VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (septītā palāta paplašinātā sastāvā)

2022. gada 23. februārī (*)

Ārpuslīgumiskā atbildība – Konkurence – Starptautisko sīkpaku eksprespiegādes EEZ teritorijā pakalpojumu tirgi – Koncentrācija – Lēmums, ar kuru koncentrācija atzīta par nesaderīgu ar iekšējo tirgu – Lēmuma atcelšana ar Vispārējās tiesas spriedumu – Tiesības uz aizstāvību – Pietiekami būtisks tādas tiesību normas pārkāpums, ar kuru privātpersonām piešķir tiesības – Cēloņsakarība

Lietā T‑834/17

United Parcel Service, Inc., Atlanta, Džordžija (Amerikas Savienotās Valstis), ko pārstāv A. Ryan, solicitor, F. Hoseinian, W. Knibbeler, A. Pliego Selie un F. Roscam Abbing, advokāti,

prasītāja,

pret

Eiropas Komisiju, ko pārstāv N. Khan, P. Berghe, M. Farley un R. Leupold Henning, pārstāvji,

atbildētāja,

par prasību, kas ir pamatota ar LESD 268. pantu un ar ko tiek lūgts atlīdzināt kaitējumu, kurš prasītājai esot nodarīts Komisijas Lēmuma C(2013) 431 (2013. gada 30. janvāris), ar ko koncentrāciju atzīst par nesaderīgu ar iekšējo tirgu un EEZ līguma darbību (Lieta COMP/M.6570 – UPS/TNT Express), prettiesiskuma dēļ,

VISPĀRĒJĀ TIESA (septītā palāta paplašinātā sastāvā)

šādā sastāvā: priekšsēdētājs S. Papasavs [S. Papasavvas], tiesneši R. da Silva Pasošs [R. da Silva Passos], I. Reine, L. Trišo [L. Truchot] un M. Sampols Pukuruļs [M. Sampol Pucurull] (referents),

sekretāre: E. Artemiu [E. Artemiou], administratore,

ņemot vērā tiesvedības rakstveida daļu un 2020. gada 28. oktobra tiesas sēdi,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

I.      Tiesvedības priekšvēsture

1        Eiropas Ekonomikas zonā (EEZ) prasītāja United Parcel Service, Inc. (turpmāk tekstā – “UPS” vai “prasītāja”) un TNT Express NV (turpmāk tekstā – “TNT”) ir divas sabiedrības, kas darbojas starptautisko sīkpaku eksprespiegādes pakalpojumu tirgos.

2        2012. gada 26. jūnijā Eiropas Komisija publicēja iepriekšēju paziņojumu par koncentrāciju (Lieta COMP/M.6570 – UPS/TNT Express) (OV 2012, C 186, 9. lpp.), piemērojot 4. pantu Padomes Regulā (EK) Nr. 139/2004 (2004. gada 20. janvāris) par kontroli pār uzņēmumu koncentrāciju (OV 2004, L 24, 1. lpp.), kas īstenota ar Komisijas 2004. gada 21. aprīļa Regulu (EK) Nr. 802/2004 (OV 2004, L 133, 1. lpp.).

3        2013. gada 11. janvārī Komisija informēja UPS, ka tā plāno aizliegt plānoto koncentrāciju starp UPS un TNT.

4        2013. gada 14. janvārī UPS publiskoja šo informāciju, izdodot paziņojumu presei.

5        2013. gada 18. janvārī Regulas Nr. 139/2004 19. pantā paredzētā padomdevēja komiteja sniedza labvēlīgu atzinumu par Komisijas lēmuma projektu, ar kuru tiktu atzīta UPS un TNT koncentrācijas nesaderība.

6        2013. gada 30. janvārī Komisija pieņēma Lēmumu C(2013) 431, ar ko koncentrāciju atzīst par nesaderīgu ar iekšējo tirgu un EEZ līguma darbību (Lieta COMP/M.6570 – UPS/TNT Express) (turpmāk tekstā – “strīdīgais lēmums”). Komisija uzskatīja, ka koncentrācija starp UPS un TNT veidotu būtisku šķērsli efektīvai konkurencei attiecīgo pakalpojumu tirgos 15 dalībvalstīs, proti, Bulgārijā, Čehijas Republikā, Dānijā, Igaunijā, Latvijā, Lietuvā, Ungārijā, Maltā, Nīderlandē, Polijā, Rumānijā, Slovēnijā, Slovākijā, Somijā un Zviedrijā.

7        Ar paziņojumu presei tajā pašā dienā UPS paziņoja, ka tā atsakās no plānotās koncentrācijas.

8        2013. gada 5. aprīlī UPS Vispārējā tiesā cēla prasību atcelt strīdīgo lēmumu, kas reģistrēta ar numuru T‑194/13, un iesniedza pieteikumu par paātrinātu tiesvedību, ko Vispārējā tiesa noraidīja.

9        2015. gada 7. aprīlī FedEx Corp. paziņoja par TNT iegādes piedāvājumu.

10      2015. gada 4. jūlijā Komisija publicēja iepriekšēju paziņojumu par koncentrāciju (Lieta M.7630 – FedEx/TNT Express) (OV 2015, C 220, 15. lpp.) par darījumu, ar kuru FedEx bija jāiegādājas TNT.

11      2016. gada 8. janvārī Komisija pieņēma lēmumu, ar ko koncentrāciju atzīst par saderīgu ar iekšējo tirgu un EEZ līguma darbību (Lieta M.7630 – FedEx/TNT Express); tā kopsavilkums publicēts Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī (OV 2016, C 450, 12. lpp.) un tas attiecās uz darījumu starp FedEx un TNT.

12      Ar 2017. gada 7. marta spriedumu United Parcel Service/Komisija (T‑194/13, EU:T:2017:144) Vispārējā tiesa atcēla strīdīgo lēmumu.

13      2017. gada 16. maijā Komisija par 2017. gada 7. marta spriedumu United Parcel Service/Komisija (T‑194/13, EU:T:2017:144) iesniedza apelācijas sūdzību, ko Tiesa noraidīja ar 2019. gada 16. janvāra spriedumu Komisija/United Parcel Service (C‑265/17 P, EU:C:2019:23).

II.    Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi

14      Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2017. gada 29. decembrī, UPS cēla šo prasību.

15      Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2018. gada 29. janvārī, Komisija lūdza Vispārējo tiesu apturēt tiesvedību līdz brīdim, kad tiks pieņemts nolēmums apelācijas tiesvedībā lietā C‑265/17 P, vai – pakārtoti – veikt procesa organizatorisko pasākumu, lai Vispārējā tiesa noteiktu, pirmkārt, vai ir izpildīti nosacījumi, lai iestātos Eiropas Savienības atbildība saskaņā ar LESD 340. pantu, izņemot nosacījumu par kaitējuma esamību, un tādējādi, otrkārt, vai nav nepieciešama lietas dalībnieku iesaiste saistībā ar apgalvoto zaudējumu apmēru, līdz tiks pieņemts jauns rīkojums.

16      Ar 2018. gada 6. februāra lēmumu palātas priekšsēdētājs nolēma apturēt tiesvedību līdz brīdim, kad tiks pasludināts nolēmums lietā C‑265/17 P. Turpretim Vispārējā tiesa neapmierināja Komisijas lūgumu par procesa organizatoriskajiem pasākumiem.

17      Ar procesuālo rakstu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2019. gada 25. janvārī, Komisija no jauna lūdza veikt procesa organizatorisko pasākumu, ar kuru Vispārējā tiesa vispirms nosaka, vai ir izpildīti nosacījumi, lai iestātos Savienības atbildība saskaņā ar LESD 340. pantu, izslēdzot jebkurus jautājumus par jebkāda kaitējuma esamību, ko apgalvo UPS, lai tādējādi atbrīvotu lietas dalībniekus no to jautājumu izskatīšanas, kas attiecas uz apgalvoto zaudējumu apmēru, līdz tiks pieņemts jauns rīkojums.

18      Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2019. gada 14. februārī, UPS iebilda pret šo lūgumu, un Vispārējā tiesa neapmierināja Komisijas lūgumu pieņemt procesa organizatoriskos pasākumus.

19      Tā kā Vispārējās tiesas sastāvs tika mainīts, Vispārējās tiesas priekšsēdētājs ar 2019. gada 17. oktobra lēmumu, piemērojot Vispārējās tiesas Reglamenta 27. panta 3. punktu, nodeva lietu jaunam tiesnesim referentam, kurš darbojas septītajā palātā.

20      Pēc septītās palātas priekšlikuma Vispārējā tiesa atbilstoši Reglamenta 28. pantam nolēma nodot lietu paplašinātam iztiesāšanas sastāvam.

21      Pēc tiesneša referenta priekšlikuma Vispārējā tiesa (septītā palāta paplašinātā sastāvā) nolēma sākt tiesvedības mutvārdu daļu un Reglamenta 89. pantā paredzēto procesa organizatorisko pasākumu ietvaros uzdeva lietas dalībniekiem rakstveida jautājumus, uz kuriem tie atbildēja noteiktajā termiņā. Tāpat Vispārējā tiesa rakstveidā uzdeva lietas dalībniekiem jautājumu, aicinot uz to atbildēt tiesas sēdē.

22      UPS prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        piespriest par labu UPS atlīdzību 1,742 miljardu EUR apmērā, pieskaitot šai summai piemērojamos procentus;

–        piespriest par labu UPS kompensāciju par nodokļiem, kas tiks piemēroti piespriestajai atlīdzībai, ņemot vērā Vispārējās tiesas nolēmuma pieņemšanas dienā piemērojamo nodokļa likmi;

–        piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

23      Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        noraidīt prasību;

–        piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

III. Juridiskais pamatojums

A.      Par atsevišķu pamatu, argumentu un pierādījumu pieņemamību

24      Komisija norāda, ka UPS procesuālie raksti ir neskaidri un neatbilst ne Reglamenta 76. panta d) punkta, ne 85. panta prasībām un ka atsevišķi to pamatojumam iesniegtie argumenti un pierādījumi līdz ar to būtu jāatzīst par nepieņemamiem.

1.      Par “UPS” argumentācijas neskaidro raksturu

25      Komisija pārmet UPS, ka tā savu argumentāciju ir izklāstījusi izkliedēti, neievērojot prasības pamatu izklāstu. Prasība esot balstīta uz trim pamatiem, kas atbilst katram no Savienības ārpuslīgumiskās atbildības iestāšanās nosacījumiem. Tomēr UPS esot izklāstījusi vairākus argumentus neatbilstoši pamatam, ar kuru tie esot saistīti pēc to būtības. Tādējādi UPS prasības pieteikuma stadijā argumentus saistībā ar prettiesiskumu esot izvirzījusi daļās, kurās runa ir par cēloņsakarību. Replikas stadijā UPS abus kopumus esot aplūkojusi daļā, kurā runa ir par kaitējumu, atsaucoties uz argumentiem, kas attiecas uz abiem pārējiem Savienības ārpuslīgumiskās atbildības iestāšanās nosacījumiem. Komisija uzskata, ka Vispārējai tiesai nav jāpārgrupē šie argumenti, jo formāli tie neatbilst tā pamata formulējumam, kurā tie ir izvirzīti.

26      Aplūkojamajā gadījumā ir taisnība, ka UPS prasības pieteikumā daļu no saviem argumentiem saistībā ar apgalvotajiem pārkāpumiem ir izklāstījusi tajos pamatos, kas attiecas uz citiem Savienības ārpuslīgumiskās atbildības iestāšanās nosacījumiem, it īpaši pamatā, kas attiecas uz cēloņsakarību. Lai gan šāds konsekvences trūkums var padarīt prasību neskaidru, tas nevar izraisīt tās nepieņemamību – pat daļēju, ja būtiskie faktiskie un tiesiskie apstākļi, uz kuriem ir balstīti prasījumi, ir skaidri un precīzi izklāstīti kopsavilkuma veidā saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas statūtu 21. panta un Reglamenta 76. panta d) punkta normām, tādējādi ļaujot atbildētājam aizsargāt savas tiesības un Vispārējai tiesai – atrisināt strīdu. Lai izpildītu šīs prasības, prasības pieteikumā, kurš ir vērsts – kā tas ir šajā gadījumā – uz tāda kaitējuma atlīdzināšanu, ko, iespējams, radījušas Savienības iestādes, ir jāietver elementi, kuri ļauj identificēt gan rīcību, ko prasītājs pārmet šīm iestādēm, gan iemeslus, kuru dēļ tas uzskata, ka pastāv cēloņsakarība starp šo rīcību un kaitējumu, kas prasītājam it kā nodarīts (skat. spriedumu, 2005. gada 14. decembris, FIAMM un FIAMM Technologies/Padome un Komisija, T‑69/00, EU:T:2005:449, 68. punkts un tajā minētā judikatūra).

27      Lai gan dažu prasītājas norādīto tiesisko un faktisko argumentu organizācija nav pietiekami metodiska, tomēr Vispārējā tiesa, kā arī Komisija spēj identificēt faktiskos un tiesiskos apstākļus, uz kuriem ir balstīti prasītājas prasījumi. Turklāt Komisija neatsaucas uz nevienu specifisku noteikumu, lai pamatotu savu apgalvojumu, saskaņā ar kuru Vispārējā tiesa nevar argumentus, kas formāli izklāstīti izkliedētā veidā, pārgrupēt atbilstoši to būtībai. Katrā ziņā šāds apgalvojums ir grūti saskaņojams ar apstākli, ka, izskatot prasībā norādītos pamatus, Vispārējai tiesai nav nekāda pienākuma savā argumentācijā ievērot secību, kādā šie pamati tikuši izklāstīti (spriedums, 2010. gada 25. marts, Sviluppo Italia Basilicata/Komisija, C‑414/08 P, EU:C:2010:165, 57. punkts). Vispārējā tiesa, pievēršoties argumentācijas būtībai, var grozīt tās kvalifikāciju (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1998. gada 19. novembris, Parlaments/Gaspari, C‑316/97 P, EU:C:1998:558, 21. punkts, un 2011. gada 28. jūlijs, Mediaset/Komisija, C‑403/10 P, nav publicēts, EU:C:2011:533, 92. un 93. punkts). Tādējādi, pievēršoties argumentācijas būtībai, Vispārējā tiesa var arī to pārbaudīt secībā, kas atšķiras no secības, kādā šī argumentācija tika izklāstīta.

28      Šajos apstākļos – ja daļa no prasītājas argumentācijas tiktu noraidīta tādēļ vien, ka tās būtība precīzi neatbilst tās procesuālā raksta iedaļas nosaukumam, kurā šī argumentācija ir izklāstīta, – tas nozīmētu, ka tiek piemērota pārmērīgi formālistiska pieeja, kas var būt šķērslis Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 47. pantā garantēto tiesību uz tiesību aizsardzību tiesā īstenošanai.

29      Komisijas iebilde par nepieņemamību saistībā ar prasības neskaidro raksturu ir nepamatota un ir jānoraida.

2.      Par Reglamenta 76. panta d) punkta pārkāpumu

30      Komisija apgalvo, ka UPS procesuālie raksti neatbilst Reglamenta 76. panta d) punktam, tādējādi izraisot atsevišķu argumentu un pierādījumu nepieņemamību.

31      Šajā ziņā jāatgādina, ka saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas statūtu 21. pantu, kas piemērojams Vispārējai tiesai atbilstoši šo pašu statūtu 53. panta pirmajai daļai, un Reglamenta 76. panta d) punktu, ikvienā prasības pieteikumā ir jābūt norādītam strīda priekšmetam un kopsavilkumam par izvirzītajiem pamatiem.

32      Lai nodrošinātu tiesisko drošību un pareizu tiesvedību, šim prasītāja kopsavilkumam par izvirzītajiem pamatiem ir jābūt pietiekami skaidram un precīzam, lai atbildētājs varētu sagatavot aizstāvību un kompetentā tiesa – lemt par prasību (spriedums, 2014. gada 11. septembris, MasterCard u.c./Komisija, C‑382/12 P, EU:C:2014:2201, 41. punkts).

33      Tātad, lai Vispārējā tiesā celta prasība būtu pieņemama, tostarp ir nepieciešams, lai būtiski faktiskie un tiesiskie apstākļi, uz kuriem prasība balstīta, izrietētu – vismaz kopsavilkuma veidā un tomēr saskaņoti un saprotami – no paša prasības pieteikuma teksta. Lai gan atsevišķos jautājumos prasības pieteikuma pamattekstu var pamatot un papildināt, atsaucoties uz noteiktām tam pievienoto materiālu teksta daļām, tomēr vispārēja atsauce uz citiem dokumentiem, pat ja tie ir pievienoti prasības pieteikumam, nevar kompensēt galveno juridisko argumentu neesamību, kam atbilstoši iepriekš atgādinātajām tiesību normām ir jābūt ietvertiem prasības pieteikumā (spriedums, 2014. gada 11. septembris, MasterCard u.c./Komisija, C‑382/12 P, EU:C:2014:2201, 40. punkts).

34      Vispārējai tiesai nav pienākuma pielikumos meklēt un identificēt pamatus, ko tā varētu uzskatīt par tādiem, kuri veido prasības pamatojumu, jo pielikumi izmantojami vienīgi pierādīšanas un tehniskos nolūkos (spriedumi, 2007. gada 17. septembris, Microsoft/Komisija, T‑201/04, EU:T:2007:289, 94. punkts, un 2015. gada 9. marts, Deutsche Börse/Komisija, T‑175/12, nav publicēts, EU:T:2015:148, 354. punkts). Analoģiskas prasības ir piemērojamas tad, ja arguments ir norādīts, lai pamatotu Vispārējā tiesā izvirzītu pamatu (spriedumi, 2014. gada 11. septembris, MasterCard u.c./Komisija, C‑382/12 P, EU:C:2014:2201, 41. punkts, un 2020. gada 16. septembris, BP/FRA, C‑669/19 P, nav publicēts, EU:C:2020:713, 54. punkts).

a)      Par to “UPS” argumentu pieņemamību, kas attiecas uz procesuālo tiesību pārkāpumu

35      Komisija apgalvo, ka nav pieņemama argumentācija, ar kuru UPS apgalvo, ka tās procesuālās tiesības ir pārkāptas, jo efektivitātes ieguvumu vērtējuma kritēriji tai netika paziņoti pirms strīdīgā lēmuma pieņemšanas. Prasības pieteikuma 42. punktā UPS esot vienīgi paudusi vispārīgu un abstraktu kritiku par strīdīgo lēmumu un atsevišķiem aktiem, kas pieņemti pirms tā. Tā kā strīdīgie fragmenti nav precīzi identificēti, šī argumentācija neatbilstot Reglamenta 76. panta d) punkta prasībām.

36      Tomēr jānorāda, ka no prasības pieteikuma 42. punkta izriet, ka UPS būtībā pārmet Komisijai, ka tā nav nedz nopietni analizējusi apgalvoto efektivitātes ieguvumu pārbaudāmību, nedz arī iepriekš ir norādījusi kritērijus, pamatojoties uz kuriem šie ieguvumi tikšot novērtēti. UPS tādējādi norāda uz trūkumu Komisijas analīzē, kā arī uz to, ka trūkst informācijas par priekšmetu un nepieciešamo pierādījumu līmeni. Līdz ar to nevar pārmest UPS, ka prasības pieteikumā tā nav precīzi identificējusi Komisijas pieņemtajos aktos elementus, uz kuru neesamību UPS norāda.

37      Turklāt jākonstatē, ka šajā prasības pieteikuma 42. punktā ir atsauce uz noteiktiem paziņojuma par iebildumiem un strīdīgā lēmuma fragmentiem. Tādējādi UPS ir precīzi norādījusi elementus, kurus tā uzskata par nozīmīgiem, lai tos salīdzinātu savā starpā un lai pierādītu, ka tikai strīdīgā lēmuma stadijā Komisija ir atklājusi savu efektivitātes ieguvumu analīzi.

38      No tā izriet, ka Komisijas izvirzītās iebildes par nepieņemamību nav pamatotas un tāpēc tās ir jānoraida.

b)      Par “UPS” argumentācijas, kas attiecas uz kļūdu vērtējumā par koncentrācijas ietekmi uz cenām, pieņemamību

1)      Par prasības pieteikuma 34.–37. punktu

39      Komisija apgalvo, ka UPS argumentācija, kas attiecas uz koncentrācijas ietekmes uz cenām analīzi un kas izklāstīta prasības pieteikuma 34.–37. punktā, ir tik lakoniska, ka tā neatbilst Reglamenta 76. panta d) punkta prasībām. Prasības pieteikumā neesot norādīti iemesli, kuru dēļ UPS uzskata, ka Komisijas izmantotais ekonometriskais modelis ir kļūdains.

40      Tomēr jānorāda, ka prasības pieteikuma 34.–37. punktā UPS apgalvo, ka analīzē par koncentrācijas ietekmi uz cenām ir pieļautas nopietnas kļūdas. Lasot šos punktus un prasības pieteikumu kopumā, ir skaidri redzams, ka UPS apgalvo, ka Komisija ir ievērojami novirzījusies no ierastās ekonometriskās prakses, aplēses stadijā izmantojot tādu koncentrācijas mainīgā lieluma veidu, kurš atšķiras no tā, kas izmantots prognozes stadijā, un kā pierādījumu tā min divu ekspertu ziņojumus (prasības pieteikuma A.8 un A.9 pielikums). Lai arī prasības pieteikuma 34.–37. punkts ir formulēts īsi, tajos skaidri un precīzi ir apkopota tehniska rakstura kritikas, kas vērsta pret Komisijas metodoloģijas izvēli, būtība. Šo kopsavilkumu pamato atsauce uz šo ekspertu ziņojumiem (prasības pieteikuma A.8 un A.9 pielikums), kuri satur padziļinātus paskaidrojumus par tādējādi apgalvotajām tehniskajām kļūdām.

41      No šiem apstākļiem izriet, ka prasības pieteikuma 34.–37. punkts atbilst Reglamenta 76. panta d) punkta prasībām. Tādēļ Komisijas izvirzītā iebilde par nepieņemamību ir jānoraida kā nepamatota.

2)      Par atsauci uz prasības pieteikuma A.12 pielikumu

42      Komisija apgalvo, ka UPS prasības pieteikuma 34. punktā ir atsaukusies uz minētā prasības pieteikuma A.12 pielikumu, kas ir procesuāls raksts, kurš iesniegts lietā, kurā tika pasludināts 2017. gada 7. marta spriedums United Parcel Service/Komisija (T‑194/13, EU:T:2017:144), nenorādot fragmentus, uz kuriem tā vēlas īpaši atsaukties. Līdz ar to šī Reglamenta 76. panta d) punkta neievērošana esot pamats atzīt šo dokumentu par nepieņemamu.

43      Tomēr, prasības pieteikuma 34. punktā atsaucoties uz dokumentu (prasības pieteikuma A.12 pielikums), kas iesniegts lietā, kurā tika pasludināts 2017. gada 7. marta spriedums United Parcel Service/Komisija (T‑194/13, EU:T:2017:144), UPS nav mēģinājusi novērst jelkādus trūkumus prasības pieteikuma 34.–37. punktā ietvertajā izklāstā, vispārīgi atsaucoties uz šī dokumenta saturu. Gluži pretēji – UPS tādējādi ir uzsvērusi, ka tās kritika par izmantoto ekonometrisko modeli jau ir tikusi izvirzīta minētajā lietā. Proti, A.12 pielikums ietver UPS 2016. gada 8. jūnija apsvērumus par Komisijas 2016. gada 26. aprīlī sniegtajām atbildēm uz Vispārējās tiesas jautājumiem minētajā lietā. Šajos apsvērumos UPS bija sūdzējusies, ka prognozes stadijā tika izmantots modelis, kas atšķiras no tā, kurš tika izmantots aplēses stadijā. UPS apgalvoja, ka Komisija tādējādi esot rīkojusies neierastā un patvaļīgā veidā. Šī argumentācija, kuru, kā tas izriet no šajā lietā iesniegtajiem dokumentiem, UPS bija arī izvirzījusi apelācijas tiesvedībā lietā, kurā tika pasludināts 2019. gada 16. janvāra spriedums Komisija/United Parcel Service (C‑265/17 P, EU:C:2019:23), būtībā ir identiska prasības pieteikuma 34.–37. punktā izklāstītajai.

44      No šiem kontekstuālajiem elementiem izriet, ka UPS tādējādi ir atkārtojusi iebildumus, kas izvirzīti lietā, kurā tika pasludināts 2017. gada 7. marta spriedums United Parcel Service/Komisija (T‑194/13, EU:T:2017:144), un kas attiecas uz strīdīgā lēmuma pamatojumam izmantotā ekonometriskā modeļa spēkā esamību, un ka šie elementi satur pietiekami skaidru un precīzu argumentācijas izklāstu. Līdz ar to Komisija nevar apgalvot, ka tā nespēja nedz saprast tās saturu, nedz sagatavot savu aizstāvību. Komisijas izvirzītā iebilde par nepieņemamību ir jānoraida.

3)      Par atsauci uz prasības pieteikuma A.8 un A.9 pielikumu, kā arī uz replikas raksta C.1 un C.2 pielikumu

45      Komisija apgalvo, ka UPS ir vienīgi vispārīgi atsaukusies uz atsevišķiem pielikumiem tā vietā, lai savu argumentāciju skaidri un precīzi izklāstītu savos procesuālajos rakstos. Atbildot uz Vispārējās tiesas rakstveida jautājumiem, Komisija apgalvo, pirmkārt, ka iebildumu raksta 22. punktā tā ir apstrīdējusi prasības pieteikuma A.8 un A.9 pielikuma pieņemamību. Iemesliem, kuru dēļ UPS uzskata, ka izvēlētais ekonometriskais modelis ir kļūdains, esot jābūt minētiem pašā prasības pieteikumā atbilstoši Reglamenta 76. panta d) punktam. Taču prasības pieteikuma 36. punktā sniegtie paskaidrojumi šajā ziņā neesot pietiekami. Komisija uzskata, ka vispārīga atsauce uz prasības pieteikuma A.8 un A.9 pielikumu nevar novērst šo trūkumu, liekot tai uzminēt argumentus, kurus UPS vēlas izvirzīt. Komisija norāda, ka tā ir uzsvērusi šo jautājumu atbildē uz repliku. Otrkārt, Komisija apgalvo, ka UPS replikas stadijā nebija tiesīga novērst šīs nepilnības, precīzāk identificējot atbilstošos fragmentus prasības pieteikuma A.8 un A.9 pielikumā, kā arī replikas C.1 un C.2 pielikumā.

46      Tomēr jākonstatē, ka iebildumu raksta 24.–29. punktā Komisija ir detalizēti atspēkojusi šo ekspertu ziņojumu saturu. Tas liecina, ka Komisija varēja nodrošināt savu interešu aizstāvību un ka tā turklāt neuzskatīja par nepieciešamu aizstāvības stadijā arī iesniegt vienu vai vairākus ekspertīzes ziņojumus, lai atspēkotu UPS ziņojumus, un tādējādi sniegt skaidrojumus Vispārējai tiesai par izvēlētā ekonometriskā modeļa tehniskajiem aspektiem.

47      Atbildes uz repliku 25.–41. punktā Komisija ir izvērsti atbildējusi uz UPS argumentiem, kas izklāstīti replikas 45.–49. punktā un kas pamatoti ar diviem šo ekspertu ziņojumiem (prasības pieteikuma A.8 un A.9 pielikums), kā arī ar to papildu atzinumiem (replikas C.1 un C.2 pielikums). Attiecībā uz Komisijas apgalvojumu, ka atsauce uz replikas C.1 un C.2 pielikumu neesot pietiekami precīza, to tieši atspēko fakts, ka Komisija atbildes uz repliku 32. zemsvītras piezīmē ir identificējusi šo pielikumu fragmentus, uz kuriem UPS īpaši ir atsaukusies replikā. Lai atspēkotu apgalvojumus par sava modeļa spēkā esamību, Komisija atbildes uz repliku pielikumā iesniedza divus eksperta ziņojumus (atbildes uz repliku D.5 un D.6 pielikums), kuru pieņemamība tiks izvērtēta turpmāk, ņemot vērā Reglamenta 85. panta 1. punktu.

48      Šajos apstākļos Komisija nevar apgalvot, ka tā nevarēja sagatavot savu aizstāvību. Tādējādi UPS nav pārkāpusi Reglamenta 76. panta d) punktu, savos procesuālajos rakstos atsaucoties uz prasības pieteikuma A.8 un A.9 pielikumu, kā arī uz replikas C.1 un C.2 pielikumu, lai pamatotu savas kritikas, kas vērsta pret Komisijas izmantoto ekonometrisko modeli, tehniskos aspektus. Tā kā Komisijas izvirzītā iebilde par nepieņemamību šajā jautājumā nav pamatota, tā ir jānoraida.

4)      Par prasības pieteikuma 84. punktu

49      Komisija apgalvo, ka argumentācija, ar kuru UPS prasības pieteikuma 84. punktā kritizē, ka ir izmantoti dati par FedEx tirgus segumu 2012. gadā, nevis dati par 2015. gadu, ir nepieņemama no Reglamenta 76. panta d) punkta skatpunkta. Tā apgalvo, ka šī argumentācija ir ietverta nevis prasības pieteikumā, bet gan procesuālajos rakstos, kas iesniegti lietā, kurā pasludināts 2017. gada 7. marta spriedums United Parcel Service/Komisija (T‑194/13, EU:T:2017:144), precīzi nenorādot šo procesuālo rakstu fragmentus, uz kuriem UPS vēlas balstīties.

50      Tomēr jākonstatē, ka prasības pieteikuma 84. punktā UPS ir skaidri un precīzi pārmetusi Komisijai, ka tā savā analīzē par koncentrācijas ietekmi uz cenām ir izmantojusi datus par FedEx stāvokli 2012. gadā, lai gan tās rīcībā esot bijušas FedEx prognozes par 2015. gadu.

51      Šajos apstākļos nevar uzskatīt, ka UPS ir mēģinājusi novērst prasības pieteikuma neprecizitāti, vispārīgi atsaucoties uz procesuālajiem rakstiem, kas iesniegti lietā, kurā tika pasludināts 2017. gada 7. marta spriedums United Parcel Service/Komisija (T‑194/13, EU:T:2017:144). UPS argumentācija ne tikai bija formulēta saprotamā veidā, bet arī Komisijai tā bija zināma kopš tiesvedības minētajā lietā. Turklāt jānorāda, ka pati Komisija, atbildot uz UPS argumentiem, ir atsaukusies uz saviem procesuālajiem rakstiem minētajā lietā. Līdz ar to Komisija nevar apgalvot, ka tai nebija iespējas sagatavot savu aizstāvību. Ņemot vērā to, ka lietas dalībnieki un tiesiskais pamats, proti, Komisijai pārmestais prettiesiskums, ir identiski prasībā atcelt tiesību aktu un šajā prasībā par zaudējumu atlīdzību, ir jāatzīst, ka ir pieņemamas atsauces, kas ir izdarītas prasības pieteikuma argumentācijā, kura arī ir pieņemama, uz to pamatu izklāstu, kas izvirzīti prasības atcelt tiesību aktu pamatojumam un ietverti šajā lietā iesniegtā prasības pieteikuma pielikumā (skat. pēc analoģijas spriedumu, 2007. gada 11. jūlijs, Schneider Electric/Komisija, T‑351/03, EU:T:2007:212, 96. punkts). Tāpēc Komisijas izvirzītā iebilde par nepieņemamību ir jānoraida.

c)      Par “UPS” argumentācijas, kas attiecas uz kļūdu efektivitātes ieguvumu vērtējumā, pieņemamību

1)      Par prasības pieteikuma 46. punktu

52      Komisija apgalvo, ka argumentācija, ar kuru UPS prasības pieteikuma 46. punktā apgalvo, pirmkārt, ka administratīvajā procesā iesniegtie pierādījumi izslēdza lēmumu par nesaderību, otrkārt, ka Komisija principā ir akceptējusi sinerģijas [vērtējumus] un, treškārt, ka tad, ja Komisija efektivitātes ieguvumiem būtu piemērojusi pieeju, kas vēlāk izmantota FedEx un TNT koncentrācijas kontroles procedūrā, tai būtu bijis jāakceptē daudz lielāka apgalvoto sinerģijas ieguvumu proporcija, nav pieņemama, jo tā ir pretrunā Reglamenta 76. panta d) punktam. Komisija uzskata, ka šie apgalvojumi nav pietiekami pamatoti, un uzsver, ka tā jau tos ir atspēkojusi lietā, kurā tika pasludināts 2017. gada 7. marta spriedums United Parcel Service/Komisija (T‑194/13, EU:T:2017:144).

