VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (piektā palāta paplašinātā sastāvā)
2023. gada 5. jūlijā (*)
Dempings – Krievijas izcelsmes amonija nitrāta imports – Galīgie antidempinga maksājumi – Pieprasījums veikt pasākumu termiņa beigu pārskatīšanu – Regulas (ES) 2016/1036 11. panta 2. punkts – Regulas 2016/1036 5. panta 3. un 9. punkts – Tiesību normā paredzētais termiņš – Pierādījumu pietiekamība – Trūkumu novēršanas procedūra – Pēc tiesību normā paredzētā termiņa iesniegtā informācija
Lietā T‑126/21
AO Nevinnomysskiy Azot, Ņevinnomiska [Nevinnomyssk] (Krievija),
AO Novomoskovskaya Aktsionernaya Kompania NAK “Azot”, Novomoskovska [Novomoskovsk] (Krievija),
ko pārstāv P. Vander Schueren un T. Martin‑Brieu, advokāti,
prasītājas,
pret
Eiropas Komisiju, ko pārstāv G. Luengo un P. Němečková, pārstāvji,
atbildētāja,
ko atbalsta
Fertilizers Europe, ko pārstāv B. O’Connor un M. Hommé, advokāti,
persona, kas iestājusies lietā,
VISPĀRĒJĀ TIESA (piektā palāta paplašinātā sastāvā)
apspriežu laikā šādā sastāvā: priekšsēdētājs D. Špīlmans [D. Spielmann], tiesneši U. Ēbergs [U. Öberg] (referents), R. Mastrojāni [R. Mastroianni], M. Brkana [M. Brkan] un J. Gilja [I. Gâlea],
sekretāre: I. Kurme, administratore,
ņemot vērā tiesvedības rakstveida daļu,
pēc 2022. gada 30. novembra tiesas sēdes
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Ar šo prasību, kas pamatota ar LESD 263. pantu, prasītājas AO Nevinnomysskiy Azot un AO Novomoskovskaya Aktsionernaya Kompania NAK “Azot” lūdz atcelt Komisijas Īstenošanas regulu (ES) 2020/2100 (2020. gada 15. decembris), ar ko pēc termiņbeigu pārskatīšanas, kas veikta atbilstīgi Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2016/1036 11. panta 2. punktam, nosaka galīgo antidempinga maksājumu Krievijas izcelsmes amonija nitrāta importam (OV 2020, L 425, 21. lpp., turpmāk tekstā – “apstrīdētā regula”).
Tiesvedības priekšvēsture
2 Prasītājas ir Krievijā reģistrētas amonija nitrāta ražotājas un eksportētājas.
3 Ar Padomes Regulu (EK) Nr. 2022/95 (1995. gada 16. augusts), ar ko nosaka galīgo antidempinga maksājumu Krievijas izcelsmes amonija nitrāta importam (OV 1995, L 198, 1. lpp.) [neoficiāls tulkojums], Eiropas Savienības padome noteica galīgo antidempinga maksājumu tāda Krievijas izcelsmes amonija nitrāta importam, ko klasificē ar kombinētās nomenklatūras kodiem 3102 30 90 un 3102 40 90.
4 Pēc pirmās pasākumu termiņa beigu pārskatīšanas, kura paredzēta Padomes Regulas (EK) Nr. 384/96 (1995. gada 22. decembris) par aizsardzību pret importu par dempinga cenām no valstīm, kas nav Eiropas Kopienas dalībvalstis (OV 1996, L 56, 1. lpp.), 11. panta 2. punktā, un pēc pirmās starpposma pārskatīšanas atbilstoši šīs pašas regulas 11. panta 3. punktam ar Padomes Regulu (EK) Nr. 658/2002 (2002. gada 15. aprīlis), ar ko piemēro galīgo antidempinga maksājumu attiecībā uz Krievijas izcelsmes amonija nitrāta importu (OV 2002, L 102, 1. lpp.), tika saglabāts galīgais antidempinga maksājums eksportam no Krievijas.
5 Pēc otrās pasākumu termiņa beigu pārskatīšanas un otrās daļējas starpposma pārskatīšanas atbilstoši Regulas Nr. 384/96 11. panta 2. un 3. punktam Padome ar Regulu (EK) Nr. 661/2008 (2008. gada 8. jūlijs), ar ko nosaka galīgu antidempinga maksājumu Krievijas izcelsmes amonija nitrāta importam pēc tam, kad veikta termiņa beigu pārskatīšana atbilstīgi Regulas (EK) Nr. 384/96 11. panta 2. punktam un daļēja starpposma pārskatīšana atbilstīgi minētās regulas 11. panta 3. punktam (OV 2008, L 185, 1. lpp.), saglabāja spēkā esošos pasākumus.
6 Pēc trešās pasākumu termiņa beigu pārskatīšanas Eiropas Komisija saglabāja spēkā esošos pasākumus ar Īstenošanas regulu (ES) Nr. 999/2014 (2014. gada 23. septembris), ar ko pēc termiņbeigu pārskatīšanas atbilstoši 11. panta 2. punktam Padomes Regulā (EK) Nr. 1225/2009 nosaka galīgo antidempinga maksājumu Krievijas izcelsmes amonija nitrāta importam (OV 2014, L 280, 19. lpp.).
7 Pēc starpposma pārskatīšanas un saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2016/1036 (2016. gada 8. jūnijs) par aizsardzību pret importu par dempinga cenām no valstīm, kas nav Eiropas Savienības dalībvalstis (OV 2016, L 176, 21. lpp.; turpmāk tekstā – “pamatregula”), 11. panta 3. punktu Komisija pieņēma Īstenošanas regulu (ES) 2018/1722 (2018. gada 14. novembris), ar kuru pēc starpposma pārskatīšanas, kas veikta saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2016/1036 11. panta 3. punktu, groza Īstenošanas regulu (ES) Nr. 999/2014, ar ko nosaka galīgo antidempinga maksājumu Krievijas izcelsmes amonija nitrāta importam (OV 2018, L 287, 3. lpp.).
8 Tādējādi prasītājām joprojām bija jāmaksā antidempinga maksājums, kas piemērojams visā Krievijas teritorijā, no 28,78 EUR līdz 32,71 EUR par tonnu atkarībā no ražojuma veida.
9 2019. gada 21. jūnijā persona, kas iestājusies lietā – Eiropas mēslošanas līdzekļu ražotāju apvienība Fertilizers Europe –, iesniedza Komisijai pieprasījumu sākt šo maksājumu termiņa beigu pārskatīšanu, pamatojoties uz pamatregulas 11. panta 2. punktu (turpmāk tekstā – “sākotnējais pieprasījums”). Tas notika pēc tam, kad Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī tika publicēts paziņojums par konkrētu antidempinga pasākumu gaidāmajām termiņa beigām (OV 2019, C 53, 3. lpp.), tostarp šā sprieduma 8. punktā minētais maksājums.
10 Sākotnējā pieprasījumā tika apgalvots, ka pastāv pierādījumi par dempinga turpināšanos, ja pasākumi tiktu izbeigti, pamatojoties uz eksporta cenu un saliktās normālās vērtības salīdzinājumu. Persona, kas iestājusies lietā, šajā ziņā atsaucās uz īpašas Krievijas tirgus situācijas esamību, ņemot vērā saskaņotu nolīgumu par cenu ierobežošanu un Krievijas valdības stratēģiju noteikt mākslīgi pazeminātas cenas dabasgāzei, kas ir amonija nitrāta galvenā izejviela.
11 Pēc Komisijas lūguma persona, kas iestājusies lietā, 2019. gada 20. augustā iesniedza papildu informāciju (turpmāk tekstā – “papildu informācija”), kura tika iekļauta pasākumu termiņa beigu pārskatīšanas pieprasījuma konsolidētajā versijā (turpmāk tekstā – “konsolidētais pieprasījums”). Šādi konsolidētajam pieprasījumam pievienotā papildu informācija bija pamatota ar normālo vērtību, kas balstīta uz faktiskajām cenām Krievijas iekšzemes tirgū.
12 2019. gada 23. septembrī Komisija publicēja Paziņojumu par Krievijas izcelsmes amonija nitrāta importam piemērojamo antidempinga pasākumu termiņbeigu pārskatīšanas sākšanu (OV 2019, C 318, 6. lpp.; turpmāk tekstā – “paziņojums par procedūras sākšanu”), uzskatot, ka ir pietiekami pierādījumi pasākumu termiņa beigu pārskatīšanas sākšanai un izmeklēšanai.
13 Izmeklēšanas rezultātā Komisija secināja, ka pastāv dempinga un kaitējuma atkārtošanās iespējamība, ja saistībā ar Krievijas izcelsmes amonija nitrātu spēkā esošie antidempinga pasākumi zaudētu spēku. Tādējādi, pieņemot apstrīdēto regulu, tā nolēma pagarināt šos pasākumus uz pieciem gadiem.
Lietas dalībnieku prasījumi
14 Prasītāju prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– atcelt apstrīdēto regulu;
– piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
15 Komisijas, kuru atbalsta persona, kas iestājusies lietā, prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– prasību noraidīt;
– piespriest prasītājām atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Juridiskais pamatojums
Par papildu pierādījumu pieņemamību
16 Pēc tiesvedības rakstveida daļas pabeigšanas 2022. gada 30. novembra tiesas sēdē prasītājas iesniedza papildu pierādījumu, kas sastāv no informācijas un analīzes aģentūras Chem‑courier iesniegtās tabulas, kurā atspoguļotas amonija nitrāta vidējās mēneša cenas Acron Novgorod rūpnīcā 2018. gadam (turpmāk tekstā – “G.1. pielikums”).
17 Tiesas sēdē Komisija un persona, kas iestājusies lietā, norādīja, ka šis pierādījums ir jānoraida kā nepieņemams. Tās apgalvoja, ka tas ir iesniegts ar kavēšanos Vispārējās tiesas Reglamenta 85. panta 3. punkta izpratnē un ka prasītājas nav pamatojušas kavēšanos šī jaunā pierādījuma iesniegšanā.
18 Vispārējā tiesa atgādina, ka uz pierādījumu atspēkojumiem un uz pierādījumu papildinājumiem, kas iesniegti, atbildot uz pretējās puses iebildumu rakstā ietvertajiem pierādījumu atspēkojumiem, neattiecas Reglamenta 85. panta 3. punktā paredzētais preklūzijas noteikums. Proti, šī tiesību norma attiecas uz jaunu pierādījumu iesniegšanu, un tas ir interpretējams, ņemot vērā minētā reglamenta 92. panta 7. punktu, kurā nepārprotami paredzēts, ka ir iespējams iesniegt pierādījumu atspēkojumus un papildināt iepriekš iesniegtos pierādījumus (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1998. gada 17. decembris, Baustahlgewebe/Komisija, C‑185/95 P, EU:C:1998:608, 71. un 72. punkts).
