VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (otrā palāta paplašinātā sastāvā)
2022. gada 21. decembrī (*)
Atcelšanas prasība – Valsts atbalsts – Pamatregulējums, kura mērķis ir izveidot Vācijā federālu shēmu tādu zaudējumu kompensēšanai, kas nodarīti ar lēmumiem par ierobežojumiem – Lēmums neizteikt iebildumus – Pasākums, lai kompensētu dabas katastrofu vai ārkārtēju notikumu radītos zaudējumus – Intereses celt prasību neesamība – Nepieņemamība
Lietā T‑525/21
E. Breuninger GmbH & Co., Štutgarte (Vācija), ko pārstāv R. Velte un W. Meilicke, advokāti,
prasītāja,
pret
Eiropas Komisiju, ko pārstāv V. Bottka, G. Braga da Cruz un C. Kovács, pārstāvji,
atbildētāja,
ko atbalsta
Vācijas Federatīvā Republika, ko pārstāv J. Möller un P.‑L. Krüger pārstāvji,
persona, kas iestājusies lietā,
VISPĀRĒJĀ TIESA (otrā palāta paplašinātā sastāvā)
apspriežu laikā šādā sastāvā: priekšsēdētāja V. Tomljenoviča [V. Tomljenović], tiesneši F. Šalīns [F. Schalin], P. Škvaržilova‑Pelcla [P. Škvařilová‑Pelzl], I. Nemms [I. Nõmm] (referents) un D. Kukovecs [D. Kukovec],
sekretārs: P. Kullens [P. Cullen], administrators,
ņemot vērā tiesvedības rakstveida daļu,
ņemot vērā 2022. gada 14. septembra tiesas sēdi,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Ar prasības pieteikumu, kas pamatots ar LESD 263. pantu, prasītāja E. Breuninger GmbH & Co lūdz atcelt Komisijas Lēmumu C(2021) 3999 final (2021. gada 28. maijs) par valsts atbalstu SA.62784 (2021/N) – Vācija Covid‑19 – Federālā kompensēšanas shēma (OV 2021, C 223, 25. lpp.; turpmāk tekstā – “pārsūdzētais lēmums”).
Tiesvedības priekšvēsture
2 Prasītāja ir grupas E. Breuninger uzņēmums, kurš darbojas tostarp apģērba ražošanas, kā arī apģērba, smaržu, kosmētikas un skaistumkopšanas produktu, mēbeļu, mājsaimniecības preču un rotājumu izplatīšanas nozarē.
3 2021. gada 21. maijā Vācijas Federatīvā Republika saskaņā ar LESD 108. panta 3. punktu paziņoja Eiropas Komisijai par pasākumu attiecībā uz pagaidu ekonomiskā atbalsta piešķiršanu uzņēmumiem, kuru darbība tika slēgta tādu pasākumu dēļ, ko federālā valsts un federālās zemes ir veikušas, lai to teritorijā reaģētu uz pandēmiju saistībā ar Covid‑19 krīzi (turpmāk tekstā – “federālā kompensēšanas shēma”).
4 2021. gada 28. maijā Komisija pieņēma pārsūdzēto lēmumu.