53      Tomēr jānorāda, ka šī Komisijas kritika drīzāk attiecas uz jautājumu, vai prasības pieteikuma 46. punktā ietvertie UPS apgalvojumi attiecībā uz efektivitātes ieguvumu analīzi ir pietiekami pamatoti, lai pārliecinātu Vispārējo tiesu, nevis uz jautājumu, vai prasības pieteikumā ir ietverts Reglamenta 76. panta d) punktā prasītais kopsavilkums par pamatiem.

54      Katrā ziņā jākonstatē, ka prasības pieteikuma 46. punkts ir formulēts pietiekami skaidri un precīzi, lai atbildētāja varētu sagatavot savu aizstāvību un Vispārējā tiesa varētu lemt par prasību. Tādējādi Komisija iebildumu raksta 55.–97. punktā ir izsmeļoši atbildējusi uz UPS argumentiem. Līdz ar to Komisijas argumentācija nav pamatota.

2)      Par atsauci uz replikas C.6 pielikumu

55      Komisija apgalvo, ka replikas 82. punktā UPS atsaucas uz izvilkumiem no formas paziņošanai par koncentrāciju, kas pievienoti replikas C.6 pielikumā, precīzi neidentificējot atbilstošos šī pielikuma fragmentus, uz kuriem tā atsaucas. Šāda atsauce esot pretrunā Reglamenta 76. panta d) punktam.

56      Tomēr jākonstatē, ka prasības pieteikuma 41.–46. punktā UPS tiešām kopsavilkuma veidā, bet skaidri un precīzi ir izklāstījusi argumentāciju, ar kuru tā pārmet Komisijai, ka tā administratīvā procesa laikā nav darījusi zināmus kritērijus, kurus tā plānoja piemērot, lai vērtētu apgalvotos efektivitātes ieguvumus. It īpaši prasības pieteikuma 44. punktā UPS ir norādījusi, pirmkārt, ka Komisijai pirms lēmuma pieņemšanas bija jāizklāsta savi iebildumi par apgalvoto efektivitātes ieguvumu pārbaudāmību un jāsniedz pusēm, kas ir paziņojušas par koncentrāciju, reālu iespēju iesniegt savus apsvērumus šajā ziņā. Otrkārt, UPS apgalvoja, ka lietas materiāli pierāda, ka tā ir iesniegusi taustāmus pierādījumus par efektivitātes ieguvumiem, tiklīdz tika veikts paziņojums, izmantojot CO formu. Turklāt replikas 82. punktā UPS ir skaidri atsaukusies uz atbilstošo CO formas sadaļu, it īpaši tās 96. punktu.

57      Šis UPS iebildumu izklāsts atbilst Reglamenta 76. panta d) punktā prasītajiem skaidrības un precizitātes nosacījumiem. Šajos apstākļos Komisija nav pamata apgalvot, ka tai nebija iespējas sagatavot savu aizstāvību, neskarot jautājumu par to, vai replikas C.6 pielikuma iesniegšana replikas iesniegšanas stadijā bija novēlota un līdz ar to nepieņemama, kas tiks izskatīts turpmāk, ņemot vērā Reglamenta 85. pantu.

58      No tā izriet, ka Komisijas iebilde par nepieņemamību ir jānoraida.

3)      Par atsauci uz replikas C.7 un C.37 pielikumu

59      Komisija apgalvo, ka, neievērojot Reglamenta 76. panta d) punktu, UPS replikas 90., 92. un 107. punktā ir vispārīgi atsaukusies uz savu 2019. gada 4. jūlija paziņojumu par sinerģijām (replikas C.7 pielikums), neprecizējot atbilstošos fragmentus, uz kuriem tā atsaucas. Tā izvirza tādu pašu argumentāciju attiecībā uz replikas 106. un 108.–110. punktā veikto, iespējams, nepietiekami precīzo atsauci uz otro eksperta ziņojumu, ko sagatavojusi FTI Consulting, lai novērtētu trīs ekspertu ziņojumus, ko Komisija iesniegusi savas aizstāvības pielikumā (turpmāk tekstā – “otrais FTI ziņojums”) (replikas C.37 pielikums).

60      Tomēr jākonstatē, ka replikas 90.–98. punktā ir ietverts to argumentu detalizēts izklāsts, ar kuriem UPS atspēko pirmo eksperta ziņojumu, ko sagatavojusi Oxera, lai novērtētu sinerģijas, ko UPS cerēja iegūt TNT iegādes rezultātā (turpmāk tekstā – “pirmais Oxera ziņojums”) (iebildumu raksta B.7 pielikums), ko Komisija iesniedza apspriešanai iebildumu raksta stadijā. Šī UPS argumentācija tās dažādajos tehniskajos aspektos ir pamatota un papildināta ar replikas C.7 pielikumu, kurā ir izklāstītas UPS izmantotās metodes efektivitātes ieguvumu novērtēšanai. Pretēji tam, ko apgalvo Komisija, UPS nav izvairījusies no sava pienākuma izklāstīt savu argumentāciju kopsavilkuma veidā, taču skaidri un precīzi – tādā ziņā, ka tā būtu izdarījusi vispārīgu un neprecīzu atsauci uz replikas C.7 pielikumu vai būtu novirzījusi šo dokumentu no tā tīri pierādīšanas un tehnisku nolūku funkcijas. Līdz ar to Komisija nevar apgalvot, ka UPS nav ievērojusi Reglamenta 76. panta d) punkta normas.

61      Attiecībā uz atsauci uz otro FTI ziņojumu (replikas C.37 pielikums) ir arī jākonstatē, ka replikas 108.–110. punktā ir ietverts argumentācijas, ar kuru UPS atspēko abus Komisijas iesniegtos ekspertu ziņojumus (pirmais Oxera ziņojums iebildumu raksta B.7 pielikumā un pirmais Schoutens ziņojums minētā iebildumu raksta B.39 pielikumā), skaidrs un precīzs kopsavilkums. Tādu pašu iemeslu dēļ, kādi tika izklāstīti saistībā ar atsauci uz replikas C.7 pielikumu, Komisijas apgalvojums par Reglamenta 76. panta d) punkta pārkāpumu nav pamatots.

62      Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, Komisijas iebildumi par Reglamenta 76. panta d) punkta pārkāpumu nav pamatoti un tātad tie ir jānoraida.

3.      Par Reglamenta 85. panta pārkāpumu

63      Komisija izvirza iebildi par vairāku pierādījumu, kurus UPS iesniegusi novēloti, nepieņemamību, ko pēdējā minētā apstrīd, savukārt iebilzdama, ka atsevišķi pierādījumi, kurus Komisija ir iesniegusi apspriešanai novēloti, ir nepieņemami.

64      Lai lemtu par šiem iebildumiem, ir jāatgādina, ka saskaņā ar Reglamenta 76. panta f) punktu ikvienā prasības pieteikumā attiecīgā gadījumā jāietver ziņas par pierādījumiem un piedāvātajiem pierādījumiem. Saskaņā ar šī reglamenta 81. panta 1. punktu iebildumu rakstā ir jāietver izvirzītie pamati un argumenti, kā arī attiecīgā gadījumā – ziņas par pierādījumiem un piedāvātajiem pierādījumiem.

65      Reglamenta 85. panta 1. punktā ir precizēts, ka pierādījumus un piedāvātos pierādījumus iesniedz pirmajā procesuālo rakstu apmaiņā. Šī reglamenta 85. panta 2. punktā ir piebilsts, ka puses var sniegt papildu pierādījumus vai izteikt pierādījumu piedāvājumus replikas rakstā un atbildes rakstā uz repliku savas argumentācijas atbalstam ar nosacījumu, ka kavēšanās šo ziņu iesniegšanā ir attaisnota.

66      Ja saskaņā ar Reglamenta 85. panta 1. punktā paredzēto noteikumu par termiņa izbeigšanos lietas dalībniekiem ir jāpamato kavēšanās jaunu pierādījumu iesniegšanā vai pierādījumu piedāvājumu iesniegšanā, Savienības tiesas ir tiesīgas pārbaudīt šo jauno pierādījumu vai pierādījumu piedāvājumu iesniegšanas kavējuma attaisnojuma pamatotību un – atkarībā no konkrētā gadījuma – to saturu, kā arī, ja šī novēlotā iesniegšana nav juridiski pietiekami attaisnota vai pamatota, tos noraidīt. Lietas dalībnieka veikta novēlota pierādījumu vai pierādījumu piedāvājumu iesniegšana citastarp var būt attaisnojama ar to, ka iepriekš šim lietas dalībniekam konkrētie pierādījumi nevarēja būt pieejami, vai ar to, ka pretējās puses veikta novēlota pierādījumu iesniegšana pamato lietas materiālu papildināšanu, lai nodrošinātu sacīkstes principa ievērošanu (spriedums, 2020. gada 16. septembris, BP/FRA, C‑669/19 P, nav publicēts, EU:C:2020:713, 41. punkts).

a)      Par replikas C.6, C.7 un C.37 pielikuma pieņemamību

67      Komisija apgalvo, ka UPS ir iesniegusi replikas C.6, C.7 un C.37 pielikumu vienīgi tādēļ, lai novērstu nepilnības prasības pieteikumā. Šādai novēlotai un neattaisnotai iesniegšanai esot jāizraisa šo pielikumu nepieņemamība saskaņā ar Reglamenta 85. pantu.

68      Tomēr, kā tas konstatēts iepriekš, no replikas 82. punkta izriet, ka replikas C.6 pielikums ir iesniegts, lai atspēkotu Komisijas argumentāciju iebildumu raksta 47. punktā, saskaņā ar kuru UPS neesot aplūkojusi efektivitātes ieguvumu jautājumu CO formā. Replikas C.7 pielikuma mērķis ir atspēkot Komisijas iesniegto pirmo Oxera ziņojumu (iebildumu raksta B.7 pielikums). Otrā FTI ziņojuma (replikas C.37 pielikums) mērķis ir atspēkot divus citus ekspertu ziņojumus, kurus iesniegusi Komisija (pirmais Oxera ziņojums iebildumu raksta B.7 pielikumā un pirmais Schoutens ziņojums minētā iebildumu raksta B.39 pielikumā).

69      Uz pretpierādījumiem un uz pierādījumu piedāvājumu papildinājumiem, kas iesniegti, atbildot uz pretējās puses iebildumu rakstā ietvertajiem pretpierādījumiem, neattiecas Reglamenta 85. panta 1. punktā paredzētais noteikums par termiņa izbeigšanos (spriedums, 1998. gada 17. decembris, Baustahlgewebe/Komisija, C‑185/95 P, EU:C:1998:608, 72. punkts, un rīkojums, 2019. gada 21. maijs, Le Pen/Parlaments, C‑525/18 P, nav publicēts, EU:C:2019:435, 48. punkts).

70      Līdz ar to C.6, C.7 un C.37 pielikumu nevar uzskatīt par nepieņemamiem saskaņā ar Reglamenta 85. panta 1. punktu.

b)      Par Komisijas iesniegto ekonometrijas eksperta ziņojumu pieņemamību

71      Atbildot uz Vispārējās tiesas rakstveida jautājumiem, UPS apstrīd divu ekonometrijas eksperta ziņojumu, kurus Komisija iesniegusi atbildes raksta uz repliku pielikumā (atbildes raksta uz repliku D.5 un D.6 pielikums), pieņemamību. UPS būtībā apgalvo, ka Komisija ir iesniegusi šos ziņojumus novēloti un bez attaisnojuma.

72      Komisija apgalvo, ka šie abi ziņojumi ir pieņemami.

73      Tomēr jāatgādina, ka saskaņā ar Reglamenta 81. panta 1. punktu un 85. panta 1. un 2. punktu pamati un argumenti, kā arī ziņas par pierādījumiem un piedāvātajiem pierādījumiem principā ir jāietver iebildumu rakstā, un atbildētājam ir jāpamato kavējums, iesniedzot jaunus pierādījumus vai pierādījumu piedāvājumus, pretējā gadījumā tie tiek noraidīti (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2007. gada 15. novembris, Ungārija/Komisija, T‑310/06, EU:T:2007:343, 164. punkts un tajā minētā judikatūra).

74      Konkrētajā gadījumā Komisija atbildes uz repliku stadijā ir iesniegusi divus ekonomista ziņojumus, kas datēti ar 2019. gada 16. oktobri, proti, pēc iebildumu raksta iesniegšanas. Komisija iesniedza šos ziņojumus, lai pamatotu savu atbildi uz pamatiem un argumentiem, kas izklāstīti nevis replikā, bet gan prasības pieteikumā.

75      Proti, atbildes uz repliku 26. un 27. punktā Komisija paziņoja, ka tā ir paredzējusi atbildēt uz prasības pieteikuma 35. un 36. punktā izklāstīto UPS argumentāciju, ar kuru tā būtībā jautāja, vai atšķirība starp aplēses stadijā izmantotā koncentrācijas mainīgā lieluma veidu un prognozes stadijā izmantotā mainīgā lieluma veidu, ņemot vērā paredzētā darījuma īpašos apstākļus, ir pieļaujama. Šajā nolūkā Komisija būtībā izvirzīja divus argumentus. Pirmais, kas izklāstīts atbildes uz repliku 28.–50. punktā, ir apgalvojums, ka neviens no UPS administratīvā procesa laikā secīgi piedāvātajiem ekonometriskajiem modeļiem nebija pieņemams. Lai pamatotu šo argumentu, Komisija iesniedza šī eksperta pirmo ziņojumu (atbildes uz repliku D.5 pielikums). Ar otro argumentu, kas izklāstīts atbildes uz repliku 39.–41. punktā, Komisija apgalvo, ka modelis, kuru tā galu galā pieņēma, bija pamatots un saprātīgs, ņemot vērā paredzētā darījuma īpašos apstākļus. Šī argumenta pamatojumam Komisija atsaucas uz šī eksperta otro ziņojumu (atbildes uz repliku D.6 pielikums).

76      Tomēr jākonstatē, ka šī Komisijas argumentācija būtiski neatšķiras no iebildumu raksta 21.–31. punktā izklāstītās.

77      Šajos apstākļos ir jāatzīst, ka abi Komisijas pieaicinātā eksperta ziņojumi (atbildes uz repliku D.5 un D.6 pielikums) tika iesniegti novēloti un ka Komisija šo kavēšanos nav attaisnojusi atbildē uz repliku. Līdz ar to ir jākonstatē, ka šie ziņojumi ir nepieņemami.

78      Tiesas sēdē Komisija paziņoja, ka, lai arī ideālā kārtā šie abi ziņojumi bija jāiesniedz iebildumu raksta stadijā, tie tikai atspēkotu UPS ekspertu ziņojumus (prasības pieteikuma A.8 un A.9 pielikums), kā arī to papildu atzinumus (replikas C.1 un C.2 pielikums). Komisija piebilda, ka, tā kā UPS bija iespēja rakstveidā paust savu nostāju par tās eksperta ziņojumu pieņemamību, kā arī būtību pēc tam, kad Vispārējā tiesa veica procesa organizatorisko pasākumu, jautājums par šo ziņojumu pieņemamību vairs neradās.

79      Tomēr pretēji tam, ko apgalvo Komisija, tās iesniegto ekspertīzes ziņojumu mērķis nav konkrēti atbildēt uz abiem UPS replikas stadijā iesniegtajiem ekspertu papildu atzinumiem (replikas C.1 un C.2 pielikums). Turklāt apstāklis, ka Vispārējā tiesa šajā gadījumā aicināja UPS rakstveidā paust savu nostāju par Komisijas eksperta pirmā ziņojuma pieņemamību un būtību, nenozīmē, ka šis ziņojums ir pieņemams. Proti, saskaņā ar Reglamenta 85. panta 4. punktu iespēja paust viedokli par novēloti iesniegtajiem pierādījumiem pārējiem lietas dalībniekiem tiek dota, neskarot Vispārējās tiesas vēlāko lēmumu par šo pierādījumu pieņemamību.

80      Tā kā UPS argumentācija ir pamatota, Komisijas apspriešanai iesniegtie ziņojumi (atbildes uz repliku D.5 un D.6 pielikums) ir jāatzīst par nepieņemamiem to novēlotas un neattaisnotas iesniegšanas dēļ.

B.      Par būtību

1.      Par Savienības ārpuslīgumiskās atbildības iestāšanās nosacījumiem

81      Saskaņā ar LESD 340. panta otro daļu ārpuslīgumiskās atbildības jomā Savienība saskaņā ar vispārējiem tiesību principiem, kas kopīgi visu dalībvalstu tiesību sistēmām, novērš jebkādu kaitējumu, ko, pildot savus pienākumus, radījušas tās iestādes vai to darbinieki.

82      Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, lai iestātos Savienības ārpuslīgumiskā atbildība, ir jābūt izpildītiem trim kumulatīviem nosacījumiem, proti, ka pārkāptās tiesību normas mērķis ir tiesību piešķiršana privātpersonām un pārkāpums ir pietiekami būtisks, ka konstatēts faktisks kaitējums un – visbeidzot –, ka pastāv tieša cēloņsakarība starp akta izdevēja pienākuma neizpildi un cietušajām personām nodarīto kaitējumu (spriedums, 2018. gada 13. decembris, Eiropas Savienība/Kendrion, C‑150/17 P, EU:C:2018:1014, 117. punkts; šajā nozīmē skat. arī spriedumu, 2000. gada 4. jūlijs, Bergaderm un Goupil/Komisija, C‑352/98 P, EU:C:2000:361, 39.–42. punkts). Šo nosacījumu kumulatīvais raksturs nozīmē – ja viens no tiem nav izpildīts, Savienības ārpuslīgumiskā atbildība nevar iestāties (šajā nozīmē skat. spriedumus 1999. gada 9. septembris, Lucaccioni/Komisija, C‑257/98 P, EU:C:1999:402, 63. un 64. punkts, un 2000. gada 15. jūnijs, Dorsch Consult/Padome un Komisija, C‑237/98 P, EU:C:2000:321, 54. punkts).

83      Pietiekami būtisks tiesību normas, ar kuru privātpersonām piešķir tiesības, pārkāpums ir pierādīts, ja no tā izriet, ka attiecīgā iestāde acīmredzami un būtiski nav ievērojusi savas rīcības brīvības robežas, un šajā ziņā citastarp vērā ņemamie elementi ir noregulējamo situāciju sarežģītība, pārkāptā noteikuma skaidrības un precizitātes pakāpe, kā arī rīcības brīvības, kas ar pārkāpto noteikumu ir atstāta Savienības iestādēm, apjoms (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2007. gada 19. aprīlis, Holcim (Deutschland)/Komisija, C‑282/05 P, EU:C:2007:226, 50. punkts, un 2017. gada 30. maijs, Safa Nicu Sepahan/Padome, C‑45/15 P, EU:C:2017:402, 30. punkts).

84      Prasība par pietiekami būtisku Savienības tiesību normas pārkāpumu izriet no nepieciešamības līdzsvarot, no vienas puses, privātpersonu aizsardzību pret iestāžu prettiesisku rīcību un, no otras puses, novērtējuma brīvību, kas ir jāatzīst šīm iestādēm, lai neparalizētu to rīcību (spriedums, 2019. gada 10. septembris, HTTS/Padome, C‑123/18 P, EU:C:2019:694, 34. punkts).

85      Šī līdzsvarošana ir vēl jo svarīgāka tāpēc, ka Komisijai ir jādefinē un jāīsteno Savienības konkurences politika un Komisijai šim nolūkam ir piešķirta rīcības brīvība (spriedums, 2009. gada 23. aprīlis, AEPI/Komisija, C‑425/07 P, EU:C:2009:253, 31. punkts).

86      Ir taisnība, ka tad, ja Savienības atbildības iestāšanās tiktu atvieglota, attiecinot būtiska Savienības tiesību pārkāpuma jēdzienu uz jebkura likumiska pienākuma neizpildi, kas, lai cik nožēlojama tā nebūtu, varētu tikt izskaidrota ar objektīviem ierobežojumiem, kas gulstas uz Komisiju; tas varētu apdraudēt vai pat kavēt šīs iestādes darbību koncentrāciju kontroles jomā. Tomēr personām, kurām ir nodarīts kaitējums, kas radies Komisijas rīcības dēļ, ir jābūt tiesībām uz atlīdzinājumu, ja šī rīcība bez objektīva pamatojuma un izskaidrojuma izpaužas kā tiesību normām acīmredzami pretēja un šo personu interesēm būtiski kaitējoša rīcība (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2007. gada 11. jūlijs, Schneider Electric/Komisija, T‑351/03, EU:T:2007:212, 123. un 124. punkts, un 2008. gada 9. septembris, MyTravel/Komisija, T‑212/03, EU:T:2008:315, 42. un 43. punkts).

87      Šāda Savienības ārpuslīgumiskās atbildības iestāšanās sliekšņa definīcija aizsargā manevrēšanas iespējas un vērtējuma brīvību, kam ir jābūt Komisijai gan saistībā ar lēmumiem, ko tā pieņem atbilstoši diskrecionārai varai, gan saistībā ar atbilstošo Savienības tiesību interpretāciju un piemērošanu, ko Komisija veic konkurences jomā, tomēr neuzliekot trešām personām nastu par acīmredzamas un neattaisnojamas pienākumu neizpildes sekām (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2007. gada 11. jūlijs, Schneider Electric/Komisija, T‑351/03, EU:T:2007:212, 125. punkts).

88      Līdz ar to Savienības ārpuslīgumiskā atbildība var iestāties tikai tad, ja tiek konstatēts, ka ierasti uzmanīga un rūpīga iestāde līdzīgos apstākļos šādu nelikumību nebūtu pieļāvusi (spriedums, 2019. gada 10. septembris, HTTS/Padome, C‑123/18 P, EU:C:2019:694, 43. punkts).

2.      Par apgalvotajām nelikumībām

89      UPS apgalvo, ka strīdīgajā lēmumā, kā arī procedūrā, kuras rezultātā tas tika pieņemts, ir pieļautas vairākas nelikumības, kas ir pietiekami būtiski Savienības tiesību pārkāpumi. Komisija esot pārkāpusi UPS procesuālās tiesības, neesot izpildījusi savu pienākumu norādīt pamatojumu un esot pieļāvusi kļūdas saistībā ar koncentrācijas vērtējumu pēc būtības, pirmkārt, novirzoties no ierastajām ekonometriskajām metodēm, analizēdama koncentrācijas ietekmi uz cenām, otrkārt, pārbaudot FedEx radīto konkurences spiedienu statiski un, treškārt, neatbilstoši novērtējot efektivitātes ieguvumus.

90      Apgalvojumi par UPS procesuālo tiesību pārkāpumiem, par pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi un par strīdīgajā lēmumā ietverto vērtējumu spēkā esamību ir jāizvērtē secīgi.

a)      Par UPS procesuālo tiesību pārkāpumu

91      Lai pamatotu apgalvojumu par pieļauto prettiesiskumu saistībā ar tās procesuālo tiesību pārkāpumu, UPS pārmet Komisijai, pirmkārt, to, ka tai netika paziņots izvēlētais ekonometriskais modelis, otrkārt, ka tai netika paziņoti efektivitātes ieguvumu vērtējuma kritēriji un, treškārt, ka tai netika paziņoti atsevišķi FedEx konfidenciālie dokumenti.

1)      Par izvēlētā ekonometriskā modeļa nepaziņošanu

92      UPS apgalvo, ka Vispārējā tiesa un pēc tam Tiesa jau ir nospriedušas, ka Komisija ir pārkāpusi tās tiesības uz aizstāvību, nepaziņojot tai ekonometriskā modeļa, kas izmantots, lai analizētu koncentrācijas ietekmi uz cenām, galīgo versiju. Runa esot par acīmredzamu un būtisku tādas tiesību normas pārkāpumu, ar kuru paredzēts privātpersonām piešķirt tiesības, un to nevar attaisnot ne ar laika ierobežojumiem, ne ar lietas sarežģītību.

93      Komisija apgalvo, ka UPS tiesību uz aizstāvību pārkāpums nevar tikt kvalificēts kā pietiekami būtisks Savienības tiesību pārkāpums, ņemot vērā, pirmām kārtām, Savienības tiesību skaidrības neesamību strīdīgā lēmuma pieņemšanas datumā attiecībā uz tās pienākumu paziņot ekonometriskā modeļa galīgo versiju un, otrām kārtām, to, ka pastāvēja laika ierobežojumi plānotās koncentrācijas novērtēšanā.

94      Ir jāatgādina, ka UPS apgalvotā nelikumība jau ir tikusi galīgi konstatēta. Proti, Vispārējā tiesa pilnībā atcēla strīdīgo lēmumu, pamatojoties uz to, ka Komisija ir pārkāpusi UPS tiesības uz aizstāvību, tai nepaziņojot sava ekonometriskā modeļa galīgo versiju (spriedums, 2017. gada 7. marts, United Parcel Service/Komisija, T‑194/13, EU:T:2017:144, 221. un 222. punkts). Minētais spriedums ieguva res judicata spēku pēc tam, kad Komisijas apelācijas sūdzība tika noraidīta ar 2019. gada 16. janvāra spriedumu Komisija/United Parcel Service (C‑265/17 P, EU:C:2019:23).

95      Netiek apstrīdēts, ka tiesību uz aizstāvību ievērošanas princips koncentrāciju kontroles procedūrās ietilpst to tiesību normu kategorijā, kuru mērķis ir piešķirt tiesības privātpersonām (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2009. gada 16. jūlijs, Komisija/Schneider Electric, C‑440/07 P, EU:C:2009:459, 162. punkts).

96      Savukārt lietas dalībnieki nav vienisprātis, vai UPS tiesību uz aizstāvību pārkāpums ir pietiekami būtisks, lai izraisītu Savienības ārpuslīgumiskās atbildības iestāšanos.

97      Šajā ziņā jāatgādina, ka tiesību uz aizstāvību ievērošana ir vispārējs Savienības tiesību princips, kas piemērojams, ja administrācija ir nodomājusi pieņemt personai nelabvēlīgu lēmumu (spriedums, 2019. gada 16. janvāris, Komisija/United Parcel Service, C‑265/17 P, EU:C:2019:23, 28. punkts).

98      Attiecībā uz koncentrācijas kontroles procedūrām šis princips ir noteikts Regulas Nr. 139/2004 18. panta 3. punktā, kā arī – konkrētāk – Regulas Nr. 802/2004 13. panta 2. punktā. Šie pēdējie noteikumi it īpaši prasa, lai Komisijas iebildumi tiktu rakstiski darīti zināmi pusēm, kas paziņo par koncentrāciju, norādot tām termiņu, kurā tās var izteikt savu viedokli rakstveidā (spriedums, 2019. gada 16. janvāris, Komisija/United Parcel Service, C‑265/17 P, EU:C:2019:23, 29. punkts).

99      Šos noteikumus papildina noteikumi par piekļuvi lietas materiāliem, kas izriet no principa par tiesību uz aizstāvību ievērošanu. Tādējādi no Regulas Nr. 139/2004 18. panta 3. punkta un Regulas Nr. 802/2004 17. panta izriet, ka piekļuve lietas materiāliem tiek sniegta tieši ieinteresētajām pusēm pēc iebildumu paziņošanas, – ar nosacījumu par uzņēmumu leģitīmo interesi attiecībā uz to, ka netiek atklāti to komercnoslēpumi, un šī piekļuve neattiecas ne uz konfidenciālu informāciju, ne uz Komisijas vai dalībvalstu kompetento iestāžu iekšējiem dokumentiem (spriedums, 2019. gada 16. janvāris, Komisija/United Parcel Service, C‑265/17 P, EU:C:2019:23, 30. punkts).

100    Lai prognozējamā veidā analizētu koncentrācijas ietekmi uz faktoriem, kas nosaka konkurences stāvokli skartajos tirgos, ekonometrisko modeļu izmantošana ļauj padziļināt izpratni par iecerēto darījumu, identificējot un attiecīgā gadījumā kvantificējot dažas no tā sekām, un tādējādi sekmēt Komisijas lēmumu kvalitāti. Tāpēc, ja Komisija ir iecerējusi savu lēmumu balstīt uz šādiem modeļiem, ir nepieciešams, lai pusēm, kas paziņojušas par koncentrāciju, būtu iespēja šajā ziņā sniegt savus apsvērumus (spriedums, 2019. gada 16. janvāris, Komisija/United Parcel Service, C‑265/17 P, EU:C:2019:23, 33. punkts).

101    Šo modeļu un to izstrādes pamatā esošo metodoloģisko izvēļu atklāšana ir vēl jo vairāk nepieciešama tāpēc, ka tā sekmē procesa taisnīgumu atbilstoši Hartas 41. pantā nostiprinātajām tiesībām uz labu pārvaldību (spriedums, 2019. gada 16. janvāris, Komisija/United Parcel Service, C‑265/17 P, EU:C:2019:23, 34. punkts).

102    Tiesību uz aizstāvību ievērošana pirms lēmuma uzņēmumu koncentrācijas kontroles jomā pieņemšanas tādējādi prasa, lai pusēm, kas paziņojušas par koncentrāciju, būtu iespēja noderīgi paust savu viedokli par visu to faktoru pastāvēšanu un nozīmīgumu, uz kuru pamata Komisija ir nodomājusi pieņemt savu lēmumu (spriedums, 2019. gada 16. janvāris, Komisija/United Parcel Service, C‑265/17 P, EU:C:2019:23, 31. punkts).

103    Komisija pēc paziņojuma par iebildumiem nevar mainīt ekonometriskā modeļa, uz kuru tā ir paredzējusi balstīt savus iebildumus, būtību, nedarījusi šīs izmaiņas zināmas ieinteresētajiem uzņēmumiem un neļāvusi tiem sniegt savus apsvērumus par to. Proti, šāda interpretācija būtu pretēja tiesību uz aizstāvību ievērošanas principam un Regulas Nr. 139/2004 18. panta 3. punkta noteikumiem, kuri, pirmkārt, prasa, lai Komisija savus lēmumus balstītu vienīgi uz iebildumiem, par kuriem ieinteresētās personas ir varējušas sniegt savus apsvērumus, un, otrkārt, paredz tiesības piekļūt lietas materiāliem vismaz tieši ieinteresētajām pusēm. Tāpat ir izslēgts, ka šādi materiāli varētu tikt kvalificēti kā iekšēji dokumenti Regulas Nr. 802/2004 17. panta izpratnē (spriedums, 2019. gada 16. janvāris, Komisija/United Parcel Service, C‑265/17 P, EU:C:2019:23, 37. punkts).

