu. Citiem vārdiem sakot, nepatiess iespaids tiek sniegts, ja pastāv viens vai otrs minētajā otrajā daļā aprakstītais elements.
27 Tirgotāji tomēr uzstāj uz faktu, ka “nepatiess iespaids” ir elements, kas atšķiras no šī 31. punkta otrajā daļā aprakstītajiem apstākļiem, un ka tāpat arī neesot negodīgas komercprakses, ja patērētājs ir bijis pietiekami informēts par cenu, kāda tiek prasīta par laimesta saņemšanu. Tie apgalvo, ka izteicienu “nepatiess priekšstats [iespaids]” Eiropas Parlaments ir ieviesis Negodīgas komercprakses direktīvas projekta otrajā lasījumā un ka šis koplikumdevēja pievienojums pastiprina interpretāciju, saskaņā ar kuru “nepatiess iespaids” ir būtisks negodīgas komercprakses elements, kas atšķiras no minētā 31. punkta divos ievilkumos aprakstītajiem apstākļiem.
28 Tomēr no šī sprieduma 26. punktā analizētā teikuma struktūras izriet, ka nepatiess iespaids nevar tikt uzskatīts par elementu, kas ir nošķirts no abiem Negodīgas komercprakses direktīvas I pielikuma 31. punkta otrajā daļā aprakstītajiem apstākļiem. Turklāt, lai gan nav apstrīdēts, ka vārdkopu “nepatiess priekšstats [iespaids]” minētās direktīvas tekstā ir ieviesis Parlaments, ir jānorāda, ka ar tā ieviesto grozījumu, kas izriet no 2005. gada 7. februāra Priekšlikuma otrajam lasījumam par Padomes kopējo nostāju par Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas, kas attiecas uz uzņēmēju negodīgu komercpraksi iekšējā tirgū attiecībā pret patērētājiem un ar ko groza Padomes Direktīvu 84/450/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 97/7/EK, 98/27/EK un 2002/65/EK un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 2006/2004 (“Negodīgas komercprakses direktīva”) (A6‑0027/2005, galīgā redakcija), pieņemšanu ir pievienota ne tikai šī vārdkopa, bet arī minētā 31. punkta abos ievilkumos aprakstītie apstākļi. Parlamenta ieviesto grozījumu analīze tātad apstiprina šī sprieduma 26. punktā izklāstīto interpretāciju, saskaņā ar kuru šajos ievilkumos aprakstītie apstākļi izskaidro vārdkopu “nepatiess priekšstats [iespaids]” un ka tas neatkarīgi no minētajiem apstākļiem nav negodīgas komercdarbības pamatelements.
29 Katrā ziņā, kā to pamatoti ir uzsvērusi Eiropas Komisija, jēdziens “nepatiess” nav nošķirams no Negodīgas komercprakses direktīvas I pielikuma 31. punkta izpratnes, bet vienīgi pastiprina aplūkoto frāzi. Aizliegtā prakse ir darbība, ar kuru tiek radīts kāds no šī punkta pirmajā daļā norādītajiem iespaidiem, lai gan, kā tas ir norādīts šī punkta otrajā daļā, šie iespaidi neatbilst realitātei.
30 Precīzāk attiecībā uz Negodīgas komercprakses direktīvas I pielikuma 31. punkta otro ievilkumu ir jākonstatē, ka atbilstoši šīs tiesību normas tekstam negodīga komercprakse ir tad, ja patērētājam tiek prasīts samaksāt naudu vai segt izmaksas saistībā ar tā, kas viņam ir stādīts priekšā kā laimests vai cita līdzīga priekšrocība, pieprasīšanu. Šajā tekstā nav paredzēts neviens izņēmums, lai gan izteiciens “rodas izmaksas”, šķiet, neļauj patērētājam likt maksāt nekādu jel mazāko maksu neatkarīgi no tā, vai runa būtu par nenozīmīgu maksu salīdzinājumā ar laimesta vērtību, vai maksu, kas nerada nekādas priekšrocības tirgotājam, kā, piemēram, pastmarkas cenu.
31 Vārdi “iespēja pieprasīt balvu” ir neprecīzi un tādējādi it īpaši nevar attiekties uz jebkuru darbību, ar kuru patērētājs iegūst informāciju par sava laimesta īpašībām un mēģina iegūt to valdījumā.
32 Tirgotāji vērš uzmanību uz vārdiem “pēc noteiktas darbības veikšanas” un no tā secina, ka negodīga komercprakse nav tad, ja patērētājs, lai pieprasītu laimestu, var izvēlēties starp vairākām iespējām, no kurām viena nemaksā dārgi vai ir bezmaksas.