5 Pārsūdzētajā lēmumā Komisija, pirmkārt, aprakstīja federālās kompensēšanas shēmas būtiskās iezīmes. No šī lēmuma izriet, ka:
– minētā shēma ar konkrētiem nosacījumiem attiecas uz visiem uzņēmumiem (tostarp finanšu iestādēm un valsts uzņēmumiem);
– tās mērķis ir kompensēt peļņas zaudējumus, ko izraisījuši lēmumi par ierobežojumiem, kuri pieņemti Covid‑19 pandēmijas dēļ (turpmāk tekstā – “lēmumi par ierobežojumiem”);
– tās provizoriskais budžets 2021. gadā ir apmēram 10 miljardi EUR, tā attiecas uz zaudējumiem, kas laikā no 2020. gada 16. marta līdz 2021. gada 31. decembrim radušies vienīgi lēmumu par ierobežojumiem dēļ, to piemēros visā Vācijas teritorijā tiešu dotāciju veidā, ko varēs piešķirt federālās, reģionālās un vietējās administratīvās iestādes;
– saskaņā ar minētās shēmas 2. panta 1. punktu to piemēro it īpaši uzņēmumiem, kuru darbība tika aizliegta ar lēmumiem par ierobežojumiem, un uzņēmumiem, kas vismaz 80 % no apgrozījuma guva no sadarbības ar uzņēmumiem, kuru darbība tika aizliegta ar minētajiem lēmumiem;
– tās 2. panta 2. punktā ir paredzēts, ka uzņēmumi, kas veic dažādas darbības, daļu no kurām neskāra ierobežojumi, var izmantot federālo kompensēšanas shēmu tikai tad, ja aizliegtās darbības veido vismaz 80 % no to apgrozījuma;
– tās 3. panta 1. punktā ir paredzēts, ka attiecināmie zaudējumi ir tikai ar aizliegtajām darbībām vai ar daļu, kas nošķirama no uzņēmuma darbības, kuru ietekmēja lēmumi par ierobežojumiem, saistīti zaudējumi un tos veido atšķirība starp darbības rezultātiem laikposmos, ko ietekmēja minētie lēmumi, un atbilstīgajos laikposmos 2019. gadā;
– minētajā shēmā ir paredzēts, ka ieņēmumi, kas gūti, pārceļot kādu darbību uz citu saistītu ekonomisko darbību, ir jāņem vērā, lai izvairītos no tā, ka uzņēmumi gūst priekšrocību tāpēc, ka tiek ņemti vērā tikai zaudējumi, kuri radušies darbībās, ko ietekmēja lēmumi par ierobežojumiem;
– tajā minētas vairākas iezīmes, kas paredzētas, lai ierobežotu izmaksātā atbalsta apmēru līdz nepieciešamajam minimumam;
– tajā ir paredzēts – lai arī atbalsts tiks izmaksāts, pamatojoties uz paredzētajiem zaudējumiem, ex post tiks pārbaudīti faktiskie zaudējumi un pārmērīgas kompensācijas gadījumā būs jāveic atmaksāšana.
6 Otrkārt, Komisija pārbaudīja federālās kompensēšanas shēmas saderību ar LESD 107. pantu.
7 Pirmām kārtām, Komisija atzina, ka federālā kompensēšanas shēma ietilpst LESD 107. panta 1. punkta piemērošanas jomā.
8 Otrām kārtām, Komisija atzina, ka federālā kompensēšanas shēma ir saderīga ar iekšējo tirgu, piemērojot LESD 107. panta 2. punkta b) apakšpunktu.
9 Vispirms tika atgādināts, ka Covid‑19 pandēmija ir ārkārtējs notikums LESD 107. panta 2. punkta b) apakšpunkta izpratnē.
10 Turpinājumā tika atzīts, ka, ņemot vērā federālās kompensēšanas shēmā izmantoto atbilstošo zaudējumu definīciju, pastāvēja cēloņsakarība starp Covid‑19 pandēmiju un kompensētajiem zaudējumiem, jo tika kompensēti tikai zaudējumi, kurus radīja pasākumi, ar ko atbalsta saņēmējiem juridiski un faktiski bija liegts turpināt darbību.
11 Visbeidzot Komisija pārbaudīja federālās kompensēšanas shēmas samērīgumu un secināja, ka šis nosacījums ir izpildīts, jo minētās shēmas iezīmes ļāva nodrošināt to, ka izmaksātais atbalsts ir samērīgs ar Covid‑19 pandēmijas radītajiem zaudējumiem.
12 Līdz ar to Komisija nolēma neizteikt iebildumus par federālo kompensēšanas shēmu.
Lietas dalībnieku prasījumi
13 Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– atcelt pārsūdzēto lēmumu;
– piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
14 Komisijas un Vācijas Federatīvās Republikas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– noraidīt prasību kā nepamatotu;
– piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Juridiskais pamatojums
15 Ar šo prasību prasītāja lūdz atcel pārsūdzēto lēmumu, jo ar to tika apstiprināta federālā kompensēšanas shēma, ar kuras 2. panta 2. punktu no tās ir izslēgti uzņēmumi, kas darbojas vairākās darbības nozarēs, ja saistībā ar Covid‑19 pieņemto lēmumu par ierobežojumiem skartās nozares veidoja mazāk nekā 80 % no to apgrozījuma.