104    No tā izriet, ka Komisijai pirms strīdīgā lēmuma pieņemšanas bija jāpaziņo UPS par izmaiņām ekonometriskajā modelī, kas izmantots, lai novērtētu koncentrācijas ietekmi uz cenām. Šis pienākums izriet no Regulas Nr. 139/2004 18. panta 3. punkta piemērošanas, kas uzliek Komisijai pienākumu formulēt savus iebildumus pietiekami skaidri un precīzi, lai pusei, kura ir paziņojusi par koncentrāciju, nodrošinātu iespēju tikt uzklausītai pirms strīdīgā lēmuma pieņemšanas. Šajā jautājumā Komisijas rīcības brīvība bija būtiski samazināta, pat neesoša (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2009. gada 16. jūlijs, Komisija/Schneider Electric, C‑440/07 P, EU:C:2009:459, 166. punkts). Šo apsvērumu mērķis ir pierādīt, ka, nepaziņodama savu ekonometrisko modeli UPS, Komisija ir acīmredzami un būtiski pārkāpusi robežas, kas noteiktas tās rīcības brīvībai.

105    Komisija tomēr uzskata, ka šajā lietā tas tā nav, un šajā ziņā izvirza divus argumentus.

106    Ar pirmo argumentu tiek apgalvots, ka strīdīgā lēmuma pieņemšanas brīdī judikatūrā vēl nebija skaidri noteikts pienākums paziņot ekonometriskos modeļus.

107    Jāatgādina, ka attiecīgo Savienības tiesību normu piemērošanas vai interpretācijas grūtības saistībā ar tāda tiesību akta pieņemšanu, kas vēlāk apstrīdēts, lai tiktu konstatēta Savienības ārpuslīgumiskā atbildība, tiek ņemtas vērā, izvērtējot attiecīgās iestādes rīcību, lai noteiktu, vai tā ir pieļāvusi pietiekami būtisku Savienības tiesību normas pārkāpumu. Visi šie parametri ir saistīti ar datumu, kurā šī iestāde ir pieņēmusi attiecīgo lēmumu vai īstenojusi rīcību. No tā izriet, ka pietiekami būtiska Savienības tiesību normas pārkāpuma esamība noteikti ir jāizvērtē, ņemot vērā apstākļus, kādos iestāde šajā konkrētajā datumā bija rīkojusies (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 10. septembris, HTTS/Padome, C‑123/18 P, EU:C:2019:694, 44. un 46. punkts).

108    Ir taisnība, ka 2017. gada 7. marta spriedums United Parcel Service/Komisija (T‑194/13, EU:T:2017:144) ir pirmais, kurā izvērtēts jautājums, vai Komisija varēja balstīties uz ekonometrisko modeli, iepriekš nesniedzot uzņēmumam, kurš paziņojis par koncentrāciju, iespēju tikt uzklausītam par šajā modelī veiktajām izmaiņām. Tomēr judikatūra par tiesību uz aizstāvību principa ievērošanu un par tiesībām tikt uzklausītam jau pirms šī sprieduma pasludināšanas bija plaša. Tā, tādā tiesiskā regulējuma un faktu kontekstā, kas atšķiras no šīs lietas konteksta, Tiesa un Vispārējā tiesa būtībā jau ir secinājušas, ka Komisija, pamatojoties uz ziņojumu, kuru tā pēc savas iniciatīvas ir grozījusi, nenoskaidrojot attiecīgā uzņēmuma viedokli par savas vienpusējas iejaukšanās iespējamo ietekmi uz tās informācijas ticamību, ko šis uzņēmums tai bija sniedzis, ir pieļāvusi pietiekami būtisku Savienības tiesību normas pārkāpumu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2003. gada 10. jūlijs, Komisija/Fresh Marine, C‑472/00 P, EU:C:2003:399, 30. punkts, un 2000. gada 24. oktobris, Fresh Marine/Komisija, T‑178/98, EU:T:2000:240, 80.–82. punkts).

109    Turklāt ir jāuzsver formulējums, ar kādu Tiesa ir noraidījusi Komisijas argumentāciju, kas vērsta pret 2017. gada 7. marta sprieduma United Parcel Service/Komisija (T‑194/13, EU:T:2017:144) pamatojumu, kura dēļ strīdīgais lēmums tika atcelts UPS tiesību uz aizstāvību pārkāpuma dēļ. Tiesa uzskatīja, ka no tiesību uz aizstāvību ievērošanas viedokļa jautājums, vai tas, ka koncentrācijas dalībniekiem netika paziņots ekonometriskais modelis, pamato Komisijas lēmuma atcelšanu, nav atkarīgs no šā modeļa iepriekšējas kvalificēšanas par apsūdzošu vai attaisnojošu pierādījumu. Ņemot vērā ekonometriskā modeļa nozīmīgumu koncentrācijas seku perspektīvas analīzei, gadījumā, ja tiktu paaugstināts pierādāmības slieksnis, kas tiek prasīts, lai lēmumu atceltu tāda tiesību uz aizstāvību pārkāpuma dēļ, kurš, kā šajā lietā, izriet no apstākļa, ka nav paziņotas šiem modeļiem raksturīgās metodoloģiskās izvēles, it īpaši attiecībā uz statistikas tehnikām – kā šajā gadījumā būtībā aicina Komisija –, tas būtu pretrunā mērķim mudināt Komisiju nodrošināt pārredzamību koncentrāciju kontroles procedūrās izmantoto ekonometrisko modeļu izstrādē un kaitētu šo lēmumu vēlākas pārbaudes tiesā efektivitātei (spriedums, 2019. gada 16. janvāris, Komisija/United Parcel Service, C‑265/17 P, EU:C:2019:23, 54. un 55. punkts).

110    Līdz ar to 2019. gada 16. janvāra spriedums Komisija/United Parcel Service (C‑265/17 P, EU:C:2019:23) neļauj uzskatīt, ka strīdīgā lēmuma pieņemšanas datumā pastāvēja nenoteiktība gan attiecībā uz tiesību uz aizstāvību ievērošanas principa, kāds noteikts it īpaši Regulas Nr. 139/2004 18. panta 3. punktā, interpretāciju, gan attiecībā uz seku, kas izriet no tiesību uz aizstāvību pārkāpuma, kurš pieļauts, nepaziņojot tādu ekonometrisko modeli kā šajā lietā aplūkotais, interpretāciju.

111    Šajos apstākļos ir jānoraida Komisijas apgalvojums, ka UPS tiesību uz aizstāvību pārkāpums ir jāuzskata par attaisnojamu apgalvota Savienības tiesību skaidrības trūkuma dēļ strīdīgā lēmuma pieņemšanas brīdī.

112    Ar otro Komisijas argumentu tiek apgalvots, ka, ņemot vērā laika ierobežojumu, kas tai bija jāievēro, vērtējot sarežģīto UPS un TNT darījumu, UPS tiesību uz aizstāvību pārkāpumu nevar uzskatīt par pietiekami būtisku pārkāpumu. Komisija uzskata, ka šo laika ierobežojumu nozīmi nevar mazināt. Tikai divus mēnešus pirms strīdīgā lēmuma pieņemšanas Komisija veica papildu grozījumus ekonometriskajā modelī. Šo divu mēnešu laikā tai bija jāanalizē atbilde uz paziņojumu par iebildumiem (346 lapas), jāorganizē novērtēšanas sanāksmes, jāpaziņo UPS savi provizoriski secinājumi un jānovērtē tās saistību piedāvājumi, jākonsultējas ar dalībvalstīm un jāsagatavo strīdīgais lēmums (450 lappuses), turklāt ņemot vērā, ka UPS iesniedza savu analīzi par koncentrācijas ietekmi uz cenām procesa novēlotā stadijā.

113    Ir taisnība, ka Komisijai obligātā prasība par ātrumu, kura raksturo Regulas Nr. 139/2004 vispārējo sistēmu, ir jāsaskaņo ar tiesību uz aizstāvību ievērošanu (spriedums, 2019. gada 16. janvāris, Komisija/United Parcel Service, C‑265/17 P, EU:C:2019:23, 38. punkts).

114    Tomēr saistībā ar šīs lietas apstākļiem jau ir ticis nospriests, ka ekonometriskā modeļa galīgā versija tika pieņemta 2012. gada 21. novembrī, proti, vairāk nekā divus mēnešus pirms strīdīgā lēmuma pieņemšanas. Lai gan šie grozījumi nebija nenozīmīgi, tie netika paziņoti UPS. Komisija nav minējusi nekādus apstākļus, kas norādītu uz konkrētiem iemesliem, kuru dēļ tai attiecīgajā brīdī būtu bijis praktiski neiespējami noteikt UPS īsu atbildes sniegšanas termiņu, lai tai ļautu paust apsvērumus par minētajiem grozījumiem (spriedums, 2019. gada 16. janvāris, Komisija/United Parcel Service, C‑265/17 P, EU:C:2019:23, 41. un 42. punkts), lai gan ekonometriskajā modelī izdarītā grozījuma paziņošana neradītu nekādas tehniskas vai administratīvas grūtības un Komisijai bija pietiekami daudz laika, lai pieņemtu strīdīgo lēmumu pēc UPS uzklausīšanas.

115    Ņemot vērā šos apstākļus, Komisijas norādītais attaisnojums par to, ka esot pastāvējuši laika ierobežojumi, nav pamatots.

116    Komisija tomēr iebilst, ka, ņemot vērā kontekstu, kādā strīdīgais lēmums tika pieņemts, fakts, ka netika paziņoti jaunākie ekonometriskajā modelī veiktie grozījumi, neļauj secināt, ka pastāv pietiekami būtisks Savienības tiesību normas pārkāpums. Tā apgalvo, ka analīze par koncentrācijas ietekmi uz cenām strīdīgajā lēmumā bija iteratīvā ar UPS veiktā dialoga procesa rezultāts, un šis apstāklis mazinot pieļautās kļūdas nozīmi. Pēc tam, kad Komisija būtu ņēmusi vērā UPS ierosinājumus, tā galu galā būtu nolēmusi izmantot vispiemērotāko modeli strīdīgā lēmuma 727.–740. apsvērumā izklāstīto iemeslu dēļ.

117    Lai noteiktu, vai Komisijas pieļautā nelikumība var izraisīt Savienības atbildības iestāšanos, papildus īpašajai nozīmei, kāda ir pamatgarantijām Savienības tiesību sistēmā, ir jāuzsver, ka metodoloģiskajiem pamatiem, uz kuriem balstīti ekonometriskie modeļi, kas izmantoti koncentrācijas prognožu analīzē, ir jābūt cik vien iespējams objektīviem, lai iepriekš nenoteiktu šīs analīzes iznākumu vienā vai otrā virzienā. Tādējādi šie elementi sekmē Komisijas lēmumu objektivitāti un kvalitāti, no kurām beigu beigās ir atkarīga sabiedrības un uzņēmumu uzticēšanās Savienības uzņēmumu koncentrācijas kontroles procedūru leģitimitātei (spriedums, 2019. gada 16. janvāris, Komisija/United Parcel Service, C‑265/17 P, EU:C:2019:23, 53. punkts).

118    Tādējādi neievērojot procesuālo ierobežojumu, kura mērķis tomēr ir nodrošināt Savienības koncentrāciju kontroles procedūras leģitimitāti, kā arī tās taisnīgumu, Komisija turklāt attiecībā uz UPS radīja situāciju, kurā tā nevarēja saprast daļu no strīdīgā lēmuma pamatojuma.

119    Attiecībā uz Komisijas argumentu, saskaņā ar kuru tiesību uz aizstāvību pārkāpums neesot pietiekami būtisks, jo UPS esot bijusi iespēja saprast ekonometriskā modeļa galīgajā versijā izdarītos grozījumus, pateicoties diskusijām, kas notika pirms tā izveides, ir jāatgādina, ka Vispārējā tiesa jau ir galīgi nospriedusi, ka, lai gan starp galīgo ekonometrisko modeli un iepriekš pārrunātajiem modeļiem pastāvēja daudzas līdzības, tomēr veiktie grozījumi nebija nenozīmīgi un nevienā administratīvā procesa brīdī dažādu koncentrācijas mainīgo lielumu izmantošana dažādos analīzes posmos nav bijusi iteratīvu diskusiju priekšmets (spriedums, 2017. gada 7. marts, United Parcel Service/Komisija, T‑194/13, EU:T:2017:144, 204.–209. punkts).

120    Proti, tikai tiesvedībā lietā, kurā pasludināts 2017. gada 7. marta spriedums United Parcel Service/Komisija (T‑194/13, EU:T:2017:144), UPS pēc Vispārējās tiesas 2016. gada 11. aprīlī veiktā procesa organizatoriskā pasākuma varēja iepazīties ar grozījumiem, kas veikti ekonometriskā modeļa galīgajā versijā.

121    Līdz ar to Komisijas arguments, saskaņā ar kuru tiesību uz aizstāvību pārkāpuma smagumu mazinot apstāklis, ka pirms ekonometriskā modeļa izveides notika vairākkārtēja viedokļu apmaiņa ar UPS, nav pamatots.

122    Tā kā UPS netika paziņota ekonometriskā modeļa galīgā versija, tai tādējādi tika liegta informācija, kas, ja tā būtu tikusi nosūtīta savlaicīgi, būtu varējusi UPS ļaut norādīt atšķirīgus darījuma ietekmes uz cenām rezultātus, kas būtu varējuši likt pārskatīt Komisijas vērā ņemtās kvalitatīvās informācijas tvērumu un tādējādi – samazināt to valstu skaitu, kurās pastāv būtiski šķēršļi efektīvai konkurencei (spriedums, 2017. gada 7. marts, United Parcel Service/Komisija, T‑194/13, EU:T:2017:144, 218. punkts). Līdz ar to ir jākonstatē UPS tiesību uz aizstāvību acīmredzams un būtisks pārkāpums.

123    Tātad tas, ka Komisija nav ievērojusi UPS tiesības uz aizstāvību, ir pietiekami būtisks tādas Savienības tiesību normas pārkāpums, kuras mērķis ir piešķirt tiesības privātpersonām.

2)      Par efektivitātes ieguvumu vērtējuma kritēriju nepaziņošanu

124    Piekrītot tam, ka pierādīšanas pienākums attiecībā uz efektivitātes ieguvumiem gulstas uz pusi, kura ir paziņojusi par koncentrāciju, UPS uzskata, ka Komisijai pirms galīgā lēmuma pieņemšanas ir jānosaka pierādāmības slieksnis, ko tā pieprasa, lai apgalvotos ieguvumus varētu uzskatīt par pārbaudāmiem Pamatnostādņu par horizontālo apvienošanos novērtēšanu saskaņā ar Padomes Regulu par uzņēmumu koncentrāciju kontroli (OV 2004, C 31, 5. lpp., turpmāk tekstā – “pamatnostādnes”). Tā kā Komisija iepriekš nav izpaudusi šos kritērijus, tai esot bijušas patvaļīgas pilnvaras pieņemt vai noraidīt apgalvotos efektivitātes ieguvumus bez iespējas pusei, kas ir paziņojusi par koncentrāciju, vai Savienības tiesām īstenot jelkādu kontroli. Paziņojuma par iebildumiem vai faktu izklāsta, kas papildināja šo paziņojumu, stadijā saskaņā ar Komisijas paziņojuma par paraugpraksi attiecībā uz lietu izskatīšanu saskaņā ar LESD 101. un 102. pantu (OV 2011, C 308, 6. lpp.) 111. punktu Komisija būtu varējusi izskaidrot iemeslus, kuru dēļ tā plāno pieņemt atsevišķus efektivitātes ieguvumus un noraidīt citus. Taču UPS norāda, ka Komisija to nav izdarījusi.

125    Tāpat, kā jau ticis nospriests attiecībā uz ekonometriskā modeļa nepaziņošanu, UPS apgalvo, ka efektivitātes ieguvumu vērtējuma kritēriju nepaziņošanas dēļ ir pārkāptas tās tiesības uz aizstāvību. Komisijai esot jāizklāsta savi iebildumi par apgalvoto efektivitātes ieguvumu pārbaudāmību un jāsniedz pusēm, kuras paziņojušas par koncentrāciju, iespēja izteikt apsvērumus šajā ziņā. Komisija neesot izpildījusi šo pienākumu, tādējādi radot situāciju, kurā UPS nav iespējams pierādīt efektivitātes ieguvumu esamību.

126    Turklāt, lai gan UPS paziņojuma formas iesniegšanas brīdī iesniedza daudzus pierādījumus par efektivitātes ieguvumiem, Komisija tos esot tikai noraidījusi kā nepietiekamus, neformulējot informācijas pieprasījumu. Tikai administratīvā procesa beigās Komisija esot mēģinājusi uzsākt ar UPS ierobežotu dialogu par efektivitātes ieguvumiem. Tomēr esot maz ticams, ka Komisijai būtu bijis laiks ņemt vērā informāciju, ko UPS tai sniedza pēdējā datumā, proti, 2012. gada 20. novembrī, ņemot vērā nostāju, ko Komisija pieņēma tajā pašā dienā notikušajā novērtēšanas sanāksmē.

127    Visbeidzot, UPS uzskata, ka tā ar Komisiju varēja uzsākt debates pēc būtības tikai tiesvedības stadijā lietā, kurā tika pasludināts 2017. gada 7. marta spriedums United Parcel Service/Komisija (T‑194/13, EU:T:2017:144).

128    Komisija šo argumentāciju apstrīd.

129    Ir jāatgādina, ka, lai kādu koncentrāciju atzītu par nesaderīgu ar iekšējo tirgu, Komisijai saskaņā ar Regulas Nr. 139/2004 2. panta 3. punktu ir jāpierāda, ka paziņotās koncentrācijas īstenošana būtiski kaitētu efektīvai konkurencei iekšējā tirgū vai nozīmīgā tā daļā, it īpaši tāpēc, ka tās rezultātā rastos vai nostiprinātos dominējošs stāvoklis (spriedums, 2010. gada 6. jūlijs, Ryanair/Komisija, T‑342/07, EU:T:2010:280, 26. punkts).

130    No judikatūras izriet, ka Komisijas lēmumiem par koncentrāciju saderību ar iekšējo tirgu jābūt pamatotiem ar pietiekami nozīmīgiem un saskanīgiem pierādījumiem. Tādējādi gadījumā, kad Komisija uzskata, ka koncentrācija ir jāaizliedz, tai ir jāsniedz pārliecinoši pierādījumi šāda secinājuma pamatošanai (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2008. gada 10. jūlijs, Bertelsmann un Sony Corporation of America/Impala, C‑413/06 P, EU:C:2008:392, 50. punkts, un 2002. gada 6. jūnijs, Airtours/Komisija, T‑342/99, EU:T:2002:146, 63. punkts).

131    Šādā kontekstā to pierādījumu kvalitāte, ko Komisija sniegusi, lai pierādītu nepieciešamību pieņemt lēmumu, ar ko šāda koncentrācija tiek atzīta par nesaderīgu ar iekšējo tirgu, ir it īpaši svarīga. Taču no tā nevar secināt, ka Komisijai tādu lēmumu jomā, ar ko tiek aizliegtas koncentrācijas, būtu jāievēro augstākas pierādīšanas prasības nekā tādu lēmumu jomā, ar ko koncentrācijas tiek atļautas. Proti, šī sprieduma 130. punktā atgādinātā judikatūra vienkārši atspoguļo pierādījumu būtisko funkciju, proti, pārliecināt par tēzes pamatotību vai, kā tas ir uzņēmumu koncentrācijas kontroles jomā, apstiprināt Komisijas lēmumu pamatā esošos vērtējumus. Šajā ziņā sarežģītība, kas raksturo tēzi par konkurences šķēršļiem, kura izvirzīta attiecībā uz paziņotu koncentrāciju, ir faktors, kas jāņem vērā vērtējumā par šīs koncentrācijas dažādo seku iespējamību, lai identificētu tās sekas, kuru iespējamība ir vislielākā, bet šādai sarežģītībai pašai par sevi nav nekādas ietekmes uz prasīto pierādīšanas līmeni (spriedums, 2008. gada 10. jūlijs, Bertelsmann un Sony Corporation of America/Impala, C‑413/06 P, EU:C:2008:392, 50. un 51. punkts).

132    Regulā Nr. 139/2004 nav nevienas tiesību normas par efektivitātes ieguvumiem. Tās 29. apsvērumā tomēr ir norādīts:

“Lai noteiktu koncentrācijas ietekmi uz konkurenci kopējā tirgū, ir lietderīgi ņemt vērā visu[s] pamatoto[s] un iespējamo[s] ražīgumu [efektivitātes ieguvumus], ko piedāvā attiecīgie uzņēmumi. Iespējams, ka koncentrācijas radītais produktivitātes pieaugums [radītie efektivitātes ieguvumi] vājina ietekmi uz konkurenci, un jo īpaši iespējamo kaitējumu patērētājiem, kas pretējā gadījumā varētu rasties, un tā rezultātā koncentrācija būtiski nemazina efektīvu konkurenci kopējā tirgū vai nozīmīgā tā daļā, jo īpaši dominējoša stāvokļa radīšanas vai stiprināšanas dēļ. Komisija publicē vadlīnijas attiecībā uz to, kādos apstākļos tā var ņemt vērā produktivitātes pieaugumu [efektivitātes ieguvumus], novērtējot koncentrāciju.”

133    Regulas Nr. 139/2004 29. apsvērumā minētās Komisijas vadlīnijas ir izklāstītas pamatnostādņu 76.–88. punktā.

134    No pamatnostādņu 76. un 77. punkta izriet – ir iespējams, ka efektivitātes ieguvumi neitralizē koncentrācijas nelabvēlīgo ietekmi uz konkurenci. Tādējādi Komisija var nolemt, ka koncentrācija nav atzīstama par nesaderīgu, ja šī iestāde, pamatojoties uz pietiekamiem pierādījumiem, var secināt, ka efektivitātes ieguvumi, ko rada koncentrācija, var palielināt koncentrācijas dēļ radušās struktūras spēju un stimulu rīkoties konkurencei labvēlīgā veidā par labu patērētājiem.

135    Lai tā būtu, no pamatnostādņu 78. punkta izriet, ka ir jābūt izpildītiem trim kumulatīviem nosacījumiem: šiem efektivitātes ieguvumiem, pirmkārt, ir jāsniedz patērētājiem priekšrocības, otrkārt, jābūt saistītiem ar konkrēto koncentrāciju un, treškārt, jābūt pārbaudāmiem.

136    Nosacījums par efektivitātes ieguvumu pārbaudāmību ir detalizētāk izklāstīts pamatnostādņu 86.–88. punktā. No šo pamatnostādņu 86. punkta izriet, ka šī nosacījuma mērķis ir ļaut Komisijai “[būt] pietiekami [pārliecinātai], ka efektivitātes ieguvumi varēs materializēties un būs pietiekami būtiski, lai neitralizētu iespējamo kaitējumu pircējiem, ko varētu radīt apvienošanās”. Minētajā punktā ir norādīts, ka, jo precīzāki un pārliecinošāki ir apgalvojumi par efektivitātes ieguvumu, jo labāk Komisija var novērtēt šos apgalvojumus. Šajā ziņā tajā ir precizēts, ka, ja iespējams, vajadzētu “kvantitatīvi noteikt” efektivitātes ieguvumu un tā radītās priekšrocības pircējiem un, ka, “ja nepieciešamie dati nav pieejami, lai varētu veikt precīzu kvantitatīvo analīzi, ir jābūt iespējamam paredzēt skaidri identificējamu pozitīvu, nevis minimālu ietekmi uz pircējiem”.

137    Visbeidzot, jautājums par pierādīšanas pienākumu un to pierādījumu apraksts, kas ir lietderīgi efektivitātes ieguvumu novērtēšanai, ir ietverts pamatnostādņu 87. un 88. punktā, kas ir formulēti šādi:

“87. Lielākā daļa informācijas, kas ļauj Komisijai novērtēt, vai apvienošanās radīs tāda veida efektivitātes ieguvumus, kas dotu tai iespēju apstiprināt apvienošanos, ir tikai apvienošanā iesaistīto pušu rīcībā. Tāpēc deklarētājiem ir uzticēts laikus sniegt visu būtisko informāciju, kas vajadzīga, lai pierādītu, ka vēlamais efektivitātes ieguvums ir apvienošanās rezultāts un to ir iespējams īstenot. Tāpat deklarētājiem ir jānorāda, cik lielā mērā efektivitātes ieguvums var neitralizēt negatīvu ietekmi uz konkurenci, ko citādi radītu apvienošanās, un tādējādi sniegt labumu patērētājiem.

88. Pie pierādījumiem, kas ir būtiski, novērtējot apgalvojumus par efektivitātes ieguvumu, jo īpaši pieder iekšējie dokumenti, kurus izmantojusi vadība, lai pieņemtu lēmumu par apvienošanos, vadības paziņojumi īpašniekiem un finanšu tirgiem par sagaidāmo efektivitātes ieguvumu, piemēri no pagātnes par efektivitātes ieguvumu un patērētāju priekšrocībām, un pieaicināto ekspertu pirms apvienošanās veiktie pētījumi par efektivitātes ieguvumu veidu un apjomu, un to, cik lielā mērā no tā iegūtu patērētāji.”

138    Tādējādi no pamatnostādnēm skaidri izriet, ka pusei, kura ir paziņojusi par koncentrāciju, ir jāsniedz precīzi un pārliecinoši pierādījumi, kas, cik vien iespējams, ļauj kvantitatīvi noteikt sagaidāmos efektivitātes ieguvumus. Šī situācija atšķiras no pienākuma pierādīt koncentrācijas paredzamās sekas, kurš ir Komisijas pienākums un no kura izriet, ka ekonometriskie modeļi, kas tiek izmantoti šim nolūkam, tiek darīti zināmi koncentrācijas dalībniekiem, kuri ir paziņojuši par koncentrāciju, jo tie ir instrumenti, kas palīdz pieņemt lēmumu (spriedums, 2019. gada 16. janvāris, Komisija/United Parcel Service, C‑265/17 P, EU:C:2019:23, 33. punkts).

139    Ir taisnība, ka šīs pamatnostādnēs sniegtās norādes vispārīgi atklāj, ka tikai tādi efektivitātes ieguvumi, kas pamatoti ar pierādījumiem, ļauj objektīvi novērtēt to apmēru un iespējamību. Šajās pamatnostādnēs ir sniegti orientējoši piemēri informācijai, kurai šajā ziņā varētu būt nozīme, it īpaši iekšējie dokumenti, kas paredzēti attiecīgajiem uzņēmumiem. Tomēr pamatnostādnēs ietverto formulējumu vispārīgums ir saprotams, ja ne neizbēgams uzņēmumu individuālās situācijas, paredzamo efektivitātes ieguvumu un to tirgu, kuros Komisijai ir jāveic kontrole, kad tai tiek paziņota koncentrācija, raksturlielumu neviendabīguma dēļ. Līdz ar to nevar saprātīgi sagaidīt, ka Komisija ar tādu instrumentu kā pamatnostādnes iepriekš padziļināti un detalizēti definē visus kritērijus, pamatojoties uz kuriem šos efektivitātes ieguvumus var uzskatīt par pārbaudāmiem.

140    Tāpat nevienā Regulas Nr. 139/2004 un pamatnostādņu normā Komisijai, kad puses, kuras paziņojušas par koncentrāciju, izvirza argumentus par efektivitātes ieguvumiem, nav uzlikts pienākums iepriekš abstrakti definēt specifiskus kritērijus, uz kuru pamata tā plāno atzīt, ka efektivitātes ieguvumus var uzskatīt par pārbaudāmiem.

141    Šajā ziņā jānorāda, ka antidempinga tiesiskā regulējuma kontekstā jau ir ticis nospriests, ka iestāde, izmantojot novērtējuma brīvību, kas tai piešķirta ar šo regulējumu, iepriekš un detalizēti nepaskaidrodama kritērijus, ko tā plāno piemērot katrā konkrētā situācijā, nepārkāpj tiesiskās drošības principu (šajā nozīmē skat. spriedumus 1988. gada 5. oktobris, Brother Industries/Padome, 250/85, EU:C:1988:464, 29. punkts, un 1991. gada 7. maijs, Nakajima/Padome, C‑69/89, EU:C:1991:186, 118. punkts). Šī situācija ir analoģiska tai, kāda ir šajā lietā, kurā ar Regulu Nr. 139/2004 Komisijai ir piešķirta novērtējuma brīvība, lai novērtētu efektivitātes ieguvumus, uz ko norāda puses, kas paziņojušas par koncentrāciju, nenosakot tai pienākumu iepriekš un abstrakti definēt šim nolūkam atbilstošos kritērijus.

142    Šādos apstākļos UPS argumentācija, lai pierādītu, ka Komisijai bija pienākums tai paziņot īpašus kritērijus un pierādāmības sliekšņus, kurus tā bija iecerējusi piemērot, lai noteiktu, vai katrs norādītais efektivitātes ieguvums ir pārbaudāms, nav juridiski pamatota.

143    Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, kā nepamatota ir jānoraida argumentācija, saskaņā ar kuru Komisija, analizējot efektivitātes ieguvumus, esot pārkāpusi UPS procesuālās tiesības, jo tā nav paziņojusi šo efektivitātes ieguvumu vērtējuma kritērijus.

3)      Par atsevišķu “FedEx” konfidenciālu dokumentu nepaziņošanu

144    UPS pārmet Komisijai, ka tā nav tai sniegusi piekļuvi visai informācijai, ko FedEx ir sniegusi administratīvā procesa laikā, vai ka vismaz tā nav sniegusi šādu piekļuvi tās advokātiem, lai tie varētu neatkarīgi pārbaudīt tās saturu. UPS uzskata, ka tai ir tikusi liegta iespēja novērtēt FedEx sniegtās informācijas pierādījuma vērtību, lai gan šī informācija esot ietekmējusi Komisijas lēmumu attiecībā uz 14 valstu tirgiem atsaukt iebildumus par būtiska šķēršļa efektīvai konkurencei esamību, vienlaikus tos uzturot attiecībā uz 15 citiem valstu tirgiem.

145    UPS uzskata, ka šiem ar FedEx saistītajiem pierādījumiem varētu būt bijusi nozīme arī pārējos 15 tirgos, attiecībā uz kuriem Komisija kļūdaini esot uzturējusi savus iebildumus par būtisku šķērsli efektīvai konkurencei. UPS apgalvo, ka šīs aizdomas pastiprina to attaisnojumu mainīgums, kurus Komisijas ir secīgi izvirzījusi procedūras laikā, lai apstrīdētu FedEx iekšējo dokumentu atbilstību.

146    Ne UPS, ne Vispārējā tiesa neesot varējušas pārbaudīt FedEx sniegtās informācijas pareizību. Ja UPS būtu varējusi iepazīties ar šo informāciju, tā uzskata, ka tā būtu varējusi pierādīt, ka 15 valstu tirgi, attiecībā uz kuriem Komisija secināja būtisku šķērsli efektīvai konkurencei, nevar tikt nošķirti no pārējiem 14 tirgiem. UPS ir aizdomas, ka FedEx ir centusies pārliecināt Komisiju aizliegt tās un TNT koncentrācijas projektu, minimizējot tās plānu paplašināt darbību Eiropā. UPS atsaucas uz atsevišķām pretrunām FedEx administratīvā procesa laikā sniegtajos apsvērumos un tās publiskajos paziņojumos ieguldītājiem.

147    UPS precizē, ka tās argumentācija attiecas nevis uz piekļuvi FedEx konfidenciālajiem dokumentiem, kas atzīti par apsūdzošiem pierādījumiem, bet gan uz jautājumu, vai tai varēja tikt atteikta piekļuve citiem FedEx konfidenciāliem dokumentiem, kas ir lietderīgi, lai novērtētu apsūdzošo pierādījumu pierādījuma vērtību. Šajā ziņā tā uzskata, ka Komisijai nav jāizlemj, kādi dokumenti ir lietderīgi uzņēmuma, kurš paziņojis par koncentrāciju, aizstāvībai.