19 Izskatāmajā lietā rūpnīcas Acron Novgorod amonija nitrāta vidējā mēneša cena 2018. gadam, kas ietverta G.1. pielikumā, nevar tikt atzīta par nepieņemamu tamdēļ, ka tā esot tikusi iesniegta tiesas sēdē, neievērojot Reglamenta 85. panta 3. punktu.
20 Šī pierādījuma mērķis ir atbildēt uz Komisijas argumentiem, kas ietverti tās 2022. gada 25. jūlija atbilžu uz Vispārējās tiesas procesa organizatorisko pasākumu ietvaros uzdotajiem rakstveida jautājumiem 30. un 32. punktā.
21 Proti, ar 2022. gada 25. jūlija procesa organizatoriskajiem pasākumiem Vispārējā tiesa lūdza Komisiju norādīt iemeslus, kuru dēļ persona, kas iestājusies lietā, konsolidētajā pieprasījumā ietvertajā dempinga starpības aprēķinā pamatoti bija ņēmusi vērā atšķirīgus sākumpunktus un galapunktus un tātad atšķirīgas transporta izmaksu korekcijas, proti, no rūpnīcas Novomoskovsk Eurochem, lai salīdzinātu faktiski praktizētās cenas Krievijas iekšējā tirgū ar eksporta cenām uz Igauniju, uz pārējo Eiropas Savienības daļu un Brazīliju, un no rūpnīcas Acron Novgorod, lai salīdzinātu salikto normālo vērtību ar eksporta cenām uz Igauniju, uz pārējo Savienības daļu un Brazīliju.
22 Atbildē uz Vispārējās tiesas piekto rakstveida jautājumu Komisija norādīja, ka nevar pamatoti sagaidīt, ka persona, kas iestājusies lietā, varētu iegūt datus gan par vienas un tās pašas rūpnīcas izmaksām, gan par cenām Krievijā, un šādā gadījumā abās metodēs būtu bijis iespējams izmantot vienu un to pašu sākumpunktu. Norādījusi, ka rūpnīca Acron Novgorod atrodas salīdzinoši tuvāk Igaunijas robežai nekā rūpnīca Novomoskovsk Eurochem, un tas nozīmē, ka tā saskaras ar zemākām transporta izmaksām, Komisija tostarp piebilda, ka korekcijas tika veiktas, pamatojoties uz pierādījumiem, kas saprātīgi bija personas, kas iestājusies lietā, rīcībā.
23 Tādējādi Komisijas paustā nostāja neizriet ne no paziņojuma par pārskatīšanas sākšanu, apstrīdētās regulas vai iebildumu raksta, ne no atbildes raksta uz repliku, kālab prasītājas par to uzzināja tikai no Komisijas atbildēm uz Vispārējās tiesas uzdotajiem rakstveida jautājumiem procesa organizatorisko pasākumu ietvaros.
24 Iesniedzot G.1. pielikumu, prasītājas pauž nepiekrišanu Komisijai un vēlas pierādīt: ir kļūdaini apgalvot, ka persona, kas iestājusies lietā, nevarēja iegūt datus par šīs pašas rūpnīcas izmaksām un cenām Krievijā, tostarp attiecībā uz Acron Novgorod. Tās apgalvo, ka Chem‑courier, kuru Komisija un persona, kas iestājusies lietā, uzskata par neatkarīgu ekspertu avotu, izveido šādus cenu sarakstus katrai amonija nitrāta rūpnīcai un šajā ziņā sagatavo rūpnīcas Acron Novgorod amonija nitrāta vidējo mēneša cenu tabulu 2018. gadam.
25 Līdz ar to G.1. pielikums, ko prasītājas iesniedza tiesas sēdē, ir jāuzskata par pierādījumu atspēkojumu un Reglamenta 85. panta 3. punktā paredzētais preklūzijas noteikums nav piemērojams; tātad šis pierādījums ir pieņemams.
Par lietas būtību
26 Prasības pamatojumam prasītājas izvirza vienu pamatu, kas būtībā attiecas uz pamatregulas 11. panta 2. un 5. punkta, kā arī šīs pašas regulas 5. panta 3. punkta pārkāpumu, jo Komisija esot kļūdaini sākusi pasākumu termiņa beigu pārskatīšanas procedūru, lai gan nebija pietiekamu pierādījumu to darīt.
27 Pirmkārt, prasītājas uzskata, ka Komisijai esot bijis jāņem vērā tikai sākotnējais pieprasījums, lai pamatotu savu vērtējumu par to, vai pierādījumi, kas iesniegti, lai sāktu pārskatīšanu saistībā ar pasākumu termiņu beigām, ir pietiekami, nevis papildu informācija, kas esot mainījusi minētā pieprasījuma būtību. Tai esot bijis arī jāpārbauda personas, kas iestājusies lietā, sākotnējā pieteikumā sniegto pierādījumu pareizība un piemērotība. Otrkārt, tās apgalvo, ka sākotnējā pieprasījumā nebija pietiekamu pierādījumu par dempinga turpināšanās iespējamību, ja pasākumi zaudētu spēku. Treškārt, tās apgalvo, ka Komisija katrā ziņā esot kļūdaini uzskatījusi, ka konsolidētajā pieprasījumā ir ietverti pietiekami pierādījumi par šādu iespējamību.
28 Vispārējā tiesa uzskata par lietderīgu vispirms izvērtēt prasītāju argumentāciju par sākotnējā pieprasījumā ietverto pierādījumu pietiekamību, ņemot vērā juridiskos kritērijus, kas piemērojami Savienības ražotāju vai to vārdā iesniegtajiem pārskatīšanas pieteikumiem saistībā ar pasākumu termiņa beigām, pamatojoties uz pamatregulas 11. panta 2. punktu.
Ievada apsvērumi par Vispārējās tiesas veikto pārbaudi un pamatregulas interpretācijas principiem
29 Kopējās tirdzniecības politikas jomā, it īpaši tirdzniecības aizsardzības pasākumu jomā, saskaņā ar Tiesas judikatūru Savienības iestādēm ir plaša novērtējuma brīvība tām pārbaudāmo ekonomisko un politisko situāciju sarežģītības dēļ, tāpēc šīs plašās novērtējuma brīvības pārbaude tiesā ir jāattiecina vienīgi uz to, vai ir ievēroti procesuālie noteikumi, vai izmantotie fakti ir patiesi, vai šo faktu vērtējumā nav pieļautas acīmredzamas kļūdas un vai nav nepareizi izmantotas pilnvaras (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 20. janvāris, Komisija/Hubei Xinyegang Special Tube, C‑891/19 P, EU:C:2022:38, 35. un 36. punkts un tajos minētā judikatūra).
30 Šajā kontekstā Vispārējās tiesas veiktā pārbaude par pierādījumiem, uz kuriem Savienības iestādes balsta savus konstatējumus, nav kvalificējama par jaunu faktu vērtējumu, ar ko aizstāj šo iestāžu veikto vērtējumu. Ar šo pārbaudi nenotiek ielaušanās minēto iestāžu plašajā novērtējuma brīvībā tirdzniecības politikas jomā, vienīgi tiek norādīts, vai šie pierādījumi ir tādi, ar kuriem var pamatot iestāžu izdarītos secinājumus. Līdz ar to Vispārējai tiesai ir ne tikai jāpārbauda izvirzīto pierādījumu faktiskā pareizība, to ticamība un konsekvence, bet arī tas, vai šie pierādījumi ir uzskatāmi par visu atbilstošo informāciju, kas jāņem vērā, lai novērtētu sarežģītu situāciju, un vai tie var pamatot no tiem izdarītos secinājumus (skat. spriedumus, 2017. gada 14. decembris, EBMA/Giant (China), C‑61/16 P, EU:C:2017:968, 69. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2022. gada 20. janvāris, Komisija/Hubei Xinyegang Special Tube, C‑891/19 P, EU:C:2022:38, 37. punkts un tajā minētā judikatūra).
31 Savukārt attiecībā uz tiesību jautājumiem Vispārējā tiesa veic pilnīgu pārbaudi, kas ietver tiesību normu interpretāciju, pamatojoties uz objektīviem faktoriem, kā arī pārbaudi par to, vai šādas tiesību normas piemērošanas nosacījumi ir vai nav izpildīti (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1985. gada 11. jūlijs, Remia u.c./Komisija, 42/84, EU:C:1985:327, 34. punkts, un 2022. gada 9. novembris, Cambodge un CRF/Komisija, T‑246/19, EU:T:2022:694, 45. punkts).
32 Šajā ziņā Savienības noslēgto starptautisko nolīgumu primārais raksturs attiecībā pret Savienības atvasināto tiesību aktiem, paredz, ka pēdējie minētie, ciktāl tas ir iespējams, ir jāinterpretē atbilstoši šiem nolīgumiem (skat. spriedumus, 2022. gada 20. janvāris, Komisija/Hubei Xinyegang Special Tube, C‑891/19 P, EU:C:2022:38, 31. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2022. gada 12. maijs, Komisija/Hansol Paper, C‑260/20 P, EU:C:2022:370, 82. punkts un tajā minētā judikatūra).
33 Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru gadījumā, ja Savienība ir vēlējusies izpildīt konkrētu pienākumu, ko tā uzņēmusies Pasaules Tirdzniecības organizācijas (PTO) ietvaros, vai gadījumā, ja Savienības tiesību aktā ir tieša atsauce uz konkrētām PTO līgumu normām, Savienības tiesai ir jāpārbauda attiecīgā Savienības tiesību akta tiesiskums, ņemot vērā PTO noteikumus (spriedumi, 1999. gada 23. novembris, Portugāle/Padome, C‑149/96, EU:C:1999:574, 49. punkts; 2003. gada 9. janvāris, Petrotub un Republica/Padome, C‑76/00 P, EU:C:2003:4, 54. punkts, un 2007. gada 27. septembris, Ikea Wholesale, C‑351/04, EU:C:2007:547, 30. punkts), kas nozīmē, ka ir jāņem vērā PTO Strīdu noregulēšanas institūcijas pieņemtā šī nolīguma dažādo normu interpretācija (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2022. gada 20. janvāris, Komisija/Hubei Xinyegang Special Tube, C‑891/19 P, EU:C:2022:38, 32. un 33. punkts un tajos minētā judikatūra, un 2022. gada 28. aprīlis, Yieh United Steel/Komisija, C‑79/20 P, EU:C:2022:305, 102. punkts un tajā minētā judikatūra).
34 Tādējādi no pamatregulas 2. un 3. apsvēruma izriet, ka tās mērķis tostarp ir, cik vien iespējams, transponēt Savienības tiesībās Nolīguma par 1994. gada Vispārējā nolīguma par tarifiem un tirdzniecību VI panta īstenošanu (OV 1994, L 336, 103. lpp.; turpmāk tekstā – “Antidempinga nolīgums”) normas, kas ietver it īpaši noteikumus par antidempinga pasākumu ilgumu un pārskatīšanu, lai nodrošinātu minēto noteikumu atbilstošu un pārskatāmu piemērošanu. Pamatregulas 4. apsvērumā ir piebilsts, ka, lai saglabātu tiesību un pienākumu līdzsvaru, kas noteikts 1994. gada Vispārējā vienošanā par tarifiem un tirdzniecību (VVTT), ir svarīgi, lai Savienība ņemtu vērā to, kā šos noteikumus interpretē tās galvenie tirdzniecības partneri.
