Lieta C‑372/16

Soha Sahyouni

pret

Raja Mamisch

(Oberlandesgericht München lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Brīvības, drošības un tiesiskuma telpa – Regula (ES) Nr. 1259/2010 – Ciešāka sadarbība to tiesību aktu jomā, kas piemērojami laulības šķiršanai un laulāto atšķiršanai – Privātas laulības šķiršanas, kuru reģistrējusi reliģiska iestāde trešajā valstī, atzīšana – Minētās regulas piemērošanas joma

Kopsavilkums – Tiesas (pirmā palāta) 2017. gada 20. decembra spriedums

1.        Prejudiciālie jautājumi – Tiesas kompetence – Savienības tiesību normas, kas ar valsts tiesībām ir kļuvušas tieši un bez nosacījumiem piemērojamas situācijās, kuras neietilpst to piemērošanas jomā – Iekļaušana

(LESD 267. pants; Padomes Regula Nr. 1259/2010)

2.        Tiesu iestāžu sadarbība civillietās – Laulības šķiršanai un laulāto atšķiršanai piemērojamie tiesību aktu – Regula Nr. 1259/2010 – Piemērošanas joma – Laulības šķiršanas nolēmuma, kas izriet no reliģiskā tiesā, kas atrodas trešajā valstī, veikta vienpusēja gripas paziņojuma, atzīšana – Izslēgšana

(Padomes Regulas Nr. 1259/2010 1. pants)

1.      Skat. nolēmuma tekstu.

(skat. 27.–34. punktu)

2.      Padomes 2010. gada 20. decembra Regulas (ES) Nr. 1259/2010, ar kuru īsteno ciešāku sadarbību attiecībā uz tiesību aktiem, kas piemērojami laulības šķiršanai un laulāto atšķiršanai, 1. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tāda laulības šķiršana, kas izriet no viena no laulātajiem reliģiskā tiesā izteikta vienpusēja paziņojuma, kāda tiek aplūkota pamatlietā, neietilpst šīs regulas materiāltiesiskajā piemērošanas jomā.

Pirmkārt, saistībā ar Regulas Nr. 1259/2010 1. panta formulējumu šī panta 1. punktā ir vienīgi norādīts, ka šo regulu piemēro laulības šķiršanai un laulāto atšķiršanai tiesību normu kolīziju situācijās. Tātad minētā panta formulējums nesniedz nekādu lietderīgu informāciju, lai definētu jēdzienu “laulības šķiršana” šīs normas izpratnē.

Otrkārt, saistībā ar Regulas Nr. 1259/2010 1. panta kontekstu vispirms ir jānorāda, ka nevienā citā šīs regulas tiesību normā nav sniegta jēdziena “laulības šķiršana” definīcija šīs regulas izpratnē. Turpinot, lai gan ir taisnība, ka privāta laulības šķiršana nav tieši izslēgta no Regulas 1259/2010 piemērošanas jomas, tomēr, kā ģenerāladvokāts ir norādījis savu secinājumu 60. punktā, norādes uz “tiesas” iesaistīšanos un “tiesvedības” esamību, kas ir iekļautas vairākās šīs regulas tiesību normās, tādās kā minētās regulas 1. panta 2. punkts, 5. panta 2. un 3. punkts, 8. un 13. pants, kā arī 18. panta 2. punkts, liecina par to, ka tā ir piemērojama tikai laulības šķiršanai, kuru ir pasludinājusi vai nu valsts tiesa, vai nu publiska iestāde, vai kas ir tikusi pasludināta šādas iestādes uzraudzībā. Visbeidzot, saskaņā ar Regulas Nr. 1259/2010 preambulas 10. apsvērumu šīs regulas materiāltiesiskajai darbības jomai un noteikumiem vajadzētu būt saskaņā ar Regulu Nr. 2201/2003.

Treškārt, saistībā ar mērķi, uz ko ir vērsta Regula Nr. 1259/2010, ar šo regulu, kā izriet no tās nosaukuma, ir paredzēta ciešāka sadarbība starp dalībvalstīm – dalībniecēm attiecībā uz tiesību aktiem, kas piemērojami laulības šķiršanai un laulāto atšķiršanai. Kā ģenerāladvokāts ir norādījis savu secinājumu 65. punktā, šīs regulas pieņemšanas laikā dalībvalstu, kas piedalījās šajā ciešākajā sadarbībā, tiesību sistēmās tikai publiska rakstura iestādes varēja pieņemt lēmumus, kuriem bija juridisks spēks attiecīgajā jomā. Šajā ziņā, lai gan ir taisnība, ka kopš Regulas Nr. 1259/2010 pieņemšanas vairākas dalībvalstis savās tiesību sistēmās ir paredzējušas iespēju pasludināt laulības šķiršanu, nepiedaloties valsts iestādēm, tomēr, kā ģenerāladvokāts ir norādījis savu secinājumu 66. punktā, privātas laulības šķiršanas iekļaušanai šīs regulas piemērošanas jomā būtu vajadzīgi grozījumi, kuru pieņemšana ir vienīgi Savienības likumdevēja kompetencē.

Tādējādi, ņemot vērā Regulā Nr. 2201/2003 paredzēto jēdziena “laulības šķiršana” definīciju, no mērķiem, uz kuriem ir vērsta Regula Nr. 1259/2010, izriet, ka tā attiecas tikai uz laulības šķiršanu, ko ir pasludinājusi vai nu valsts tiesa, vai publiska iestāde, vai kas ir tikusi pasludināta šādas iestādes uzraudzībā.

(skat. 37.–40., 44., 45. un 47.–49. punktu un rezolutīvo daļu)