Language of document : ECLI:EU:C:2007:250

Lieta C‑135/05

Eiropas Kopienu Komisija

pret

Itālijas Republiku

Valsts pienākumu neizpilde – Atkritumu apsaimniekošana – Direktīvas 75/442/EEK, 91/689/EEK un 1999/31/EK

Sprieduma kopsavilkums

1.        Prasība sakarā ar valsts pienākumu neizpildi – Valsts pienākumu neizpildes pierādījums – Komisijas pienākums

(EKL 226. pants)

2.        Dalībvalstis – Pienākumi – Komisijai uzticētais uzraudzības uzdevums – Dalībvalstu pienākums

(EKL 10., 211. un 226. pants; Padomes Direktīvas 75/442, kas grozīta ar Direktīvu 91/156, 91/689 un 1999/31)

3.        Prasība sakarā ar valsts pienākumu neizpildi – Pamatotības pārbaude Tiesā – Vērā ņemamais stāvoklis – Stāvoklis argumentētajā atzinumā noteiktā termiņa beigās

(EKL 226. pants)

4.        Vide – Atkritumu apglabāšana – Direktīva 75/442 – 4. pants

(Padomes Direktīvas 75/442, kas grozīta ar Direktīvu 91/156, 4. pants)

1.        Pienākumu neizpildes procedūras ietvaros atbilstoši EKL 226. pantam Komisijai ir jāpierāda, ka pastāv apgalvotā pienākumu neizpilde. Tieši Komisijai ir jāiesniedz Tiesai informācija, kas vajadzīga, lai pārbaudītu, vai pastāv pienākumu neizpilde, bez tiesībām pamatoties uz jebkādu pieņēmumu. Tomēr, ja Komisija iesniedz pietiekamus pierādījumus, ka noteikti fakti ir notikuši atbildētājas dalībvalsts teritorijā un tie liecina, ka dalībvalsts iestādes ir attīstījušas atkārtotu un ilgstošu praksi, kas ir pretrunā direktīvas noteikumiem, šai dalībvalstij būtiski un detalizēti ir jāapstrīd iesniegtie dati un no tiem izrietošās sekas.

(sal. ar 26., 30. un 32. punktu)

2.        Dalībvalstīm saskaņā ar EKL 10. pantu ir pienākums atvieglot to Komisijas uzdevumu veikšanu, kas saskaņā ar EKL 211. pantu tostarp ietver Līguma noteikumu, kā arī iestāžu saskaņā ar Līgumu izdoto noteikumu piemērošanas nodrošināšanu. Attiecībā uz tādu valsts noteikumu pareizas piemērošanas praksē pārbaudi, kuru mērķis ir nodrošināt vides jomā pieņemto direktīvu īstenošanu, Komisijai, kurai pašai nav pilnvaru veikt izmeklēšanu, lielākoties ir jāpaļaujas uz informāciju, ko sniedz iespējamie sūdzību iesniedzēji, kā arī privātās un publiskās organizācijas, kas darbojas attiecīgās dalībvalsts teritorijā, kā arī pati minētā dalībvalsts. Šādos apstākļos valsts iestādēm lojālas sadarbības garā ir jāveic vajadzīgās pārbaudes uz vietas saskaņā ar jebkuras dalībvalsts pienākumu atvieglot Komisijas vispārīgo uzdevumu.

(sal. ar 27., 28. un 31. punktu)

3.        Pienākumu neizpildes esamība ir jāvērtē atkarībā no situācijas dalībvalstī, kāda tā bija, beidzoties argumentētajā atzinumā noteiktajam termiņam, un Tiesa neņem vērā turpmākās izmaiņas, pat ja ar tām tiek pareizi piemērots Kopienu tiesību noteikums, sakarā ar kuru ir celta minētā prasība par pienākumu neizpildi.

(sal. ar 36. punktu)

4.        Kaut arī Direktīvas 75/442, kas grozīta ar Direktīvu 91/156/EEK, 4. pantā nav precizēts to pasākumu konkrētais saturs, kas dalībvalstīm ir jāveic, lai nodrošinātu, ka atkritumu pārstrāde vai apglabāšana norit, neapdraudot cilvēku veselību un neizmantojot metodes vai darbības, kas varētu radīt kaitējumu videi, tomēr šī tiesību norma dalībvalstīm ir saistoša tikai attiecībā uz mērķa sasniegšanu, tām atstājot rīcības brīvību šādu pasākumu vajadzības izvērtēšanai.

Tādējādi no tā, ka faktiskā situācija nav saderīga ar mērķiem, kas noteikti minētās direktīvas 4. pantā, principā nav iespējams tieši secināt, ka attiecīgā dalībvalsts noteikti nav izpildījusi pienākumus, ko tai uzliek šī tiesību norma. Tomēr šādas faktiskās situācijas turpināšanās cita starpā tad, ja tās ietvaros ilgstošā laikposmā būtiski tiek degradēta vide, kompetentajām iestādēm neiejaucoties, var liecināt, ka dalībvalstis ir pārsniegušas rīcības brīvību, kas tām piešķirta ar šo tiesību normu.

(sal. ar 37. punktu)