VISPĀRĒJĀS TIESAS RĪKOJUMS (sestā palāta)
2011. gada 12. janvārī (*)
Piekļuve dokumentiem – Regula (EK) Nr. 1049/2001 – Daļējs piekļuves atteikums – Apstrīdētā tiesību akta aizstāšana tiesvedības laikā – Atteikums pielāgot prasījumus – Tiesvedības izbeigšana pirms sprieduma taisīšanas
Lieta T‑411/09
Ioannis Terezakis, ar dzīvesvietu Briselē (Beļģija), ko sākotnēji pārstāvēja B. Lombārs [B. Lombart], pēc tam P. Sinoikis [P. Synoikis], avocats,
prasītājs,
pret
Eiropas Komisiju, ko pārstāv L. Flinns [L. Flynn] un K. ten Dama [C. ten Dam], pārstāvji,
atbildētāja,
par prasību atcelt Komisijas 2009. gada 3. augusta lēmumu, ar kuru prasītājam tika atteikta piekļuve dažu vēstuļu daļām un pielikumiem no sarakstes starp Eiropas Biroju krāpšanas apkarošanai (OLAF) un Grieķijas Ekonomikas un finanšu ministriju par nodokļu pārkāpumiem saistībā ar Spata lidostas celtniecību Atēnās (Grieķija).
VISPĀRĒJĀ TIESA (sestā palāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs E. Moavero Milanezi [E. Moavero Milanesi], tiesneši N. Vāls [N. Wahl] (referents) un S. Soldevila Fragoso [S. Soldevila Fragoso],
sekretārs E. Kulons [E. Coulon],
izdod šo rīkojumu.
Rīkojums
Tiesvedības priekšvēsture un process
1 Ar 2009. gada 24. aprīļa elektroniskā pasta vēstuli Joannis Terezakis [Ioannis Terezakis], pamatojoties uz 2001. gada 30. maija Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1049/2001 par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem (OV L 145, 43. lpp.), lūdza piekļuvi sarakstei starp Eiropas Kopienu Komisiju un Grieķijas iestādēm par iespējamiem nodokļu pārkāpumiem saistībā ar Spata lidostas celtniecību Atēnās (Grieķija).
2 Ar 2009. gada 8. jūnija elektronisko pastu Eiropas Biroja krāpšanas apkarošanai (OLAF) C direktorāta “Operatīvais un politikas atbalsts” direktors piešķīra daļēju piekļuvi pieciem dokumentiem, kurus bija lūdzis prasītājs. Attiecīgie dokumenti bija:
– OLAF 2004. gada 15. oktobra vēstule, kas adresēta Grieķijas Ekonomikas un finanšu ministrijai;
– Grieķijas Ekonomikas un finanšu ministrijas 2006. gada 20. oktobra vēstule, kas adresēta OLAF;
– OLAF 2006. gada 22. decembra vēstule, kas adresēta Grieķijas Ekonomikas un finanšu ministrijai;
– Grieķijas Ekonomikas un finanšu ministrijas 2007. gada 31. janvāra vēstule, kas adresēta OLAF;
– Grieķijas Ekonomikas un finanšu ministrijas 2007. gada 27. jūlija vēstule, kas adresēta OLAF.
3 Ar 2009. gada 19. jūnija vēstuli, kas bija adresēta Komisijas ģenerālsekretāram, prasītājs iesniedza atkārtotu pieteikumu, lai Komisija grozītu savu atbildi un viņam piešķirtu neierobežotu piekļuvi šī rīkojuma 2. punktā minētajiem dokumentiem, ieskaitot to pielikumus, kā arī 2007. gada 18. jūlija elektroniskā pasta vēstulei, ko OLAF nosūtīja Grieķijas iestādēm.
4 Ar 2009. gada 3. augusta vēstuli (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”) OLAF ģenerāldirektors apstiprināja 2009. gada 8. jūnija lēmumā izklāstīto atteikumu. Šī apstiprinājuma pamatojumam viņš atsaucās uz atkāpēm, kuras paredzētas Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1. punkta b) apakšpunktā un 2. punktā. Attiecībā uz prasītāja lūgumu piekļuvei 2007. gada 18. jūlija elektroniskajam pastam, ģenerāldirektors konstatēja, ka, pirmkārt, šis elektroniskais pasts nebija minēts sākotnējā pieprasījumā un, otrkārt, šis elektroniskais pasts nebija reģistrēts OLAF lietas materiālos, jo tas bija neformāls atgādinājums.