35 Konkrētāk, ar pamatregulas 11. panta 2. punktu Savienības tiecās izpildīt īpašās saistības, kuras ietvertas Antidempinga nolīguma 11.3. pantā (skat. spriedumu, 2008. gada 24. septembris, Reliance Industries/Padome un Komisija, T‑45/06, EU:T:2008:398, 90. punkts un tajā minētā judikatūra).
36 Savukārt ar pamatregulas 5. pantu būtībā Savienības tiesībās ir transponēts Antidempinga nolīguma 5.1.–5.9. pants un 6.1.3. pants, kuru gaismā šis 5. pants, cik vien iespējams, ir jāinterpretē, kā arī atbilstoši tam, kā minētos nolīguma pantus ir interpretējusi PTO Strīdu noregulēšanas institūcija (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2017. gada 11. jūlijs, Viraj Profiles/Padome, T‑67/14, nav publicēts, EU:T:2017:481, 90. punkts, un 2016. gada 15. decembris, Gul Ahmed Textile Mills/Padome, T‑199/04 RENV, nav publicēts, EU:T:2016:740, 90. punkts).
37 Ņemot vērā šos principus, ir jāpārbauda, vai Komisija pārskatīšanu ir sākusi saskaņā ar juridiskajiem kritērijiem, kas piemērojami pasākumu termiņa beigu pārskatīšanas pieprasījumiem, kurus iesnieguši Savienības ražotāji vai kuri iesniegti to vārdā, pamatojoties uz pamatregulas 11. panta 2. punktu.
Par sākotnējā pieprasījumā ietverto pierādījumu pietiekamību, ņemot vērā juridiskos kritērijus, kas piemērojami pasākumu termiņa beigu pārskatīšanas pieprasījumiem
38 Prasītājas uzskata, ka saskaņā ar pamatregulas 11. panta 2. punkta ceturto daļu, lasot to kopsakarā ar šī paša panta otro daļu, pierādījumu pietiekamība, kas ļauj konstatēt, ka pasākumu izbeigšana, iespējams, izraisītu dempinga un kaitējuma turpināšanos vai atkārtošanos, ir jānovērtē, ņemot vērā pārskatīšanas pieprasījumā norādītos pierādījumus, kas iesniegti “ne vēlāk kā trīs mēnešus pirms [tā] piecu gadu laikposma beigām”, kurā beidzas antidempinga pasākumu termiņš (turpmāk tekstā – “tiesību normā paredzētais termiņš”).
39 Pasākumu termiņa beigu pārskatīšanas pieprasījuma konsolidēta versija, kas iesniegta pēc tiesību normā paredzētā termiņa un trīs mēnešu laikā pirms piecu gadu laikposma beigām, neesot likumīgs pamats, jo neviena pamatregulas norma neļaujot iesniegt jaunus pierādījumus pēc tiesību normā paredzētā termiņa beigām, lai novērstu vai labotu pietiekamu pierādījumu trūkumu brīdī, kad pārskatīšanas pieprasījums tika iesniegts minētajā termiņā.
40 Tādējādi lēmumu sākt pasākumu termiņa beigu pārskatīšanu nevarot pamatot ar jauniem argumentiem vai pierādījumiem, kas nepastāvēja brīdī, kad pārskatīšanas pieprasījums tika iesniegts tiesību normā paredzētajā termiņā. Trīs mēnešu laikā pirms piecu gadu laikposma beigām varētu pieprasīt vai iesniegt tikai skaidrojumus un precizējumus, kas ļautu saprast vai labot pierādījumus, kuri jau iesniegti minētajā termiņā, vai lai apstiprinātu to pietiekamību.
41 Prasītājas uzskata, ka šajā ziņā ir jānošķir sākotnējās izmeklēšanas sākšana, kas it īpaši reglamentēta pamatregulas 5. panta 9. punktā un neesot pakļauta nekādam termiņam, kurā jāiesniedz sūdzība ar pietiekamiem pierādījumiem, un pasākumu termiņš beigu pārskatīšanas sākšanai pasākumu noslēgšanās dēļ, pamatojoties uz minētās regulas 11. panta 2. punktu; pārskatīšanai ir nepieciešams, lai pārskatīšanas pieprasījums, kurā ietverti pietiekami pierādījumi, tiktu iesniegts tiesību aktos paredzētajā termiņā. Turklāt minētās regulas 5. panta 9. punkta piemērošana pasākumu termiņa beigu pārskatīšanas procedūrām esot izslēgta ar šīs pašas regulas 11. panta 5. punktu.
42 Prasītājas piebilst, ka saskaņā ar pamatregulas 11. panta 5. punktu minētās regulas 5. panta 3. punkts ir piemērojams pasākumu termiņa beigu pārskatīšanai, tālab Komisijai ir pienākums pārbaudīt sākotnējā pieprasījumā ietverto pierādījumu precizitāti un atbilstību.
43 Prasītājas arī apgalvo, ka no PTO judikatūras izriet, ka Komisija nevar atsaukties uz Antidempinga nolīguma 5.3. pantā paredzēto sākotnējās izmeklēšanas sākšanas kritēriju, lai ņemtu vērā papildu informāciju, kas iesniegta pēc tiesību normā paredzētā termiņa, jo tas nav piemērojams pasākumu termiņa beigu pārskatīšanai.
44 Šādu pamatregulas 11. panta 2. punkta interpretāciju apstiprinot Eiropas Ombuda 2016. gada 17. marta lēmums izbeigt izmeklēšanu saistībā ar sūdzību Nr. 577/2014/MDC par Komisijas atteikumu saskaņā ar Padomes Regulu Nr. 1225/2009 piešķirt piekļuvi pārskatīšanas pieprasījumam, kas attiecas uz Krievijas izcelsmes amonija nitrātam noteikto antidempinga maksājumu termiņa beigām (turpmāk tekstā – “ombuda lēmums par sūdzību 577/2014/MDC”).
45 Šajā gadījumā tikai sākotnējais pieprasījums esot iesniegts tiesību normā paredzētājā termiņā un vienīgie pierādījumi par dempinga turpināšanās iespējamību gadījumā, ja minētajā pieprasījumā paredzētie pasākumi tiktu izbeigti, attiecas uz dempinga starpības aprēķiniem, kas balstīti uz salikto normālo vērtību.
46 Savukārt papildu informācijā, kas iesniegta 2019. gada 20. augustā, proti, gandrīz divus mēnešus pēc tiesību normā paredzētā termiņa beigām, un ietverta konsolidētajā pieprasījumā, ļautu noteikt dempinga starpību, kas balstīta uz faktiskajām iekšzemes cenām Krievijā. Tātad runa esot par jauniem pierādījumiem, kuri reglamentēti atšķirīgās tiesību normās un balstīti uz atšķirīgu aprēķina metodiku, kas esot grozījusi sākotnējā pieprasījumā ietverto pierādījumu būtību, tāpēc Komisija tos nevarēja ņemt vērā.
47 Tas, ka sākotnējā pieprasījumā nebija pietiekamu pierādījumu, turklāt izrietot no apstrīdētās regulas 23. apsvēruma, kurā būtībā esot norādīts, ka bez personas, kas iestājusies lietā, sniegtajiem paskaidrojumiem pēc tiesību normā paredzētā termiņa beigām neesot bijuši pietiekami pierādījumi, kuri ļautu pamatot pasākumu termiņa beigu pārskatīšanas sākšanu.
48 Tādējādi Komisija esot pieļāvusi tiesību kļūdu un acīmredzamu kļūdu vērtējumā, norādot, kā tostarp izriet no apstrīdētās regulas 20. apsvēruma, ka nav nozīmes tam, ka sākotnējais pieprasījums tika papildināts ar normālajām vērtībām, kas aplēstas, pamatojoties uz pieejamo informāciju par faktiskajām iekšzemes cenām Krievijā, un nolemjot sākt pasākumu termiņa beigu pārskatīšanu, “pamatojoties uz konsolidēto pārskatīšanas pieprasījumu”, kurā ietverti jauni pierādījumi, kas iesniegti pēc tiesību normā paredzētā termiņa. Tādējādi tā neesot ievērojusi pamatregulas 11. panta 2. punktu, nolemjot sākt minēto pārskatīšanas procedūru, neraugoties uz pietiekamu pierādījumu par dempinga turpināšanās iespējamību neesamību.
49 Komisija apgalvo, ka nevienā pamatregulas normā tās analīze nav ierobežota ar informāciju, kas ietverta pārskatīšanas pieprasījumā, kurš iesniegts tiesību normā paredzētajā termiņā. Nosacījums par pierādījumu pietiekamību būtu jāizpilda tikai brīdī, kad tiek pieņemts lēmums sākt pasākumu termiņa beigu pārskatīšanu. Turklāt neesot prasīts, lai pierādījumi par dempinga turpināšanos jau būtu konstatēti.
50 Pamatregulas 11. panta 2. punktā noteiktais process esot dinamisks process. Attiecīgā gadījumā pārskatīšanas pieprasījuma konsolidēta versija, kas iesniegta trīs mēnešos pirms piecu gadu laikposma beigām, kad beidzas antidempinga pasākumi, varētu papildināt vai precizēt tiesību normā paredzētajā termiņā iesniegto pārskatīšanas pieprasījumu ar papildu informāciju un paskaidrojumiem, ko Savienības ražotāji iesnieguši pēc savas iniciatīvas vai pēc informācijas apmaiņas ar Komisiju. Šī konsolidētā versija nevarot nedz aizstāt tiesību normā paredzētajā termiņā iesniegto pārskatīšanas pieprasījumu, nedz arī grozīt tā būtību un nevarot būt jauns pieprasījums.
51 Šajā ziņā pamatregulas 5. panta 3. un 9. punkts, kas reglamentē sākotnējās antidempinga izmeklēšanas procedūras sākšanu, saskaņā ar minētās regulas 11. panta 5. punktu esot piemērojami pasākumu termiņa beigu pārskatīšanas sākšanai un apstiprinot interpretāciju, saskaņā ar kuru tieši brīdī, kad Komisija pieņem lēmumu sākt šādu pārskatīšanu, tai ir jāpamato, ka pastāv pietiekami pierādījumi, ka pasākumu izbeigšana, iespējams, izraisītu kaitējumu radošā dempinga turpināšanos vai atkārtošanos, un ka tā šajā ziņā var iegūt papildu informāciju.