148    Tā esot varējusi iepazīties ar noteiktu informāciju, kuru FedEx iesniedza Komisijai, tikai pēc pasākumiem, ko Vispārējā tiesa veica lietā, kurā tika pasludināts 2017. gada 7. marta spriedums United Parcel Service/Komisija (T‑194/13, EU:T:2017:144). Daži dokumenti, ar kuriem tā tādējādi ir iepazinusies, esot pretrunā Komisijas noteiktajai diferenciācijai starp valstu tirgiem atkarībā no tā, vai tajos pastāv vai nepastāv būtisks šķērslis efektīvai konkurencei.

149    UPS uzskata, ka Komisija nevar apgalvot, ka UPS ir jāpierāda, ka dokumentiem, kuriem tā nav varējusi piekļūt, ir bijusi ietekme uz strīdīgo lēmumu, kā tas izrietot no 2011. gada 25. oktobra sprieduma Solvay/Komisija (C‑109/10 P, EU:C:2011:686) 63. punkta, ne arī atsaukties uz 2005. gada 14. decembra spriedumu General Electric/Komisija (T‑210/01, EU:T:2005:456), jo tas neattiecās uz piekļuvi dokumentiem, kas atspēko trešās puses paziņojumu apsūdzošā pierādījuma vērtību.

150    UPS uzskata, ka Komisija saņēma savā rīcībā FedEx dokumentus piecus mēnešus pirms strīdīgā lēmuma pieņemšanas. Šajos apstākļos Komisija nevar atsaukties ne uz vienu laika ierobežojumu, lai attaisnotu UPS tiesību uz aizstāvību pārkāpumu.

151    UPS uzskata, ka, tikai sākot ar brīdi, kad tā būs ieguvusi piekļuvi šiem dokumentiem, tā varēs precīzi izklāstīt hipotētisko scenāriju. Tā lūdz Vispārējo tiesu ar procesa organizatorisko pasākumu vai ar pierādījumu savākšanas pasākumu uzdot Komisijai iesniegt visus tās rīcībā esošos FedEx iekšējos dokumentus.

152    Komisija noliedz jebkādu UPS procesuālo tiesību pārkāpumu.

153    Ir jāuzsver, ka UPS neapgalvo, ka Komisija nav paziņojusi FedEx iekšējos dokumentus, uz kuriem balstīts lēmums par UPS un TNT koncentrācijas darījuma nesaderību. UPS arī neapstrīd FedEx iekšējo dokumentu, kuriem tā administratīvā procesa laikā ir lūgusi piekļuvi vai kuri tai tika paziņoti rediģētās versijās vai kopsavilkuma veidā, konfidenciālo raksturu. Taču UPS apgalvo, ka tās tiesības uz aizstāvību ir pārkāptas, ciktāl Komisija tai nav ļāvusi iepazīties ar visiem FedEx iekšējiem dokumentiem, kas pievienoti lietas materiāliem, to konfidenciālā un nerediģētā versijā. Uzskatot, ka visi šie dokumenti potenciāli ir attaisnojoši dokumenti, UPS apgalvo, ka Komisijai esot bijis tai jāpiešķir vismaz tā sauktā “ierobežotā” piekļuve, lai tās ārējie juridiskie padomdevēji varētu neatkarīgi pārbaudīt to pierādījuma vērtību, vienlaikus ievērojot to konfidencialitāti.

154    Koncentrāciju kontroles jomā Komisijai ir pienākums paziņot pusēm, kuras ir paziņojušas par koncentrāciju, visu informāciju, uz kuras pamata tā ir nodomājusi pieņemt savu lēmumu, lai ļautu šīm pusēm tikt uzklausītām (spriedums, 2019. gada 16. janvāris, Komisija/United Parcel Service, C‑265/17 P, EU:C:2019:23, 31. punkts). Proti, pirms tāda lēmuma kā strīdīgais lēmums pieņemšanas Regulas Nr. 139/2004 18. panta 1. punktā Komisijai ir noteikts pienākums sniegt iespēju “personām, uzņēmumiem un attiecīgo uzņēmumu asociācijām [apvienībām], jebkurā procedūras stadijā līdz apspriedei ar Padomdevēju komiteju, paust savus uzskatus par iebildumiem [pret šo lēmumu]”. Saskaņā ar šīs regulas 18. panta 3. punktu “Komisija savu lēmumu balsta vienīgi uz iebildumiem, kurus attiecīgajām pusēm bija iespēja komentēt”, un tai, “izskatot lietu, pilnībā jārespektē attiecīgo pušu aizstāvības tiesības”.

155    Runājot par dokumentiem, kas nav dokumenti, uz kuriem tiek norādīts, lai pamatotu Komisijas paziņotos iebildumus, piekļuve lietas materiāliem nav automātiska, bet tā ir jāpieprasa. Regulas Nr. 802/2004 17. panta 1. punktā ir paredzēts, ka “pēc attiecīga lūguma Komisija nodrošina lietas materiālu pieejamību pusēm, kurām tā ir adresējusi iebildumus, lai šādi dotu tām iespēju izmantot tiesības uz aizstāvību”, un ka pieejamību “nodrošina pēc iebildumu paziņošanas”. Šīs tiesību normas ir atspoguļotas Komisijas paziņojuma par noteikumiem attiecībā uz piekļuvi Komisijas lietas materiāliem, ievērojot [LESD 101.] un [102.] pantu, EEZ līguma 53., 54. un 57. pantu un Regulu Nr. 139/2004 (OV 2005, C 325, 7. lpp., turpmāk tekstā – “Komisijas paziņojums par piekļuvi lietas materiāliem”), 7. punktā, saskaņā ar kuru “piekļuve tiek piešķirta pēc pieprasījuma personām, uzņēmumiem vai uzņēmumu apvienībām, kā tas var notikt realitātē [atkarībā no gadījuma], kurām Komisija ir adresējusi savus iebildumus”.

156    Šis pieprasījums par piekļuvi lietas materiāliem ir jāiesniedz Konkurences ģenerāldirektorātam, pirms tas attiecīgā gadījumā tiek adresēts uzklausīšanas amatpersonai. Eiropas Komisijas priekšsēdētāja Lēmuma 2011/695/ES (2011. gada 13. oktobris) par uzklausīšanas amatpersonas amatu un darba uzdevumiem noteiktu konkurences lietu izskatīšanā (OV 2011, L 275, 29. lpp.) 3. panta 7. punktā ir paredzēts, ka ar jebkādiem jautājumiem attiecībā uz konkurences lietu izskatīšanā iesaistīto attiecīgo pušu procesuālo tiesību efektīvu īstenošanu šīs personas vispirms vēršas Konkurences ģenerāldirektorātā un, ja jautājums netiek atrisināts, to var iesniegt uzklausīšanas amatpersonai. Šajā ziņā Lēmuma 2011/695 7. panta 1. punktā ir paredzēts, ka tad, ja pusei, kura izmantojusi savas tiesības iepazīties ar materiāliem, ir iemesls uzskatīt, ka Komisijas rīcībā ir dokumenti, kuri šai pusei nav izsniegti, un ka attiecīgie dokumenti ir nepieciešami, lai pienācīgi īstenotu tiesības tikt uzklausītam, tā uzklausīšanas amatpersonai var iesniegt argumentētu lūgumu par iepazīšanos ar šiem dokumentiem. Šie noteikumi būtībā ir Komisijas paziņojuma par piekļuvi lietas materiāliem 47. punkta priekšmets. Lai veicinātu piekļuvi lietas materiāliem, Komisijas paziņojuma par piekļuvi lietas materiāliem 45. punktā ir paredzēts, ka Komisija lietas dalībniekiem izsniedz “dokumentu uzskaites sarakstu, kurā izklāstīts lietas materiālu saturs”.

157    Lai nodrošinātu piekļuves tiesību efektivitāti koncentrācijas kontroles procedūrās, pieprasījums piekļūt lietas materiāliem ir jāiesniedz savlaicīgi. Kā atgādināts Komisijas paziņojuma par piekļuvi lietas materiāliem 28. punktā, no Regulas Nr. 139/2004 18. panta 1. un 3. punkta, lasot tos kopsakarā ar Regulas Nr. 802/2004 17. panta 1. punktu, izriet, ka pusēm, kuras ir paziņojušas par koncentrāciju, pēc pieprasījuma tiks piešķirta piekļuve Komisijas lietas materiāliem jebkurā procesa posmā no Komisijas iebildumu saņemšanas līdz apspriedei ar padomdevēju komiteju. Turklāt Lēmuma 2011/695 3. panta 7. punktā ir paredzēts, ka pieprasījumus saistībā ar pasākumiem, kuriem ir noteikts termiņš, iesniedz laikus sākotnēji noteiktajā termiņā. No tā izriet, ka pieprasījums par piekļuvi lietas materiāliem, kas iesniegts Konkurences ģenerāldirektorātam vai uzklausīšanas amatpersonai pēc tam, kad padomdevēja komiteja ir sniegusi savu atzinumu par Komisijas lēmuma projektu, ir jāuzskata par novēlotu.

158    Konkrētajā gadījumā UPS argumentācija daļēji ir pārāk vispārīga, lai ļautu secināt, ka nepaziņotie dokumenti bija vismaz potenciāli nepieciešami tās tiesību uz aizstāvību īstenošanai. Proti, UPS norāda, ka tai bija jādara zināmi visi FedEx iekšējie konfidenciālie dokumenti, jo tie būtu tai ļāvuši saprast, uz kādu informāciju Komisija ir pamatojusies, lai atzītu, ka pastāv būtisks šķērslis efektīvai konkurencei 15 valstu tirgos, un izslēgtu šāda šķēršļa pastāvēšanu attiecībā uz pārējiem 14 tirgiem, nesniedzot papildu precizējumus.

159    Tomēr UPS konkrētāk atsaucas uz divām iekšējo konfidenciālo dokumentu paketēm, kuras FedEx esot nosūtījusi Komisijai, proti, viena pakete tika nosūtīta pirms 2012. gada 19. oktobra paziņojuma par iebildumiem un otra – pēc šī paziņojuma. UPS uzskata, ka šie dokumenti ļautu saprast, kāpēc Komisija neņēma vērā paziņojumā par iebildumiem sākotnēji paustās bažas attiecībā uz 14 valstu tirgiem.

160    UPS ieskatā pirmo dokumentu paketi veido 484 FedEx iekšējie dokumenti, kas Komisijas rīcībā bija kopš 2012. gada 10. augusta. Otrā pakete attiecas uz atsevišķiem dokumentiem, kurus FedEx iesniedza Komisijai 2012. gada 9. un 15. novembrī, kuri attiecas uz tās darbības paplašināšanās plāniem un kuriem UPS advokāti esot varējuši piekļūt daļēji pēc procesa organizatoriska pasākuma, ko Vispārējā tiesa veica 2016. gada 11. aprīlī lietā, kurā tika pasludināts 2017. gada 7. marta spriedums United Parcel Service/Komisija (T‑194/13, EU:T:2017:144).

i)      Par piekļuvi 484 “FedEx” iekšējiem konfidenciāliem dokumentiem, kas pievienoti lietas materiāliem 2012. gada 10. augustā

161    Prasības pieteikuma 52. punktā UPS norāda, ka Komisija, kuras rīcībā lielākā daļa FedEx iekšējo dokumentu bija kopš 2012. gada 10. augusta, būtu varējusi tai dot piekļuvi attaisnojošajiem pierādījumiem – vēlākais – faktu izklāsta brīdī. Tomēr tā to neesot izdarījusi, tādējādi acīmredzami un būtiski pārkāpjot tiesības uz aizstāvību. Replikas stadijā UPS lūdza Vispārējo tiesu uzdot Komisijai iesniegt visus FedEx iekšējos dokumentus, kas ir tās rīcībā. Atbildē uz šajā ziņā uzdoto rakstveida jautājumu UPS atsaucās uz 484 FedEx iekšējiem dokumentiem par šī uzņēmuma darbības paplašināšanās plāniem.

162    Komisija būtībā atbild, ka strīdīgais lēmums nav balstīts ne uz vienu FedEx dokumentu, kuram UPS nav bijusi piekļuve, un ka pārējā daļā UPS administratīvā procesa laikā nav lūgusi piekļuvi attiecīgajiem 484 dokumentiem.

163    Jākonstatē, ka lietas dalībnieki ir vienisprātis, ka FedEx attiecīgos 484 dokumentus nosūtīja 2012. gada 10. augustā, atbildot uz Komisijas 2012. gada 2. augusta informācijas pieprasījumu. UPS neapgalvo, ka šie dokumenti nav iekļauti dokumentu uzskaites sarakstā, kurā izklāstīts lietas materiālu saturs. Prasības pieteikuma A.14 pielikuma 49. zemsvītras piezīmē UPS norāda, ka tai ir izdevies identificēt šo dokumentu esamību, izlasot nekonfidenciālu 2012. gada 10. augusta FedEx padomdevēju vēstuli, kas kā pavaddokuments pievienota attiecīgo dokumentu nosūtīšanai (dokuments ar atsauces numuru ID 6459). Lai gan tiesas sēdē tā neprecizēja, kurā datumā tā varēja uzzināt par šo dokumentu esamību, UPS paziņoja, ka ir lūgusi tiem piekļuvi administratīvā procesa laikā un šajā nolūkā 2012. gada 30. oktobrī ir vērsusies pie uzklausīšanas amatpersonas.

164    Tomēr jākonstatē, ka pieprasījumā par piekļuvi lietas materiāliem, ko UPS 2012. gada 25. oktobrī nosūtīja Konkurences ģenerāldirektorātam, nav nevienas atsauces uz šiem dokumentiem. Savā pieprasījumā UPS lūdza piekļuvi 1122 trešo personu dokumentiem, kuri netika izpausti, Komisijai nesniedzot attaisnojumu, no 7299 dokumentiem, kas minēti administratīvās lietas satura rādītājā.

165    Komisija ar 2012. gada 25. oktobra e‑pasta vēstuli atbildēja UPS, ka no visiem lietas materiālos esošajiem dokumentiem, kuriem tai bija tiesības piekļūt kopš paziņojuma par iebildumiem, tikai 323 dokumentiem nevar piekļūt komercnoslēpuma dēļ un 1177 citiem dokumentiem var piekļūt to nekonfidenciālajā versijā.

166    Ir jākonstatē, ka savā 2012. gada 30. oktobra lūgumā uzklausīšanas amatpersonai papildus pieprasījumiem par piekļuvi atsevišķiem konkrētiem dokumentiem, kas identificēti ar atsauces numuru, vai vismaz identificējamiem dokumentiem, UPS ir vienīgi vispārīgi atsaukusies uz savām tiesībām iepazīties “tieši vai ar tās padomdevēju starpniecību ar visiem potenciāli attaisnojošiem dokumentiem, kas ietverti Komisijas lietas materiālos, it īpaši ar iekšējiem datiem par FedEx stratēģiju”.

167    Taču ne tikai UPS nav šādu neierobežotu un absolūtu tiesību piekļūt lietas materiālos esošajai konfidenciālajai informācijai, bet tā arī nevarēja saprātīgi gaidīt, ka uzklausīšanas amatpersona interpretēs šo nekonkrētu un abstrakto pieprasījumu kā tādu, kas attiecas specifiski uz 484 dokumentiem, ko FedEx pievienoja savai 2012. gada 10. augusta atbildei uz Komisijas jautājumiem.

168    UPS nav pierādījusi, ka administratīvā procesa laikā tā būtu lūgusi piekļuvi attiecīgajiem 484 dokumentiem – nedz 2012. gada 26. novembrī Komisijai adresētajā pieprasījumā par piekļuvi, nedz 2013. gada 4. janvārī – atbildot uz faktu izklāstu – nosūtītajā pieprasījumā par piekļuvi.

169    No šiem apstākļiem izriet, ka, tā kā UPS nav pierādījusi, ka tā šajā ziņā būtu iesniegusi pieprasījumu, tā nav izmantojusi savas tiesības piekļūt 484 dokumentiem, kurus FedEx nosūtīja Komisijai 2012. gada 10. augustā un kuri tika pievienoti lietas materiāliem, atbilstoši Lēmuma 2011/695 3. panta 7. punktā paredzētajiem nosacījumiem.

170    Vispārējā tiesa saistībā ar LESD 101. panta piemērošanas procedūrām jau ir noraidījusi atcelšanas pamatu, ar kuru tiek apgalvots tiesību piekļūt lietas materiāliem pārkāpums, pamatojoties uz to, ka lietas dalībnieks, kurš uz tām atsaucās, nebija izmantojis šīs tiesības administratīvā procesa laikā (spriedums, 2014. gada 9. decembris, SP/Komisija, T‑472/09 un T‑55/10, EU:T:2014:1040, 294. punkts). Vispārējā tiesa arī nosprieda, ka pusei, kas administratīvā procesa gaitā uzzina, ka Komisijas rīcībā ir dokumenti, kas varētu būt noderīgi šīs puses aizstāvībai, ir jāiesniedz šai iestādei tiešs lūgums par piekļuvi šiem dokumentiem. Ja puse to neizdara administratīvā procesa laikā, tas izraisa prekluzīvu iedarbību attiecībā uz šo jautājumu jebkurā atcelšanas prasībā, kas celta pret galīgo lēmumu (spriedumi, 2000. gada 15. marts, Cimenteries CBR u.c./Komisija, T‑25/95, T‑26/95, no T‑30/95 līdz T‑32/95, no T‑34/95 līdz T‑39/95, no T‑42/95 līdz T‑46/95, T‑48/95, no T‑50/95 līdz T‑65/95, no T‑68/95 līdz T‑71/95, T‑87/95, T‑88/95, T‑103/95 un T‑104/95, EU:T:2000:77, 383. punkts, un 2007. gada 26. aprīlis, Bolloré u.c./Komisija, T‑109/02, T‑118/02, T‑122/02, T‑125/02, T‑126/02, T‑128/02, T‑129/02, T‑132/02 un T‑136/02, EU:T:2007:115, 49. un 59. punkts).

171    Šie risinājumi ir attiecināmi uz prasību atlīdzināt zaudējumus, kas nodarīti ar tiesību piekļūt lietas materiāliem apgalvotu pārkāpumu koncentrāciju kontroles procedūrā. Puse, kura ir paziņojusi par koncentrāciju un kura nav iesniegusi Konkurences ģenerāldirektorātā un pēc tam – pieprasījuma noraidīšanas gadījumā – uzklausīšanas amatpersonai pieprasījumu par piekļuvi lietas materiāliem, nevar vēlāk apgalvot, ka tā atbilst nosacījumiem, lai saņemtu atlīdzību par apgalvoto kaitējumu, kas izrietot no piekļuves tiesību pārkāpuma, lai gan tā šīs tiesības nav īstenojusi savlaicīgi un paredzētajos veidos.

172    Līdz ar to UPS argumentācija par tiesību piekļūt 484 FedEx iekšējiem konfidenciāliem dokumentiem, kas Komisijai tika nosūtīti 2012. gada 10. augustā, pārkāpumu ir jānoraida.

ii)    Par piekļuvi dokumentiem, kurus “FedEx” nosūtīja 2012. gada 9. un 15. novembrī

173    Ir jāatgādina, ka 2012. gada 19. oktobra paziņojumā par iebildumiem Komisija uzskatīja (skat. it īpaši minētā paziņojuma 7.1.3.2. un 7.1.3.7. iedaļu), ka viens no iemesliem, kādēļ FedEx nav pietiekami spēcīgs konkurents, lai līdzsvarotu UPS un TNT koncentrācijas sekas, ir saistīts ar to, ka FedEx tīkla pārklājums ir stipri mazāks salīdzinājumā ar tās konkurentu pārklājumu. Šī paziņojuma 7.1.3.8. iedaļā Komisija arī norādīja, ka FedEx nesenās iegādes un darbības paplašināšanās plāni tai neļauj tuvākajā nākotnē kompensēt attālumu, kas to atdala no tās galvenajiem konkurentiem. Pamatojoties uz šiem apstākļiem, Komisija minētā paziņojuma 7.1.3.9. iedaļā secināja, ka FedEx pozīcija ir pārāk vāja, lai radītu būtisku konkurences spiedienu, kas ļautu neitralizēt plānotās koncentrācijas negatīvo ietekmi uz konkurenci.

174    No lietas materiāliem izriet, ka ar 2012. gada 26. oktobra e‑pasta vēstuli Komisija nosūtīja FedEx pieprasījumu sniegt papildu informāciju par šī uzņēmuma infrastruktūru. Šis pieprasījums, kura mērķis it īpaši bija sniegt paskaidrojumus Komisijai par FedEx darbības paplašināšanās plāniem, konkrētāk bija vērsts uz to, lai attiecībā uz katru EEZ valsti iegūtu:

–        karti, kurā norādītas infrastruktūras, ko FedEx izmanto sīkpaku piegādei, kā arī infrastruktūras, kuras izmantošana bija paredzēta līdz 2015. gada beigām, atrašanās vietas;

–        to apakšuzņēmēju sarakstu, kuri tiek izmantoti sīkpaku savākšanai un piegādei (“pick up and delivery”, turpmāk tekstā – “PUD”), kā arī to apakšuzņēmēju sarakstu, kurus FedEx plānoja piesaistīt līdz 2015. gada beigām, norādot ikviena no tiem atrašanās vietu un tirdzniecības piesaistes zonu. Šī informācija bija jāsniedz tabulas veidā, kas organizēta saskaņā ar sadaļām, kuras ļauj identificēt katru uzņēmumu un noteikt tā atrašanās vietu, un jāiesniedz dati par tā pozīciju un nozīmi FedEx (avio, sauszemes vai vietējā) tīklā, tostarp norādot tā apstrādes kapacitāti 2011. gadā, tā tirdzniecības piesaistes zonu, apkalpoto ceļu skaitu, kravas automašīnu ikdienas plūsmu un piegādes transportlīdzekļu parka lielumu. Komisija arī lūdza FedEx precizēt datumu, kurā plānots sākt paredzētās darbības no objektiem, kas vēl nav darbspējīgi.

175    Šī pieprasījuma mērķis bija papildināt informāciju, uz kuru bija balstīta Komisijas provizoriskā analīze, kas izklāstīta paziņojumā par iebildumiem attiecībā uz FedEx konkurences stāvokli eksprespiegāžu tirgū EEZ teritorijā.

176    Atbildot uz šo pieprasījumu, FedEx 2012. gada 9. novembrī nosūtīja Komisijai pieprasītās kartes un tabulas. 2012. gada 15. novembrī FedEx iesniedza šo dokumentu pārskatītu versiju.

177    Netiek apstrīdēts, ka Komisija šos dokumentus nenosūtīja UPS administratīvā procesa laikā. Tikai tiesvedībā lietā, kurā tika pasludināts 2017. gada 7. marta spriedums United Parcel Service/Komisija (T‑194/13, EU:T:2017:144), UPS beidzot varēja iepazīties ar šiem dokumentiem to nekonfidenciālajā versijā pēc Vispārējās tiesas 2016. gada 11. aprīlī veiktā procesa organizatoriskā pasākuma.

178    Tomēr tiesas sēdē Komisija norādīja, ka jelkāds UPS tiesību uz aizstāvību pārkāpums šajā ziņā ir izslēdzams, jo pēdējā minētā nav vērsusies pie uzklausīšanas amatpersonas, lai apstrīdētu Konkurences ģenerāldirektorāta atteikumu. Komisija uzsvēra, ka, tā kā šis atteikums bija datēts ar 2013. gada 11. janvāri, UPS vēl varēja vērsties pie uzklausīšanas amatpersonas līdz 2013. gada 18. janvārim – padomdevējas komitejas sanāksmes datumam, bet UPS to neesot izdarījusi.

179    Ir taisnība, ka UPS izmantoja savas tiesības piekļūt lietas materiāliem, jo 2013. gada 4. janvārī savā atbildē uz faktu izklāstu tā Konkurences ģenerāldirektorātam iesniedza pieprasījumu par ierobežotu piekļuvi informācijas telpā, un šis pieprasījums it īpaši attiecās uz atbildēm uz informācijas pieprasījumiem ar numuriem Q30 un Q31.

180    Tomēr no lietas materiāliem izriet, ka UPS nav vērsusies pie uzklausīšanas amatpersonas par Konkurences ģenerāldirektorāta 2013. gada 11. janvāra atteikumu, lai gan UPS rīcībā bija termiņš, kura beigu datums saskaņā ar Regulas Nr. 139/2004 18. panta 1. un 3. punktu un Regulas Nr. 802/2004 17. panta 1. punktu bija noteikts padomdevējas komitejas sanāksmes dienā, proti, šajā gadījumā 2013. gada 18. janvārī. Turklāt UPS nav apgalvojusi, ka šie noteikumi būtu jebkādā veidā prettiesiski.

181    Šādos apstākļos ir jāuzskata, ka, tā kā UPS nav iesniegusi uzklausīšanas amatpersonai pieprasījumu par piekļuvi lietas materiāliem, tā nevar vēlāk apgalvot, ka tā atbilst nosacījumiem, lai saņemtu atlīdzību par apgalvotajiem zaudējumiem, kas izrietot no šo tiesību, ko tā nav izmantojusi savlaicīgi un paredzētajos veidos, pārkāpuma.

182    No iepriekš minētā izriet, ka UPS argumentācija par tās tiesību piekļūt FedEx 2012. gada 9. un 15. novembra atbildēm pārkāpumu nav pamatota.

183    Turklāt, tā kā UPS iepriekš nav vērsusies Konkurences ģenerāldirektorātā vai – atteikuma gadījumā – pie uzklausīšanas amatpersonas ar pieprasījumu par piekļuvi 484 FedEx iekšējiem konfidenciālajiem dokumentiem, ko tā nosūtīja Komisijai 2012. gada 10. augustā, un ar pieprasījumu par piekļuvi FedEx 2012. gada 9. un 15. novembra atbildēm, nav jāapmierina UPS lūgums par procesa organizatorisko pasākumu veikšanu saistībā ar šo dokumentu iesniegšanu.

b)      Par pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu

184    UPS apgalvo, ka Komisija nav pietiekami pamatojusi strīdīgo lēmumu attiecībā uz pierādījumu līmeni, kas prasīts, lai, pamatojoties uz koncentrācijas ietekmes uz cenām, efektivitātes ieguvumu un FedEx konkurētspējas analīzi, diferencētu 15 valstu tirgus, kuros pastāv būtisks šķērslis efektīvai konkurencei, un pārējos 14 valstu tirgus. Līdz ar to ne tā, ne Vispārējā tiesa neesot varējušas pārbaudīt, kādā veidā Komisija, pamatojoties uz šiem trim elementiem, nošķīra šos tirgus, kā arī tās neesot varējušas novērtēt secinājumu par konkurences ciešumu pamatotību. UPS apgalvo, ka, lai arī nepietiekams pamatojums pats par sevi nerada kaitējumu, šāda nepietiekamība šajā lietā izceļ to, ka Komisija ir nopietni pārkāpusi tiesību pārākuma principu.

185    Komisija iebilst, ka nepietiekams pamatojums nevar izraisīt Savienības ārpuslīgumiskās atbildības iestāšanos.

186    Ir jāatgādina, ka, lai noteiktu, vai apgalvotais pārkāpums var izraisīt Savienības ārpuslīgumisko atbildību, Vispārējai tiesai ir jāspēj saprast norādītā pārkāpuma apjomu. Proti, prasītājai ir jāidentificē pārmestā rīcība, pretējā gadījumā prasība ir nepieņemama. Taču UPS argumentācija, kas minēta prasības pieteikuma 73. punktā, neļauj noteikt, kādā veidā apgalvotais pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpums ir pietiekami būtisks pārkāpums. Šādos apstākļos šis iebildums ir nepieņemams.

187    Katrā ziņā ir jānorāda, ka prasības pieteikuma 73. punktā ietvertā UPS argumentācija par pamatojuma trūkumu patiesībā sajaucas ar argumentāciju, kas izvirzīta, lai pierādītu to kritēriju nepaziņošanas prettiesiskumu, kuri attiecas uz efektivitātes ieguvumu vērtējumu, koncentrācijas ietekmes uz cenām novērtējumu un konkurences pretsvara, ko varētu īstenot FedEx, novērtējumu. UPS apgalvo, ka tās un TNT koncentrācijas vērtējumā ir pieļautas kļūdas, analizējot koncentrācijas ietekmi uz cenām un efektivitātes ieguvumus, pieļauta nevienlīdzīga attieksme salīdzinājumā ar FedEx un TNT apvienošanās analīzi, kā arī kļūdas FedEx situācijas vērtējumā. Tādējādi UPS atsaucas uz viena vai vairāku pietiekami būtisku pārkāpumu esamību, jo strīdīgajā lēmumā Komisija esot secinājusi, ka pastāv būtisks šķērslis efektīvai konkurencei attiecīgo pakalpojumu tirgos 15 dalībvalstīs.

188    Šajā ziņā jāatgādina, ka LESD 296. pantā paredzētais pienākums norādīt pamatojumu ir būtiska formas prasība, kas jānošķir no jautājuma par pamatojuma pamatotību, jo šis jautājums attiecas uz strīdīgā akta tiesiskumu pēc būtības. Proti, lēmuma pamatojumu veido to motīvu formāla izklāstīšana, uz kuriem šis lēmums ir balstīts. Ja šie motīvi nav pamatoti vai tajos ir pieļautas kļūdas, šādi trūkumi skar lēmuma likumību pēc būtības, nevis tā pamatojumu (spriedums, 2008. gada 10. jūlijs, Bertelsmann un Sony Corporation of America/Impala, C‑413/06 P, EU:C:2008:392, 181. punkts).

189    Būtiskas formas prasības, kas saistīta ar pienākumu norādīt pamatojumu Savienības tiesību aktos, neievērošana nevar radīt materiālu kaitējumu, kurš atšķiras no tā, kas izriet no attiecīgā tiesību akta nepamatotības. Savienības tiesību akta, iespējams, nepietiekams pamatojums principā pats par sevi nevar izraisīt Savienības atbildības iestāšanos (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2003. gada 30. septembris, Eurocoton u.c./Padome, C‑76/01 P, EU:C:2003:511, 98. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2019. gada 10. septembris, HTTS/Padome, C‑123/18 P, EU:C:2019:694, 103. punkts).

190    Ņemot vērā iepriekš minēto, ir jānoraida UPS argumenti par pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu un ir jāizvērtē tās argumenti par kļūdām plānotās koncentrācijas vērtējumā.

c)      Par kļūdām plānotās koncentrācijas vērtējumā

191    UPS apgalvo, ka vērtējumā par UPS un TNT koncentrāciju ir pieļautas kļūdas, analizējot koncentrācijas ietekmi uz cenām un efektivitātes ieguvumus, pieļauta nevienlīdzīga attieksme salīdzinājumā ar FedEx un TNT apvienošanās analīzi, kā arī kļūdas FedEx situācijas vērtējumā, kuras – aplūkotas atsevišķi vai kopā – var izraisīt Savienības ārpuslīgumiskās atbildības iestāšanos.

1)      Par koncentrācijas ietekmes uz cenām analīzi

192    UPS atsaucas uz divu veidu kļūdām, kas ietekmē Komisijas izmantoto modeli. Runa ir, pirmkārt, par atsevišķu FedEx datu neņemšanu vērā un, otrkārt, par kļūdām Komisijas ekonometriskā modeļa izveidē.

i)      Par atsevišķu “FedEx” datu neņemšanu vērā

193    UPS ieskatā Komisija ir izslēgusi atsevišķus FedEx datus, kuri tomēr esot noderīgi koncentrācijas ietekmes uz cenām modelēšanai. Lai gan koncentrācijas ietekmes uz cenām analīzes mērķis bija paredzēt ietekmi uz cenām 2015. gadam, Komisija esot ņēmusi vērā FedEx datus par 2012. gadu. Lai gan tās rīcībā bija informācija par FedEx projektiem līdz 2015. gadam, bet tā to neņēma vērā. Ja nebūtu pieļauta šī acīmredzamā kļūda, modelis neuzrādītu gandrīz nekādu cenu pieaugumu 13 valstīs no 15, attiecībā uz kurām Komisija secināja, ka tajās pastāv būtisks šķērslis efektīvai konkurencei. Ja Komisija būtu izmantojusi tās rīcībā esošos datus, tā būtu varējusi konstatēt, ka nav iespējams ticami paredzēt cenu pieaugumu un ka nelabvēlīgam lēmumam nav pamata.

