CURIA - Documents

Home > Search form > List of results > Documents

Start printing

Language of document : ECLI:EU:T:2014:122

VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (septītā palāta)

2014. gada 14. martā (*)

Konkurence – Administratīvais process – Lēmums par informācijas pieprasīšanu – Pieprasītās informācijas nepieciešamība – Labas pārvaldības princips – Pienākums norādīt pamatojumu – Samērīgums

Lieta T‑297/11

Buzzi Unicem SpA, Kasale Monferato [Casale Monferrato] (Itālija), ko pārstāv C. Osti un A. Prastaro, advokāti,

prasītāja,

pret

Eiropas Komisiju, ko sākotnēji pārstāvēja B. Gencarelli, L. Malferrari un C. Hödlmayr, vēlāk – L. Malferrari un C. Hödlmayr, pārstāvji, kuriem palīdz M. Merola, advokāts,

atbildētāja,

par prasību atcelt Komisijas 2011. gada 30. marta Lēmumu C(2011) 2356, galīgā redakcija, par Padomes Regulas (EK) Nr. 1/2003 18. panta 3. punkta piemērošanas procedūru (Lieta 39520 – Cements un saistītie produkti).

VISPĀRĒJĀ TIESA (septītā palāta)

šādā sastāvā: priekšsēdētājs A. Ditrihs [A. Dittrich], tiesneši I. Višņevska-Bjalecka [I. Wiszniewska-Białecka] un M. Preks [M. Prek] (referents),

sekretārs H. Palasio Gonsaless [J. Palacio González], galvenais administrators,

ņemot vērā rakstveida procesu un 2013. gada 26. aprīļa tiesas sēdi,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

Tiesvedības rašanās fakti

1 2008. gada oktobrī Eiropas Kopienu Komisija, piemērojot Padomes 2002. gada 16. decembra Regulas (EK) Nr. 1/2003 par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti [LESD 101. un 102.] pantā (OV 2003, L 1, 1. lpp.), 20. pantu, veica vairākas pārbaudes to sabiedrību telpās, kas darbojas cementa nozarē, tostarp prasītājas, Buzzi Unicem SpA, un divu tās tieši vai netieši kontrolētu sabiedrību, Dyckerhoff AG un Cimalux SA, telpās.

2 2009. gada 30. septembrī Komisija nosūtīja prasītājai informācijas pieprasījumu, kurā bija iekļautas divas anketas. Pirmā anketa attiecās uz pārbaužu laikā izņemtajiem dokumentiem. Otrajā anketā, kas bija šā informācijas pieprasījuma pielikumā, Komisija nosūtīja prasītājai sākotnējo 57 jautājumu sarakstu (turpmāk tekstā – “sākotnējie jautājumi”). 2010. gada 11. janvārī prasītājai tika nosūtīts cits informācijas pieprasījums atbilstoši Regulas Nr. 1/2003 18. panta 2. punktam.

3 2010. gada 5. novembrī Komisija informēja prasītāju par savu nodomu tai adresēt lēmumu par informācijas pieprasīšanu atbilstoši Regulas Nr. 1/2003 18. panta 3. punktam un tai nosūtīja anketas projektu, kuru tā plānoja pievienot šim lēmumam.

4 2010. gada 17. novembrī prasītāja iesniedza savus apsvērumus par šo anketas projektu.

5 2010. gada 6. decembrī Komisija informēja prasītāju, ka ir nolēmusi uzsākt procedūru atbilstoši Regulas Nr. 1/2003 11. panta 6. punktam pret šo un septiņām citām sabiedrībām, kas darbojas cementa nozarē, par iespējamiem LESD 101. panta pārkāpumiem saistībā ar “tirdzniecības plūsmu Eiropas Ekonomikas zonā (EEZ) ierobežojumiem, tostarp importa ierobežojumiem EEZ no valstīm, kas neietilpst EEZ, tirgu sadali, cenu saskaņošanu un pret konkurenci vērstām saistītām darbībām cementa tirgū un saistīto produktu tirgos” (turpmāk tekstā – “lēmums par procedūras uzsākšanu”).

6 2011. gada 30. martā Komisija pieņēma Lēmumu C(2011) 2356, galīgā redakcija, par Regulas Nr. 1/2003 18. panta 3. punkta piemērošanas procedūru (Lieta 39520 – Cements un saistītie produkti) (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”).

7 Apstrīdētajā lēmumā Komisija norādīja, ka saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 18. pantu, lai izpildītu šajā regulā noteiktos pienākumus, tā ar vienkāršu pieprasījumu vai ar lēmumu var pieprasīt uzņēmumiem vai uzņēmumu apvienībām sniegt visu vajadzīgo informāciju (apstrīdētā lēmuma 3. apsvērums). Atgādinot, ka prasītāja tika informēta par tās nodomu pieņemt lēmumu atbilstoši Regulas Nr. 1/2003 18. panta 3. punktam un ka prasītāja iesniedza apsvērumus par anketas projektu (apstrīdētā lēmuma preambulas 4. un 5. apsvērums), Komisija ar lēmumu lūdza prasītājai, kā arī tās meitasuzņēmumiem, kas atrodas Eiropas Savienībā un ko tā tieši vai netieši kontrolē, atbildēt uz anketas jautājumiem, kas atrodas I pielikumā, sastāv no 79 lapām un veido 11 jautājumu grupas (apstrīdētā lēmuma preambulas 6. apsvērums).

8 Tāpat Komisija atgādināja šā sprieduma 5. punktā norādīto iespējamo pārkāpumu aprakstu (apstrīdētā lēmuma preambulas 2. apsvērums).

9 Atsaucoties uz pieprasītās informācijas veidu un apjomu, kā arī uz konkurences noteikumu iespējamo pārkāpumu smagumu, Komisija uzskatīja, ka prasītājai ir jāpiešķir 12 nedēļu termiņš atbilžu sniegšanai uz pirmajām 10 jautājumu grupām un 2 nedēļu termiņš – uz 11. jautājumu grupu par “Kontaktiem un sanāksmēm” (apstrīdētā lēmuma preambulas 8. apsvērums).

10 Apstrīdētā lēmuma rezolutīvā daļa ir izteikta šādā redakcijā:

“1. pants

[Prasītājai] un tās meitasuzņēmumiem, kas atrodas Eiropas Savienībā un ko tā tieši vai netieši kontrolē, ir jāiesniedz šā lēmuma I pielikumā minētā informācija, ievērojot tā II un III pielikumā norādīto formu, 12 nedēļu laikā – jautājumiem, kas ietilpst 1.–10. grupā, un 2 nedēļu laikā – 11. jautājumu grupā – no šā lēmuma paziņošanas dienas. Visi šā lēmuma pielikumi veido tā neatņemamu sastāvdaļu.

2. pants

Šis lēmums ir adresēts [prasītājai] un tās meitasuzņēmumiem, kas atrodas Eiropas Savienībā un ko tā tieši vai netieši kontrolē [..].”

Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi

11 Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2011. gada 10. jūnijā, prasītāja cēla šo prasību atcelt apstrīdēto lēmumu.

12 Ar atsevišķu dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2011. gada 10. jūnijā, prasītāja iesniedza pieteikumu izskatīt lietu paātrinātā procesā atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 76.a pantam.

13 Ar 2011. gada 14. septembra lēmumu Vispārējā tiesa (septītā palāta) šo prasību noraidīja.

14 Pēc tiesneša referenta ziņojuma Vispārējā tiesa (septītā palāta) nolēma sākt mutvārdu procesu.

15 Tika uzklausīti lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumi un to atbildes uz mutiskiem jautājumiem, ko Vispārējā tiesa uzdeva 2013. gada 26. aprīļa tiesas sēdē.

16 Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

– pilnībā vai daļēji atcelt apstrīdēto lēmumu;

– piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

17 Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

– prasību noraidīt;

– piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Juridiskais pamatojums

18 Savas prasības pamatošanai prasītāja izvirza piecus pamatus, kas būtībā attiecas, pirmkārt, uz apstrīdētā lēmuma pamatojuma neesamību vai nepietiekamību, kā arī tiesību uz aizstāvību pārkāpumu, otrkārt, uz pilnvaru pārsniegšanu un nepareizu izmantošanu, pieņemot apstrīdēto lēmumu, kā arī pierādīšanas pienākuma apgriešanu, treškārt, uz Regulas Nr. 1/2003 18. panta 3. punkta pārkāpumu, ceturtkārt, uz samērīguma principa pārkāpumu un, piektkārt, uz to, ka Komisija esot pārkāpusi savu paraugpraksi attiecībā uz ekonomikas datu paziņošanu, kā arī labas pārvaldības principu.

Par pirmo pamatu, kas attiecas uz apstrīdētā lēmuma pamatojuma neesamību vai nepietiekamību, kā arī tiesību uz aizstāvību pārkāpumu

19 Galvenokārt, prasītāja apgalvo, ka apstrīdētajā lēmumā nav norādīts pamatojums, jo tajā nav nekādu norāžu par informācijas pieprasījuma priekšmetu un mērķi un pamatojumu nedrīkstot pilnībā aizstāt ar atsauci uz citiem dokumentiem. Pakārtoti, tā apgalvo, ka, pat ja varētu ņemt vērā lēmuma par procedūras sākšanu saturu, apstrīdētais lēmums tāpat nebūtu pietiekami pamatots, ņemot vērā to pārkāpumu pieņēmumu definīcijas pārāk vispārīgo raksturu, kurus tā plāno pārbaudīt. Savukārt citi juridiskā konteksta elementi, uz kuriem atsaucas Komisija, neļaujot papildināt apstrīdētā lēmuma pamatojumu. Prasītāja uzskata, ka šis nepietiekamais pamatojums tai traucē izvērtēt pieprasītās informācijas vajadzību un tātad īstenot savas tiesības uz aizstāvību.

20 Komisija uzskata, ka apstrīdētais lēmums no juridiskā viedokļa ir pietiekami pamatots.

21 Pienākuma pamatot individuālu lēmumu mērķis ir ļaut tiesai īstenot pārbaudi pār lēmuma likumību un sniegt ieinteresētajai personai pietiekamu norādi, lai saprastu, vai lēmums ir pamatots vai tajā, iespējams, pieļauta kļūda, kas ļauj apstrīdēt tā likumību, precizējot, ka šī pienākuma apjoms ir atkarīgs no attiecīgā akta veida un konteksta, kādā tas ir ticis pieņemts, kā arī no attiecīgo jomu regulējošo tiesību normu kopuma (Tiesas 1984. gada 25. oktobra spriedums lietā 185/83 Interfacultair Instituut Electronenmicroscopie der Rijksuniversiteit te Groningen, Recueil, 3623. lpp., 38. punkts; Vispārējās tiesas 2005. gada 15. jūnija spriedums lietā T‑349/03 Corsica Ferries France/Komisija, Krājums, II‑2197. lpp., 62. un 63. punkts, un 2007. gada 12. jūlija spriedums lietā T‑266/03 CB/Komisija, Krājumā nav publicēts, 35. punkts).

