VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (septītā palāta)
2023. gada 26. jūlijā (*)
Šķīrējklauzula – Pētniecības un inovācijas pamatprogramma “Apvārsnis 2020” (2014.–2020. gads) – Projekts “aDvanced sOcial enGineering And vulNerability Assessment Framework (Dogana)” – Dotācijas nolīgums – Atcelšanas prasība – Revīzijas galīgais ziņojums – Paziņojums par parādu – Nepārsūdzami tiesību akti – Akti, kuri ir saistīti tikai ar līgumiskām attiecībām un ir no tām nenodalāmi – Nepieņemamība – Atbildētāja noteikšana – Kompetences neesamība – Personāla izmaksas – Prēmijas, kas aprēķinātas saskaņā ar tirdzniecības mērķiem – Neattiecināmība – Tiesiskā paļāvība
Lietā T‑222/22
Engineering – Ingegneria Informatica SpA, Roma (Itālija), ko pārstāv S. Villata, L. Montevecchi un C. Oncia, advokāti,
prasītāja,
pret
Eiropas Komisiju, ko pārstāv M. Ilkova un S. Romoli, pārstāvji,
un
Eiropas Pētniecības izpildaģentūru (REA), ko pārstāv S. Payan‑Lagrou un V. Canetti, pārstāves, kurām palīdz D. Gullo, advokāts,
atbildētājas,
VISPĀRĒJĀ TIESA (septītā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētāja K. Kovalika‑Baņčika [K. Kowalik‑Bańczyk] (referente), tiesneši E. Butidžidžs [E. Buttigieg] un B. Ričiova [B. Ricziová],
sekretārs: V. Di Buči [V. Di Bucci],
ņemot vērā tiesvedības rakstveida daļu, tostarp:
– iebildi, ko Komisija atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 130. pantam izvirzījusi ar atsevišķu dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2022. gada 6. jūlijā,
– apsvērumus par šo iebildi, ko prasītāja Vispārējās tiesas kancelejā iesniegusi 2022. gada 22. augustā,
ņemot vērā, ka trīs nedēļu laikā pēc paziņojuma par tiesvedības rakstveida daļas pabeigšanu izsniegšanas prasītāja un REA nav iesniegušas pieteikumu par tiesas sēdes noturēšanu, un saskaņā ar Reglamenta 106. panta 3. punktu nolemjot prasību izlemt bez tiesvedības mutvārdu daļas,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Ar prasību, kas pamatota ar LESD 263. un 272. pantu, prasītāja Engineering – Ingegneria Informatica SpA būtībā lūdz, pirmkārt, atcelt vairākus Eiropas Komisijas un Eiropas Pētniecības izpildaģentūras (REA) aktus par dotācijas nolīguma Nr. 653618 (turpmāk tekstā – “dotācijas nolīgums”) izpildi attiecībā uz projektu “aDvanced sOcial enGineering And vulNerability Assessment Framework (Dogana)” (Uzlabotās sociālās inženierijas un neaizsargātības novērtējuma sistēma; turpmāk tekstā – “projekts”), un otrkārt, konstatēt, ka noteiktas izmaksas ir attiecināmas finansējuma saņemšanai, pamatojoties uz šo nolīgumu, un līdz ar to, ka Komisijai un REA nav tiesību prasīt atmaksāt summas, kas atbilst šīm izmaksām.
Tiesvedības priekšvēsture
2 Prasītāja ir sabiedrība, kas veic pētniecību un izstrādi tehnoloģiju nozarē.
3 REA ir izpildaģentūra, kas izveidota, lai pārvaldītu Eiropas Savienības darbību pētniecības jomā. Saskaņā ar Padomes Regulas (EK) Nr. 58/2003 (2002. gada 19. decembris), ar ko nosaka statūtus izpildaģentūrām, kurām uztic konkrētus Kopienas programmu pārvaldības uzdevumus (OV 2003, L 11, 1. lpp.), 4. panta 2. punktu tai ir juridiskas personas statuss, tai visās dalībvalstīs ir visplašākā tiesībspēja un it īpaši tai ir procesuālā rīcībspēja.
Dotācijas nolīgums
4 Saistībā ar pētniecības un inovācijas pamatprogrammu 2014.–2020. gadam “Apvārsnis 2020” (turpmāk tekstā – “pamatprogramma Apvārsnis 2020”) Engineering International Belgium SA, kas darbojas kā koordinators, un citi saņēmēji, no vienas puses, un REA, no otras puses, 2015. gada 28. aprīlī noslēdza dotācijas nolīgumu. Saskaņā ar diviem papildinājumiem, kas parakstīti 2017. gada decembrī un 2018. gada martā, prasītāja no 2017. gada 5. jūlija kļuva par saņēmēju un no 2017. gada 15. decembra aizstāja Engineering International Belgium kā koordinatoru.
5 Dotācijas nolīguma 2. pantā ir paredzēta dotācijas piešķiršana projektam (turpmāk tekstā – “dotācija”). Saskaņā ar šī nolīguma 3. pantu šī projekta īstenošanai bija jāsākas 2015. gada 1. septembrī un jāilgst 36 mēnešus.
6 Saskaņā ar dotāciju nolīguma 5.2. pantu dotācija citastarp atmaksā 70 % no attiecināmajām izmaksām saņēmējiem, kas ir peļņu gūstošas juridiskas personas. Šīs attiecināmās izmaksas it īpaši ietver, pirmkārt, “tiešās personāla izmaksas” un, otrkārt, “netiešās izmaksas”, kas tiek aprēķinātas pēc vienotas likmes. “Tiešajām personāla izmaksām” ir divas kategorijas, proti, pirmkārt, “faktiski radušās izmaksas” vai “faktiskās izmaksas” un, otrkārt, “vienības izmaksas”, kas noteiktas, pamatojoties uz summu par vienību, kura aprēķināta saskaņā ar parasto saņēmēja izmaksu uzskaites praksi.
7 Saskaņā ar dotācijas nolīguma 6.1. panta a) punkta iv) apakšpunktu faktiskās izmaksas ir attiecināmas ar nosacījumu, ka tās ir “radušās saistībā ar [projektu] un ir vajadzīgas tā īstenošanai”.
8 Saskaņā ar dotācijas nolīguma 6.2. panta A.1. punktu “personāla izmaksas ir attiecināmas, ja tās ir saistītas ar personālu, kas saņēmēja labā strādā saskaņā ar darba līgumu (vai līdzvērtīgu līgumu) un norīkots darbam [projektā]”. Šajā pašā pantā ir precizēts, ka personāla izmaksas “ir jāierobežo ar algām, [..] sociālās apdrošināšanas iemaksām, nodokļiem un citām izmaksām, kas iekļautas atalgojumā, ja tās izriet no valsts tiesību aktiem vai darba līguma (vai līdzvērtīga līguma)”.
9 Dotācijas nolīguma 6.5. pantā ir definētas un uzskaitītas neattiecināmās izmaksas. Šī panta a) punktā tostarp ir minētas “izmaksas, kas neatbilst [šī paša nolīguma] 6.1.–6.4. panta nosacījumiem”, un it īpaši a) punkta i) apakšpunktā ir minētas “izmaksas, kas saistītas ar ieguldītā kapitāla atdevi”.
10 Dotācijas nolīguma 6.6. pantā ir paredzēts, ka deklarētās izmaksas, kas nav attiecināmas, tiek noraidītas.
11 Saskaņā ar dotācijas nolīguma 22.1.3. pantu REA vai Komisija var veikt revīzijas par projekta pareizu īstenošanu un šajā nolīgumā noteikto pienākumu izpildi. Tad sagatavo revīzijas ziņojuma projektu un pēc tam – revīzijas ziņojumu, un par to paziņo koordinatoram vai attiecīgajam saņēmējam.
12 Dotācijas nolīguma 22.5.1. pantā ir paredzēts, ka revīzijās izdarītie konstatējumi citastarp var būt pamats neattiecināmu izmaksu noraidīšanai. Saskaņā ar šo pašu pantu, ja revīzijās tiek atklātas sistēmiskas vai atkārtotas kļūdas, tās var ietekmēt citas dotācijas, kas piešķirtas ar līdzīgiem nosacījumiem, attiecinot uz tām konstatējumus par šo dotāciju.
13 Dotācijas nolīguma 42.1. pantā ir noteikts, ka REA noraida visas neattiecināmās izmaksas, it īpaši pēc revīzijām.
14 Dotācijas nolīguma 44.1. pantā ir paredzēts, ka REA pieprasa atmaksāt ikvienu summu, kas ir samaksāta, bet kuru nav bijis pamats maksāt saskaņā ar šo nolīgumu. Šī paša nolīguma 44.1.3. pantā, kas ir piemērojams summu atgūšanai pēc atlikuma samaksas, būtībā ir noteikts, ka REA nosūta saņēmējam iepriekšēju informatīvu vēstuli, pēc tam apstiprinājuma vēstuli un paziņojumu par parādu. Maksājuma neveikšanas gadījumā REA var veikt ieskaitu, uzsākt tiesvedību vai pieņemt lēmumu, kas ir izpildes rīkojums, pamatojoties uz LESD 299. pantu.
