PIRMĀS INSTANCES TIESAS SPRIEDUMS (piektā palāta)
2004. gada 23. novembrī (*)
Pārskatāmība – Sabiedrības piekļuve Padomes dokumentiem – Daļējs piekļuves atteikums – Regula (EK) Nr. 1049/2001 – Izņēmumi
Lieta T‑84/03
Maurizio Turco, ar dzīvesvietu Pulsano (Itālija), ko pārstāv O. V. Brūvere [O. W. Brouwer], T. Jansens [T. Janssens] un K. Šilemans [C. Schillemans], avocats,
prasītājs,
ko atbalsta
Somijas Republika, ko pārstāv T. Pinne [T. Pynnä] un A. Gimareša‑Purokoski [A. Guimaraes‑Purokoski], pārstāves, kas norādīja adresi Luksemburgā,
un
Dānijas Karaliste, ko sākotnēji pārstāvēja J. Lisbergs [J. Liisberg], pēc tam – J. Molde [J. Molde], pārstāvji, kas norādīja adresi Luksemburgā,
un
Zviedrijas Karaliste, ko pārstāv A. Kruse [A. Kruse] un K. Vistrande [K. Wistrand], pārstāvji, kas norādīja adresi Luksemburgā,
personas, kas iestājušās lietā,
pret
Eiropas Savienības Padomi, ko pārstāv Ž. K. Pirī [J.‑C. Piris] un M. Bauers [M. Bauer], pārstāvji,
atbildētāja,
ko atbalsta
Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste, ko pārstāv K. Džeksone [C. Jackson], pārstāve, kam palīdz P. Seils [P. Sales] un Dž. Stratforda [J. Stratford], barristers, kas norādīja adresi Luksemburgā,
un
Eiropas Kopienu Komisija, ko pārstāv M. Petits [M. Petite], K. Doksijs [C. Docksey] un P. Ālto [P. Aalto], pārstāvji, kas norādīja adresi Luksemburgā,
personas, kas iestājušās lietā,
par prasību atcelt Padomes 2002. gada 19. decembra Lēmumu daļēji atteikt pieeju dažiem dokumentiem, kas bija ietverti 2002. gada 14. un 15. oktobra Padomes “Tieslietu un iekšlietu” sanāksmes darba kārtībā.
EIROPAS KOPIENU PIRMĀS INSTANCES TIESA (piektā palāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētāja P. Linda [P. Lindh], tiesneši R. Garsija‑Valdekasass [R. García‑Valdecasas] un Dž. D. Kuks [J. D. Cooke],
sekretārs I. Nacins [I. Natsinas], administrators,
ņemot vērā rakstveida procesu un tiesas sēdi 2004. gada 24. jūnijā,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
Atbilstošās tiesību normas
1 Saskaņā ar EKL 255. pantu:
“1. Jebkuram Savienības pilsonim, kā arī jebkurai fiziskai personai, kas dzīvo kādā dalībvalstī, vai juridiskai personai, kam ir juridiskā adrese kādā dalībvalstī, ir tiesības piekļūt Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem, ievērojot principus un nosacījumus, ko nosaka saskaņā ar 2. un 3. punktu.
2. Padome saskaņā ar 251. pantā minēto procedūru divos gados pēc Amsterdamas Līguma stāšanās spēkā nosaka vispārējus principus un ierobežojumus, pamatojoties uz sabiedriskām vai privātām interesēm, kas reglamentē minētās tiesības piekļūt dokumentiem.
[..]”
2 Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 30. maija Regulas (EK) Nr. 1049/2001 par publisku pieeju Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem (OV L 145, 43. lpp.), kas pieņemta, piemērojot EKL 255. pantu, preambulas 1., 2., 3., 4., 6. un 11. apsvērums nosaka:
“(1) Līguma par Eiropas Savienību 1. panta otrajā daļā ir ietverts atklātības princips, saskaņā ar kuru šis Līgums iezīmē jaunu posmu ciešākas Eiropas tautu savienības izveidošanā, kur lēmumu pieņemšana notiek cik vien iespējams atklāti un cik vien iespējams tuvinot to pilsoņiem [Līgumā par Eiropas Savienību atklātības princips ir ietverts 1. panta otrajā daļā, saskaņā ar kuru šis Līgums ir jauna pakāpe, veidojot vēl ciešāku Eiropas tautu savienību, kur lēmumu pieņemšana ir cik iespējams atklāta un cik iespējams tuvināta pilsoņiem].
(2) Atklātība dod iespēju pilsoņiem vēl vairāk iesaistīties lēmumu pieņemšanā un nodrošina lielāku pārvaldes sistēmas leģitimitāti un efektivitāti demokrātiskā iekārtā, kā arī nosaka tai lielāku atbildību pilsoņu priekšā. Atklātība veicina demokrātijas un pamattiesību ievērošanas principu nostiprināšanos, kuri noteikti LES [..] 6. pantā un Eiropas Savienības Pamattiesību hartā.
(3) Eiropadomes sanāksmes secinājumos Birmingemā, Edinburgā un Kopenhāgenā ir uzsvērts, ka Savienības iestāžu darbam ir jākļūst vēl pārskatāmākam. Šajā regulā ir apkopotas iestāžu iniciatīvas, ko tās jau ir uzņēmušās ar mērķi uzlabot lēmumu pieņemšanas pārskatāmību.
(4) Šīs regulas mērķis ir pēc iespējas pilnīgāk nodrošināt sabiedrības tiesības piekļūt dokumentiem un noteikt vispārīgus principus un ierobežojumus šādām tiesībām saskaņā ar EK Līguma 255. panta 2. punktu.
[..]
(6) Būtu jānodrošina plašāka piekļuve dokumentiem gadījumos, kad iestādes darbojas kā likumdevējas, arī saskaņā ar deleģētām pilnvarām, vienlaicīgi nodrošinot iestāžu lēmumu pieņemšanas procedūras efektivitāti. Šādiem dokumentiem vajadzētu būt tieši pieejamiem, ciktāl tas ir iespējams.
[..]
(11) Principā visiem iestāžu dokumentiem ir jābūt publiski pieejamiem. Tomēr atsevišķos gadījumos būtu jāaizsargā sabiedrības un privātās intereses, nosakot izņēmumus. Vajadzētu dot iestādēm tiesības neizpaust iekšējo pārrunu un apspriežu saturu, ja tas ir nepieciešams to pienākumu izpildes nodrošināšanai. Izvērtējot izņēmuma gadījumus, iestādēm būtu jāņem vērā Kopienas tiesību principi, kas attiecas uz personas datu aizsardzību visās Savienības darbības jomās.
[..]”
