ĢENERĀLADVOKĀTA ĪVA BOTA [YVES BOT] SECINĀJUMI,
sniegti 2012. gada 19. janvārī (1)
Lieta C‑508/10
Eiropas Komisija
pret
Nīderlandes Karalisti
Valsts pienākumu neizpilde – Direktīva 2003/109/EK – To trešo valstu pilsoņu statuss, kuri ir kādas dalībvalsts pastāvīgie iedzīvotāji – Par statusa iegūšanu vai uzturēšanās atļaujas citā dalībvalstī piešķiršanu maksājamo nodevu apmērs – Pārmērīgums vai netaisnīgums – Šķērslis izmantot uzturēšanās tiesības
1. Šī prasība sakarā ar valsts pienākumu neizpildi ir par Padomes 2003. gada 25. novembra Direktīvas 2003/109/EK par to trešo valstu pilsoņu statusu, kuri ir kādas dalībvalsts pastāvīgie iedzīvotāji (2), piemērošanu.
2. Eiropas Komisija lūdz Tiesu atzīt, ka Nīderlandes Karaliste, prasīdama trešo valstu pilsoņiem un viņu ģimenes locekļiem, kuri iesniedz pieteikumu par pastāvīgā iedzīvotāja statusa piešķiršanu, maksāt, pēc tās domām, “pārmērīgu” un “netaisnīgu” nodevu, nepilda tai direktīvā noteiktos pienākumus.
3. Šajos secinājumos vispirms aicināšu Tiesu atzīt, ka prasība ir pieņemama, jo Nīderlandes Karalistei tiek pārmests, ka ar tās valsts tiesisko regulējumu tiek kaitēts gan direktīvas mērķim, kas noprotams no tās preambulas apsvērumiem, gan tās lietderīgajai iedarbībai, un Komisijas iesniegtajā prasības pieteikumā iebildums izklāstīts pietiekami precīzi.
4. Pēc tam izklāstīšu iemeslus, kāpēc, manuprāt, dalībvalstis nedrīkst trešo valstu pilsoņiem, kuri saskaņā ar direktīvu lūdz izsniegt uzturēšanās dokumentus, piemērot nodevas, kas vai nu pašas par sevi ir pārmērīgas, vai nesamērīgas salīdzinājumā ar tām, kas savas tiesības brīvi pārvietoties izmantojošajiem valsts pilsoņiem un Eiropas Savienības pilsoņiem ir jāmaksā par līdzīgu dokumentu saņemšanu.
5. Noslēgumā paudīšu viedokli, ka Nīderlandes Karaliste, prasīdama trešo valstu pilsoņiem pārmērīgas un nesamērīgas nodevas, patiešām nav izpildījusi saskaņā ar LESD 258. pantu tai noteiktos pienākumus.
I – Atbilstošās tiesību normas
A – Savienības tiesības
6. Direktīva ir pieņemta, pamatojoties uz EKL 63. panta pirmās daļas 3. un 4. punktu, lai precizētu tiesisko statusu, kādā atrodas dalībvalstī pastāvīgi dzīvojoši trešo valstu pilsoņi, kuru integrācija saskaņā ar direktīvas preambulas 4. apsvērumu ir “ekonomiskās un sociālās kohēzijas – Līgumā paredzētā Kopienas pamatmērķa – būtisks elements”.
7. Direktīvai ir divējāds mērķis. Tās 1. pantā ir noteikts:
“Šī direktīva paredz:
a) nosacījumus pastāvīgā iedzīvotāja statusa piešķiršanai un atsaukšanai, ko piešķir dalībvalsts attiecībā uz trešo valstu pilsoņiem, kuri likumīgi dzīvo tās teritorijā, un ar to saistītajām tiesībām; un
b) uzturēšanās nosacījumus dalībvalstīs, kas nav dalībvalsts, kurā trešo valstu pilsoņiem piešķirts pastāvīgā iedzīvotāja statuss.”
8. Direktīvas preambulas 2., 3., 6., 9., 10. un 18. apsvērumā ir noteikts:
“(2) Eiropadome tās īpašajā sanāksmē Tamperē 1999. gada 15. un 16. oktobrī noteica, ka trešo valstu pilsoņu juridiskais statuss jātuvina dalībvalstu pilsoņu juridiskajam statusam, un ka personai, kas likumīgi nodzīvojusi dalībvalstī laikposmu, kurš vēl jānosaka, un kam ir pastāvīgas uzturēšanās atļauja, jāpiešķir virkne vienotu tiesību, kuras cik iespējams līdzinās Eiropas Savienības pilsoņu tiesībām.
(3) Šī direktīva ievēro pamattiesības un ņem vērā principus, kas jo īpaši atzīti ar Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju un Eiropas Savienības Pamattiesību hartu.
[..]
(6) Galvenajam kritērijam, lai iegūtu pastāvīgā iedzīvotāja statusu, būtu jābūt uzturēšanās ilgumam dalībvalsts teritorijā. [..]
(9) Ekonomiskiem apsvērumiem nevajadzētu būt par pamatu, lai atteiktos piešķirt pastāvīgā iedzīvotāja statusu, un tos neuzskata par tādiem, kas traucē attiecīgos nosacījumus.
(10) Jāparedz noteikumu kopums, kas reglamentē pieteikuma izskatīšanu par pastāvīgā iedzīvotāja statusu. Šādai procedūrai jābūt efektīvai un pārraugāmai, ņemot vērā dalībvalstu pārvaldes iestāžu parasto darba slodzi, kā arī caurredzamai un taisnīgai, lai piedāvātu iesaistītajām personām atbilstošu tiesisko noteiktību. Tiem nevajadzētu būt līdzeklim, lai kavētu uzturēšanās tiesību īstenošanu.
[..]
(18) Tādu nosacījumu izveidošanai, saskaņā ar kuriem trešo valstu pilsoņi, kas ir pastāvīgie iedzīvotāji, var iegūt tiesības dzīvot citā dalībvalstī, jāsekmē iekšējā tirgus kā zonas, kurā nodrošināta personu brīva pārvietošanās, efektīva sasniegšana. Tā varētu arī kļūt par būtisku mobilitātes faktoru, jo īpaši Savienības darba tirgū.”
9. Direktīvas II nodaļa ir par pastāvīgā iedzīvotāja statusu pirmajā dalībvalstī, savukārt tās III nodaļā ir noteikti nosacījumi, ar kādiem pastāvīgais iedzīvotājs vai viņa ģimenes locekļi drīkst uzturēties citā dalībvalstī.