52 Savukārt, ja pārskatīšanas pieprasījumā ietverto pierādījumu precizitātes un atbilstības pārbaude pamatregulas 5. panta 3. punkta izpratnē ir līdzeklis, lai noteiktu to pietiekamību, piemērojamais juridiskais kritērijs, kad ir jālemj par pārskatīšanas izmeklēšanas sākšanas lietderību, attiektos vienīgi uz pierādījumu “pietiekamo raksturu” minētās pārskatīšanas sākšanas brīdī, nevis uz to atbilstību un precizitāti.
53 Komisija uzskata, ka jebkāda atšķirīga interpretācija ierobežotu tās iespēju pārbaudīt pierādījumu pietiekamību, ko apstiprinot prasītāju minētais ombuda lēmums par sūdzību 577/2014/MDC.
54 Komisija savos rakstveida apsvērumos piebilst, ka atšķirības starp noteikumiem, kas piemērojami sākotnējām izmeklēšanām, un noteikumiem, kas piemērojami pasākumu termiņa beigu pārskatīšanai, tostarp attiecībā uz termiņiem, nenozīmē, ka minēto pārskatīšanu kontekstā pietiekamu pierādījumu trūkums sākotnējā pieprasījumā nevar tikt labots ar turpmākiem Komisijas lūgumiem.
55 Izskatāmajā lietā sākotnējais pieprasījums esot izvērtēts nevis izolēti, bet gan kopā ar papildu informāciju, kas iesniegta trīs mēnešu laikā pirms piecu gadu laikposma beigām un ietverta konsolidētajā pieprasījumā.
56 Konsolidētajā pieprasījumā ietvertie dempinga starpības aprēķini, kas veikti, pamatojoties uz faktiskajām cenām Krievijas iekšējā tirgū, esot apstiprinājuši un papildinājuši galvenos pierādījumus par saliktās normālās vērtības un eksporta cenu salīdzinājumu sākotnējā pieprasījumā, negrozot tajā ietverto apgalvojumu būtību.
57 Turklāt prasītājas kļūdaini interpretējot apstrīdētās regulas 23. apsvērumu, kurā esot skaidri noteikts, ka pārskatīšana ir sākta, pamatojoties gan uz sākotnējo pieprasījumu, gan uz papildu informāciju, un tajā neesot aplūkots jautājums, vai sākotnējā pieprasījumā sniegtā informācija ir pietiekama, lai sāktu pasākumu termiņa beigu pārskatīšanu.
58 Tātad Komisija neesot pieļāvusi kļūdu, lēmuma par pasākumu termiņa beigu pārskatīšanas sākšanu pieņemšanas brīdī pamatojoties uz konsolidēto pieprasījumu, lai uzskatītu, ka tās rīcībā šajā ziņā ir pietiekami pierādījumi.
59 Persona, kas iestājusies lietā, būtībā atsaucas uz Komisijas argumentiem.
60 Šīs lietas vajadzībām Vispārējā tiesa izvērtēs prasītāju iebildumus, kas attiecas, pirmkārt, uz to juridisko kritēriju pārkāpumu, kuri ir piemērojami tiesību normā paredzētajā termiņā iesniegtā pasākumu termiņa beigu pārskatīšanas pieprasījuma saturam, un, otrkārt, uz sākotnējā pieprasījumā ietverto pierādījumu pietiekamību un papildu informācijas raksturu.
– Par juridiskajiem kritērijiem, kas piemērojami pārskatīšanas pieprasījuma saturam
61 Saskaņā ar pamatregulas 11. panta 1. punktu “antidempinga pasākums paliek spēkā tik ilgi un tādā apmērā, kāds nepieciešams, lai neitralizētu dempingu, kas rada kaitējumu”.
62 Pamatregulas 11. panta 2. punkta pirmajā daļā ir paredzēts, ka antidempinga pasākuma termiņš beidzas piecus gadus pēc tā uzlikšanas vai piecus gadus pēc datuma, kurā pabeigta pēdējā dempinga un kaitējuma pārskatīšana, ja vien pārskatīšanā nekonstatē, ka pasākuma beigas var novest pie dempinga un kaitējuma turpināšanās vai atkārtošanās. Šādu termiņa beigu pārskatīšanu sāk pēc Komisijas iniciatīvas vai pēc Savienības ražotāju pieprasījuma vai to vārdā iesniegta pieprasījuma, un pasākums paliek spēkā, kamēr nav zināmi minētās pārskatīšanas rezultāti.
63 Pamatregulas 11. panta 2. punkta otrajā daļā tostarp ir precizēts, ka termiņa beigu pārskatīšanu sāk, ja pieprasījums satur pietiekamus pierādījumus, ka pasākumu beigas varētu novest pie dempinga un kaitējuma turpināšanās vai atkārtošanās. Saskaņā ar minētā panta ceturto daļu Savienības ražotājiem ir tiesības ne vēlāk kā trīs mēnešus pirms piecu gadu laikposma beigām iesniegt pārskatīšanas pieprasījumu saskaņā ar otro daļu.
64 Kā izriet no šā sprieduma 31. punktā minētās judikatūras, Vispārējā tiesa veic pilnīgu pārbaudi saistībā ar pamatregulas 11. panta 2. punkta otrajā un ceturtajā daļā ietverto tiesību normu interpretāciju, kā arī pārbaudi, vai ir izpildīti to piemērošanas nosacījumi.
65 Pirmām kārtām, no pamatregulas 11. panta 2. punkta gramatiskās interpretācijas izriet, ka pārskatīšanas pieprasījumā, kas Savienības ražotājiem vai to vārdā ir jāiesniedz vēlākais trīs mēnešus pirms piecu gadu laikposma beigām, pēc kura beidzas antidempinga pasākumi, jau ir jābūt pietiekamiem pierādījumiem, ka pasākumu izbeigšana, iespējams, izraisītu dempinga un kaitējuma turpināšanos vai atkārtošanos.
66 Proti, pamatregulas 11. panta 2. punkta ceturtajā daļā, kurā ieviests tiesību normā paredzētais termiņš, kādā Savienības ražotājiem vai to vārdā ir jāiesniedz pārskatīšanas pieprasījums, ir tieša atsauce uz otro daļu, kurā precizēti tie nosacījumi minētā pieprasījuma saturam, kas ļauj veikt pārskatīšanu.
67 Tā kā no pamatregulas 11. panta 2. punkta ceturtās daļas formulējuma izriet, ka pārskatīšanas pieprasījumam, ko Savienības ražotāji vai to vārdā iesniegts vēlākais trīs mēnešus pirms piecu gadu laikposma beigām, ir jāatbilst otrajai daļai, lai pamatotu pārskatīšanas sākšanu, tam tātad ne vēlāk kā šajā datumā ir jāietver pietiekami pierādījumi, ka pasākumu izbeigšana, iespējams, izraisītu dempinga un kaitējuma turpināšanos vai atkārtošanos.
68 Šādu pamatregulas 11. panta 2. punkta otrās un ceturtās daļas interpretāciju ir pieņēmis arī ombuds savā lēmumā par sūdzību 577/2014/MDC, kas attiecās uz ieinteresētās personas tiesībām piekļūt tiesību normā paredzētajā termiņā iesniegta pārskatīšanas pieprasījuma sākotnējai versijai, kā to pamatoti norāda prasītājas. Šajā lēmumā ombuds pamatoti norādīja, ka tāda pieprasījuma iesniegšana tiesību normā paredzētajā termiņā, kurā ietverti pietiekami pierādījumi, ka pasākumu beigšanās, iespējams, izraisītu dempinga un kaitējuma turpināšanos vai atkārtošanos, ir divi kumulatīvi nosacījumi, kas ļauj veikt pasākumu termiņa beigu pārskatīšanu. Piekļuve tiesību normā paredzētajā termiņā iesniegtai pārskatīšanas pieprasījuma versijai tādējādi ļauj ieinteresētajām personām pārbaudīt, vai šajā procedūras stadijā ir izpildīti šajā pantā paredzētie nosacījumi.
69 Pamatregulas 11. panta 2. punkta otrās un ceturtās daļas mērķis nodrošināt, ka Komisijai tiesību normās paredzētajā termiņā iesniegtie pierādījumi ir pietiekami, lai konstatētu dempinga un kaitējuma iespējamo turpināšanos vai atkārtošanos gadījumā, ja pasākumi tiktu izbeigti, nevar tikt sasniegts, ja šīs tiesību normas tiek interpretētas tādējādi, ka, lai izpildītu šo nosacījumu, Savienības ražotāju rīcībā ir papildu trīs mēneši pēc tiesību normās paredzētā termiņa beigām.
70 Trīs mēnešu termiņa, kas ir pirms piecu gadu laikposma beigām, kad beidzas antidempinga pasākumi, noteikšana tādējādi palīdz nodrošināt tiesisko situāciju drošību, ļaujot tirgus dalībniekiem laikus zināt, vai antidempinga pasākumi var tikt saglabāti, ko Komisija apstiprināja tiesas sēdē, kā arī tai ir pietiekams termiņš, lai izvērtētu pierādījumus, kas ietverti pārskatīšanas pieprasījumā, kuru iesnieguši Savienības ražotāji vai kurš to vārdā iesniegts tiesību normās paredzētajā termiņā, un lai pārliecinātos, ka tie ir pietiekami un atbilstīgi, lai izvairītos no tā, ka antidempinga pasākums tiek nepamatoti saglabāts pēc noteiktā laika.
71 Otrām kārtām, un lietas dalībnieki tam piekrīt, Savienības ražotājiem ir iespēja pēc tiesību normā paredzētā termiņa un trīs mēnešu laikā pirms piecu gadu laikposma beigām iesniegt papildu informāciju, pamatojoties uz pamatregulas 11. panta 2. punktu. Tāpat jāuzskata, kā to atzīst lietas dalībnieki, ka šādi pierādījumi nevar būt jauni argumenti vai aizstāt tiesību normā noteiktajā termiņā iesniegto pārskatīšanas pieprasījumu vai novērst tajos ietverto pierādījumu nepietiekamību. Proti, lai gan atbildes rakstā uz repliku Komisija apgalvoja, ka atšķirības starp noteikumiem, kas piemērojami sākotnējām izmeklēšanām, un noteikumiem, kas piemērojami pasākumu termiņa beigu pārskatīšanai, nenozīmē, ka minēto pārskatīšanu kontekstā pietiekamu pierādījumu trūkums sākotnējā pieprasījumā nevar tikt labots ar vēlākiem Komisijas pieprasījumiem, tiesas sēdē tā tomēr šo apgalvojumu atsauca.
72 Kā izriet no šā sprieduma 70. punkta, trīs mēnešu termiņš pirms antidempinga pasākumu beigām ļauj Komisijai izvērtēt pārskatīšanas pieprasījumā ietvertos pierādījumus, kas iesniegti tiesību normā paredzētajā termiņā, un pārbaudīt to pietiekamību un atbilstību, pirms tā izlemj sākt vai nesākt pārskatīšanu. Šajā nolūkā trīs mēnešu laikā pirms piecu gadu laikposma beigām Komisijai ir atļauts saņemt vai lūgt papildu skaidrojumus, kā dēļ tiek sagatavota pieprasījuma konsolidētā versija.