5 Ar prasības pieteikumu, kas Pirmās instances tiesas [tagad Vispārējā tiesa] kancelejā iesniegts 2009. gada 13. oktobrī, prasītājs cēla prasību atcelt apstrīdēto lēmumu.
6 Ar vēstuli, kas iesniegta Vispārējās tiesas kancelejā 2010. gada 4. februārī, Komisija lūdza Vispārējo tiesu konstatēt, ka pēc Komisijas tās pašas dienas lēmuma, ar kuru apstrīdētais lēmums tika atsaukts un aizstāts, prasībai vairs nav priekšmeta.
7 Savā 2010. gada 4. februāra lēmumā Komisija konstatēja, ka prasītājam ir tikusi piešķirta plašāka piekļuve prasītajiem dokumentiem nekā tā, ko prasītājam piešķīra ar apstrīdēto lēmumu.
8 Savos apsvērumos par lūgumu izbeigt tiesvedību, kuri tika iesniegti Vispārējās tiesas kancelejā 2010. gada 9. martā, prasītājs iebilst pret šo lūgumu. Šajā ziņā viņš apgalvo, ka ar Komisijas 2010. gada 4. februāra lēmumu viņa prasības priekšmets nav pilnībā zudis, tādēļ ka Komisija tam nav sniegusi piekļuvi dažiem dokumentiem, uz kuriem attiecās prasītāja 2009. gada 19. jūnija lūgums, uz kuru atbildot tika pieņemts apstrīdētais lēmums.
9 Ar 2010. gada 28. aprīļa rīkojumu Vispārējā tiesa lēmuma par Komisijas lūgumu atzīt, ka prasībai vairs nav priekšmeta, pieņemšanu atlika līdz galīgajam spriedumam un atlika lēmuma pieņemšanu par tiesāšanās izdevumiem.
10 Replikā prasītājs uzsver, ka viņš nav cēlis prasību par Komisijas 2010. gada 4. februāra lēmumu, un viņš lūdz Vispārējo tiesu taisīt nolēmumu, ņemot par pamatu apstrīdēto lēmumu, un neņemt vērā Komisijas 2010. gada 4. februāra lēmumu. Pakārtoti prasītājs apgalvo, ka, ņemot vērā šo lēmumu, viņš varētu piekrist Komisijas 2010. gada 4. februāra lūgumam izbeigt tiesvedību ar nosacījumu, ka tā piekrīt uzņemties atlīdzināt viņam radušos tiesāšanās izdevumus. Atbildē uz repliku Komisija tostarp norādīja, ka nav tikusi panākta vienošanās ar prasītāju par pieņemamu summu, kas būtu domāta šajā tiesvedībā radušos tiesāšanās izdevumu atlīdzināšanai.
Lietas dalībnieku prasījumi
11 Prasītāja prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– atcelt apstrīdēto lēmumu;
– piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
12 Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– galvenokārt konstatēt, ka strīda priekšmets vairs nepastāv un ka tiesvedība ir jāizbeidz;
– pakārtoti noraidīt prasību kā nepamatotu;
– piespriest prasītājam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Juridiskais pamatojums
13 Ņemot vērā Komisijas 2010. gada 4. februāra lūgumu izbeigt tiesvedību un prasītāja 2010. gada 9. marta apsvērumus par šo lūgumu un repliku, Vispārējā tiesa uzskata, ka šis procedūras jautājums ir jānoregulē bez procesa mutvārdu daļas atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 114. panta 3. punktam.
14 Vispirms ir jāatgādina, ka, ja prasības priekšmets zūd procesa laikā, tad Vispārējā tiesa nevar pieņemt nolēmumu pēc būtības, ja tas prasītājam neradīs nekādu labumu (Vispārējās tiesas 2010. gada 19. janvāra spriedums apvienotajās lietās T‑355/04 un T‑446/04 Co‑Frutta/Komisija, Krājums II‑1. lpp., 43.–45. punkts).
15 Strīda priekšmets var zust tostarp tad, ja tiesvedības laikā apstrīdētais akts tiek atsaukts vai aizstāts (Tiesas 1961. gada 1. jūnija spriedums apvienotajās lietās 5/60, 7/60 un 8/60 Meroni u.c./Augstā iestāde, Recueil, 201., 213. lpp., un Tiesas 1985. gada 11. novembra rīkojums lietā 82/85 Eurasian Corporation/Komisija, Recueil, 3603. lpp., 11. punkts; Pirmās instances tiesas 1997. gada 17. septembra rīkojums lietā T‑26/97 Antillean Rice Mills/Komisija, Recueil, II‑1347. lpp., 14. un 15. punkts).