33 Tomēr ir jānorāda, ka vārdi “pēc noteiktas darbības veikšanas”, kas ir minēti Negodīgas komercprakses direktīvas I pielikuma 31. punkta pirmajā daļā, attiecas uz iespēju, kad ir radīts iespaids par laimesta laimēšanu nākotnē, ja tiks veikta noteikta darbība, piemēram, nopirktas katalogā piedāvātās preces, un tādējādi neattiecas uz minētā 31. punkta otrā ievilkuma, kas attiecas uz darbībām saistībā ar laimesta, kas patērētājam ir raksturots kā jau laimēts, pieprasīšanu, interpretāciju.
34 Turklāt, ņemot vērā aizlieguma paredzēt izmaksas absolūto raksturu, fakts, ka ir piedāvāti vairāki varianti, nevar mazināt komercprakses negodīgumu, ja noteiktos piedāvātajos variantos patērētājam tiek piedāvāts segt izmaksas, kaut arī tās būtu nenozīmīgas salīdzinājumā ar laimesta vērtību.
35 Negodīgas komercprakses direktīvas I pielikuma 31. punkta gramatisko interpretāciju apstiprina tās konteksta analīze.
36 Tādējādi ir jāuzsver, ka šī tiesību norma ir iekļauta Negodīgas komercprakses direktīvas I pielikumā, kurš, kā tas ir precizēts direktīvas 5. panta 5. punktā, ietver to komercprakses veidu sarakstu, kas tiek uzskatīti par negodīgiem jebkuros apstākļos. Šis elements apstiprina interpretāciju, saskaņā ar kuru nekāds vērtējums nav vajadzīgs, lai pārbaudītu maldinoša nodoma esamību vai maldinošu raksturu, kas atšķiras no apstākļiem, kuri aprakstīti abos minētā 31. punkta otrās daļas ievilkumos, vai arī nenozīmīgo izmaksu raksturu.
37 Turklāt šis 31. punkts Negodīgas komercprakses direktīvas I pielikumā ir iekļauts ar nosaukumu “Agresīva komercprakse”, kas izslēdz jebkādu saistību ar maldinošu komercpraksi. Kā tas izriet no minētās direktīvas 8. panta, agresīva prakse ir tad, ja, ņemot vērā visas tās īpašības, tā liek vai var likt patērētājam pieņemt lēmumu veikt darījumu, ko viņš citādi nebūtu pieņēmis.
38 Kā it īpaši uzsver Apvienotās Karalistes un Itālijas valdības, praksē, kas aplūkota Negodīgas komercprakses direktīvas I pielikuma 31. punkta otrajā ievilkumā, tiek izmantota psiholoģiskā iedarbība, ko izraisa paziņojums par laimesta laimēšanu, lai mudinātu patērētāju izdarīt izvēli, kas vienmēr nav racionāla, kā, piemēram, zvanīt pa paaugstinātas maksas telefona līniju, lai uzzinātu par laimesta īpašībām, veikt dārgu pārvietošanos, lai iegūtu īpašumā mazvērtīgu trauku komplektu, vai samaksāt par grāmatas, kas viņam jau pieder, piegādi.
39 Šajā ziņā, ņemot vērā izmaksas, kādas ir vajadzīgas, lai laimestu iegūtu, nav nozīmes, ka tam ir ļoti liela vērtība. Tirgotāji vairākkārt ir norādījuši Tiesai uz iespēju, ka laimests varētu būt luksus automobilis, kura piegāde no tā izgatavošanas valsts tomēr būtu jāveic patērētājam pēc tam, kad viņš būs uzņēmies tā reģistrēšanas un apdrošināšanas izmaksas.
40 Tomēr ir jānorāda, ka šāds piemērs neparāda tipisku patērētājiem piedāvātu laimestu. Katrā ziņā, kā ir uzsvērusi Apvienotā Karaliste, aplūkotās prakses mērķauditorijai vienmēr nav finansiālās spējas uzņemties šādas izmaksas, pat vienojoties par aizdevumu. Visbeidzot, fakts, ka tirgotājiem tiek aizliegts likt maksāt patērētājiem pat nelielus izdevumus, šādu reklāmas akciju organizēšanu nepadara neiespējamu. Tirgotājs varētu paredzēt ģeogrāfisku ierobežojumu dalībai konkursā vai piedāvājumu akcijā, lai ierobežotu izmaksas, kas tam jāsedz un kas ir saistītas ar patērētāja pārvietošanos un ar formalitātēm, kuras vajadzīgas, lai tas iegūtu laimestu valdījumā. Tirgotājs varētu arī ņemt vērā paziņošanas un piegādes izdevumus, kas viņam būs jāsedz, nosakot piešķiramā laimesta vērtību.
