Prasība, kas celta 2011. gada 8. jūnijā - Italmobiliare/Komisija

(lieta T-305/11)

Tiesvedības valoda - itāļu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Italmobiliare SpA (Milāna, Itālija) (pārstāvji - M. Siragusa, F. Moretti, L. Nascimbene, G. Rizza un M. Piergiovanni, advokāti)

Atbildētāja: Eiropas Komisija

Prasījumi

Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

pilnībā vai daļēji atcelt apstrīdēto lēmumu;

piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Prasības pamatošanai prasītāja izvirza sešus pamatus.

Ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka apstrīdētajā lēmumā kļūdaini ir norādīts tā adresāts, tādējādi pārkāpjot Regulas (EK) Nr. 1/2003 18. panta 1. punktu, jo šis lēmums ir ticis adresēts sabiedrībai Italmobiliare, kas ir tikai finanšu holdinga sabiedrība un turklāt tai nepieder visas kapitāldaļas, nevis sabiedrībai Italcementi, kura grupā veic operatīvā holdinga lomu. Komisija arī esot pārkāpusi sacīkstes principu un tiesiskās paļāvības principu, jo tā prasītāju bija noteikusi par apstrīdētā lēmuma adresāti, lai arī tā vispār nebija piedalījusies līdz šim notikušajā izmeklēšanā. Prasītāja visbeidzot norāda, ka ir pārkāpts nediskriminācijas princips, jo Italmobiliare ir vienīgais pilnībā finanšu holdings, kurš ir iesaistīts šajā tiesvedībā.

Ar otro pamatu tiek apgalvots, ka ir pārkāpts Regulas Nr. 1/2003 18. panta 1. punkts, jo Komisija ir sākusi izmeklēšanas procedūru un ir pieņēmusi saistošu tiesību aktu, lai arī tai nebija tiesību to darīt.

Ar trešo pamatu tiek apgalvots, ka ir pārkāpts samērīguma princips. Pirmkārt, norādītie pamati neatbilstot izvirzīto mērķu sasniegšanai, jo Komisija ir atsaukusies uz Regulas Nr. 1/2003 18. pantu izmeklēšanā, kuras pamatā nav konkrēti pierādījumi un kuras priekšmets nav noteikts, lai iegūtu pierādījumus, kuri tai bija jāmeklē, izmantojot izmeklēšanu attiecībā uz konkrētu nozari saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 17. pantu. Turklāt apstrīdētajā lēmumā izmeklēšanas vajadzības neesot pareizi līdzsvarotas ar attiecīgajām personām nodarīto kaitējumu, jo Komisija bez pamatojuma noteica prasītājai nesamērīgu un neloģisku pienākumu iegūt, izskatīt un nosūtīt informāciju.

4.    Ar ceturto pamatu tiek apgalvots, ka ir pārkāpts LESD 296. pantā paredzētais pienākums norādīt pamatojumu. Komisija apstrīdētajā lēmumā neesot norādījusi iemeslus, kuri pamato tās izvēli izmantot īpašu juridisku instrumentu - saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 18. panta 3. punktu pieņemtu lēmumu. Apstrīdētajā lēmumā nav norādīts pamatojums arī attiecībā uz informācijas pieprasījuma priekšmetu un mērķi, kā arī pieprasītās informācijas nepieciešamību attiecīgajā izmeklēšanā. Pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpums ir būtisku formas prasību pārkāpums LESD 263. panta izpratnē un prasītājas tiesību uz aizstāvību pārkāpums.

5.    Ar piekto pamatu tiek apgalvots, ka apstrīdētais lēmums ir prettiesisks, jo ir pārkāpts sacīkstes princips. Dažu dienu termiņš, kuru Komisija bija noteikusi apsvērumu sniegšanai par 4. novembra paziņojumam pievienotajiem jautājumiem, bija acīmredzami nepietiekams, lai tiktu efektīvi īstenotas tiesības tikt uzklausītam. Turklāt 4. novembra paziņojuma saturs nedaudz atšķiroties no apstrīdētā lēmuma satura. No tā izrietot, ka Komisija ir liegusi lēmuma adresātiem norādīt savus aizstāvības pamatus attiecībā uz citiem jautājumiem, kuri pēc tam tika iekļauti galīgajā tiesību aktā. Bez tam Komisija vairākos aspektos neesot ņēmusi vērā apsvērumus. Līdz ar to dotā iespēja sacensties tika samazināta līdz nullei, tādējādi pārkāpjot tiesības uz aizstāvību un kaitējot prasītājas procesuālajam stāvoklim.

6.    Ar sesto pamatu tiek apgalvots, ka ir pārkāpts labas pārvaldības princips, proti, (i) nebija saskaņoti cits pēc cita nosūtītie dažādie jautājumi, kuri tika pārnumurēti, pārformulēti, metodoloģiski izmainīti un papildināti; (ii) ievērojami tika pagarināts izmeklēšanas ilgums, pārsniedzot saprātīguma robežas, kā arī (iii) ar veidu, kādā Komisija veica procedūru.

____________