15 Dotācijas nolīguma 57.1. pantā ir paredzēts, ka to reglamentē piemērojamie Savienības tiesību akti, kurus vajadzības gadījumā papildina Beļģijas tiesību akti.
16 Dotācijas nolīguma 57.2. pantā ir noteikts, ka saskaņā ar LESD 272. pantu izšķirt strīdus par šī nolīguma interpretāciju, piemērošanu vai spēkā esamību ir vienīgi Vispārējās tiesas vai – apelācijas gadījumā – Tiesas kompetencē ir.
17 Izpildot dotācijas nolīgumu, prasītāja saņēma no REA subsīdiju 240 171,21 EUR apmērā, pamatojoties uz deklarēto attiecināmo izmaksu summu 343 101,72 EUR apmērā un 70 % atmaksas likmi.
Revīzijas procedūra
18 2021. gadā Komisija veica revīziju par trīs dotācijas nolīgumu izpildi, kurus prasītāja bija noslēgusi pamatprogrammas “Apvārsnis 2020” kontekstā, tostarp šajā lietā aplūkoto dotācijas nolīgumu. Attiecībā uz pēdējo minēto nolīgumu revīzija aptvēra laikposmu no 2015. gada 1. septembra līdz 2018. gada 31. augustam.
19 2021. gada 30. jūnijā Komisija prasītājai nosūtīja revīzijas ziņojuma projektu.
20 Ar 2021. gada 21. decembra vēstuli (turpmāk tekstā – “slēgšanas apstiprinājuma vēstule”) un ar tajā pašā dienā datētu galīgo revīzijas ziņojumu Komisija informēja prasītāju par revīzijas galīgajiem rezultātiem.
21 Revīzijā Komisija veica vairākas korekcijas attiecībā uz attiecināmajām izmaksām saskaņā ar dotācijas nolīgumu.
22 Jo īpaši Komisija uzskatīja, ka noteiktas prēmijas vai komisijas maksas (turpmāk tekstā – “strīdīgās prēmijas”), kas tika pārskaitītas diviem prasītājas darbiniekiem (turpmāk tekstā – “divi attiecīgie darbinieki”) un ko prasītāja deklarējusi kā personāla izmaksas, bija saistītas ar dažādu komerciālu mērķu īstenošanu. Tā secināja, ka izmaksas, kas atbilst šīm prēmijām, nav radušās projekta ietvaros un nav bijušas vajadzīgas projekta izpildei, tāpēc tās neatbilst dotācijas nolīguma 6.1. panta a) punkta iv) apakšpunktā izklāstītajiem attiecināmības nosacījumiem, kas paskaidroti pamatprogrammas Apvārsnis 2020 dotāciju nolīguma paraugā (turpmāk tekstā – “dotāciju nolīguma paraugs”). Tādējādi tā uzskatīja, ka strīdīgās prēmijas 14 758,03 EUR apmērā nebija attiecināmas, un līdz ar to veica korekciju.
23 Līdz ar to, ņemot vērā dažādās korekcijas, kas veiktas vai nu par labu REA, vai prasītājai, Komisija kopējo saskaņā ar dotācijas nolīgumu attiecināmo izmaksu summu samazināja par 12 927,34 EUR.
24 Turklāt Komisija uzskatīja, ka dažas revīzijas laikā konstatētās kļūdas, iespējams, ir sistemātiskas vai atkārtotas. Tāpēc tā sāka procedūru revīzijas konstatējumu attiecināšanai uz citām dotācijām saskaņā ar dotācijas nolīguma 22.5.1. pantu.
25 Tomēr ar 2022. gada 21. februāra vēstuli (turpmāk tekstā – “precizējumu vēstule”) Komisija informēja prasītāju, ka revīzijas konstatējumus tā ir attiecinājusi tikai uz pašlaik izpildē esošajām dotācijām, izslēdzot nerevidētos laikposmus vai dotācijas. Tā precizēja, ka šis revīzijas konstatējumu plašākas piemērošanas procedūras ierobežojums izņēmuma kārtā tika atļauts, jo iepriekšējās revīzijās netika konstatēta strīdīgo prēmiju, kas balstītas uz komerciāliem mērķiem, neattiecināmība.
Atgūšanas procedūra
26 Ar 2022. gada 17. janvāra “iepriekšējās informācijas vēstuli” REA informēja prasītāju, ka, piemērojot Komisijas veikto revīziju un ņemot vērā atmaksāšanas likmi 70 % apmērā, tā plāno atgūt summu 9049,14 EUR apmērā.
27 Ar prasītājai adresētu 2022. gada 23. februāra vēstuli (turpmāk tekstā – “apstiprinājuma vēstule”) REA apstiprināja summas 9049,14 EUR atgūšanu. Šai vēstulei bija pievienots REA tajā pašā dienā izdots paziņojums par parādu tādas pašas summas apmērā (turpmāk tekstā – “paziņojums par parādu”).
Lietas dalībnieku prasījumi
28 Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– atzīt par “spēkā neesošiem, prettiesiskiem vai tādiem, kas nerada tiesiskas sekas, vai atcelt” Komisijas un REA pieņemtos aktus un it īpaši slēgšanas apstiprinājuma vēstuli, galīgo revīzijas ziņojumu, apstiprinājuma vēstuli un paziņojumu par parādu;
– atzīt summas, kas ir izslēgtas no attiecināmajām izmaksām, atzīt prasītājas tiesības uz to, lai šīs summas tiktu ņemtas vērā, aprēķinot dotācijas summu, un konstatēt, ka Komisijai nav tiesību atgūt minētās summas;
– piespriest Komisijai un REA atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
29 Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– noraidīt prasību kā nepieņemamu tiktāl, ciktāl tā attiecas uz Komisiju;
– piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
30 REA prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– noraidīt prasību pilnībā vai daļēji kā nepieņemamu vai kā pilnībā nepamatotu, ciktāl tā attiecas uz REA;
– piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Juridiskais pamatojums
Par prasības priekšmetu un apjomu
31 No visu prasītājas procesuālo rakstu formulējuma un satura, it īpaši no prasības pieteikuma nosaukuma un replikas rakstā sniegtajiem precizējumiem, kā arī no apstākļa, ka Komisija ir atbildīga par revīzijas procedūru, savukārt REA ir atbildīga par atgūšanas procedūru, izriet, ka prasītāja būtībā lūdz Vispārējo tiesu:
– pirmkārt, ar pirmo prasījumu, kas balstīts uz LESD 263. pantu, atcelt aktus, kurus attiecībā uz to ir pieņēmušas Komisija un REA, it īpaši slēgšanas apstiprinājuma vēstuli, revīzijas galīgo ziņojumu, apstiprinājuma vēstuli un paziņojumu par parādu, ciktāl šie akti attiecas uz dotācijas nolīguma izpildi;
– otrkārt, ar savu otro prasījumu, kas ir balstīts uz LESD 272. pantu, tā lūdz konstatēt, ka strīdīgās prēmijas ir attiecināmas, un līdz ar to – ka Komisijai un līdz ar to REA nav tiesību prasīt atmaksāt šīm prēmijām atbilstošās summas.
Par Vispārējās tiesas kompetenci un prasības pieņemamību
Par prasījumiem, kas izvirzīti, pamatojoties uz LESD 263. pantu
32 Komisija atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 130. pantam izvirza iebildi, kurā tā citastarp apgalvo, ka prasītājas prasījumi atcelt tiesību aktu ir nepieņemami. Tā būtībā apgalvo, pirmkārt, ka šie prasījumi ir vērsti pret aktiem, kas iekļaujas līgumiskā kontekstā un kas nerada saistošas tiesiskās sekas, ne arī ietver publiskās varas prerogatīvu īstenošanu. Turklāt dažus no šiem aktiem, proti, apstiprinājuma vēstuli un paziņojumu par parādu, esot pieņēmusi REA, līdz ar to Komisijai neesot tiesībspējas attiecībā uz tiem. Otrkārt, prasības pieteikums neatbilstot Reglamenta 76. panta d) un e) punkta prasībām, jo tajā neesot skaidri izklāstīts prasības juridiskais pamats un faktiski un juridiski neesot izvirzīts prasījums atzīt apstrīdētos aktus par “spēkā neesošiem, prettiesiskiem vai tādiem, kas nerada tiesiskas sekas, vai atcelt”.
33 Formāli neizvirzot iebildi Reglamenta 130. panta 1. punkta izpratnē, REA arī lūdz atzīt par nepieņemamiem atcelšanas prasījumus līdzīgu iemeslu dēļ kā Komisijas norādītie. Tā it īpaši būtībā norāda, pirmkārt, ka prasītāja lūdz atcelt līgumiska, nevis administratīva rakstura aktus un, otrkārt, ka, neprecizējot atcelšanas prasības pamatojumam izvirzītos pamatus, prasības pieteikums neatbilst Reglamenta 76. panta d) punkta prasībām.