73 Lai gan Komisija var ņemt vērā papildu informāciju, ko iesniedzis Savienības ražotājs, lai tādējādi pamatotu pārskatīšanas sākšanu pēc pārskatīšanas pieprasījuma, kuru iesnieguši Savienības ražotāji vai kurš iesniegts to vārdā, šie ražotāji var tikai papildināt vai apstiprināt pietiekamus pierādījumus, kas iesniegti tiesību normā paredzētajā termiņā. Turklāt tie nevar būt jauni argumenti vai pierādījumi, ne arī novērst tajos ietverto pierādījumu nepietiekamību, kas ir jāizvērtē saistībā ar pierādījumiem, kuri iesniegti tiesību normā paredzētajā termiņā.
74 Tādējādi, kā tiesas sēdē atzinusi Komisija, to, ka Savienības ražotāji nav iesnieguši pietiekamus pierādījumus tiesību normā paredzētajā termiņā, Komisija nevar labot pēc savas ierosmes attiecībā uz minētajiem ražotājiem trīs mēnešu laikā pirms piecu gadu laikposma beigām, izmantojot trūkumu novēršanas procedūru.
75 Tātad izšķirošais jautājums attiecas gan uz informāciju, ko Komisija izmantoja, sākot pārskatīšanas izmeklēšanu, pamatojoties uz pieprasījumu, ko iesnieguši Savienības ražotāji vai kas iesniegts to vārdā, gan uz brīdi, kad Komisija saņēma šo informāciju, un uz to, cik lielā mērā tiesību normā paredzētajā termiņā saņemtajā informācijā ir pietiekami pierādījumi, ka pasākumu izbeigšana, iespējams, izraisītu dempinga un kaitējuma turpināšanos vai atkārtošanos.
76 Līdz ar to Komisija ir kļūdaini uzskatījusi, ka trīs mēneši tieši pirms piecu gadu laikposma beigām bija iekļauti termiņā, kurā varēja iesniegt pārskatīšanas pieprasījums ar pietiekamiem pierādījumiem, un ka nosacījums par pierādījumu pietiekamību bija jāizpilda tikai brīdī, kad tika pieņemts lēmums sākt pasākumu termiņa beigu pārskatīšanu.
77 Šāda pretēja interpretācija atņemtu jēgu pamatregulas 11. panta 2. punktam, padarot bezjēdzīgu tajā paredzēto juridisko pienākumu un būtu pretrunā pārskatīšanas procedūras mērķim, proti, pieprasīt, lai Savienības ražotāju vai to vārdā iesniegtais pieprasījums vēlākais trīs mēnešus pirms piecu gadu laikposma beigām atbilstu šīs tiesību normas otrajā daļā paredzētajai prasībai par pierādījumiem, saskaņā ar kuru tajā ir jābūt pietiekamiem pierādījumiem par dempinga un kaitējuma turpināšanās vai atkārtošanās iespējamību pasākumu izbeigšanas gadījumā.
78 Komisijas atsauce uz pamatregulas 11. panta 5. punktu nevar atspēkot šo secinājumu.
79 Proti, pamatregulas 11. panta 5. punkta pirmajā daļā ir paredzēts, ka minētās regulas attiecīgos noteikumus par procedūrām un izmeklēšanu veikšanu, izņemot tos, kas attiecas uz termiņiem, piemēro ikvienas pārskatīšanas gadījumā, ko veic tostarp atbilstīgi šī paša panta 2. punktam.
80 Lai gan šajā pantā nav skaidras atsauces uz atbilstošajiem noteikumiem, uz kuriem attiecas šī lieta, jau ir ticis nospriests, ka ar pamatregulas 11. panta 5. punktu uz pārskatīšanas procedūrām netiek paplašināti attiecināti visi noteikumi par procedūrām un izmeklēšanu veikšanu, kas ir piemērojami sākotnējās izmeklēšanas laikā. Minētās regulas 11. panta 5. punktā šo noteikumu piemērošana pārskatīšanas procedūrām ir atkarīga no to atbilstošā rakstura (spriedums, 2018. gada 11. septembris, Foshan Lihua Ceramic/Komisija, T‑654/16, EU:T:2018:525, 37. punkts).
81 Tādējādi pārskatīšanas procedūra principā atšķiras no sākotnējās izmeklēšanas procedūras, kuru reglamentē citi pamatregulas noteikumi. Tādēļ Tiesa jau ir atzinusi, ka daži no sākotnējo izmeklēšanu reglamentējošajiem noteikumiem, ņemot vērā ar pamatregulu ieviestās sistēmas vispārējo struktūru un mērķus, nav paredzēti piemērošanai pārskatīšanas procedūrai (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2010. gada 11. februāris, Hoesch Metals and Alloys, C‑373/08, EU:C:2010:68, 77. punkts).
82 Pirmkārt, Vispārējā tiesa atgādina, ka pamatregulas 5. panta 9. punktā ir paredzēts, ka tad, ja izrādās, ka ir pietiekami pierādījumi, lai pamatotu lietas izskatīšanas sākšanu, Komisija to dara 45 dienu laikā pēc sūdzības iesniegšanas dienas un publicē paziņojumu Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī. Ja iesniegtie pierādījumi nav pietiekami, Komisija 45 dienu laikā pēc sūdzības iesniegšanas dienas par to informē sūdzības iesniedzēju. Parasti 21 dienas laikā pēc dienas, kad Komisijai ir iesniegta sūdzība, Komisija nodrošina dalībvalstīm informāciju par saņemtās sūdzības analīzi.
83 Vārdkopa “ja izrādās, ka ir pietiekami pierādījumi, lai pamatotu lietas izskatīšanas uzsākšanu”, ar kuru sākas pamatregulas 5. panta 9. punkts, nevar skatīt atsevišķi no šīs tiesību normas pārējās daļas, no kuras formulējuma skaidri izriet, ka tās mērķis ir precizēt termiņus, kādos Komisijai ir jāsāk sākotnējā izmeklēšanas procedūra, skaitot no sūdzības iesniegšanas dienas, jāinformē sūdzības iesniedzējs par izmeklēšanas neesamību vai jāsniedz dalībvalstīm informācija par sūdzības izskatīšanu.
84 No pamatregulas 11. panta 5. punkta pirmās daļas formulējuma skaidri izriet, ka citas minētās regulas tiesību normas, kas attiecas uz termiņiem, nav piemērojamas pasākumu termiņa beigu pārskatīšanām.
85 Līdz ar to, tā kā pamatregulas 5. panta 9. punkts ir tiesību norma, kas attiecas uz termiņiem saistībā ar sākotnējām antidempinga izmeklēšanām, tas nevar tikt piemērots pasākumu termiņa beigu pārskatīšanas procedūrām atbilstoši minētās regulas 11. panta 5. punktam, kā pamatoti apgalvo prasītājas.
86 Otrkārt, atbilstoši pamatregulas 5. panta 3. punktam, “ciktāl iespējams, Komisija pārbauda sūdzībā ietverto pierādījumu precizitāti un atbilstību, lai noteiktu, vai pietiek pierādījumu izmeklēšanas uzsākšanai”.
87 Šajā ziņā Vispārējā tiesa norāda, ka pamatregulas 5. panta 3. punkts attiecas tikai uz to, ka Komisija pārbauda sūdzībā ietverto pierādījumu precizitāti un atbilstību, lai noteiktu, vai ir pietiekami pierādījumi, lai pamatotu sākotnējās izmeklēšanas sākšanu, un nevar pamatot trūkumu novēršanas procedūras sākšanu pēc savas ierosmes, ja pierādījumi, kas iesniegti termiņā, kas tiesību normā paredzēts pasākumu termiņa beigu pārskatīšanas pieprasījuma izvirzīšanai, ko veic Savienības ražotāji vai kas tiek veikts to vārdā, nav pietiekami, lai konstatētu, ka pasākumu beigas, iespējams, izraisītu dempinga un kaitējuma turpināšanos vai atkārtošanos.
88 Protams, kā pamatoti norāda Komisija, Tiesai ir bijusi iespēja norādīt, ka izmeklēšanas sākšana, vai nu sākot antidempinga procedūru, vai pārskatot regulu, ar ko nosaka antidempinga maksājumus, vienmēr ir atkarīga no tā, vai pastāv pietiekami pierādījumi par dempingu un no tā izrietošajiem kaitējuma (spriedums, 1993. gada 7. decembris, Rima Eletrometalurgia/Padome, C‑216/91, EU:C:1993:912, 16. punkts).
89 Tomēr šī judikatūra tika izstrādāta, pamatojoties uz Padomes Regulu (EEK) Nr. 2423/88 (1988. gada 11. jūlijs) par aizsardzību pret importu par dempinga cenām vai subsidētu importu no valstīm, kas nav Eiropas Ekonomikas kopienas dalībvalstis (OV 1988, L 209, 1. lpp.), kurā tiesību normā par pārskatīšanas sākšanu bija skaidra atsauce uz pantu par sākotnējās izmeklēšanas sākšanu.
90 Proti, Regulas Nr. 2423/88 14. panta 2. punktā, kas pilnībā veltīts pārskatīšanas procedūrai, attiecībā uz izmeklēšanas kārtību bija atsauce uz minētās regulas 7. pantu, kas piemērojams sākotnējā procedūrā. Ar šo skaidro atsauci Kopienu likumdevējs bija noteicis, ka ir jāievēro vieni un tie paši “sākotnējās” vai “pārskatīšanas” izmeklēšanas noteikumi (ģenerāladvokāta F. Ležē [Ph. Léger] secinājumi lietā Komisija/NTN un Koyo Seiko, C‑245/95 P, EU:C:1997:400, 81. punkts).
91 Regula Nr. 2423/88 tika aizstāta ar Padomes Regulu (EK) Nr. 3283/94 (1994. gada 22. decembris) par aizsardzību pret importu par dempinga cenām no valstīm, kas nav Eiropas Kopienas dalībvalstis (OV 1994, L 349, 1. lpp.), kurā ir mainījies attiecīgo tiesību normu formulējums, un pēc tam tas tika saglabāts spēkā līdz pat pašreizējai pamatregulas 5. un 11. panta redakcijai, kur vairs nav šādas tiešas norādes.
92 Pamatregulas 5. panta 3. punktā nekas neliecina par to, ka tajā noteiktie pierādījumu kritēriji būtu piemērojami citām procedūrām, nevis sākotnējās antidempinga izmeklēšanas sākšanas procedūrām, ne arī par to, ka tajā noteiktie kritēriji varētu būt piemērojami arī pasākumu termiņa beigu pārskatīšanas izmeklēšanām pēc Savienības ražotāju vai viņu vārdā iesniegta pārskatīšanas pieprasījuma.
