EIROPAS SAVIENĪBAS CIVILDIENESTA TIESAS SPRIEDUMS
(pirmā palāta)

2014. gada 2. jūlijā

Lieta F‑63/13

Aristidis Psarras

pret

Eiropas Tīklu un informācijas drošības aģentūru (ENISA)

Civildienests – Pagaidu darbinieks – Līguma izbeigšana – Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 41. panta 2. punkta a) apakšpunkts – Tiesības tikt uzklausītam – Morālais kaitējums – Izrietošs prettiesisks lēmums – Pārmērīgs trešās personas tiesību aizskārums – Kaitējuma atlīdzības piespriešana pēc savas ierosmes – Sprieduma, ar kuru tiek atcelts tiesību akts, neizpilde

Priekšmets      Prasība, kas celta saskaņā ar LESD 270. pantu, ar kuru A. Psarras lūdz atcelt Eiropas Tīklu un informācijas drošības aģentūras (ENISA vai turpmāk tekstā – “Aģentūra”) 2012. gada 4. septembra lēmumu izbeigt viņa pagaidu darbinieka līgumu

Nolēmums      Atcelt Eiropas Savienības Tīklu un informācijas drošības aģentūras izpilddirektora 2012. gada 4. septembra lēmumu, ar kuru tiek izbeigts A. Psarras pagaidu darbinieka līgums. Eiropas Savienības Tīklu un informācijas drošības aģentūra izmaksā A. Psarras summu EUR 40 000 apmērā. Prasību pārējā daļā noraidīt. Eiropas Savienības Tīklu un informācijas drošības aģentūra sedz savus un atlīdzina A. Psarras tiesāšanās izdevumus.

Kopsavilkums

1.      Ierēdņi – Principi – Tiesības uz aizstāvību – Pienākums uzklausīt ieinteresēto personu pirms tai nelabvēlīga akta pieņemšanas – Piemērojamība

(Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 41. panta 2. punkts)

2.      Ierēdņu celta prasība – Spriedums, ar kuru tiek atcelts tiesību akts – Sekas – Izrietoša vēlāku aktu, kas skar trešās personas, atcelšana – Lēmuma izbeigt darba līgumu prettiesiskums – Atcelšana, kas ir pārmērīga sankcija un izraisa trešās personas tiesību aizskārumu – Kaitējuma atlīdzināšana, izmaksājot kompensāciju

(LESD 340. panta otrā daļa; Civildienesta noteikumu 90. un 91. pants; Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 117. pants)

3.      Ierēdņu celta prasība – Prasība par zaudējumu atlīdzību – Apstrīdētā akta atcelšana, kas nenodrošina pienācīgu atlīdzību par morālo kaitējumu – Finansiālas atlīdzības piešķiršana

(Civildienesta noteikumu 90. un 91. pants; Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 117. pants)

4.      Ierēdņi – Iestāžu ārpuslīgumiskā atbildība – Pienākuma izpildīt spriedumu, ar kuru tiek atcelts tiesību akts, neizpilde – Dienesta pārkāpums, kas pats par sevi radījis morālu kaitējumu

(LESD 266. pants un 340. panta otrā daļa)

1.      Saskaņā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 41. panta 2. punkta a) apakšpunktu ikvienai personai ir tiesības tikt uzklausītai, pirms tiek veikts kāds individuāls pasākums, kas to varētu nelabvēlīgi ietekmēt, tostarp lēmums izbeigt darba līgumu.

Tā kā pamattiesību tikt uzklausītam būtība ir sniegt ikvienai personai iespēju izteikt savu viedokli par pasākumu, kas to nelabvēlīgi ietekmē, šo pamattiesību saturs nozīmē, ka ieinteresētajai personai ir iespēja ietekmēt attiecīgo lēmuma pieņemšanas procesu, un tas varētu nodrošināt, ka ar pieņemamo lēmumu netiktu pieļautas kļūdas pēc būtības un tas tiktu pieņemts, pienācīgi izsverot dienesta intereses un attiecīgās personas personīgās intereses.

(skat. 34., 35. un 41. punktu)

Atsauces

Vispārējā tiesa: spriedums Marcuccio/Komisija, T‑236/02, EU:T:2011:465, 115. punkts.

Civildienesta tiesa: spriedums CH/Parlaments, F‑129/12, EU:F:2013:203, 33. un 34. punkts.