10. Direktīvas 4.–6. pantā ir izklāstīti pamatnosacījumi pastāvīgā iedzīvotāja statusa piešķiršanai, kā arī gadījumi, kuros šis statuss var tikt atteikts. Proti, pieteikuma iesniedzējam ir jābūt likumīgi un nepārtraukti dzīvojušam dalībvalstī piecus gadus tieši pirms attiecīgā pieteikuma iesniegšanas (3). Turklāt viņam ir jāsniedz pierādījumi par to, ka gan viņa paša, gan viņa apgādībā esošo ģimenes locekļu rīcībā ir stabili, regulāri un pietiekami ienākumi un apdrošināšana slimības gadījumiem (4). Visbeidzot viņam var būt jāatbilst integrācijas nosacījumiem, kurus dalībvalstis paredz atbilstoši savām valsts tiesībām (5). Ja pieteikuma iesniedzējs atbilst šiem nosacījumiem, pastāvīgā iedzīvotāja statuss viņam var tikt atteikts, tikai pamatojoties uz sabiedriskās kārtības vai sabiedrības drošības apsvērumiem (6).
11. Direktīvas 11. un 12. pantā ir precīzi noteiktas šī statusa atzīšanas sekas, paredzot principu, ka noteiktās jomās attieksmei jābūt tādai pašai kā pret pilsoņiem, kā arī aizsardzību pret izraidīšanu.
12. Direktīvas 14.–16. pantā ir noteikti nosacījumi, ar kādiem pastāvīgais iedzīvotājs un viņa ģimenes locekļi var izmantot tiesības uzturēties citā dalībvalstī ilgāk par trīs mēnešiem. Lai šīs tiesības iegūtu, ir jāiesniedz jauns pieteikums, lai saņemtu uzturēšanās atļauju, kuras piešķiršanu dalībvalsts var pakārtot kādiem no nosacījumiem, kas paredzēti sākotnējā pastāvīgā iedzīvotāja statusa iegūšanai.
13. Direktīvā nav neviena noteikuma par nodevām, kuras dalībvalsts var prasīt saistībā ar pieteikuma iesniegšanu.
B – Valsts tiesības
14. Saskaņā ar 2000. gada 23. novembra Likuma, ar ko vispārīgi tiek grozīts Ārvalstnieku likums (Wet tot algehele herziening van de Vreemdelingenwet) (7), 24. panta 2. punktu:
“Ministra noteiktajos gadījumos un atbilstoši viņa izdotajiem noteikumiem ārvalstniekam ir jāmaksā nodeva par viņa pieteikuma izskatīšanu. Tamdēļ ministrs var arī paredzēt, ka ārvalstniekam ir jāmaksā nodeva, kura saistīta ar dokumenta, kas pierāda likumīgu uzturēšanos, izsniegšanu. Nesamaksas gadījumā pieteikumu neizskata vai dokumentu neizsniedz.”
15. 2000. gada Noteikumu par ārvalstniekiem 3.34.–3.34.i pantā (Voorschrift Vreemdelingen 2000) (8) ir noteiktas nodevas, kas trešo valstu pilsoņiem, izņemot Turcijas pilsoņus, lūdzot uzturēšanās atļauju, ir jāmaksā šādā apmērā:
Pieteikuma veids | Summa (EUR) | 2000. gada Noteikumu par ārvalstniekiem pants |
Pastāvīgā iedzīvotāja statuss | 201 | 3.34.g panta 1. punkts |
Uzturēšanās atļauja konkrēti darbam vai mācībām | 433 | 3.34. panta 2. punkta a) apakšpunkts |
Uzturēšanās atļauja citu iemeslu dēļ | 331 | 3.34. panta 2. punkts |
Uzturēšanās atļauja pavadošajiem ģimenes locekļiem | 188 | 3.34. panta 2. punkta c) apakšpunkts |
Uzturēšanās atļauja nepavadošajiem ģimenes locekļiem | 830 (pirmajam ģimenes loceklim) 188 (pārējiem ģimenes locekļiem) | 3.34. panta 2. punkta b) apakšpunkts |
II – Pirmstiesas procedūra
16. Uzskatot, ka Nīderlandes Karaliste nav izpildījusi tai noteiktos pienākumus, Komisija 2008. gada 27. jūnijā nosūtīja tai brīdinājuma vēstuli un pēc tam 2009. gada 23. martā argumentētu atzinumu, uz kuru Nīderlandes iestādes atbildēja attiecīgi 2008. gada 25. augustā un 2009. gada 25. maijā, apstrīdot pienākumu neizpildes esamību.
17. Atzīstot atbildes par neapmierinošām, Komisija nolēma vērsties Tiesā, pamatojoties uz LESD 258. pantu.
III – Prasība
18. Komisijas prasījumi Tiesai ir šādi:
– atzīt, ka, pieprasīdama trešo valstu pilsoņiem un viņu ģimenes locekļiem, kuri iesniedz pieteikumu par pastāvīgā iedzīvotāja statusu piešķiršanu, augstu un nesamērīgu nodevu, Nīderlandes Karaliste nav izpildījusi direktīvā noteiktos pienākumus, tādējādi nepildot LESD 258. pantā noteiktos pienākumus, un
– piespriest Nīderlandes Karalistei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
IV – Lietas dalībnieku argumenti
A – Par prasības pieņemamību
19. Nīderlandes Karaliste savā iebildumu rakstā apgalvo, ka prasība esot nepieņemama divu iemeslu dēļ.
20. Pirmkārt, tā uzskata, ka savā prasības pieteikumā Komisija nenorāda uz kādu saistošu direktīvas normu, bet gan tikai atsaucas uz kādu preambulas apsvērumu bez saistoša juridiska spēka, kā arī uz LES 4. panta 3. punktu, bet to darot vispārīgi un nepaskaidrojot, kādā mērā tās iebildumi ir balstīti uz šo normu.
21. Otrkārt, tā apgalvo, ka Komisijas prasības pieteikuma rezolutīvā daļa attiecoties tikai uz nodevām, kuras jāmaksā trešo valstu pilsoņiem par pastāvīgā iedzīvotāja statusa iegūšanu, kas paredzēts direktīvas II nodaļā, un tādēļ tiesvedība nevar attiekties uz nodevām, kas tiek prasītas no pastāvīgajiem iedzīvotājiem, kuri dalībvalstī iesniedz uzturēšanās pieteikumu saskaņā ar šīs direktīvas III nodaļu.