3 Šīs regulas 4. pantā noteikts:
“Izņēmumi
Iestādes var atteikt pieeju dokumentam, ja iepazīšanās ar to [ja tā publiskošana] var kaitēt:
a) sabiedrības interesēm saistībā ar:
– valsts drošību,
– aizsardzību un militāro jomu,
– starptautiskajām attiecībām,
– Kopienas vai kādas dalībvalsts finanšu, monetāro vai ekonomikas politiku;
b) personu privātajai dzīvei un neaizskaramībai [personu privātās dzīves un neaizskaramības aizsardzībai], jo īpaši saskaņā ar Kopienas tiesību aktiem par personas datu aizsardzību.
2. Iestādes var atteikt pieeju dokumentam, ja iepazīšanās ar to [tā publiskošana] var kaitēt:
– fiziskas vai juridiskas personas komerciālo interešu, tostarp intelektuālā īpašuma, aizsardzībai,
– tiesvedības un juridisku konsultāciju aizsardzībai,
– pārbaužu, izmeklēšanas un revīziju mērķiem,
ja vien iepazīšanās ar to nav saistīta ar sevišķām sabiedrības interesēm [ja vien šis dokuments nav publiskojams sabiedrības prioritāru interešu dēļ].
3. Var atteikt pieeju dokumentam, ko iestāde izdevusi iekšējām vajadzībām, vai iestādes saņemtam dokumentam, kurš skar jautājumu, par ko tā nav pieņēmusi lēmumu, ja iepazīšanās ar šo dokumentu var nopietni kaitēt lēmumu pieņemšanai iestādē, ja vien iepazīšanās ar to nav saistīta ar sevišķām sabiedrības interesēm[ja vien šis dokuments nav publiskojams sabiedrības prioritāru interešu dēļ].
Var atteikt pieeju dokumentam, kas satur viedokļu izklāstu [atzinumus] iekšējām vajadzībām sakarā ar apspriedēm un iepriekšējām pārrunām attiecīgās iestādes iekšienē, pat tad, ja lēmums jau ir pieņemts, ja iepazīšanās ar šo dokumentu var nopietni kaitēt lēmumu pieņemšanai iestādē, ja vien iepazīšanās ar to nav saistīta ar sevišķām sabiedrības interesēm [ja vien šis dokuments nav publiskojams sabiedrības prioritāru interešu dēļ].
[..]”
Prāvas rašanās fakti
4 Ar 2002. gada 22. oktobra elektroniskā pasta vēstuli prasītājs lūdza Padomei pieeju dokumentiem, kas bija ietverti Padomes “Tieslietu un iekšlietu” sanāksmes darba kārtībā, kura notika Luksemburgā 2002. gada 14. un 15. oktobrī, starp kuriem bija Padomes juridiskā dienesta atzinums par priekšlikumu Padomes direktīvai, ar kuru nosaka minimālos standartus patvēruma meklētāju uzņemšanai dalībvalstīs.
5 Ar 2002. gada 5. novembra elektroniskā pasta vēstuli Padome apmierināja prasītāja lūgumu attiecībā uz 15 no 20 pieprasītajiem dokumentiem. Tā atteica pilnu pieeju četriem dokumentiem par likumdošanas priekšlikumiem (dokumenti Nr. 12903/02, 12616/02, 12616/02 COR 1 un 12619/02), piemērojot Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punkta pirmo daļu. Padome turklāt liedza prasītājam pieeju tās juridiskā dienesta atzinumam, kas minēts 4. punktā (dokuments Nr. 9077/02), piemērojot minētās regulas 4. panta 2. punktu. Attiecībā uz šo pēdējo dokumentu Padome norādīja:
“Dokuments [Nr.] 9077/02 ir Padomes juridiskā dienesta atzinums par priekšlikumu Padomes direktīvai, ar kuru nosaka minimālos standartus patvēruma meklētāju uzņemšanai dalībvalstīs.
Ņemot vērā tā saturu, šī dokumenta nodošana atklātībai varētu kaitēt Padomes iekšējo juridisko atzinumu aizsardzības mērķim, kas paredzēts Regulas 4. panta 2. punktā. Tā kā nav īpaša iemesla, kas norādītu, ka šī dokumenta publiskošanu prasa pārākas sabiedrības intereses, ģenerālsekretariāts, salīdzinājis iesaistītās intereses, secināja, ka juridisko atzinumu aizsardzības intereses ir pārākas pār sabiedrības interesēm, un tāpēc nolēma liegt pieeju šim dokumentam saskaņā ar Regulas 4. panta 2. punktu. Šis izņēmums attiecas uz visu dokumenta saturu. Tāpēc nav iespējams sniegt daļēju pieeju šim dokumentam, pamatojoties uz Regulas 4. panta 6. punktu.”
6 Ar 2002. gada 22. novembra vēstuli prasītājs iesniedza atkārtotu pieteikumu atbilstoši Regulas Nr. 1049/2001 7. panta 2. punktam. Prasītājs tajā apgalvoja, ka Padome kļūdaini piemērojusi izņēmumus sabiedrības tiesībām piekļūt iestāžu dokumentiem, kas paredzēti Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. un 3. punktā, un norādīja, ka par sabiedrības prioritārajām interesēm, kas pamato strīdus dokumentu publiskošanu, ir uzskatāms demokrātijas un pilsoņu piedalīšanās likumdošanas procesā princips.
7 Padome ar 2002. gada 19. decembra vēstuli (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”) noraidīja prasītāja atkārtoto pieteikumu. Šajā vēstulē attiecībā uz četriem dokumentiem, kas saistīti ar likumdošanas priekšlikumiem, bija teikts:
“Lai gan Padome ir panākusi progresu šajos jautājumos, apspriedes par attiecīgajiem likumdošanas aktiem joprojām turpinās. Padome tāpēc uzskata, ka šādos apstākļos pilnīga dokumentu publiskošana būtu pāragra un, salīdzinājusi iesaistītās intereses, uzskata, ka iestādes lēmumu pieņemšanas procesa aizsardzība vienmēr ir pārāka pār sabiedrības interesēm [..], kas attiecas uz iespēju identificēt delegācijas, kuru pozīcijas ir atspoguļotas dokumentos, tā kā tas varētu jūtami samazināt delegāciju gatavību pārskatīt savu nostāju vai liktu atsākt debates, un tātad nopietni ietekmēt lēmumu pieņemšanas procesu Padomē.”
8 Attiecībā uz sava juridiskā dienesta atzinumu Padome Apstrīdētajā lēmumā norādīja, ka iespējams publiskot tikai tā pirmo rindkopu un ka attiecībā uz pārējo ir jāapstiprina 2002. gada 5. novembra lēmums, ar kuru prasītājam atteikta pieeja šim atzinumam. Kas attiecas uz sabiedrības interešu pastāvēšanu šī panta nozīmē, Padome norādīja:
“Padome uzskata, ka tādēļ vien, ka šo dokumentu, kuros ietverts juridiskā dienesta atzinums par juridiskiem jautājumiem, kas rodas debatēs par likumdošanas iniciatīvām, publiskošana kalpotu iestādes lēmumu pieņemšanas procesa pārskatāmības un atklātības uzlabošanas vispārējām interesēm, nav uzskatāms, ka pastāv pārākas sabiedrības intereses. Faktiski šis kritērijs var attiekties uz visiem juridiskā dienesta rakstveida atzinumiem vai līdzīgiem dokumentiem, kas darītu Padomei praktiski neiespējamu atteikt pieeju jebkuram atzinumam, pamatojoties uz Regulu Nr. 1049/2001. Padome uzskata, ka šāds rezultāts būtu acīmredzami pretrunā likumdevēja gribai, kas ir pausta Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punktā, jo tas šai normai liktu zaudēt jebkādu lietderīgu iedarbību.”