22 Piemērojot iedibināto judikatūru, lēmuma par informācijas pieprasīšanu pamatojuma norādīšanai būtiskie elementi ir noteikti pašā Regulas Nr. 1/2003 18. panta 3. punktā (skat. Vispārējās tiesas 2012. gada 22. marta spriedumu apvienotajās lietās T‑458/09 un T‑171/10 Slovak Telekom/Komisija, 76. un 77. punkts un tajos minētā judikatūra).

23 Regulas Nr. 1/2003 18. panta 3. punktā ir paredzēts, ka Komisija “paziņo pieprasījuma juridisko pamatu un nolūku, norāda informāciju, kura vajadzīga, un nosaka termiņu, kurā tā jāsniedz”. Turklāt Regulas Nr. 1/2003 18. panta 3. punktā ir precizēts, ka Komisija “arī norāda sodus, kas paredzēti 23. pantā”, ka tā “norāda vai uzliek sodus, kas paredzēti 24. pantā”, un ka “tā norāda arī Tiesas tiesības pārskatīt lēmumu”.

24 Šāds pienākuma norādīt pamatojumu ierobežojums ir skaidrojams ar to, ka lēmumam par informācijas pieprasīšanu ir pierādījumu savākšanas pasākuma raksturs.

25 Proti, ir jāpatur prātā, ka administratīvais process Komisijā atbilstoši Regulai Nr. 1/2003 iedalāms divos atsevišķos un secīgos posmos, katrs no kuriem atbilst noteiktai iekšējai loģikai, proti, pirmkārt, iepriekšējas izmeklēšanas posms, un, otrkārt, posms, kas balstīts uz sacīkstes principu. Iepriekšējas izmeklēšanas posms, kurā Komisija izmanto Regulā Nr. 1/2003 paredzētās izmeklēšanas pilnvaras un kurš noris līdz paziņojumam par iebildumiem, ir paredzēts, lai Komisija varētu savākt visus nozīmīgos faktus, kas apstiprina vai noliedz konkurences tiesību normu pārkāpuma esamību, un formulēt sākotnējo nostāju par procedūras virzību, kā arī turpmāko rīcību. Turpretī posmam, kas balstīts uz sacīkstes principu un sākas ar paziņojuma par iebildumiem pieņemšanu un turpinās līdz galīgā lēmuma pieņemšanai, ir jāļauj Komisijai pieņemt galīgo lēmumu par pārmesto pārkāpumu (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 2008. gada 8. jūlija spriedumu lietā T‑99/04 AC-Treuhand/Komisija, Krājums, II‑1501. lpp., 47. punkts).

26 Pirmkārt, iepriekšējas izmeklēšanas posms sākas dienā, kad Komisija, īstenojot pilnvaras, kas tai piešķirtas Regulas Nr. 1/2003 18. un 20. pantā, veic pasākumus, kuri liecina par vainošanu pārkāpumā un kuriem ir nozīmīga ietekme uz aizdomās turēto uzņēmumu stāvokli. Otrkārt, tikai administratīvā posma, kurš balstīts uz sacīkstes principu, sākumā attiecīgais uzņēmums ar paziņojumu par iebildumiem tiek informēts par visiem būtiskajiem faktiem, uz kuriem Komisija balstās šajā procedūras stadijā, un šim uzņēmumam ir tiesības iepazīties ar lietas materiāliem, lai nodrošinātu savu tiesību uz aizstāvību efektīvu īstenošanu. Līdz ar to tikai pēc paziņojuma par iebildumiem nosūtīšanas attiecīgais uzņēmums var pilnībā atsaukties uz savām tiesībām uz aizstāvību. Proti, ja šīs tiesības būtu attiecināmas uz posmu pirms paziņojuma par iebildumiem nosūtīšanas, Komisijas veiktās izmeklēšanas efektivitāte tiktu apdraudēta, jo attiecīgais uzņēmums jau iepriekšējas izmeklēšanas posmā varētu identificēt informāciju, kas Komisijai jau ir zināma, un attiecīgi to informāciju, kuru vēl varētu noslēpt (šajā ziņā skat. iepriekš 25. punktā minēto spriedumu lietā AC-Treuhand/Komisija, 48. punkts un tajā minētā judikatūra).

27 Tomēr izmeklēšanas pasākumi, ko Komisija ir veikusi iepriekšējas izmeklēšanas posmā, it īpaši pārbaudes pasākumi un informācijas pieprasījumi, pēc savas būtības nozīmē pārkāpuma apgalvojumu un tie var būtiski ietekmēt aizdomās turēto uzņēmumu situāciju. Tātad ir svarīgi novērst, ka šajā administratīvā procesa posmā varētu tikt neglābjami pārkāptas tiesības uz aizstāvību, jo veiktajiem izmeklēšanas pasākumiem var būt izšķiroša nozīme, sniedzot pierādījumus par uzņēmumu nelikumīgu rīcību, par ko tie varētu būt atbildīgi (šajā ziņā skat. Tiesas 1989. gada 21. septembra spriedumu apvienotajās lietās 46/87 un 227/88 Hoechst/Komisija, Recueil, 2859. lpp., 15. punkts, un iepriekš 25. punktā minēto spriedumu lietā AC‑Treuhand/Komisija, 50. un 51. punkts).

28 Šajā saistībā ir jāatgādina, ka Regulas Nr. 1/2003 18. panta 3. punktā paredzētais Komisijas pienākums norādīt informācijas pieprasījuma juridisko pamatu un mērķi ir pamatprasība, lai varētu uzskatīt, ka no attiecīgajiem uzņēmumiem pieprasītā informācija ir pamatota, kā arī lai šis uzņēmums varētu apzināties sava pienākuma sadarboties apmēru, vienlaikus aizsargājot savas tiesības uz aizstāvību. No minētā izriet, ka vienīgais, ko var lūgt Komisija, ir informācijas nodošana, kas tai ļautu pārbaudīt pārkāpumu pieņēmumus, kuri pamato izmeklēšanas veikšanu un kuri ir norādīti informācijas pieprasījumā (šajā ziņā un pēc analoģijas skat. Vispārējās tiesas 1991. gada 12. decembra spriedumu lietā T‑39/90 SEP/Komisija, Recueil, II‑1497. lpp., 25. punkts, un 1995. gada 8. marta spriedumu lietā T‑34/93 Société Générale/Komisija, Recueil, II‑545. lpp., 40. punkts).

29 Kā savu secinājumu 30. punktā Tiesas 1994. gada 19. maija spriedumam lietā C‑36/92 P SEP/Komisija (Recueil, I‑1911., I‑1914. lpp.) uzsvēra ģenerāladvokāts F. Dž. Džeikobs [F. G. Jacobs], pienākums norādīt pieprasījuma mērķi “acīmredzami [nozīmē, ka Komisijai] ir jānorāda apgalvotie konkurences noteikumu pārkāpumi”, “tas, vai informācija ir vajadzīga, ir jāizvērtē, salīdzinājumā ar informācijas pieprasījuma norādīto mērķi” un “mērķis ir jānorāda pietiekami precīzi, un bez tā nav iespējams noteikt, vai informācija ir vajadzīga, un Tiesa nevarēs veikt savu pārbaudi”.

30 Tāpat no pastāvīgās judikatūras izriet, ka Komisijai šāda lēmuma adresātam nav jāpaziņo visa tās rīcībā esošā informācija par iespējamiem pārkāpumiem un nav jāsniedz šo pārkāpumu precīza juridiska kvalifikācija, tomēr tai ir skaidri jānorāda pieņēmumi, ko tā ir paredzējusi pārbaudīt (iepriekš 28. punktā minētais spriedums lietā Société Générale/Komisija, 62. un 63. punkts, un iepriekš 22. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Slovak Telekom/Komisija, 77. punkts).

31 Tomēr iepriekšējas izmeklēšanas posmā papildus pārkāpumu pieņēmumiem, kurus Komisija plāno pārbaudīt, tai nevar likt sniegt norādes, proti, pierādījumus, kas tai liek domāt, ka ir ticis pārkāpts LESD 101. pants. Proti, šāds pienākums apdraudētu pastāvīgajā judikatūrā radīto līdzsvaru starp izmeklēšanas efektivitātes saglabāšanu un attiecīgā uzņēmuma tiesību uz aizstāvību saglabāšanu.

32 Šajā gadījumā apstrīdētajā lēmumā ir skaidri norādīts, ka tas ir pieņemts, pamatojoties uz Regulas Nr. 1/2003 18. panta 3. punktu, un ka izmeklētās darbības varētu tikt uzskatītas par LESD 101. panta pārkāpumu. Tā preambulas 10. un 11. apsvērumā ir skaidra atsauce uz šā sprieduma 23. punktā minētajiem sodiem un pārsūdzības tiesībām.

33 Tas, vai apstrīdētais lēmums ir pietiekami pamatots vai nē, ir atkarīgs tātad tikai no tā, vai pārkāpumu pieņēmumi, kurus Komisija plāno pārbaudīt, ir pietiekami skaidri precizēti.

34 Apstrīdētā lēmuma pamatojums šajā aspektā ir norāde apstrīdētā lēmuma preambulas 2. apsvērumā, saskaņā ar kuru “prezumētie pārkāpumi attiecas uz tirdzniecības plūsmu Eiropas Ekonomikas zonā (EEZ) ierobežojumiem, tostarp importa ierobežojumiem EEZ no valstīm, kas neietilpst EEZ, tirgu sadali, cenu saskaņošanu un pret konkurenci vērstām saistītām darbībām cementa tirgū un saistīto produktu tirgos”.

35 Turklāt apstrīdētajā lēmumā ir skaidra atsauce uz lēmumu par procedūras uzsākšanu, kas minēts šā sprieduma 5. punktā un kurā ir iekļauta papildu informācija par iespējamo pārkāpumu ģeogrāfiskajām robežām, kā arī par attiecīgo produktu veidiem.