22. Savā atbildes rakstā uz repliku Nīderlandes Karaliste apstrīd, ka Komisijai būtu iespēja atsaukties uz Tiesas judikatūru, saskaņā ar kuru prasības pieteikums nevar tikt atzīts par nepieņemamu tāpēc vien, ka, pēc Komisijas domām, tiesiskais regulējums ir pretrunā direktīvas sistēmai, struktūrai vai garam (9). Tā uzskata, ka, atsaucoties uz šo judikatūru, Komisija pirmo reizi replikā esot izvirzījusi jaunu iebildumu, kuru Tiesa nevar ņemt vērā.
B – Par prasības pamatotību
23. Neapstrīdot ne nodevas par pastāvīgā iedzīvotāja uzturēšanās atļaujas izsniegšanu iekasēšanas principu, ne arī dalībvalstīm piemītošo rīcības brīvību noteikt to apmēru, jo direktīvā nav īpaša noteikuma par to, Komisija, ievērojot šīs direktīvas preambulas 10. apsvērumu, uzskata, ka šai nodevai jābūt “taisnīgai” un nevajadzētu kavēt vai atturēt trešo valstu pilsoņus, kas atbilst tajā noteiktajiem nosacījumiem, lūgt uzturēšanās atļauju. Tā apgalvo, ka Nīderlandē spēkā esošās nodevas lielais apmērs, kas rada šķērsli Savienības tiesiskajā regulējumā paredzēto tiesību izmantošanai, kaitē tās lietderīgajai iedarbībai.
24. Pamatojoties uz direktīvas preambulas 2. apsvērumu, Komisija arī uzskata, ka nodevas apmēram ir jābūt “salīdzināmam” ar to, kas Savienības pilsoņiem, kuri izmanto tiesības brīvi pārvietoties, ir jāmaksā par līdzīgu dokumentu saņemšanu. Tā uzskata, ka Nīderlandes Karalistes prasītās summas, kas ir apmēram no 7 līdz 27 reizēm lielākas par tām, kas paredzētas Savienības pilsoņiem, ir nesamērīgas un var atturēt ieinteresētās personas izmantot savas tiesības.
25. Norādot, ka direktīvas mērķis ir līdzīgs Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa Direktīvas 2004/38/EK (10) mērķim, Komisija apgalvo, ka Direktīvas 2004/38 kontekstā trešo valstu pilsoņi atrodas tādā pašā situācijā kā Savienības pilsoņi. Atsaucoties uz 2010. gada 29. aprīļa spriedumu lietā Komisija/Nīderlande (11), kurā Tiesa nosodīja Nīderlandes Karalisti par tādas sistēmas, kas paredz Turcijas pilsoņiem nesamērīgas nodevas uzturēšanās atļauju izsniegšanai, ieviešanu un uzturēšanu, tā uzskata, ka šajā lietā nodevas apmērs a fortiori arī ir jāatzīst par nesamērīgu.
26. Nīderlandes Karaliste savā iebildumu rakstā iebilst, ka Direktīva 2004/38 nav piemērota, lai noskaidrotu direktīvas preambulas 10. apsvērumā minētās taisnīgās procedūras jēdziena nozīmi, jo pirmā no šīm direktīvām ir jaunāka par otro, un ka trešo valstu pilsoņu tiesiskais statuss atšķiras no statusa, kurā atrodas Savienības pilsoņi, kuriem ir atzītas pamattiesības brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā. Turklāt, lai gan Priekšlikumā Padomes direktīvai par to trešo valstu pilsoņu statusu, kuri ir kādas dalībvalsts pastāvīgie iedzīvotāji (12), bija noteikums par nodevas iekasēšanu saistībā ar uzturēšanās atļaujas izsniegšanu, direktīvā nav līdzīga noteikuma. Nīderlandes Karaliste uzskata, ka Savienības likumdevējs tādējādi ir vēlējies tiesības noteikt nodevu apmēru nodot dalībvalstīm, no tā secinot, ka administratīvajai un tiesas kontrolei ir jāattiecas tikai uz jautājumu, vai valsts tiesiskais regulējums ir acīmredzami nepamatots.
27. Nīderlandes Karaliste piebilst, ka spriedumā iepriekš minētajā lietā Komisija/Nīderlande rastais risinājums par labu Turcijas pilsoņiem, kuriem ir, pirmkārt, Asociācijas padomes (13) 1980. gada 19. septembra Lēmuma Nr. 1/80 par asociācijas izveidošanu (14) 13. pantā un, otrkārt, Papildu protokola, kas parakstīts Briselē 1970. gada 23. novembrī un kas Kopienas vārdā noslēgts, pieņemts un apstiprināts ar Padomes 1972. gada 19. decembra Regulu (EEK) Nr. 2760/72 (15), 59. pantā piešķirtās tiesības, šajā lietā nav piemērojams, jo direktīvā nav noteikuma par “atturēšanos no jebkādas darbības”, kas aizliedz ieviest jaunus ierobežojumus, ne arī noteikuma par to, ka no trešo valstu pilsoņiem prasītās nodevas apmērs būtu jāsalīdzina ar no Savienības pilsoņiem prasītās nodevas apmēru.
28. Visbeidzot Nīderlandes Karaliste uzskata, ka Komisija nav pareizi izklāstījusi no trešo valstu pilsoņiem, kuri ir kādas citas dalībvalsts pastāvīgie iedzīvotāji, par uzturēšanās tiesību Nīderlandes Karalistē iegūšanu prasīto nodevu piemērojamību un ka tā nav pierādījusi, kā summa EUR 201 apmērā, kas jāmaksā par pastāvīgā iedzīvotāja statusa iegūšanu, kavētu ar direktīvu piešķirto tiesību izmantošanu. Norādot, ka pieteikumu pastāvīgā iedzīvotāja statusa iegūšanai skaits ir krasi pieaudzis laikā no 2006. līdz 2009. gadam, tā norāda, ka šī summa, kas noteikta atbilstoši vispārīgajai politikai, saskaņā ar kuru pieteikuma iesniedzējiem ir jāsedz kompetentās iestādes ar atļaujas izsniegšanu saistītās izmaksas, nekādi neliedz izmantot ar direktīvu piešķirtās tiesības.
29. Komisija savā replikas rakstā uzskata, ka, ja pretēji tam, ko tā paredzējusi Priekšlikumā direktīvai, Savienības likumdevējs nav paredzējis nekādi īpaši ierobežot iespējami maksājamās nodevas, dalībvalstīm saglabātā rīcības brīvība šajā jomā nav neierobežota. Tā uzskata, ka norma par nodevu noteikšanu Savienības pilsoņiem var tikt uzskatīta par pamatotu rādītāju tam, kas var tikt prasīts no trešo valstu pilsoņiem. Taču nodevu, kuru apmērs šajā gadījumā no 7 līdz 27 reizēm pārsniedz apmēru, kādā nodevas par līdzīgu dokumentu iegūšanu jāmaksā Savienības pilsoņiem, iekasēšanā tā saredz pasākumu, kura dēļ trešo valstu pilsoņi varētu tikt mudināti atteikties no ar direktīvu piešķirto tiesību izmantošanai vajadzīgo administratīvo dokumentu iegūšanas.