9 Padome 2003. gada 19. maija vēstulē informēja prasītāju par to, ka daļa no četriem dokumentiem, kas attiecās uz likumdošanas priekšlikumiem, kuriem tam bija tikai daļēja pieeja, tika pilnībā publiskota un pārējie tika viņam personīgi paziņoti.
Tiesvedība
10 Ar prasības pieteikumu, kas Pirmās instances tiesas kancelejā iesniegts 2003. gada 28. februārī, prasītājs cēla šo prasību.
11 Ar 2003. gada 20. oktobra rīkojumu Pirmās instances tiesas piektās palātas priekšsēdētājs atļāva iestāties lietā Somijas Republikai, Dānijas Karalistei un Zviedrijas Karalistei prasītāja prasījumu atbalstam un Komisijai un Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotajai Karalistei Padomes prasījumu atbalstam.
12 Personas, kas iestājušās lietā, savus procesuālos rakstus iesniedza noteiktajos termiņos.
13 Pēc tiesneša referenta ziņojuma Pirmās instances tiesa (piektā palāta) nolēma sākt mutvārdu procesu.
14 Pirmās instances tiesa 2004. gada 24. jūnija sēdē uzklausīja lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumus un atbildes uz Pirmās instances tiesas jautājumiem.
Lietas dalībnieku prasījumi
15 Prasītāja prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi:
– atcelt apstrīdēto lēmumu;
– piespriest Padomei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ieskaitot personu, kas iestājušās lietā, tiesāšanās izdevumus.
16 Padomes prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi:
– atzīt, ka lieta par prasību ir izbeidzama attiecībā uz to, ka apstrīdētais lēmums atsaka pilnu pieeju četriem dokumentiem par likumdošanas priekšlikumiem;
– lemt par tiesāšanās izdevumiem saistībā ar lietas izbeigšanu atbilstoši Pirmās instances tiesas Reglamenta 87. panta 6. punktam;
– atlikušajā daļā noraidīt prasību kā nedibinātu;
– piespriest prasītājam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
17 Somijas Republika, atbalstot prasītāju, prasa Pirmās instances tiesai atcelt apstrīdēto lēmumu.
18 Zviedrijas Karaliste, atbalstot prasītāju, prasa Pirmās instances tiesai atcelt apstrīdēto lēmumu daļā, kas liedz pieeju Padomes juridiskajam atzinumam.
19 Komisijas prasījumi, atbalstot Padomi, Pirmās instances tiesai ir šādi:
– prasību noraidīt;
– piespriest prasītājam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ieskaitot tos, kas saistīti ar tās iestāšanos lietā.
20 Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes prasījumi, atbalstot Padomi, Pirmās instances tiesai ir noraidīt prasību.
Juridiskais pamatojums
21 Pamatojot savu prasību, prasītājs attiecībā uz četriem dokumentiem par likumdošanas priekšlikumiem apgalvo, ka Padome ir pārkāpusi Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punktu, kā arī tai uzlikto pamatojuma pienākumu. Attiecībā uz juridisko atzinumu prasītājs apgalvo, ka Padome ir pārkāpusi minētās regulas 4. panta 2. punktu.
Par atteikumu saņemt pilnu pieeju četriem dokumentiem, kas attiecas uz likumdošanas priekšlikumiem
Lietas dalībnieku izvirzītie argumenti
22 Padome apgalvo, ka šīs prasības iesniegšanas brīdī dokumenti Nr. 12616/02 un Nr. 12616/02 COR 1 nebija pilnībā publiskoti, lai gan regula, par kuru ir runa šajos dokumentos, jau bija pieņemta. Tomēr šie dokumenti pilnībā tika publiskoti internetā 2003. gada 26. martā. Padome šajā kontekstā precizē, ka, neskatoties uz centieniem publiskot šos dokumentus internetā, kā to paredz Padomes 2002. gada 22. jūlija Lēmuma 2002/682/EK, Euratom, ar ko pieņem Padomes Reglamentu (OV L 230, 7. lpp), II pielikuma ar nosaukumu “Īpaši noteikumi par Padomes dokumentu publiskumu” 11. panta 6. punkts, un pārāk lielas administratīvās darba slodzes dēļ, to nebija iespējams izdarīt pirms šīs prasības celšanas.
23 Attiecībā uz dokumentiem Nr. 12619/02 un Nr. 12903/02 2003. gada 19. maijā tika pieņemts lēmums tos publiskot pilnībā, lai gan likumdošanas procedūra, uz ko tie attiecās, vēl nebija beigusies ar galīgā tiesību akta pieņemšanu.
24 Tā kā prasītāja lūgums attiecībā uz šiem dokumentiem šādi tika apmierināts, Padome, ko atbalsta Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste, uzskata, ka prasības priekšmets ir beidzis pastāvēt attiecībā uz atteikumu dot viņam pilnu pieeju šiem četriem dokumentiem. Tāpēc par šo prasības daļu nav jālemj (Pirmās instances tiesas 1997. gada 17. septembra rīkojums lietā T‑26/97 Antillean Rice Mills/Komisija, Recueil, II‑1347. lpp., 15. punkts).
25 Līdz ar to nav nepieciešams atbildēt uz prasītāja argumentiem attiecībā uz pieejas tiesībām šiem dokumentiem.
26 Prasītājs atzīst – tāpēc, ka Padome ir pieņēmusi lēmumu dot pieeju šiem četriem dokumentiem, kas attiecas uz likumdošanas priekšlikumiem, šīs prasības priekšmets ir beidzis pastāvēt daļā, kura attiecas uz atteikumu sniegt viņam pilnu pieeju šiem dokumentiem. Viņš tomēr uzsver, ka Padome nekādi nav paskaidrojusi savas nostājas maiņu attiecībā uz to publiskošanu.
27 Ja tomēr Padome apgalvotu, ka tā nav pārskatījusi apstrīdētā lēmuma pamatojumu, šīs prasības priekšmets nebūtu beidzis pastāvēt. Padome nevarētu izvairīties no tiesas kontroles, nolemjot publiskot attiecīgos dokumentus. Turklāt kāda lēmuma tiesiskums ir jāvērtē dienā, kad tas tika pieņemts, kas ir likumīguma un tiesas pieejamības principu izpausme. Tāpēc prasītājs lūdz, lai netiktu apmierināts Padomes lūgums izbeigt tiesvedību, un jebkurā gadījumā uzskata, ka Padomei ir jāpiespriež atlīdzināt izdevumus, piemērojot Reglamenta 87. panta 3. punktu.