16 Šajā ziņā ir jāteic, ka, ja atcelta tiesiska akta juridiskās sekas beidzas, ja vien nav noteikts citādi, tā atcelšanas dienā (šajā ziņā skat. Tiesas 1960. gada 12. februāra spriedumu apvienotajās lietās no 16/59 līdz 18/59 Geitling u.c./Augstā iestāde, Recueil, 45., 65. lpp.), atsaukts un aizstāts tiesību akts pilnīgi izzūd no Savienības tiesību sistēmas. Parasti tiesību akta atsaukšanai ir ex tunc efekts (šajā ziņā skat. Pirmās instances tiesas 2005. gada 10. marta rīkojumu lietā T‑184/01 IMS Health/Komisija, Krājums, II‑817. lpp., 34.–41. punkts, un 2010. gada 9. septembra rīkojumu lietā T‑120/09 Phoenix‑Reisen un DRV/Komisija, Krājumā nav publicēts, 23. punkts un tajā minētā judikatūra).
17 Turklāt ir jākonstatē, ka prasības par tiesību akta atcelšanu priekšmets izņēmuma kārtā var saglabāties, lai gan tiesību akts, ko prasa atcelt, ir atsaukts, ja prasītājam tomēr saglabājas pietiekama interese, lai attiecīgo tiesību aktu formāli atceltu (skat. Pirmās instances tiesas 2002. gada 27. septembra spriedumu lietā T‑211/02 Tideland Signal/Komisija, Recueil, II‑3781. lpp., 48. un 49. punkts un tajos minētā judikatūra).
18 Šajā gadījumā ir skaidrs, ka prasītājs lūdz atcelt tikai apstrīdēto lēmumu. Kaut arī Komisija 2010. gada 4. februārī pieņēma lēmumu, ar kuru apstrīdētais akts tika aizstāts tiesvedības laikā, prasītājs replikā ir skaidri norādījis, ka tas nevēlas pielāgot savus prasījumus, lai tajos iekļautu Komisijas 2010. gada 4. februāra lēmumu, kaut arī atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai tas viņam ir atļauts (skat. Pirmās instances tiesas 2006. gada 12. decembra spriedumu lietā T‑228/02 Organisation des Modjahedines du peuple d’Iran/Padome, Krājums, II‑4665. lpp., 28. un 29. punkts un tajos minētā judikatūra).
19 Turklāt no Komisijas 2010. gada 4. februāra lēmuma nepārprotamā teksta izriet, ka ir ticis nolemts “atsaukt [apstrīdēto] lēmumu un pieņemt jaunu lēmumu, lai atbildētu uz prasītāja 2009. gada 19. jūnija atkārtoto pieteikumu”. Tātad, ņemot vērā šī rīkojuma 15.–17. punktā minēto judikatūru, ir jākonstatē, ka šīs prasības priekšmets ir zudis.
20 Ir jānorāda, ka apstrīdētā lēmuma atsaukšana un Komisijas 2010. gada 4. februāra lēmuma pieņemšana sniedza prasītājam rezultātu, kuru viņš velējās sasniegt, ceļot šo prasību, proti, apstrīdētā lēmuma izzušana no Savienības tiesību sistēmas. Turklāt ir jākonstatē, ka prasītājs nav izvirzījis nevienu faktu, ar ko tiktu pamatota viņa interese, lai tiktu taisīts spriedums, ar kuru apstrīdētais lēmums tiktu formāli atzīts par prettiesisku.
21 Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, ir jāizbeidz tiesvedība lietā par šo prasību.
Par tiesāšanās izdevumiem
22 Atbilstoši Reglamenta 87. panta 6. punktam, ja tiesvedību lietā izbeidz pirms sprieduma taisīšanas, Vispārējā tiesa lemj par tiesāšanās izdevumiem pēc saviem ieskatiem.
23 Vispārējā tiesa uzskata, ka šādos apstākļos ir pamatoti piemērot iepriekš minēto tiesību normu, lai nolemtu, ka katrs lietas dalībnieks sedz savus tiesāšanās izdevumus pats.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (sestā palāta)
izdod rīkojumu:
1) izbeigt tiesvedību lietā par šo prasību;
2) katrs lietas dalībnieks sedz savus tiesāšanās izdevumus pats.
Izdots Luksemburgā 2011. gada 12. janvārī.
E. Coulon | | E. Moavero Milanesi |