2.      Ja tādas situācijas atjaunošana, kāda bijusi pirms akta atcelšanas, nozīmē, ka ir jāatceļ vēlāk pieņemti akti, kas skar trešās personas, šāda atcelšana izrietoši tiek pasludināta tikai tad, ja, ņemot vērā tostarp pieļautā prettiesiskuma veidu un dienesta intereses, tā nav uzskatāma par pārmērīgu.

Tomēr, ja, veicot iesaistīto interešu salīdzināšanu, jākonstatē, ka dienesta intereses un trešo personu intereses kavē tādu lēmumu izrietošu atcelšanu kā lēmums par iecelšanu amatā, tad – lai spriedumam, ar kuru tiek atcelts akts, prasītāja interesēs nodrošinātu lietderīgo iedarbību – Savienības tiesa var izmantot savu neierobežoto kompetenci, kas tai ir piešķirta strīdos, kas ir saistīti ar finansēm, un – pat pēc savas ierosmes – atbildētājai iestādei piespriest samaksāt kompensāciju. Ja nelabvēlīgais akts ir lēmums izbeigt darba līgumu, kura atcelšana nozīmētu to, ka būtu jāatceļ vēlāk pieņemts lēmums par trešās personas iecelšanu amatā, tad kompensācijas piešķiršana par atlaistajai personai nodarīto morālo kaitējumu ir uzskatāma par tādu atlīdzināšanas veidu, kas vislabāk atbilst gan prasītāja interesēm, gan dienesta prasībām.

(skat. 46. un 47. punktu)

Atsauces

Tiesa: spriedums Oberthür/Komisija, 24/79, 11., 13. un 14. punkts.

Pirmās instances tiesa: spriedumi Kotzonis/ESK, T‑586/93, EU:T:1995:54, 108. punkts; Wenk/Komisija, T‑159/96, EU:T:1998:86, 122. punkts, un Girardot/Komisija, T‑10/02, EU:T:2004:94, 85. un 89. punkts.

3.      Prettiesiska akta atcelšana pati par sevi var būt piemērota un principā pietiekama atlīdzība par jebkādu morālo kaitējumu, ko šis akts ir varējis radīt, ja vien prasītājs nepierāda, ka viņš ir cietis tādu morālo kaitējumu, kurš ir nošķirams no prettiesiskuma, kas pamato atcelšanu, un kuru nav iespējams pilnībā atlīdzināt ar šo atcelšanu.

Gadījumā, ja lēmuma būtiskums, pieļautā prettiesiskuma veids, proti, Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 41. panta 2. punkta a) apakšpunkta pārkāpums, un apstākļi, kuros prettiesiskā rīcība ir notikusi, rada būtisku nenoteiktības un bažu situāciju, lēmuma atcelšanu pašu par sevi nevar uzskatīt par radītā morālā kaitējuma pienācīgu un pietiekamu atlīdzināšanu.

(skat. 54. un 55. punktu)

Atsauce

Civildienesta tiesa: spriedums CH/Parlaments, EU:F:2013:203, 64. punkts.

4.      Iestāde, kura ir izdevusi atcelto tiesību aktu, pārkāpj LESD 266. pantu un izdara dienesta pārkāpumu, kas var būt pamats tās atbildībai, ja tā atturas veikt jebkādu pasākumu, lai izpildītu spriedumu, ar kuru tiek atcelts tiesību akts, un ja tā pat nesper nekādu solu pretī prasītājam, lai izmantotu izlīguma iespēju. Ar sprieduma, ar kuru tiek atcelts tiesību akts, neizpildi tiek pārkāpta paļāvība, kas Savienības tiesību sistēmā – kura balstīta tostarp uz Savienības tiesu pieņemto nolēmumu ievērošanu – ir jābauda ikvienai personai, kas vēršas tiesā, un šī neizpilde pati par sevi, neatkarīgi no jebkāda iespējama izrietoša mantiskā kaitējuma, rada morālo kaitējumu lietas dalībniekam, kuram spriedums ir bijis labvēlīgs.

(skat. 60. un 63. punktu)

Atsauces

Pirmās instances tiesa: spriedumi Hautem/EIB, T‑11/00, EU:T:2000:295, 51. punkts, un C/Komisija, T‑166/04, EU:T:2007:24, 49. un 52. punkts.

Civildienesta tiesa: spriedums C un F/Komisija, F‑44/06 un F‑94/06, EU:F:2007:66, 69. punkts.