16 Prasības pamatojumam prasītāja izvirza divus pamatus. Ar pirmo pamatu tā būtībā uzskata, ka, apstiprinot atbilstības nosacījumu, saskaņā ar kuru skartās darbības nozares veido vismaz 80 % no attiecīgo uzņēmumu apgrozījuma, Komisija ir pārkāpusi samērīguma principu. Ar otro pamatu tā uzskata, ka Komisija ir pārkāpusi arī LESD 108. panta 2. punktu, neuzsākot oficiālo izmeklēšanas procedūru, lai gan pastāvēja nopietnas grūtības.
17 Tā kā prasības pieņemamības nosacījumi ir saistīti ar absolūtu šķērsli tiesas procesam, Vispārējai tiesai pēc savas ierosmes ir jāpārbauda, vai prasītājai ir interese panākt pārsūdzētā lēmuma atcelšanu (šajā nozīmē skat. rīkojumu, 2017. gada 7. decembris, Troszczynski/Parlaments, T‑148/17, nav publicēts, EU:T:2017:921, 40. punkts un tajā minētā judikatūra).
18 Vispārējā tiesa uzskata, ka iesākumā ir jāpārbauda prasības pieņemamība saistībā ar to, vai prasītājai ir interese celt prasību par pārsūdzētā lēmuma atcelšanu.
19 Šajā nolūkā prasītāja atbilstoši procesa organizatorisko pasākumam, kas pieņemts, pamatojoties uz Vispārējās tiesas Reglamenta 89. un 90. pantu, tika aicināta izteikties par to, vai tai būtu interese celt prasību par pārsūdzētā lēmuma atcelšanu, un tātad – par prasības pieņemamību gadījumā, ja federālās kompensēšanas shēmas 2. panta 2. punktā minētais nosacījums tai nebūtu piemērojams.
20 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru prasība atcelt tiesību aktu, ko ir cēlusi fiziska vai juridiska persona, ir pieņemama tikai tad, ja šādai personai ir interese, lai pārsūdzētais akts tiktu atcelts. Šāda interese prasa, lai pārsūdzētā akta atcelšanai pašai par sevi varētu būt tiesiskas sekas un tādējādi prasības rezultātā varētu rasties priekšrocības lietas dalībniekam, kurš to ir cēlis (skat. spriedumu, 2015. gada 17. septembris, Mory u.c./Komisija, C‑33/14 P, EU:C:2015:609, 55. punkts un tajā minētā judikatūra).
21 Pirmkārt, ir jākonstatē, ka prasītājas prasība ir balstīta uz kļūdainu pieņēmumu, ka tai nebija tiesību uz federālo kompensēšanas shēmu tās 2. panta 2. punktā minētā nosacījuma dēļ.
22 Kā norādīts federālās kompensēšanas shēmas 2. panta 1. punkta b) apakšpunktā, ko Komisija rezumējusi pārsūdzētā lēmuma 20. apsvēruma a) punktā, “iestādes, kas piešķir atbalstu, var piešķirt atbalstu privātiem uzņēmumiem [..], ja [..] ar koronavīrusu saistītie ierobežojumi to saimniecisko darbību ir ietekmējuši šādā veidā: [..] to komercdarbība vai saimnieciskā darbība bija jāaptur atbilstoši slēgšanas lēmumam, kas pieņemts, pamatojoties uz rīkojumu par ierobežojumiem”.
23 Kā Komisija norādījusi pārsūdzētā lēmuma 21. apsvērumā un 21. zemsvītras piezīmē, federālās kompensēšanas shēmas 2. panta 2. punktā ir paredzēts, ka “tādu uzņēmumu gadījumā, kuri darbojas vairākās saimnieciskās darbības nozarēs, vismaz 80 % no to kumulatīvā apgrozījuma nepārprotami ir jābūt attiecināmam uz saimnieciskajām darbībām, kuras tieši ietekmējuši ierobežojumi”.
24 Visbeidzot federālās kompensēšanas shēmas 3. panta 4. punktā, kura būtība ir atgādināta pārsūdzētā lēmuma 23. apsvērumā, ir noteikts šādi:
“[Ja] ierobežošanas pasākuma sekas attiecas uz noteiktu saimniecisko darbību un saimnieciskā darbība tādēļ tiek pārcelta uz citu saistītu saimniecisko darbību vai citu ieņēmumu avotu, arī ieņēmumus no šīs līdzīgās vai saistītās darbības ņem vērā kā nosacītus ieņēmumus. Tādējādi nevar gūt nekādu priekšrocību no tā, ka var ņemt vērā tikai to saimnieciskās darbības daļu, ko ietekmējuši ierobežojumi, gadījumā, ja cita saimnieciskās darbības daļa tā dēļ kļuva ienesīgāka. Pārmērīga kompensācija līdz ar to ir izslēgta.”