Pirmās instances tiesas vērtējums
28 Pirmās instances tiesa uzsver, ka 2003. gada 19. maija vēstulē Padome informēja prasītāju par pilnīgu dokumentu Nr. 12903/02, Nr. 12616/02, Nr. 12616/02 COR 1 un Nr. 12619/02 publiskošanu.
29 Tā kā prasītājs ir guvis pieeju šiem dokumentiem, apstrīdētā lēmuma atcelšana tajā daļā, kurā prasītājam daļēji liegta pieeja šiem dokumentiem, neizraisītu nekādas citas sekas papildus pilnīgai šo dokumentu publiskošanai.
30 Tā kā prasības priekšmets ir beidzis pastāvēt attiecībā uz apskatīto dokumentu kategoriju, par šo punktu tiesvedība ir jāizbeidz.
Par pieejas atteikumu Padomes juridiskā dienesta atzinumam
Lietas dalībnieku izvirzītie argumenti
31 Prasītājs apgalvo, ka Padomes atteikums dot viņam pieeju Padomes juridiskā dienesta atzinumam ir Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pārkāpums. Šajā sakarā tas atsaucas uz trīs argumentiem.
32 Pamatā prasītājs uzskata, ka Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkts nav piemērojams juridiskajiem atzinumiem, kas attiecas uz likumdošanas projektiem. Tas konstatē, ka izņēmums no principa par sabiedrības pieeju dokumentiem attiecas uz “tiesvedību un juridiskām konsultācijām”. Tātad šī izņēmuma mērķis nav aptvert visus iekšējos vai ārējos Padomes atzinumus, bet gan tā mērķis ir nodrošināt, ka juridiskie atzinumi, kas sastādīti pašreizēju vai nākotnē iespējamu tiesvedību kontekstā, kas ir analogi sarakstei starp advokātu un klientu, netiktu publiskoti, ja vien nepastāv sabiedrības prioritāras intereses, kuru dēļ tie ir publiskojami. Eiropas ombuds, starp citu, esot nonācis pie tāda paša secinājuma vienā no tā ziņojumiem Parlamentam.
33 Tāpēc Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta otrais ievilkums neattiecas uz juridiskajiem atzinumiem par likumdošanas priekšlikumiem. Minētās regulas 4. panta 3. punkts ir piemērotā tiesību norma, lai pamatotu to, ka tiek atteikta pieeja juridiskajiem atzinumiem, kas sastādīti likumdošanas priekšlikumu izskatīšanas kontekstā. Padome ir pieļāvusi tiesību kļūdu, apstrīdētajā lēmumā neatsaucoties uz šo tiesību normu.
34 Turklāt saskaņā ar pastāvīgo judikatūru visi izņēmumi no principa par iespējami plašāku pieeju iestādes rīcībā esošajiem dokumentiem būtu jāinterpretē šauri un individuāli. Šajā sakarā prasītājs apgalvo, ka Padomes izvirzītie elementi drīzāk apstiprina teoriju, saskaņā ar kuru likumdevēja nodoms tieši bija izteicienu “juridiskie atzinumi” attiecināt tikai uz juridiskajiem atzinumiem, kas sastādīti pašreizēju vai nākotnē iespējamu tiesvedību kontekstā. No tā izriet, ka Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta otrā ievilkuma izņēmums, kas attiecas uz “tiesvedības un juridisku konsultāciju aizsardzīb[u]”, vienlaikus neaptver gan juridiskos atzinumus, kas sastādīti likumdošanas procedūru ietvaros, gan juridiskos atzinumus, kas sastādīti tiesvedības ietvaros. Neskatoties uz neskaidrībām, kas pastāv attiecībā uz iepriekšējiem likumdošanas pasākumiem saistībā ar pieeju dokumentiem, un interpretāciju, ko šajā sakarā ir sniegusi Pirmās instances tiesa 1999. gada 7. decembra spriedumā lietā T‑92/98 Interporc/Komisija, Recueil, II‑3521. lpp., šobrīd no Regulas Nr. 1049/2001 skaidri izriet, ka “tiesvedība” neietver tikai procesuālus rakstus un citus dokumentus, kas iesniegti šajā kontekstā, bet arī “juridiskās konsultācijas”, kas sastādītas minēto pašreizēju vai nākotnē iespējamu tiesvedību kontekstā.
35 Pakārtoti – pat uzskatot, ka Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta otrais ievilkums šim gadījumam ir piemērojams, – prasītājs, kuru atbalsta Zviedrijas Karaliste, Dānijas Karaliste un Somijas Republika, atgādina, ka šī norma ir jāinterpretē un jāpiemēro šauri.
36 Bet saskaņā ar prasītāja un Somijas Republikas viedokli Padomes sniegtā šī izņēmuma interpretācija ir pārāk plaša un liek tai atteikt pieeju gandrīz visiem dokumentiem, ko sastādījis tās juridiskais dienests. Somijas Republika turklāt uzsver, ka Padomes nostāja nav atbilstoša samērīguma principam.
37 Lai gan Padomei varētu būt iemesls atteikt pieeju tās juridiskā dienesta atzinumiem, tā varētu šādi rīkoties tikai pēc tam, kad tā būtu izskatījusi katru juridisko atzinumu un noteikusi konkrētos iemeslus, kas pamato pieejas atteikumu (Pirmās instances tiesas 1998. gada 17. jūnija spriedums lietā T‑174/95 SvenskaJournalistförbundet/Padome, Recueil, II‑2289. lpp., 112. punkts, un 2002. gada 7. februāra spriedums lietā T‑211/00 Kuijer/Padome, Recueil, II‑485. lpp., 56. punkts). Šajā gadījumā tomēr Padome nav pierādījusi, ka attiecīga juridiskā atzinuma publiskošana varētu kaitēt juridisko atzinumu aizsardzībai.
38 Dānijas Karaliste šajā sakarā precizē, ka Padome nav vērtējusi to, vai attiecīgais juridiskais atzinums varēja tikt publiskots, jo tā uzskata, ka visi atzinumi, ko tās juridiskais dienests sastādījis likumdošanas procesa ietvaros, ir kategorija, kas nav pakļauta pārskatāmībai. Tomēr saskaņā ar Dānijas Karalistes un Somijas Republikas viedokli Padomei attiecībā uz katru konkrēto gadījumu ir jāsalīdzina intereses, kas uzskaitītas Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punktā. Somijas Republika turklāt piebilst, ka attiecīgajā pantā minētā izņēmuma vērtējums pieprasa arī to, lai tiktu ņemts vērā laiks, kas ir pagājis starp juridiskā atzinuma sastādīšanas līdz lūgumam sniegt tam pieeju.