34 Prasītāja apstrīd Komisijas un REA argumentāciju un apgalvo, ka tās atcelšanas prasījumi ir pieņemami.
35 Jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru atcelšanas prasību LESD 263. panta izpratnē parasti var celt par visiem Savienības iestāžu un struktūru pieņemtajiem aktiem – lai kāds arī būtu to veids vai forma –, kuru mērķis ir tādu saistošu juridisku seku radīšana, kas var skart prasītāja intereses, būtiski mainot tā tiesisko situāciju (spriedums, 1981. gada 11. novembris, IBM/Komisija, 60/81, EU:C:1981:264, 9. punkts; skat. arī spriedumu, 2020. gada 16. jūlijs, ADR Center/Komisija, C‑584/17 P, EU:C:2020:576, 62. punkts un tajā minētā judikatūra).
36 Šajā ziņā par pārsūdzamiem aktiem principā ir atzīstami tikai tādi pasākumi, ar kuriem ir galīgi noteikta Savienības iestādes vai struktūras nostāja administratīvā procesa beigās un kuri ir paredzēti saistošu tiesisku seku radīšanai, it īpaši izslēdzot starppasākumus, kuru mērķis ir sagatavot galīgo lēmumu un kuriem nav šādu seku (spriedumi, 1981. gada 11. novembris, IBM/Komisija, 60/81, EU:C:1981:264, 10. punkts, un 2008. gada 17. jūlijs, Athinaïki Techniki/Komisija, C‑521/06 P, EU:C:2008:422, 42. punkts).
37 Turklāt gadījumā, ja ir līgums starp prasītāju un kādu no Savienības iestādēm vai struktūrām, tad Savienības tiesās, pamatojoties uz LESD 263. pantu, var tikt celta prasība tikai tad, ja apstrīdētais akts ir paredzēts obligātu juridisku seku radīšanai, kas neietilpst līgumattiecībās, kuras saista puses, un kas nozīmē publiskās varas, kāda ir piešķirta līgumslēdzējai pusei – Savienības iestādei vai struktūrai administratīvas iestādes statusā, priekšrocību īstenošanu (spriedumi, 2015. gada 9. septembris, Lito Maieftiko Gynaikologiko kai Cheirourgiko Kentro/Komisija, C‑506/13 P, EU:C:2015:562, 20. punkts; 2019. gada 28. februāris, Alfamicro/Komisija, C‑14/18 P, EU:C:2019:159, 50. punkts, un 2020. gada 16. jūlijs, ADR Center/Komisija, C‑584/17 P, EU:C:2020:576, 65. punkts).
38 Šajā gadījumā, pirmkārt, ir jānorāda, ka visi dažādie apstrīdētie akti iekļaujas dotāciju nolīguma kontekstā, no kura tie nav nodalāmi.
39 Pirmām kārtām, Komisijas pieņemtie akti, it īpaši slēgšanas apstiprinājuma vēstule un galīgais revīzijas ziņojums, ir balstīti uz dotācijas nolīguma 22.1.3. un 22.5.1. panta noteikumiem, no kuriem izriet, ka šī iestāde var veikt revīzijas, kuru rezultātā neattiecināmās izmaksas var tikt noraidītas (skat. šā sprieduma 11. un 12. punktu).
40 Otrām kārtām, REA pieņemtie akti, it īpaši apstiprinājuma vēstule un paziņojums par parādu, ir balstīti uz dotācijas nolīguma 42.1. un 44. pantu, no kuriem izriet, ka pēc revīzijas šī aģentūra noraida izmaksas, kas nav attiecināmas, un pieprasa no saņēmēja visas summas, kas ir samaksātas, bet nebija jāmaksā (skat. šā sprieduma 13. un 14. punktu).
41 Otrkārt, nekas lietas materiālos neļauj secināt, ka Komisija un REA būtu rīkojušās, izmantojot savas publiskās varas prerogatīvas.
42 Pirmkārt, Komisijas pieņemtie akti, it īpaši slēgšanas apstiprinājuma vēstule un galīgais revīzijas ziņojums, neuzliek pienākumu un pat neaicina prasītāju atmaksāt jebkādu summu un līdz ar to nemaina tās tiesisko stāvokli.
43 Turklāt pretēji tam, ko apgalvo prasītāja, ne no Komisijas pieņemto aktu formulējuma, ne no to konteksta neizriet, ka šī iestāde būtu vēlējusies likt REA ievērot galīgā revīzijas ziņojuma secinājumus un liegt REA no tiem atkāpties. Tādējādi galīgajā revīzijas ziņojumā ir precizēts, ka tā mērķis ir paust “neatkarīgu viedokli” par izmaksu, par kurām tika piešķirta dotācija, reālo un attiecināmo raksturu. Attiecībā uz slēgšanas apstiprinājuma vēstuli tā precizē, ka tā vienīgi informē prasītāju par revīzijas rezultātiem un ka tajā nav pausta galīgā nostāja par revīzijas finansiālajām sekām, jo REA vēl ir jāanalizē šīs sekas un par to jāinformē prasītāja.
44 No tā izriet, ka Komisijas pieņemtie akti, it īpaši slēgšanas apstiprinājuma vēstule un galīgais revīzijas ziņojums, ir sagatavojoši akti un paši par sevi nerada nekādas saistošas tiesiskās sekas prasītājai vai REA (pēc analoģijas skat. rīkojumus, 2010. gada 8. februāris, Alisei/Komisija, T‑481/08, EU:T:2010:32, 67. un 75. punkts, un 2016. gada 9. jūnijs, IREPA/Komisija un Revīzijas palāta, T‑825/14, nav publicēts, EU:T:2016:345, 30. punkts). A fortiori, pieņemot šos aktus, publiskās varas prerogatīvas netiek īstenotas.
45 Otrkārt, REA pieņemtajos aktos, it īpaši apstiprinājuma vēstulē un paziņojumā par parādu, ir vienīgi aicināts prasītāju samaksāt summu 9049,14 EUR apmērā un tā tiek informēta, ka maksājuma neveikšanas gadījumā šī aģentūra atgūs šo summu, piemēram, veicot ieskaitu vai pieņemot izpildu lēmumu, pamatojoties uz LESD 299. pantu.
46 Tiesa ir precizējusi, ka paziņojums par parādu vai brīdinājums, kurā ir norādīts samaksas termiņš, kā arī līgumiska prasījuma samaksas nosacījumi nevar tikt pielīdzināts lēmumam, kas ir izpildes rīkojums, kā tādam, pat ja tajā LESD 299. pantā paredzētā izpildāmība ir minēta kā viens no iespējamiem piedziņas veidiem gadījumā, ja parādnieks noteiktajā termiņā nav veicis izpildi. Līdz ar to paziņojums par parādu vai brīdinājums nav paredzēts tādu juridisku seku radīšanai, kuru pamatā būtu publiskās varas prerogatīvu īstenošana (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2015. gada 9. septembris, Lito Maieftiko Gynaikologiko kai Cheirourgiko Kentro/Komisija, C‑506/13 P, EU:C:2015:562, 23. un 24. punkts; 2019. gada 28. februāris, Alfamicro/Komisija, C‑14/18 P, EU:C:2019:159, 52. punkts, un 2020. gada 16. jūlijs, ADR Center/Komisija, C‑584/17 P, EU:C:2020:576, 66. punkts).
47 No tā izriet, ka REA pieņemtie akti, it īpaši apstiprinājuma vēstule un paziņojums par parādu, arī neatspoguļo publiskās varas prerogatīvu īstenošanu.
48 Šādos apstākļos par apstrīdētajiem aktiem nevar celt atcelšanas prasību, pamatojoties uz LESD 263. pantu.
49 Līdz ar to prasītājas atcelšanas prasījumi ir jānoraida kā nepieņemami saskaņā ar iebildi par nepieņemamību un nepieņemamības pamatu, kurus šajā ziņā attiecīgi izvirzījušas Komisija un REA. Šādos apstākļos nav jāizvērtē abu minēto argumentācija, ka šie prasījumi turklāt neatbilst Reglamenta 76. panta d) un e) punkta prasībām.
Par prasījumiem, kas vērsti pret Komisiju saskaņā ar LESD 272. pantu
50 Iebildē, kas iesniegta saskaņā ar Reglamenta 130. pantu, Komisija apgalvo, ka prasījumi, kas tikuši vērsti pret to, pamatojoties uz LESD 272. pantu, ir “nepieņemami”. Tā kā tā nav dotācijas nolīguma puse, tai neesot tiesībspējas.