41 Tam, ka valsts tiesiskajā regulējumā nav pārņemti Negodīgas komercprakses direktīvas I pielikumā esošie virsraksti, nav nozīmes šīs direktīvas interpretācijai. Tāpat tas ir attiecībā uz atšķirībām, kādas ir konstatētas starp dažādiem valstu likumiem, ar kuriem ir īstenota minētā direktīva, uz ko atsaucas tirgotāji. Turpretim ir jānorāda, ka, piemērojot valsts tiesību normas, valsts tiesai, kam tās ir jāinterpretē, tas jādara, cik iespējams ievērojot Negodīgas komercprakses direktīvas saturu un mērķi, lai sasniegtu tajā noteikto rezultātu un tādējādi izpildītu LESD 288. panta trešo daļu (šajā ziņā skat. 1990. gada 13. novembra spriedumu lietā C‑106/89 Marleasing, Recueil, I‑4135. lpp., 8. punkts; 2004. gada 5. oktobra spriedumu apvienotajās lietās no C‑397/01 līdz C‑403/01 Pfeiffer u.c., Krājums, I‑8835. lpp., 113. punkts, kā arī 2011. gada 28. jūlija spriedumu lietā C‑69/10 Samba Diouf, Krājums, I‑7151. lpp., 60. punkts).
42 Kā pamatoti apgalvo Apvienotās Karalistes valdība, Negodīgas komercprakses direktīvas I pielikuma 31. punkta interpretācija var tikt paskaidrota, interpretējot minētā pielikuma 20. punktu. Šajā tiesību normā ir paredzēts, ka maldinoša komercprakse ir tad, ja produkts tiek aprakstīts kā “bezmaksas”, “par velti”, “bez atlīdzības” vai līdzīgi, ja patērētājam ir jāmaksā vēl kas vairāk par obligātajām izmaksām, kas rodas, reaģējot uz komercpraksi un saņemot produktu vai maksājot par tā piegādi. Minētajā 31. pantā nav ietverts līdzīgs formulējums, un tas apstiprina tā interpretāciju, saskaņā ar kuru aizliegums prasīt pat nelielu samaksu no patērētāja ir absolūts neatkarīgi no tā, vai runa ir par pastmarku vai parastu telefona zvanu.
43 Negodīgas komercprakses direktīvas mērķus apstiprina tās I pielikuma 31. punkta gramatiskā interpretācija.
44 Minētās direktīvas 1. pantā ir paredzēts, ka tās mērķis ir dot ieguldījumu iekšējā tirgus pareizā darbībā un sasniegt augsta līmeņa patērētāju tiesību aizsardzību (2009. gada 23. aprīļa spriedums apvienotajās lietās C‑261/07 un C‑299/07 VTB-VAB un Galatea, Krājums, I‑2949. lpp., 51. punkts).
45 Kā izriet no Negodīgas komercprakses direktīvas preambulas, it īpaši tās 17. apsvēruma, tiesiskā drošība ir būtisks elements labai iekšējā tirgus darbībai. Lai sasniegtu šo mērķi, likumdevējs šīs direktīvas I pielikumā ir uzskaitījis komercprakses veidus, kas jebkuros apstākļos ir negodīgi un kas tādējādi katrā gadījumā nav jāvērtē atbilstoši minētās direktīvas 5.–9. pantam.
46 Šis mērķis netiktu sasniegts, ja Negodīgas komercprakses direktīvas I pielikuma 31. punkts tiktu interpretēts tā, ka tas ietver maldināšanas elementu, kas atšķiras no šīs tiesību normas otrajā daļā aprakstītajiem apstākļiem. Šī elementa eksistences pierādīšanai būtu vajadzīgi sarežģīti vērtējumi, kas tiktu veikti katrā gadījumā, kā novēršana tieši ir prakses iekļaušanas šajā I pielikumā mērķis.
47 Turklāt šis mērķis netiktu sasniegts, ja tirgotājiem būtu atļauts noteikt patērētājiem “nelielas izmaksas” salīdzinājumā ar laimesta vērtību. Būtu jānosaka gan izmaksu, gan laimestu novērtēšanas metodes, kā arī jāveic citi vērtējumi.
48 Mērķis nodrošināt augstu patērētāju aizsardzības līmeni apstiprina arī Negodīgas komercprakses direktīvas I pielikuma 31. punkta interpretācija, saskaņā ar kuru patērētājam, kas ir laimējis laimestu, nevar tikt noteikti nekādi izdevumi.