194    Jākonstatē, ka, lai novērtētu saistību starp koncentrācijas līmeni un novērotajām cenām, Komisija ir balstījusies uz datiem, kas bija pieejami modeļa izveides brīdī, proti, 2012. gadā. Konkrētāk – attiecībā uz koncentrācijas mainīgo lielumu Komisija ņēma vērā konkurentu attiecīgo tīklu pārklājuma līmeni, kas bija novērojams tajā laikā, lai sniegtu par to patiesu priekšstatu. Iekļaujot šajos datos prognožu elementus, kas pēc būtības ir tīri hipotētiski, piemēram, tādus kā FedEx veiktās prognozes par sava tīkla paplašināšanu gandrīz trīs gadu tālā nākotnē, tiktu ieviesta papildu nenoteiktības pakāpe, kas ir grūti savienojama ar mērķi izveidot uzticamu modeli. Tomēr tas nenozīmē, ka šiem datiem nebija nozīmes plānotā darījuma analīzē, jo Komisija savā vispārējā vai “kvalitatīvajā” analīzē izvērtēja FedEx spēju nākotnē īstenot konkurences pretsvaru plānotā darījuma rezultātā izveidotajai struktūrai. Šādos apstākļos UPS argumentācija par to, ka ekonometriskajā modelī nav ņemtas vērā FedEx prognozes attiecībā uz tās tīkla paplašināšanu līdz 2015. gadam, ir jānoraida.

ii)    Par kļūdām Komisijas ekonometriskā modeļa izveidē

195    UPS apgalvo, ka Komisija ir pārkāpusi savas rīcības brīvības robežas, izmantojot modeli, kas būtiski novirzās no ekonometrijā ierastās prakses, proti, izmantot vienu un to pašu modeli abās analīzes stadijās. Komisija prognozes stadijā esot izmantojusi modeli, kurš atšķiras no tā, kas tika izmantots aplēses stadijā.

196    UPS būtībā apgalvo, ka Komisija, izmantojot diskrētu koncentrācijas mainīgo lielumu – proti, tas ir atveidots kā vesels skaitlis – aplēses stadijā, bet nepārtrauktu mainīgo lielumu, kas atveidots kā decimālskaitlis, prognozes stadijā, ir pieļāvusi acīmredzamu un būtisku kļūdu, kura ietekmē visa modeļa uzticamību kopumā. Lai paredzētu koncentrācijas ietekmi, Komisija esot balstījusies uz modeli, kas ir pretrunā praksei šajā jomā, un kuram nav empīriska pamatojuma. Neviena ierasti uzmanīga un rūpīga iestāde līdzīgos apstākļos nebūtu paredzējusi koncentrācijas ietekmi uz cenām, pamatojoties uz šādu modeli.

197    Lai pamatotu savus apgalvojumus, UPS atsaucas uz divu ekonometrijas ekspertu, kas ir ekonomikas pasniedzēji Amerikas Savienotajās Valstīs, attiecīgi Čikāgas Universitātē un Masačūsetsas Tehnoloģiju institūtā, ziņojumiem. Šie ziņojumi, kas datēti attiecīgi ar 2017. gada 30. novembri un 2017. gada 1. decembri, sākotnēji tika sagatavoti pēc UPS lūguma, lai tai palīdzētu lietā, kurā tika pasludināts 2019. gada 16. janvāra spriedums Komisija/United Parcel Service (C‑265/17 P, EU:C:2019:23), un pēc tam tika pievienoti pielikumā prasības pieteikumam šajā tiesvedībā (prasības pieteikuma A.8 un A.9 pielikums). Replikas stadijā UPS iesniedza divus šo ekspertu papildu atzinumus (replikas C.1 un C.2 pielikums).

198    Šie eksperti uzskata, ka Komisijas izmantotais modelis ir kontraintuitīvs, nekonvencionāls un patvaļīgs. Proti, no abiem ziņojumiem izriet, ka metodoloģija, ko parasti izmanto modeļiem, kuru mērķis ir kvantitatīvi noteikt paredzamo koncentrācijas ietekmi uz cenu līmeni, ir izmantot vienu un to pašu modeli abās stadijās, nevis izmantot atšķirīgu modeli katrā no šīm stadijām.

199    Abos ziņojumos ir arī norādīts uz faktu, ka Komisijas izmantotais prognožu modelis nav ticis testēts, un tā esot atkāpe no metodēm, ko parasti izmanto ekonometrisko modeļu izstrādei.

200    Lai atspēkotu šos faktus, Komisija debatēm nav iesniegusi pieņemamus ekspertu ziņojumus. Tomēr tā apgalvo, ka jautājumam, vai modelis atbilst ierastajai ekonometriskajai praksei, nav nozīmes šīs prasības kontekstā. Nozīme esot vienīgi jautājumam, vai, ņemot vērā lietas apstākļus, diskrēta koncentrācijas mainīgā lieluma aplēses stadijā kombinēšana ar nepārtrauktu koncentrācijas mainīgo lielumu prognozes stadijā ir pietiekami būtisks Savienības tiesību pārkāpums. Lai atbildētu uz šo jautājumu, esot jānosaka, vai šī kombinācija ir pieņemama, ņemot vērā nevis ekonometriskajos modeļos ierasti izmantoto praksi, bet gan izskatītās koncentrācijas īpašos apstākļus. Atzīstot, ka tā ir izdarījusi procesuālu pārkāpumu, nepaziņojot galīgo ekonometrisko modeli UPS, Komisija apgalvo, ka tās analīzē par koncentrācijas ietekmi uz cenām nav pieļauta būtiska materiāla kļūda un ka dažādu veidu mainīgo lielumu izmantošana abos analīzes posmos nav pietiekami būtiska, lai izraisītu Savienības atbildības iestāšanos.

201    Vispirms attiecībā uz Komisijas rīcības brīvības apjomu ir svarīgi atgādināt, ka koncentrāciju kontroles jomā Komisijai ir zināma brīvība tās rīcībā esošo ekonometrisko rīku izvēlē, kā arī pienācīgo skatupunktu izvēlē kāda jautājuma izpētē ar nosacījumu, ka šī izvēle nav acīmredzamā pretrunā pieņemtajām ekonomikas disciplīnas normām un ka tā tiek īstenota konsekventi (spriedums, 2008. gada 9. septembris, MyTravel/Komisija, T‑212/03, EU:T:2008:315, 83. punkts).

202    Turklāt jākonstatē, ka ekonometriskā modeļa, kura mērķis ir paredzēt koncentrācijas ietekmi uz cenu līmeni, noteikšana, kā arī tam kalpojošo datu kontrole un dažādie posmi un testi, kas nepieciešami tā izveidei, ir balstīti uz izvēlēm, kura attiecas gan uz tehniskiem, gan sarežģītiem apsvērumiem, un šīs izvēles ietilpst Komisijas rīcības brīvībā.

203    No tā izriet, ka UPS argumentācijai par modeļa atbilstību ierastajai praksei šajā jomā ir nozīme, lai pārbaudītu, vai pastāv būtisks Savienības tiesību pārkāpums. Tomēr, kā pamatoti uzsver Komisija, jebkāda novirze no pieņemtajām ekonomikas disciplīnas normām pati par sevi nav pietiekama, lai secinātu, ka pastāv pietiekami būtisks pārkāpums, kas ļautu izraisīt Savienības ārpuslīgumiskās atbildības iestāšanos.

204    Turklāt lietas dalībnieki ir vienisprātis, ka ekonometriskā modeļa, ko Komisija izmantojusi šajā lietā, mērķis ir, izmantojot konkrētajā tirgū novērotos datus par koncentrāciju un cenu līmeni, noteikt funkciju, kas izskaidro saikni starp šiem diviem mainīgajiem lielumiem, pirmajā, tā sauktajā “aplēses” stadijā. Pēc tam otrajā, tā sauktajā “prognozes” stadijā, ir iespējams noteikt koncentrācijas līmeņa konkrētu izmaiņu ietekmi uz cenu līmeni, ņemot vērā, ka šī ietekme nav pastāvīga, bet var mainīties atkarībā no sākotnējā koncentrācijas līmeņa.

205    Komisija apgalvo, ka tās izmantotā pieeja ekonometriskajā modelī bija pamatota, ņemot vērā UPS un TNT darījuma apstākļus un īpašības. Attiecībā uz aplēses stadiju tā paskaidro, ka tā uzskatīja, ka nepārtraukta koncentrācijas mainīgā lieluma izmantošana radītu ekonometriskas grūtības. Lai to atrisinātu tai saistošajā ierobežotajā laikā, Komisija uzskatīja, ka aplēses stadijā ir jāpiemēro diskrēts koncentrācijas mainīgais lielums, lai izvairītos no materiālas kļūdas.

206    Tomēr jānorāda, ka UPS neiebilst pret to, ka Komisija aplēses stadijā ir izmantojusi diskrētu koncentrācijas mainīgo lielumu.

207    Attiecībā uz prognozes stadiju Komisija apgalvo, ka tā nevarēja izmantot aplēses posmā izmantoto diskrēto mainīgo lielumu. Ar trīs koncentrācijas intervāliem šāds diskrēts mainīgais lielums būtu novedis pie tā, ka netiktu paredzēta nekāda ietekme uz cenām, ja koncentrācijas līmeņa izmaiņas paliktu konkrēta intervāla robežās. Šāds rezultāts būtu nereāls un pretrunā aplēses stadijā izdarītajiem novērojumiem. Šādos apstākļos Komisija paskaidro – tā uzskatīja, ka, lai izvairītos no materiālas kļūdas, tai nebija citas izvēles kā vien izmantot nepārtrauktu mainīgo lielumu prognozes stadijā, neraugoties uz to, ka aplēses stadijā tā izmantoja diskrētu koncentrācijas mainīgo lielumu. Komisijas ieskatā šis risinājums bija atbilstošs un saprātīgs. Līdz ar to neatkarīgi no tā, vai šī metode atbilst ekonometriskajai praksei, neesot pieļauta neviena nozīmīga vai – vēl jo mazāk – būtiska kļūda.

208    Tādējādi Komisija apgalvo, ka viena no UPS ekspertiem apgalvojums, ka tā esot mainījusi modeļa koeficientus starp aplēses un prognozes posmu, ir kļūdains. Komisija apgalvo, ka tā ir izmantojusi koeficientus, kas iegūti no aplēsēm, un prognozes stadijā ir veikusi to interpolāciju. Runa esot par hipotēzi, kas ir pievienota prognozes stadijā. Šīs lineārās interpolācijas pa segmentiem hipotēzes mērķis bija papildināt aplēses modeli, lai iegūtu prognozes modeli. Prognozes stadijā izmantotais segmentētais lineārais modelis esot nelineāras funkcijas veids.

209    Jānorāda, ka ar šiem argumentiem Komisija paskaidro iemeslus, kuru dēļ tā grozīja aplēses modeli, lai paredzētu koncentrācijas ietekmi uz cenām. Komisija atzīst, ka aplēsēm izmantotajam modelim tā ir pievienojusi vairākas raksturlielumus, lai varētu veikt prognozes, izmantojot nepārtrauktu koncentrācijas mainīgo lielumu. Tādēļ saskaņā ar UPS ekspertu teikto ir jāpiekrīt, ka aplēses un prognozes balstās uz modeļiem, kas nav identiski.

210    Komisija arī neapstrīd UPS ekspertu apgalvojumus, ka tā nav ievērojusi ierasto ekonometrisko praksi, kas tomēr ir pašas Komisijas noteiktās paraugprakses noteikumu pamatā.

211    Šajā ziņā jākonstatē, ka Komisija ir noteikusi rīcības virzienu, ko tā vēlējās ievērot attiecībā uz pierādījumu iesniegšanu un ekonomisko datu vākšanu, publicējot 2011. gada 17. oktobra dokumentu SEC(2011) 1216, galīgā redakcija, Best practices for the submisssion of economic evidence and data collection in cases concerning the application of articles 101 and 102 TFEU and in merger cases (“Ekonomikas rādītāju iesniegšanas un datu apkopošanas paraugprakse lietās, kuras attiecas uz LESD 101. un 102. panta piemērošanu, un apvienošanās lietās”; turpmāk tekstā – “paraugprakse”), kas papildina Komisijas paziņojumu par paraugpraksi attiecībā uz lietu izskatīšanu saskaņā ar LESD 101. un 102. pantu (OV 2011, C 308, 6. lpp.). Jau ir ticis nospriests, ka ar šādiem paziņojumiem Komisija pati ierobežo savu novērtējuma rīcības izmantošanas iespējas un nevar atkāpties no šīm normām, pretējā gadījumā tā varētu tikt sodīta par tādu vispārējo tiesību principu pārkāpumu kā vienlīdzīgas attieksmes princips vai tiesiskās paļāvības aizsardzības princips (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2005. gada 28. jūnijs, Dansk Rørindustri u.c./Komisija, C‑189/02 P, C‑202/02 P, no C‑205/02 P līdz C‑208/02 P un C‑213/02 P, EU:C:2005:408, 211. punkts, un 2012. gada 13. decembris, Expedia, C‑226/11, EU:C:2012:795, 28. punkts).

212    Paraugprakses mērķis ir reglamentēt ekonomisko analīzi, lai ļautu Komisijai un Savienības tiesām izvērtēt tās atbilstību un nozīmīgumu. Tā it īpaši ir piemērojama koncentrācijas kontrolei gan attiecībā uz procesa dalībniekiem, gan attiecībā uz Komisiju (paraugprakses 2. un 6. punkts). Saskaņā ar paraugprakses 15. punktu ekonomiskajai vai ekonometriskajai analīzei, kas stingri neatbilst šajā paraugpraksē noteiktajiem standartiem, parasti būs mazāka pierādījuma vērtība un to varētu neņemt vērā.

213    Kā viens no līdzekļiem, kas paraugpraksē paredzēts, lai nodrošinātu uzticamu un atbilstošu pierādījumu efektīvu izmantošanu, galvenokārt ir minēta tādu standarta metožu izmantošana, kas prevalē ekonomiskās vai ekonometriskās analīzes jomā (paraugprakses 2. un 3. punkts). Papildus datu kvalitātei (paraugprakses 20. un 33. punkts) paraugpraksē tādējādi ir arī norādīts uz nepieciešamību izmantot tikai pārbaudītas un konsekventas hipotēzes attiecībā uz izvērtējamā tirgus īpašībām, pārbaudīt datu un empīrisko metožu kvalitāti un apsvērt iespējamos alternatīvos risinājumus, kā arī iegūto rezultātu stabilitāti (paraugprakses 3., 10., 13., 15., 24. un 26. punkts). Daudzās atsauces uz rezultātu stabilitāti un uz datu izmaiņu sensitivitāti vai uz empīriskās metodes un precīzu modelēšanas hipotēžu izvēli (paraugprakses 15., 32., 40. un 41. punkts, kā arī 1. pielikuma C un E iedaļa) liecina par nozīmi, kādu Komisija piešķir šim jēdzienam. It īpaši paraugprakses 1. pielikuma E iedaļā ir paredzēts, ka ikviens empīrisks pētījums ir jāpapildina ar padziļinātu stabilitātes analīzi un ka parasti ekonomiskais modelis būtu jāpapildina ar sensitivitātes analīzi attiecībā uz galvenajiem mainīgajiem lielumiem, ciktāl var noteikt tikai katra mainīgā lieluma ticamo vērtību, nevis precīzo vērtību.

214    Paraugpraksē īpaša nozīme ir piešķirta arī pārskatāmībai (skat. paraugprakses 6., 10., 15., 24., 26., 28., 29. un 43. punktu, kā arī 1. pielikuma C un D iedaļu), kas tiek uzskatīta par atbildības un ticamības faktoru (paraugprakses 6. un 43. punkts). Paraugpraksē ir arī precizēts, ka metodoloģiskās izvēles ir jāizskaidro un jāpamato, lai skaidri izceltu to priekšrocības un trūkumus (paraugprakses 24., 26., 28. punkts), kā arī to robežas (paraugprakses 43. punkts). Tādu statistikas metožu izmantošanai, kas ir novirze no vispārpieņemtām metodēm, ir jābūt pamatotai detalizēti (paraugprakses 29. punkts).

215    Šajā gadījumā Komisija nav ievērojusi pati savus paraugprakses noteikumus, jo tā ir pamatojusies uz nekonvencionālu metodi, kas balstīta uz netestētām un nepārbaudītām hipotēzēm, un nav pārbaudījusi tās rezultātu stabilitāti un modeļa sensitivitāti, nedz arī ir atklājusi lietas dalībniekiem šo izvēli un iemeslus, kas to var attaisnot. Ir jānorāda uz kontrastu, kas pastāv starp nozīmīgumu, kāda paraugpraksē ir piešķirta pārskatāmībai, no vienas puses, un, veidu, kādā Komisija šajā gadījumā ir vienpusēji grozījusi modeli prognozes stadijai, neatklājot lietas dalībniekiem šo izmaiņu raksturu, no otras puses. Šo atkāpi no principiem, kas izriet no paraugprakses, turklāt apstiprina Komisijas argumentācija šajā tiesvedībā, kad tā atzīst – ja UPS būtu varējusi iepazīties ar pārskatīto modeli, turpmākās diskusijas visticamāk būtu attiekušās uz problēmām, kuras saistītas ar šīm izmaiņām.

216    Neraugoties uz šiem apstākļiem, ar to, ka strīdīgais lēmums daļēji ir balstīts uz ekonometrisko modeli, nepietiek, lai secinātu, ka pastāv prettiesiskums, kas var izraisīt Savienības ārpuslīgumiskās atbildības iestāšanos. Komisija pamatoti uzsver, ka ekonometriskais modelis ir tikai viens no elementiem, kas tiek ņemts vērā, lai novērtētu plānoto koncentrāciju. Lai arī cik tā būtu lietderīga, lai precizētu izpratni par plānotās koncentrācijas ietekmēto tirgu darbību, kvantitatīvā analīze, kas balstīta uz ekonometrisko modeli, pēc savas būtības parasti nevar būt vienīgais pierādījums, kas pamato lēmumu par nesaderību. Proti, ikviens modelis ir balstīts uz realitātes vienkāršošanu, kā to pareizi uzsver Komisija paraugprakses 12. punktā. Šis ierobežojums, kas ir raksturīgs modelēšanas metodei, nozīmē, ka ekonometriskajiem pētījumiem tiek piešķirta pierādījuma vērtība, kas nevar tikt pielīdzināta fakta materiālajam pierādījumam.

217    Šajā lietā, lai secinātu, ka pastāv būtisks šķērslis efektīvai konkurencei 15 valstu tirgos, pamatojoties uz nekoordinētu ietekmi, Komisija strīdīgajā lēmumā ir balstījusies, pirmkārt, uz konkrētā tirgus īpašību vispārēju analīzi un, otrkārt, uz kvantitatīvo analīzi, kas ļauj saprast koncentrācijas paredzamās ietekmes uz cenu līmeni apmēru, pēc tam, kad šajā analīzē tika iekļauti apgalvotie efektivitātes ieguvumi.

218    Saskaņā ar pamatnostādņu 24. punktu, lai kontrolētu nekoordinētas ietekmes esamību oligopolā tirgū, būtībā ir jāpārbauda, pirmkārt, koncentrācijas tiešā ietekme uz apvienošanās darījuma pušu stimulu paaugstināt cenas un, otrkārt, ietekme, ko koncentrācija var radīt uz oligopola tirgus pārējo dalībnieku stimulu reaģēt uz koncentrāciju, paaugstinot savas cenas.

219    Komisija ir uzsvērusi konkrētā tirgus oligopolo struktūru, kurā DHL, UPS, TNT un FedEx kopā pieder 90 % līdz 95 % tirgus daļu (strīdīgā lēmuma 509. apsvērums). DHL bija vissvarīgākā konkurente, raugoties no tirgus daļu un ģeogrāfiskā pārklājuma aspekta, kā arī, ņemot vērā tās tīkla attīstību un blīvumu EEZ teritorijā. TNT un UPS bija tuvas DHL konkurentes (strīdīgā lēmuma 626.–630. apsvērums). Savukārt, ņemot vērā tās daudz mazāko tīklu, FedEx bija pārāk attālināta, lai pilnvērtīgi konkurētu ar DHL, kā arī ar UPS un TNT (strīdīgā lēmuma 511.–625., 631.–635. un 702.–711. apsvērums)

220    Komisija uzskatīja, ka koncentrācija samazinātu piegādātāju skaitu no četriem līdz trim (strīdīgā lēmuma 712.–714. apsvērums) un atsevišķos valstu tirgos – no trim līdz diviem, ņemot vērā FedEx vājo pozīciju (strīdīgā lēmuma 715.–720. apsvērums). No 15 valstu tirgiem, kuros pastāv būtisks šķērslis efektīvai konkurencei, tā tas būtu sekojošu dalībvalstu tirgos: Čehijas Republikā (strīdīgā lēmuma 1061. apsvērums), Dānijā (strīdīgā lēmuma 1135. apsvērums), Igaunijā (strīdīgā lēmuma 1186. apsvērums), Latvijā (strīdīgā lēmuma 1359. apsvērums), Lietuvā (strīdīgā lēmuma 1411. apsvērums), Maltā (strīdīgā lēmuma 1430. apsvērums), Polijā (strīdīgā lēmuma 1627. apsvērums), Slovēnijā (strīdīgā lēmuma 1788. apsvērums), Slovākijā (strīdīgā lēmuma 1734. apsvērums), Somijā (strīdīgā lēmuma 1226. apsvērums) un Zviedrijā (strīdīgā lēmuma 1839. apsvērums).

221    Četros valstu tirgos, kuros pastāv būtisks šķērslis efektīvai konkurencei (Čehijas Republika, Dānija, Lietuva un Nīderlande), UPS un TNT veidotā struktūra kļūtu par tirgus līderi ar tirgus daļu, kas pārsniedz 50 % (strīdīgā lēmuma 1048., 1049., 1121., 1393., 1394., 1502. un 1503. apsvērums).

222    Turklāt Komisija konstatēja, ka konkrētajam tirgum ir raksturīgi augsti šķēršļi ienākšanai tirgū un savas darbības paplašināšanai tajā. Tā kā ir nepieciešama infrastruktūras būvniecība visā EEZ, ir nepieciešami šķirošanas centri un informātikas tīkli, savākšanas un piegādes centri, kā arī gaisa un sauszemes pārvadājumu tīkli, un tā kā šie šķēršļi ir kumulatīvi, pēdējo 20 gadu laikā tirgū nav ienācis neviens nozīmīgs uzņēmums. Pamatojoties uz šiem faktiem, Komisija uzskatīja, ka ne FedEx, ne citu tirgus dalībnieku darbības paplašināšanās plāni neļautu neitralizēt nevienu koncentrācijas dalībnieku izveidotu pretkonkurences stratēģiju (strīdīgā lēmuma 741.–788. apsvērums).

223    Komisija arī konstatēja, ka klientiem nav pietiekamas kompensējošas pirktspējas, lai neitralizētu cenu paaugstinājumu tirgū pēc koncentrācijas (strīdīgā lēmuma 791.–799. apsvērums).

224    Šie apstākļi, kas attiecas uz koncentrācijas vispārējo vērtējumu, galvenokārt ir saistīti ar tirgus struktūru, un UPS tos neapstrīd. Tie ļauj relativizēt tā izklāsta nozīmīgumu, kas sniegts strīdīgā lēmuma 721.–740. apsvērumā par koncentrācijas paredzamās ietekmes uz cenu līmeni kvantitatīvo noteikšanu.

225    Tāpat ir jāuzsver, ka, ņemot vērā atsevišķu valstu tirgu īpatnības, atklājās dažas koncentrācijas ietekmes uz cenām analīzes robežas. Piemēram, Komisija norādīja, ka modelis neļauj saprast ne Nīderlandes tirgus, ne Zviedrijas tirgus īpatnības (strīdīgā lēmuma 1545., 1844. un 1845. apsvērums).

226    Šādos apstākļos UPS apgalvojums, ka tad, ja nepastāvētu pārkāpumi, kas pieļauti koncentrācijas ietekmes uz cenām analīzē, neviena konkurences iestāde nebūtu iebildusi pret plānoto koncentrāciju, ir balstīts uz kļūdainu strīdīgā lēmuma interpretāciju. Pretēji UPS apgalvotajam ar to vien, ka Komisija ir izmantojusi modeli, kurā ir pieļauti pārkāpumi, nepietiek, lai secinātu, ka šie pārkāpumi ir pietiekami būtiski, lai varētu izraisīt Savienības ārpuslīgumiskās atbildības iestāšanos.

227    Tāpat ir jāpatur prātā ekonometrisko modeļu lietderība, it īpaši tādas koncentrācijas kontroles kontekstā, kas var izraisīt nekoordinētu ietekmi oligopolā tirgū. Komisijai ir jābūt rīcības brīvībai, lai neparalizētu tās darbību un lai neliegtu tai izmantot šādus kvantitatīvos instrumentus, kuri ar savu stingrību un objektivitāti veicina ekonomiskās analīzes kvalitāti.

228    Ņemot vērā visus šos apstākļus un pēc attiecīgo interešu izsvēršanas, ir jāsecina, ka UPS apgalvotie pārkāpumi saistībā ar Komisijas ekonometrisko modeli nav pietiekami būtiski, lai varētu izraisīt Savienības ārpuslīgumiskās atbildības iestāšanos. Tātad UPS argumentācija ir jānoraida.

2)      Par efektivitātes ieguvumiem

i)      Ievada apsvērumi

229    UPS apgalvo, ka efektivitātes ieguvumu analīzē strīdīgajā lēmumā ir pieļauta nelikumība, kas ir pietiekami būtisks pārkāpums. Neviena parasti piesardzīga un rūpīga konkurences iestāde nebūtu secinājusi, ka administratīvā procesa laikā iesniegto pierādījumu raksturs un daudzums neļauj saprātīgi uzskatīt, ka šo [efektivitātes] ieguvumu materializēšanās ir racionāla pamatnostādņu 86. punkta izpratnē.

230    UPS apgalvo – ja Komisija būtu pieņēmusi kaut vai tikai daļu no apgalvotajiem efektivitātes ieguvumiem papildus 65 miljoniem EUR no sinerģijām, kas saistītas ar gaisa pārvadājumiem un apkalpošanas uz zemes pakalpojumiem Eiropā, tā vairs nebūtu varējusi aizliegt koncentrāciju, neraugoties uz tās kļūdaino un nekonvenciālo analīzi par koncentrācijas ietekmi uz cenām. Ja Komisija būtu vērtējusi koncentrāciju starp UPS un TNT ar tādu pašu metodoloģiju, kāda tika izmantota lietā, kas attiecās uz FedEx un TNT koncentrāciju, tai būtu bijis jāpieņem lielāka daļa apgalvoto sinerģiju.

231    UPS apstrīd, ka pierādīšanas pienākums efektivitātes ieguvumu jomā pilnībā gulstas uz pusi, kura ir paziņojusi par koncentrāciju. Tā uzskata, ka šāda interpretācija ļautu Komisijai noraidīt jebkuru apgalvoto sinerģiju, nesniedzot paskaidrojumus.

232    Kā izklāstīts iepriekš, pārbaudot iebildumus par efektivitātes ieguvumu vērtējuma kritēriju nepaziņošanu, pusei, kura ir paziņojusi par koncentrāciju, ir jāsniedz precīzi un pārliecinoši pierādījumi, kas, cik vien iespējams, ļauj kvantitatīvi noteikt sagaidāmos efektivitātes ieguvumus, neraugoties uz Komisijas pienākumu rūpīgi un objektīvi izmeklēt visus atbilstošos apstākļus un pietiekami pamatot savu vērtējumu. Līdz ar to UPS argumentācija par noteikumu, kas reglamentē pierādīšanas pienākumu, pārkāpumu nav pamatota.

ii)    Par “UPS” apgalvoto efektivitātes ieguvumu novērtējumu

233    UPS apgalvo, ka tad, ja tā būtu varējusi iepazīties ar kritērijiem, pamatojoties uz kuriem, Komisija lielāko daļu sinerģiju, ko UPS plānoja gūt no koncentrācijas starp pašas sabiedrību un TNT, noraidīja kā nepārbaudāmas, tā būtu varējusi pārliecināt Komisiju par šo ieguvumu esamību.

234    Tomēr šī argumentācija jau ir noraidīta pēc tam, kad izvērtēti iebildumi par efektivitātes ieguvumu vērtējuma kritēriju nepaziņošanu.

235    UPS piebilst, ka šīs sinerģijas bija pamatā tās projektam iegādāties TNT. Ņemot vērā šo uzņēmumu tīklu sasvstarpēji papildinošo raksturu, UPS apgalvo, ka tā būtu bijusi spējīga samazināt savas izmaksas un efektīvāk konkurēt ar DHL, kas ir tās galvenais konkurents Eiropas tirgū. Sarunu laikā tās valde, kā arī TNT valde, pamatojoties uz ekspertu analīzēm, ar piesardzību un saskaņā ar piemērojamo Nīderlandes tiesisko regulējumu esot paredzējušas sinerģijas 400 līdz 550 miljonu EUR gadā (kompromiss bija 503 miljoni EUR gadā); šī aplēse tika atspoguļota publiskā iegādes piedāvājuma cenā 9,50 EUR par akciju.

236    UPS norāda, ka tā iesniedza šīs prognozes Komisijai, lai tā tās ņemtu vērā savā vērtējumā par plānoto koncentrāciju saskaņā ar Regulas Nr. 139/2004 2. panta 1. punkta b) apakšpunktu un pamatnostādņu 76. un nākamajiem punktiem. Tomēr Komisija esot piekritusi ņemt vērā tikai sinerģijas, kas saistītas ar Eiropas aviopārvadājumu tīklu un apkalpošanas uz zemes pakalpojumiem, pirmos trīs gadus pēc koncentrācijas par summu 65 miljoni EUR gadā.

237    UPS apgalvo, ka, šādā veidā neņemot vērā ikgadējo sinerģiju 438 miljonu EUR atlikumu, pamatojoties uz to, ka tās nebija pārbaudāmas, Komisija esot pieļāvusi būtisku kļūdu vērtējumā.

238    UPS pārmet Komisijai, ka tā nav ņēmusi vērā šādas sinerģijas, kas ir izskatītas detalizētāk turpmāk:

–        aviopārvadājumu tīkls un apkalpošanas uz zemes pakalpojumi Eiropā (ceturtais gads): 43 miljoni EUR;

–        administratīvās izmaksas: 210 miljoni EUR;

–        transatlantiskie gaisa pārvadājumi: 25 miljoni EUR;

–        gaisa pārvadājumi citu personu uzdevumā: 33 miljoni EUR;

–        tīkla maršrutu sauszemes transports starp centrālām lidostām un pievadmaršruti: 22 miljoni EUR;

–        infrastruktūras objekti: 17 miljoni EUR;

–        savākšanas un piegādes (PUD) tīkls (turpmāk tekstā – “PUD tīkls”): 40 miljoni EUR;

–        ārējā pakalpojumu sniegšana: 48 miljoni EUR.

239    UPS uzskata, ka, pat ja tikai neliela daļa no vērā neņemtajiem efektivitātes ieguvumiem būtu pieņemta kā pārbaudāma, ir skaidrs, ka nebūtu bijis ne mazākā pamata pieņemt lēmumu par aizliegumu.