25 Prasītāja apgalvo, ka ar federālās kompensēšanas shēmas 2. panta 2. punktu tā ir izslēgta no šīs shēmas izmantošanas. Pirmām kārtām, tā uzsver, ka darbojas vienlaikus tradicionālajā mazumtirdzniecībā un tiešsaistes tirdzniecībā, kas ir atšķirīgas saimnieciskās darbības nozares minētās normas izpratnē. Otrām kārtām, tā precizē, ka tās apgrozījuma daļa, ko veido tiešsaistes tirdzniecība un ko neietekmēja lēmumi par ierobežojumiem, kurus pieņēma Covid‑19 pandēmijas laikā, ir par iemeslu tam, ka tā nesasniedza minētajā normā prasīto 80 % slieksni. Savos procesuālajos rakstos prasītāja uzsver, ka tās izslēgšana no minētās shēmas izpaudās tā, ka tai nebija iespējams lūgt piešķirt finansiālu palīdzību atbilstoši Überbrückungshilfe III, proti, federālajai atbalsta programmai, kuru Vācijas iestādes pieņēma saskaņā ar šo shēmu (turpmāk tekstā – “federālā atbalsta programma”).
26 Tomēr jāuzsver, ka Vācijas Federatīvā Republika pamatoti norāda, ka šāda federālās kompensēšanas shēmas 2. panta 2. punkta interpretācija ir pretrunā tās publicētajai interpretācijai. No minētās publikācijas izriet, ka tradicionālā mazumtirdzniecība un tiešsaistes tirdzniecība netiek uzskatītas par atšķirīgām “saimnieciskās darbības nozarēm” minētās normas izpratnē. Gluži pretēji – tiešsaistes tirdzniecību uzskata par ar tradicionālo mazumtirdzniecību “saistītu saimniecisko darbību” minētās shēmas 3. panta 4. punkta izpratnē.
27 Tāpēc nav tā, ka prasītājas tiešsaistes tirdzniecībā īstenotā apgrozījuma lieluma dēļ, piemērojot federālo kompensēšanas shēmu, prasītāja nevar saņemt valsts atbalstu atbilstoši minētās shēmas 2. panta 2. punktam. Tas nozīmē tikai to, ka, piemērojot šīs shēmas 3. panta 4. punktu, ir jāņem vērā ieņēmumu palielinājums, ko prasītāja guvusi minētajā tiešsaistes tirdzniecībā lēmumu par ierobežojumiem dēļ, lai izvairītos no pārmērīgas kompensācijas par kaitējumu, kas tai ir nodarīts ar minētajiem lēmumiem.
28 Otrkārt, no debatēm šajā tiesvedībā izrietēja – tas, ka prasītājai nebija iespējams saņemt finansiālu atbalstu saskaņā ar federālo atbalsta programmu, bija saistīts ar apstākli, ka Vācijas iestādes vienpusēji un autonomi attiecībā pret federālo kompensācijas shēmu, kura bija paziņota Komisijai, bija pievienojušas atbilstības nosacījumu, kas paredz, ka lēmumi par ierobežojumiem ir ietekmējuši vismaz 30 % no pieteikuma iesniedzēja kopējā apgrozījuma; Vācijas Federatīvā Republika to apstiprināja atbildē uz tai adresētu procesa organizatorisko pasākumu.
29 Savā atbildē uz procesa organizatoriskajiem pasākumiem prasītāja atbilstības nosacījumu, kas paredz, ka lēmumi par ierobežojumiem ir ietekmējuši vismaz 30 % no apgrozījuma, centās saistīt ar federālo kompensēšanas shēmu, kura pārsūdzētajā lēmumā bija atzīta par saderīgu ar LESD 107. panta 2. punkta b) apakšpunktu. Šajā ziņā pietiek uzsvērt, ka šāds nosacījums ne tieši, ne netieši, atsaucoties uz nosacījumiem citās paziņotās atbalsta shēmās, nav minēts federālajā kompensēšanas shēmā.