49 Kā it īpaši apgalvojusi Apvienotās Karalistes valdība un kā tas ir atgādināts šī sprieduma 38. punktā, Negodīgas komercprakses direktīvas I pielikuma 31. punktā norādītā prakse tajā tiek uzskatīta par agresīvu, jo, veicot norādi par laimestu, tiek izmantots psiholoģiskais efekts, ko patērētājam rada cerība uz laimestu, un tiek likts tam pieņemt lēmumu, kas ne vienmēr ir saprātīgs un ko viņš citādi nebūtu pieņēmis. Tādējādi, lai aizsargātu patērētāju, jēdziena “laimests” veselums, interpretējot minētās direktīvas I pielikuma 31. punktu, ir jāsaglabā tādējādi, ka laimests, par kuru patērētājam ir jāveic jebkādi maksājumi, nevar tikt uzskatīts par laimestu.
50 Šis mērķis apstiprina interpretāciju, saskaņā ar kuru nevar tikt pieļauts, ka darbības saistībā ar laimesta pieprasīšanu var tikt veiktas atbilstoši vairākām metodēm, ko patērētājam piedāvā tirgotājs un no kurām vismaz viena ir bezmaksas. Pati cerība iegūt laimestu īpašumā iespaido patērētāju un var likt viņam pieņemt lēmumu, ko tas citādi nepieņemtu, kā, piemēram, izvēlēties ātrāko veidu, lai iepazītos ar laimestu, ko tas ir laimējis, lai gan šī metode var radīt lielākas izmaksas.
51 Tirgotāji apgalvoja, ka tas, ka patērētājs ir atbilstoši informēts par laimesta īpašībām un tā iegūšanas valdījumā nosacījumiem, ļaujot uzskatīt, ka īstenotā prakse nav negodīga. Šajā ziņā ir jānošķir tas, kas veido laimestu, no tā, kas ir tā iegūšana valdījumā. Lai gan laimesta aprakstā ir paredzētas prasības patērētājam, Negodīgas komercprakses direktīvas I pielikuma 31. punktā darbības saistībā ar laimesta pieprasīšanu ir aizliegts pakļaut nosacījumam par pienākumu patērētājam samaksāt naudas summu vai segt izdevumus.
52 Tādējādi, izmantojot kādu no tiesas sēdē minētajiem piemēriem, laimests, kas ir definēts kā “ieejas biļete” uz noteiktu futbola spēli, neietver patērētāja transportu no viņa dzīvesvietas līdz futbola stadionam, kur notiek šī spēle. Savukārt, ja laimests ir “piedalīšanās” šajā sporta notikumā bez precizējumiem, tirgotājam ir jāuzņemas patērētāja pārvietošanās izdevumi.
53 Skaidra un atbilstoša patērētāja informēšana ir svarīga gadījumā, ja tirgotājs vēlas precizēt laimēto laimestu un novērtēt tā sastāvu. Šajā ziņā ir jāatgādina, ka atbilstoši Negodīgas komercprakses direktīvas preambulas 18. apsvērumam, ja negodīga komercprakse ir vērsta konkrēti uz īpašu patērētāju grupu, ir vēlams, lai tās ietekme tiktu novērtēta no šīs grupas vidusmēra locekļa viedokļa. Atbilstoši šim apsvērumam valsts tiesai it īpaši ir jāpaļaujas uz savu spriedumu attiecībā uz vidusmēra patērētāja tipiskās reakcijas noteikšanu attiecīgajā gadījumā.
54 Šīs pašas direktīvas preambulas 19. apsvērumā ir uzsvērts komercpraksē īpaši ietekmējamas grupas jēdziens un vajadzība aizsargāt šajā grupā ietilpstošos patērētājus, vērtējot attiecīgo komercpraksi no tās vidusmēra locekļa viedokļa. Tādējādi Negodīgas komercprakses direktīvas 5. panta 2. punkta b) apakšpunktā ir definēts komercprakses negodīgais raksturs attiecībā pret īpašu patērētāju grupu, uz ko ir vērsta šī komercprakse.
55 Tāpat kā jebkura cita tirgotāja sniegtā informācija patērētājam, informācija, kurā ir precizēta laimesta būtība, valsts tiesai ir jāpārbauda un jānovērtē, ievērojot Negodīgas komercprakses direktīvas preambulas 18. un 19. apsvērumu, kā arī tās 5. panta 2. punkta b) apakšpunktu. Tas attiecas gan uz informācijas pieejamību, gan uz tās formu, teksta salasāmību, tā skaidrību un saprotamību sabiedrības daļai, uz ko ir vērsta šī komercprakse.
