Pagaidu versija
TIESAS SPRIEDUMS (astotā palāta)
2024. gada 18. aprīlī (*)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Savienības pilsonība – Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes valstspiederīgais, kurš dzīvo dalībvalstī – LESD 20. un 22. pants – Tiesības balsot un kandidēt Eiropas Parlamenta vēlēšanās dzīvesvietas dalībvalstī – LES 50. pants – Līgums par Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes izstāšanos no Eiropas Savienības un Eiropas Atomenerģijas kopienas – Sekas, ko rada dalībvalsts izstāšanās no Savienības – Svītrošana no vēlētāju saraksta dzīvesvietas dalībvalstī – Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 39. pants – Lēmuma (ES) 2020/135 spēkā esamība
Lietā C‑716/22
par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Tribunal judiciaire d’Auch (Ošas tiesa, Francija) iesniegusi ar 2022. gada 15. novembra lēmumu un kas Tiesā reģistrēts 2022. gada 23. novembrī, tiesvedībā
EP
pret
Préfet du Gers,
Institut national de la statistique et des études économiques (INSEE),
piedaloties
Commune de Thoux, ko pārstāv Tū [Thoux] mērs,
TIESA (astotā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs N. Pisarra [N. Piçarra], tiesneši N. Jēskinens [N. Jääskinen] (referents), un M. Gavalecs [M. Gavalec],
ģenerāladvokāts: E. M. Kolinss [A. M. Collins],
sekretāre: N. Mundhenke [N. Mundhenke], administratore,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2023. gada 16. novembra tiesas sēdi,
ņemot vērā apsvērumus, ko snieguši:
– EP vārdā – J.‑N. Caubet‑Hilloutou un J. Fouchet, advokāti,
– Francijas valdības vārdā – B. Fodda, J. Illouz, E. Leclerc un S. Royon, pārstāvji,
– Rumānijas valdības vārdā – E. Gane, O.‑C. Ichim un A. Wellman, pārstāves,
– Eiropas Savienības Padomes vārdā – M. Bauer, J. Ciantar un R. Meyer, pārstāvji,
– Eiropas Komisijas vārdā – H. Krämer, E. Montaguti un A. Spina, pārstāvji,
ņemot vērā pēc ģenerāladvokāta uzklausīšanas pieņemto lēmumu izskatīt lietu bez ģenerāladvokāta secinājumiem,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par Padomes Lēmuma (ES) 2020/135 (2020. gada 30. janvāris) par to, lai noslēgtu Līgumu par Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes izstāšanos no Eiropas Savienības un Eiropas Atomenerģijas kopienas (OV 2020, L 29, 1. lpp.), spēkā esamību, kā arī par šī lēmuma, Līguma par Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes izstāšanos no Eiropas Savienības un Eiropas Atomenerģijas kopienas (OV 2020, L 29, 7. lpp.), kas noslēgts 2019. gada 17. oktobrī un stājies spēkā 2020. gada 1. februārī (turpmāk tekstā – “Izstāšanās līgums”), LES 6. panta 3. punkta, Akta par Eiropas Parlamenta locekļu ievēlēšanu vispārējās tiešās vēlēšanās, kurš pievienots Padomes 1976. gada 20. septembra Lēmumam 76/787/EOTK, EEK, Euratom (OV 1976, L 278, 1. lpp.) un kurā grozījumi izdarīti ar Padomes 2002. gada 25. jūnija un 2002. gada 23. septembra Lēmumu 2002/772/EK, Euratom (OV 2002, L 283, 1. lpp.) (turpmāk tekstā – “Vēlēšanu akts”), Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 1., 7., 11., 21., 39., 41. un 52. panta, kā arī 2006. gada 12. septembra sprieduma Spānija/Apvienotā Karaliste (C‑145/04, EU:C:2006:543) un 2022. gada 9. jūnija sprieduma Préfet du Gers un Institut national de la statistique et des études économiques (C‑673/20, EU:C:2022:449; turpmāk tekstā – “spriedums Préfet du Gers I”) interpretāciju.
2 Šis lūgums iesniegts tiesvedībā starp Apvienotās Karalistes valstspiederīgo EP, kura kopš 1984. gada dzīvo Francijā, préfet du Gers (Žēras prefekts, Francija) un Institut national de la statistique et des études économiques (INSEE) (Valsts statistikas un ekonomisko pētījumu institūts (INSEE), Francija) par EP svītrošanu no vēlētāju sarakstiem Francijā un atteikumu viņu atkārtoti reģistrēt attiecīgajā īpašajā vēlēšanu sarakstā.
Atbilstošās tiesību normas
Savienības tiesības
LES un LESD
3 LES 6. panta 3. punkts ir formulēts šādi:
“Pamattiesības, kas garantētas Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā [parakstīta Romā 1950. gada 4. novembrī; turpmāk tekstā – “ECPAK”] un kas izriet no dalībvalstu kopīgajām konstitucionālajām tradīcijām, ir Savienības tiesību vispārīgo principu pamats.”
4 LES 9. pantā ir noteikts:
“[..] Savienības pilsonis ir jebkura persona, kurai ir kādas dalībvalsts pilsonība. Savienības pilsonība papildina valsts pilsonību un neaizstāj to.”
5 LES 50. pantā ir paredzēts:
“1. Jebkura dalībvalsts var nolemt izstāties no Savienības saskaņā ar savām konstitucionālajām prasībām.
2. Dalībvalsts, kura nolemj izstāties, par savu nodomu paziņo Eiropadomei. Ievērojot Eiropadomes paustās nostādnes, Savienība risina sarunas un noslēdz līgumu ar šo valsti, nosakot tās izstāšanās kārtību un ņemot vērā tās turpmākās attiecības ar Savienību. Par šo līgumu veic sarunas saskaņā ar [LESD] 218. panta 3. punktu. To noslēdz [Eiropas Savienības] Padome ar kvalificētu balsu vairākumu, saņēmusi Eiropas Parlamenta piekrišanu.