39 Prasītājs uzskata – no judikatūras nevar izsecināt, ka pastāv vispārējs aizliegums publiskot visus juridiskā dienesta atzinumus. Saskaņā ar judikatūru nav liegts juridiskos atzinumus, kas sastādīti likumdošanas procedūras laikā, nošķirt no juridiskajiem atzinumiem, kas sastādīti tiesvedības kontekstā. Turklāt spriedumi, uz kuriem atsaucas Padome, neattiecas uz šo lietu, jo problēmas, kas tika apskatītas lietās, kurās pieņēma šos spriedumus, bija saistītas ar jautājumu par to, vai Padomes juridiskā dienesta atzinumus var bez īpašas atļaujas iesniegt tiesvedībā Pirmās instances tiesā. Prasītājs, Dānijas Karaliste un Somijas Republika uzsver, ka šīs lietas turklāt neattiecās uz Regulas Nr. 1049/2001 piemērošanu. Prasītājs šajā sakarā atsaucas uz Tiesas 1995. gada 13. jūlija spriedumu lietā C‑350/92 Spānija/Padome, Recueil, I‑1985. lpp., 35. punkts, uz ģenerāladvokāta Džeikobsa [Jacobs] secinājumiem šajā lietā, Recueil, I‑1988. lpp., kā arī Pirmās instances tiesas 2000. gada 8. novembra spriedumu lietā T‑44/97 Ghignone u.c./Padome, RecFP, I‑A‑223. lpp. un II‑1023. lpp., 48. punkts.
40 Kas attiecas uz Pirmās instances tiesas priekšsēdētāja 1998. gada 3. marta rīkojumu lietā T‑610/97 R Carlsen u.c./Padome, Recueil, II‑485. lpp., uz kuru atsaucas Padome apstrīdētajā lēmumā, prasītājs apgalvo, ka lēmums aizliegt juridisko atzinumu publiskošanu, par kuru ir šī lieta, tika pieņemts pagaidu pasākumu kontekstā, kas prasa mazāk dziļu faktu un radušos juridisko jautājumu analīzi. Nespriežot pēc būtības pamata tiesvedībā, Pirmās instances tiesai turklāt šajā lietā būtu bijis grūti nonākt pie cita secinājuma.
41 Kas attiecas uz nepieciešamo juridiskā dienesta atzinumu neatkarību, uz ko atsaucas Padome, lai pamatotu savu atteikumu publiskot attiecīgo juridisko atzinumu, prasītājs, ko atbalsta Dānijas Karaliste, uzskata, ka saskaņā ar Padomes iekšējā reglamenta 22. pantu minētais dienests aizstāv iestādes intereses, kurai tas organiski pieder un kurai tas hierarhiski ir pakļauts, un tam ir skaidra loma šīs iestādes likumdošanas funkcijās. Juridiskā dienesta atzinumu publiskošana ļautu to aizsargāt no ārējas neleģitīmas ietekmes, it īpaši dalībvalstu ietekmes, kā arī garantēt tā objektivitāti.
42 Turklāt, kā to apgalvo prasītājs un Somijas Republika, Kopienas iestāžu juridisko dienestu darbiniekiem un pašiem šiem juridiskajiem dienestiem ir citāds uzdevums nekā advokātiem, kas nepieder iestādei. Tāpēc viņiem nav tāda pati neatkarības pakāpe, kas raksturo juridisko profesiju.
43 Šajā kontekstā Zviedrijas Karaliste apgalvo, ka, lai gan uz atsevišķu informāciju, kas ir iekļauta juridiskajos atzinumos, var attiekties izņēmums, kas paredzēts Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta otrajā ievilkumā, iestādes pienākums ir novērtēt iespēju šos atzinumus publiskot, vadoties pēc informācijas, ko tie ietver, un pārbaudīt, vai šāda publiskošana ietekmē to aizsardzību. Tāpēc nevar vispārīgi uzskatīt, ka juridiskie atzinumi ir konfidenciāli.
44 Zviedrijas Karaliste piebilst, ka likumdevējs nav vēlējies, lai juridisko atzinumu publiskošana būtu izslēgta no Regulas Nr. 1049/2001 piemērošanas jomas. Turklāt tā uzskata, ka šajā analīzē ir jāņem vērā arī citi faktori. Tā ar EKL 207. panta 3. punktu tiek aicināts panākt lielāku likumdošanas procesa pārskatāmību. Tāpat šo vērtējumu ietekmē likumdošanas procesa stadija un pieņemamā akta veids.
45 Augstākā mērā pakārtoti prasītājs uzskata, ka, pat pieņemot, ka Padomei bija pamats piemērot Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta otro ievilkumu, tā nebūtu varējusi uzskatīt, ka tās juridiskā dienesta atzinuma publiskošana kavē juridisko atzinumu aizsardzību.
46 Prasītājs Padomei, pirmkārt, pārmet to, ka tā nepaskaidroja, kādā mērā juridiskā atzinuma publiskošana varētu kavēt juridisko atzinumu aizsardzību. Padome tikai norādīja, ka neatkarīgu juridisko atzinumu pastāvēšana ir nepieciešama tās darbībai un ka to publiskošana varētu radīt šaubas par likumdošanas aktu likumīgumu.
47 Tomēr saskaņā ar prasītāja viedokli Padomes arguments, atbilstoši kuram juridisko atzinumu publiskošana varētu skart to neatkarību, nav veiksmīgs. Padome nav pierādījusi to, kā juridisko atzinumu publiskošana varētu likt juridiskajam dienestam tos grozīt. Šo atzinumu publiskošana drīzāk mudinātu juridisko dienestu rīkoties apdomīgi, neatkarīgi un objektīvi, jo trešām personām būtu iespēja ar tiem iepazīties. Prasītājs piebilst, ka daudzos juridiskos atzinumos tikai īsi ir analizēts piedāvātā likumdošanas akta juridiskais pamats un tajos nav ietverti detalizēti un konfidenciāli juridiskā dienesta argumenti. Visbeidzot, prasītājs uzsver, ka daudzās dalībvalstīs, piemēram Itālijā un Nīderlandē, juridiskie atzinumi par likumdošanas priekšlikumiem, ko sastāda juridiskie dienesti vai komisijas un kas ir paredzēti valdībām, ir pieejami sabiedrībai. Ņemot vērā nozīmi, kādu valsts līmenī piešķir pieejai šiem juridiskajiem atzinumiem, prasītājs leģitīmi varētu cerēt šādu informāciju saņemt no Padomes.
48 Attiecībā uz Padomes argumentu, ka juridisko atzinumu par likumdošanas procedūrām publiskošana varētu veicināt to, ka tiek apstrīdēts beigās pieņemto likumdošanas aktu likumīgums, prasītājs norāda, ka ir piemērojams tikai Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punktā paredzētais izņēmums. Padome tomēr uz šo noteikumu neatsaucās, un tās argumenti šajā sakarā nav jāņem vērā.