56 It īpaši attiecībā uz šī sprieduma 16. punktā aprakstīto komercpraksi ir svarīgi, lai sabiedrības daļa, uz ko ir vērsts šī laimesta piedāvājums, it īpaši spētu saprast kruīza datumus, tā izbraukšanas un ierašanās vietas, kā arī uzturēšanās un ēdināšanas nosacījumus. Valsts tiesām ir jāpārbauda, vai sniegtā informācija ir pietiekami skaidra un saprotama sabiedrības daļai, uz ko ir vērsta šī komercprakse, lai ļautu attiecīgās grupas vidusmēra patērētājam pieņemt lēmumu, zinot visus apstākļus.
57 Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz uzdotajiem jautājumiem ir jāatbild, ka:
– Negodīgas komercprakses direktīvas I pielikuma 31. punkta otrais ievilkums ir jāinterpretē tādējādi, ka tajā ir aizliegta tāda agresīva prakse, kad tirgotāji rada nepatiesu iespaidu, ka patērētājs jau ir laimējis laimestu, lai gan iespēja iegūt šo laimestu neatkarīgi no tā, vai ir runa par informāciju par šī laimesta būtību vai tā iegūšanu valdījumā, ir pakļauta nosacījumam, ka patērētājs samaksā naudas summu vai sedz kādus izdevumus;
– nav nozīmes tam, ka patērētājam prasītās izmaksas, kā, piemēram, pastmarkas cena, ir nenozīmīgas salīdzinājumā ar laimesta vērtību vai nerada nekādas priekšrocības tirgotājam;
– nav nozīmes arī tam, ka darbības saistībā ar laimesta pieprasīšanu var tikt veiktas atbilstoši vairākām metodēm, ko patērētājam piedāvā tirgotājs un no kurām vismaz viena ir bezmaksas, ja viena vai vairākas piedāvātās metodes paredz, ka patērētājs sedz izmaksas, lai iegūtu informāciju par laimestu vai tā iegūšanas nosacījumiem;
– valsts tiesai patērētājam sniegtā informācija ir jānovērtē, ievērojot Negodīgas komercprakses direktīvas preambulas 18. un 19. apsvērumu, kā arī tās 5. panta 2. punkta b) apakšpunktu, t.i., ņemot vērā šīs informācijas skaidrību un saprotamību sabiedrības daļai, uz kuru ir vērsta attiecīgā prakse.
Par tiesāšanās izdevumiem
58 Attiecībā uz pamatlietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku izdevumi, nav atlīdzināmi.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (sestā palāta) nospriež:
Eiropas Parlamenta un Padomes 2005. gada 11. maija Direktīvas 2005/29/EK, kas attiecas uz uzņēmēju negodīgu komercpraksi iekšējā tirgū attiecībā pret patērētājiem un ar ko groza Padomes Direktīvu 84/450/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 97/7/EK, 98/27/EK un 2002/65/EK un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 2006/2004 (“Negodīgas komercprakses direktīva”), I pielikuma 31. punkta otrais ievilkums ir jāinterpretē tādējādi, ka tajā ir aizliegta tāda agresīva prakse, kāda ir aplūkota pamatlietā, kad tirgotāji rada nepatiesu iespaidu, ka patērētājs jau ir laimējis laimestu, lai gan iespēja iegūt šo laimestu neatkarīgi no tā, vai ir runa par informāciju par šī laimesta būtību vai tā iegūšanu valdījumā, ir pakļauta nosacījumam, ka patērētājs samaksā naudas summu vai sedz kādus izdevumus.
Nav nozīmes tam, ka patērētājam prasītās izmaksas ir nenozīmīgas salīdzinājumā ar laimesta vērtību vai nerada nekādas priekšrocības tirgotājam.
Nav nozīmes arī tam, ka darbības saistībā ar laimesta pieprasīšanu var tikt veiktas atbilstoši vairākām metodēm, ko patērētājam piedāvā tirgotājs un no kurām vismaz viena ir bezmaksas, ja viena vai vairākas piedāvātās metodes paredz, ka patērētājs sedz izmaksas, lai iegūtu informāciju par laimestu vai tā iegūšanas nosacījumiem.
Valsts tiesai patērētājam sniegtā informācija ir jānovērtē, ievērojot Direktīvas 2005/29 preambulas 18. un 19. apsvērumu, kā arī tās 5. panta 2. punkta b) apakšpunktu, t.i., ņemot vērā šīs informācijas skaidrību un saprotamību sabiedrības daļai, uz kuru ir vērsta attiecīgā prakse.
[Paraksti]