30 Treškārt, ir jānorāda – apstāklim, ka Vācijas Federatīvā Republika pievienoja papildu atbilstības nosacījumu, proti, to, ka vismaz 30 % no apgrozījuma ir jābūt ietekmētiem, lai varētu izmantot federālo atbalsta programmu, nav nozīmes, vērtējot šo prasību, kura attiecas tikai uz pārsūdzētā lēmuma likumību, ar kuru Komisija atzina federālo kompensēšanas shēmu par saderīgu ar LESD 107. panta 2. punkta b) apakšpunktu.
31 Šajā ziņā jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru dalībvalsts atbalsta kontroles sistēma, kas izriet no LESD 107. un 108. panta, ir jāīsteno, pirmām kārtām, Komisijai un, otrām kārtām, valsts tiesām un to attiecīgie uzdevumi ir viens otru papildinoši un atšķirīgi. Lai gan atbalsta pasākumu saderības ar iekšējo tirgu pārbaude ietilpst ekskluzīvajā Komisijas kompetencē, ko Komisija īsteno, būdama pakļauta Savienības tiesu kontrolei, valsts tiesas rūpējas par to, lai līdz Komisijas galīgā lēmuma pieņemšanai tiktu nodrošināta lietas dalībnieku tiesību aizsardzība gadījumos, kad valsts iestādes, iespējams, nav ievērojušas LESD 108. panta 3. punktā paredzēto aizliegumu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 26. oktobris, DEI un Komisija/Alouminion tis Ellados, C‑590/14 P, EU:C:2016:797, 95.–97. punkts un tajos minētā judikatūra).
32 Šādos apstākļos prasītāja var vērsties Vācijas tiesā ar prasību, un tai –pēc tam, kad tā, pamatojoties uz LESD 267. pantu, vajadzības gadījumā būs uzdevusi Tiesai prejudiciālu jautājumu par interpretāciju, – būs jāizvērtē, vai papildu atbilstības nosacījuma pievienošana saskaņā ar valsts tiesībām līdzinās pastāvošā atbalsta grozījumam Komisijas Regulas (EK) Nr. 794/2004 (2004. gada 21. aprīlis), ar ko īsteno Padomes Regulu (ES) 2015/1589, ar kuru nosaka sīki izstrādātus noteikumus LESD 108. panta piemērošanai (OV 2004, L 140, 1. lpp.), 4. panta 1. punkta izpratnē, un tātad tādam jaunam atbalstam Padomes Regulas (ES) 2015/1589 (2015. gada 13. jūlijs), ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus LESD 108. panta piemērošanai (OV 2015, L 248, 9. lpp.), 1. panta c) punkta izpratnē, uz kuru attiecas paziņošanas pienākums saskaņā ar LESD 108. panta 3. punktu.
33 No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka, ņemot vērā federālās kompensēšanas shēmas 2. panta 2. punktu, kas pārsūdzētajā lēmumā tika atzīts par saderīgu ar LESD 107. panta 2. punkta b) apakšpunktu, prasītājai bija tiesības saņemt atbalstu saskaņā ar minēto shēmu. No tā izriet, ka pārsūdzētā lēmuma atcelšana prasītājai nesniegtu nekādas priekšrocības šā sprieduma 20. punktā minētās judikatūras izpratnē un tādējādi tās prasība ir jānoraida kā nepieņemama intereses celt prasību neesamības dēļ.
Par tiesāšanās izdevumiem
34 Atbilstoši Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs.
35 Tā kā prasītājai spriedums ir nelabvēlīgs un Komisija ir prasījusi piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, tai jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
36 Atbilstoši Reglamenta 138. panta 1. punktam dalībvalstis un iestādes, kas iestājas lietā, savus tiesāšanās izdevumus sedz pašas. Vācijas Federatīvā Republika tādējādi savus tiesāšanās izdevumus sedz pati.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (otrā palāta paplašinātā sastāvā)
nospriež:
1) Prasību noraidīt.
2) E. Breuninger GmbH & Co sedz savus, kā arī atlīdzina Eiropas Komisijas tiesāšanās izdevumus.
3) Vācijas Federatīvā Republika savus tiesāšanās izdevumus sedz pati.
Tomljenović | Schalin | Škvařilová-Pelzl |
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2022. gada 21. decembrī.
[Paraksti]