3. Līgumi attiecīgai valstij vairs nav saistoši no dienas, kad stājas spēkā izstāšanās līgums, vai, ja tāds nav noslēgts, divus gadus pēc 2. punktā minētā paziņojuma, ja vien Eiropadome, vienojoties ar attiecīgo dalībvalsti, vienprātīgi nenolemj šo laikposmu pagarināt.
[..]”
6 LESD 18. panta pirmajā daļā ir noteikts:
“Piemērojot Līgumus un neskarot tajos paredzētos īpašos noteikumus, ir aizliegta jebkāda diskriminācija pilsonības dēļ.”
7 Saskaņā ar LESD 20. pantu:
“1. Ar šo ir izveidota Savienības pilsonība. Ikviena persona, kam ir kādas dalībvalsts pilsonība, ir Savienības pilsonis. Savienības pilsonība papildina, nevis aizstāj valsts pilsonību.
2. Savienības pilsoņiem ir ar Līgumiem piešķirtās tiesības un ar tiem uzliktie pienākumi. Tiem, cita starpā, ir:
[..]
b) tiesības balsot un tiesības kandidēt Eiropas Parlamenta vēlēšanās un dzīvesvietas dalībvalsts pašvaldību vēlēšanās ar tādiem pašiem nosacījumiem kā attiecīgās valsts pilsoņiem;
[..].”
8 LESD 22. pantā ir paredzēts:
“1. Ikvienam Savienības pilsonim, kas dzīvo kādā dalībvalstī, bet nav tās pilsonis, ir tiesības balsot un kandidēt pašvaldību vēlēšanās šajā dalībvalstī saskaņā ar tādiem pašiem nosacījumiem kā šīs valsts pilsoņiem. [..]
2. [..] Ikvienam Savienības pilsonim, kas dzīvo kādā dalībvalstī, bet nav tās pilsonis, ir tiesības balsot un kandidēt Eiropas Parlamenta vēlēšanās šajā dalībvalstī saskaņā ar tādiem pašiem nosacījumiem kā šīs valsts pilsoņiem. [..]”
Harta
9 Hartas 39. panta “Tiesības balsot un tiesības kandidēt Eiropas Parlamenta vēlēšanās” 1. punktā ir noteikts:
“Ikvienam Savienības pilsonim ir tiesības balsot un tiesības kandidēt Eiropas Parlamenta vēlēšanās dalībvalstī, kurā viņš dzīvo, ar tādiem pašiem nosacījumiem kā attiecīgās valsts pilsoņiem.”
Izstāšanās līgums
10 Izstāšanās līgums Savienības un Eiropas Atomenerģijas kopienas (EAEK) vārdā ir apstiprināts ar Lēmumu 2020/135.
11 Šī līguma pirmajā daļā “Kopējie noteikumi” ir ietverts tā 1.–8. pants. Saskaņā ar minētā līguma 2. panta c) un e) punktu:
“Šajā līgumā piemēro šādas definīcijas:
[..]
c) “Savienības pilsonis” ir ikviena persona, kurai ir kādas dalībvalsts pilsonība;
[..]
e) “pārejas periods” ir 126. pantā paredzētais pārejas periods.”
12 Izstāšanās līguma otrajā daļā “Pilsoņu tiesības” ietilpst tā 9.–39. pants. Šī līguma 9. panta c) un d) punktā ir noteikts:
“Šajā Daļā, neskarot III sadaļu, piemēro šādas definīcijas:
[..]
c) “uzņēmējvalsts” ir:
i) Apvienotā Karaliste attiecībā uz Savienības pilsoņiem un viņu ģimenes locekļiem, ja viņi līdz pārejas perioda beigām izmantoja tiesības uzturēties tur saskaņā ar Savienības tiesībām un turpina uzturēties tur arī pēc tam;
ii) attiecībā uz Apvienotās Karalistes valstspiederīgajiem un viņu ģimenes locekļiem – dalībvalsts, kurā viņi līdz pārejas perioda beigām izmantoja tiesības uzturēties saskaņā ar Savienības tiesībām un turpina uzturēties tur arī pēc tam;
d) “darba vietas valsts” ir:
i) attiecībā uz Savienības pilsoņiem – Apvienotā Karaliste, ja viņi līdz pārejas perioda beigām tur veica saimniecisko darbību kā pārrobežu darbinieki un turpina to darīt arī pēc tam;
ii) attiecībā uz Apvienotās Karalistes valstspiederīgajiem – dalībvalsts, kurā viņi līdz pārejas perioda beigām veica saimniecisko darbību kā pārrobežu darbinieki un turpina to darīt arī pēc tam.”
13 Minētā līguma 10. pantā “Darbības joma attiecībā uz personām” ir paredzēts:
“1. Neskarot III sadaļu, šo Daļu piemēro šādām personām:
a) Savienības pilsoņi, kuri līdz pārejas perioda beigām izmantoja tiesības uzturēties Apvienotajā Karalistē saskaņā ar Savienības tiesībām un turpina uzturēties tur arī pēc tam;
b) Apvienotās Karalistes valstspiederīgie, kuri līdz pārejas perioda beigām izmantoja tiesības uzturēties kādā dalībvalstī saskaņā ar Savienības tiesībām un turpina uzturēties tur arī pēc tam;
[..].”
14 Izstāšanās līguma 12. pantā “Nediskriminēšana” ir noteikts:
“Ievērojot šīs Daļas darbības jomu un neskarot tajā ietvertos īpašos noteikumus, attiecībā uz šā līguma 10. pantā minētajām personām uzņēmējvalstī un darba vietas valstī ir aizliegta jebkāda diskriminācija valstspiederības dēļ LESD 18. panta pirmās daļas nozīmē.”
15 Šī līguma 13.–39. pantā ietvertie noteikumi paskaidro minētā līguma otrajā daļā minēto personu tiesību saturu.