51 Prasītāja apstrīd Komisijas argumentāciju un apgalvo, ka pret Komisiju var vērsties, pamatojoties uz LESD 272. pantu.
52 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru vienīgi tāda līguma puses, kurā ir ietverta šķīrējklauzula, var būt lietas dalībnieki tiesvedībā, kas uzsākta, pamatojoties uz LESD 272. pantu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1976. gada 7. decembris, Pellegrini/Komisija un Flexon‑Italia, 23/76, EU:C:1976:174, 31. punkts, un rīkojumu, 2021. gada 16. jūnijs, Green Power Technologies/Komisija un kopuzņēmums ECSEL, T‑533/20, nav publicēts, EU:T:2021:375, 43. punkts un tajā minētā judikatūra).
53 Šajā lietā nav strīda par to, ka dotācijas nolīgumā ir ietverta šķīrējklauzula, ar kuru kompetence ir piešķirta Vispārējai tiesai (skat. šī nolīguma 57.2. pantu, kas minēts šī sprieduma 16. punktā).
54 Tomēr dotācijas nolīgumu parakstīja tikai prasītāja un REA, kurai ir no Savienības nošķirta juridiskā personība (skat. šā sprieduma 3. punktu). Līdz ar to REA ir vienīgā prasītājas līgumpartnere un Komisija nevar tikt kvalificēta kā šī nolīguma puse.
55 Šo secinājumu nevar atspēkot tas, ka REA pieņemto aktu, tostarp apstiprinājuma vēstules un paziņojuma par parādu, pamatā ir Komisijas pieņemtie akti, it īpaši slēgšanas apstiprinājuma vēstule un galīgais revīzijas ziņojums. Proti, dotācijas nolīguma noteikumi, kuros ir paredzēts, ka Komisija var veikt revīziju (skat. šī sprieduma 11. punktā minēto dotācijas nolīguma 22.1.3. pantu) un REA pēc tam var izdarīt secinājumus no šīs revīzijas, tostarp noraidot neattiecināmās izmaksas (skat. šī sprieduma 12. un 13. punktā minētos dotācijas nolīguma 22.5.1. un 42.1. pantu) ir tipveida noteikumi, kas parasti ir iekļauti dotāciju nolīgumos, un ne to mērķis, ne sekas nav piešķirt Komisijai dotācijas nolīguma puses statusu (šajā nozīmē skat. rīkojumu, 2021. gada 16. jūnijs, Green Power Technologies/Komisija un kopuzņēmums ECSEL, T‑533/20, nav publicēts, EU:T:2021:375, 44. un 45. punkts).
56 No tā izriet, ka, tā kā Komisija nav dotācijas nolīguma puse, Vispārējās tiesas kompetencē nav lemt par prasītājas prasījumiem, kas iesniegti saskaņā ar LESD 272. pantu un vērsti pret šo iestādi (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1976. gada 7. decembris, Pellegrini/Komisija un Flexon‑Italia, 23/76, EU:C:1976:174, 31. punkts, un rīkojumu, 2021. gada 16. jūnijs, Green Power Technologies/Komisija un kopuzņēmums ECSEL, T‑533/20, nav publicēts, EU:T:2021:375, 47. punkts un tajā minētā judikatūra).
57 Līdz ar to prasītājas pret Komisiju saskaņā ar LESD 272. pantu izvirzītie prasījumi ir jānoraida kā tādi, kas iesniegti tiesā, kuras kompetencē neietilpst tos izskatīt.
58 No iepriekš minētā izriet, ka prasību var izskatīt pēc būtības tikai, ciktāl tā ir celta saskaņā ar LESD 272. pantu un ir vērsta pret REA.
Par prasījumu, kas vērsti pret REA saskaņā ar LESD 272. pantu, pamatotību
59 Savu prasījumu, kas atbilstoši LESD 272. pantam izvirzīti pret REA, pamatojumam prasītāja formāli izvirza trīs pamatus, no kuriem attiecīgi pirmais ir balstīts uz to, ka strīdīgajām prēmijām nav komerciāla rakstura, otrais – uz tiesiskās paļāvības aizsardzības principa pārkāpumu un trešais – uz kļūdainu dotācijas nolīguma interpretāciju.
60 Ņemot vērā šo trīs pamatu saturu, vispirms kopā ir jāizvērtē pirmais un trešais pamats, kuri abi būtībā attiecas uz dotācijas nolīguma pārkāpumu, un pēc tam otrais pamats, kas attiecas uz tiesiskās paļāvības aizsardzības principa pārkāpumu.
Par pirmo un trešo pamatu, kuri attiecas uz dotācijas nolīguma pārkāpumu
61 Ar pirmo un trešo pamatu prasītāja būtībā apgalvo, ka apstrīdētās prēmijas tika izmaksātas projekta ietvaros un ka tās bija vajadzīgas tā īstenošanai, līdz ar to tās atbilda attiecināmības nosacījumiem, kas paredzēti dotācijas nolīguma 6.1. panta a) punkta iv) apakšpunktā, interpretējot tos atbilstoši dotācijas nolīguma paraugam.
62 REA apstrīd prasītājas argumentus.
– Vispārīgi apsvērumi
63 Pirmkārt, no dotācijas nolīguma 6.1. panta a) punkta iv) apakšpunkta un 6.2. panta A.1. punkta noteikumiem, kas minēti šī sprieduma 7. un 8. punktā, izriet, ka faktiskās un netiešās personāla izmaksas ir attiecināmas ar nosacījumu, ka tās ir “radušās saistībā ar [projektu]” un ka tās ir “vajadzīgas tā īstenošanai”.
64 Otrkārt, prasītāja un REA atsaucas arī uz paskaidrojumiem, kas iekļauti dotāciju nolīguma paraugā saistībā ar personāla izmaksu attiecināmības nosacījumiem. 2015. gada 30. marta redakcijā, kas piemērojama šajā lietā (skat. minētā parauga 46. lappusi), šajā dokumentā, kurā ir komentēts Komisijas izstrādātā vispārējā dotāciju nolīgumu parauga (turpmāk tekstā – “vispārējais dotāciju nolīgumu paraugs”) 6. pants, ir šāds precizējums:
“[..] Dividenžu izmaksa darbiniekiem (peļņas sadale) ir neattiecināma [vispārējā dotāciju nolīgumu parauga] 6.5. panta (a) punkta (i) apakšpunkta nozīmē. (Tomēr piemaksas [atalgojumam], kuru pamatā ir organizācijas vispārējie finanšu rādītāji (piemēram, rentabilitāte vai pārpalikums), var pieņemt kā mainīgās piemaksas, ja tās atbilst turpmāk izklāstītajiem nosacījumiem).
Piemēri (pieļaujami):
Ja uzņēmuma peļņa gada beigās ir lielāka par X [EUR] (vai vairāk nekā X %), katrs darbinieks saņems piemaksu z % apmērā no pamatalgas (vai fiksētu piemaksu x [EUR] apmērā kā daļu no viņa bruto algas).
Piemēri (nepieļaujami):
Ja uzņēmuma peļņa gada beigās pārsniedz X [EUR] (vai vairāk nekā X %), z % no šīs peļņas tiks sadalīti darbiniekiem kā papildu atalgojums.
Atalgojuma daļa, kas aprēķināta atbilstoši komerciāliem mērķiem (piemēram, x [EUR], par sasniegtu pārdošanas mērķi, x % no pārdošanas apjoma) vai līdzekļu piesaistīšanas mērķiem (piemēram, prēmija x [EUR] apmērā par katru iegūtā ārējā finansējuma projektu, x % no iegūtā ārējā finansējuma), nav attiecināma. Iemesls tam ir tāds, ka [šīs izmaksas] nav ne radušās saistībā ar [attiecīgo projektu], ne vajadzīgas tā īstenošanai.
Piemērs (nepieļaujams, jo nav saistīts ar līdzekļu piesaistīšanas mērķi): prēmija, kas izmaksāta kā atlīdzība par konkrētas dotācijas iegūšanu, nav attiecināma [..].”
65 Ir jānorāda, kā tas ir precizēts dotāciju nolīguma parauga ievada paziņojumā, ka tā mērķis ir izskaidrot vispārējā dotāciju nolīguma paraugu un ļaut lietotājiem saprast un interpretēt dotāciju nolīgumus, kas izstrādāti, pamatojoties uz šo paraugu. Lai gan šim dokumentam, kas ir publicēts un pieejams visiem līgumslēdzējiem, nav saistoša spēka, tas ietilpst dotāciju nolīguma noslēgšanas kontekstā, un līdz ar to Vispārējai tiesai tas ir jāņem vērā, interpretējot šo nolīgumu (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumus, 2017. gada 14. novembris, Alfamicro/Komisija, T‑831/14, nav publicēts, EU:T:2017:804, 68. un 104. punkts, un 2022. gada 13. jūlijs, VeriGraft/Eismea, T‑457/20, EU:T:2022:457, 109. punkts).