36 Vispārējā tiesa norāda, ka apstrīdētā lēmuma pamatojums ir formulēts ļoti vispārīgi un to būtu vērts precizēt, un ka tādējādi tas ir kritizējams šajā ziņā. Tomēr var uzskatīt, ka atsauce uz importa ierobežojumiem Eiropas Ekonomikas zonā (EEZ), tirgu sadali, kā arī cenu saskaņošanu cementa tirgū un saistīto produktu tirgos, ko lasa kopā ar lēmumu par procedūras uzsākšanu, atbilst minimālajai skaidrības pakāpei, kas ļauj secināt, ka ir tikušas ievērotas Regulas Nr. 1/2003 18. panta 3. punkta prasības.

37 No minētā izriet, ka apstrīdētais lēmums no juridiskā viedokļa ir pietiekami pamatots. Līdz ar to tāpat ir jāsecina, ka prasītāja varēja izvērtēt pieprasītās informācijas vajadzību.

38 Šo secinājumu neliek apstrīdēt prasītājas arguments par to, ka Komisija neesot precizējusi periodu, uz kuru attiecas tās izmeklēšana. Proti, Komisijai, piemērojot Regulas Nr. 1/2003 18. panta 3. punktu, nav jāsniedz pamatojums šajā aspektā.

39 Tādējādi šis pamats ir jānoraida.

Par otro pamatu, kas attiecas uz Komisijas pilnvaru pārsniegšanu un nepareizu izmantošanu, kā arī pierādīšanas pienākuma apgriešanu

40 Prasītāja uzskata, ka Komisija, tikai izpētes nolūkā pieņemot lēmumu, lai arī lēmumam, kas ir pieņemts, pamatojoties uz Regulas Nr. 1/2003 18. pantu, būtu jāpalīdz tikai apstiprināt tās rīcībā esošo norāžu atbilstību patiesībai, ir pārsniegusi un nepareizi piemērojusi savas pilnvaras. Tā pārmet Komisijai, ka tā nav precizējusi sava informācijas pieprasījuma mērķi. Turklāt prasītāja uzskata, ka labojumi, kurus Komisija ir veikusi savos dažādajos informācijas pieprasījumos, liecina par to, ka tai nebija netiešu pierādījumu par konkurences tiesību pārkāpuma pastāvēšanu brīdī, kad tā pieņēma apstrīdēto lēmumu. Apstrīdētā lēmuma izpētes raksturs izrietot arī no Komisijas iebildumu raksta. Šādi rīkodamās, Komisija esot arī apgriezusi pierādīšanas pienākumu, liekot attiecīgajiem uzņēmumiem tai iesniegt pierādījumus, kas pret tiem tiks izmantoti. Prasītāja apgalvo, ka šādos apstākļos Komisijai vajadzības gadījumā būtu jāveic izmeklēšana attiecībā uz konkrētām nozarēm, piemērojot Regulas Nr. 1/2003 17. pantu.

41 Pirmkārt, Vispārējā tiesa norāda, ka, ciktāl prasītāja ar šo pamatu pārmet Komisijai, ka tā nav precizējusi sava informācijas pieprasījuma mērķi, šis pamats sakrīt ar argumentāciju, kas sniegta pirmajā pamatā, kurš attiecas uz pamatojuma neesamību, un tādēļ ir jānoraida šā sprieduma 21.–37. punktā norādīto iemeslu dēļ.

42 Otrkārt, ir jānorāda, ka šajā pamatā ir ietverta arī būtībā kritika par apstrīdētā lēmuma patvaļīgo raksturu, jo pirms tā pieņemšanas Komisijas rīcībā neesot bijis netiešu pierādījumu konkurences tiesību pārkāpuma pastāvēšanai.

43 Protams, ir tiesa, ka prasība nodrošināt aizsardzību pret valsts varas patvaļīgu vai nesamērīgu iejaukšanos jebkuras personas, vai tā būtu fiziska vai juridiska persona, privātajās darbībās ir Savienības tiesību vispārējais princips (iepriekš 22. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Slovak Telekom/Komisija, 81. punkts).

44 Tāpat ir jāuzsver, ka, lai ievērotu šo vispārējo principu, lēmuma par informācijas pieprasīšanu mērķim būtu jābūt ievākt dokumentāciju, kas nepieciešama, lai pārbaudītu to faktisko un juridisko apsvērumu patiesumu un apmēru, par kuriem Komisijas rīcībā jau ir informācija, kas būtu pietiekami būtiskas norādes, kuras ļauj nojaust konkurences noteikumu pārkāpumu (šajā ziņā un pēc analoģijas skat. Tiesas 2002. gada 22. oktobra spriedumu lietā C‑94/00 Roquette Frères, Recueil, I‑9011. lpp., 54. un 55. punkts).

45 Tomēr ir jāatzīst, ka prasītāja ir iesniegusi tikai vairākas vispārīgas kritiskas piezīmes par Komisijas attieksmi administratīvajā procesā. Tādējādi šīs lietas apstākļos, tā kā prasītāja nav iesniegusi skaidru un pamatotu attiecīgu lūgumu, Vispārējai tiesai pēc savas iniciatīvas nav jāpārbauda, vai Komisijas rīcībā bija pietiekami būtiskas norādes, ar kurām ir pamatota apstrīdētā lēmuma pieņemšana (šajā ziņā skat. Tiesas 2013. gada 14. marta spriedumu lietā C‑276/11 P Viega/Komisija, 41.–43. punkts).

46 Treškārt, līdz ar to kritika par to, ka Komisija, pieņemot lēmumu, pamatojoties uz Regulas Nr. 1/2003 18. panta 3. punktu, nevis veicot izmeklēšanu attiecībā uz noteiktām nozarēm, esot nepareizi izmantojusi pilnvaras, ir jānoraida, jo prasītāja nav pierādījusi, ka Komisija ir izmantojusi no šīs tiesību normas izrietošās pilnvaras mērķim, kāda šai normai nav.

47 Turklāt ir lietderīgi uzsvērt, ka izmeklēšanas attiecībā uz noteiktām nozarēm izmantošana atbilstoši Regulas Nr. 1/2003 17. pantam obligāti nebūtu mazāk saistoša prasītājai nekā lēmums par informācijas pieprasījumu, kas pieņemts, pamatojoties uz Regulas Nr. 1/2003 18. panta 3. punktu. Proti, piemērojot Regulas Nr. 1/2003 23. panta 1. punkta b) apakšpunktu, Komisija ir tiesīga uzlikt naudas sodu gadījumā, ja pēc lēmuma pieņemšanas, pamatojoties uz Regulas Nr. 1/2003 17. pantu, tiks iesniegta neprecīza, nepilnīga vai sagrozīta informācija vai ja prasītāja to neiesniegs noteiktajā termiņā. Tas pats attiecas uz iespēju noteikt kavējuma naudu, piemērojot šīs pašas regulas 24. panta 1. punkta d) apakšpunktu. Līdz ar to Komisijas rīcībā ir identiski piespiedu līdzekļi procedūrās atbilstoši Regulas Nr. 1/2003 17. pantam un 18. panta 3. punktam.

48 Ceturtkārt, kritika par to, ka Komisija esot likusi prasītājai iesniegt tai pierādījumus, kas pret to tiks izmantoti, un tādējādi esot apgriezusi pierādīšanas pienākumu tai par sliktu, tiks analizēta kopā ar prasītājas argumentiem, kas izvirzīti trešajā pamatā par pieprasītās informācijas būtības apstrīdēšanu, ar kuru tā sakrīt.

49 Ar šādu atrunu otrais pamats ir jānoraida.

Par trešo pamatu un ceturtā pamata pirmo daļu, kas attiecas uz Regulas Nr. 1/2003 18. panta pārkāpumu

50 Trešajā pamatā prasītāja apgalvo, ka Komisija ir pārkāpusi Regulas Nr. 1/2003 18. pantu, kurā esot tikai ļauts likt iesniegt rīcībā esošo faktisko informāciju, kas vajadzīga. Pirmkārt, 1.D, 5.R, 5.S, 5.T un 5.V jautājums nozīmējot aplēsumu un viedokļu iesniegšanu, un tādēļ ar tiem tiekot pārsniegtas informācijas par faktiem iesniegšanas robežas. Tas pats attiecoties uz jautājumiem, kuros tai lūgts izvērtēt noteiktas distances (1.A jautājuma Y punkts, 1.B jautājuma AB un AC punkts, 3. jautājuma AB un AC punkts un 4. jautājuma Y punkts). Otrkārt, Komisija esot pieprasījusi paziņot informāciju, kas, kā tā pati atzīst, nav vai nevar būt attiecīgā uzņēmuma rīcībā. Treškārt, tā uzskata, ka Komisija tai ir pieprasījusi iesniegt informāciju, kuru tā būtu varējusi iegūt pati.

51 Ceturtā pamata pirmajā daļā prasītāja apgalvo, ka apstrīdētais lēmums ir ticis pieņemts, pārkāpjot Regulas Nr. 1/2003 18. panta 1. punktu, jo tajā esot pieprasīta informācija, kas nav “vajadzīga” šīs tiesību normas izpratnē.

52 Komisija lūdz noraidīt šos abus prasības pamatus.

53 Tā kā trešais pamats un ceturtā pamata pirmā daļa abi attiecas uz Regulas Nr. 1/2003 18. panta pārkāpumu, Vispārējā tiesa uzskata, ka tie ir jāanalizē kopā.

Par pieprasītās informācijas būtību

54 Trešajā pamatā prasītāja apstrīd Komisijas tiesības tai likt atbildēt uz jautājumiem, kas, pirmkārt, pārsniedz informācijas par faktiem iesniegšanas robežas vai, otrkārt, attiecas uz informāciju, kas nav tās rīcībā.

55 Ir jāatgādina, ka saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 preambulas 23. apsvērumu “Komisijai jāpiešķir pilnvaras visā [Savienībā] pieprasīt sniegt informāciju, kas vajadzīga, lai tiktu atklāts jebkāds līgums, lēmums vai saskaņota darbība, kas aizliegta ar [LESD 101. pantu], vai jebkāda dominējoša stāvokļa ļaunprātīga izmantošana, kas aizliegta ar [LESD 102. pantu]”. Tajā ir piebilde, ka, “ja ir atbilstība Komisijas lēmumam, uzņēmumus nevar piespiest atzīt, ka tie izdarījuši pārkāpumu, bet jebkurā gadījumā tiem ir pienākums atbildēt uz jautājumiem par faktiem un sniegt dokumentus, pat ja šo informāciju var izmantot, lai attiecībā pret tiem vai citu uzņēmumu konstatētu pārkāpuma pastāvēšanu”.