–       Par aviopārvadājumu tīklu un apkalpošanas uz zemes pakalpojumiem Eiropā (ceturtais gads)

240    UPS kritizē Komisiju, ka tā strīdīgā lēmuma 905. apsvērumā ir noraidījusi ar aviopārvadājumu tīklu un apkalpošanas uz zemes pakalpojumiem saistītās sinerģijas pēc trešā gada, kas seko koncentrācijai starp UPS un TNT, ar pamatojumu, ka tāda laika perspektīva nozīmē lielāku neskaidrību un priekšrocības patērētājiem, kas tiek iegūtas lēnāk. Šis vērtējums esot acīmredzami kļūdains un pretrunīgs, jo šī lēmuma 902. apsvērumā Komisija esot atzinusi, ka sinerģijas ceturtā gada laikā esot tādas pašas, atspoguļojot pakāpenisku integrācijas īstenošanu.

241    Lai atbildētu uz šo argumentāciju, ir jāatgādina, ka apgalvoto sinerģiju ņemšana vērā pēc definīcijas nozīmē, ka ir jāizvērtē nākotnes plūsmu pašreizējā vērtība ieguvumu vai ietaupījuma veidā, un šis novērtējums noteikti ir atkarīgs no perspektīvas laikā, kā arī no šo ieguvumu vai ietaupījumu īstenošanas varbūtības. Tādējādi pamatnostādņu 83. un 87. punktā ir uzsvērts – parasti, jo vēlāk nākotnē paredzama efektivitātes ieguvumu īstenošanās, jo mazāku nozīmi Komisija tiem piešķir vai uzskata tos par mazāk ticamiem. Strīdīgā lēmuma 905. un 906. apsvērumā Komisija izvēlējās ierobežot plānoto efektivitātes ieguvumu ņemšanu vērā principā ar pirmajiem trīs gadiem. Turpretī attiecībā uz savu vispārējo novērtējumu Komisija paziņoja, ka tā ņem vērā prognozes par ceturto gadu, tajā pašā laikā samazinot nozīmi, kas tām jāpiešķir, ņemot vērā aviopārvadājumu tīklu un apkalpošanas uz zemes pakalpojumu integrācijas nenoteiktību un sarežģītību.

242    UPS argumentācija būtībā ir apgalvot, ka tās prognožu par efektivitātes ieguvumiem nākotnē ticamība ir lielāka par to, ko Komisija faktiski ir atzinusi. Tomēr, ņemot vērā šo ieguvumu nenoteiktību un UPS minēto laika perspektīvu, neviens no tās argumentiem neļauj secināt, ka Komisija ir pieļāvusi pietiekami būtisku tiesību normas, ar kuru privātpersonām piešķir tiesības, pārkāpumu, kas var izraisīt Savienības ārpuslīgumiskās atbildības iestāšanos.

–       Par administratīvajām izmaksām

243    UPS ieskatā – ciktāl tas attiecas uz to un TNT, administratīvās sinerģijas izriet no biroju un vispārējo centrālo funkciju kopīgošanas Eiropā. Plānotajiem efektivitātes ieguvumiem būtu jāsasniedz 210 miljoni EUR četru gadu laikā, pateicoties kopējā personāla samazinājumam par 11 % attiecībā uz pārvaldības funkcijām un par 12 % – administratīvajām funkcijām, turklāt šie nospraustie mērķi esot zemāki, nekā ļauj uzskatīt tās gūtā pieredze.

244    Strīdīgā lēmuma 891. apsvērumā Komisija šos ietaupījumus neesot ņēmusi vērā ar pamatojumu, ka tie attiecoties uz fiksētām izmaksām, kas nevar tikt pārnestas uz patērētājiem. UPS uzskata, ka šī argumentācija ir kļūdaina un pretrunīga. Tā kā Komisija izmantoja efektivitātes ieguvumu pārnesumu uz kopējām vidējām izmaksām (mainīgās izmaksas un fiksētās izmaksas) pēc likmes 67 % apmērā, tai šī likme bija jāpiemēro administratīvajām izmaksām un jāuzskata, ka 67 % no šo izmaksu ietaupījumiem tiks pārnestas uz patērētājiem, savukārt pārējo daļu tā absorbē pati. Un otrādi – ja Komisija saskaņā ar strīdīgā lēmuma 891. apsvērumu plānoja atteikties piemērot šo likmi fiksētajām izmaksām, tai – konsekvences labad – būtu bijis jāpiemēro augstāka pārnesuma likme uz mainīgajām izmaksām. Tādējādi tas radītu UPS lielākus efektivitātes ieguvumus un samazinātu to tirgu skaitu, kuros, iespējams, pastāv būtisks šķērslis efektīvai konkurencei.

245    Tomēr jāatgādina, ka strīdīgā lēmuma 891. apsvērumā Komisija būtībā ir atzinusi, ka no grāmatvedības viedokļa administratīvās izmaksas var tikt sadalītas starp dažādām nodaļām un valstu tirgiem atkarībā no apstrādāto sūtījumu apjoma. Tomēr no ekonomiskā viedokļa šis sadales veids neļāva noteikt veidu, kādā šīs fiksētās izmaksas ļauj noteikt katra papildu līguma cenu. Uzskatot, ka atbilde uz jautājumu, kādā mērā administratīvo izmaksu ietaupījumi var ietekmēt atbilstošo produktu cenas, lai attaisnotu to ņemšanu vērā, bija neskaidra, Komisija strīdīgā lēmuma 892. apsvērumā uzskatīja, ka šie ietaupījumi, kā tos aprakstījusi UPS, nav pārbaudāmi un tāpēc nevar tikt ņemti vērā. No šī strīdīgā lēmuma apsvēruma arī izriet, ka apsvērumi par to, kā ar administratīvajām izmaksām saistītie ietaupījumi tiks pārnesti uz patērētājiem, tika sniegti tikai pakārtoti – gadījumā, ja šie ietaupījumi būtu bijuši pārbaudāmi.

246    Pēc to būtības sinerģijas, kas saistītas ar administratīvo izmaksu samazināšanu pēc apvienošanās, konkretizējas, samazinot uzņēmuma fiksētās izmaksas. Kā tas ir uzsvērts pamatnostādņu 80. punktā, rentabilitātes uzlabojumiem, kas izraisa mainīgo izmaksu vai robežizmaksu samazinājumu, var būt lielāka nozīme, lai novērtētu efektivitātes ieguvumus, nekā fiksēto izmaksu samazināšanai, jo principā ir lielāka varbūtība, ka tie radīs patēriņa cenu samazināšanos. Tādējādi Komisija nav pieļāvusi kļūdu, noraidot sinerģijas, kas saistītas ar administratīvo izmaksu samazināšanu, pamatojoties uz to, ka šīm sinerģijām nav nozīmes, lai novērtētu efektivitātes ieguvumus. Tā kā UPS kritika par šo ietaupījumu pārnešanu uz patērētājiem ir vērsta pret pakārtotiem apsvērumiem, tai nav nozīmes un tā ir jānoraida.

247    No tā izriet, ka neviens UPS izvirzītais apsvērums attiecībā uz efektivitātes ieguvumiem, kas saistīti ar administratīvo izmaksu samazināšanu, neļauj uzskatīt, ka Komisija ir pieļāvusi pietiekami būtisku tiesību normas, ar kuru privātpersonām piešķir tiesības, pārkāpumu, kas varētu izraisīt Savienības ārpuslīgumiskās atbildības iestāšanos.

–       Par transatlantiskajiem gaisa pārvadājumiem

248    UPS kritizē vērtējumu, ar kuru Komisija strīdīgā lēmuma 882. un 883. apsvērumā ir noraidījusi ietaupījumu aplēsi 25 miljonu EUR apmērā attiecībā uz transatlantiskajiem gaisa pārvadājumiem ar pamatojumu, ka šī aplēse neesot tikusi pārbaudīta. UPS atgādina, ka tā bija iecerējusi likvidēt vienīgo TNT transatlantisko maršrutu starp Ljēžu (Beļģija) un Ņujorku (ASV), jo tai bija pietiekama kapacitāte, lai absorbētu 75 % no šī maršruta apjoma. Komisija esot noraidījusi aprēķinus, kuru rezultātā tika aplēsti 25 miljoni EUR, ar pamatojumu, ka tie bija balstīti uz hipotēzi, ka TNT izmantoja Boeing 767, lai gan patiesībā tā izmantoja Boeing 777. Tā kā pēdējās minētās lidmašīnas izmaksas esot augstākas nekā otras minētās lidmašīnas izmaksas, veiktie ietaupījumi būtu bijuši vēl lielāki.

249    Tomēr ir jānorāda, ka strīdīgā lēmuma 881.–883. apsvērumā Komisija nav noraidījusi apgalvoto efektivitātes ieguvumu esamību. Tā uzskatīja, ka šie ieguvumi nav pārbaudāmi, jo UPS savus aprēķinus bija balstījusi uz TNT tīkla stāvokli 2007. gadā, neņemot vērā faktu, ka vēlāk TNT izmantoja lielākas ietilpības lidmašīnas.

250    Lai pierādītu šī vērtējuma kļūdaino raksturu, UPS prasības pieteikuma pamatojumam iesniedza vairākus aprēķinus, lai pamatotu to ieguvumu apmēru, ko tā plānoja gūt no sinerģijām, kuras izriet no transatlantisko gaisa pārvadājumu pakalpojumiem. Tomēr ir jākonstatē, ka šie pierādījumi netika iesniegti Komisijai administratīvā procesa laikā, neraugoties uz to, ka paziņojuma par iebildumiem 725. punktā UPS uzmanība tika vērsta uz to, ka tās aplēses par efektivitātes ieguvumiem ir grūti pārbaudāmas. UPS tādējādi iesniedz vairākas aprēķinu lapas par tās transatlantisko gaisa pārvadājumu kapacitātes izmantošanu 2012. gadā (prasības pieteikuma A.35 pielikums), kuras, kā atzinusi pati UPS, administratīvā procesa laikā netika iesniegtas. Tomēr UPS administratīvā procesa laikā bija jāsniedz pierādījumi ne tikai par efektivitātes ieguvumiem, kuru esamību tā apgalvo, bet arī par pārbaudāmu informāciju, uz kuru tā balstījās, lai tos aprēķinātu. UPS argumentācija par transatlantiskajiem aviopakalpojumiem nav pamatota un ir jānoraida.

–       Par gaisa pārvadājumiem citu personu uzdevumā

251    UPS cerēja veikt ietaupījumus, ar saviem lidaparātiem pārvadājot pakas, kuras TNT nogādāja galamērķī, izmantojot trešo personu īstenotus komerclidojumus. Strīdīgā lēmuma 889. apsvērumā Komisija esot noraidījusi šos ietaupījumus ar pamatojumu, ka UPS nav pierādījusi, ka tā var absorbēt TNT apjomu savos lidaparātos. UPS kritizē Komisiju, ka tā nav izvirzījusi šo jautājumu administratīvā procesa laikā, lai gan tās rīcībā bija visa informācija, lai sniegtu pārliecinošu atbildi.

252    Pretēji UPS apgalvotajam Komisijai nebija pienākuma to aicināt iesniegt pierādījumus, kas ļauj pamatot apgalvotos efektivitātes ieguvumus. Tieši UPS bija jāsniedz pierādījumi ne tikai par efektivitātes ieguvumu esamību, ko tā apgalvoja, bet arī par pārbaudāmu informāciju, uz kuru tā balstījās, lai šos ieguvumus aprēķinātu. UPS argumentācija nav pamatota un tātad ir jānoraida.

–       Par tīkla maršrutu sauszemes transportu

253    UPS ieskatā plānotā iegāde tai būtu ļāvusi racionalizēt tās maršrutu sauszemes transporta tīklu EEZ teritorijā, to kombinējot ar TNT tīklu, pateicoties tās loģistikas modelim “hub feeder network optimisation model” (savākšanas centra tīkla optimizācijas modelis, turpmāk tekstā – “HFNO modelis”), kas tiek piemērots datiem par trīs tirgiem (Vācija, Itālija un Apvienotā Karaliste), kuri veido dažādo Eiropas tirgu tīklu labu paraugu. Strīdīgā lēmuma 866. un 867. apsvērumā Komisija neesot ņēmusi vērā šos ietaupījumus, pamatojoties uz to, ka iesniegtie pamatojumi bija daļēji un neuzticami. UPS apstrīd šo vērtējumu. Tā apgalvo, ka aplēses par tās vienoto tīklu nākotnē bija drošas, piesardzīgas un uzticamas. UPS norāda, ka tai ir izdevies ar drošības rezervi aplēst izmaksu sinerģijas 15 % apmērā. Lai arī tai tās bija jāgroza, ņemot vērā TNT iesniegtos datus, UPS tomēr uzskata, ka šādi novērotās atšķirības nav būtiskas un ir izskaidrojamas ar metodoloģiskām atšķirībām starp UPS un TNT.

254    Komisija apstrīd šos apgalvojumus. Tā it īpaši norāda, ka UPS apgalvo, bet nepierāda, ka Vācijas, Itālijas un Apvienotās Karalistes tirgi ir “labs paraugs”, jo nav nekādu pierādījumu, kas ļautu pārbaudīt šī apgalvojuma patiesumu.

255    Šajā ziņā jākonstatē, ka saskaņā ar strīdīgā lēmuma 865. un 866. apsvērumu UPS ir aprēķinājusi apgalvotos efektivitātes ieguvumus, pateicoties tās HFNO modelim, balstoties uz datiem par trīs valstu tirgiem. UPS uzskatīja, ka šos rezultātus var attiecināt uz visiem pārējiem tirgiem, nenorādot šāda uzskata cēloni. Tādējādi Komisija būtībā norādīja, ka nav pierādījumu par UPS izmantotā parauga reprezentativitāti.

256    Tomēr šķiet, ka savā atbildē uz paziņojumu par iebildumiem UPS ir iesniegusi dokumentu (paziņojuma par iebildumiem 4.8 pielikums), kurā ir izskaidroti iemesli, kā dēļ tika atlasīti trīs valstu tirgi, kuri veido paraugu. No šī dokumenta izriet, ka šie tirgi ilustrē trīs gadījumus, kas raksturo attiecības starp UPS un TNT apjomiem, proti, lielāki apjomi (Vācija), mazāki apjomi (Itālija) un vienādi apjomi (Apvienotā Karaliste). Pēc tam šie trīs tirgi tika modelēti kā vienots tīkls. Šādos apstākļos Komisija nevar apgalvot, ka UPS administratīvā procesa laikā nav sniegusi paskaidrojumus par metodi, kas izmantota, lai izvēlētos tādu trīs tirgu paraugu, kurus tā uzskatīja par reprezentatīviem.

257    Abstrahējoties no šīs kļūdas, ir jānorāda, ka saskaņā ar strīdīgā lēmuma 867. apsvērumu Komisija aicināja UPS precizēt tās aprēķinus, kas balstīti uz šo paraugu, ņemot vērā TNT datus. Kad tas tika izdarīts, izrādījās, ka attiecībā uz dažiem valstu tirgiem šādi iegūtie rezultāti būtiski atšķīrās no UPS sākotnējām aplēsēm. Šo atšķirību dēļ Komisija uzskatīja, ka iecerēto efektivitātes ieguvumu kvantitatīvā noteikšana bija nepārliecinoša.

258    Ir jākonstatē, ka šo atšķirību, kas ir kvalificējamas kā “nozīmīgas”, pastāvēšana liek apšaubīt UPS apgalvoto efektivitātes ieguvumu aplēses, kas veikta, pamatojoties uz tās HFNO modeli, derīgumu. Lai arī UPS apstrīd šo atšķirību nozīmīgumu, tā tomēr nav nedz izvirzījusi konkrētus argumentus šajā ziņā, nedz arī ir iesniegusi skaitliskus datus, kas ļautu apšaubīt strīdīgā lēmuma 867. apsvērumā izdarītā konstatējuma pamatotību. Lai gan UPS atzīst šādu atšķirību esamību, tā apgalvoja, ka tās ir radušās nevis būtisku atšķirību dēļ starp aplēstajiem datiem un faktiskajiem datiem, bet gan drīzāk tādēļ, ka tika izvēlēta atšķirīga bāze, uz kuras pamata TNT ir sadalījusi savas izmaksas.

259    Ņemot vērā šos apstākļus, ir jāuzskata, ka UPS nav izdevies pierādīt, ka Komisija ir pieļāvusi pietiekami būtisku tiesību normas, ar kuru privātpersonām piešķir tiesības, pārkāpumu, kas varētu izraisīt Savienības ārpuslīgumiskās atbildības iestāšanos, kad tā nolēma, ka ar tīkla maršrutu sauszemes [transporta] tīklu saistīto efektivitātes ieguvumu aplēses ir pārāk nenoteiktas, lai tās varētu uzskatīt par pārbaudītām. Līdz ar to UPS argumentācija ir jānoraida.

–       Par infrastruktūras objektiem

260    UPS pārmet Komisijai, ka strīdīgā lēmuma 863. apsvērumā Komisija kā nepārbaudītus ir noraidījusi plānotos ietaupījumus, kas saistīti ar to infrastruktūras objektu racionalizāciju, kuri kļūtu lieki plānotās koncentrācijas dēļ, ar pamatojumu, ka sniegtie dati attiecās tikai uz dažām valstīm. UPS norāda, ka šis vērtējums ir kļūdains – tā apgalvo, ka ir iesniegusi Komisijai detalizētus aprēķinus par 112 no 118 infrastruktūras objektiem, kurus tā plānoja slēgt.

261    Jānorāda, ka strīdīgā lēmuma 862. apsvērumā Komisija ir apgalvojusi, ka UPS ir aprēķinājusi sagaidāmos ietaupījumus no savas infrastruktūras objektu racionalizācijas, ņemot vērā viena infrastruktūras objekta ikgadējo izmaksu aplēsi, reizinot to ar to infrastruktūras objektu skaitu, ko paredzēts slēgt. Pēc tam šādi sasniegtais skaitlis tika reizināts ar viena infrastruktūras objekta darbības vidējajām izmaksām gadā, kas novērtētas 330 000 EUR apmērā. Šīs operācijas rezultāts (18 miljoni EUR) vēlāk tika koriģēts un samazināts līdz 17 miljoniem EUR.

262    Komisija strīdīgā lēmuma 863. un 864. apsvērumā uzskatīja, ka šī metode ir neprecīza divējādā ziņā. Pirmkārt, šī metode bija balstīta uz datiem par nelielu skaitu valstu vai valstu grupu, lai gan plānotie ietaupījumi bija specifiski katrai valstij. Otrkārt, šī metode bija balstīta uz premisu, ka ietaupījumi ir visas izmaksas, kas saistītas ar katru infrastruktūras objektu, kuru paredzēts slēgt. Taču, tā kā šajos infrastruktūras objektos apstrādātie apjomi būtu jāpārceļ uz citiem infrastruktūras objektiem, neto ietaupījumi būtu bijuši jāaprēķina, salīdzinot apstrādes izmaksas pirms apvienošanās ar papildu izmaksām pēc apvienošanās.

263    Ar šo otro iebildumu Komisija būtībā pārmet UPS, ka tā savā vērtējumā par plānotajiem ietaupījumiem nav pietiekami nošķīrusi fiksēto izmaksu ietaupījumus no mainīgo izmaksu ietaupījumiem. Taču, kā tika atgādināts iepriekš attiecībā uz efektivitātes ieguvumiem, kas saistīti ar administratīvo izmaksu sinerģijām, rentabilitātes uzlabojumiem, kas izraisa mainīgo izmaksu vai robežizmaksu samazinājumu, var būt vairāk nozīmes, lai novērtētu efektivitātes ieguvumus, nevis fiksēto izmaksu samazinājumiem.

264    Tomēr ir jākonstatē, ka UPS argumentos šis jautājums nav aplūkots un tie ir vērsti tikai uz pirmo Komisijas izvirzīto problēmu. Šādos apstākļos šī argumentācija neļauj uzskatīt, ka Komisija ir pieļāvusi pietiekami būtisku tiesību normas, ar kuru privātpersonām piešķir tiesības, pārkāpumu, kas varētu izraisīt Savienības ārpuslīgumiskās atbildības iestāšanos, uzskatot, ka ar lieko infrastruktūras objektu slēgšanu saistīto ietaupījumu aplēses nevar izmantot to ticamības trūkuma dēļ.

–       Par “PUD” tīklu

265    UPS pārmet Komisijai, ka tā strīdīgā lēmuma 853. un 854. apsvērumā ir noraidījusi PUD tīkla racionalizācijas rezultātā plānoto sinerģiju kvantitatīvo noteikšanu ar pamatojumu, ka UPS veiktos aprēķinus nevar pārbaudīt.

266    UPS apgalvo, pirmkārt, ka Komisija ir apšaubījusi nevis šo sinerģiju esamību, bet gan vienīgi to vērtējumu. Komisija neesot izklāstījusi kritēriju, uz kura pamata tā bija gatava pieņemt šādus aprēķinus un uzdot tai jautājumus.

267    Tomēr Komisijai nebija jāaicina UPS iesniegt pierādījumus, kas ļautu pamatot apgalvotos efektivitātes ieguvumus. Tieši UPS bija jāsniedz pierādījumi ne tikai par efektivitātes ieguvumu esamību, ko tā apgalvoja, bet arī par pārbaudāmu informāciju, uz kuru tā balstījās, lai tos aprēķinātu. Tādējādi šis pirmais UPS arguments ir jānoraida.

268    Otrkārt, attiecībā uz UPS argumentu, ka Komisijas norādītie pamatojumi, uz kuriem balstās efektivitātes ieguvumu noraidīšana, tai vispār neesot tikuši paziņoti administratīvā procesa laikā, ir jāatgādina, ka tas jau tika noraidīts pēc iebildumu par efektivitātes ieguvumu vērtējuma kritēriju nepaziņošanu analīzes.

269    Treškārt, UPS norāda, ka pamatojums, ar kādu Komisija nav ņēmusi vērā ar PUD tīklu saistītos efektivitātes ieguvumus, ir acīmredzami kļūdains.

270    Jāatgādina, ka strīdīgā lēmuma 851. un 852. apsvērumā Komisija atzina, ka pastāv efektivitātes ieguvumi, kas izriet no sinerģijām saistībā ar PUD tīklu kopīgošanu. Tomēr šī paša lēmuma 853. un 854. apsvērumā tā noraidīja to apmēra novērtējumu, ko veikusi UPS, jo tam trūkst ticamības. Komisija it īpaši uzsvēra UPS sniegto datu niecīgo reprezentativitāti un vecumu.

271    Attiecībā uz datu reprezentativitāti no strīdīgā lēmuma 824. apsvēruma izriet, ka UPS ir balstījusies uz katras valsts tirgū īstenoto autovadītāju ietaupījumu aplēsi (45 miljoni EUR), kas koriģēti lejupēji, lai nonāktu pie aplēses 40 miljonu EUR apmērā. Tomēr Komisija norādīja, ka šis aprēķins ir balstīts uz detalizētiem datiem tikai attiecībā uz Vācijas, Francijas, Beniluksa (Beļģijas, Luksemburgas un Nīderlandes) tirgiem, kā arī uz Īrijas un Apvienotās Karalistes tirgiem. Pārējā tirgus daļa bija sadalīta divās grupās, proti, “Austrumeiropas” tirgus un “pārējās Eiropas” tirgus, attiecībā uz kuriem UPS veica autovadītāju vidējā samazinājuma aplēsi, nesniedzot šajā ziņā nekādus paskaidrojumus. Tā kā ar PUD tīklu saistītie ietaupījumi ir cieši saistīti ar katra tirgus apstākļiem, Komisija strīdīgā lēmuma 853. apsvērumā uzskatīja, ka UPS bija drīzāk jābalstās uz datiem par katru tirgu, nevis jāpiemēro aplēses valstu grupai. Komisija no tā secināja, ka ar PUD tīklu saistīto sinerģiju aplēses nav uzticamas attiecībā uz šīm divām grupām.

272    Šajā ziņā UPS norāda, ka ietaupījumi valstīs, kas ietilpst kategorijās “Austrumeiropa” un “pārējā Eiropa”, veido tikai 9 no 40 miljoniem [EUR] paredzēto ietaupījumu, savukārt visas pārējās valstis ir sadalītas četrās grupās atkarībā no to tīklu īpašībām (proti, vadītāju skaits un apstāšanos skaits uz jūdzi).

273    Tomēr jānorāda, ka UPS neapstrīd Komisijas galveno iebildumu par to, ka nav ņemti vērā ikvienu tirgu raksturojošie dati, neraugoties uz izmaksu atšķirībām šajos tirgos. Apgalvoto efektivitātes ieguvumu novērtējuma mērķis ir pārbaudīt tirgos, kuros pastāv būtisks šķērslis efektīvai konkurencei, vai šie ieguvumi var neitralizēt pret konkurenci vērsto ietekmi, ko varētu radīt koncentrācija. Ja, kā tas ir šajā lietā, šī pret konkurenci vērstā ietekme notiek noteiktu dalībvalstu teritorijā, katrā no šiem valstu tirgiem ir jāspēj pārbaudīt, vai apgalvotie ieguvumi izpaudīsies kā neto priekšrocība patērētājiem.

274    Līdz ar to, tā kā UPS nav iesniegusi pretējas norādes, ir jāpiekrīt, ka UPS izmantotā pieeja, saskaņā ar kuru priekšroka tiek dota tam, ka attiecībā uz valstu kopumu tiek piemērota vienota likme, kas ir atvasināta no modeļa, kurš izveidots no četrām valstu tirgu grupām, šķiet mazāk precīza un mazāk ticama nekā tā, kas balstīta uz katra tirgus datiem, lai nonāktu pie vidējas prognozes, kura piemērojama visiem.

275    Turklāt jānorāda, ka 15 valstu tirgos, kuros pastāv būtisks šķērslis efektīvai konkurencei, Nīderlande ir vienīgā, kas neietilpst ne “Austrumeiropas” kategorijā, ne kategorijā “pārējā Eiropa”. Taču, kā to atzina pati UPS, ar PUD tīklu saistīto efektivitātes ieguvumu kopējā vērtība attiecībā uz šīm divām valstu tirgu grupām sasniedza tikai 9 miljonus EUR. Līdz ar to ir ļoti maz ticams, ka Nīderlandes tirgus pats par sevi var radīt ietaupījumus, kas pamato to, ka sinerģijas tiek novērtētas 40 miljonu EUR apmērā, kā apgalvo UPS. No tā izriet, ka efektivitātes ieguvumi, kam ir nozīme, lai novērtētu situāciju valstu tirgos, kuros Komisija ir secinājusi būtiska šķēršļa efektīvai konkurencei pastāvēšanu, visticamāk ir ievērojami mazāki par apgalvotajiem 40 miljonu EUR ieguvumiem. Tādējādi UPS arguments neļauj atspēkot strīdīgā lēmuma 855. apsvērumā paustā vērtējuma pareizību, saskaņā ar kuru dati, kas attiecas uz tirgiem, izņemot Vāciju, Franciju, Īriju un Apvienoto Karalisti, neļauj pierādīt attiecībā uz pārējiem tirgiem aplēsto efektivitātes ieguvumu pārbaudāmību.

276    Attiecībā uz datu vecumu no strīdīgā lēmuma 854. apsvēruma izriet, ka Komisija atklāja, ka UPS balstījās uz modeli, kas izstrādāts 2007. gadā, pamatojoties uz 2002. gada datiem, lai novērtētu ieguvumus, kas izriet no PUD tīkla optimizācijas, pārrunās, kas jau attiecās uz iespēju iegādāties TNT.

277    Lai atjauninātu šos rezultātus atbilstoši situācijai 2011. gadā, UPS esot pazeminājusi šīs aplēses proporcijās, kas atšķiras dažādos tirgos, nepaskaidrojot piemēroto metodi citādāk, kā vien to kvalificējot kā “konservatīvu”.

278    UPS apgalvo, ka tās aprēķini bija detalizēti, uzticami un tajos bija ņemti vērā tās izaugsmes koeficienti laikā no 2007. līdz 2011. gadam, kā arī izmaiņas PUD tīkla blīvumā.

279    Tomēr abi dokumenti, uz kuriem UPS atsaucas, lai pamatotu šos apgalvojumus (prasības pieteikuma A.38.1 un A.38.2 pielikums), apstiprina strīdīgā lēmuma 854. apsvērumā ietverto metodoloģijas aprakstu. Šajos dokumentos nav precīzu norāžu par veidu, kā 2007. gadā veiktā pētījuma rezultāti tika atjaunināti 2011. gadā. Tajos ir vienīgi apgalvots, ka, tā kā šīs analīzes pamati ir pareizi, UPS pieņēma lēmumu vienkārši lejupēji un ievērojami koriģēt šīs izmaksu ietaupījumu sākotnējās aplēses, lai atspoguļotu nenoteiktību, kas izriet no izmaiņām tirgus apstākļos.

280    Šādos apstākļos jāsecina, ka UPS nav izdevies pierādīt, ka Komisija šajā jautājumā ir pieļāvusi pietiekami būtisku tiesību normas, ar kuru privātpersonām piešķir tiesības, pārkāpumu, kas varētu izraisīt Savienības ārpuslīgumiskās atbildības iestāšanos.

–       Par ārējiem pakalpojumu sniedzējiem

281    Strīdīgā lēmuma 857.–861. apsvērumā Komisija ir norādījusi, ka aplēses, ko UPS veikusi par efektivitātes ieguvumiem, kuri saistīti ar izmaksu racionalizāciju PUD jomā, kurā tiek izmantoti apakšuzņēmēji, ir vēl nenoteiktākas par efektivitātes ieguvumiem, kas izriet no tās pašas PUD tīkla, ciktāl šīs aplēses ir balstītas uz stipri vienkāršotām hipotēzēm, nevis uz datiem, kas raksturo ikvienu no valsts tirgiem. Tādējādi Komisija norādīja, ka UPS nav sniegusi nekādus paskaidrojumus, lai pamatotu apgalvoto 6 % samazinājumu, jo UPS vienīgi apgalvoja, ka šī likme atspoguļo lielākus kopējos apjomus, kā arī no tiem izrietošos ieguvumus šķirošanai. Turklāt UPS piesaistītie konsultanti atklāja, ka dati par TNT apjomiem atšķiras no datiem, kas tika izmantoti efektivitātes ieguvumu aprēķināšanai, tomēr UPS nav mēģinājusi izmantot šos datus, lai panāktu realitātei atbilstošāku efektivitātes ieguvumu rādītāju. Komisija no tā secināja, ka tā nevar pārbaudīt efektivitātes ieguvumu, kas saistīti ar ārējiem pakalpojumu sniedzējiem, aptuveno lielumu, un noraidīja UPS apgalvotos ieguvumus kā nepārbaudāmus.

282    UPS pārmet Komisijai, ka tā ir uzskatījusi, ka UPS prognozes nav balstītas uz detalizētu analīzi katrā valstī, bet gan uz vidējo 6 % likmi un šķiet maz ticamas. UPS uzskata, ka šī analīze ir acīmredzami kļūdaina.

283    UPS apgalvo, pirmkārt, ka vidējās likmes piemērošana visām valstīm atbilst iepriekš aprakstītajai pieejai attiecībā uz PUD tīklu saistībā ar valstīm, kas ietilpst kategorijā “pārējā Eiropa”.

284    Ir jāatgādina, ka saskaņā ar efektivitātes ieguvumu pierādīšanas pienākuma principiem UPS bija jāpamato 6 % likmes piemērošana visiem valstu tirgiem, it īpaši tādēļ, ka šajos tirgos izmaksas ir atšķirīgas. Līdzīgi tam, kas tika izklāstīts iepriekš attiecībā uz PUD tīklu, ir jāuzskata, ka tādas vidējas ietaupījumu likmes izmantošana, kas ir piemērojama valstu kopumam bez īpaša pamatojuma, šķiet mazāk precīza un mazāk uzticama nekā tā, ar kuru, pamatojoties uz katra tirgus datiem, aprēķina vidējo aplēsi, kas piemērojama visiem. No tā izriet, ka UPS arguments nav atklājis nevienu apstākli, kas ļautu uzskatīt, ka pamatojums, ko Komisija izklāstījusi strīdīgā lēmuma 858. apsvērumā, ir kļūdains.