30. Turklāt Komisija apgalvo, ka nodevas nesamērīgums jau pats par sevi ir bijis pamatojums Tiesas spriedumam iepriekš minētajā lietā Komisija/Nīderlande neatkarīgi no noteiktu, tikai Turcijas pilsoņiem piemērojamu noteikumu pārkāpuma.
31. Savā atbildes rakstā uz repliku Nīderlandes Karaliste apgalvo, ka no direktīvas preambulas 10. apsvēruma, kurā paredzēts, ka procesuālos noteikumus nedrīkst izmantot kā “līdzekli”, lai kavētu uzturēšanās tiesību īstenošanu, esot secināms, ka šie noteikumi patiesībā drīkst radīt šķērsli, kamēr vien tie netiek izmantoti kā rīks, lai kavētu uzturēšanās tiesību izmantošanu.
32. Tā uzskata, ka pastāvīgā iedzīvotāja statusu iegūt gribošie trešo valstu pilsoņi galu galā atrodas situācijā, kas ir salīdzināma ar to, kurā atrodas Savienības pilsoņi, kas iesniedz pieteikumu par pastāvīgās uzturēšanās tiesību iegūšanu saskaņā ar Direktīvas 2004/38 16. pantu, tomēr uzsverot, pirmkārt, ka trešo valstu pilsoņu gadījumā veicamais izvērtējums ir ievērojami padziļinātāks un, otrkārt, ka Savienības pilsoņiem izsniegtajam dokumentam ir tikai deklaratīvs spēks, savukārt pastāvīgajiem iedzīvotājiem piešķirtai uzturēšanās atļaujai ir tiesiskas sekas nodibinošs spēks.
33. Grieķijas valdība savā iestāšanās rakstā apstrīd, ka Komisijas ierosinātais samērīguma kritērijs būtu attiecināms uz šo lietu, un uzskata, ka, lai noteiktu nodevas par uzturēšanās atļauju izsniegšanu pastāvīgajiem iedzīvotājiem, ir jāņem vērā, cik izmaksā ne tikai administratīvie pakalpojumi, kurus sniedz saistībā ar uzturēšanās tiesību kontroli un apliecināšanu, bet arī tie, kas saistīti ar personu integrāciju, piemēram, migrantu izglītošanu par uzņemošās valsts valodu, vēsturi un kultūru.
34. Pamatojoties uz Tiesas judikatūru par citā dalībvalstī radušos medicīnisko izdevumu atlīdzināšanu (16), tā uzskata, ka ir jānoskaidro, vai iekasētā nodeva ir vajadzīgs un pamatots pasākums, lai saglabātu visas valsts imigrācijas pārvaldes sistēmas finansiālo līdzsvaru.
V – Viedoklis
A – Par prasības pieņemamību
35. Judikatūrā ir atzīts, ka prasībā sakarā ar valsts pienākumu neizpildi pirmstiesas procedūra ir paredzēta, lai attiecīgajai dalībvalstij sniegtu divējādu iespēju, proti, gan izpildīt savus no Savienības tiesībām izrietošos pienākumus, gan pienācīgi izvirzīt savus pamatus aizstāvībai pret Komisijas formulētajiem iebildumiem (17).
36. Tā kā šīs procedūras likumīga norise ir būtiska garantija ne vien, lai aizsargātu attiecīgās dalībvalsts tiesības, bet arī, lai nodrošinātu, ka iespējamās tiesvedības priekšmets būtu skaidri definēts strīds, ir svarīgi, lai iebildums, par kuru Tiesai jāspriež, būtu noteikts precīzi.
37. Turklāt no Eiropas Savienības Tiesas Statūtu 21. panta un tās Reglamenta 38. panta 1. punkta c) apakšpunkta izriet, ka Komisijai ikvienā atbilstoši LESD 258. pantam iesniegtajā prasības pieteikumā ir īsumā jāizklāsta konkrētie iebildumi, par kuriem Tiesai ir jāspriež, kā arī tiesiskie un faktiskie apstākļi, ar kuriem šie iebildumi ir pamatoti.
38. Tomēr iepriekš minētajā 2001. gada 29. novembra spriedumā lietā Komisija/Itālija Tiesa ir nospriedusi, ka, ja Komisija uzskata, ka valsts tiesiskais regulējums ir pretrunā saskaņošanas direktīvas sistēmai, struktūrai vai garam, bet no tā izrietošo Savienības tiesību pārkāpumu nav iespējams saistīt ar konkrētām direktīvas normām, tās prasība tādēļ vien nevar tikt atzīta par nepieņemamu (18). Komisijas atsaukšanās uz šo judikatūru savā replikas rakstā, manuprāt, ir tikai aizstāvības arguments, lai atbildētu uz Nīderlandes Karalistes iebildumu rakstā izvirzīto nepieņemamības pamatu, un tas nekādi nav uzskatāms par jaunu iebildumu, kuru Tiesa nevarētu ņemt vērā. Tādēļ Komisijai nevar pārmest, ka tā procesa gaitā būtu grozījusi apgalvotās neizpildes priekšmetu.
39. Tāpat no Tiesas judikatūras izriet, ka neizpilde var būt arī tad, ja netiek pildīts LES 4. panta 3. punktā noteiktais pienākums Savienībai un dalībvalstīm lojāli sadarboties (19).
40. Tātad LESD 258. panta prasības pamatā var būt ne tikai konkrētas Savienības tiesību aktu normas pārkāpums, bet arī vispārīga sadarbības pienākuma, kas nozīmē arī ievērot šo tiesību aktu mērķi un atturēties no visām darbībām, kas varētu apdraudēt tā lietderīgo iedarbību, neizpilde.
41. Šajā lietā nav strīda par to, ka savā brīdinājuma vēstulē, argumentētā atzinuma rezolutīvajā daļā un prasības pieteikuma par lietas ierosināšanu iekļautajos prasījumos Komisija ir skaidri norādījusi, ka tā pārmet Nīderlandes Karalistei direktīvā noteikto pienākumu neizpildi. Pretēji tam, ko apgalvo šī dalībvalsts, Komisija tai pārmet nevis direktīvas preambulas apsvērumu pārkāpumu, bet gan to, ka tā ir pārkāpusi kādu no pašas direktīvas, kas interpretēta tās preambulas apsvērumu gaismā, izsecinātu normu, atņemot tai lietderīgo iedarbību ar šķērsli, kas radīts tajā trešo valstu pilsoņiem paredzētajām tiesībām. Komisija ab initio ir pārmetusi, ka Nīderlandes Karaliste neesot ievērojusi direktīvas vispārīgo sistēmu, kā arī tās garu un mērķi. Apstāklis, ka prasības pieteikumā papildus ir atsauce uz LES 4. panta 3. punktu, nepadara to par nepieņemamu.