49 Jebkurā gadījumā juridiskā atzinuma publiskošana kā tāda nevarētu skart attiecīgā likumdošanas akta likumīgumu, ciktāl pastāv prezumpcija, ka Kopienas iestāžu akti ir likumīgi līdz iespējamai to atcelšanai Kopienas tiesās.
50 Otrkārt, pastāv sabiedrības prioritāras intereses, kas pamato sabiedrības pieeju juridiskajiem atzinumiem par likumdošanas iniciatīvām. Padome turklāt nepamatoti uzskatīja, ka pārskatāmības un atklātības princips nav uzskatāms par sabiedrības prioritārām interesēm, kas pamato publiskošanu. Dānijas Karaliste šajā sakarā apgalvo, ka intereses, kas saistītas ar lēmumu pieņemšanas pārskatāmību, ir pārākas pār interesēm, ko izvirza Padome, lai atteiktu tās juridisko atzinumu publiskošanu.
51 Tāpēc prasītājs uzskata, ka Padome ir pārkāpusi Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punktu un nav ievērojusi pilsoņu pilsoniskās un politiskās pamattiesības, kā tās cita starpā garantē LES 6. pants.
52 Padome tāpat kā Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste un Komisija iebilst pret prasītāja argumentāciju.
Pirmās instances tiesas vērtējums
53 Regula Nr. 1049/2001, kas pieņemta, piemērojot EKL 255. pantu, nosaka principus, nosacījumus un ierobežojumus, kas regulē jautājumus par sabiedrības pieeju Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem, lai nodrošinātu labāku pilsoņu līdzdalību lēmumu pieņemšanas procesā, lai garantētu lielāku leģitimitāti, efektivitāti un administrācijas atbildību pret pilsoņiem demokrātiskā sistēmā, kā arī lai veicinātu to, ka tiek stiprināti demokrātijas un pamattiesību aizsardzības principi.
54 Saskaņā ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta otro ievilkumu iestādes var atteikt pieeju dokumentam, ja iepazīšanās ar to var kaitēt tiesvedības un juridisku konsultāciju aizsardzībai, ja vien iepazīšanās ar to nav saistīta ar sevišķām sabiedrības interesēm [ja vien šis dokuments nav publiskojams sabiedrības prioritāru interešu dēļ].
55 Pirmkārt, prasītājs apgalvo, ka šajā pantā minēti tikai tādi juridiskie atzinumi, ko juridiskie dienesti sastādījuši tiesvedības kontekstā, nevis tādi, kas sastādīti iestāžu likumdošanas darbības ietvaros. Tā kā attiecīgais juridiskais atzinums ir par priekšlikumu Padomes direktīvai, ar kuru nosaka minimālos standartus patvēruma meklētāju uzņemšanai dalībvalstīs, izņēmums, kas paredzēts Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta otrajā ievilkumā, nav piemērojams.
56 Tomēr, lasot šo normu, nevar konstatēt, ka tā attiecas tikai uz tādiem dokumentiem, kas varētu kavēt juridisko atzinumu, kuri sastādīti tiesvedības kontekstā, aizsardzību.
57 Turklāt ir jākonstatē, ka ne Rīcības kodeksā attiecībā uz sabiedrības pieeju Padomes un Komisijas dokumentiem, ko abas šīs iestādes apstiprināja 1993. gada 6. decembrī (93/730/EK (OV L 340, 41. lpp.)), ne iestāžu lēmumos par sabiedrības pieeju to dokumentiem, kas pieņemti pirms Regulas Nr. 1049/2001 (Padomes 1993. gada 20. decembra Lēmums 93/731/EK par publisku pieeju Padomes dokumentiem (OV L 340, 43. lpp.), Komisijas 1994. gada 8. februāra Lēmums 94/90/EOTK, EK, Euratom, par publisku pieeju Kopienas dokumentiem (OV L 46, 58. lpp.) un Eiropas Parlamenta 1997. gada 10. jūlija Lēmums 97/632/EK, EOTK, Euratom, par publisku pieeju Eiropas Parlamenta dokumentiem (OV L 263, 27. lpp.)), juridisko atzinumu aizsardzība netika īpaši atrunāta kā izņēmums no sabiedrības tiesībām saņemt pieeju šiem dokumentiem. Šajos aktos tomēr tika paredzēta tiesas procedūru aizsardzība.
58 No tā izriet, ka Kopienas likumdevējs ir vēlējies Regulā Nr. 1049/2001 paredzēt izņēmumu, kas attiecas uz juridiskajiem atzinumiem un kas ir nošķirams no izņēmuma, kurš attiecas uz tiesvedību.
59 Šajā sakarā prasītāja piedāvātā interpretācija, saskaņā ar kuru Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta otrajā ievilkumā ir minēti tādi juridiskie atzinumi, kas sastādīti tiesvedībās, kurās piedalās iestāžu juridiskie dienesti, prasītu, lai likumdevējs to īpaši norādītu, paredzot, piemēram, ka attiecīgā aizsardzība attiecas uz “tiesvedību, it īpaši, juridiskajiem atzinumiem”. Tomēr tā tas nav.
60 Ir tiesa, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru izņēmumi pieejā dokumentiem ir jāinterpretē un jāpiemēro sašaurināti, lai par nepiemērojamu nepadarītu vispārējo principu, proti, ka sabiedrībai jāsniedz iespējami plaša pieeja dokumentiem, kas ir iestāžu rīcībā (skat., pēc analoģijas attiecībā uz Lēmumu 94/90, Pirmās instances tiesas 1999. gada 14. oktobra spriedumu lietā T‑309/97 Bavarian Lager/Komisija, Recueil, II‑3217. lpp., 39. punkts, un 2001. gada 11. decembra spriedumu lietā T‑191/99 Petrie u.c./Komisija, Recueil, II‑3677. lpp., 66. punkts).
61 Tomēr judikatūrā izklāstītais princips attiecas tikai uz izņēmuma apjoma definīciju gadījumā, ja ir iespējamas vairākas tās interpretācijas. Šajā gadījumā izteicienu “juridiskas konsultācijas [atzinumi]” kā tādu nav grūti interpretēt, tāpēc nav jāuzskata, ka ar to tiek domāti tikai atzinumi, kas sastādīti tiesvedības kontekstā. Turklāt prasītāja piedāvātās pretējās interpretācijas sekas būtu tādas, ka norāde uz juridiskajiem atzinumiem kā uz Regulas Nr. 1049/2001 izņēmumiem zaudētu jebkādu lietderīgo iedarbību.
62 Līdz ar to termins “juridiskie atzinumi” ir jāsaprot tādā nozīmē, ka sabiedrības interešu aizsardzība var liegt publiskot tādu dokumentu saturu, ko sastādījis Padomes juridiskais dienests ne tikai tiesvedības ietvaros, bet arī visos citos nolūkos.
