Language of document : ECLI:EU:C:2018:320

Lieta C147/16

Karel de Grote – Hogeschool Katholieke Hogeschool Antwerpen VZW

pret

Susan Romy Jozef Kuijpers

(vredegerecht te Antwerpen lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Direktīva 93/13/EEK – Negodīgi noteikumi līgumos, ko slēdz starp pārdevēju vai piegādātāju un patērētāju – Valsts tiesas veikta jautājuma par direktīvas piemērojamību kādam līgumam pārbaude pēc savas ierosmes – 2. panta c) punkts – Jēdziens “pārdevējs vai piegādātājs” – Augstākās izglītības iestāde, kura galvenokārt tiek finansēta no valsts līdzekļiem – Līgums par studiju reģistrācijas maksas un dalību mācību braucienu izmaksu segšanā bezprocentu maksājumu plānu

Kopsavilkums – Tiesas (piektā palāta) 2018. gada 17. maija spriedums

1.        Patērētāju tiesību aizsardzība – Negodīgi noteikumi patērētāju līgumos – Direktīva 93/13 – Valsts tiesa, kura izskata lietu aizmuguriski – Valsts tiesas tiesības pēc savas ierosmes pārbaudīt līguma noteikuma esamību pretrunā valsts imperatīvām tiesību normām – Valsts tiesas pienākums pēc savas ierosmes izvērtēt iespējamu līguma iekļaušanu šīs direktīvas piemērošanas jomā, kā arī, vajadzības gadījumā, to, vai minētais noteikums nav negodīgs

(Padomes Direktīvas 93/13 6. pants)

2.        Patērētāju tiesību aizsardzība – Negodīgi noteikumi patērētāju līgumos – Direktīva 93/13 – Piemērošanas joma – Līgums par studiju reģistrācijas maksas un dalību mācību braucienu izmaksu segšanā bezprocentu maksājumu plānu, ko noslēgusi augstākās izglītības iestāde, kas galvenokārt tiek finansēta no valsts līdzekļiem, un studentu – Iestāde, kas ir jāuzskata par “pārdevēju vai piegādātāju” šajā līgumā – Iekļaušana

(Padomes Direktīvas 93/13 2. panta c) punkts)

1.      Padomes Direktīva 93/13/EEK (1993. gada 5. aprīlis) par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos ir jāinterpretē tādējādi, ka valsts tiesai, kas izskata lietu aizmuguriski un kurai saskaņā ar valsts procesuālajām tiesību normām ir pilnvaras pēc savas ierosmes pārbaudīt, vai noteikums, kas ir prasības pamatā, nav pretrunā valsts sabiedriskās kārtības normām, ir pienākums pēc savas ierosmes pārbaudīt, vai līgums, kurā ir šis noteikums, ietilpst šīs direktīvas piemērošanas jomā un – attiecīgajā gadījumā – vai tas nav negodīgs.

Turklāt Tiesa ir nospriedusi, ka, ņemot vērā sabiedrības interešu, uz kurām ir balstīta patērētājiem ar šo direktīvu piešķirtā aizsardzība, būtību un nozīmi, šīs direktīvas 6. pants ir jāuzskata par normu, kas ir ekvivalenta valsts normām, kurām valsts tiesību sistēmā ir sabiedriskās kārtības normu statuss. Šī kvalifikācija attiecas uz visām direktīvas normām, kuras ir neaizstājamas 6. pantā noteiktā mērķa sasniegšanai (spriedums, 2013. gada 30. maijs, Asbeek Brusse un de Man Garabito, C‑488/11, EU:C:2013:341, 44. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

No tā izriet, ka, ja valsts tiesa atbilstoši valsts procesuālajām tiesību normām ir kompetenta pēc savas ierosmes pārbaudīt, vai prasība nav pretrunā valsts sabiedriskās kārtības normām, kā tas saskaņā ar iesniedzējtiesas nolēmumā ietverto informāciju ir Beļģijas tiesu iestāžu sistēmā attiecībā uz tiesām, kas izskata lietu aizmuguriski, tad tai ir arī jāīsteno šī kompetence, lai pēc savas ierosmes atbilstoši Direktīvā 93/13 noteiktajiem kritērijiem izvērtētu, vai šīs prasības pamatā esošais strīdīgais noteikums, kā arī līgums, kurā ir ietverts šis noteikums, ietilpst šīs direktīvas piemērošanas jomā un – attiecīgajā gadījumā – vai tas nav negodīgs (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2013. gada 30. maijs, Asbeek Brusse un de Man Garabito, C‑488/11, EU:C:2013:341, 45. punkts).

(skat. 35.–37. punktu un rezolutīvās daļas 1) punktu)

2.      Neskarot pārbaudes, kas jāveic iesniedzējtiesai, Direktīvas 93/13 2. panta c) punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tāda bezmaksas izglītības iestāde kā pamatlietā aplūkotā, kura, noslēdzot līgumu, ir vienojusies ar vienu no saviem studentiem par kārtību, kādā ir nomaksājamas summas, ko šis students ir parādā par reģistrācijas maksu un par mācību braucienu izdevumiem, saistībā ar šo līgumu ir jāuzskata par “pārdevēju vai piegādātāju” šīs tiesību normas izpratnē un tādēļ minētais līgums ietilpst šīs direktīvas piemērošanas jomā.

Šo interpretāciju apstiprina šīs direktīvas aizsardzības mērķis. Proti, atbilstoši tādam līgumam kā pamatlietā aplūkotais principā nav līdzsvara starp izglītības iestādi un studentu starp līgumpusēm esošās informācijas un tehnisko kompetenču asimetrijas dēļ. Šādai iestādei ir pastāvīga kārtība un tehniskās kompetences, kuras ne vienmēr ir studentam, kas rīkojas privātās interesēs un kas netieši saskaras ar šādu līgumu.

(skat. 59. un 60. punktu un rezolutīvās daļas 2) punktu)