Prasība, kas celta 2009. gada 22. jūlijā - Intel/Komisija

(lieta T-286/09)

Tiesvedības valoda - angļu

Lietas dalībnieki

Prasītājs: Intel Corp., Wilmington (Amerikas Savienotās Valstis) (pārstāvji - N. Green, I. Forrester, QC, M. Hoskins, K. Bacon, S. Singla, Barristers, A. Parr un R. MacKenzie, Solicitors)

Atbildētāja: Eiropas Kopienu Komisija

Prasītāja prasījumi:

atcelt pilnībā vai daļēji Komisijas 2009. gada 13. maija lēmumu C (2009) 3726, galīgā versija, lietā COMP/C-3/37.990 - Intel;

pakārtoti, atcelt vai būtiski samazināt uzliktā naudas soda summu;

piespriest Komisija atlīdzināt Intel tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Ar savu prasības pieteikumu prasītājs atbilstoši EKL 230. pantam lūdz atcelt Komisijas 2009. gada 13. maija lēmumu C(2009) 3726, galīgā versija, lietā COMP/C-3/37.990 - Intel, ar ko tika konstatēts, ka tas ir izdarījis vienotu un turpinātu EKL 82. panta un EEZ līguma 54. panta pārkāpumu laika posmā no 2002. gada oktobra līdz 2007. gada decembrim, ieviešot stratēģiju, kuras mērķis bija izspiest konkurentus no centrālo procesoru x86 tirgus. Tālāk prasītājs lūdz atcelt vai samazināt uzliktā naudas soda summu.

Prasītājs norāda šādus pamatus savu prasījumu pamatojumam.

Pirmkārt, tas apgalvo, ka Komisija pieļāva kļūdu tiesību piemērošanā, jo:

konstatēja, ka Intel klientiem piešķirtās atlaides ar nosacījumiem bija ļaunprātīgas per se, jo tās bija atkarīgas no nosacījumu izpildes, nesecinot, ka ar tām faktiski bija iespējams izspiest konkurentus no tirgus;

tā pamatojās uz sevišķu ļaunprātības veidu, jēdzienu "acīmredzami ierobežojumi" un neveica nekādu attiecīgās izspiešanas no tirgus analīzi (par izspiešanas spēju un iespējamības analīzi);

tā neizanalizēja Intel atlaižu nolīgumus ar klientiem, kas tika īstenoti Eiropas Kopienu teritorijā un/vai kuriem bija tūlītēja, būtiska, tieša un paredzama ietekme Eiropas Kopienā.

Otrkārt, prasītājs apgalvo, ka Komisija nav izpildījusi pierādīšanas kritērijus tās pierādījumu analīzē. Tādējādi, Komisija nav pierādījusi, ka Intel atlaižu nolīgumi bija atkarīgi no tā, vai klienti visus vai gandrīz visus savus x86 centrālos procesorus pērk no Intel. Turklāt Komisija izmanto "efektīva konkurenta" pārbaudījumu, lai noteiktu, vai Intel atlaides bija spējīgas ierobežot konkurenci, bet tā pieļauj vairākas kļūdas to pierādījumu analīzē un vērtējumā, kuri attiecas uz šī pārbaudījuma piemērošanu. Komisija arī neaplūko citas pierādījumu kategorijas attiecībā uz Intel atlaižu ietekmi. Tostarp, Komisija nav izdarījusi sekojošo:

nav aplūkojusi pierādījumus, kuri parāda, ka norādītā pārkāpuma laika posmā viens no Intel konkurentiem būtiski palielināja savu tirgus daļu un peļņu, bet viņa neveiksme konkrētos tirgus segmentos un/vai attiecībās ar konkrētiem oriģinālaprīkojuma ražotājiem bija viņa paša trūkumu rezultāts;

nav secinājusi cēloņsakarību starp to, ko tā uzskata par atlaidēm ar nosacījumiem, un Intel klientu lēmumiem nepirkt preci no konkrētā konkurenta;

nav izanalizējusi pierādījumus par Intel atlaižu ietekmi uz patērētājiem.

Treškārt, prasītājs apgalvo, ka Komisija nav pierādījusi to, ka Intel iesaistījās ilgtermiņa stratēģijā konkurentu izspiešanai no tirgus. Šādu secinājumu nepamato pierādījumi un tas nav pamatojams ar fragmentārajiem Komisijas argumentiem (attiecībā gan uz precēm, gan uz laika posmu) par katru no Intel klientiem.

Prasītājs arī apgalvo, ka Lēmums ir jāatceļ pilnībā vai daļēji tādēļ, ka Komisija administratīvās procedūras laikā ir pārkāpusi būtiskas procesuālas prasības, kas faktiski pārkāpj Intel tiesības uz aizstāvību. Tostarp Komisija nav izdarījusi sekojošo:

nav uzklausījusi Intel mutvārdu paskaidrojumus attiecībā uz iebildumu papildinājumu un faktu vēstuli, lai gan tajos tika norādīti pilnīgi jauni apgalvojumi un sniegti jauni pierādījumi, kas saskatāmi figurē apstrīdētajā lēmumā;

nav sagādājusi konkrētus iekšējus dokumentus no konkurentiem pievienošanai lietas materiāliem, kad prasītājs tai iesniedza šādu lūgumu, neskatoties uz to, ka pēc prasītāja uzskata šie dokumenti:

(i) tieši attiecās uz Komisijas pretenzijām pret Intel;

(ii) iespējams, bija tādi, kas pierāda Intel vainas neesamību;

(iii) Intel tos bija precīzi identificējis;

nav pienācīgi protokolējusi savu tikšanos ar galveno liecinieku, kas pārstāv kādu no Intel klientiem, kurš, ļoti iespējams, būtu sniedzis pieradījumu par [Intel] vainas neesamību.

Atbilstoši EKL 229. pantam prasītājs arī apstrīd tam uzliktā naudas soda lielumu, pamatojoties uz trīs galvenajiem argumentiem.

Pirmkārt, tas apgalvo, ka naudas sods EUR 1 060 000 000 (vislielākais naudas sods, ko Komisija kādreiz ir uzlikusi vienam uzņēmumam) ir acīmredzami nesamērīgs, ņemot vērā to, ka Komisija nav konstatējusi patērētājiem nodarītu kaitējumu vai konkurentu izslēgšanu no tirgus.

Otrkārt, prasītājs apgalvo, ka tas nav nedz ar nodomu, nedz aiz neuzmanības pārkāpis EKL 82. pantu: Komisijas veiktā efektīva konkurenta pārbaude pamatojas uz informāciju, kas tam nevarēja būt zināma laikā, kad atlaides tika piešķirtas klientiem.

Treškārt, prasītājs apgalvo, ka, nosakot naudas sodu, Komisija nav pareizi piemērojusi savas 2006. gada vadlīnijas naudas sodu noteikšanai un ņēmusi vērā nenozīmīgus vai neatbilstošus apsvērumus.

____________