63 Turklāt attiecībā uz “tiesvedību” Lēmuma 94/90 nozīmē Pirmās instances tiesa ir uzskatījusi, ka šis jēdziens aptvēra ne tikai iesniegtos procesuālos rakstus vai dokumentus, iekšējos dokumentus, kas attiecas uz konkrētās lietas izskatīšanu, bet arī saziņu starp attiecīgo ģenerāldirektorātu un attiecīgo juridisko dienestu vai advokātu biroju (iepriekš minētais spriedums Interporc/Komisija, 41. punkts).
64 Un, tā kā jēdziens “tiesvedība” jau ir ticis interpretēts saistībā ar sabiedrības tiesībām uz pieeju iestāžu dokumentiem, ir jāuzskata, ka šī definīcija, kas ir izkristalizējusies, interpretējot Lēmumu 94/90, attiecas uz Regulu Nr. 1049/2001.
65 Tā kā juridiskie atzinumi, kas sastādīti tiesvedības kontekstā, jau tāpat ietilpst izņēmumā, kas attiecas uz tiesvedības aizsardzību Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta otrā ievilkuma nozīmē, tad piemērošanas apjoms skaidrajai norādei uz juridiskajiem atzinumiem kā uz izņēmumiem nepieciešami atšķiras no apjoma, kāds ir izņēmumam, kas attiecas uz tiesvedību.
66 No tā izriet, ka prasītājam nav pamata apgalvot, ka juridiskais atzinums, kas attiecas uz kādas iestādes likumdošanas darbību, kā tas, par kuru ir pamata lieta, nevar ietilpt izņēmumā, kas attiecas uz juridiskajiem atzinumiem Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta otrā ievilkuma nozīmē.
67 Ņemot vērā iepriekš minēto, Padome pamatoti balstījās uz izņēmumu, kas paredzēts Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta otrajā ievilkumā, lai noteiktu, vai tai bija prasītājam jādod pieeja tās juridiskā dienesta atzinumam.
68 Otrkārt, prasītājs apgalvo, ka Padome nav izskatījusi jautājumu par attiecīgo juridisko atzinumu tāpēc, ka juridiskie atzinumi to dabas dēļ ir konfidenciāli. Tas arī apstrīd Padomes argumenta, kas izriet no tā, ka tās juridiskajam dienestam ir nepieciešams saglabāt neatkarību, nozīmīgumu.
69 Ir jāuzsver, ka iestādes pienākums ir katrā konkrētajā lietā novērtēt, vai dokumenti, kuru publiskošanu lūdz, tiešām ir to izņēmumu skaitā, kas ir minēti Regulā (pēc analoģijas attiecībā uz Lēmumu 94/90 skat. Tiesas 2000. gada 11. janvāra spriedumu apvienotajās lietās C‑174/98 P un C‑189/98 P Nīderlande un Van der Wal/Komisija, Recueil, I‑1. lpp., 24. punkts).
70 Šajā lietā ir jākonstatē, ka attiecīgais dokuments ir Padomes juridiskā dienesta atzinums par priekšlikumu Padomes direktīvai, ar kuru nosaka minimālos standartus patvēruma meklētāju uzņemšanai dalībvalstīs.
71 Tomēr apstāklis, ka attiecīgais dokuments ir juridiskais atzinums, pats par sevi nevar pamatot piesauktā izņēmuma piemērošanu. Kā iepriekš tika atgādināts, ikviens izņēmums no pieejas tiesībām iestāžu dokumentiem, uz ko attiecas Regula Nr. 1049/2001, ir jāinterpretē un jāpiemēro šauri (šajā sakarā skat. Pirmās instances tiesas 2000. gada 13. septembra spriedumu lietā T‑20/99 Denkavit Nederland/Komisija, Recueil, II‑3011. lpp., 45. punkts).
72 Tāpēc Pirmās instances tiesai ir jāpārbauda, vai konkrētajā lietā Padome, piemērojot Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta otro ievilkumu un uzskatot, ka attiecīgā juridiskā atzinuma publiskošana kavētu pieļaujamo šāda veida dokumenta aizsardzību, nav pieļāvusi kļūdu vērtējumā.
73 Lai pamatotu savu atteikumu publiskot visu attiecīgā juridiskā atzinuma tekstu, Padome būtībā apstrīdētajā lēmumā apgalvo, ka tās juridiskā dienesta atzinumi ir nozīmīgs instruments, kas tai ļauj pārliecināties par tās aktu atbilstību Kopienas tiesībām un ļauj virzīt diskusijas par iesaistītajiem juridiskajiem aspektiem. Tā uzsver arī to, ka šāda publiskošana varētu radīt neskaidrības par šādu atzinumu rezultātā pieņemto likumdošanas aktu likumīgumu. Padome atsaucas arī uz iepriekš minētajiem ģenerāladvokāta Džeikobsa secinājumiem lietā Spānija/Padome, kā arī uz iepriekš minēto rīkojumu Carlsen u.c./Padome un iepriekš minēto spriedumu Ghignone u.c./Padome.
74 Ir tiesa, ka šāds pamatojums, kas attiecas uz minēto aizsardzības nepieciešamību, šķietami attiecas uz visiem Padomes juridiskajiem atzinumiem par likumdošanas aktiem, nevis konkrēti uz minēto juridisko atzinumu. Tomēr Padomes sniegtā pamatojuma vispārējo raksturu pamato tas, ka papildu informācijas norādīšana, īpaši atsaucoties uz attiecīgā juridiskā atzinuma saturu, atņemtu attiecīgā izņēmuma mērķi.
75 Turklāt, lai gan Padome vispirms atteica prasītājam pieeju attiecīgajam juridiskajam atzinumam, no apstrīdētā lēmuma izriet, ka tā beigās piekrita publiskot vienīgo attiecīgā atzinuma ievada rindkopu. Saskaņā ar šajā ievadu rindkopā minēto attiecīgais atzinums tostarp ietver juridiskā dienesta padomus attiecībā uz jautājumu par Kopienu kompetenci trešo valstu pilsoņu pieejas darba tirgum jomā.
76 No tā izriet, ka nav pamatots iebildums, saskaņā ar kuru Padome nav izskatījusi attiecīgā juridiskā atzinuma saturu, lai izteiktos par pieejas lūgumu, par kuru ir strīds.
77 Kas attiecas uz to, cik atbilstoša ir Padomes apstrīdētajā lēmumā identificētā atzinuma aizsardzības nepieciešamība, Pirmās instances tiesa uzskata, ka attiecīgā juridiskā atzinuma publiskošana sabiedrībai darītu zināmas Padomes iekšējās sarunas par Kopienas kompetenci trešo valstu pilsoņu pieejas darba tirgum jomā un, plašākā nozīmē, par likumdošanas akta, uz kuru tas attiecas, likumīgumu.
78 Šāda atzinuma publiskošana, ņemot vērā šo dokumentu īpašo raksturu, varētu izraisīt šaubas par attiecīgā likumdošanas akta likumīgumu.