66 Treškārt, pierādīšanas pienākuma sadali attiecībā uz prasītājas izmaksu attiecināmību reglamentē dotāciju nolīgumam piemērojamās materiālās tiesības, proti, Savienības tiesības, kuras vajadzības gadījumā papildinātas ar Beļģijas tiesībām (skat. šā sprieduma 15. punktu). Tā kā Savienības tiesībās nav regulēta līgumu izpilde, ir jāpiemēro agrākā Beļģijas Civilkodeksa 1315. pants, kas ratione temporis ir piemērojams šīs lietas faktiem. Šajā pantā ir noteikts, ka personai, kas prasa saistību izpildi, tā ir jāpierāda un ka savukārt personai, kura apgalvo, ka tā saistības ir izpildījusi, ir jāpamato samaksa vai fakts, kas ir izraisījis saistību izbeigšanos. No tā izriet, ka prasītājai, kas ir deklarējusi izmaksas Savienības finansiālā ieguldījuma piešķiršanai, ir jāiesniedz pierādījumi, ka šīs izmaksas atbilst dotācijas nolīgumā paredzētajiem attiecināmības nosacījumiem (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2014. gada 16. jūlijs, Isotis/Komisija, T‑59/11, EU:T:2014:679, 83. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2022. gada 27. aprīlis, Sieć Badawcza Łukasiewicz – Port Polski Ośrodek Rozwoju Technologii/Komisija, T‑4/20, EU:T:2022:242, 113. un 114. punkts un tajos minētā judikatūra).
– Prasītājas ieviestās prēmiju sistēmas apraksts
67 Prasītāja ieviesa prēmiju sistēmu saviem darbiniekiem.
68 No prasītājas iekšējās dokumentācijas izriet, ka parasti šo prēmiju summā ir ņemti vērā dažādi mērķi vai uzdevumi, tādi kā i) maržas pasūtījumā, ii) ieguldījumu marža, iii) jaunu pasūtījumu saņemšana, iv) vidējais iekasēšanas laiks, v) dienu skaits, ko darbinieks pavada, strādājot ar attiecīgo pasūtījumu, vi) izsniedzamie rēķini, vii) ienākumi no konkrēta pasūtījuma un viiii) bruto pamatdarbības pārpalikums (turpmāk tekstā attiecīgi – “i) mērķis”, “ii) mērķis”, “iii) mērķis”, “iv) mērķis”, “v) mērķis”, “vi) mērķis”, “vii) mērķis” un “viii) mērķis”.
69 Praksē šie mērķi ir saistīti vai nu ar konkrētu pasūtījumu [i), v) un vii) mērķis], vai ar prasītājas struktūrvienības darbību references zonā gada laikā [ii) līdz iv) un vi) mērķis] vai ar prasītājas vai tās grupas kopējiem finanšu rezultātiem [viiii) mērķis]. Tos uzskata par sasniegtiem, ja ir sasniegta robežvērtība (minimālā vai maksimālā).
70 Prēmiju princips un apmērs tiek noteikts saskaņā ar piešķiršanas un aprēķināšanas noteikumiem, kas ietverti individuālajos veicināšanas plānos, par kuriem vienojusies prasītāja un tās darbinieki. Šajos veicināšanas plānos parasti paredz, ka prēmija tiek piešķirta, ja ir sasniegts kāds no i) līdz vii) mērķiem un ja šīs prēmijas bruto summu aprēķina, pamatojoties uz rezultātiem, kas sasniegti saskaņā ar attiecīgo mērķi. Vajadzības gadījumā prēmijas, kas izriet no dažādiem vērā ņemtajiem mērķiem, tiek saskaitītas, lai iegūtu kopējo prēmiju. “Neatbilstības izbeigšanas nokavējuma” gadījumā piemēro sodu. Visbeidzot, tiek piemērots koeficients, kas saistīts ar viii) mērķi, lai modulētu kopējo prēmiju un iegūtu darbiniekam pienākošos prēmiju, kas tomēr nevar pārsniegt maksimālo summu.
71 Konkrēti attiecībā uz projektu, par ko ir dotācijas nolīgums, abu attiecīgo darbinieku parakstītie veicināšanas plāni tika pievienoti lietas materiāliem. No šiem veicināšanas plāniem izriet, ka abiem šiem darbiniekiem izmaksāto prēmiju summa tiek aprēķināta, pamatojoties, pirmkārt, uz maržu attiecīgajā pasūtījumā [i) mērķis, tikai vienam no abiem darbiniekiem], otrkārt, no ieguldījumu maržas [ii) mērķis] un, treškārt, no bruto pamatdarbības pārpalikuma [viii) mērķis]. Turklāt šiem diviem darbiniekiem piešķirtās prēmijas nedrīkst pārsniegt attiecīgi 9450 EUR un 20 250 EUR gadā.
– Strīdīgo prēmiju attiecināmība vai neattiecināmība
72 Revīzijas un atgūšanas procedūru laikā Komisija un REA būtībā uzskatīja, ka strīdīgās prēmijas ir saistītas ar komerciāla rakstura mērķu īstenošanu un ka šī iemesla dēļ tās nav attiecināmās izmaksas (skat. šā sprieduma 22. punktu).
73 Vispārējā tiesā REA precizē savu nostāju un tostarp paskaidro, ka šī sprieduma 68. punktā uzskaitītie mērķi, it īpaši mērķi, kas attiecas uz maržu pasūtījumā [i) mērķis] un ieguldījuma maržu [ii) mērķis], atbilst tādu darbību īstenošanai, kurām acīmredzami ir komerciāls raksturs. Tā arī norāda, ka apstrīdēto prēmiju apmērs ir tieši noteikts proporcionāli komerciāliem mērķiem. Tādējādi, piemēram, prēmijas, kas ir saistītas ar iegūtajām maržām, tiekot piešķirtas tad, ja tiek pārsniegta atsauces maržas vērtība, un sareizinot iegūto starpību ar koeficientu. Pamatojoties uz paskaidrojumiem dotāciju nolīguma paraugā, REA no tā secina, ka, ņemot vērā to īpašības, strīdīgajām prēmijām ir komerciāls raksturs un ka līdz ar to tās neatbilst izmaksām, kas radušās saistībā ar projektu, un nav vajadzīgas tā īstenošanai, līdz ar to tās neatbilst dotācijas nolīguma 6.1. panta a) punkta iv) apakšpunktā paredzētajiem attiecināmības nosacījumiem.
74 Prasītāja atzīst, ka saskaņā ar paskaidrojumiem, kas ietverti dotāciju nolīguma paraugā, jebkura atlīdzība, kas tiek aprēķināta atkarībā no komerciāliem mērķiem, nav attiecināma. Tā neapstrīd arī REA konstatējumu, ka strīdīgās prēmijas ir samērīgas ar noteiktu mērķu sasniegšanu un pakārtotas tiem (skat. šā sprieduma 73. punktu).
75 Tomēr prasītāja apstrīd strīdīgo prēmiju komerciālo raksturu. Tā būtībā apgalvo, ka, lai gan strīdīgās prēmijas ir kļūdaini kvalificētas kā “komisijas maksas”, tās ir saistītas ar uzņēmuma līmenī definētu vispārēju un kolektīvu ekonomisku mērķu īstenošanu vai vismaz ar tā sadalīšanu, nevis ar individuālu komerciālu mērķu (un it īpaši pārdošanas) īstenošanu, kas tiek noteikti katram darbiniekam atsevišķi. Līdz ar to šīs prēmijas esot uzskatāmas par “papildinājumiem, kuru pamatā ir organizācijas kopējais finansiālais sniegums”, un līdz ar to tās esot attiecināmas atbilstoši paskaidrojumiem, kas ietverti dotāciju nolīguma paraugā.
76 Turklāt prasītāja apgalvo, ka apstrīdēto prēmiju apmērs ir ierobežots, līdz ar to šīs prēmijas nevar pielīdzināt “dividendēm”, kuras nav attiecināmas dotāciju nolīguma parauga izpratnē.
77 Pirms konkrēti izvērtēt, vai strīdīgās prēmijas bija attiecināmas, un izskatīt prasītājas argumentāciju, ir jāinterpretē dotāciju nolīguma 6.1. panta a) punkta iv) apakšpunkts, ņemot vērā skaidrojumus, kas ietverti dotāciju nolīguma paraugā.
78 Vispirms ir jānorāda, ka līgumslēdzēju pušu norādītajā un šā sprieduma 64. punktā izklāstītajā izvilkumā no dotāciju nolīguma kā neattiecināmas ir izslēgtas divas dažādas izmaksu kategorijas, proti, pirmkārt, darbiniekiem izmaksātās dividendes un peļņa un, otrkārt, atalgojuma piemaksas, kas ir aprēķinātas atkarībā no komerciāliem mērķiem vai līdzekļu piesaistīšanas mērķiem. Šīs divas izmaksu kategorijas nevar tikt kvalificētas kā “izmaksas, kas radušās saistībā ar [attiecīgo projektu] un vajadzīgas tā īstenošanai” vispārējā dotāciju nolīguma parauga 6.1. panta a) punkta iv) apakšpunkta izpratnē.