93 Komisija arī kļūdaini interpretē PTO iestāžu ziņojumus, kuros interpretēts Antidempinga nolīguma 5.3. pants, kura formulējums sakrīt ar pamatregulas 5. panta 3. punkta formulējumu, apgalvojot, ka no tiem izriet, ka pierādījumu pietiekamība ir jāizvērtē brīdī, kad tā lemj par iespēju sākt pasākumu termiņa beigu pārskatīšanas izmeklēšanu, un ka tā var ņemt vērā papildu informāciju, kas iesniegta pēc tiesību normā šajā ziņā paredzētā termiņa beigām.
94 Proti, analīze, kas veikta darba grupas ziņojumā ar nosaukumu “Pakistāna – antidempinga pasākumi, kas attiecas uz Apvienoto Arābu Emirātu izcelsmes biaksiāli orientētu polipropilēna plēvi”, kurš sagatavots 2021. gada 18. janvārī (WT/DS 538/R, 7.30. punkts), attiecās uz to, kā interpretēt Antidempinga nolīguma 5.3. pantu par sākotnējās antidempinga izmeklēšanas sākšanu, pamatojoties uz sūdzību. Attiecībā uz analīzi, kas veikta darba grupas ziņojumā ar nosaukumu “Amerikas Savienotās Valstis – termiņa pagarināšanas pārskatīšana attiecībā uz tērauda loksnēm, kas ir apstrādātas pret koroziju”, kurš sagatavots 2003. gada 14. augustā (WT/DS 244/R, 7.27.–7.39. un 7.45. punkts), attiecās uz Antidempinga nolīguma 5.6. un 11.2. pantā paredzētajiem pierādījumu kritērijiem attiecīgi par sākotnējās antidempinga izmeklēšanas sākšanu pēc iestāžu iniciatīvas, nesaņemot šajā ziņā rakstisku pieprasījumu, ko šim nolūkam iesniegusi vietējā ražošanas nozare vai kas iesniegts tās vārdā, un antidempinga pasākumu pārskatīšanu pēc iestāžu iniciatīvas vai pēc jebkuras ieinteresētās puses pieprasījuma. Taču šie jautājumi nav šīs tiesvedības priekšmets, tāpēc Komisijas un personas, kas iestājusies lietā, argumenti šajā ziņā ir neefektīvi.
95 Turklāt darba grupas ziņojumā ar nosaukumu “Eiropas Savienība – Izmaksu korekcijas metodes II (Krievija)”, kas sagatavots 2020. gada 24. jūlijā (WT/DS 494/R, 7.332. un 7.333. punkts) tika skaidri norādīts, ka Antidempinga nolīguma 11.3. pantā jebkādas atsauces uz minētā nolīguma 5.3. pantu neesamība ir jāsaprot tādējādi, ka kritērijs termiņa beigu pārskatīšanas sākšanai atšķiras no kritērija, kas nepieciešams sākotnējās izmeklēšanas sākšanai, un ka minētā nolīguma 5.3. pantā noteiktais kritērijs nav piemērojams termiņa beigu pārskatīšanai.
96 Bez šaubām, attiecībā uz darba grupas WT/DS 494/R ziņojumu Komisija norādīja, ka 2020. gada 28. augustā tā iesniedza apelācijas sūdzību, pēc kuras Krievijas Federācija apelācijas sūdzību iesniedza 2020. gada 2. septembrī. Tā kā pašlaik apelācijas institūcija nevar izskatīt šīs apelācijas sūdzības, jo tajā joprojām ir vakantas vietas, Komisija tiesas sēdē norādīja, ka šim ziņojumam neesot nozīmes kā precedentam un ka šajās domstarpībās tuvākajā nākotnē nevarot tikt rasts juridisks risinājums.
97 Šajā ziņā persona, kas iestājusies lietā, tiesas sēdē apgalvoja, ka nav vēlams, lai Savienības tiesa transponētu PTO institūcijas lēmuma izvilkumu kā tādu un atzītu to par Savienības tiesību interpretāciju, it īpaši tad, ja tiesību normām ir atšķirīgs formulējums un mērķis.
98 Tomēr, tā kā apelācijas institūcija nav interpretējusi Antidempinga nolīguma normas, ko Savienības tiesa vajadzības gadījumā varētu izmantot, lai interpretētu tiesību normas, kuru formulējums sakrīt ar Savienības tiesībām, darba grupas lēmuma, kas pārsūdzēta “tukšumā” – [nefunkcionējošā] apelācijas institūcijā, ietekme katrā ziņā var būt balstīta tikai uz tās argumentācijas pierādījuma spēku, uz kuru ir balstīta PTO Strīdu noregulēšanas institūciju veiktā šo tiesību normu interpretācija.
99 Pretēji tam, ko apgalvo Komisija, nav iespējams sākt “dinamisku procesu”, lai pieprasītu jaunus skaidrojumus no Savienības ražotājiem, kas nepieciešami, lai izpildītu prasības par “pietiekamiem” pierādījumiem pasākumu termiņa beigu pārskatīšanas sākšanas brīdī nosacījumu.
100 Savienības tiesību normas, kas atbilst atbilstošajām Antidempinga nolīguma tiesību normām, proti, pamatregulas 5. panta 3. un 9. punkts, nav piemērojamas pasākumu termiņa beigu pārskatīšanām pēc Savienības ražotāju vai to vārdā iesniegta pārskatīšanas lūguma, pamatojoties uz minētās regulas 11. panta 2. punktu. Ar minēto regulu izveidotās sistēmas vispārējā shēma un mērķi nepieļauj, ka Komisija pamatojas uz minētās regulas 11. panta 5. punktu, lai mīkstinātu pienākumu nodrošināt, ka šādā tiesību normā paredzētajā termiņā iesniegtajā pārskatīšanas pieprasījumā ir ietverti pietiekami pierādījumi, saskaņā ar kuriem pasākumu izbeigšana, iespējams, izraisītu dempinga un kaitējuma turpināšanos vai atkārtošanos.
101 Vispārējā tiesa konstatē, ka objektīvā atšķirība starp pārskatīšanas procedūru un sākotnējo izmeklēšanas procedūru slēpjas tajā, ka imports, uz kuru attiecas pārskatīšanas procedūra, ir imports, kuram jau tiek piemēroti galīgi antidempinga pasākumi un attiecībā uz kuru principā ir sniegti pietiekami pierādījumi, lai konstatētu, ka šo pasākumu izbeigšana, iespējams, radītu dempinga un kaitējuma turpināšanos vai atkārtošanos. Turpretim, ja attiecībā uz importu tiek veikta sākotnējā izmeklēšana, tās mērķis tieši ir konstatēt apgalvotā dempinga pastāvēšanu, pakāpi un sekas (spriedumi, 2005. gada 27. janvāris, Europe Chemi‑Con (Deutschland)/Padome, C‑422/02 P, EU:C:2005:56, 50. punkts, un 2015. gada 28. aprīlis, CHEMK un KF/Padome, T‑169/12, EU:T:2015:231, 60. punkts).
102 Tādējādi pasākumu termiņa beigu pārskatīšanas izmeklēšanā pēc pārskatīšanas pieprasījuma, ko iesnieguši Savienības ražotāji vai kas iesniegts viņu vārdā, ja tiesību normā paredzētajā termiņā iesniegtie pierādījumi nav pietiekami, lai konstatētu iespējamību, ka pasākumu izbeigšana izraisītu dempinga un kaitējuma turpināšanos vai atkārtošanos, spēkā esošais antidempinga pasākums automātiski zaudē spēku. Savukārt, ja šie pierādījumi ir pietiekami un Komisija sāk minēto pārskatīšanu, antidempinga maksājumi tiek automātiski saglabāti izmeklēšanas laikposmā.
103 No iepriekš minētā izriet, ka nosacījums par Savienības ražotāju vai viņu vārdā iesniegtajā pārskatīšanas pieprasījumā ietverto pierādījumu pietiekamību pamatregulas 11. panta 2. punkta otrās daļas izpratnē ir izpildīts, ja šādi pierādījumi ir iesniegti ne vēlāk kā trīs mēnešus pirms piecu gadu laikposma beigām saskaņā ar šīs tiesību normas ceturto daļu.
104 Līdz ar to Komisija ir pieļāvusi tiesību kļūdu, apstrīdētās regulas 20. apsvērumā apgalvojot, ka nav nozīmes tam, ka sākotnējais pieteikums tika papildināts ar papildu informāciju un ka pārskatīšanas sākšanu varēja attaisnot, pamatojoties uz konsolidēto pieprasījumu.
– Par sākotnējā pieteikumā ietverto pierādījumu pietiekamību un papildu informācijas raksturu
105 No iepriekš veiktās analīzes izriet, ka izskatāmajā lietā Komisijai bija jāpierāda sākotnējā pieteikumā, kas iesniegts 2019. gada 21. jūnijā, ietverto pierādījumu pietiekamība. Lai to izdarītu, tās rīcībā bija trīs mēnešu termiņš, proti, līdz 2019. gada 25. septembrim, datumam, kurā antidempinga pasākumiem būtu bijis jābeidzas. Attiecībā uz papildu informāciju, kuru persona, kas iestājusies lietā, iesniedza 2019. gada 20. augustā – pēc tiesību normā paredzētā termiņa, tā varēja to ņemt vērā tikai, ciktāl tā papildināja vai apstiprināja pietiekamus pierādījumus, kas iekļauti sākotnējā pieteikumā, un ciktāl runa nebija par jauniem pierādījumiem vai argumentiem.
106 Šajā ziņā netiek apstrīdēts, ka sākotnējā pieprasījumā ietvertie pierādījumi, kas bija pamatā apgalvojumiem par dempinga turpināšanos pasākumu izbeigšanas gadījumā, bija balstīti uz salikto normālo vērtību, jo persona, kas iestājusies lietā, atsaucās uz īpašas tirgus situācijas esamību Krievijā saskaņotas vienošanās par cenu ierobežošanu dēļ un Krievijas valdības stratēģijas noteikt mākslīgi pazeminātas cenas dabasgāzei, kas ir amonija nitrāta galvenā izejviela, dēļ.
107 Turklāt netiek apstrīdēts, ka konsolidētajā pieprasījumā iekļautajā papildu informācijā ietvertie pierādījumi attiecās uz normālo vērtību, kas noteikta, pamatojoties uz faktiskajām iekšzemes cenām Krievijas tirgū.
108 Vispārējā tiesa norāda, ka pastāv būtiskas atšķirības starp sākotnējā pieprasījumā dempinga starpības aprēķināšanai izklāstītajiem pierādījumiem un papildu informācijā sniegtajiem pierādījumiem.