16 Šī paša līguma 126. pantā “Pārejas periods” ir noteikts:
“Ir paredzēts pārejas jeb īstenošanas periods, kas sākas šā līguma spēkā stāšanās dienā un beidzas 2020. gada 31. decembrī.”
17 Izstāšanās līguma 127. pantā “Pārejas noteikumu darbības joma” ir paredzēts:
“1. Ja vien šajā līgumā nav noteikts citādi, pārejas periodā Apvienotajai Karalistei un tās teritorijā ir piemērojamas Savienības tiesības.
Tomēr turpmāk uzskaitītie Līgumu un Savienības iestāžu, struktūru, biroju vai aģentūru pieņemtu aktu noteikumi pārejas periodā nav piemērojami ne attiecībā uz Apvienoto Karalisti, ne Apvienotās Karalistes teritorijā:
[..]
b) LES 11. panta 4. punkts, LESD 20. panta 2. punkta b) apakšpunkts, 22. pants un 24. panta pirmā daļa, [Hartas] 39. un 40. pants un uz šo noteikumu pamata pieņemtie akti.
[..]
6. Ja vien šajā līgumā nav noteikts citādi, pārejas periodā ikvienu atsauci uz dalībvalstīm Savienības tiesībās, kas ir piemērojamas saskaņā ar 1. punktu, arī tajās, kas noteiktas, īstenojot un piemērojot minētās Savienības tiesības dalībvalstīs, saprot kā atsauci, kas ietver arī Apvienoto Karalisti.”
18 Atbilstoši Izstāšanās līguma 185. pantam tas stājās spēkā 2020. gada 1. februārī. Turklāt no šī panta ceturtās daļas izriet, ka šā līguma otro daļu piemēro no pārejas perioda beigām.
Vēlēšanu akts
19 Saskaņā ar Vēlēšanu akta 1. pantu:
“1. Katrā dalībvalstī Eiropas Parlamenta locekļus ievēlē, ievērojot proporcionālas pārstāvības principu, izmantojot sarakstu sistēmu vai atsevišķu pārdalāmu balsu sistēmu.
2. Dalībvalstis var atļaut balsošanu, kuras pamatā ir atvērto sarakstu sistēma, saskaņā ar procedūru, ko tās pieņem.
3. Vēlēšanas ir vispārējas un tiešas, un balsošana ir brīva un aizklāta.”
20 Saskaņā ar šī akta 7. panta pirmo daļu, ievērojot tā noteikumus, vēlēšanu procedūru katrā dalībvalstī reglamentē tās valsts noteikumi.
Francijas tiesības
21 1977. gada 7. jūlija Likuma Nr. 77‑729 par pārstāvju ievēlēšanu Eiropas Parlamentā (1977. gada 8. jūlija JORF, 3579. lpp.), kas grozīts ar 2018. gada 25. jūnija Likumu Nr. 2018‑509 (2018. gada 26. jūnija JORF, dokuments Nr. 1) (turpmāk tekstā – “Likums Nr. 77‑729”), 2. pantā ir paredzēts:
“Pārstāvju ievēlēšanu Eiropas Parlamentā, kas paredzēta [Vēlēšanu aktā], kurš ir piemērojams atbilstoši 1977. gada 30. jūnija Likumam Nr. 77‑680, [ar ko apstiprina noteikumus, kuri pievienoti 1976. gada 20. septembra Eiropas Kopienu Padomes pielikumā un attiecas uz pārstāvju ievēlēšanu Eiropas Parlamentā (1977. gada 1. jūlija JORF, 3479. lpp.)], regulē Vēlēšanu kodeksa I grāmatas I daļa un nākamo nodaļu noteikumi. Šī paša kodeksa L. 118‑2. panta pirmajā daļā paredzēto divu mēnešu termiņu pagarina līdz četriem mēnešiem.
Tomēr Francijas vēlētāji, kas dzīvo citā Eiropas Savienības dalībvalstī, nepiedalās ne vēlēšanās Francijā, ne vēlēšanās, kas tiek organizētas saskaņā ar šī likuma 23. panta noteikumiem, ja viņi var izmantot savas balsstiesības pārstāvju ievēlēšanai Eiropas Parlamentā savā dzīvesvietas valstī.”
22 Likuma Nr. 77/729 2‑1. pantā ir noteikts:
“Kādas Eiropas Savienības dalībvalsts, kas nav Francija, valstspiederīgie, kuri dzīvo Francijas teritorijā, var piedalīties Francijas pārstāvju Eiropas Parlamentā vēlēšanās saskaņā ar tādiem pašiem nosacījumiem kā Francijas vēlētāji, ievērojot attiecībā uz viņiem noteikto šajā likumā paredzēto īpašo kārtību.
Pirmajā daļā minētās personas uzskata par Francijā dzīvojošām, ja viņu faktiskā dzīvesvieta ir Francijā vai ja tās tur dzīvo nepārtraukti.”
23 Likuma Nr. 77‑729 2‑2. pantā ir noteikts:
Lai 2‑1. pantā minētās personas varētu īstenot savas balsstiesības, tās reģistrē īpašā vēlēšanu sarakstā pēc viņu pieprasījuma. Šīs personas var pieteikties reģistrācijai, ja tām ir vēlēšanu tiesības viņu izcelsmes valstī un ja tās atbilst juridiskajiem nosacījumiem, kuri jāizpilda, lai persona varētu būt vēlētājs un reģistrēta vēlēšanu sarakstā Francijā, izņemot nosacījumu būt par pilsoni.”
24 Saskaņā ar Vēlēšanu kodeksa, kas grozīts ar 2016. gada 1. augusta Likumu Nr.2016‑1048, ar kuru atjauno noteikumus reģistrēšanai vēlētāju sarakstos (2016. gada 2. augusta JORF, dokuments Nr. 3), L. 16. panta III punkta 2. apakšpunktu INSEE ir atbildīgs par to vēlētāju vārdu svītrošanu no vēlēšanu saraksta, kuri ir miruši vai kuriem vairs nav tiesību balsot.
Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi
25 Apvienotās Karalistes valstspiederīgā EP kopš 1984. gada dzīvo Francijā un ir laulībā ar Francijas pilsoni. Viņa nav lūgusi un nav ieguvusi Francijas pilsonību.
26 Stājoties spēkā Izstāšanās līgumam 2020. gada 1. februārī, EP ar šo datumu tika svītrota no vēlētāju sarakstiem Francijā. Tādējādi viņai nebija ļauts piedalīties pašvaldību vēlēšanās, kas tur notika 2020. gada 15. martā.
27 2020. gada 6. oktobrī EP iesniedza pieteikumu par atkārtotu reģistrāciju īpašā vēlēšanu sarakstā, kurā tiek iekļauti Savienības pilsoņi, kas nav Francijas pilsoņi.
28 Ar 2020. gada 7. oktobra lēmumu Tū [Thoux] komūnas (Francija) mērs noraidīja šo pieteikumu.
29 2020. gada 9. novembrī EP vērsās Tribunal judiciaire d’Auch (Ošas tiesa, Francija), kas ir iesniedzējtiesa, lai apstrīdētu šo lēmumu. Šī tiesa iesniedza Tiesai lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu par Apvienotās Karalistes valstspiederīgo tiesībām balsot un kandidēt pašvaldību un Eiropas Parlamenta vēlēšanās, kuras notiek Francijā, un Tiesa par to 2022. gada 9. jūnijā pasludināja spriedumu Préfet du Gers I (C‑673/20, EU:C:2022:449).
30 Pēc šī sprieduma pasludināšanas EP lūdza iesniedzējtiesu vēlreiz vērsties Tiesā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu par Izstāšanās līguma spēkā esamību konkrēti Eiropas Parlamenta vēlēšanu kontekstā.
31 EP atzīst, ka no 2022. gada 9. jūnija sprieduma Préfet du Gers I (C‑673/20, EU:C:2022:449) izriet, ka Apvienotās Karalistes valstspiederīgajiem vairs nav Savienības pilsonības, kā arī tiesību balsot un kandidēt pašvaldību vēlēšanās savas dzīvesvietas dalībvalstī.
32 EP iesniedzējtiesā norāda, ka Tiesa vēl nav lēmusi par Apvienotās Karalistes valstspiederīgo tiesībām balsot un kandidēt Eiropas Parlamenta vēlēšanās savas dzīvesvietas dalībvalstī un ka šajā ziņā būtu jāņem vērā ECT 1999. gada 18. februāra spriedums Matthews pret Apvienoto Karalisti (CE:ECHR:1999:0218JUD002483394), kā arī 2006. gada 12. septembra spriedums Spānija/Apvienotā Karaliste (C‑145/04, EU:C:2006:543).
33 Iesniedzējtiesas ieskatā no šiem spriedumiem izriet, ka personu, kurai Savienības teritorijā ir pastāvīga dzīvesvieta, var uzskatīt par piederīgu “likumdevējam”, šajā gadījumā – Eiropas “likumdevējam”. Šajā kontekstā pasākumiem, ko dalībvalstis var pieņemt tiesību balsot ierobežošanai, esot jābūt samērīgiem ar izvirzīto mērķi, un tie nevar aizskart šo tiesību būtību un padarīt tās neefektīvas. Taču Izstāšanās līguma noteikumu piemērošana šajā lietā nesamērīgi ierobežotu EP pamattiesības, proti, tiesības balsot.
34 Šādos apstākļos Tribunal judiciaire d’Auch (Ošas tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai Lēmums [2020/135] ir daļēji spēkā neesošs, jo ar [Izstāšanās] līgumu tiek pārkāpts [Hartas] 1., 7., 11., 21., 39. un 41. pants, [LES] 6. panta 3. punkts un šīs Hartas 52. pantā noteiktais samērīguma princips, tā kā tajā nav iekļauts noteikums, kas ļauj saglabāt tiesības balsot Eiropas Parlamenta vēlēšanās Apvienotās Karalistes pilsoņiem, kuri ir īstenojuši savas tiesības uz brīvu pārvietošanos un dzīvesvietas izvēli citas dalībvalsts teritorijā, neatkarīgi no tā, vai tajā ir vai nav atļauta dubultpilsonība, it īpaši attiecībā uz tiem pilsoņiem, kuri ir nodzīvojuši citā dalībvalstī vairāk nekā piecpadsmit gadus un uz kuriem attiecas tā sauktais Apvienotās Karalistes “15 year rule”, tādējādi pastiprinot jebkādu tiesību balsot atņemšanu personām, kam nebija tiesību balsojot iebilst pret Savienības pilsonības zaudēšanu, kā arī personām, kuras ir zvērējušas uzticību Apvienotajai Karalistei?
2) Vai Lēmums [2020/135], [Izstāšanās līgums], [Vēlēšanu akta] 1 pants, [2006. gada 12. septembra] spriedums Spānija/Apvienotā Karaliste [(C‑145/04, EU:C:2006:543)], [Hartas] 1., 7., 11., 21., 39. un 41. pants, [LES] 6. panta 3. punkts un 2022. gada 9. jūnija spriedums [Préfet du Gers I (C‑673/20, EU:C:2022:449)] jāinterpretē tādējādi, ka ar tiem bijušajiem Savienības pilsoņiem, kas ir īstenojuši savas tiesības uz brīvu pārvietošanos un dzīvesvietas izvēli Eiropas Savienības teritorijā, kā arī, konkrētāk, bijušajiem Eiropas Savienības pilsoņiem, kuriem vairs nav nekādu tiesību balsot, jo viņi Savienības teritorijā ir īstenojuši savu privāto un ģimenes dzīvi vairāk nekā piecpadsmit gadu garumā un nevarēja balsojot iebilst pret savas dalībvalsts izstāšanos no Eiropas Savienības, kas izraisīja to Savienības pilsonības zaudēšanu, tiek liegtas tiesības balsot un kandidēt Eiropas Parlamenta vēlēšanās kādā dalībvalstī?”