79 Turklāt ir jāsniedz šādi precizējumi.
80 Pirmkārt, attiecībā uz darbiniekiem izmaksātajām dividendēm un peļņu dotāciju nolīguma paraugā ir norādīts, ka mainīgas vai fiksētas atalgojuma piemaksas, kuru pamatā ir organizācijas kopējais finansiālais sniegums, tomēr var būt attiecināmas, ja vien tās atbilst konkrētiem nosacījumiem.
81 Šajā ziņā pirmais nosacījums ir par piemaksas pie atalgojuma aprēķina veidu. No piemēriem, kas sniegti dotāciju nolīguma paraugā, izriet, ka piemaksa pie atalgojuma var izpausties kā fiksēta summa vai kā noteikta procentuālā daļa no pamatalgas. Savukārt minētā piemaksa nedrīkst būt noteikta procentuālā daļa no sabiedrības peļņas, jo šādā gadījumā tā būtu pielīdzināma dividenžu izmaksai.
82 Otrais nosacījums attiecas uz tādu atalgojuma piemaksu izslēgšanu, kas tiek aprēķinātas, pamatojoties uz komerciāliem mērķiem vai līdzekļu piesaistīšanas mērķiem (skat. šī sprieduma 83. punktu). No tā izriet, kā to būtībā un pamatoti norāda REA, ka atalgojuma piemaksa, kas balstīta uz organizācijas vispārējo finansiālo sniegumu, nav attiecināma, ja tā ir nenošķirami pamatota arī ar komerciāliem mērķiem vai līdzekļu piesaistīšanas mērķiem.
83 Otrkārt, attiecībā uz atalgojuma piemaksām, kas ir aprēķinātas atbilstoši komerciāliem mērķiem vai līdzekļu piesaistīšanas mērķiem, dotāciju nolīguma paraugā būtībā ir precizēts, ka fiksētās vai mainīgās prēmijas, kas tiek piešķirtas par šo mērķu sasniegšanu, nav attiecināmas. Tā tas it īpaši ir attiecībā uz prēmijām, kas izteiktas kā iepriekš noteikta summa par pārdošanas vai līdzekļu piesaistīšanas mērķa sasniegšanu vai noteikta procentuālā daļa no pārdošanas vai piesaistītajiem līdzekļiem.
84 Šajā ziņā no dotāciju nolīguma parauga neizriet, ka tikai darbiniekam izvirzītie mērķi var tikt kvalificēti kā komerciāli vai līdzekļu piesaistīšanas mērķi, līdz ar to mērķiem, kas noteikti organizācijā kopumā vai tās struktūrvienību līmenī, pēc definīcijas nevar būt šāds komerciāls vai līdzekļu piesaistīšanas raksturs. No tā izriet, ka, pretēji tam, ko apgalvo prasītāja, piemaksas atalgojumam, kuru pamatā ir mērķi, kas noteikti organizācijā kopumā (vai a fortiori tās struktūrvienību līmenī), ne vienmēr ir attiecināmas. Tādējādi attiecināmās atalgojuma piemaksas, kas paredzētas dotāciju nolīguma paraugā, vispirms ir jānosaka organizācijā kopumā, pēc tam tām ir jābūt balstītām uz šīs organizācijas vispārējo finansiālo sniegumu un, visbeidzot, tās nedrīkst būt sasaistē ar komerciāliem vai līdzekļu piesaistīšanas mērķiem.
85 Dotācijas nolīguma noteikumi ir jāinterpretē, ņemot vērā šos apsvērumus, un ir jāizvērtē, vai strīdīgās prēmijas bija attiecināmas vai ne.
86 Šajā ziņā ir jānorāda, ka prasītājas ieviestā prēmiju sistēma balstās uz divu veidu mērķiem.
87 Pirmkārt, pirmie septiņi mērķi, kas uzskaitīti iepriekš 68. punktā, ir definēti, ņemot vērā vai nu konkrētu pasūtījumu, vai arī prasītājas struktūrvienības darbību gada laikā. Tā tas it īpaši ir gadījumā ar pasūtījuma maržu [i) mērķis] un ieguldījuma maržu [ii) mērķis], kas minēti divu attiecīgo darbinieku veicināšanas plānos, un pirmā marža ir saistīta ar konkrētu pasūtījumu, bet otrā – ar prasītājas nodaļas darbību gada laikā (skat. šā sprieduma 69. punktu). Tādējādi šķiet, ka šiem dažādajiem mērķiem ir komerciāls raksturs un tie nav saistīti ar prasītājas kopējiem finanšu rezultātiem.
88 Turklāt prēmijas, kas piešķirtas pirmo septiņu mērķu dēļ, ir samērīgas ar minēto mērķu sasniegšanu un pakārtotas tiem. It īpaši prēmijas, kas ir saistītas ar konkrēta pasūtījuma maržu un ieguldījumu maržu, kuras ir minētas abu attiecīgo darbinieku veicināšanas plānos, ir tieši proporcionālas gūtajai peļņai (skat. šā sprieduma 73. un 74. punktu).
89 No tā izriet, ka prēmijām, kas piešķirtas par pirmajiem septiņiem mērķiem, ir komerciāls raksturs gan to mērķa, gan aprēķināšanas veida dēļ.
90 Otrkārt, astotais un pēdējais šā sprieduma 68. punktā minētais mērķis, proti, bruto pamatdarbības pārpalikums, kas arī ir skaidri minēts divu attiecīgo darbinieku veicināšanas plānos, protams, ir saistīts ar prasītājas un citu tās grupas sabiedrību kopējiem finanšu rezultātiem.
91 Tomēr pat neatkarīgi no jautājuma par to, vai ir pieļaujams ņemt vērā citu prasītājas grupas sabiedrību finansiālos rādītājus, ir jākonstatē, ka bruto pamatdarbības pārpalikums netiek ņemts vērā, lai aprēķinātu autonomu prēmiju fiksētas summas veidā vai kā noteiktu procentuālo daļu no pamatalgas saskaņā ar dotācijas nolīguma paraugu. Šis mērķis tiek izmantots tikai tādēļ, lai modulētu par pirmajiem septiņiem mērķiem piešķirto prēmiju apmēru (skat. šā sprieduma 70. punktu). Taču šo prēmiju princips un apmērs ir atkarīgi no komerciālo mērķu īstenošanas. (skat. šā sprieduma 89. punktu).
92 Šādos apstākļos šķiet, ka prēmijas, ko prasītāja izmaksājusi saviem darbiniekiem, galvenokārt ir balstītas uz komerciāliem mērķiem un ka līdz ar to izmaksas, kas atbilst šīm prēmijām, nav nedz radušās saistībā ar projektu, nedz vajadzīgas šī projekta īstenošanai. Līdz ar to šādas prēmijas neatbilst dotācijas nolīguma 6.1. panta a) punkta iv) apakšpunktā paredzētajiem nosacījumiem.
93 Šo secinājumu neatspēko šī sprieduma 75. un 76. punktā izklāstītā prasītājas argumentācija.
94 Pirmkārt, prasītāja atsaucas uz to, ka šī sprieduma 68. punktā uzskaitītie mērķi nav saistīti ar darbinieka individuālo darbību, bet gan ar uzņēmuma vai tā struktūrvienības sasniegtajiem kopējiem rezultātiem.
95 Šajā ziņā, pat pieņemot, ka šī sprieduma 68. punktā uzskaitītie mērķi nav saistīti ar darbinieka individuālo darbību, no šī sprieduma 84. punktā minētajiem principiem tomēr izriet, ka mērķiem, kas noteikti organizācijas vai tās struktūrvienības līmenī, var būt komerciāls raksturs. Tā tas ir pirmo septiņu mērķu gadījumā. (skat. šā sprieduma 87. punktu).
96 Otrkārt, prasītāja uzskata, ka, tā kā šī sprieduma 68. punktā uzskaitītie mērķi nav saistīti ar preču vai pakalpojumu “pārdošanu”, tie ir nevis “komerciāli” mērķi, bet gan “saimnieciskie” mērķi.
97 Tomēr prasītāja nesniedz nevienu pārliecinošu skaidrojumu, kas jēdzienu “komerciāls mērķis” ļautu attiecināt tikai uz “pārdošanas” darbībām, definēt atsevišķu jēdzienu “saimnieciskais mērķis” un atzīt, ka prēmijas ir attiecināmas, pamatojoties uz “saimnieciskiem mērķiem”, kas nav saistīti ar organizācijas kopējiem finansiālajiem rezultātiem. It īpaši ir jānorāda, ka dotāciju nolīguma paraugā šādi “saimnieciskie mērķi” nav minēti. Šajā dokumentā ir minēta tikai, pirmkārt, ar zināmiem nosacījumiem attiecināmo prēmiju kategorija, proti, prēmijas, kas balstītas uz organizācijas vispārējo finansiālo sniegumu, un, otrkārt, divas jebkādā gadījumā neattiecināmu prēmiju kategorijas, proti, prēmijas, kas aprēķinātas atkarībā no komerciālu mērķu sasniegšanas, un prēmijas, kas tiek aprēķinātas atkarībā no līdzekļu piesaistīšanas mērķu sasniegšanas.