79 Turklāt ir svarīgi konstatēt, ka Padomei ir pamats uzskatīt, ka tās juridiskā dienesta atzinumu, ko sastāda pēc citu šīs iestādes dienestu lūguma vai kuri tiem vismaz ir adresēti, neatkarība var būt aizsargājamas intereses. Šajā sakarā prasītājs nav izskaidrojis, kā konkrētajos lietas apstākļos juridiskā atzinuma publiskošana veicinātu Padomes juridiskā dienesta aizsardzību pret neleģitīmu ārēju ietekmi.
80 Ņemot vērā iepriekš minēto, Padome nav pieļāvusi kļūdu vērtējumā, uzskatot, ka pastāvēja intereses aizsargāt attiecīgo juridisko atzinumu.
81 Treškārt, attiecībā uz to, vai pastāv sabiedrības prioritāras intereses Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta nozīmē, kas pamato attiecīgā juridiskā atzinuma publiskošanu, prasītājs apgalvo, ka Padome nav pārbaudījusi šādu interešu pastāvēšanu. Prasītājs šai sakarā uzskata, ka pārskatāmības, atklātības un demokrātijas principi vai arī pilsoņu līdzdalības lēmumu pieņemšanas procesā princips ir sabiedrības prioritāras intereses, kas pamato attiecīgā juridiskā atzinuma publiskošanu.
82 Tomēr ir jāuzsver, ka šie principi tiek īstenoti ar visu Regulas Nr. 1049/2001 normu kopumu, kā par to liecina minētās regulas preambulas 1. un 2. apsvērums, kuros ir tieša atsauce uz atklātības un demokrātijas principu un lielāku pilsoņu iesaistīšanos lēmumu pieņemšanas procesā (skat. šī sprieduma 2. punktu).
83 Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punktā minētās sabiedrības prioritārās intereses, ar kurām var pamatot juridiskā atzinuma publiskošanu, kas ietekmētu juridisko atzinumu aizsardzību, tātad principā ir jānošķir no iepriekš minētajiem principiem, kas ir šīs regulas pamatā. Pretējā gadījumā prasītājam vismaz ir jāpierāda, ka, ņemot vērā īpašos lietas apstākļus, atsaukšanās uz šiem principiem ir tik ļoti nepieciešama, ka tā pārsniedz dokumenta, par kuru ir strīds, aizsardzības nepieciešamību. Šajā gadījumā tas tā nav.
84 Turklāt, lai gan ir iespējams, ka attiecīgā iestāde pati identificē sabiedrības prioritārās intereses, kas varētu pamatot šāda dokumenta publiskošanu, lūguma iesniedzējam, kas vēlas atsaukties uz šādām interesēm, tas jānorāda savā lūgumā, lai aicinātu iestādi izteikties par šo jautājumu.
85 Tā kā šajā gadījumā Padome nepieļāva kļūdu vērtējumā, uzskatīdama, ka sabiedrības prioritārās intereses, uz kurām atsaucās prasītājs, nebija tādas, kas pamatotu attiecīgā juridiskā atzinuma publiskošanu, tai nevar pārmest to, ka citas sabiedrības prioritārās intereses netika identificētas.
86 Ņemot vērā iepriekš minēto, šī prasība ir jānoraida daļā par atteikumu dot pieeju Padomes juridiskajam atzinumam.
Par pieteikumu par procesa organizatoriskajiem pasākumiem
87 Pirmās instances tiesa uzskata, ka nav jāapmierina pieteikums veikt procesa organizatoriskos pasākumus, ko savos procesuālajos rakstos iesniedzis prasītājs un kas vērsti uz to, lai lūgtu Padomi Pirmās instances tiesai pilnībā nosūtīt visus dokumentus, kuru publiskošana tiek lūgta.
88 Kas attiecas uz šo pieteikumu, ciktāl ar to lūdz Pirmās instances tiesā iesniegt četrus dokumentus par likumdošanas priekšlikumiem, ir zudis tā priekšmets, jo prasītājs ir saņēmis pieeju šiem dokumentiem.
89 Kas attiecas uz šo pieteikumu, ciktāl ar to lūdz Pirmās instances tiesā iesniegt attiecīgo juridisko atzinumu, tas nav jāapmierina, jo Pirmās instances tiesa uzskata, ka tai pietiek ar lietas materiālos esošo informāciju.
Par tiesāšanās izdevumiem
90 Atbilstoši Reglamenta 87. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Reglamenta 87. panta 6. punktā ir paredzēts, ka, ja tiesvedību lietā izbeidz pirms sprieduma taisīšanas, Pirmās instances tiesa lemj par izdevumiem pēc saviem ieskatiem.
91 Kā Pirmās instances tiesa to iepriekš konstatēja, prasības priekšmets ir zudis attiecībā uz atteikumu sniegt pilnu pieeju četriem Padomes dokumentiem par likumdošanas priekšlikumiem (dokuments Nr. 12616/02, Nr. 12616/02 COR 1, Nr. 12903/02 un Nr. 12619/02).
92 Savos procesuālajos rakstos Padome atzina, ka dokumentus Nr. 12616/02 un Nr. 12616/02 COR 1 vajadzēja paziņot prasītājam pirms šīs prasības celšanas. Šādi Padomes rīcība veicināja prāvas rašanos attiecībā uz šiem diviem dokumentiem un radīja prasītājam liekas izmaksas.
93 Kas attiecas uz dokumentu Nr. 12619/02 un Nr. 12903/02, Padome beidzot nolēma tos paziņot prasītājam pēc šīs prasības celšanas, lai gan likumdošanas akti, uz kuriem tie attiecās, joprojām nebija pieņemti, nepaskaidrojot iemeslus, kas pamatoja šādu attieksmes maiņu.
94 Padomei tāpēc jāsedz puse savu tiesāšanās izdevumu, kas saistīti ar prasību, kā arī jāatlīdzina puse prasītāja izdevumu.
95 Turklāt, tā kā prasītājam spriedums bija nelabvēlīgs tajā ziņā, kas attiecas uz prasību pieejai Padomes juridiskajam atzinumam, ir jāpiespriež tam segt pusi savu tiesāšanās izdevumu, kas saistīti ar prasību, kā arī atlīdzināt pusi Padomes tiesāšanās izdevumu.
96 Atbilstoši Reglamenta 87. panta 4. punkta pirmajai daļai, dalībvalstis un iestādes, kas iestājas lietā, sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.
Ar šādu pamatojumu
PIRMĀS INSTANCES TIESA (piektā palāta)
nospriež:
1) prasību attiecībā uz pieejas atteikumu Padomes juridiskajam atzinumam noraidīt;
2) izbeigt tiesvedību pārējā daļā;
3) prasītājs un Padome sedz pusi savu tiesāšanās izdevumu;
4) personas, kas iestājušās lietā, sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.
Lindh | García‑Valdecasas | Cooke |
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2004. gada 23. novembrī.