Par prejudiciālajiem jautājumiem
Par otro jautājumu
35 Ar otro jautājumu, kas jāizskata vispirms, iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Izstāšanās līgums, lasot to kopsakarā ar Hartu, jāinterpretē tādējādi, ka kopš Apvienotās Karalistes izstāšanās no Savienības 2020. gada 1. februārī šīs valsts valstspiederīgajiem, kuri līdz pārejas perioda beigām izmantoja tiesības uzturēties kādā dalībvalstī, vairs nav tiesību balsot un kandidēt Eiropas Parlamenta vēlēšanās savas dzīvesvietas dalībvalstī.
36 Iesākumam šajā gadījumā ir svarīgi precizēt, ka EP nav nevienas dalībvalsts pilsonības un ka tādējādi viņa nav Savienības pilsone ne LES 9. panta, ne Izstāšanās līguma 2. panta c) punkta nozīmē. Savukārt savas tiesības uzturēties kādā dalībvalstī viņa izmantoja līdz pārejas perioda beigām – tas saskaņā ar Izstāšanās līguma 2. panta e) punktu, lasot to kopsakarā ar tā 126. pantu, ilga no 2020. gada 1. februāra līdz 31. decembrim.
37 2022. gada 9. jūnija sprieduma Préfet du Gers I (C‑673/20, EU:C:2022:449) 83. punktā Tiesa jau ir nospriedusi, ka LES 9. un 50. pants, kā arī LESD 20.–22. pants, lasot tos kopsakarā ar Izstāšanās līgumu, jāinterpretē tādējādi, ka kopš Apvienotās Karalistes izstāšanās no Savienības 2020. gada 1. februārī šīs valsts valstspiederīgajiem, kuri pirms pārejas perioda beigām ir izmantojuši savas tiesības uzturēties kādā dalībvalstī, vairs nav nedz Savienības pilsoņa statusa, nedz, konkrētāk, tiesību saskaņā ar LESD 20. panta 2. punkta b) apakšpunktu un 22. pantu balsot un kandidēt pašvaldību vēlēšanās savā dzīvesvietas dalībvalstī, tostarp gadījumos, kad, pamatojoties uz viņu valstspiederības valsts tiesību aktiem, viņiem ir arī atņemtas tiesības balsot šīs valsts rīkotajās vēlēšanās.
38 Tādēļ jānoskaidro, vai šī interpretācija attiecas arī uz tādu Apvienotās Karalistes valstspiederīgo kā EP tiesībām balsot un kandidēt Eiropas Parlamenta vēlēšanās savas dzīvesvietas dalībvalstī.
39 Šajā ziņā, pirmām kārtām, jānorāda, ka saskaņā ar LES 9. pantu un LESD 20. pantu Savienības pilsonības priekšnoteikums ir tāds, ka personai ir jābūt dalībvalsts pilsonībai (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 9. jūnijs, Préfet du Gers I, C‑673/20, EU:C:2022:449, 46.–48. punkts).
40 LESD 20. panta 2. punktā, kā arī 21. un 22. pantā Savienības pilsoņa statuss, kas saskaņā ar pastāvīgo judikatūru ir paredzēts kā dalībvalstu pilsoņu pamatstatuss, ir sasaistīts ar virkni tiesību (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 9. jūnijs, Préfet du Gers I, C‑673/20, EU:C:2022:449, 49. un 50. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).
41 Savienības pilsoņiem, kas dzīvo kādā dalībvalstī, bet nav tās valstspiederīgie, ir tiesības tostarp balsot un kandidēt Eiropas Parlamenta vēlēšanās savas dzīvesvietas dalībvalstī atbilstoši LESD 20. panta 2. punkta b) apakšpunktam un 22. panta 2. punktam. Šīs tiesības ir atzītas arī Hartas 39. pantā. Turpretī neviena no šī normām nenosaka minētās tiesības trešo valstu valstspiederīgajiem.
42 Tiesa jau ir nospriedusi: apstāklis, ka indivīds laikā, kad viņa valstspiederības valsts bija dalībvalsts, ir izmantojis savas tiesības brīvi pārvietoties un uzturēties citas dalībvalsts teritorijā, neļauj tam saglabāt Savienības pilsoņa statusu un visas LESD paredzētās ar to saistītās tiesības, ja pēc viņa izcelsmes valsts izstāšanās no Savienības viņam vairs nav dalībvalsts pilsonības (spriedums, 2022. gada 9. jūnijs, Préfet du Gers I, C‑673/20, EU:C:2022:449, 52. punkts).
43 Tā kā Līgumi saskaņā ar LES 50. panta 3. punktu vairs nav piemērojami Apvienotajai Karalistei, sākot ar Izstāšanās līguma spēkā stāšanās dienu, proti, 2020. gada 1. februāri, šīs valsts valstspiederīgie kopš minētā datuma ir zaudējuši Savienības pilsoņu statusu. Līdz ar to saskaņā ar LESD 20. panta 2. punkta b) apakšpunktu un 22. pantu viņiem vairs nav ne tiesību balsot un kandidēt pašvaldību vēlēšanās savā dzīvesvietas dalībvalstī (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 9. jūnijs, Préfet du Gers I, C‑673/20, EU:C:2022:449, 55. un 58. punkts), ne tiesību balsot un kandidēt Eiropas Parlamenta vēlēšanās šajā dalībvalstī.
44 Ņemot vērā iesniedzējtiesas jautājumus, pirmkārt, jāprecizē: šo secinājumu neliek apšaubīt apstāklis, ka tādai Apvienotās Karalistes valstspiederīgajai kā EP ir atņemtas tiesības balsot Apvienotajā Karalistē atbilstoši šīs valsts tiesību normai, saskaņā ar kuru Apvienotās Karalistes valstspiederīgajam, kas vairāk nekā piecpadsmit gadus dzīvo ārvalstīs, vairs nav tiesību piedalīties vēlēšanās šajā valstī.