285    Otrkārt, UPS norāda uz konsekvences trūkumu metodoloģijā. Komisija esot pieņēmusi vidējo likmju izmantošanu vienai un tai pašai valstu grupai attiecībā uz aviopārvadājumu tīklu un apkalpošanas uz zemes pakalpojumiem Eiropā (ceturtais gads), bet esot to noraidījusi attiecībā uz savākšanu un piegādi, ko veic ārējie pakalpojumu sniedzēji.

286    Tomēr, kā jau iepriekš norādīts attiecībā uz efektivitātes ieguvumiem, kas saistīti ar izmaksām PUD jomā, no strīdīgā lēmuma 824., 853. un 858. apsvēruma izriet, ka šīs izmaksas ir cieši saistītas ar vietējiem apstākļiem katrā valsts tirgū. Komisija norāda, ka šī situācija nav salīdzināma ne ar Eiropas aviopārvadājumu tīkla situāciju, ne ar apkalpošanas uz zemes pakalpojumu situāciju, un UPS šajā ziņā nav iebildusi. Ņemot vērā šos pamatojumus, ir jāatzīst, ka šo atšķirību dēļ UPS argumentācija neļauj atklāt metodoloģisku nekonsekvenci, kas varētu tikt atzīta par acīmredzamu un būtisku kļūdu vērtējumā.

287    Treškārt, UPS paskaidro iemeslus, kuru dēļ pēc TNT datu izmantošanas rezultāti, kas izriet no tās modeļa, nav būtiski mainījušies. Galvenās izmaiņas esot attiekušās uz sinerģiju sadalījuma kritēriju, negrozot tās apmēra vispārējo novērtējumu.

288    Tomēr šī argumentācija neļauj apšaubīt strīdīgā lēmuma 859. un 860. apsvērumā minētos apstākļus, no kuriem izriet, ka, neraugoties uz datiem par pašreizējiem TNT apjomiem, kas ļoti atšķiras no tiem, kurus sākotnēji aplēsa UPS, un līdz ar to neraugoties uz sākotnēji plānoto ietaupījumu pamatīgu pārskatīšanu, it īpaši attiecībā uz Vācijas, Īrijas un Apvienotās Karalistes tirgiem, UPS nav centusies precīzāk novērtēt ieguvumus, kas sagaidāmi katrā no attiecīgajiem valstu tirgiem.

289    Ņemot vērā visus šos apstākļus, ir jāsecina, ka UPS nav izdevies pierādīt, ka vērtējumā par apgalvoto efektivitātes ieguvumu pārbaudāmību ir pieļautas kļūdas, kas varētu izraisīt Savienības ārpuslīgumiskās atbildības iestāšanos.

3)      Par nevienlīdzīgu attieksmi salīdzinājumā ar “FedEx” un “TNT” apvienošanās analīzi

290    UPS sūdzas par nevienlīdzīgu attieksmi lēmumā par tās un TNT koncentrāciju salīdzinājumā ar lēmumu par FedEx un TNT koncentrāciju. Lai gan pēc rūpīgām aplēsēm tā esot publiski paziņojusi, ka no TNT iegādes pirmajā gadā tā plāno gūt 503 miljonus EUR sinerģijās, FedEx no savas puses neesot izpaudusi sabiedrībai nekādas aplēses. Tomēr Komisija pēc jautājumu uzdošanas FedEx esot pieņēmusi FedEx minētās sinerģijas – pamatojoties uz to konsultantu darbiem, kuri tika piesaistīti šīs koncentrācijas kontroles procedūrā, – kas nekad nav tikušas atklātas publiski, un tas esot neizskaidrojami attiecībā uz biržā kotētu uzņēmumu.

291    UPS šajā ziņā pārmet Komisijai, ka tā esot vērtējusi sinerģijas, pamatojoties uz daudz stingrāku kritēriju nekā tas, kuru tā izmantoja, vērtējot koncentrāciju starp FedEx un TNT. Ja Komisija pret UPS būtu izrādījusi tādu pašu attieksmi kā pret FedEx, tai būtu bijis jāpieņem visi apgalvotie efektivitātes ieguvumi. Koncentrācijā starp FedEx un TNT Komisija esot pieņēmusi lielu skaitu sinerģiju, kas tomēr nebija pamatotas ar tik pierādāmu informāciju kā tā, uz kuru atsaucās UPS. FedEx esot atteikusies publicēt jebkādus iespējamo sinerģiju aprēķinus kopš tās pirkuma piedāvājuma un šajā ziņā nekad neesot iesniegusi iekšējus dokumentus.

292    Lēmumā par koncentrāciju starp FedEx un TNT Komisija esot pieņēmusi sinerģijas attiecībā uz transatlantiskajiem gaisa pārvadājumiem, balstoties uz pircēja pārvadājumu kapacitāti, nepieprasot detalizētus aprēķinus. Tā kā lēmuma par FedEx un TNT koncentrāciju publiski pieejamajā versijā nav sniegta plašāka informācija, UPS ierosina Vispārējai tiesai iegūt šo informāciju, veicot pierādījumu savākšanas pasākumu.

293    Attiecībā uz PUD tīklu UPS norāda, ka lietā, kas attiecās uz koncentrāciju starp FedEx un TNT, Komisija piekrita ņemt vērā šāda veida sinerģijas, lai gan iesniegtie pierādījumi bija mazāk detalizēti nekā tie, ko iesniedza UPS.

294    Ir jāatgādina, ka Komisijai ikviena koncentrācija ir jāanalizē, ņemot vērā tās īpašības un konkrētā tirgus iezīmes. Proti, jebkura koncentrācija ir jāvērtē individuāli un ņemot vērā piemērojamos faktiskos un juridiskos apstākļus (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 16. maijs, Deutsche Lufthansa/Komisija, T‑712/16, EU:T:2018:269, 131. punkts). Ja Komisija pieņem lēmumu par koncentrācijas saderību ar iekšējo tirgu, pamatojoties uz paziņojumu un lietas materiāliem, kas attiecas konkrēti uz šo darījumu, prasītājs nevar apstrīdēt tās attiecīgo vērtējumu, motivējot ar to, ka tas atšķiras no vērtējuma citā lietā, kas veikts, pamatojoties uz citu paziņojumu un citiem lietas materiāliem, arī tad, ja attiecīgie tirgi abās lietās ir līdzīgi vai pat vienādi (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2005. gada 14. decembris, General Electric/Komisija, T‑210/01, EU:T:2005:456, 118. punkts, un 2015. gada 13. maijs, Niki Luftfahrt/Komisija, T‑162/10, EU:T:2015:283, 142. punkts).

295    Aplūkojamajā gadījumā, lai gan abas koncentrācijas attiecas uz vienu un to pašu tirgu, koncentrācijā starp UPS un TNT un koncentrācijā starp FedEx un TNT, kas tika paziņotas ar trīs gadu starpību, nav iesaistītas vienas un tās pašas puses. Tomēr efektivitātes ieguvumi pēc savas būtības ir tieši saistīti ar koncentrācijas pušu individuālajām īpašībām.

296    Tostarp FedEx īpašību dēļ, kā arī konkurences pozīcijas tuvuma starp UPS un TNT dēļ Komisija secināja, ka koncentrācija starp FedEx un TNT nerada būtisku šķērsli efektīvai konkurencei. Šīs apvienošanās rezultātā izveidotajai struktūrai joprojām ir divi vareni konkurenti – DHL un UPS (lēmuma par koncentrāciju starp FedEx un TNT 444.–446. un 630.–689. apsvērums), savukārt FedEx un TNT, lai arī tās ir konkurentes, zināmā mērā piedāvā savstarpēji papildinošus pakalpojumus un nav uzskatāmas par tuvām konkurentēm. FedEx ir specializējusies maršrutos starp EEZ un pārējo pasauli, savukārt TNT piedāvājums ir koncentrēts uz starptautiskiem maršrutiem EEZ teritorijā (lēmuma par koncentrāciju starp FedEx un TNT 590., 591. un 687.–689. apsvērums), turklāt TNT nevar uzskatīt par konkurentu, kas var ieņemt īpašu “neatkarīga elementa” konkurences stāvokli vai būt ievērojams paplašināšanās avots tirgū (lēmuma par koncentrāciju starp FedEx un TNT 650. un 692.–714. apsvērums). Koncentrācijas ietekmes uz cenām analīze nav atklājusi statistiski nozīmīgu ietekmi uz cenām, un katrā ziņā Komisija norāda, ka plānotie efektivitātes ieguvumi kompensētu šo ietekmi (lēmuma par koncentrāciju starp FedEx un TNT 468.–497., 515.–588. un 771.–805. apsvērums).

297    Tādējādi jākonstatē, ka UPS un TNT koncentrācija un FedEx un TNT koncentrācija būtiski atšķiras daudzējādā ziņā, it īpaši tajā, ka FedEx un TNT nebija tuvas konkurentes, kas ir nozīmīgs faktors, vērtējot sinerģijas, kuras izriet no šo uzņēmumu apvienošanās, un UPS to neapstrīd.

298    Turklāt prasītāja nepamato savu argumentāciju, saskaņā ar kuru pierādījumi, ko tā iesniedza Komisijai saistībā ar plānotajām sinerģijām, tika izvērtēti, ņemot vērā pierādīšanas standartu, kas atšķiras no tā, kāds tika piemērots FedEx un TNT koncentrācijā. It īpaši tā nepierāda, ka tās iesniegtajiem pierādījumiem attiecībā uz transatlantiskajiem gaisa pārvadājumiem un PUD tīklu būtu pierādījuma vērtība un nozīmīgums, kas līdzinās tiem, kuri tika pieņemti šajā koncentrācijā, un kā tādējādi Komisija esot piemērojusi vienādiem vai līdzīgiem pierādījumiem atšķirīgu attieksmi.

299    Tā kā nav nekādu norāžu, kas var atklāt nevienlīdzīgu attieksmi, kā arī nepastāv apgalvojums vai pierādījums, kas attiecas uz citu nelikumības pamatu, konstatējums par atšķirībām efektivitātes ieguvumu vērtējumā lēmumā par koncentrāciju starp FedEx un TNT un strīdīgajā lēmumā neļauj secināt, ka pastāv nevienlīdzība, kas, kā apgalvo UPS, ir vērsta pret to. Līdz ar to UPS argumentācija attiecībā uz šo jautājumu ir jānoraida bez nepieciešamības apmierināt UPS lūgumus veikt pierādījumu savākšanas pasākumu.

4)      Par “FedEx” situāciju

i)      Par “FedEx” un “UPS” konkurences ciešumu

300    UPS apgalvo, ka Komisija, strīdīgajā lēmumā secinot, ka – atšķirībā no FedEx – UPS, TNT un DHL bija tuvas konkurentes, ir pieļāvusi pietiekami būtisku Savienības tiesību pārkāpumu. Šis secinājums balstījās uz pieņēmumu, ka DHL pielāgosies cenu pieaugumam, kas izriet no UPS un TNT koncentrācijas, savukārt FedEx nespēs pretoties šim pieaugumam. UPS uzskata, ka Komisijai nebija nekāda pamata, kas ļautu secināt no UPS un TNT koncentrācijas izrietošu cenu pieaugumu. Gluži pretēji – koncentrācijas ietekmes uz cenām analīze un efektivitātes ieguvumu analīze esot pierādījusi, ka koncentrācija esot labvēlīga konkurencei.

301    UPS atgādina, ka savā prasībā lietā T‑194/13 trešajā pamatā tā izvirzīja šādu argumentu un pierādīja metodikas trūkumu, ar kādu Komisija ir analizējusi atbildes uz jautājumiem anketā par tirgu, it īpaši par Čehijas, Bulgārijas, Dānijas un Maltas tirgiem. Komisijas atteikums paskaidrot, kādēļ atbildes uz anketas jautājumiem par šīm dalībvalstīm pamato būtiska šķēršļa efektīvai konkurencei konstatēšanu, liedzot iespēju saprast pierādāmības slieksni, kas nepieciešams, lai izdarītu šādu konstatējumu. Replikas stadijā UPS iesniedza pārskatu ar lielo un mazo klientu atbildēm, kas sniegtas II posma tirgus izpētē, kura attiecas uz Bulgārijas, Čehijas, Dānijas un Maltas tirgiem, un kas apstiprinot, ka nebija saprātīgi secināt, ka FedEx nav UPS tuva konkurente.

302    UPS pārmet Komisijai, ka tā ir uzskatījusi, ka TNT bija tuva UPS konkurente, savukārt FedEx nebija. Pat par Čehijas tirgu, attiecībā uz kuru Komisija uzskatīja savu analīzi par īpaši pamatīgu, atbildes uz anketas jautājumiem nepārprotami liecinot, ka nav neviena pierādījuma tam, ka UPS un TNT ir tuvas konkurentes. Gluži otrādi, atbildes liecinot, ka uzņēmumi uztver UPS –  tāpat kā TNT, FedEx un DHL – kā savstarpēji aizstājamas atsevišķu piedāvāto pakalpojumu īpatnību dēļ vai ka UPS vai TNT tuvākie konkurenti nesniedz pakalpojumus, kam piemīt šīs īpatnības. Tas pats attiecoties uz Bulgārijas, Dānijas un Maltas tirgu.

303    Ir jāatgādina, ka pēc tam, kad Komisija strīdīgajā lēmumā bija nonākusi pie secinājuma, ka EEZ iekšienē veicamās sīkpaku eksprespiegādes tirgū dominējošu stāvokli ieņem četri integrētie pakalpojumu sniedzēji, proti, DHL, UPS, TNT un FedEx (strīdīgā lēmuma 510. apsvērums), tā uzskatīja, ka no visiem šiem uzņēmumiem FedEx ir daudz vājāka konkurente un attālināta UPS, TNT un DHL konkurente. Komisija balstījās uz FedEx apgrozījumu EEZ iekšējā tirgū (strīdīgā lēmuma 513.–517. apsvērums), uz tās EEZ tirgus pārklājumu sīkpaku eksprespiegādes jomā (strīdīgā lēmuma 518.–527. apsvērums) un uz tās tīkla nepietiekamību EEZ teritorijā salīdzinājumā ar pārējo trīs integrēto pakalpojumu sniedzēju tīklu (strīdīgā lēmuma 528.–533. apsvērums). Turklāt Komisija norādīja, ka, tā kā FedEx darbojas mazākā mērogā, tai esot daudz augstākas savākšanas un piegādes izmaksas nekā tās konkurentēm, tādējādi ierobežojot tās spēju īstenot konkurences spiedienu tirgū, neraugoties uz organiskas paplašināšanās plāna pieņemšanu 2011. gadā, paredzot paplašināšanos līdz 2017. gadam (strīdīgā lēmuma 534.–546. un 599.–625. apsvērums).

304    Turklāt Komisija uzsvēra FedEx niecīgo klātbūtni iekšējos tirgos, kā arī atliktās piegādes jomā (strīdīgā lēmuma 547.–552. apsvērums), savukārt tās klātbūtne ir ievērojami lielāka to pakalpojumu segmentā, kas vērsti uz piegādēm valstīs ārpus EEZ (strīdīgā lēmuma 553.–564. apsvērums). Šos faktus apstiprināja tirgus izpēte, kas pierāda, ka klienti uztver FedEx kā vājāku operatoru salīdzinājumā ar pārējiem integrētajiem pakalpojumu sniedzējiem eksprespiegādes pakalpojumu tirgū EEZ (strīdīgā lēmuma 565.–576. un 590.–598. apsvērums), kā arī tās konkurentu paziņojumi (strīdīgā lēmuma 578.–589. apsvērums).

305    Strīdīgajā lēmumā ir pierādīts, ka – pretēji FedEx situācijai – UPS un TNT ir tuvas konkurentes (strīdīgā lēmuma 631.–702. apsvērums). Lai pamatotu šo konstatējumu, Komisija izmantoja tirgus izpētē sniegtās klientu atbildes (strīdīgā lēmuma 636.–652. apsvērums), kā arī līdzību starp DHL, UPS un TNT, raugoties no piedāvāto pakalpojumu un pārklājuma aspekta (strīdīgā lēmuma 653.–659. apsvērums). Saskaņā ar šo pēdējo kritēriju FedEx ir visvājākais no šiem četriem uzņēmumiem 21 EEZ tirgū, savukārt 17 no šiem tirgiem starpība starp FedEx un tās tuvāko konkurentu ir vismaz 20 procentpunkti (strīdīgā lēmuma 654. apsvērums).

306    Komisija arī uzsvēra līdzības starp UPS un TNT rīta piegādes pakalpojumu piedāvājumu jomā (strīdīgā lēmuma 660.–665. apsvērums), kā arī piedāvāto pakalpojumu kvalitatīvās īpašības (strīdīgā lēmuma 666. apsvērums). Attiecībā uz iepirkuma procedūrām Komisija uzsvēra, ka DHL, UPS un TNT ir tuvas konkurentes, savukārt FedEx stāvoklis ir attālinātāks (strīdīgā lēmuma 667.–684. apsvērums).

307    Komisija atspēkoja secinājumus, kas izriet no analīzes, kurā TNT analizēja savu bijušo klientu sniegtās norādes par to, kādi uzņēmumi piedāvā konkurējošus pakalpojumus, uzskatot, ka šai viedokļa aptaujai ir ierobežota lietderība izmantotajai metodoloģijai raksturīgo ierobežojumu dēļ (strīdīgā lēmuma 685.–701. apsvērums).

308    Strīdīgā lēmuma 705.–707. apsvērumā Komisija noraidīja apsvērumus, kuri izvirzīti atbildē uz paziņojumu par iebildumiem un ar kuriem UPS apgalvo, ka konkurences ciešuma analīzē nav pietiekami ņemta vērā pakalpojumu diferenciācijas ietekme uz tirgus daļu reprezentativitāti kā norāde uz konkurences ciešumu, kā arī konkurentu pakalpojumu dažādošanas koeficienti un tas, ka nav kvantificēts to klientu skaits, kuriem DHL neesot dzīvotspējīgs alternatīvs risinājums, kas kaitētu pašai prasītājai un TNT.

309    Visbeidzot – strīdīgā lēmuma 708.–711. apsvērumā Komisija atspēkoja dažus papildu argumentus, kurus UPS izvirzīja, atbildot uz paziņojumu par iebildumiem, saistībā ar konkurences ciešuma analīzi. UPS apgalvoja, ka tā neesot tuva TNT konkurente, jo abiem uzņēmumiem ir fundamentāli atšķirīgi profili. Tā pārmeta Komisijai, ka tā ir izmantojusi bināru pieeju (“in” vai “out”) un ka tā ir koncentrējusies tikai uz tirgus tālo maršrutu segmentu.

310    UPS kritizē Komisijas vērtējumu par atbildēm, kas sniegtas uz anketas jautājumiem attiecībā uz Bulgārijas, Čehijas, Dānijas un Maltas tirgiem. Tomēr, pat ja šīs kļūdas būtu pierādītas, pietiek konstatēt, pamatojoties uz visiem nupat atgādinātajiem strīdīgā lēmuma elementiem, ka tirgus anketas ir tikai viens no elementiem, uz kuriem ir balstījusies Komisija. Lai arī šāda veida aptaujas ļauj gūt priekšstatu par to, kā patērētāji vai ražotāji uztver savas attiecīgās pozīcijas, un ievākt datus šajā ziņā, to lietderība ir tāda, ka tās ļauj papildināt un uzlabot izpratni par tādiem objektīviem datiem kā tirgus daļas, tīklu blīvums vai piedāvājuma struktūra, tomēr neaizstājot šos datus. Šādos apstākļos, pat ja tiktu pieņemts, ka varētu tikt konstatēta kļūda vērtējumā, kas pieļauta, analizējot anketās sniegtās atbildes par šiem četriem tirgiem, šāda kļūda katrā ziņā nevar likt apšaubīt pārējo informāciju, uz kuras pamata Komisija ir secinājusi, ka FedEx nav UPS, TNT un DHL tuva konkurente, turklāt UPS šo informāciju nav apstrīdējusi.

311    Neviens no šajā prasībā UPS izvirzītajiem argumentiem tātad neļauj atspēkot FedEx konkurences ciešuma vērtējuma pareizumu.

ii)    Par “FedEx” darbības paplašināšanas projektiem

312    UPS apstrīd motīvus, uz kuriem Komisija ir balstījusies, lai secinātu, ka ir maz ticams, ka FedEx attīstīsies Eiropā tik lielā mērā, lai pretotos UPS un TNT koncentrācijas radītai ietekmei, kas radītu būtisku šķērsli efektīvai konkurencei 15 dalībvalstīs. UPS detalizētāk izklāsta savus argumentus par katru no sešiem punktiem par FedEx lomu, kas minēti turpmāk.

–       Par “FedEx” progresu Eiropā

313    UPS ieskatā Komisija ir kļūdījusies, strīdīgā lēmuma 611. apsvērumā apgalvojot, ka FedEx paplašināšanās projekti Eiropā neprogresējot. Šis vērtējums esot tiešā pretrunā FedEx vadītāju 2012. gada 19. jūnija un 2012. gada 9. un 10. oktobra paziņojumiem, saskaņā ar kuriem FedEx 2015. finanšu gada beigās plānoja gūt papildu peļņu no savas starptautiskās darbības gandrīz 75 % apmērā no 350 miljoniem ASV dolāru (USD). UPS uzstāj, ka šādiem publiskiem paziņojumiem ir jāpiešķir īpaša nozīme ASV tiesiskā regulējuma, kas piemērojams vērtspapīriem, dēļ.

314    Ir taisnība, ka ieguldītājiem adresēti uzņēmumu vadītāju paziņojumi var būt nozīmīgas norādes, lai novērtētu koncentrācijas projekta ietekmi. Tomēr apstāklis, ka šie paziņojumi ietilpst tāda tiesiskā regulējuma piemērošanas jomā, kas attiecas uz vērtspapīriem, kura mērķis tostarp ir nodrošināt to pareizību, pretējā gadījumā paredzot sankcijas, nenozīmē, ka šī tiesiskā regulējuma dēļ Komisijai ir pienākums prezumēt šādu paziņojumu pareizību vai ticamību. Tāpat kā attiecībā uz jebkuru citu nozīmīgu apstākli Komisijai ir jārīkojas ar visu pienācīgo rūpību, lai pārbaudītu šādu paziņojumu nozīmīgumu, kā arī ticamību un pārbaudāmību kontroles procedūras mērķiem.

315    Konkrētajā gadījumā no lietas materiāliem izriet, ka Komisija iepazinās ar FedEx vadītāju paziņojumiem, kuri, vēršoties pie ieguldītājiem, aprakstīja paplašināšanās plānu virzību un prognozes, izmantojot optimistiskāku formulējumu nekā tas, kāds līdz šim izmantots procedūrā saistībā ar UPS un TNT apvienošanos. Ņemot vērā šo disonansi, uz ko norāda UPS, Komisija pieprasīja papildu informāciju no FedEx, it īpaši par 2012. gada oktobra paziņojumiem (dokumenti ar atsauces numuriem ID 7399 un 7400), un pēdējā minētā izpildīja šo lūgumu (dokuments ar atsauces numuru ID 7418). Komisija sniedza UPS ierobežotu piekļuvi šai konfidenciālajai atbildei procedūras informācijas telpā laikā, kas notika 2012. gada 26. un 29. oktobrī.

316    Komisija turpināja izmeklēšanu, 2012. gada 16. novembrī pieprasot FedEx papildu informāciju (pieprasījuma atsauces numurs Q30) par izmaiņām paplašināšanās projektos, kā arī pēdējo ziņojumu par šo projektu virzību, kas tika iesniegts vadībai. Savā 2012. gada 19. novembra atbildē FedEx apstiprināja, ka tās sākotnējie mērķi netikšot sasniegti, pirmkārt, tādēļ, ka tie bija balstīti uz hipotēzēm, kuras izrādījušās pārspīlēti optimistiskas, un, otrkārt, tās rezultātu un ekonomisko apstākļu pasliktināšanās dēļ.

317    Ir jākonstatē, ka no šīs atbildes izriet, ka FedEx pārskatīja savu mērķi par ieņemamajām tirgus daļām un apgrozījumu EEZ iekšējo pakalpojumu tirgū, to samazinot. No tā izriet, ka paziņojumi, kas piedēvēti FedEx strīdīgā lēmuma 611. apsvērumā, precīzi atbilst formulējumam FedEx 2012. gada 19. novembra atbildē, kuras nekonfidenciālajai versijai UPS varēja piekļūt faktu izklāsta stadijā.

318    Tāpat jānorāda, ka FedEx vadītāju paziņojumi, uz kuriem atsaucas UPS, attiecās nevis uz konkrēto tirgu, bet gan uz visām FedEx darbībām, izņemot ASV. Pretēji tam, ko apgalvo UPS, šie FedEx vadītāju paziņojumi, kas sniegti to periodiskās tikšanās ar ieguldītājiem laikā, nav ne pretrunā, ne arī atspēko pierādījuma vērtību, kāda piemīt Komisijas savāktajai informācijai, kas liecina par grūtībām, ar kurām FedEx saskārās tās organiskās paplašināšanās plāna īstenošanā.

319    Tādējādi UPS argumentācija nav pamatota un ir jānoraida.

–       Par izmaksu starpību starp “FedEx” un tās konkurentiem

320    UPS pārmet Komisijai, ka tā strīdīgā lēmuma 545. apsvērumā ir uzskatījusi, ka FedEx savākšanas un piegādes izmaksas liedza pēdējai minētajai vidējā termiņā būt konkurētspējīgai attiecībā pret UPS. UPS apgalvo, ka:

–        Komisija ir tikai pieņēmusi FedEx apgalvojumus, neizvērtējot to pamatā esošos pierādījumus;

–        tā kā savākšanas un piegādes izmaksas ir tikai daļa no attiecīgajām izmaksām EEZ teritorijā, nepastāvēja loģisks iemesls tās pārbaudīt atsevišķi, lai gan, piemēram, FedEx gaisa pārvadājumu izmaksas, visticamāk, tuvinās UPS izmaksām;

–        izmaksu starpību, uz ko atsaucas Komisija, atspēkojot 14 valstu tirgu, kuros nepastāv būtisks šķērslis efektīvai konkurencei, pastāvēšana.

321    Tomēr jāatgādina, ka strīdīgā lēmuma 545. apsvērumā Komisija konstatēja, ka FedEx sava 2011. gada organiskās paplašināšanas plāna ietvaros sāka ieguldīt tādās jaunās infrastruktūrās kā šķirošanas centri, lai palielinātu savu kopējo kapacitāti un panāktu tādu ģeogrāfisko pārklājumu un tīkla blīvumu, kas tai ļautu samazināt savas izmaksas. Neraugoties uz šiem ieguldījumiem, no FedEx 2012. gada 19. novembra atbildes izriet, ka tā sagaidīja, ka tās savākšanas un piegādes izmaksas joprojām būs daudz augstākas nekā tās konkurentu izmaksas.

322    Pretēji UPS apgalvotajam no strīdīgā lēmuma izriet, ka Komisijas analīze ir balstīta uz pierādījumu kopumu, kas ļauj apstiprināt starp FedEx un tās konkurentiem pastāvošās atšķirības apstrādes izmaksās par vienību, kas var dabiski izrietēt no tās tīkla pārklājuma un blīvuma relatīvās nepietiekamības. Tādējādi Komisija ir balstījusies uz FedEx iekšējiem dokumentiem, kas pievienoti tās 2012. gada 19. novembra atbildes pielikumā. Kā izriet no strīdīgā lēmuma 535. un 536. apsvēruma, Komisija ir balstījusies arī uz iekšējām datu bāzēm par FedEx izteiktajiem komercpiedāvājumiem, kā arī uz konkursiem, kuros tā piedalījās, jo šīs datu bāzes ļauj novērtēt FedEx cenu konkurētspēju salīdzinājumā ar tās konkurentu cenām.

323    Ņemot vērā starp šo divu veidu tīkliem pastāvošās objektīvās atšķirības gan to veida, gan to funkciju ziņā, nešķiet neloģiski, ka Komisija šādi ir drīzāk pievērsusies PUD tīklam, nevis aviopārvadājumu tīklam, lai izceltu konkurētspējas atšķirības starp FedEx un tās konkurentiem. Tas, ka UPS uzsver, ka tās gaisa pārvadājumu izmaksas, visticamāk, tuvinās FedEx izmaksām, turklāt apstiprina šo analīzi.

324    Visbeidzot jākonstatē, ka jautājums par izmaksu starpību starp FedEx un tās konkurentiem ir tikai viens no faktoriem, kas ļauj novērtēt šī uzņēmuma spēju un stimulu reaģēt uz UPS un TNT apvienošanās rezultātā radušās struktūras veiktu cenu palielināšanu. Šī starpība nav konstatējuma par būtisku šķērsli tiešs cēlonis, bet gan norāde, kas ļauj novērtēt, kāpēc ir maz ticams, ka FedEx attīstītos Eiropā tādā mērā, lai īsā laika posmā pretotos ietekmei, ko radītu koncentrācija starp UPS un TNT. Līdz ar to UPS arguments, ar kuru tiek apgalvots, ka FedEx savākšanas un piegādes izmaksu analīze esot pretrunā tam, ka pastāv 14 valstu tirgi bez būtiska šķēršļa efektīvai konkurencei, tādējādi ir balstīts uz kļūdainu pieņēmumu.

325    Tātad UPS argumentācija ir jānoraida.

–       Par paredzēto “FedEx” izaugsmi apjomā

326    UPS pārmet Komisijai, ka tā strīdīgā lēmuma 614. apsvērumā ir vienīgi noraidījusi FedEx izaugsmes prognozes ar pamatojumu, ka bija grūti droši paredzēt, vai tās attīstības stratēģija būs veiksmīga, padziļināti neizvērtējot šīs stratēģijas veiksmīga iznākuma iespējas.

327    Tomēr šis UPS arguments ir balstīts uz strīdīgā lēmuma kļūdainu interpretāciju. Kā jau iepriekš izklāstīts attiecībā uz FedEx izaugsmi Eiropā un attiecībā uz izmaksu starpību starp FedEx un tās konkurentiem, Komisija ir veikusi padziļinātu analīzi par FedEx paplašināšanās plāna īstenošanas iespējamo ietekmi, kā arī par FedEx stimulu turpināt vai pat paātrināt savus paplašināšanās plānus pēc UPS un TNT koncentrācijas, pamatojoties uz FedEx dokumentiem, kuriem UPS būtu varējusi piekļūt vai kuriem tā faktiski piekļuva administratīvā procesa laikā, lai arī šī piekļuve bija ierobežota.

328    Šis arguments tāpēc ir jānoraida.

–       Par valstīm, uz kurām neattiecas “FedEx” paplašināšanas plāna pirmais posms

329    UPS kritizē Komisiju, ka tā strīdīgā lēmuma 613. apsvērumā ir konstatējusi, ka FedEx bija nolēmusi sava paplašināšanās plāna pirmajā posmā neiekļaut atsevišķas valstis (piemēram, Bulgāriju) nepietiekami attīstītas infrastruktūras dēļ. Tā kā nav nekādu pārbaudāmu pierādījumu un tā kā UPS nav bijis iespējas administratīvā procesa laikā paust savu nostāju par šo “pirmo posmu”, šī analīze neesot bijusi jāiekļauj strīdīgajā lēmumā.