98 Treškārt, prasītāja atsaucas uz faktu, ka darbiniekam izmaksājamās prēmijas apmērs ir ierobežots.
99 Tomēr, kā to pamatoti norāda REA, šis maksimālais apmērs neietekmē prēmijas attiecināmību. Piemaksa pie atalgojuma, kas ir aprēķināta atkarībā no komerciāliem mērķiem, pēc definīcijas nav attiecināma neatkarīgi no tās aprēķināšanas veida, fiksētā vai mainīgā rakstura, kā arī no tā, vai tā ir vai nav ierobežota.
100 Ceturtkārt, prasītāja apgalvo, ka strīdīgās prēmijas nevar tikt pielīdzinātas dividendēm, ar kurām darbinieki saņemtu organizācijas peļņu.
101 Šis arguments nav efektīvs. Faktiski tāda piemaksa pie atalgojuma, kādu prasītāja maksā saviem darbiniekiem, kas ir aprēķināta atkarībā no komerciāliem mērķiem, pēc definīcijas nav pieļaujama, pat ja tai turklāt nepiemīt dividenžu pazīmes.
102 Piektkārt, prasītāja atsaucas uz neatkarīgu auditoru sagatavotu paziņojumu, kurā ir secināts, ka prasītājas saviem darbiniekiem izmaksātās prēmijas ir attiecināmas.
103 Tomēr, pirmkārt, šis paziņojums nevar tikt uzskatīts par neitrālu un neatkarīgu ekspertīzi, jo tas tika sagatavots pēc prasītājas lūguma. No tā izriet, ka tam nav neapstrīdama pierādījuma spēka (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2011. gada 3. marts, Siemens/Komisija, T‑110/07, EU:T:2011:68, 137. punkts). Otrkārt, minētajā paziņojumā ir tikai īsumā analizēta prasītājas ieviestā prēmiju sistēma un nav norādīti nekādi papildu tiesību vai faktiskie apstākļi salīdzinājumā ar tiem, kas jau analizēti šajā spriedumā.
104 Šādos apstākļos prasītāja nav pamatojusi, ka strīdīgās prēmijas ir attiecināmas.
105 Līdz ar to pirmais un trešais pamats ir jānoraida kā nepamatoti.
106 Šādos apstākļos nav jāizvērtē REA izvirzītās iebildes par nepieņemamību, kuras attiecas, pirmkārt, uz to, ka prasības pieteikums neatbilst Reglamenta 76. panta d) punkta prasībām attiecībā uz trešo pamatu, un, otrkārt, uz to, ka prasītājas argumentā, kas apkopots šī sprieduma 96. punktā, esot ietverts jauns pamats, kurš pirmo reizi ir ticis izvirzīts replikas stadijā.
Par otro pamatu – tiesiskās paļāvības aizsardzības principa pārkāpumu
107 Ar otro pamatu prasītāja būtībā apgalvo, ka tas, ka Komisija un REA apšauba strīdīgo prēmiju attiecināmību, ir tiesiskās paļāvības aizsardzības principa pārkāpums. Komisija vairākkārt ir atzinusi attiecināmo izmaksu noteikšanas metodes pamatotību un piekritusi, ka strīdīgās prēmijas tiek ņemtas vērā kā attiecināmās izmaksas.
108 REA apstrīd prasītājas argumentus.
109 Vispirms ir jāatgādina, ka tad, kad Savienības iestādes vai struktūras izpilda līgumu, uz tām joprojām attiecas saistības, kas tām uzliktas saskaņā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu un Savienības tiesību vispārējiem principiem (šajā ziņā skat. spriedumu, 2020. gada 16. jūlijs, ADR Center/Komisija, C‑584/17 P, EU:C:2020:576, 86. punkts). Tādējādi, ja puses savā līgumā, izmantojot šķīrējklauzulu, nolemj piešķirt Savienības tiesai kompetenci izskatīt ar šo līgumu saistītos strīdus, tad neatkarīgi no piemērojamajām tiesībām, kas noteiktas līgumā, šīs tiesas kompetencē ir izvērtēt iespējamus Pamattiesību hartas un Savienības tiesību vispārējo principu pārkāpumus (spriedums, 2020. gada 16. jūlijs, Inclusion Alliance for Europe/Komisija, C‑378/16 P, EU:C:2020:575, 81. punkts).
110 No tā izriet, ka, savu saskaņā ar LESD 272. pantu izvirzīto prasījumu pamatojumam atsaucoties uz tiesiskās paļāvības aizsardzības principa pārkāpumu, prasītāja patiešām atsaucas uz noteikumu, kas Savienības administrācijai līguma ietvaros ir jāievēro.
111 Turklāt Beļģijas tiesībās, kas šajā lietā ir piemērojamas pakārtoti (skat. šī sprieduma 15. un 66. punktu), uz tiesiskās paļāvības veidu var atsaukties līgumtiesībās, ja tā veicina to, ka tiek ievērots līguma pušu pienākums to izpildīt labticīgi (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2015. gada 18. novembris, Synergy Hellas/Komisija, T‑106/13, EU:T:2015:860, 72. un 73. punkts, un 2017. gada 4. maijs, Meta Group/Komisija, T‑744/14, nav publicēts, EU:T:2017:304, 193. un 194. punkts).
112 Jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru tiesības atsaukties uz tiesiskās paļāvības aizsardzības principu pastāv ar nosacījumu, ka Savienības kompetentās iestādes ieinteresētajai personai ir devušas konkrētus, beznosacījumu un saskanīgus solījumus, kas izriet no pilnvarotiem un uzticamiem avotiem. Savukārt neviens nevar norādīt uz šī principa pārkāpumu, ja minēto solījumu nav (skat. spriedumus, 2011. gada 17. marts, AJD Tuna, C‑221/09, EU:C:2011:153, 72. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2020. gada 16. jūlijs, ADR Center/Komisija, C‑584/17 P, EU:C:2020:576, 75. punkts un tajā minētā judikatūra).
113 Šajā lietā, lai pierādītu tiesiskās paļāvības aizsardzības principa pārkāpumu, prasītāja atsaucas uz trim Komisijas nostājām, kuras ir jāpārbauda secīgi un hronoloģiski.
114 Pirmām kārtām, prasītāja paskaidro, ka saistībā ar Septīto pamatprogrammu pētniecībai, tehnoloģiju attīstībai un demonstrējumu pasākumiem (2007.–2013. gads) (turpmāk tekstā – “Septītā pamatprogramma”) Komisija esot apstiprinājusi metodoloģiju, kas tika izmantota, lai aprēķinātu tās personāla izmaksas, un lūgusi tai paziņot par jebkādām izmaiņām šajā metodoloģijā.
115 Šajā ziņā nav strīda par to, ka 2011. gada 17. martā prasītāja iesniedza Komisijai apliecinājuma veidlapu, kurā bija aprakstīta tās personāla izmaksu aprēķināšanai izmantotā metodoloģija (turpmāk tekstā – “metodoloģijas sertifikāts”). Šajā dokumentā bija minēta tādu mainīgo prēmiju sistēma, kuras tiek piešķirtas ar “aicinājuma vēstulēm” un noteiktas atkarībā no, pirmkārt, darbinieka individuālā snieguma un, otrkārt, uzņēmuma un tā struktūrvienības, kurā minētais darbinieks ir nodarbināts, snieguma.
116 Ar 2011. gada 1. jūlija vēstuli Komisija apstiprināja metodoloģijas sertifikātu (turpmāk tekstā – “metodoloģijas sertifikāta apstiprinājuma vēstule”). Šajā vēstulē citastarp bija precizēts, ka gadījumā, ja apstiprinātā metodoloģija tiktu grozīta, prasītājai ir jāpaziņo Komisijai par veiktajām izmaiņām un jāiesniedz jauns metodoloģijas sertifikāts.
117 Tomēr, tāpat kā REA, pirmkārt, ir jānorāda, ka metodoloģijas sertifikāts attiecas uz Septīto pamatprogrammu. Neraugoties uz to, ka pastāv līdzības un turpinātības elementi, šī Septītā pamatprogramma atšķiras no pamatprogrammas “Apvārsnis 2020”, ar kuru tā tika aizstāta un kurā ietilpst šis projekts. Turklāt metodoloģijas sertifikāta apstiprinājuma vēstulē ir norādīts, ka šis sertifikāts ir spēkā Septītās pamatprogrammas darbības laikā, un tajā nav paredzēta iespējama šīs spēkā esamības pagarināšana vēlākas pamatprogrammas ietvaros. Turklāt dotāciju nolīguma paraugā (skat. minētā parauga 155. lpp.) ir skaidri precizēts, ka Septītajā pamatprogrammā apstiprinātais metodoloģijas sertifikāts pamatprogrammas “Apvārsnis 2020” kontekstā nav derīgs.