42. Turklāt savā brīdinājuma vēstulē, argumentētajā atzinumā un prasības pieteikumā par lietas ierosināšanu Komisija ir tieši norādījusi ne tikai uz pastāvīgā iedzīvotāja statusa piešķiršanu lūgušo trešo valstu pilsoņu stāvokli, bet arī stāvokli, kurā atrodas citā dalībvalstī dzīvojoši pastāvīgie iedzīvotāji, kas sev vai saviem ģimenes locekļiem lūdz tiesības uzturēties Nīderlandē. Tā ir norādījusi ne tikai uz nodevu EUR 201 apmērā, kas tiek prasīta pirmajiem, bet arī uz otrajiem, kā arī viņu ģimenes locekļiem prasītajām nodevām EUR 331, 433 un 830 apmērā.
43. Lai arī prasības pieteikuma rezolutīvajā daļā patiešām ir norādes tikai uz nodevām, kas tiek prasītas no “trešo valstu pilsoņiem un viņu ģimenes locekļiem, kuri iesniedz pieteikumu par pastāvīgā iedzīvotāja statusa piešķiršanu”, neminot uzturēšanās atļaujas iegūšanu pilsoņiem, kuriem jau ir pastāvīgā iedzīvotāja statuss pirmajā dalībvalstī, šīs redakcionālās neprecizitātes dēļ prasību atzīt par daļēji nepieņemamu būtu pārmērīgi formālistiski, jo, pirmkārt, uz rezolutīvajā daļā īpaši minētajiem “ģimenes locekļiem” ir attiecināma tikai direktīvas III nodaļa un, otrkārt, Komisijas iesniegtā prasības pieteikuma prasījumi ir ļāvusi Nīderlandes Karalistei nepārprotami identificēt, tieši kuru pienākumu neizpildi Komisija tai pārmet, un tādēļ iesniegt savus apsvērumus aizstāvībai, lai atspēkotu izteiktos iebildumus.
44. Tādēļ ierosinu iebildi par nepieņemamību noraidīt.
45. Tagad pievērsīsimies prasības pamatotības izvērtēšanai.
B – Par prasības pamatotību
46. Lai izvērtētu prasības pamatotību, vispirms jāuzzina, vai dalībvalstīm ir pienākums ierobežot no trešo valstu pilsoņiem par uzturēšanās dokumentu izsniegšanu prasāmo nodevu apmēru. Ja tāda pienākuma esamība ir jāatzīst, tad pēc tam ir jānoskaidro, vai Nīderlandes Karaliste, piemērodama trešo valstu pilsoņiem šo secinājumu 15. punktā iekļautajā tabulā minētās nodevas, šo pienākumu nav izpildījusi.
1) Par dalībvalstu pienākumu ierobežot no trešo valstu pilsoņiem par uzturēšanās dokumentu izsniegšanu prasīto nodevu apmēru
47. Priekšlikumā direktīvai bija minēts, ka uzturēšanās atļaujas būtu jāizsniedz par brīvu vai pretī saņemot summu, kura nepārsniedz nodevas vai nodokļus, kas tiek prasītas no pilsoņiem par personu apliecinošu dokumentu izsniegšanu (20).
48. Šis precizējums nav iekļauts direktīvā, kurā nav normas, kas ierobežotu dalībvalstu iespēju prasīt trešo valstu pilsoņiem vai viņu ģimenes locekļiem maksāt nodevas (21). Šī neiekļaušana atspoguļo dažu dalībvalstu vēlmi ierobežot apjomu, kādā piemērojama vienlīdzīga attieksme pret trešo valstu pilsoņiem, pastāvīgajiem iedzīvotājiem un Savienības pilsoņiem (22).
49. Tā kā direktīvā nav īpašas normas, ir skaidrs, ka dalībvalstīm ir rīcības brīvība par uzturēšanās dokumentu izsniegšanu iekasēt nodevas un noteikt to apmēru. Tādējādi direktīvā dalībvalstīm nav aizliegts šos dokumentus nedz izsniegt par brīvu, nedz arī par tiem prasīt nodevu samaksu. Vēl tikai jānoskaidro, vai šī rīcības brīvība ir neierobežota vai, gluži otrādi, ierobežota.
50. Tā kā Savienības pilsonība ir saistīta ar kādas dalībvalsts pilsonības piederību, no tās izrietošais tiesiskais statuss nav piemērojams trešo valstu pilsoņiem. Tātad, manuprāt, ir skaidrs, ka no Direktīvas 2004/38 izrietošais regulējums par to, ka nodevas nav jāmaksā vai tām jābūt tādām pašām kā no saviem pilsoņiem prasītajām nodevām, nav attiecināms uz trešo valstu pilsoņiem (23).
51. Ir arī skaidrs, ka nav iespējams visu trešo valstu pilsoņiem piemērot īpašu aizsardzības kārtību, kas piemērojama to valstu pilsoņiem, kuras ar Savienību saista kāds asociācijas līgums, kurā tām piešķirts privileģēts statuss. Proti, no Tiesas judikatūras, kurā, pamatojoties uz konkrētām tiesību normām, ir nopelts, ka, nosakot maksu par uzturēšanās dokumentiem, attieksme pret Turcijas pilsoņiem un pret Savienības pilsoņiem ir atšķirīga, nevar izsecināt vispārīgu vienlīdzīgas attieksmes principu, kuru varētu attiecināt uz ikvienu pastāvīgā iedzīvotāja statusā esošu trešās valsts pilsoni. Proti, tieši pamatojoties uz konkrēto Lēmuma Nr. 1/80 13. pantā paredzēto noteikumu par “atturēšanos no jebkādas darbības”, kas aizliedz jaunu ierobežojumu ieviešanu attiecībā uz darba ņēmēju un viņu ģimenes locekļu nodarbinātības iespēju nosacījumiem, 2009. gada 17. septembra spriedumā lietā Sahin (24) Tiesa nosprieda, ka Turcijas pilsoņiem nedrīkst noteikt jaunus pienākumus, kas nav samērīgi ar Savienības pilsoņiem paredzētajiem (25). Šis samērīguma nosacījums ir piemērots arī iepriekš minētajā spriedumā lietā Komisija/Nīderlande, apvienojot to ar nediskriminācijas principu, kas noteikts Asociācijas līguma 9. pantā un Lēmuma Nr. 1/80 10. panta 1. punktā.