45 Proti, minētais noteikums ir izvēle, kura izdarīta šīs bijušās dalībvalsts, tagad trešās valsts, vēlēšanu jomas tiesiskajā regulējumā. Turklāt Savienības pilsoņa statusa un līdz ar to arī tiesību balsot un kandidēt Eiropas Parlamenta vēlēšanās savas dzīvesvietas dalībvalstī zaudēšana ir vienīgi automātiskas sekas Apvienotās Karalistes suverēni pieņemtam lēmumam izstāties no Savienības saskaņā ar LES 50. panta 1. punktu, tādējādi kļūstot par trešo valsti attiecībā pret to. Tāpēc nedz dalībvalstu kompetentajām iestādēm, nedz to tiesām nav pienākuma veikt individuālu pārbaudi no samērīguma principa viedokļa par sekām, kuras Savienības pilsoņa statusa zaudēšana rada attiecīgajai personai (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 9. jūnijs, Préfet du Gers I, C‑673/20, EU:C:2022:449, 59.–62 punkts).
46 Otrkārt, Vēlēšanu akta 1. panta 1. punktā, lasot to kopsakarā ar tā 7. pantu, apstiprināts vien tas, ka Eiropas Parlamenta locekļus ievēlē saskaņā ar šī 1. panta noteikumiem. Tādējādi pēc Apvienotās Karaliste izstāšanās no Savienības tādai šīs valsts valstspiederīgajai kā EP nevar būt tiesību balsot Eiropas Parlamenta vēlēšanās savas dzīvesvietas dalībvalstī, pamatojoties uz minēto 1. pantu.
47 Otrām kārtām, svarīgi norādīt, ka tāpat kā tas ir tiesību balsot un kandidēt pašvaldību vēlēšanās gadījumā, kas tika izskatīts lietā, kurā pasludināts 2022. gada 9. jūnija spriedums Préfet du Gers I (C‑673/20, EU:C:2022:449), Izstāšanās līgumā nav ietverta neviena norma, kas Apvienotās Karalistes valstspiederīgajiem, kuri pirms pārejas perioda beigām izmantoja savas tiesības uzturēties kādā dalībvalstī atbilstoši Savienības tiesībām, piešķirtu tiesības balsot un kandidēt Eiropas Parlamenta vēlēšanās savas dzīvesvietas dalībvalstī.
48 Līdz ar to dalībvalstīm no 2020. gada 1. februāra vairs nebija pienākuma Apvienotās Karalistes valstspiederīgos pielīdzināt dalībvalstu pilsoņiem LESD 20. panta 2. punkta b) apakšpunkta un 22. panta, kā arī Hartas 39. un 40. panta piemērošanas nolūkiem, nedz arī tādējādi piešķirt Apvienotās Karalistes valstspiederīgajiem, kuri dzīvo to teritorijā, tiesības, kas ar šīm normām ir atzītas personām, kurām kā dalībvalsts pilsoņiem ir Savienības pilsoņa statuss, proti, balsot un kandidēt Eiropas Parlamenta vēlēšanās, kā arī pašvaldību vēlēšanās (spriedums, 2022. gada 9. jūnijs, Préfet du Gers I, C‑673/20, EU:C:2022:449, 71. punkts).
49 Šādu Izstāšanās līguma interpretāciju nevar apstrīdēt ne ar dažādajiem Savienības primāro tiesību aktu noteikumiem, ne ar iesniedzējtiesas norādīto judikatūru.
50 Šajā ziņā jau sākotnēji jāprecizē, ka, lai gan – kā to apliecina LES 6. panta 3. punkts – pamattiesības, kas atzītas ECPAK, kā vispārējie principi ir daļa no Savienības tiesībām un lai gan Hartas 52. panta 3. punktā ir paredzēts, ka tajā ietvertajām tiesībām, kuras atbilst ECPAK garantētajām tiesībām, ir tāda pati nozīme un apjoms, kāds tām ir noteikts minētajā konvencijā, šī pēdējā minētā konvencija, kamēr Savienība nav tai pievienojusies, nav Savienības tiesību sistēmā formāli integrēts juridisks instruments (spriedums, 2020. gada 16. jūlijs, Facebook Ireland un Schrems, C‑311/18, EU:C:2020:559, 98. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).
51 Šādos apstākļos Tiesa ir nospriedusi, ka Savienības tiesību interpretācija, kā arī Savienības tiesību aktu spēkā esamības pārbaude ir jāveic, ņemot vērā Hartā garantētās pamattiesības (spriedums, 2020. gada 16. jūlijs, Facebook Ireland un Schrems, C‑311/18, EU:C:2020:559, 99. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).
52 Ievērojot šo precizējumu, pirmkārt, attiecībā uz Hartas 21. pantu, kurā nostiprināts diskriminācijas aizlieguma princips, kas paredzēts arī LESD 18. panta pirmajā daļā, svarīgi atgādināt, ka Izstāšanās līguma 12. pantā noteiktais aizliegums uzņēmējvalstī, kā tā definēta minētā līguma 9. panta c) punktā, un darba vietas valstī, kā tā definēta minētā līguma 9. panta d) punktā, šā līguma 10. pantā minētās personas diskriminēt pilsonības dēļ LESD 18. panta pirmās daļas izpratnē, saskaņā ar šā 12. panta noteikumiem attiecas uz šā paša līguma otro daļu (spriedums, 2022. gada 9. jūnijs, Préfet du Gers I, C‑673/20, EU:C:2022:449, 76. punkts).
53 Jānorāda, ka tāpat kā tas ir Apvienotās Karalistes valstspiederīgo tiesību balsot un kandidēt pašvaldību vēlēšanās gadījumā, kas minēts Izstāšanās līguma 10. panta b) punktā, viņu tiesības balsot un kandidēt Eiropas Parlamenta vēlēšanās neietilpst šī līguma otrās daļas darbības jomā.