118 Otrkārt, metodoloģijas sertifikāta apstiprinājuma vēstulei ir ierobežota piemērojamība pašā Septītajā pamatprogrammā. Pirmkārt, šajā vēstulē ir vienīgi norādīts, ka tā atbrīvo prasītāju no pienākuma iesniegt starpposma apstiprinājumus par finanšu pārskatiem, iesniedzot pieteikumus starpposma maksājumu saņemšanai. Otrkārt, dotāciju nolīguma paraugā ir norādīts, ka apstiprināšana attiecas uz parasto izmaksu uzskaites praksi un ka šīs apstiprināšanas rezultātā Komisija neapšaubot deklarētās vienību izmaksas. No dotācijas nolīguma 5.2. panta noteikumiem, kas apkopoti šī sprieduma 6. punktā, izriet, ka “vienības izmaksas” ir personāla izmaksu kategorija, kas atšķiras no “faktiskajām izmaksām”, kurās ietilpst apstrīdētās prēmijas. Turklāt tieši “faktiskās izmaksas”, nevis “vienības izmaksas” ir pakļautas šī nolīguma 6.1. panta a) punkta i) apakšpunktā paredzētajam nosacījumam.
119 Treškārt, pretēji tam, ko apgalvo prasītāja, metodoloģijas sertifikāta apstiprinājuma vēstule neuzliek tai pienākumu saglabāt savu izmaksu struktūru, lai garantētu to attiecināmību. Gan no šīs vēstules teksta, gan no paskaidrojumiem, kas ietverti dotāciju nolīguma paraugā, izriet, ka minētajā vēstulē prasītājai bija vienīgi noteikts pienākums paziņot Komisijai par izmaiņām tās metodoloģijā un attiecīgā gadījumā iesniegt jaunu metodoloģijas sertifikātu.
120 Līdz ar to metodoloģijas sertifikāta apstiprinājuma vēstulē nebija ietverta nekāda konkrēta un beznosacījumu garantija par to, ka prēmijas, ko prasītāja maksās saviem darbiniekiem, kādas ir strīdīgās prēmijas, pamatprogrammas “Apvārsnis 2020” kontekstā un it īpaši saistībā ar dotācijas nolīgumu būs attiecināmas.
121 Otrām kārtām, prasītāja apgalvo, ka iepriekšējā revīzijā attiecībā uz projektiem Festival, PATHway un WeLive (turpmāk tekstā – “FPW revīzija”) Komisija piekrita kā attiecināmās izmaksas ņemt vērā tās darbiniekiem izmaksātās prēmijas.
122 Šajā ziņā ir taisnība, ka galīgajā revīzijas ziņojumā, ar ko noslēdz FPW revīziju (turpmāk tekstā – “FPW revīzijas ziņojums”), kas datēts ar 2018. gada 18. martu, Komisija vispirms norādīja, ka prasītājas darbinieku veicināšanas plānos paredzētās prēmijas “[bija] balstītas uz organizācijas vispārējo finansiālo sniegumu, [atbilstot] parastajai atalgojuma praksei attiecībā uz valsts projektiem un tādējādi [tās] ir attiecināmas kā pamatalga”, otrkārt, ka tā “varēja apstiprināt mainīgo piemaksu precizitāti, objektivitāti un esamību” un, visbeidzot, ka “bija pietiekami daudz pierādījumu, lai apstiprinātu izmaksu, [kas atbilst šīm piemaksām], attiecināmību”.
123 Tomēr, pirmkārt, ir jānorāda, tāpat kā to dara REA, ka FPW revīzija attiecās uz citiem projektiem, nevis uz projektu, par kuru bija dotācijas nolīgums.
124 Otrkārt, no lietas materiāliem neizriet, ka FPW revīzijā Komisija būtu veikusi padziļinātu un izsmeļošu prasītājas ieviestās prēmiju sistēmas analīzi, ņemot vērā visus attiecināmības nosacījumus, kas paredzēti konkrētajiem projektiem piemērojamajā dotāciju nolīgumā. Gluži pretēji, FPW revīzijas ziņojumā ir tikai vispārīgi apstiprināts, ka attiecīgās prēmijas ir attiecināmas, un pausta nožēla, ka minētie darbinieki nav parakstījuši veicināšanas plānus, par kuriem prasītāja un tās darbinieki bija vienojušies.
125 Treškārt, FPW revīzijas ziņojumā Komisija skaidri norādīja, ka tas ir “izņēmuma ziņojums” un ka “tāds tas parasti nevar radīt tiesisku paļāvību attiecībā uz deklarēto izmaksu un izmantoto aprēķinu metožu atbilstību”. Tā arī paskaidroja, ka “visa revīzija pēc definīcijas sastāv no pārbaudes, kas nav izsmeļoša un ir balstīta uz reprezentatīviem elementiem un piemēriem”, ka “zināms nenoteiktības risks ir [..] raksturīgs visām revīzijām” un ka līdz ar to “revīzijas ziņojumi nevar radīt cerības par deklarēto izmaksu un izmantoto aprēķinu metožu atbilstību”. Šādas iebildes par FPW revīzijas ziņojuma tvērumu ir pietiekamas, lai radītu nenoteiktību, kas neļauj rasties jebkādai tiesiskajai paļāvībai, balstoties uz šī ziņojuma saturu. (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2022. gada 27. aprīlis, Sieć Badawcza Łukasiewicz – Port Polski Ośrodek Rozwoju Technologii/Komisija, T‑4/20, EU:T:2022:242, 141. punkts).
126 Līdz ar to FPW revīzijas ziņojumā nebija ietverta precīza un beznosacījumu garantija attiecībā uz tādu kā strīdīgo prēmiju attiecināmību, kuras prasītāja bija izmaksājusi saviem darbiniekiem.
127 Treškārt, prasītāja norāda, ka precizējumu vēstulē Komisija ir atteikusies attiecināt revīzijas konstatējumus uz visiem dotāciju nolīgumiem, pamatojoties uz to, ka iepriekšējās revīzijas neatklāja strīdīgo prēmiju, kas balstītas uz komerciāliem mērķiem, neattiecināmību (skat. šā sprieduma 25. punktu). Prasītāja uzskata, ka šis revīzijas konstatējumu plašākas piemērošanas ierobežojums, no vienas puses, ir nepietiekams un, no otras puses, parāda, ka Komisija apzinājās, ka tā acīmredzami apdraud tās intereses un tiesisko paļāvību.
128 Šajā ziņā, pirmkārt, ir jānorāda, ka prasītājas argumentam par revīzijas konstatējumu plašākas piemērošanas ierobežojuma it kā nepietiekamību šajā tiesvedībā nav nekādas nozīmes. Tas, ka strīdīgās prēmijas nav attiecināmas, tika konstatēts pašā revīzijā, nevis šīs revīzijas konstatējumus piemērojot plašāk.
129 Otrkārt, REA pamatoti norāda, ka prasītājai labvēlīgais Komisijas lēmums ierobežot revīzijas konstatējumu paplašinātu piemērošanu ietilpst šīs iestādes rīcības brīvībā atbilstoši dotāciju nolīguma 22.5.1. pantam, un līdz ar to no šī lēmuma nevar izdarīt nekādus secinājumus saistībā ar šo pamatu. Jāpiebilst, ka, tā kā precizējumu vēstule ir sagatavota vēlāk par projekta izpildes periodu, to katrā ziņā nevar uzskatīt par savlaicīgu solījumu par apstrīdēto prēmiju attiecināmību.
130 Šādos apstākļos prasītāja nav pamatojusi, ka Komisija tai būtu sniegusi precīzus, beznosacījuma un saskanīgus solījumus attiecībā uz apstrīdēto prēmiju attiecināmību. Līdz ar to saskaņā ar iepriekš 112. punktā atgādināto judikatūru prasītāja nevar atsaukties uz tiesiskās paļāvības aizsardzības principu.
131 Tātad otrais pamats ir jānoraida.
132 No tā izriet, ka prasītājas prasījumi pret REA saskaņā ar LESD 272. pantu ir jānoraida kā nepamatoti.
133 No visa iepriekš minētā izriet, ka prasība ir jānoraida pilnībā.
Par tiesāšanās izdevumiem
134 Atbilstoši Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs.
135 Tā kā prasītājai spriedums ir nelabvēlīgs, tai ir jāpiespriež segt savus, kā arī atlīdzināt Komisijas un REA tiesāšanās izdevumus atbilstoši to prasījumiem.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (septītā palāta)
nospriež:
1) Prasību noraidīt.
2) Engineering – Ingegneria Informatica SpA atlīdzina tiesāšanās izdevumus.
Kowalik‑Bańczyk | Buttigieg | Ricziová |
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2023. gada 26. jūlijā.
[Paraksti]