52. Tomēr nedomāju, ka no šīm statusa atšķirībām būtu secināms, ka trešo valstu pilsoņu tiesības nevar nekādi pielīdzināt Savienības pilsoņu tiesībām un ka Savienības tiesību aktos, ierobežojot apmēru, kādā nodevas var prasīt no uzturēšanās dokumenta izsniegšanu lūdzošajiem Savienības pilsoņiem, nodevas, kas tiek prasīta no līdzīgus dokumentus saņemt gribošajiem trešo valstu pilsoņiem, apmēra noteikšana tajos būtu atstāta dalībvalstu ziņā.
53. Gluži pretēji, manuprāt, dalībvalstu rīcības brīvība tiek ierobežota divējādi.
54. Pirmkārt, dalībvalstis sev atzīto rīcības brīvību nedrīkst izmantot veidā, kas apdraudētu direktīvas mērķi un lietderīgo iedarbību.
55. Saskaņā ar EKL 63. panta pirmās daļas 3. un 4. punktu pieņemtajā direktīvā tiek paredzēts process, kā uzņemošajā dalībvalstī pakāpeniski integrējas tajā likumīgi un pastāvīgi dzīvojošie trešo valstu pilsoņi. Jāatgādina, ka saskaņā ar direktīvas preambulas 4. apsvērumā teikto šo pilsoņu integrācija ir “ekonomiskās un sociālās kohēzijas – Līgumā paredzētā Kopienas pamatmērķa – būtisks elements”.
56. Šā mērķa sasniegšanai pastāvīgā iedzīvotāja situācija direktīvā ir tuvināta Savienības pilsoņa situācijai, pirmo no tiem apveltot ar konkrētām šim otrajam esošajām tiesībām līdzvērtīgām tiesībām. Šī pielīdzināšanas loģika skaidri izriet no direktīvas preambulas 2. apsvēruma, kurā ir atsauce uz īpašo sanāksmi Tamperē 1999. gada 15. un 16. oktobrī, kuras noslēgumā Eiropas Padome noteica, ka trešo valstu pilsoņu juridiskais statuss jātuvina dalībvalstu pilsoņu juridiskajam statusam un ka personai, kas likumīgi nodzīvojusi dalībvalstī laikposmu, kurš vēl jānosaka, un kam ir pastāvīgās uzturēšanās atļauja, jāpiešķir virkne vienotu tiesību, kuras “cik iespējams līdzinās Eiropas Savienības pilsoņu tiesībām”. Turklāt direktīvas preambulas 12. apsvērumā ir paredzēts, ka, “lai izveidotu īstu instrumentu pastāvīgo iedzīvotāju integrācijai sabiedrībā, kurā tie dzīvo, pastāvīgajiem iedzīvotājiem ir jānodrošina vienlīdzīga attieksme ar dalībvalsts pilsoņiem dažādos ekonomikas un sociālos jautājumos saskaņā ar šajā direktīvā noteiktajiem attiecīgiem nosacījumiem” (26).
57. Direktīva turklāt veicina trešo valstu pilsoņu, kas ir pastāvīgie iedzīvotāji, brīvu pārvietošanos Savienībā. Šajā ziņā direktīvas preambulas 18. apsvērumā ir norādīts, ka “tādu nosacījumu izveidošanai, saskaņā ar kuriem trešo valstu pilsoņi, kas ir pastāvīgie iedzīvotāji, var iegūt tiesības dzīvot citā dalībvalstī, jāsekmē iekšējā tirgus kā zonas, kurā nodrošināta personu brīva pārvietošanās, efektīva sasniegšana. Tā varētu arī kļūt par būtisku mobilitātes faktoru, jo īpaši Savienības darba tirgū”.
58. Lai sasniegtu šo pielīdzināšanas mērķi, direktīvā ir paredzēts, ka dažādās tās 11. panta 1. punkta a)–h) apakšpunktā minētajās jomās attieksmei pret pastāvīgajiem iedzīvotājiem un pilsoņiem ir jābūt vienlīdzīgai, un īstenota aizsardzība pret izraidīšanu, kā noteikts tās 12. pantā. Trešo valstu pilsoņiem, kuriem ir pastāvīgā iedzīvotāja statuss kādā dalībvalstī, direktīvā ir atzītas tiesības uzturēties citā dalībvalstī, un viņu ģimenes locekļiem ir tiesības gan tos pavadīt, gan tiem pievienoties vēlāk.
59. Šīs tiesības ir piešķirtas pakārtoti noteiktiem materiāltiesiskajiem un procesuālajiem nosacījumiem, kas izklāstīti direktīvā. Direktīvas 4. panta 1. punktā un 5. panta 1. punktā par pastāvīgā iedzīvotāja statusa iegūšanas nosacījumiem ir paredzēts, ka šis statuss tiek piešķirts trešās valsts pilsonim, kas likumīgi un nepārtraukti tās teritorijā nodzīvojis piecus gadus tieši pirms attiecīgā pieteikuma iesniegšanas un kam ir stabili, regulāri un pietiekami ienākumi, kā arī apdrošināšana slimības gadījumiem. Direktīvas 5. panta 2. punktā dalībvalstīm turklāt ir atļauts pieprasīt, lai trešo valstu pilsoņi izpildītu “integrācijas nosacījumus [(27)] saskaņā ar valsts tiesību aktiem”. Direktīvas 7. panta 1. punktā ir noteikts, ka pieteikums ir jāiesniedz kompetentā iestādē, pievienojot dokumentārus pierādījumus, “kas jānosaka valsts tiesību aktos”, tam, ka pieteikuma iesniedzējs atbilst direktīvas 4. un 5. pantā izklāstītajiem nosacījumiem, vai apliecina piemērota mājokļa esamību, kā arī, ja nepieciešams, ka viņam ir derīgs ceļošanas dokuments vai tā apliecināta kopija. Direktīvas 14. un 15. pantā ir izklāstīti nosacījumi trešo valstu pilsoņiem, kas ir kādas dalībvalsts pastāvīgie iedzīvotāji, uzturēšanās tiesību iegūšanai citā dalībvalstī, nosakot tostarp, ka dalībvalstis var pieprasīt pieteikuma iesniedzējam iesniegt pierādījumus par stabiliem un regulāriem ienākumiem, kas ir pietiekami, kā arī par to, ka iesniedzējam ir apdrošināšana slimības gadījumiem un ka pieteikuma iesniedzējs īstenos “integrācijas pasākumus [(28)] saskaņā ar valsts tiesību aktiem”.