56 Tādējādi, tā kā ar “informācijas” sniegšanu Regulas Nr. 1/2003 18. panta izpratnē ir jāsaprot ne tikai dokumentu iesniegšana, bet arī pienākums atbildēt uz jautājumiem, kas attiecas uz minētajiem dokumentiem, Komisijai nav jāpieprasa tikai pastāvošo datu iesniegšana neatkarīgi no jebkādas attiecīgā uzņēmuma iejaukšanās. Tādēļ tā var uzdot uzņēmumam jautājumus, kas saistīti ar pieprasīto datu formalizēšanu (šajā ziņā un pēc analoģijas skat. ģenerāladvokāta M. Darmona [M. Darmon] secinājumus Tiesas 1989. gada 18. oktobra spriedumam lietā 374/87 Orkem/Komisija, Recueil, 3283., 3301. lpp., 55. punkts).

57 Tomēr ir jāuzsver, ka šīs prerogatīvas īstenošana ir pakļauta nosacījumam, ka tiek ievēroti vismaz divi principi. Pirmkārt, kā ir atgādināts Regulas Nr. 1/2003 preambulas 23. apsvērumā, ar uzņēmumiem uzdotajiem jautājumiem tos nevar piespiest atzīt, ka tie izdarījuši pārkāpumu. Otrkārt, pienākums sniegt informāciju nevar būt šim uzņēmumam nesamērīgs salīdzinājumā ar izmeklēšanas vajadzībām (iepriekš 28. punktā minētais Vispārējās tiesas 1991. gada 12. decembra spriedums lietā SEP/Komisija, 51. punkts; 2003. gada 30. septembra spriedums apvienotajās lietās T‑191/98, no T‑212/98 līdz T‑214/98 Atlantic Container Line u.c./Komisija, Recueil, II‑3275. lpp., 418. punkts, un iepriekš 22. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Slovak Telekom/Komisija, 81. punkts).

58 Tā kā pienākuma sniegt atbildi uz apstrīdēto lēmumu iespējami nesamērīgais raksturs tika apstrīdēts ceturtā pamata otrajā daļā, šajā posmā pietiek pārbaudīt, vai noteikti jautājumi būtu varējuši likt prasītājai atzīt, ka tā ir izdarījusi pārkāpumu.

59 No pastāvīgās judikatūras izriet, ka Komisija nav tiesīga uzlikt uzņēmumam pienākumu iesniegt tai atbildes, kas varētu ietvert tā atzīšanos pārkāpumā, kura pastāvēšana ir jāpierāda Komisijai (iepriekš 56. punktā minētais spriedums lietā Orkem/Komisija, 34. un 35. punkts, un Vispārējās tiesas 2010. gada 28. aprīļa spriedums lietā T‑446/05 Amann & Söhne un Cousin Filterie/Komisija, Krājums, II‑1255. lpp., 325. punkts).

60 Tāpat judikatūrā ir atgādināts, ka tiesības uz absolūtu klusēšanu nevar tikt atzītas uzņēmumam, kas ir lēmuma par informācijas pieprasījumu saņēmējs Regulas Nr. 1/2003 18. panta 3. punkta izpratnē. Proti, šādu tiesību atzīšana pārsniegtu to, kas ir nepieciešams, lai aizsargātu uzņēmumu tiesības uz aizstāvību, un būtu neattaisnots šķērslis Komisijas pienākuma nodrošināt, ka kopējā tirgū tiek ievērotas konkurences normas, izpildei. Tiesības uz klusēšanu var tikt atzītas tikai tiktāl, ciktāl attiecīgais uzņēmums būtu spiests sniegt atbildes, ar kurām tam būtu jāatzīst pārkāpums, kura pastāvēšana ir jāpierāda Komisijai (šajā ziņā un pēc analoģijas skat. iepriekš 59. punktā minēto spriedumu lietā Amann & Söhne un Cousin Filterie/Komisija, 326. punkts).

61 Lai nodrošinātu Regulas Nr. 1/2003 18. panta lietderīgo iedarbību, Komisijai līdz ar to ir tiesības likt uzņēmumiem nosūtīt visu veidu nepieciešamo informāciju par faktiem, par ko tiem varētu būt zināms, un iesniegt tai, vajadzības gadījumā, ar to saistītos dokumentus, kas ir to rīcībā, pat ja tie var noderēt, lai konstatētu pret konkurenci vērstu rīcību. Šīs Komisijas pilnvaras saņemt informāciju nav pretrunā nedz Romā 1950. gada 4. novembrī parakstītās Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6. panta 1. un 2. punktam, nedz Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrai. Tāpat tās nav pretrunā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. un 48. pantam (šajā ziņā un pēc analoģijas skat. iepriekš 59. punktā minēto spriedumu lietā Amann & Söhne un Cousin Filterie/Komisija, 327. punkts).

62 Tas, ka pastāv pienākums atbildēt uz Komisijas uzdotajiem jautājumiem tikai par faktiem un izpildīt tās pieprasījumu uzrādīt jau esošus dokumentus, nevar būt pamatprincipa par Pamattiesību hartas 48. panta 2. punktā noteikto tiesību uz aizstāvību ievērošanu pārkāpums, kā arī Pamattiesību hartas 47. pantā noteikto tiesību uz taisnīgu tiesu pārkāpums, kas konkurences tiesību jomā nodrošina aizsardzību, kura ir līdzvērtīga Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6. pantā garantētajai. Proti, nekas nekavē informācijas pieprasījuma saņēmēju vēlākajā administratīvajā procesā vai procesā Savienības tiesā pierādīt, ka šajās nosūtītajās atbildēs vai dokumentos izklāstītajiem faktiem ir cita nozīme, nevis tā, ko tiem piedēvē Komisija (šajā ziņā un pēc analoģijas skat. iepriekš 59. punktā minēto spriedumu lietā Amann & Söhne un Cousin Filterie/Komisija, 328. punkts).

63 Tādējādi uzņēmums nevar izvairīties no pieprasījuma uzrādīt dokumentus tādēļ, ka, tos iesniedzot, tas būs spiests liecināt pats pret sevi (šajā ziņā skat. Tiesas 2006. gada 29. jūnija spriedumu lietā C‑301/04 P Komisija/SGL Carbon, Krājums, I‑5915. lpp., 48. punkts). Atbildes uz jautājumiem, kurus Komisija var uzdot uzņēmumiem, ir jānošķir atkarībā no tā, vai tās būtu kvalificējamas kā tādas, kas attiecas tikai uz faktiem, vai nē. Tikai gadījumā, ja jautājums nav kvalificējams kā tāds, kas attiecas tikai uz faktiem, ir jāpārbauda, vai, sniedzot uz to atbildi, attiecīgais uzņēmums būtu spiests atzīt, ka ir izdarījis pārkāpumu, kura pastāvēšana ir jāpierāda Komisijai.

64 Pirmkārt, ir jānorāda, ka 5.R, 5.S, 5.T un 5.V jautājums attiecas uz CEM I maksimālo ražošanu, ražošanas jaudas kopējo izmantošanu, smalcināšanas jaudas kopējo izmantošanu un ikgada saražoto apjomu un tādēļ attiecas tikai uz faktiem.

65 Otrkārt, Vispārējā tiesa uzskata, ka tas pats attiecas uz 1.A jautājuma Y punktu, 1.B jautājuma AB un AC punktu, 3. jautājuma AB un AC punktu un 4. jautājuma Y punktu, jo prasītājai lūgtais sedzamo distanču novērtējums attiecas tikai uz faktiem.

66 Treškārt, 1.D jautājums ir izteikts šādā redakcijā:

“Pamatojoties uz datiem, kas sniegti, atbildot uz dažādiem anketas jautājumiem, lūdzu aprakstiet metodi, ko Jūsu uzņēmums uzskata par piemērotu trimestru bruto starpību aprēķinam:

1) atsevišķiem darījumiem;

2) darījumiem, kas iedalīti atkarībā no iedalījuma, kas piemērots jautājumos par iekšējo pārdoto daudzumu un eksportējamo daudzumu;

3) attiecībā uz konkrēto piegādes vietu.”

67 Ir jāatzīst, ka ar šo jautājumu Komisija prasītājai liek ieņemt nostāju par metodi, ievērojot kuru būtu jāaprēķina trimestru bruto starpības. Tādējādi tas nevar tikt kvalificēts kā tāds, kas attiecas tikai uz faktiem, jo tajā prasītājai tiek lūgts izdarīt vērtējumu. Šajā ziņā tas ir atšķirīgs no 1.C jautājuma, kas tika uzdots pirms tā un kurš attiecas tikai uz faktiem, jo tajā tiek lūgts paziņot “visas starpības, ko uzņēmums aprēķinājis, veicot komercdarbību, attiecībā uz katru noteikto valsti”.

68 Tādējādi ir jāpārbauda, vai, sniedzot atbildi uz 1.D jautājumu, attiecīgais uzņēmums būtu spiests atzīt, ka ir izdarījis pārkāpumu, kura pastāvēšana ir jāpierāda Komisijai.

69 Vispirms Vispārējā tiesa norāda, ka Komisija kļūdaini apgalvo, ka prasītāja varēja nesniegt atbildi uz šo jautājumu tādēļ, ka apstrīdētā lēmuma II pielikuma a) daļas 4. punktā, kas attiecas uz instrukcijām, kuras jāievēro, atbildot uz I pielikumā esošo anketu, ir paredzēta iespēja atbildēt, norādot “UNK”, kas nozīmē angļu terminu “unknown” (nav zināms).

70 Protams, ir tiesa, ka apstāklis, ka uzņēmums var brīvi atbildēt vai neatbildēt uz uzdoto jautājumu, neļauj uzskatīt, ka Komisija tam uzliek pienākumu sniegt atbildes, kuru dēļ tas būtu spiests atzīt, ka ir izdarījis pārkāpumu, kura pastāvēšana ir jāpierāda Komisijai (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 1999. gada 20. aprīļa spriedumu apvienotajās lietās no T‑305/94 līdz T‑307/94, no T‑313/94 līdz T‑316/94, T‑318/94, T‑325/94, T‑328/94, T‑329/94 un T‑335/94 Limburgse Vinyl Maatschappij u.c./Komisija, Recueil, II‑931. lpp., 455. un 456. punkts).

71 Tomēr ir jāatgādina, ka šī judikatūra attiecas uz jautājumu, kas bija iekļauts vienkāršajā informācijas pieprasījumā, kurš ir dokuments bez saistoša spēka, attiecībā uz kuru nepastāv nekādu šaubu, ka attiecīgais uzņēmums drīkst neatbildēt.