54 Tādējādi tāda Apvienotās Karalistes valstspiederīgā kā EP, kura pirms pārejas perioda beigām izmantoja savas tiesības uzturēties dalībvalstī saskaņā ar Savienības tiesībām un turpina tur uzturēties pēc tam, nevar pamatoti atsaukties uz šī sprieduma 52. punktā vai arī Hartas 21. pantā minēto diskriminācijas aizliegumu, lai pieprasītu tiesības balsot un kandidēt Eiropas Parlamenta vēlēšanās savā dzīvesvietas dalībvalstī, kuras viņai ir atņemtas Apvienotās Karalistes suverēnā lēmuma izstāties no Savienības rezultātā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 9. jūnijs, Préfet du Gers I, C‑673/20, EU:C:2022:449, 77. punkts).
55 Turklāt vēl jāprecizē, ka LESD 18. panta pirmo daļu nav paredzēts piemērot gadījumā, kad, iespējams, pastāv atšķirīga attieksme pret dalībvalstu un trešo valstu pilsoņiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 9. jūnijs, Préfet du Gers I, C‑673/20, EU:C:2022:449, 78. punkts un tajā minētā judikatūra).
56 Otrkārt, attiecībā uz Hartas 39. pantu jānorāda, ka tas ir viens no tādiem Savienības tiesību noteikumiem, kuru nedz pārejas periodā, nedz pēc tā beigām nepiemēro Apvienotās Karalistes valstspiederīgajiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 9. jūnijs, Préfet du Gers I, C‑673/20, EU:C:2022:449, 70. un 75. punkts). Tādējādi šie valstspiederīgie nevar pieprasīt tiesības balsot un kandidēt Eiropas Parlamenta vēlēšanās savas dzīvesvietas dalībvalstī, pamatojoties uz Izstāšanās līguma, kas lasīts kopsakarā ar Hartas 39. pantu, interpretāciju.
57 Treškārt, attiecībā uz iesniedzējtiesas minēto Hartas 1., 7., 11. un 41. pantu pietiek konstatēt, ka, lai nepieļautu LESD 20. panta 2. punkta b) apakšpunkta un 22. panta 2. punkta, Hartas 39. panta, kā arī Izstāšanās līguma noteikumu pārkāpumu, tāda Apvienotās Karalistes valstspiederīgā kā EP nevar arī pieprasīt – pamatojoties uz tādu Izstāšanās līguma interpretāciju, kurā ņemts vērā Hartas 1., 7., 11. un 41. pants, – tiesības balsot un kandidēt Eiropas Parlamenta vēlēšanās, kas notiek savas dzīvesvietas dalībvalstī.
58 Visbeidzot ceturtkārt, attiecībā uz iesniedzējtiesas minēto 2006. gada 12. septembra spriedumu Spānija/Apvienotā Karaliste (C‑145/04, EU:C:2006:543) jānorāda, ka no šī sprieduma izrietošo judikatūru nevar piemērot tādai situācijai kā pamatlietā aplūkotā.
59 Proti, lietā, kurā pasludināts minētais spriedums, Tiesai uzdots jautājums par to, vai dalībvalsts, ņemot vērā tā brīža Kopienu tiesības, varēja piešķirt tiesības balsot Eiropas Parlamenta vēlēšanās personām, kas dzīvoja Savienības teritorijā, bet nebija tās pilsoņi.
60 Šādā kontekstā Tiesa minētā sprieduma 78. punktā nosprieda, ka “šobrīd saskaņā ar Kopienu tiesībām to personu noteikšana, kurām ir tiesības balsot un tikt ievēlētām Eiropas Parlamenta vēlēšanās, ievērojot Kopienu tiesības, ir katras dalībvalsts kompetencē un ka EKL 189., 190., 17. un 19. pants neaizliedz dalībvalstīm piešķirt šīs balsstiesības un tiesības tikt ievēlētām noteiktām personām, kurām ir ciešas saiknes ar tām un kuras nav to pilsoņi vai Savienības pilsoņi, kas dzīvo to teritorijā”.
61 Atšķirībā no lietas, kurā pasludināts 2006. gada 12. septembra spriedums Spānija/Apvienotā Karaliste (C‑145/04, EU:C:2006:543), izskatāmā lieta attiecas nevis uz to, vai dalībvalstis var piešķirt tiesības balsot un kandidēt Eiropas Parlamenta vēlēšanās personām, kas nav Savienības pilsoņi, bet gan uz to, vai dalībvalstīm ir pienākums piešķirt šīs tiesības personām, kuras vairs nav Savienības pilsoņi, proti, Apvienotās Karalistes valstspiederīgajiem, kas dzīvo to teritorijā pēc minētās valsts izstāšanās no Savienības 2020. gada 1. februārī.
62 Ņemot vērā iepriekš izklāstīto pamatojumu, uz otro jautājumu jāatbild, ka Izstāšanās līgums, lasot to kopsakarā ar Hartu, jāinterpretē tādējādi, ka kopš Apvienotās Karalistes izstāšanās no Savienības 2020. gada 1. februārī šīs valsts valstspiederīgajiem, kuri līdz pārejas perioda beigām izmantoja tiesības uzturēties kādā dalībvalstī, vairs nav tiesību balsot un kandidēt Eiropas Parlamenta vēlēšanās savas dzīvesvietas dalībvalstī.
Par pirmo jautājumu
63 Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai, ņemot vērā LES 6. panta 3. punktu, Hartas 1., 7., 11., 21., 39. un 41. pantu, kā arī samērīguma principu, Lēmums 2020/135 ir spēkā neesošs, ciktāl Izstāšanās līgumā Apvienotās Karalistes valstspiederīgajiem, kuri pirms pārejas perioda beigām ir izmantojuši savas tiesības uzturēties dalībvalstī, nav piešķirtas tiesības balsot un kandidēt Eiropas Parlamenta vēlēšanās savas dzīvesvietas dalībvalstī.