60. Šis uzskaitījums ir izsmeļošs. Direktīvas preambulas 17. apsvērumā, kurā ir noteikts, ka “pastāvīgā iedzīvotāja statusa iegūšanas nosacījumu saskaņošana veicina savstarpēju uzticību starp dalībvalstīm [un ka] Līgums neizslēdz iespēju piemērot labvēlīgākus valsts tiesību aktus”, ir a contrario izslēgta jebkāda iespēja dalībvalstīm paredzēt ierobežojošāku tiesisko regulējumu. Jāatgādina, ka direktīvas preambulas 10. apsvērumā turklāt ir teikts, ka noteikumu kopumam, kas reglamentē pieteikuma par pastāvīgā iedzīvotāja statusa iegūšanu izskatīšanu, “nevajadzētu būt līdzeklim, kas kavētu uzturēšanās tiesību īstenošanu”. Ja trešo valstu pilsoņi atbilst paredzētajiem nosacījumiem, viņiem ir tiesības iegūt pastāvīgā iedzīvotāja statusu (29).
61. Tā kā tiesības uz statusa atzīšanu, ja vien ir izpildīts direktīvas 4. pantā paredzētais nosacījums par uzturēšanās ilgumu, ir vispārīgs noteikums, uzskatu arī, ka pēc analoģijas ar risinājumu, ko 2010. gada 4. marta spriedumā lietā Chakroun (30) Tiesa radusi saistībā ar Padomes 2003. gada 22. septembra Direktīvu 2003/86/EK par tiesībām uz ģimenes atkalapvienošanos (31), nosacījumi, kuru izpildei dalībvalstis var pakārtot pastāvīgā iedzīvotāja statusa iegūšanu, ir jāinterpretē šauri (32).
62. Šajos apstākļos uzskatu, ka, lai no trešo valstu pilsoņiem prasītās maksas atbilstu direktīvas noteikumiem, nedz to noteikšanas mērķis, nedz sekas nedrīkst būt papildu nosacījumu radīšana pastāvīgā iedzīvotāja statusa iegūšanai.
63. No tā secinu, ka saistībā ar pieteikumu par pastāvīgā iedzīvotāja statusa iegūšanu nav iespējams prasīt tik augstas nodevas, ka pilsoņi, kuriem nav pietiekamu finansiālu iespēju, tās nespēj samaksāt. Šāda prasība būtu netiešs veids, kā direktīvā piešķirto tiesību izmantošanu ierobežot vai arī tās izmantot ļaut tikai turīgākajiem trešo valstu pilsoņiem, lai gan vienīgie direktīvā paredzētie finanšu nosacījumi ir par stabiliem un regulāriem ienākumiem, kas ir pietiekami savu paša vai ģimenes locekļu vajadzību nodrošināšanai, neizmantojot attiecīgās dalībvalsts sociālās palīdzības sistēmu.
64. Šo pašu iemeslu dēļ ar pārmērīgām nodevām, manuprāt, nevar ierobežot arī kādā dalībvalstī pastāvīgā iedzīvotāja statusā esošo trešo valstu pilsoņu tiesības uzturēties kādā citā dalībvalstī.
65. Tas pats attiecas uz ģimenes locekļu uzturēšanās tiesībām. Direktīvas 16. panta 1. punktā ir paredzēts, ka pastāvīgo iedzīvotāju, kas izmanto savas tiesības uzturēties citā dalībvalstī ilgāk nekā trīs mēnešus, var pavadīt vai ar viņu apvienoties ģimenes locekļi, kas kopā ar viņu dzīvojuši pirmajā uzņemošajā dalībvalstī. Šīs direktīvas 16. panta 5. punktā ir piebilsts, ka, ja ģimene nav izveidota jau sākotnēji, piemēro Direktīvu 2003/86. Pirms jauno uzturēšanās tiesību piešķiršanas otrās dalībvalsts iestādēm ir tiesības pārbaudīt, vai ģimenes loceklim ir pastāvīgās uzturēšanās tiesības apliecinošs dokuments vai derīgs ceļošanas dokuments, vai persona kā pastāvīgā iedzīvotāja ģimenes loceklis ir uzturējusies pirmajā dalībvalstī un vai tai ir stabili, regulāri un pietiekami ienākumi, kā arī apdrošināšana slimības gadījumiem. Ja direktīvā izsmeļoši uzskaitītie nosacījumi ir izpildīti, otrā dalībvalsts var liegt uzturēšanos vairs tikai, pamatojoties uz iemesliem, kas saistīti ar sabiedrisko kārtību, sabiedrības drošību un veselību. No tā izriet, ka pastāvīgā iedzīvotāja ģimenes locekļu tiesības viņu pavadīt vai viņam pievienoties, manuprāt, nevar tikt pakārtotas ar pārmērīgas nodevas samaksu saistītam papildu nosacījumam, nepārkāpjot tiesības uz ģimenes apvienošanos.
66. Turklāt uzskatu, ka, ņemot vērā direktīvas izvirzīto mērķi veicināt pastāvīgo iedzīvotāju integrāciju, viņus pielīdzinot, pat ja tikai daļēji, Savienības pilsoņiem, pret pirmajiem jāizturas ar nosacījumiem, kas līdzīgi tiem, kas piemērojami otrajiem, kad viņi līdzīgos apstākļos saskaņā ar direktīvu lūdz izsniegt līdzīgus dokumentus. Pat ja arī nav noteikumu par nodevas iekasēšanu, šis mērķis, manuprāt, padara par prettiesisku šādu attieksmes atšķirību, kas nav pamatota ar kādu objektīvu iemeslu.
67. Turklāt šķiet, ka dalībvalstu rīcības brīvību ierobežo arī vēl kāda virkne ierobežojumu, kas izriet no pamattiesību ievērošanas.
68. Proti, no Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka Savienības tiesību sistēmā atzīto vispārējo principu, tostarp arī pamattiesību, aizsardzības prasības ir saistošas arī dalībvalstīm, īstenojot Savienības tiesisko regulējumu, un tādēļ tām ir pienākums, cik vien iespējams, piemērot šo tiesisko regulējumu tā, lai tiktu ievērotas minētās prasības (33). Direktīvas preambulas 3. apsvērumā turklāt ir norādīts, ka tajā ir ievērotas pamattiesības un principi, ko atzīst tostarp Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā, kas parakstīta Romā 1950. gada 4. novembrī, un Eiropas Savienības Pamattiesību hartā. No tā izriet, ka noteikumi, kas īsteno šo direktīvu, ir jāizvērtē pamattiesību, konkrēti, nediskriminācijas principa gaismā.