109 Proti, attiecībā uz sākotnējo pieprasījumu persona, kas iestājusies lietā, ir izmantojusi salikto normālo vērtību. Tā atsaucas uz to, ka Krievijas tirgū ir īpaša tirgus situācija, jo Krievijas iekšējā tirgū ir regulētas cenas, tādējādi parastos tirdzniecības darījumos nav ticamu datu par Krievijas iekšzemes cenām. Lai pamatotu šo apgalvojumu, tā iesniedza sarakstu ar deklarētajām maksimālajām cenām minerālmēslojumam, kas paredzēts lauksaimniecības produktu ražotājiem un kas publicēts 2017. gada 18. aprīlī, aptverot četru mēnešu laikposmu 2017. gadā.
110 Tad persona, kas iestājusies lietā, aprēķināja normālo vērtību, pamatojoties uz amonija nitrāta ražošanas izmaksām Krievijā, un pirms gāzes cenas korekcijas aprēķināja savas faktiskās izmaksas – 104,88 ASV dolāri (USD) vai 6387,19 Krievijas rubļi (RUB) par tonnu. Mākslīgi zemo gāzes cenu dēļ Krievijā tā ņēma vērā Waidhaus Vācijā piegādātās gāzes cenas. Šīs izmaksas tika koriģētas, lai ņemtu vērā transporta izmaksas – 6 EUR par tonnu; pārdošanas, administratīvās un citas vispārējās izmaksas, kā arī vidējo peļņas normu 8 % un ASV peļņas normu 29 % apmērā. Pēc gāzes, pārdošanas, administratīvo un citu vispārējo izmaksu, kā arī peļņas normas koriģēšanas saliktā normālā vērtība, ko tā ņēma vērā, bija 191 EUR par tonnu Igaunijā un pārējā Savienības daļā, piemērojot peļņas normu 8 % apmērā, un 247 EUR par tonnu, piemērojot peļņas normu 29 % apmērā.
111 Dempinga starpības tika aprēķinātas, salīdzinot saliktās normālās vērtības ar eksporta cenām uz Igauniju, pārējo Savienības daļu un Brazīliju, ņemot vērā vidējās eksporta cenas 139 EUR par tonnu Igaunijai, 152 EUR par tonnu pārējai Savienības daļai un 142 vai 143 EUR par tonnu Brazīlijai. Attiecībā uz Savienību, izņemot Igauniju, persona, kas iestājusies lietā, konstatēja dempinga starpību 39 EUR par tonnu, piemērojot peļņas normu 8 % apmērā, un 95 EUR par tonnu, piemērojot peļņas normu 29 % apmērā. Saistībā ar Igauniju rezultāts bija attiecīgi 52 EUR un 108 EUR par tonnu.
112 Savukārt papildu informācijā persona, kas iestājusies lietā, ir balstījusies uz normālo vērtību, kura balstīta uz faktiskajām cenām Krievijas iekšējā tirgū. Tā ņēma vērā tirdzniecības cenu 2018. kalendārajam gadam sarakstu un neatkarīgā eksperta Chem‑courier sniegtās gada vidējās tirdzniecības cenas. Persona, kas iestājusies lietā, izmantoja Krievijas amonija nitrāta iekšzemes cenu 142 EUR vai 10501 RUB par tonnu, kas tika koriģēta, ņemot vērā transporta izmaksas 25 EUR par tonnu.
113 Tad dempinga starpība tika aprēķināta, salīdzinot faktiskās cenas Krievijas iekšzemes tirgū ar eksporta cenām uz Savienību, ņemot vērā vidējo eksporta cenu 133 EUR par tonnu. Persona, kas iestājusies lietā, konstatēja dempinga starpību 9 EUR par tonnu.
114 Tādējādi papildu informācijā ietvertie pierādījumi ir balstīti uz atšķirīgu aprēķina metodi dempinga starpības noteikšanai un uz datiem, kas atšķiras no sākotnējā pieprasījumā ietvertajiem datiem.
115 Turklāt šie pierādījumi ir balstīti uz atšķirīgu juridisku pamatu un attiecas uz atšķirīgiem apstākļiem.
116 Šajā ziņā saskaņā ar pastāvīgo judikatūru preces normālās vērtības noteikšana ir viens no būtiskajiem posmiem, kam ir jāļauj konstatēt iespējamā dempinga pastāvēšanu (spriedums, 2014. gada 1. oktobris, Padome/Alumina, C‑393/13 P, EU:C:2014:2245, 20. punkts; skat. arī spriedumu, 2022. gada 12. maijs, Komisija/Hansol Paper, C‑260/20 P, EU:C:2022:370, 76. punkts un tajā minētā judikatūra).
117 Lai noteiktu šo normālo vērtību, pamatregulas 2. panta 1. punkta pirmajā daļā ir izklāstīta galvenā metode un paredzēts, ka to parasti nosaka, pamatojoties uz cenām, kādas parastās tirdzniecības operācijās eksportētājvalstī ir maksājuši vai maksās neatkarīgie klienti. Šīs tiesību normas otrajā daļā ir precizēts, ka gadījumos, kad eksportētājs eksportētājvalstī neražo vai nepārdod līdzīgu izstrādājumu, normālo vērtību noteic, pamatojoties uz citu pārdevēju vai ražotāju cenām (spriedums, 2022. gada 12. maijs, Komisija/Hansol Paper, C‑260/20 P, EU:C:2022:370, 77. punkts; skat. arī spriedumu, 2021. gada 14. jūlijs, Interpipe Niko Tube un Interpipe Nizhnedneprovsky Tube Rolling Plant/Komisija, T‑716/19, EU:T:2021:457, 56. punkts un tajā minētā judikatūra).
118 Šis vispārējais princips, nosakot normālo vērtību, piemērojams prioritāri. Proti, Tiesa jau ir nospriedusi, ka gan no pamatregulas 2. panta 1. punkta pirmās daļas formulējuma, gan no tās sistēmas izriet, ka, nosakot normālo vērtību, tā ir parastās tirdzniecības operācijās faktiski samaksātā vai maksājamā cena, kas principā prioritāri ir jāņem vērā, nosakot normālo vērtību (skat. spriedumu, 2022. gada 12. maijs, Komisija/Hansol Paper, C‑260/20 P, EU:C:2022:370, 79. punkts un tajā minētā judikatūra).
119 Saskaņā ar pamatregulas 2. panta 3. punkta pirmo daļu no pamatregulas 2. panta 1. punktā izklāstītā vispārējā principa piemērošanas var atkāpties tikai gadījumos, kad līdzīgais ražojums netiek pārdots parastajās tirdzniecības operācijās, kad šāda pārdošana ir nepietiekama vai kad tirgus īpašo apstākļu dēļ šādi pārdevumi neļauj veikt pienācīgu salīdzinājumu, aprēķinot normālo vērtību, vai nu pamatojoties uz ražošanas izmaksām izcelsmes valstī, kam pieskaitīta saprātīga izdevumu un peļņas norma, proti, saliktā normālā vērtība, vai arī pamatojoties uz reprezentatīvām eksporta cenām Šīm atkāpēm no normālās vērtības noteikšanas metodes atkarībā no faktiskajām cenām ir izsmeļošs raksturs (skat. spriedumu, 2014. gada 1. oktobris, Padome/Alumina, C‑393/13 P, EU:C:2014:2245, 20. un 21. punkts un tajos minētā judikatūra; šajā nozīmē skat. arī spriedumu, 2022. gada 12. maijs, Komisija/Hansol Paper, C‑260/20 P, EU:C:2022:370, 80. punkts un tajā minētā judikatūra).
120 Tātad ar pamatregulas 2. panta 1. punkta pirmo un otro daļu un 2. panta 3. punkta pirmo daļu ir ieviesta hierarhija starp tajā izklāstītajām normālās vērtības noteikšanas metodēm. No tā izriet, ka situācijas, uz kurām attiecas katra no minētajām metodēm, nepārklājas (spriedums, 2022. gada 12. maijs, Komisija/Hansol Paper, C‑260/20 P, EU:C:2022:370, 81. punkts).
121 Izskatāmajā lietā sākotnējā pieprasījumā ietvertie pierādījumi, kas attiecas uz salikto normālo vērtību, ir balstīti uz pamatregulas 2. panta 3. punktu, kurā ir precizēti normālās vērtības noteikšanas metodes izslēgšanas kritēriji un precizētas papildu metodes šīs vērtības aprēķināšanai. Šīm atkāpēm no normālās vērtības noteikšanas metodes atkarībā no faktiskajām cenām ir izsmeļošs raksturs. Turklāt tās attiecas uz īpašu situāciju, jo persona, kas iestājusies lietā, ir uzskatījusi, ka dempinga starpības aprēķini nevarēja tikt balstīti uz faktiskajām Krievijā piemērotajām tirdzniecības cenām.
122 Savukārt papildu informācijā ietvertie pierādījumi ir balstīti uz normālo vērtību, kas atbilst pamatregulas 2. panta 1. punktā noteiktajam principam.
123 Tā kā normālās vērtības un saliktās normālās vērtības jēdzieni ir reglamentēti dažādās tiesību normās un ir balstīti uz atšķirīgu komerciālo metodoloģiju, nevar apgalvot, ka citas normālās vērtības aprēķināšanas metodes izmantošana papildu informācijā, kas būtiski atšķiras no tās, kura atspoguļota sākotnējā pieteikumā, un kas ir balstīta uz atšķirīgu tiesību normu un principu, var tikt kvalificēta par informāciju, kuras mērķis ir papildināt vai apstiprināt sākotnējā pieprasījumā ietvertos pierādījumus.
124 Turklāt – pretēji tam, ko tiesas sēdē apgalvoja Komisija, – nevar uzskatīt, ka ar sarakstu par faktiskajām cenām Krievijas iekšējā tirgū, kas ietverts papildu informācijā, ir paredzēts papildināt sākotnējā pieprasījumā minētās cenas. Proti, sākotnējā pieprasījumā nebija iekļauts to cenu saraksts, kuras faktiski tika piemērotas Krievijas iekšējā tirgū 2017. gada pirmajos četros mēnešos, bet gan saraksts ar deklarētajām maksimālajām cenām minerālmēsliem, ko izmanto Krievijas lauksaimniecības produktu ražotāji, kāds tika publicēts 2017. gada 18. aprīlī. Turklāt šis maksimālo cenu saraksts nebija vērsts uz to, lai noteiktu normālo vērtību, kura balstīta uz faktiskajām cenām, bet gan bija pamats personas, kas iestājusies lietā, apgalvojumiem par īpašu tirgus situāciju Krievijas valdības stratēģijas noteikt mākslīgi pazeminātas cenas dēļ.
125 Līdz ar to tas, ka konsolidētajā pieprasījumā tiek iekļauti dempinga starpības aprēķini, kas balstīti uz apgalvotajām Krievijas iekšzemes cenām, nav vienkāršs paskaidrojums par sākotnējā pieprasījumā ietvertajiem pierādījumiem, pamatojoties uz salikto normālo vērtību. Tie ir jauni pierādījumi, kas ievērojami mainīja sākotnējā pieprasījumā noteikto dempinga starpību noteikšanu un tā būtisko saturu. Tā kā tie tika iesniegti pēc tiesību normās paredzētā termiņa beigām, Komisija nevarēja uz tiem atsaukties, lai pēc personas, kas iestājusies lietā, iesniegtā pārskatīšanas lūguma saņemšanas nolemtu sākt pārskatīšanu sakarā ar pasākumu izbeigšanu.