72 Tomēr šāda šaubu neesamība nepastāv šajā lietā. Pirmkārt, 1.D jautājums ir izteikts obligātā redakcijā, liekot saprast, ka prasītājam uz to ir jāatbild. Otrkārt, lasot apstrīdētā lēmuma II pielikuma a) daļas 4. punktu, nevar saprast, ka prasītājam ir skaidra iespēja neatbildēt uz 1.D jautājumu. Proti, šajā punktā ir uzsvērts, ka “vispārīgais princips ir iesniegt visu uzņēmuma rīcībā esošo informāciju” un ka tikai tad, “ja pieprasītā informācija jebkādā formā nav [šī] uzņēmuma rīcībā, [tam] skaidri un sistemātiski [ir jāziņo] par trūkstošajiem datiem Excel lapās, izmantojot abreviatūru “UNK” (nav pieejams/nav zināms)”. Līdz ar to šī tiesību norma neattiecas uz uzņēmuma situāciju, kurš nevēlas atbildēt uz tam uzdoto jautājumu.

73 Attiecībā uz to, vai 1.D jautājums attiecas uz prasītājas tiesību uz aizstāvību pārkāpumu, protams, ir jānorāda, ka apstākļos, kuros tāpat ir prasīts, lai prasītāja iesniegtu datus par faktiem, kas attiecas uz tās peļņas normām, vērtējums, kas tai ir jāsniedz atbilstoši 1.D jautājumam, ir līdzvērtīgs tās peļņas normu līmeņa apspriešanai, pat ja tas var būt netiešs pierādījums konkurenci ierobežojošas prakses pastāvēšanai.

74 Tomēr tāpat ir jāņem vērā, ka prasītājai ir iespēja vēlākā administratīvā procesa posmā vai, ceļot prasību par Komisijas galīgo lēmumu, sniegt citu savas atbildes uz 1.D jautājumu interpretāciju, nevis to, ko sniegusi Komisija.

75 Šajā ziņā ir jānošķir divu veidu situācijas.

76 Pirmkārt, ja Komisija, pamatojoties uz pieņēmumu, ka konstatētos faktus nevar izskaidrot citādi kā ar pret konkurenci vērstas rīcības esamību, konstatē konkurences tiesību normu pārkāpumu, Savienības tiesai attiecīgais lēmums ir jāatceļ tad, ja attiecīgie uzņēmumi izvirza argumentāciju, kas sniedz atšķirīgu Komisijas konstatēto faktu skaidrojumu un kas tādējādi ļauj ticamu faktu izskaidrojumu, kuru Komisija izmantojusi, lai secinātu pārkāpuma esamību, aizstāt ar citu ticamu izskaidrojumu. Proti, šādā gadījumā nevar uzskatīt, ka Komisija ir sniegusi konkurences tiesību pārkāpuma esamības pierādījumu (skat. Tiesas 2012. gada 22. novembra spriedumu lietā C‑89/11 P E.ON Energie/Komisija, 74. punkts un tajā minētā judikatūra). Jautājumi, kas, lai arī nevar tikt kvalificēti kā tādi, kas attiecas tikai uz faktiem, ir saistīti ar tādas atbildes sniegšanu, kuras interpretāciju, ko sniegusi Komisija, attiecīgais uzņēmums varēs apstrīdēt šādā kārtībā, tam nerada tiesības uz klusēšanu.

77 Otrkārt, ja Komisija ir varējusi pierādīt, ka uzņēmums ir piedalījies uzņēmumu sanāksmēs, kurām acīmredzami ir bijis pret konkurenci vērsts mērķis, šim uzņēmumam ir jāsniedz cits šo sanāksmju satura skaidrojums. Tāpat, ja Komisija pamatojas uz pierādījumiem, kas principā ir pietiekami, lai pierādītu pārkāpuma esamību, attiecīgajam uzņēmumam nepietiek ar norādi uz iespēju, ka pastāv apstāklis, kas varētu ietekmēt minēto pierādījumu pierādīšanas spēku, lai Komisija uzņemtos pienākumu pierādīt, ka šis apstāklis nav varējis ietekmēt šo pierādījumu pierādīšanas spēku. Tieši otrādi, izņemot gadījumus, kad attiecīgais uzņēmums šādu pierādījumu nevar sniegt pašas Komisijas rīcības dēļ, attiecīgajam uzņēmumam juridiski pietiekami ir jāpierāda, pirmkārt, apstākļa, uz ko tas norāda, esamība un, otrkārt, ka ar šo apstākli tiek apstrīdēts pierādījumu, uz ko pamatojas Komisija, pierādījuma spēks (skat. iepriekš 76. punktā minēto spriedumu lietā E.ON Energie/Komisija, 75. un 76. punkts un tajos minētā judikatūra). Attiecībā uz jautājumiem, kuru mērķis vai sekas ir šādu pierādījumu sniegšana Komisijai, uzņēmumam noteikti ir tiesības uz klusēšanu. Proti, pretējā gadījumā tas būtu spiests atzīt, ka ir izdarījis pārkāpumu, kura pastāvēšana ir jāpierāda Komisijai, šā sprieduma 60. punktā minētās judikatūras izpratnē.

78 Ir jāatzīst, ka 1.D jautājums neliek sniegt atbildi, kas varētu tikt uzskatīta par pietiekamu, lai pierādītu, ka pastāv viens vai vairāki iespējamie pārkāpumi, kurus izmeklē Komisija, šā sprieduma 76. punktā minētās judikatūras izpratnē. Tādējādi gadījumā, ja Komisija pret prasītāju vērstu vērtējumu, kas izdarīts, atbildot uz 1.D jautājumu, prasītājai vajadzības gadījumā būtu iespēja sniegt citu skaidrojumu savai atbildei, nevis to, ko sniegusi Komisija.

79 No minētā izriet, ka, liekot prasītājai atbildēt uz 1.D jautājumu, Komisija nav pārkāpusi tās tiesības uz aizstāvību.

80 Visbeidzot, attiecībā uz prasītājas kritiku par to, ka Komisija tai likusi sniegt informāciju, kuras tai nav, ir jāatgādina, pirmkārt, ka prasītājai ir pienākums aktīvi sadarboties, kas nozīmē, ka tā sniedz Komisijai visu informāciju, kas saistīta ar izmeklēšanas priekšmetu (iepriekš 56. punktā minētais spriedums lietā Orkem/Komisija, 27. punkts, un iepriekš 28. punktā minētais spriedums lietā Société Générale/Komisija, 72. punkts), un, otrkārt, ka šā sprieduma 55.–57. punktā izklāstīto iemeslu dēļ Komisija ir tiesīga tai nosūtīt jautājumus, kas saistīti ar pieprasīto datu formalizēšanu.

81 Katrā ziņā ir jāuzsver, ka, lai arī šā sprieduma 72. punktā izklāstīto iemeslu dēļ apstrīdētā lēmuma II pielikuma a) daļas 4. punkts neattiecas uz tāda uzņēmuma situāciju, kurš nevēlas atbildēt uz tam uzdoto jautājumu, tas tomēr ir piemērojams attiecībā uz informāciju, kas nevar būt prasītājas rīcībā.

82 Tādējādi Vispārējā tiesa uzskata, ka prasītāja kļūdaini ir izvirzījusi iebildumu par to, ka apstrīdētajā lēmumā likts iesniegt informāciju, kuras tai nav.

83 Iebildumi par pieprasītās informācijas būtību tātad ir jānoraida.

Par pieprasītās informācijas vajadzību

84 Kā jau ticis uzsvērts šā sprieduma 28. punktā, vienīgais, ko var lūgt Komisija, ir informācijas nodošana, kas tai ļautu pārbaudīt pārkāpumu pieņēmumus, kuri pamatotu izmeklēšanas veikšanu un kuri ir norādīti informācijas pieprasījumā (iepriekš 28. punktā minētie 1991. gada 12. decembra spriedums lietā SEP/Komisija, 25. punkts, un spriedums lietā Société Générale/Komisija, 40. punkts).

85 Ņemot vērā Komisijas plašās izmeklēšanas un pārbaudes pilnvaras, Komisija ir tā, kurai ir jānovērtē tās informācijas nepieciešamība, ko tā pieprasa attiecīgajiem uzņēmumiem (šajā ziņā skat. Tiesas 1982. gada 18. maija spriedumu lietā 155/79 AM & S Europe/Komisija, Recueil, 1575. lpp., 17. punkts, un iepriekš 56. punktā minēto spriedumu lietā Orkem/Komisija, 15. punkts). Attiecībā uz pārbaudi, ko Vispārējā tiesa veic attiecībā uz šo Komisijas vērtējumu, ir jāatgādina, ka saskaņā ar judikatūru jēdziens “vajadzīgā informācija” ir jāinterpretē, ņemot vērā mērķus, kuru sasniegšanai Komisijai tikušas piešķirtas attiecīgās izmeklēšanas pilnvaras. Tādējādi prasība par to, ka ir jāpastāv saiknei starp informācijas pieprasījumu un iespējamo pārkāpumu, ir izpildīta, ja šajā procedūras stadijā minētais pieprasījums var tikt likumīgi uzskatīts par saistītu ar iespējamo pārkāpumu tādā nozīmē, ka Komisija var pamatoti uzskatīt, ka dokuments tai palīdzēs noteikt iespējamā pārkāpuma esamību (iepriekš 28. punktā minētais 1991. gada 12. decembra spriedums lietā SEP/Komisija, 29. punkts, un iepriekš 22. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Slovak Telekom/Komisija, 42. punkts).

86 Būtībā prasītāja izvirza četrus pamatus. Trešajā pamatā prasītāja apstrīd Komisijas tiesības tai pieprasīt informāciju, kuru tā varētu iegūt pati (pirmais iebildums). Ceturtā pamata pirmajā daļā prasītāja apstrīd pienākuma sniegt iepriekš sniegtu informāciju vajadzību Regulas Nr. 1/2003 18. panta 1. punkta izpratnē (otrais iebildums), kā arī atšķirīgu formātu izmantošanu, lietojot atšķirīgus kritērijus un mainīgās vērtības (trešais iebildums). Tāpat tā apstrīd tādas noteiktas papildu informācijas vajadzību, ko Komisija pieprasījusi apstrīdētajā lēmumā (ceturtais iebildums).

– Par pieņēmumu, kas attiecas uz noteiktas pieprasītās informācijas publisko raksturu

87 Šajā iebildumā prasītāja būtībā apstrīd to, ka būtu vajadzīgi jautājumi par apgādes, nogādes un piegādes vietu pasta indeksiem, vai kas ir saistīti ar preču pārvadāšanas distanču no apgādes vietas līdz piegādes adresei aprēķinu, jo pieprasītā informācija esot publiski pieejama.