330    Ar šo argumentāciju UPS vienīgi kritizē strīdīgā lēmuma 613. punktā minētos faktiskos apstākļus, pamatojoties uz to, ka šis lēmums ir balstīts uz pierādījumiem, kuriem, kā tā apgalvo, tai nav bijusi pilnīga piekļuve. Tomēr šie fakti, kas attiecas uz FedEx paplašināšanās plāna dažādajiem posmiem, tika paziņoti UPS faktu izklāstā, kā arī tam pievienoto tabulu veidā. Ir taisnība, ka lielākā daļa skaitliskās informācijas tika izņemta tās konfidenciālā rakstura dēļ. Tomēr atsevišķa informācija tika aizstāta ar norādēm vērtību amplitūdas formā, kas tādējādi ļauj gūt priekšstatu par aptuvenajiem skaitļiem. Faktu izklāstā bija norādīts, ka FedEx nebija plāna atvērt jaunus šķirošanas centrus Bulgārijā divos nākamajos gados, ne arī palielināt savu apstrādes kapacitāti.

331    Komisija piebilda, ka FedEx turpmākie plāni ir mazāki salīdzinājumā ar sākotnējiem plāniem, un šajā ziņā sniedza skaitliskas norādes. Lai gan šie dati ir sniegti amplitūdas veidā, tie ir pietiekami precīzi, lai ļautu UPS saprast to tvērumu. Pārējā daļā UPS argumentācija nav pamatota ne ar kādiem tiesiskiem vai faktiskiem apstākļiem, kuri ļautu uzskatīt, ka Komisija ir pieļāvusi pietiekami būtisku pārkāpumu, kas varētu izraisīt Savienības ārpuslīgumiskās atbildības iestāšanos. Šajos apstākļos UPS argumentācija ir jānoraida.

–       Par galamērķiem, ko aptver “FedEx”

332    UPS apstrīd vērtējumu, ar kuru Komisija strīdīgā lēmuma 1008. apsvērumā ir uzskatījusi, ka, ņemot vērā FedEx aptverto galamērķu mazo skaitu, tā nevar izdarīt būtisku konkurences spiedienu uz struktūru, kas rastos koncentrācijas starp UPS un TNT rezultātā. Šis apgalvojums esot kļūdains. Komisija neesot ņēmusi vērā FedEx plānus, kura bija paredzējusi, sākot ar 2015. gadu, aptvert lielāku skaitu komercdarbības adrešu EEZ nekā UPS.

333    Tomēr jākonstatē, ka UPS argumentācijā ir tikai norādīts, ka ir pieļauta kļūda vērtējumā, kas “tostarp” attiecas uz strīdīgā lēmuma 1008. apsvērumu, nenorādot, kuros citos apsvērumos ir pieļauta šī kļūda. Abstrahējoties no šīs neprecizitātes, UPS neizvirza nevienu faktisku vai tiesisku apstākli, lai pierādītu, ka strīdīgā lēmuma 1008. apsvērumā esot pieļauta kļūda, kas ļauj uzskatīt, ka Komisija ir pieļāvusi pietiekami būtisku pārkāpumu, kurš varētu izraisīt Savienības atbildības iestāšanos. Tātad šī argumentācija ir jānoraida.

–       Par analīzi attiecībā uz katru valsti

334    UPS uzskata, ka analīze par katru valsti, ko Komisija veikusi strīdīgā lēmuma 7.11. iedaļā, neļauj secināt, ka konkrētā valstī nepastāv efektīvs konkurences spiediens no FedEx puses. Komisija esot aprobežojusies ar dažiem apsvērumiem, kas ir nepietiekami pamatoti to neprecizitātes vai virspusējības un katrā ziņā kļūdainuma dēļ. Piemēram, UPS atsaucas uz analīzi par Zviedriju, attiecībā uz kuru strīdīgajā lēmumā iekļautais vērtējums esot pretrunā faktam, ka saskaņā ar visām tajā laikā pieejamām prognozēm FedEx 2015. gadā bija paredzējusi sasniegt pārklājuma līmeni un tirgus daļu, kas ir lielāka vai vienāda ar TNT tirgus daļu.

335    Tomēr ir jākonstatē, ka pretēji UPS apgalvotajam strīdīgā lēmuma 7.11. iedaļā ir ietverta detalizēta visu atbilstošo apstākļu analīze, pamatojoties uz kuriem Komisija varēja secināt, ka pastāv būtisks šķērslis efektīvai konkurencei. FedEx izvirzīto prognožu piemērs attiecībā uz Zviedrijas tirgu, uz kuru atsaucas UPS, jebkurā gadījumā nevar atspēkot Komisijas izdarīto secinājumu par vairākiem valstu tirgiem saistībā ar to, ka FedEx īstenotais konkurences spiediens salīdzinājumā ar DHL, kā arī UPS un TNT kopīgi veidotās struktūras spiedienu, būtu relatīvi neliels. UPS argumentācija aprobežojas ar šīs analīzes neprecīzu un vispārīgu kritiku. Tā kā nav nekādu faktisku vai tiesisku apstākļu, kuri ļautu uzskatīt, ka šajā analīzē ir pieļautas kļūdas tādējādi, ka varētu uzskatīt, ka Komisija ir pieļāvusi pietiekami būtisku pārkāpumu, kas varētu izraisīt Savienības atbildības iestāšanos, šī argumentācija ir jānoraida.

d)      Par prasījumiem par apgalvotajiem pārkāpumiem

336    No iepriekš minētā izriet, ka no visiem apgalvotajiem pārkāpumiem tikai tas, kurš attiecas uz ekonometriskā modeļa nepaziņošanu, ir pietiekami būtisks, lai varētu izraisīt Savienības ārpuslīgumiskās atbildības iestāšanos.

3.      Par cēloņsakarību

337    UPS būtībā apgalvo, ka Komisija neesot bijusi tiesīga aizliegt plānoto koncentrāciju. Pēc tam, kad FedEx nopirka TNT, UPS apgalvo, ka tā vairs nevarēja paziņot par šo darījumu. Šīs prasības mērķiem tai esot jāpierāda, ka administratīvā lieta neļāva Komisijai atzīt koncentrāciju starp UPS un TNT par nesaderīgu. Ja tai prasītu pierādīt, ka Komisija būtu bijis jāpieņem lēmums par saderību, tai būtu uzlikts neizpildāms pierādīšanas pienākums.

338    UPS uzskata, ka tai ir tiesības uz strīdīgā lēmuma pieņemšanas dēļ tai nodarītā kaitējuma pilnu atlīdzināšanu. Šis atlīdzinājums segtu izmaksas, kas tai nebūtu radušās, ja šis lēmums nebūtu pieņemts, kā arī segtu negūto peļņu, kura no tā izriet un kuru tā lēš 1638 miljonu EUR apmērā pēc nodokļu nomaksas, kas atbilst plānotā darījuma sinerģiju neto vērtībai.

339    UPS apgalvo, ka tai saskaņā ar līgumu bija pienākums izmaksāt kompensāciju TNT saskaņā ar klauzulu par līguma izbeigšanu, kas ir izplatīta komercdarbībā. UPS atgādina, ka tās pirkuma piedāvājumu nav izdevies īstenot tādēļ, ka netika izpildīts nosacījums, kas saistīts ar Komisijas atļauju šai koncentrācijai. Līdz ar to tai esot bijis jāizmaksā TNT 200 miljonu EUR kompensācija par līguma izbeigšanu, kas pēc nodokļu nomaksas bija 131 miljona EUR neto izmaksas. Turklāt no apgalvoto zaudējumu vērtības esot jāatskaita 29 miljoni EUR, kas atbilst nenotikušiem darījuma izdevumiem.

340    UPS apgalvo, ka tai ir radušies 3 708 813,61 EUR juridiskie izdevumi saistībā ar tās iestāšanos FedEx un TNT koncentrācijas kontroles procedūrā, proti, zaudējumi pēc nodokļu nomaksas 2,4 miljonu EUR.

341    Jāatgādina, ka LESD 340. panta otrajā daļā paredzētais nosacījums par cēloņsakarību attiecas uz pietiekami tiešas cēloņsakarības pastāvēšanu starp Savienības iestāžu rīcību un kaitējumu un pierādīšanas pienākums par šīs cēloņsakarības pastāvēšanu ir prasītājam tādējādi, ka pārmestajai rīcībai ir jābūt noteicošajam kaitējuma cēlonim (spriedums, 2018. gada 13. decembris, Eiropas Savienība/Kendrion, C‑150/17 P, EU:C:2018:1014, 52. punkts).

342    Šajā gadījumā UPS apgalvo trīs dažādus kaitējumus, ko tā prasa atlīdzināt tāda iemesla dēļ, ka nebija iespējams īstenot plānoto darījumu, proti, pirmkārt, izmaksas saistībā ar tās dalību FedEx un TNT koncentrācijas kontroles procedūrā, otrkārt, līgumiskas kompensācijas par līguma izbeigšanu maksājums TNT labā, un, treškārt, negūtā peļņa. UPS būtībā apgalvo, ka pārkāpumi, kuru esamību tā apgalvo, ir šo trīs kaitējumu tiešs cēlonis.

343    Vispirms, runājot par UPS dalību FedEx un TNT koncentrācijas kontroles procedūrā, tā acīmredzami izriet no tās brīvas izvēles. Šī dalība nav ne strīdīgā lēmuma tiešas sekas, ne, vēl jo mazāk, tās procesuālo tiesību pārkāpuma sekas. Līdz ar to ne tās procesuālo tiesību pārkāpums, ne citi tās apgalvotie pārkāpumi nevar tikt uzskatīti par noteicošu cēloni kaitējumam, kas izpaužas kā izdevumi saistībā ar tās dalību procedūrā, kura attiecas uz FedEx un TNT koncentrāciju. Līdz ar to prasība atlīdzināt šo kaitējumu ir jānoraida.

344    Turpinājumā – attiecībā uz kompensāciju par līguma izbeigšanu nav strīda par to, ka šīs kompensācijas izmaksas pamatā ir līgumsaistības, kas izriet no UPS un TNT 2012. gada 19. marta apvienošanās līguma noteikumiem (replikas C.3 pielikums).

345    Šķiet, ka šajā līgumā (līguma 4.3.b punktā ietvertā klauzula) bija paredzēts, ka UPS publiskais piedāvājums iegādāties TNT vērtspapīrus ir atkarīgs no apturoša nosacījuma par labvēlīgu Komisijas lēmumu. Ja šis nosacījums netiek izpildīts, UPS bija pienākums par to paziņot. Bija arī noteikts, ka šī apturošā nosacījuma neizpilde ir iemesls apvienošanās līguma izbeigšanai (līguma 15.1.c punktā ietvertā klauzula), kas ļauj TNT pēc pirmā pieprasījuma saņemt no UPS 200 miljonu EUR kompensāciju par līguma izbeigšanu (līguma 16. punktā ietvertā klauzula) – pēc tam, kad UPS tai paziņo par šī līguma izbeigšanu.

346    Šīs līgumsaistības izriet no pušu gribas sadalīt savā starpā – pēc to brīvas izvēles – risku, ka attiecībā uz plānoto koncentrāciju netiks saņemts iepriekšējs Komisijas apstiprinājums, un, kā Tiesa ir atgādinājusi, šis risks ir ikvienai koncentrācijas kontroles procedūrai raksturīgs elements (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2009. gada 16. jūlijs, Komisija/Schneider Electric, C‑440/07 P, EU:C:2009:459, 203. punkts).

347    Tomēr jau ir ticis nospriests, ka Komisijas lēmuma adresāta brīvprātīgi uzņemtu līgumsaistību nelabvēlīgās sekas nevar būt tā kaitējuma noteicošais cēlonis, kas radies šajā lēmumā pieļauto pārkāpumu dēļ (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2009. gada 16. jūlijs, Komisija/Schneider Electric, C‑440/07 P, EU:C:2009:459, 205. punkts).

348    Tāpat, ja papildus lēmumam, ar kuru uzliek naudas sodu, pastāv iespēja noteikt garantiju minētajam maksājumam un kavējuma procentiem, gaidot prasības, kas celta par šo lēmumu, iznākumu, zaudējumi, ko veido garantijas izmaksas, izriet nevis tieši no minētā lēmuma, bet no ieinteresētās personas pašas izvēles iesniegt garantiju, nevis tūlīt izpildīt atmaksāšanas pienākumu. Šādos apstākļos Tiesa nosprieda, ka nepastāv nekāda tieša cēloņsakarība starp Komisijai pārmesto rīcību un apgalvotajiem zaudējumiem (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2013. gada 28. februāris, Inalca un Cremonini/Komisija, C‑460/09 P, EU:C:2013:111, 118. un 120. punkts, 2005. gada 21. aprīlis, Holcim (Deutschland)/Komisija, T‑28/03, EU:T:2005:139, 123. punkts, un rīkojumu, 2007. gada 12. decembris, Atlantic Container Line u.c./Komisija, T‑113/04, nav publicēts, EU:T:2007:377, 38. punkts).

349    Šis risinājums ir piemērojams, ja līdzīgos apstākļos apgalvotie zaudējumi izriet nevis no bankas garantijas sniegšanas, bet no bankas garantijas uzturēšanas, jo šādi zaudējumi izriet no uzņēmuma paša izvēles neizbeigt šo garantiju, neraugoties uz radītajām finansiālajām sekām (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 13. decembris, Eiropas Savienība/Kendrion, C‑150/17 P, EU:C:2018:1014, 59. punkts).

350    Tā kā kompensācijas par līguma izbeigšanu 200 miljonu EUR izmaksa, ko UPS veic TNT labā, tieši izriet no līguma starp šiem diviem uzņēmumiem, nav pierādīts, ka UPS procesuālo tiesību pārkāpums vai citi tās apgalvotie pārkāpumi ir šīs izmaksas noteicošais cēlonis. Līdz ar to prasība atlīdzināt šo kaitējumu ir jānoraida.

351    Visbeidzot – attiecībā uz kaitējumu, kas saistīts ar negūto peļņu un kas radies neiespējamības īstenot plānoto darījumu dēļ, pēc Vispārējās tiesas rakstveida un mutvārdu jautājumiem UPS precizē, ka šis kaitējums atbilst to sinerģiju neto vērtībai, ko tā cerēja īstenot ar šo darījumu, vai vismaz šādu sinerģiju īstenošanas iespējas zaudēšanai.

352    Komisija apstrīd argumentācijas, kas attiecas uz iespējas zaudēšanu, pieņemamību un apgalvo, ka prasības pieteikums bija balstīts nevis uz šādu apgalvojumu, bet gan uz pārliecību, ka prasītājai tika liegts gūt peļņu, kam bija jāizriet no sagaidāmajām sinerģijām.

353    Kā izriet no prasības pieteikuma, prasītāja apgalvo, ka tad, ja nepastāvētu viens vai vairāki apgalvotie pārkāpumi, tā būtu iegādājusies TNT un būtu materializējusi no darījuma izrietošās priekšrocības. Tādējādi tā atsaucas uz kaitējumu, kas atbilst summai 1 638 miljoni EUR, kura “atbilst izmaksu sinerģiju, kas zaudētas pēc darījuma aizlieguma, neto vērtībai pēc nodokļu nomaksas”. Prasītājas prasība par kaitējuma atlīdzināšanu tādējādi ir balstīta uz pārliecību, ka strīdīgajā lēmumā pieļautie pārkāpumi tai ir lieguši iegādāties TNT attiecīgajā koncentrācijā. Šāda prasība ir jāinterpretē tādējādi, ka tās priekšmets ir nevis kompensācija par iespējas noslēgt minēto darījumu zaudēšanu, bet gan kompensācija par izmaksu sinerģiju neapšaubāmu zaudēšanu. To neliek apšaubīt fakts, ka, atbildot uz Vispārējās tiesas jautājumiem, prasītāja ir norādījusi, ka prasībā par kaitējuma atlīdzināšanu zināmā mērā ir ietverta iespējas zaudēšana. Proti, šis jaunais zaudējumu pamats tika iesniegts novēloti un līdz ar to ir nepieņemams (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2011. gada 20. septembris, Evropaïki Dynamiki/EIB, T‑461/08, EU:T:2011:494, 210. punkts).

354    Attiecībā uz mantisko kaitējumu, kas saistīts ar negūto peļņu un ko UPS prasa atlīdzināt, izšķirošais jautājums ir par to, vai UPS procesuālo tiesību pārkāpums ir šī kaitējuma cēlonis.

355    Nevar prezumēt, ka tad, ja UPS procesuālās tiesības nebūtu pārkāptas, koncentrācija būtu atzīta par saderīgu. Proti, cēloņsakarības vērtējums nevar izrietēt no nepareizas premisas, saskaņā ar kuru prettiesiska akta neesamības gadījumā iestāde nerīkotos vai pieņemtu pretēju aktu, un no tās puses tā arī varētu būt prettiesiska rīcība, bet šādā vērtējumā ir jāsalīdzina kļūdainas rīcības dēļ radusies situācija attiecībā pret attiecīgo trešo personu ar situāciju, kas tai būtu radusies ar iestādes rīcību, kurā tiktu ievērota attiecīgā tiesību norma (spriedums, 2007. gada 11. jūlijs, Schneider Electric/Komisija, T‑351/03, EU:T:2007:212, 264. punkts).

356    Tādējādi tas, ka ekonometriskā modeļa nepaziņošana izraisīja strīdīgā lēmuma atcelšanu, nenozīmē, ka, nepastāvot šim pārkāpumam, Komisijai būtu bijis pienākums atzīt darījumu starp UPS un TNT par saderīgu ar iekšējo tirgu.

357    Tiesību uz aizstāvību pārkāpuma gadījumā, kas ietekmē lēmumu, ar kuru par nesaderīgu ar iekšējo tirgu ir atzīta uzņēmumu apvienošanās, ir nevis jāpieņem, ka šāda pārkāpuma neesamības gadījumā paziņotā koncentrācija tiktu tieši vai netieši atzīta par saderīgu, bet gan jāizvērtē, kādas sekas identificētā kļūda varēja atstāt uz lēmuma būtību. Līdz ar to, lai pieņemtu lēmumu par pietiekamas cēloņsakarības esamību starp identificēto pienākumu neizpildi un apgalvoto kaitējumu, ir jāizvērtē tiesību uz aizstāvību pārkāpumu ietekme uz koncentrācijas kontroles procedūras turpmāko norisi (šajā nozīmē skat. 2007. gada 11. jūlijs, Schneider Electric/Komisija, T‑351/03, EU:T:2007:212, 266. un 268. punkts).

358    Aplūkojamajā gadījumā, lai gan apgalvotās izveides kļūdas attiecībā uz izmantoto ekonometrisko modeli ir varējušas mazināt tā pierādījuma vērtību, prasītāja nav ne pierādījusi, ne iesniegusi pierādījumus, kas Vispārējai tiesai ļautu ar nepieciešamo pārliecību secināt, ka ar šīm kļūdām pietiek, lai padarītu par spēkā neesošu visu UPS un TNT koncentrācijas ekonomisko analīzi un konstatējumu par būtisku šķērsli efektīvai konkurencei. Turklāt, kā izriet no šī sprieduma 216.–226. punkta, Komisijas lēmums neatļaut plānoto koncentrāciju ir balstīts uz vairāku elementu ekonomisko analīzi, nevis tikai uz analīzi, kas veikta, pamatojoties uz izmantoto ekonometrisko modeli. Līdz ar to nevar secināt, ka šim tiesību uz aizstāvību pārkāpumam bija izšķiroša ietekme uz plānotās koncentrācijas kontroles procedūras iznākumu.

359    Papildus iepriekš minētajiem apsvērumiem, ir jāatgādina, ka lēmums par nesaderību jebkurā gadījumā tiek pakļauts Savienības tiesas kontrolei (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2009. gada 16. jūlijs, Komisija/Schneider Electric, C‑440/07 P, EU:C:2009:459, 203. punkts).

360    Regulas Nr. 139/2004 10. panta 5. punktā ir paredzēts, ka tad, ja Savienības tiesas pieņem nolēmumu, ar kuru Komisijas lēmums tiek atcelts, Komisijai atkārtoti jāpārbauda koncentrācija ar mērķi pieņemt lēmumu saskaņā ar 6. panta 1. punktu. Tādējādi šis mehānisms uzņēmumam, kurš ir paziņojis par koncentrāciju, nodrošina, ka, izpildot tiesas nolēmumu, paziņotā koncentrācija tiek izvērtēta no jauna, un šo koncentrāciju jebkurā gadījumā nevar īstenot bez Komisijas iepriekšējas kontroles.

361    Ja uzņēmums, kas paziņojis par koncentrāciju, atsakās no koncentrācijas, nesagaidot jaunu Komisijas lēmumu pēc atkārtotās procedūras, šī atteikšanās ir koncentrācijas operācijas izbeigšanās un materiālo seku, kuras var no tās izrietēt, tiešs cēlonis. Tāda bija situācija 2009. gada 16. jūlija sprieduma Komisija/Schneider Electric (C‑440/07 P, EU:C:2009:459) pamatā. Minētajā lietā uzņēmums, kas bija paziņojis par koncentrāciju, pēc tam, kad Vispārējā tiesa bija atcēlusi lēmumu par nesaderību, izvēlējās atteikties no plānotās koncentrācijas, pirms tika pabeigta atkārtotā procedūra. Tādējādi tika nospriests, ka apgalvoto zaudējumu, kas saistīti ar pārdošanas vērtības samazinājumu, kurš radies pēc nelabvēlīga lēmuma un lēmuma par sadalīšanu atcelšanas, tiešais cēlonis bija uzņēmuma, kurš paziņojis par koncentrāciju, lēmums ļaut notikt attiecīgajai pārdošanai, jo tas bažījās, ka atkārtotās procedūras rezultātā netiks pieņemts lēmums, ar kuru tiks konstatēta koncentrācijas saderība (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2009. gada 16. jūlijs, Komisija/Schneider Electric, C‑440/07 P, EU:C:2009:459, 202.–205. punkts)

362    Šajā lietā saskaņā ar Regulas Nr. 139/2004 10. panta 5. punktu Komisijai pēc strīdīgā lēmuma atcelšanas būtu bijis jāatsāk UPS un TNT darījuma kontroles procedūra un, izpildot 2017. gada 7. marta spriedumu United Parcel Service/Komisija (T‑194/13, EU:T:2017:144), jāpaziņo UPS ekonometriskais modelis, ko tā iecerējusi izmantot, lai kvantitatīvi noteiktu koncentrācijas paredzamo ietekmi uz cenām. Vēl bija nepieciešams, lai Komisijas kompetencē joprojām būtu kontrolēt paziņoto koncentrāciju. Proti, ja nav koncentrācijas, tai nav kompetences pieņemt lēmumu saskaņā ar Regulu Nr. 139/2004 (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2004. gada 28. septembris, MCI/Komisija, T‑310/00, EU:T:2004:275, 96. punkts).

363    Apvienošanās līgumā bija noteikts, ka UPS ir pienākums ne tikai paziņot par nelabvēlīgu Komisijas lēmumu, kas rada šķērsli apturošā nosacījuma, kuram pirkšanas piedāvājums bija pakārtots, izpildei, bet turklāt šajā līgumā (līguma 2.10.b punktā ietvertā klauzula) šādā gadījumā bija paredzēts, ka UPS, tikai pēc saviem ieskatiem un ar nosacījumu, ka tiks saņemta piekrišana no Nīderlandes finanšu tirgu iestādes, sava sākotnējā piedāvājuma spēkā esamību var pagarināt par vienu vai vairākiem laikposmiem, ko puses uzskata par saprātīgi nepieciešamiem, lai nosacījums par Komisijas veiktu saderības atzīšanu tiktu izpildīts. Tādējādi apvienošanās līgumā UPS tika dota iespēja – turklāt tikai pēc tās pašas ieskatiem – pagarināt sava piedāvājuma attiecībā uz TNT spēkā esamību gadījumā, ja tas tiktu atzīts par nesaderīgu.

364    Ar 2013. gada 14. janvāra paziņojumu presei UPS paziņoja, ka Komisija to ir informējusi par tās nodomu aizliegt plānoto darījumu. Savā paziņojumā presei UPS atreferēja sava galvenā vadītāja teikto, nepārprotami norādot, ka tā ir pieņēmusi lēmumu atteikties no plānotā darījuma. Pēc strīdīgā lēmuma pieņemšanas UPS ar otro 2013. gada 30. janvāra paziņojumu presei paziņoja, pirmkārt, ka tā atsauc savu piedāvājumu attiecībā uz TNT un, otrkārt, ka abi uzņēmumi ir nolēmuši izbeigt savu apvienošanās līgumu.

365    Šādos apstākļos jākonstatē, ka UPS atteicās iegādāties TNT, sākot ar 2013. gada 14. janvāri, proti, vairāk nekā divus gadus pirms tam, kad FedEx izteica savu piedāvājumu iegādāties TNT. Fakti arī liecina, ka UPS nekad nav mainījusi domas par šo atsacīšanos. Pēc strīdīgā lēmuma pieņemšanas UPS neiesniedza jaunu piedāvājumu iegādāties TNT, nedz arī reaģēja uz FedEx piedāvājumu, iesniedzot konkurējošu piedāvājumu. Tādējādi, pat ja tiktu pieņemts, ka strīdīgā lēmuma pieņemšanas laikā Komisijas pieļautais pārkāpums varēja izraisīt UPS negūto peļņu, fakts, ka šis uzņēmums atteicās no plānotā darījuma, tiklīdz tika paziņots strīdīgais lēmums, radīja jebkādas tiešas cēloņsakarības starp šo pārkāpumu un apgalvoto kaitējumu pārrāvumu.

366    UPS tomēr apgalvo, ka tad, kad Vispārējā tiesa atcēla strīdīgo lēmumu, bija par vēlu izteikt jaunu piedāvājumu, jo FedEx starplaikā jau bija iegādājusies TNT. Tā uzskata, ka tiesvedība tiesā nav piemērota, lai pārbaudītu lēmumus koncentrāciju kontroles jomā.

367    Tomēr apstāklis, ka strīdīgais lēmums tika atcelts pēc tam, kad FedEx iegādājās TNT, nekādi neietekmē apgalvoto cēloņsakarību starp konstatēto procesuālo pārkāpumu un apgalvoto kaitējumu. Papildus tam, ka UPS no sava TNT iegādes projekta atteicās vairāk nekā divus gadus pirms FedEx paziņoja savu piedāvājumu iegādāties TNT, un nevienā brīdī tā neiesniedza konkurējošu piedāvājumu, ir jāuzsver, ka, ņemot vērā prasības par zaudējumu atlīdzību autonomo raksturu, UPS nebija pienākuma iepriekš celt prasību atcelt tiesību aktu.

368    Turklāt tiesas sēdē UPS apgalvoja, ka pēc Komisijas atteikuma tai nebija iespējams turpināt koncentrāciju ar TNT, ņemot vērā Nīderlandes tiesisko regulējumu publisko pirkuma piedāvājumu jomā. Tomēr ir jānorāda, ka UPS argumentācija šajā jautājumā nav pamatota, jo UPS nav iesniegusi nevienu valsts tiesību akta tekstu tās pamatojumam, un līdz ar to neļauj secināt, ka tā, neatkarīgi no savas gribas, bija spiesta atteikties no koncentrācijas ar TNT.

369    UPS paustā kritika vispār par Savienības tiesu sistēmu un konkrēti par tiesību aizsardzības līdzekļu efektivitāti koncentrāciju kontroles jomā nav pamatota ne ar vienu juridisku argumentu. Ciktāl šo kritiku var uztvert kā tādu, kuras mērķis ir apstrīdēt LESD paredzētās tiesību aizsardzības līdzekļu sistēmas tiesiskumu ar pamatojumu, ka tā neļaujot tai nodrošināt efektīvu tiesību aizsardzību tiesā Hartas 47. panta izpratnē, pietiek ar atgādinājumu, ka apstāklis, ka prasītāja nevar pierādīt nelikumīgu Savienības iestāžu rīcību, apgalvoto kaitējumu un cēloņsakarību starp šo rīcību un šo kaitējumu, nenozīmē, ka tai ir liegta efektīva aizsardzība tiesā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2006. gada 12. septembris, Reynolds Tobacco u.c./Komisija, C‑131/03 P, EU:C:2006:541, 84. punkts).

370    Turklāt, tikai dalībvalstis ir kompetentas reformēt ar Līgumu izveidoto tiesību aizsardzības līdzekļu sistēmu, jo šādas pilnvaras pārsniedz kompetenci, kas ar Līgumu piešķirtas Savienības tiesu iestādēm (šajā nozīmē skat. spriedumu 2002. gada 25. jūlijs, Unión de Pequeños Agricultores/Padome, C‑50/00 P, EU:C:2002:462, 44. un 45. punkts, un rīkojumu, 2016. gada 24. novembris, Petraitis/Komisija, C‑137/16 P, nav publicēts, EU:C:2016:904, 24. punkts).

371    No šiem apstākļiem izriet – nav pierādīts, ka UPS procesuālo tiesību pārkāpums vai citi tās apgalvotie pārkāpumi ir tās apgalvotās negūtās peļņas noteicošais cēlonis. Tātad prasība atlīdzināt šo kaitējumu ir jānoraida.

372    Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, prasība ir jānoraida pilnībā.

IV.    Par tiesāšanās izdevumiem

373    Atbilstoši Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs. Saskaņā ar Reglamenta 135. panta 2. punktu Vispārējā tiesa lietas dalībniekam, pat ja nolēmums ir tam labvēlīgs, var piespriest pilnībā vai daļēji atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to pamato tā rīcība, tostarp pirms tiesvedības ierosināšanas, it īpaši, ja tā pretējai pusei ir radījusi izdevumus, kurus Vispārējā tiesa atzīst par nepamatotiem vai ļaunprātīgi radītiem.

374    Saskaņā ar judikatūru Reglamenta 135. panta 2. punkts ir jāpiemēro, ja Savienības iestāde vai struktūra ar savu rīcību ir sekmējusi strīda rašanos (spriedumi, 2015. gada 8. jūlijs, European Dynamics Luxembourg u.c./Komisija, T‑536/11, nav publicēts, EU:T:2015:476, 391. punkts (nav publicēts), un 2018. gada 23. aprīlis, CRM/Komisija, T‑43/15, nav publicēts, EU:T:2018:208, 105. punkts). Šajā lietā, nenosūtot strīdīgā lēmuma pamatojumam izmantotā ekonometriskā modeļa galīgo versiju, Komisija attiecībā uz UPS radīja situāciju, kurā tā nevarēja saprast metodoloģiju, uz kādu Komisija ir balstījusies, lai aprēķinātu plānotās koncentrācijas paredzamo ietekmi uz cenu līmeni. Pēc strīdīgā lēmuma atcelšanas UPS cēla šo prasību, lai saņemtu atlīdzību par kaitējumu, kas tai esot nodarīts. Lai gan UPS spriedums ir nelabvēlīgs, tai tomēr ir izdevies pierādīt, ka Komisija ir pieļāvusi tās procesuālo tiesību pietiekami būtisku pārkāpumu. Šādos apstākļos, piemērojot Reglamenta 135. panta 2. punktu, ir jāpiespriež Komisijai segt savus, kā arī atlīdzināt vienu trešdaļu no UPS tiesāšanās izdevumiem un jāpiespriež UPS segt divas trešdaļas no saviem tiesāšanās izdevumiem.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (septītā palāta paplašinātā sastāvā)

nospriež:

1)      Prasību noraidīt.

2)      Eiropas Komisija sedz savus tiesāšanas izdevumus, kā arī atlīdzina vienu trešdaļu no United Parcel Service, Inc. tiesāšanās izdevumiem.

3)      United Parcel Service sedz divas trešdaļas no saviem tiesāšanās izdevumiem.

Papasavvas da Silva Passos Reine

Truchot       Sampol Pucurull

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2022. gada 23. februārī.

[Paraksti]

Satura rādītājs

*      Tiesvedības valoda – angļu.