126 Tādējādi Komisija ir pieļāvusi tiesību kļūdu un acīmredzamu kļūdu faktu vērtējumā, uzskatīdama, kā izriet no apstrīdētās regulas 20., 23., 25., 26. un 29. apsvēruma, ka tā varēja balstīties uz konsolidēto pieprasījumu, kas ietver papildu informācijā ietvertos pierādījumus, lai pierādītu, ka pierādījumi ir pietiekami pasākumu termiņa beigu pārskatīšanas sākšanas pamatojumam.
127 Tiesas sēdē Komisija pirmo reizi apgalvoja, ka no paziņojuma par sākšanu 1. un 4.1. iedaļas, kā arī no apstrīdētās regulas 23. apsvēruma izrietot, ka sākotnējā pieprasījumā vien bija pietiekami pierādījumi tam, ka pasākumu izbeigšana, iespējams, izraisītu dempinga turpināšanos. Tā piebilda, ka esot varējusi sākt pasākumu termiņa beigu pārskatīšanu, pamatojoties vienīgi uz sākotnējo pieprasījumu.
128 Tomēr no paziņojuma par sākšanu un apstrīdētās regulas nekādi neizriet, ka tā būtu uzskatījusi, ka sākotnējā pieprasījumā bija pietiekami pierādījumi tam, ka pasākumu izbeigšana, iespējams, izraisītu dempinga turpināšanos.
129 Proti, apstrīdētās regulas 23. apsvērumā ir skaidri norādīts, ka pasākumu termiņa beigu pārskatīšana tiek ierosināta, pamatojoties uz konsolidētu pieprasījumu, un ir precizēts, ka Komisija uzskatīja, ka sākotnējais pieprasījums “saturēja pietiekamus pierādījumus, [..] pēc tam, kad pēc nepilnību novēršanas procedūras tika izdarīti [personas, kas iestājusies lietā,] sniegti precizējumi”, lai pamatotu pasākumu termiņa beigu pārskatīšanas sākšanu.
130 Apstrīdētās regulas 23. apsvēruma formulējums citās valodu versijās, ne franču valodas versijā, piemēram, angļu valodas versijā, kurā izmantota frāze “subject to the clarifications provided by the applicants following the deficiency process to supplement its initial request”, vai vācu valodas versijā, kurā norādīts “nach Anforderung noch fehlender Informationen”, apstiprina, ka Komisija ir pieprasījusi papildu informāciju, lai labotu trūkstošo vai nepilnīgo informāciju sākotnējā pieprasījumā.
131 Turklāt apstrīdētās regulas 25. apsvērumā ir precizēts, ka “nepastāv šaubas par faktu, ka [pasākumu] termiņbeigu pārskatīšana tika uzsākta, pamatojoties uz [konsolidēto] pieprasījumu”, un ka “to apliecina paziņojuma par procedūras sākšanu 4.1. iedaļa, kurā skaidri bija minēti no konsolidētā pārskatīšanas pieprasījuma izrietošie pierādījumi”. Tāpat minētās regulas 29. apsvērumā ir atkārtoti apstiprināts, ka “šīs [pasākumu] termiņbeigu pārskatīšanas uzsākšana nav balstīta tikai uz 2019. gada 21. jūnija sākotnējā pārskatīšanas pieprasījumā saņemto informāciju, bet arī uz papildu pierādījumiem, ko [persona, kas iestājusies lietā,] papildus iesniedza pirms izmeklēšanas [pārskatīšanas] sākšanas un kas ir iekļauti konsolidētajā pārskatīšanas pieprasījumā”.
132 Iebildumu rakstā un atbildē uz repliku Komisija turklāt pastāvīgi apgalvoja: tā ir secinājusi, ka pastāv pietiekami pierādījumi par dempinga varbūtību un kaitējumu, pamatojoties uz konsolidēto pieprasījumu, un ka sākotnējais pieprasījums pats par sevi ir ticis izvērtēts nevis izolēti, bet gan kopā ar citiem iespējamajiem Komisijas rīcībā esošajiem pierādījumiem, tostarp personas, kas iestājusies lietā, sniegtajiem papildu skaidrojumiem, līdz ar to “apstrīdētajā regulā [nebija] aplūkots jautājums par to, vai sākotnējā pieprasījumā sniegtā informācija bija pietiekama, lai uzsāktu pasākumu beigu termiņa pārskatīšanu”.
133 Tiesas sēdē Komisija apstiprināja, ka tā faktiski ir sākusi pārskatīšanu, pamatojoties uz konsolidēto pieprasījumu. Tā piebilda, ka citās izmeklēšanās pārskatīšana tika sākta, pamatojoties uz tiesību normā paredzētajā termiņā iesniegtu pieprasījumu un salikto normālo vērtību.
134 Paziņojuma par procedūras sākšanu 1. punktā arī ir minēts gan sākotnējais, gan konsolidētais pieprasījums, un Komisija ir paskaidrojusi, ka konsolidētais pieprasījums tajā tiek saukts par “pieprasījuma publisko versiju”. Runājot par paziņojuma par procedūras sākšanu 4.1. iedaļu, tajā ir minēts, ka persona, kas iestājusies lietā, ir iesniegusi “pietiekamus pierādījumus par to, ka nav ticamu datu par Krievijas iekšzemes cenām [..] parastās tirdzniecības operācijās”, līdz ar to persona, kas iestājusies lietā, ir aprēķinājusi normālo vērtību. Tādējādi pierādījumu, uz kuriem ir atsauce, pietiekamība attiecas uz pamatojumu saliktās normālās vērtības izmantošanai sākotnējā pieprasījumā, bet nekādā ziņā nenozīmē, ka minētajā pieprasījumā bija ietverti pietiekami pierādījumi par to, ka pasākumu izbeigšana, iespējams, izraisītu dempinga turpināšanos pamatregulas 11. panta 2. punkta izpratnē.
135 Līdz ar to no šiem apsvērumiem skaidri izriet: apstrīdēto regulu nevar interpretēt it kā tā pierādītu, ka sākotnējā pieprasījumā bija pietiekami pierādījumi, ka pasākumu izbeigšana, iespējams, izraisītu dempinga turpināšanos. Savukārt no apstrīdētās regulas izriet, ka bez papildu informācijā ietvertajiem paskaidrojumiem, kurus persona, kas iestājusies lietā, iesniedza 2019. gada 20. augustā, Komisija noteikti nebūtu sākusi pasākumu termiņa beigu pārskatīšanu.
136 Tādējādi Vispārējā tiesa uzskata, ka, lai iegūtu faktiskās cenas Krievijas iekšējā tirgū attiecībā uz visu 2018. gadu, Komisijas lūgums personai, kas iestājusies lietā, nevar tikt saprasts kā tāds, kura mērķis ir papildināt sākotnējā pieprasījumā ietvertos pierādījumus, jo to pamatā ir vienīgi dempinga starpības, kas noteiktas ar salikto normālo vērtību, aprēķini, bet gan kā informācijas trūkuma novēršana.
137 Kā izriet no iepriekš veiktās analīzes, Komisijai nav jālūdz Savienības ražotājiem, kuri tiesību normā paredzētajā termiņā ir iesnieguši pasākumu termiņa beigu pārskatīšanas pieprasījumu, novērst tajā ietverto pierādījumu iespējamo nepietiekamību.
138 Proti, Komisijas rīcībā ir trīs mēnešu termiņš pirms pasākumu izbeigšanas, lai pārliecinātos, ka šie pierādījumi ir pietiekami, un tā šajā ziņā var iegūt papildu informāciju, tomēr tā nevar nedz novērst vai labot pietiekamu pierādījumu neesamību tiesību normā paredzētajā termiņā iesniegtajā pieprasījumā, nedz arī aizstāt trūkstošos vai citādi kļūdainus minētā pieprasījuma elementus ar jaunu informāciju.
139 Katrā ziņā Vispārējai tiesai ar savu sākotnējā pieprasījumā ietverto pierādījumu pietiekamības vērtējumu nav jāaizstāj Komisijas vērtējums, kā izklāstīts paziņojumā par procedūras sākšanu un apstrīdētajā regulā.
140 Proti, saskaņā ar judikatūru izmeklēšanas procesā un apstrīdētajā regulā izvirzīto pamatojumu Vispārējā tiesa nevar aizstāt ar citu pamatojumu, kas pirmo reizi izvirzīts tajā (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2015. gada 3. septembris, Inuit Tapiriit Kanatami u.c./Komisija, C‑398/13 P, EU:C:2015:535, 22. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2017. gada 1. jūnijs, Changmao Biochemical Engineering/Padome, T‑442/12, EU:T:2017:372, 153. punkts un tajā minētā judikatūra). Šāds pamatojums, kas pirmo reizi izvirzīts Vispārējā tiesā, ir Komisijas paustais vērtējums par to, ka sākotnējā pieprasījumā bija ietverti pietiekami pierādījumi par dempinga turpināšanās iespējamību pasākumu izbeigšanas gadījumā, kālab tā būtu varējusi nolemt sākt pasākumu termiņa beigu pārskatīšanu, pamatojoties vienīgi uz šo pamatu.
141 Tātad prasītāju iebildumi par pamatregulas 11. panta 2. punkta pārkāpumu ir jāapmierina.
142 No visa iepriekš minētā izriet, ka apstrīdētā regula ir jāatceļ, neizvērtējot pārējos prasītāju izvirzītos iebildumus.
Par tiesāšanās izdevumiem
143 Atbilstoši Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs. Tā kā Komisijai spriedums ir nelabvēlīgs, tai ir jāpiespriež segt savus, kā arī atlīdzināt prasītāju tiesāšanās izdevumus saskaņā ar to prasījumiem.
144 Saskaņā ar Reglamenta 138. panta 3. punktu persona, kas iestājusies lietā, savus tiesāšanās izdevumus sedz pati.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (piektā palāta paplašinātā sastāvā)
nospriež:
1) Atcelt Komisijas Īstenošanas regulu (ES) 2020/2100 (2020. gada 15. decembris), ar ko pēc termiņbeigu pārskatīšanas, kas veikta atbilstīgi Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2016/1036 11. panta 2. punktam, nosaka galīgo antidempinga maksājumu Krievijas izcelsmes amonija nitrāta importam.
2) Eiropas Komisija sedz savus, kā arī atlīdzina AO Nevinnomysskiy Azot un AO Novomoskovskaya Aktsionernaya Kompania NAK “Azot” tiesāšanās izdevumus;
3) Fertilizers Europe savus tiesāšanās izdevumus sedz pati.
Spielmann | Öberg | Mastroianni |
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2023. gada 5. jūlijā.
[Paraksti]