88 Tomēr ir jāuzsver, ka šāda informācija, kas pēc savas būtības ir pieejama Komisijai, ir loģisks papildinājums informācijai, kas ir tikai prasītājas rīcībā. Tādējādi to iespējamais publiskais raksturs netraucē to uzskatīt par vajadzīgu Regulas Nr. 1/2003 18. panta 1. punkta izpratnē.

– Par pieņēmumu, ka Komisijas rīcībā jau pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas bija noteikta pieprasītā informācija

89 Prasītāja apstrīd Komisijas tiesības tai pieprasīt informāciju, kas jau ir tikusi iesniegta iepriekš.

90 Vispārējā tiesa norāda, ka apstrīdētā lēmuma preambulas 6. apsvērumā ir ticis precizēts:

“Šādos apstākļos Komisija lēmumā lūdz prasītājai sniegt informāciju, atbildot uz anketas jautājumiem, kas atrodas šā lēmuma I pielikumā. I pielikumā vajadzīgajā apmērā ir ņemtas vērā atbildes uz šā lēmuma [preambulas 4. apsvērumā] minētajām vēstulēm un uzņēmumu, attiecībā uz kuriem tiek veikta izmeklēšana, visas izmeklēšanas laikā iesniegtie apsvērumi. Noteikta informācija jau tika lūgta [prasītājai] atbilstoši [Regulas N. 1/2003] 18. panta 2. punktam, bet tiek lūgta atkārtoti I pielikumā, lai saņemtu izsmeļošu, saskanīgu un konsolidētu atbildi. Turklāt I pielikumā tiek lūgta papildu informācija, kas tāpat ir vajadzīga, lai varētu izvērtēt izmeklējamo darbību saderību ar ES konkurences noteikumiem, pilnībā apzinoties faktus un to konkrēto ekonomisko kontekstu.” [Neoficiāls tulkojums]

91 No minētā izriet, ka Komisija galvenokārt izvirza divus pamatojumus savam informācijas pieprasījumam: pirmkārt, vēlme “saņemt izsmeļošu, saskanīgu un konsolidētu atbildi” un, otrkārt, papildu informācijas iegūšanu salīdzinājumā ar agrāk iesniegto.

92 Attiecībā uz pirmo Komisijas izvirzīto pamatojumu ir jāatzīst, ka apstrīdētais lēmums, šķiet, patiešām – vismaz daļēji – ir ticis pieņemts tostarp, lai iegūtu no prasītājas agrāk sniegto atbilžu konsolidēto versiju.

93 Ir jānorāda, ka apstrīdētā lēmuma I pielikuma 1.A, no 1.E.i) līdz 1.E.iii), 1.F, 2.–5., 9.A, 9.B un 10. jautājuma priekšmets ir līdzīgs attiecīgi 8., 31., 39., 10., 18., 17., 28. sākotnējam jautājumam, 40. sākotnējā jautājuma a) un b) punktam un 7. sākotnējam jautājumam.

94 Turklāt ir jānorāda, ka apstrīdētā lēmuma I pielikumā esošās anketas pirmie 10 jautājumi – kā tiesas sēdē atzina Komisija – ir identiski tiem, kas bija to lēmumu pielikumos, kas adresēti septiņiem pārējiem uzņēmumiem, uz kuriem attiecas šā sprieduma 5. punktā minētā procedūra. No minētā var tikai secināt, ka Komisija nav individualizējusi katram attiecīgajam uzņēmumam adresētos jautājumus atkarībā no agrāk sniegto atbilžu precizitātes pakāpes un kvalitātes.

95 Tādējādi var uzskatīt, ka apstrīdētā lēmuma mērķis vismaz daļēji ir saņemt agrāk sniegtās informācijas konsolidētu versiju. Šo iespaidu pastiprina to anketas noteikumu pārmērīgi precīzais raksturs, kas attiecas uz formu, kādā sniedzamas atbildes. Tādējādi nevar noliegt, ka Komisija ir vēlējusies saņemt atbildes tādā formātā, kas tai ļautu iespējami vienkāršāk salīdzināt no citiem attiecīgajiem uzņēmumiem ievāktos datus.

96 Tomēr ir jāatgādina, ka Vispārējā tiesa iepriekš 57. punktā minētajā spriedumā apvienotajās lietās Atlantic Container Line u.c./Komisija (425. punkts) uzsvēra, ka informācijas pieprasījumi, kuru mērķis ir saņemt informāciju par Komisijas rīcībā jau esošu dokumentu, nevar tikt uzskatīti par attaisnotiem ar izmeklēšanas vajadzībām.

97 Turklāt ir jāuzsver, ka, lai lēmums par informācijas pieprasīšanu atbilstu samērīguma principam, nepietiek ar to, ka pieprasītā informācija ir saistīta ar izmeklēšanas priekšmetu. Tāpat ir svarīgi, lai uzņēmuma pienākums sniegt informāciju nebūtu šim uzņēmumam nesamērīgs salīdzinājumā ar izmeklēšanas vajadzībām (iepriekš 57. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Atlantic Container Line u.c./Komisija, 418. punkts, un iepriekš 22. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Slovak Telekom/Komisija, 81. punkts).

98 No minētā jāsecina, ka lēmums, kurā tā adresātam likts no jauna iesniegt agrāk pieprasīto informāciju tikai tādēļ, ka tās daļa, pēc Komisijas domām, ir neprecīza, varētu izrādīties nesamērīgs slogs salīdzinājumā ar izmeklēšanas vajadzībām un tādēļ nebūtu atbilstošs ne samērīguma principam, ne vajadzības prasībai. Proti, Komisija šādos apstākļos ir tiesīga precīzi formulēt informāciju, kura, pēc tās domām, attiecīgajam uzņēmumam būtu jālabo.

99 Tāpat ar mēģinājumiem atvieglot uzņēmumu iesniegto atbilžu apstrādi nevar attaisnot to, ka minētajiem uzņēmumiem tiek likts iesniegt Komisijas rīcībā jau esošo informāciju jaunā formātā. Lai arī uzņēmumiem ir pienākums aktīvi sadarboties, kas nozīmē, ka tie sniedz Komisijai visu informāciju, kas saistīta ar izmeklēšanas priekšmetu (iepriekš 56. punktā minētais spriedums lietā Orkem/Komisija, 27. punkts, un iepriekš 28. punktā minētais spriedums lietā Société Générale/Komisija, 72. punkts), šis aktīvās sadarbības pienākums nesniedzas tiktāl, lai aptvertu Komisijas rīcībā jau esošās informācijas noformēšanu.

100 Tādējādi šīs lietas apstākļos ir jāpārbauda, vai ir pamatots Komisijas otrais izvirzītais pamatojums, kas attiecas uz vajadzību iegūt papildu informāciju.

101 Ņemot vērā šā sprieduma 84. un 85. punktā minēto judikatūru, ir jāuzskata, ka Komisijas lēmums, kurā lūgts iesniegt precīzāku informāciju nekā tā, kas ir tikusi iesniegta līdz šim, ir jāuzskata par attaisnotu ar izmeklēšanas vajadzībām. Proti, jebkādu atbilstošu konkurences noteikumu pārkāpuma esamību apstiprinošu vai atspēkojošu datu meklēšana var būt saistīta ar to, ka Komisija uzņēmumiem lūdz precizēt vai sīkāk izklāstīt noteiktu tādu informāciju par faktiem, kas tai ir tikusi iesniegta iepriekš.

102 Šajā ziņā ir jānorāda, ka noteikti jautājumi attiecas uz informāciju, kas netika pieprasīta agrākos informācijas pieprasījumos. Tā tas ir 1.B, 1.C, 1.G, 6.A, 6.B, 7., no 8.A līdz 8.C, 9.C un 11. jautājuma grupas gadījumā.

103 Turklāt attiecībā uz apstrīdētā lēmuma I pielikuma 1.A, no 1.E.i) līdz 1.E.iii), 1.F, 2.–5., 9.A, 9.B un 10. jautājumu ir jāatzīst, ka patiesībā tie ir saistīti ar papildu informācijas sniegšanu salīdzinājumā ar agrāk pieprasīto informāciju, jo tajās tiek prasīts augstāks precizitātes līmenis tādēļ, ka ir tikusi labota to piemērošanas joma vai tikušas pievienotas papildu mainīgās vērtības.

104 Tādējādi ir jāsecina, ka ar to, ka anketas, kas ir apstrīdētā lēmuma I pielikums, mērķis ir iegūt vai nu jaunu informāciju, vai detalizētāku informāciju, var pamatot pieprasītās informācijas vajadzīgo raksturu.

105 Tātad šis iebildums ir jānoraida.

– Par iebildumu, kurā apstrīdēta apstrīdētajā lēmumā pieprasītā papildu precizitātes līmeņa vajadzība

106 Prasītāja uzskata, ka attiecībā uz jautājumiem, kuru priekšmets lielā mērā ir identisks ar iepriekšējo informācijas pieprasījumu priekšmetu, anketas papildu precizitātes līmenis nav vajadzīgs Regulas Nr. 1/2003 18. panta 1. punkta izpratnē. Tā, konkrētāk, apstrīd vajadzību mainīt šo datu formālo izpausmi, aprēķina kritēriju un lietoto definīciju mainīšanu, kā arī jaunu mainīgo vērtību pievienošanu.

107 Šā sprieduma 101. punktā ir ticis izklāstīts, ka ar izmeklēšanas vajadzībām var attaisnot to, ka Komisija lūdz uzņēmumiem iesniegt vai detalizēti izklāstīt tādu noteiktu informāciju par faktiem, kas tai jau iepriekš tikusi paziņota.

108 Turklāt ir jāņem vērā tās ekonomikas nozares lielais tehniskums, uz kuru attiecas izmeklēšana, jo ar to var attaisnot papildu anketas pieņemšanu, kuras mērķis ir pielāgot un precizēt informāciju, kas jau ir Komisijas rīcībā.

109 Šādos apstākļos Vispārējā tiesa uzskata, ka, salīdzinot ar sākotnējiem jautājumiem, veiktās izmaiņas ir uzskatāmas par vajadzīgām, lai izvērtētu pārkāpumu pieņēmumus, uz kuriem attiecas apstrīdētais lēmums.

– Par iebildumu, kurā apstrīdēta pieprasītās papildu informācijas vajadzība

110 Prasītāja uzskata, ka Komisijas pieprasītā papildu informācija nav uzskatāma par vajadzīgu Regulas Nr. 1/2003 18. panta 1. punkta izpratnē. Tā konkrēti atsaucas uz 1.A, 1.B, 5. jautājumu, 5. jautājuma Y punktu un 7. jautājuma G un H punktu.