64 Šajā ziņā attiecībā uz, pirmām kārtām, Lēmuma 2020/135 spēkā esamības pārbaudi, ņemot vērā LES 6. panta 3. punktu, Hartas 1., 7., 11., 21., 39. un 41. pantu, šī sprieduma 50.–57. punktā ir norādīts, ka Apvienotās Karalistes valstspiederīgais, kurš pirms pārejas perioda beigām izmantoja savas tiesības uzturēties dalībvalstī atbilstoši Savienības tiesībām un turpina tur uzturēties pēc tam, nevar izmantot tiesības balsot un kandidēt Eiropas Parlamenta vēlēšanās savas dzīvesvietas dalībvalstī saskaņā ar Izstāšanās līgumu un minētajiem Hartas pantiem.
65 Šādos apstākļos nevar uzskatīt, ka Lēmums 2020/135 ir pretrunā norādītajiem Hartas pantiem tāpēc, ka ar to apstiprinātais Izstāšanās līgums nepiešķir šīs bijušās dalībvalsts, kas tagad ir trešā valsts, valstspiederīgajiem, kuri pirms pārejas perioda beigām ir izmantojuši savas tiesības uzturēties dalībvalstī, tiesības balsot un kandidēt Eiropas Parlamenta vēlēšanās savas dzīvesvietas dalībvalstī.
66 Otrām kārtām, attiecībā uz Lēmuma 2020/135 spēkā esamības pārbaudi no samērīguma principa viedokļa jāuzsver, ka Tiesas rīcībā esošajos lietas materiālos nav neviena pierādījuma, kas ļautu uzskatīt, ka Savienība kā Izstāšanās līguma līgumslēdzēja puse būtu pārsniegusi savas rīcības brīvības robežas ārējo attiecību īstenošanā, jo tā nav pieprasījusi, lai Apvienotās Karalistes valstspiederīgajiem, kuri pirms pārejas perioda beigām ir izmantojuši savas tiesības uzturēties dalībvalstī, tiktu paredzētas tiesības balsot un kandidēt Eiropas Parlamenta vēlēšanās dzīvesvietas dalībvalstī.
67 Šajā ziņā Savienības iestādēm, veidojot ārējās attiecības, ir plaša politisko lēmumu pieņemšanas brīvība. Īstenojot savas prerogatīvas šajā jomā, šīs iestādes var slēgt starptautiskus nolīgumus, pamatojoties tostarp uz savstarpīguma un savstarpēja izdevīguma principu (spriedums, 2022. gada 9. jūnijs, Préfet du Gers I, C‑673/20, EU:C:2022:449, 99. punkts un tajā minētā judikatūra).
68 Tādējādi dalībvalstīm nav pienākuma vienpusēji piešķirt trešo valstu valstspiederīgajiem tādas tiesības kā tiesības balsot un kandidēt Eiropas Parlamenta vēlēšanās dzīvesvietas dalībvalstī, kas turklāt saskaņā ar LESD 20. panta 2. punkta b) apakšpunktu, 22. pantu un Hartas 39. pantu ir paredzētas tikai Savienības pilsoņiem (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2022. gada 9. jūnijs, Préfet du Gers I, C‑673/20, EU:C:2022:449, 99. punkts).
69 Šādos apstākļos Eiropas Savienības Padomei nevar pārmest, ka tā ar Lēmumu 2020/135 ir apstiprinājusi Izstāšanās līgumu, lai gan šajā līgumā Apvienotās Karalistes valstspiederīgajiem nedz pārejas periodā, nedz pēc tā beigām nav piešķirtas tiesības balsot un kandidēt Eiropas Parlamenta vēlēšanās savas dzīvesvietas dalībvalstī.
70 Trešām kārtām – runājot par iesniedzējtiesas norādīto apstākli, ka dažiem Apvienotās Karalistes valstspiederīgajiem, piemēram, EP, ir atņemtas tiesības balstot Apvienotajā Karalistē, piemērojot šī sprieduma 44. punktā minēto noteikumu, saskaņā ar kuru minētās valsts valstspiederīgajam, kas vairāk nekā piecpadsmit gadus dzīvo ārvalstīs, vairs nav tiesību piedalīties vēlēšanās Apvienotajā Karalistē, – jānorāda, ka šis apstāklis izriet vienīgi no trešās valsts tiesību normas, nevis no Savienības tiesībām. Tāpēc tas nav būtisks, lai novērtētu Lēmuma 2020/135 spēkā esamību (spriedums, 2022. gada 9. jūnijs, Préfet du Gers I, C‑673/20, EU:C:2022:449, 101. punkts).
71 No tā izriet, ka, izskatot pirmo jautājumu, nav atklāts neviens apstāklis, kas varētu ietekmēt Lēmuma 2020/135 spēkā esamību.
Par tiesāšanās izdevumiem
72 Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (astotā palāta) nospriež:
1) Līgums par Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes izstāšanos no Eiropas Savienības un Eiropas Atomenerģijas kopienas, kas noslēgts 2019. gada 17. oktobrī un stājies spēkā 2020. gada 1. februārī, lasot to kopsakarā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartu, jāinterpretē tādējādi, ka kopš Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes izstāšanās no Savienības 2020. gada 1. februārī šīs valsts valstspiederīgajiem, kuri līdz pārejas perioda beigām izmantoja tiesības uzturēties kādā dalībvalstī, vairs nav tiesību balsot un kandidēt Eiropas Parlamenta vēlēšanās savas dzīvesvietas dalībvalstī.
2) Izskatot pirmo prejudiciālo jautājumu, nav atklāts neviens apstāklis, kas varētu ietekmēt Padomes Lēmuma (ES) 2020/135 (2020. gada 30. janvāris) par to, lai noslēgtu Līgumu par Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes izstāšanos no Eiropas Savienības un Eiropas Atomenerģijas kopienas, spēkā esamību.
[Paraksti]