111 Pirmkārt, attiecībā uz to, vai ir vajadzīgs iekļaut CEM I neiesaiņotā veidā un klinkeru, ciktāl tas attiecas uz iekšējo tirdzniecību (1.A jautājums) un iekšējiem iepirkumiem (1.B jautājums), pietiek norādīt, ka šie produkti ir cementa veidi un ka tādēļ informācija par darījumu ar tiem cenām pēc savas būtības ir saistīta ar apstrīdētajā lēmumā norādītajiem pārkāpumu pieņēmumiem šā sprieduma 84. punktā minētās judikatūras izpratnē.

112 Otrkārt, attiecībā uz 5. jautājumu, 5. jautājuma Y punktu un 7. jautājuma G un H punktu ir jākonstatē, ka prasītāja apstrīd pieprasītās informācijas lietderību. Būtībā noteiktu apstākļu dēļ, kurus Komisija neesot ņēmusi vērā, izstrādājot anketu, sniegtie dati esot maz ticami.

113 Ir jāatgādina, ka iepriekšējas izmeklēšanas posma, kurā tika pieņemts apstrīdētais lēmums, mērķis ir ļaut Komisijai savākt visus nozīmīgos faktus, kas apstiprina vai noliedz konkurences tiesību normu pārkāpuma esamību, un formulēt pirmo nostāju par procedūras virzienu, kā arī turpmāko rīcību. Turpretī posmam, kas balstīts uz sacīkstes principu un kas sākas ar paziņojuma par iebildumiem pieņemšanu un turpinās līdz galīgā lēmuma pieņemšanai, ir jāļauj Komisijai pieņemt galīgo lēmumu par pārmesto pārkāpumu (šajā ziņā skat. iepriekš 25. punktā minēto spriedumu lietā AC‑Treuhand/Komisija, 47. punkts).

114 Tādējādi, tā kā 5. jautājuma, 5. jautājuma Y punkta un 7. jautājuma G un H punkta mērķis ir iegūt informāciju, ko var likumīgi uzskatīt par saistītu ar pārkāpumu pieņēmumiem, ar kuriem ir pamatota izmeklēšanas veikšana, pārmetums par to, ka iesniegtie dati ir mazticami, neietekmē informācijas pieprasījuma tiesiskumu. Komisija ir atbildīga par to, lai izvērtētu, vai ievāktā informācija tai ļauj apsūdzēt prasītāju par viena vai vairāku minēto iespējamo pārkāpumu izdarīšanu, prasītājai saglabājot iespēju, vajadzības gadījumā, apstrīdēt pieprasītās informācijas pierādošo spēku, sniedzot atbildi uz iespējamo paziņojumu par iebildumiem vai pamatojot prasību atcelt galīgo lēmumu.

115 Ņemot vērā iepriekš minēto, šis iebildums ir jānoraida un tātad jānoraida trešais pamats, kā arī ceturtais pamats, ciktāl tas attiecas uz Regulas Nr. 1/2003 18. panta pārkāpumu.

Par ceturtā pamata otro daļu, kas attiecas uz samērīguma principa pārkāpumu

116 Ceturtā pamata otrajā daļā prasītāja apstrīd, pirmkārt, paša lēmuma par informācijas pieprasīšanu atbilstoši Regulas Nr. 1/2003 18. panta 3. punktam samērīgumu un, otrkārt, ar atbilžu sniegšanu uz minēto anketu saistītā sloga samērīgumu.

Par lēmuma par informācijas pieprasīšanu pieņemšanas atbilstoši Regulas Nr. 1/2003 18. panta 3. punktam iespējami nesamērīgo raksturu

117 Prasītāja apgalvo, ka lēmuma par informācijas pieprasīšanu pieņemšana atbilstoši Regulas Nr. 1/2003 18. panta 3. punktam neatbilst samērīguma principam, jo, pat ja būtu vajadzīgi precizējumi, tie būtu varējuši tikt ievākti ar vienkārša informācijas pieprasījuma palīdzību.

118 No pastāvīgās judikatūras izriet, ka samērīguma princips, kas ir viens no vispārīgajiem Savienības tiesību principiem, nozīmē, ka iestāžu tiesību akti nedrīkst pārsniegt to, kas ir atbilstošs un nepieciešams, lai sasniegtu attiecīgajā tiesiskajā regulējumā noteiktos leģitīmos mērķus, ņemot vērā, ka, ja ir iespēja izvēlēties starp vairākiem piemērotiem pasākumiem, ir jāizvēlas vismazāk apgrūtinošais, un tā radītie traucējumi nedrīkst būt nesamērīgi ar sasniedzamajiem mērķiem (Tiesas 2001. gada 12. jūlija spriedums lietā C‑189/01 Jippes u.c., Recueil, I‑5689. lpp., 81. punkts).

119 Saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 18. panta 1. punktu Komisija var pieprasīt uzņēmumam informāciju “ar vienkāršu pieprasījumu vai ar lēmumu”, un šajā tiesību normā nav noteikts, ka lēmumu var pieņemt tikai, ja iepriekš ir bijis nosūtīts “vienkāršs pieprasījums”. Šajā ziņā Regulas Nr. 1/2003 18. pants atšķiras no Padomes 1962. gada 6. februāra Regulas Nr. 17, Pirmā regula par [EKL 81. un 82. panta] īstenošanu (OV 1962, 13, 204. lpp.), 11. panta, kura 5. punktā iespēja pieprasīt informāciju ar lēmumu bija pakļauta nosacījumam, ka iepriekš nav izdevies iegūt informāciju ar pieprasījumu.

120 Pretēji tam, ko, šķiet, savos procesuālajos rakstos apgalvo Komisija, ir jāuzsver, ka tai izdarāmā izvēle starp informācijas pieprasījumu atbilstoši Regulas Nr. 1/2003 18. panta 2. punktam un lēmumu par informācijas pieprasīšanu atbilstoši šīs pašas regulas 18. panta 3. punktam ir pakļauta samērīguma pārbaudei. Tas noteikti izriet no paša samērīguma principa definīcijas, kas minēta šā sprieduma 118. punktā, ciktāl tajā norādīts, ka, “ja ir iespēja izvēlēties starp vairākiem piemērotiem pasākumiem, ir jāizvēlas vismazāk apgrūtinošais”. Tāpat ir jānorāda, ka Komisijai Regulas Nr. 1/2003 18. panta 1. punktā piešķirtajai izvēlei ir zināma līdzība ar izvēli starp pārbaudi, kas veikta uz vienkārša pilnvarojuma pamata, un pārbaudi, kas noteikta ar lēmumu atbilstoši Regulas Nr. 17 14. pantam un Regulas Nr. 1/2003 20. pantam. Tomēr šīs izvēles izdarīšana ir pakļauta pārbaudei Savienības tiesā atbilstoši samērīguma principam (Tiesas 1980. gada 26. jūnija spriedums lietā 136/79 National Panasonic/Komisija, Recueil, 2033. lpp., 29. punkts, un 2002. gada 22. oktobra spriedums lietā C‑94/00 Roquette Frères, Recueil, I‑9011. lpp., 77. punkts; Vispārējās tiesas 2007. gada 8. marta spriedums lietā T‑340/04 France Télécom/Komisija, Krājums, II‑573. lpp., 147. punkts).

121 Ņemot vērā, ka judikatūrā attiecībā uz samērīguma ievērošanas pārbaudi tiek dota priekšroka pārbaudei, kas noteikta ar lēmumu, ir jākonstatē, ka šādai pārbaudei attiecībā uz izvēli starp vienkāršu informācijas pieprasījumu un lēmumu būtu jābūt atkarīgai no tā, vai, ņemot vērā konkrētās lietas īpatnības, ir vajadzīgs veikt atbilstīgu izmeklēšanu (iepriekš 120. punktā minētie spriedumi lietā National Panasonic/Komisija, 29. punkts; lietā Roquette Frères, 77. punkts, un lietā France Télécom/Komisija, 147. punkts).

122 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka apstrīdētais lēmums ir ticis pieņemts izmeklēšanā par konkurenci ierobežojošām darbībām, kurās papildus prasītājai ir iesaistītas septiņas citas sabiedrības, kas darbojas cementa nozarē.

123 Lēmums ir atšķirīgs no vienkārša informācijas pieprasījuma ar to, ka Komisija, attiecīgi piemērojot Regulas Nr. 1/2003 23. panta 1. punkta b) apakšpunktu vai 24. panta 1. punkta d) apakšpunktu, var uzlikt naudas sodu vai kavējuma naudas gadījumā, ja tiek sniegta nepilnīga vai novēloti tiek sniegta informācija.

124 Līdz ar to, ņemot vērā ievācamās un salīdzināmās informācijas apjomu, nav atzīstams ne par neatbilstošu, ne par nesamērīgu, ka Komisija attiecībā uz prasītāju tieši pieņēma tiesību aktu, kas tai piešķir vislielāko pārliecību, ka prasītāja iesniegs pilnu un detalizētu atbildi.

125 No iepriekš minētā izriet, ka, attiecībā uz prasītāju pieņemot lēmumu par informācijas pieprasīšanu atbilstoši Regulas Nr. 1/2003 18. panta 3. punktam, Komisija nav pārkāpusi samērīguma principu.

Par sloga saistībā ar atbilžu sniegšanu uz anketu iespējami nesamērīgo raksturu

126 Prasītāja uzskata, ka slogs, kas saistīts ar atbilžu sniegšanu uz anketu, ir pretrunā samērīguma principam. Tā pārmet, ka Komisija liek iesniegt trimestru datus par desmitgadi no 2001. gada līdz 2010. gadam, un tāpat, ka pienākums no jauna sniegt noteiktu informāciju pārstrādātā formā, pamatojoties uz labotiem aprēķina kritērijiem un definīcijām un ņemot vērā jaunas mainīgās vērtības, ir īpaši apgrūtinošs. Tāpat tā uzskata, ka atbilde uz jauniem anketas jautājumiem ir saistīta ar nesamērīgu darba apjomu.

127 Kā jau ticis uzsvērts šā sprieduma 97. punktā, uzņēmuma pienākums sniegt informāciju nedrīkst būt šim uzņēmumam nesamērīgs salīdzinājumā ar izmeklēšanas vajadzībām.

128 Pirmām kārtām, ir jāuzsver, ka šā sprieduma 102.–104. punktā minēto iemeslu dēļ nevar tikt konstatēts, ka Komisija būtu pārkāpusi samērīguma principu tādēļ, ka tā ir lūgusi prasītājai iesniegt informāciju, kas daļēji jau tikusi sniegta Komisijai, jo anketas, kas ir apstrīdētā lēmuma I pielikums, mērķis ir vai nu iegūt jaunu informāciju, vai arī detalizētāku iepriekš sniegtu informāciju.

129 Otrām kārtām, attiecībā uz slogu saistībā ar anketā noteikto formātu, kā arī noteiktu jautājumu papildu precizitātes pakāpi iespējami nesamērīgo raksturu Vispārējā tiesa norāda, ka nenoliedzami ar šiem elementiem ir radīts īpaši liels darba apjoms.

130 Tomēr nevar secināt, ka, ņemot vērā izmeklēšanas vajadzības, kas tostarp saistītas ar pārkāpumu pieņēmumiem, kurus Komisija vēlas pārbaudīt, un šā procesa īpatnības, šis slogs būtu nesamērīgs.

131 Šajā ziņā, pirmkārt, ir jāatgādina, ka apstrīdētais lēmums tika pieņemts procesā, kas attiecas uz “tirdzniecības plūsmu Eiropas Ekonomikas zonā (EEZ) ierobežojumiem, tostarp importa ierobežojumiem EEZ no valstīm, kas neietilpst EEZ, tirgu sadali, cenu saskaņošanu un pret konkurenci vērstām saistītām darbībām cementa tirgū un saistīto produktu tirgos”. Ir jāatzīst, ka ar plašu piemērošanas jomu, kā arī iespējamo pārkāpumu, kurus izmeklē Komisija, smagumu var attaisnot liela informācijas apjoma iesniegšanu.

132 Otrkārt, ir jāņem vērā tas, ka apstrīdētais lēmums – kā jau atgādināts šā sprieduma 122. punktā – ir ticis pieņemts izmeklēšanā par konkurenci ierobežojošām darbībām, kurā papildus prasītājai ir iesaistīti septiņi citi uzņēmumi, kas darbojas cementa nozarē. Tādējādi, ņemot vērā ievācamās informācijas apjomu, nav atzīstams par nesamērīgu tas, ka Komisija liek iesniegt informāciju formātā, kas tai ļauj šo informāciju salīdzināt.

133 Šo pašu iemeslu dēļ nav nesamērīgi, ka Komisija lūdz iesniegt datus pa trimestriem par gandrīz desmit gadu laikposmu gadījumā, ja Komisijai ir aizdomas, ka ir noticis pārkāpums ilgstošā periodā. Turklāt ir jāatgādina, ka Savienības tiesa ir atzinusi Komisijas vajadzību pieprasīt informāciju par laiku pirms pārkāpuma, lai precizētu kontekstu, kādā notikusi darbība minētajā laikā (iepriekš 22. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Slovak Telekom/Komisija, 51. punkts).

134 Trešām kārtām, šo pašu iemeslu dēļ ir jānoraida arguments par to, ka nav samērīgs slogs, kas saistīts ar atbilžu sniegšanu uz papildu jautājumiem anketā.

135 Visbeidzot, ceturtām kārtām, attiecībā uz pārmetumu Komisijai, ka tā nav pieņēmusi prasītājas iesniegtos alternatīvos jautājumu priekšlikumus, ir jāuzsver, ka, lai arī atbilstoši samērīguma principam Komisijai ir jāizmanto vismazāk apgrūtinošais pasākums, šāds pienākums ir spēkā tikai tad, ja ir izvēle starp vairākiem piemērotiem pasākumiem.

136 Ir jāatzīst, ka prasītājas formulētie priekšlikumi patiesībā līdzinās lūgumam daļēji atbrīvot no pienākuma atbildēt uz noteiktiem jautājumiem, piedāvājot iesniegt informāciju par īsāku laikposmu, nekā prasīts, vai pamatojoties uz aprēķina metodi, kas ir atšķirīga no Komisijas izvēlētās. Ņemot vērā vajadzību veikt piemērotu izmeklēšanu un ņemot vērā tostarp to uzņēmumu lielo skaitu, uz kuriem attiecas šā sprieduma 5. punktā minētā procedūra, Vispārējā tiesa uzskata, ka Komisija bija tiesīga nepieņemt prasītājas priekšlikumus.

137 Tādējādi ceturtais pamats ir jānoraida kopumā.

Par piekto pamatu, kas attiecas uz to, ka Komisija nav ievērojusi paraugpraksi attiecībā uz ekonomikas datu paziņošanu, kā arī pārkāpusi labas pārvaldības principu

Par pamata pirmo daļu, kas attiecas uz to, ka Komisija nav ievērojusi paraugpraksi attiecībā uz ekonomikas datu paziņošanu

138 Prasītāja apgalvo, ka, ja Komisija pieņem rīcības plānu, tā atsakās no novērtējuma brīvības. No minētā prasītāja secina, ka, tā kā šajā lietā Komisija iepriekš konsultējās ar attiecīgajiem uzņēmumiem, kā tas ir paredzēts paraugpraksē attiecībā uz ekonomikas datu paziņošanu, LESD 101. un 102. panta piemērošanas procedūrās un apvienošanās gadījumos (turpmāk tekstā – “paraugprakse”), tai bija jāpieturas pie minētās paraugprakses. Tā tas neesot noticis, jo Komisija neesot ņēmusi vērā nedz prasītājas iesniegtos komentārus, nedz precizēšanas lūgumus un galu galā pieņemtā anketa būtiski esot atšķīrusies no projekta, jo noteikts tajā iekļauto jautājumu skaits netika apspriests iepriekš.

139 Komisija lūdz šo argumentāciju noraidīt.

140 Vispārējā tiesa norāda, ka, protams, ir tiesa, ka, ja Komisija nosaka orientējošu uzvedības normu, kas paredzēta ārējo seku radīšanai, tā konkrētajā gadījumā no tās nevar atkāpties, nenorādot ar vienlīdzīgās attieksmes principu saderīgus iemeslus (šajā ziņā un pēc analoģijas skat. Tiesas 2006. gada 18. maija spriedumu lietā C‑397/03 P Archer Daniels Midland un Archer Daniels Midland Ingredients/Komisija, Krājums, I‑4429. lpp., 91. punkts).

141 Tomēr prasītājas minētās paraugprakses daļai vēl ir jābūt vērtējamai kā uzvedības normai. Šajā ziņā ir jānorāda, ka paraugprakses 3.4.3. punktā ir uzsvērts, ka Komisija to veiks tikai gadījumā, ja apspriede ir “piemērota un lietderīga”. Tādējādi, ja apspriede ar uzņēmumiem ir tikai iespēja, nevar pārmest Komisijai, ka, savā anketā iekļaujot jautājumus, par kuriem nav notikusi iepriekšēja apspriede, vai a fortiori nepārņemot visus uzņēmumu, ar kuriem notikusi apspriede, iesniegtos apsvērumus, tā nav ievērojusi paraugprakses 3.4.3. punktu.

142 Tātad pamata pirmā daļa ir jānoraida.

Par pamata otro daļu, kas attiecas uz to, ka Komisija ir pārkāpusi labas pārvaldības principu

143 Prasītāja uzskata, ka Komisija nav ievērojusi rūpību, konstanti labojot jautājumu veidu, ievērojamos kritērijus, attiecīgās preces un atsauces valstis, uz kurām attiecas šie dažādie informācijas pieprasījumi. Tas esot labas pārvaldes principa pārkāpums.

144 Komisija noliedz labas pārvaldes principa pārkāpšanu.

145 Jāatgādina, ka Regulas Nr. 1/2003 preambulas 37. apsvērumā ir precizēts, ka “šī regula respektē pamattiesības un principus, kas jo īpaši ir atzīti [..] Pamattiesību hartā”, un ka šī regula “jāinterpretē un jāpiemēro, respektējot minētās tiesības un principus”. Turklāt kopš Lisabonas līguma stāšanās spēkā Pamattiesību hartai saskaņā ar LES 6. panta 1. punkta pirmo daļu ir tāds pats juridiskais spēks kā Līgumiem.

146 Pamattiesību hartas 41. panta ar nosaukumu “Tiesības uz labu pārvaldību” 1. punktā ir noteikts, ka “ikvienai personai ir tiesības uz objektīvu, godīgu un pieņemamā termiņā veiktu jautājumu izskatīšanu Savienības iestādēs un struktūrās”.

147 Saskaņā ar judikatūru attiecībā uz labas pārvaldības principu gadījumos, kad Savienības iestādēm ir novērtējuma brīvība, Savienības tiesību sistēmā nodrošināto garantiju ievērošanai administratīvajos procesos ir vēl jo lielāka nozīme. Šīs garantijas tostarp ietver kompetentās iestādes pienākumu rūpīgi un objektīvi izvērtēt visus apstākļus, kuriem ir nozīme konkrētajā lietā (Tiesas 1991. gada 21. novembra spriedums lietā C‑269/90 Technische Universität München, Recueil, I‑5469. lpp., 14. punkts, un iepriekš 57. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Atlantic Container Line u.c./Komisija, 404. punkts).

148 Šā sprieduma 102.–104. punktā jau izklāstīto iemeslu dēļ ir jānorāda, ka anketa – lai arī tai ir ļoti līdzīgs priekšmets kā iepriekšējiem informācijas pieprasījumiem – atšķiras ar tās jautājumu precizitātes pakāpi vai jaunu jautājumu esamību. Turklāt ir jānorāda, ka ar izmeklēšanas, par kuru jārūpējas Komisijai, apmēru un attiecīgo uzņēmumu skaitu, kā arī attiecīgo preču tirgus tehniskumu var attaisnot to, ka Komisija, nepārkāpjot labas pārvaldības principu, pēc kārtas izdod vairākus informācijas pieprasījumus, kas daļēji pārklājas.

149 Ņemot vērā iepriekš minēto, šis pamats un attiecīgi prasība kopumā ir jānoraida.

Par tiesāšanās izdevumiem

150 Atbilstoši Reglamenta 87. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kam spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Komisija ir prasījusi piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā prasītājai spriedums ir nelabvēlīgs, tai jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (septītā palāta)

nospriež:

1) prasību noraidīt;

2) Buzzi Unicem SpA atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

Dittrich

Wiszniewska-Białecka

Prek

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2014. gada 14. martā.

[Paraksti]

Satura rādītājs

Tiesvedības rašanās fakti

Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi

Juridiskais pamatojums

Par pirmo pamatu, kas attiecas uz apstrīdētā lēmuma pamatojuma neesamību vai nepietiekamību, kā arī tiesību uz aizstāvību pārkāpumu

Par otro pamatu, kas attiecas uz Komisijas pilnvaru pārsniegšanu un nepareizu izmantošanu, kā arī pierādīšanas pienākuma apgriešanu

Par trešo pamatu un ceturtā pamata pirmo daļu, kas attiecas uz Regulas Nr. 1/2003 18. panta pārkāpumu