69. Direktīvas preambulas 5. apsvērumā, kurā noteikts, ka “dalībvalstis īsteno [tās] noteikumus bez diskriminācijas, pamatojoties uz dzimumu, rasi, ādas krāsu, etnisko vai sociālo izcelsmi, ģenētiskajām īpašībām, valodu, reliģiju vai pārliecību, politiskajiem vai citiem uzskatiem, piederību nacionālajai minoritātei, spējām, izcelšanos, invaliditāti, vecumu vai seksuālo orientāciju”, atgādinātais nediskriminācijas princips, manuprāt, liedz noteikt nodevas, kuru apmēri varētu atturēt trešo valstu pilsoņus, kuriem nav pietiekami lielu finansiālo iespēju.
70. Ievērojot šos apsvērumus, uzskatu, ka dalībvalstīm piemītošā rīcības brīvība noteikt nodevas, kas var tikt prasīta no trešo valstu pilsoņiem, apmēru ir neizbēgami ierobežota ar pienākumu neparedzēt nodevas, kuras būtu vai nu pašas par sevi pārmērīgas, vai nesamērīgas, salīdzinot ar nodevām, kas par līdzīgu dokumentu izsniegšanu tiek prasītas no Savienības pilsoņiem.
71. Nīderlandes Karaliste un Grieķijas Republika pret šādu secinājumu iebilst divējādi. Tās norāda, no vienas puses, ka uzturēšanās dokumentu izsniegšanai trešo valstu pilsoņiem ir tiesiskās sekas nodibinošs spēks, kas nozīmē, ka valsts iestādēm jābūt rīcības brīvībai, savukārt attiecībā uz Savienības pilsoņiem tai ir tikai deklaratīvs raksturs. No otras puses, tās uzskata, ka dalībvalstīm ir jābūt iespējai no pieteikuma iesniedzējiem atgūt izmaksas, kas saistītas ar uzturēšanās atļaujas izdošanu. Abi šie iebildumi, manuprāt, ir jānoraida turpinājumā izklāstīto iemeslu dēļ.
72. Pirmais iebildums balstās uz teorētisku atšķirību, kas man šķiet apstrīdama, gan principā, gan arī ar to saistīto seku ziņā.
73. Vispirms uzskatu, ka, ņemot vērā Savienības tiesību attīstību, vairs īsti neiederas konstitutīvās sekas, kas rodas, uzturēšanās tiesības piešķirot “vairumam ārvalstnieku” (34), principiāli nošķirt no gluži vienkārši deklaratīvajām sekām, ar kādām līdzīgs dokuments tiek izsniegts Savienības pilsonim. Iepriekš minētajā spriedumā lietā Sagulo u.c. Tiesa patiešām ir nospriedusi, pirmkārt, ka uzturēšanās tiesības apliecinoša dokumenta izsniegšana Savienības pilsonim, kuram Savienības tiesībās ir tieši piešķirtas tiesības brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstīs, ir tikai deklaratīvas sekas un, otrkārt, ka šāda veida dokumentu nevar pielīdzināt ārvalstnieku vairumam paredzētajai uzturēšanās atļaujai, kuru izsniegšanā valsts iestādes var rīkoties pēc saviem ieskatiem (35). Tomēr, manuprāt, pat ja pirmais konstatējums ir pareizs, otrais – vairs gluži neatbilst tiesību pašreizējam stāvoklim.
74. Precīzāk, jāņem vērā, ka uzturēšanās tiesības noteiktiem trešo valstu pilsoņiem ir tieši piešķirtas dažādās normās neatkarīgi no tā, vai uzņemošās dalībvalsts iestādes izsniedz atbilstošu dokumentu. Pamatojoties uz šīm normām, Tiesa pēc analoģijas uz šiem pilsoņiem ir attiecinājusi risinājumu, kuru tā ir izsecinājusi attiecībā uz Savienības pilsoņiem. Tādējādi Tiesa sākotnējā virknē spriedumu nosprieda, ka saskaņā ar Lēmumu Nr. 1/80 uzturēšanās atļaujas izsniegšanai Turcijas pilsoņiem var būt tikai deklaratīvs un pierādījuma spēks (36). Nākamajā virknē spriedumu tā uzturēšanās atļauju vienkārši deklaratīvās sekas attiecināja arī uz trešo valstu pilsoņiem, kas ir Savienības pilsoņu ģimenes locekļi. Proti, no konstatējuma, ka “ieceļošanas tiesības dalībvalsts teritorijā, kuras piešķirtas trešās valsts pilsonim, kas ir dalībvalsts pilsoņa laulātais, izriet tikai no ģimenes saiknēm”, Tiesa izsecināja, ka uzturēšanās atļaujas izsniegšana ir uzskatāma nevis par tiesību nodibinošu aktu, bet gan par aktu, kas dalībvalstij ļauj konstatēt trešo valstu pilsoņa individuālo situāciju attiecībā pret Savienības tiesībām (37).
75. Ievērojot visu trešo valstu pilsoņiem turpmāk ar direktīvu piešķirtās tiesības, vispār jau vaicājams, vai uzturēšanās atļauju izsniegšana šiem pilsoņiem joprojām rada nodibinošas sekas, piešķirot tiesības, vai arī turpmāk šāda izsniegšana ir tikai deklaratīva, jo ar to vienīgi tiek atzīta iepriekš pastāvoša situācija. Jānorāda, ka direktīvas 9. panta 6. punktā ir noteikts, ka pastāvīgā iedzīvotāja uzturēšanās atļaujas derīguma termiņa izbeigšanās nekādā gadījumā nenozīmē pastāvīgā iedzīvotāja statusa atsaukšanu un ka šīs direktīvas 7. panta 3. punktā ir paredzēts, ka, ja 4. un 5. pantā paredzētie nosacījumi ir izpildīti un persona nerada draudus direktīvas 6. panta izpratnē, dalībvalsts attiecīgajam trešās valsts pilsonim “piešķir” pastāvīgā iedzīvotāja statusu. Neatstājot bez ievērības dalībvalstīm paliekošo rīcības brīvību noteikt gan statusa iegūšanas nosacījumus, gan trešo valstu pilsoņiem piešķirtās tiesības, gan sabiedriskās kārtības un aizsardzības iemeslus, kas attaisnotu statusa atteikumu, uzskatu, ka īstenības izteiksmes vienkāršās tagadnes formas, kas, ievērojot Savienības likumdevēja parasti izmantoto tiesību normu formulēšanas metodi, nozīmē vajadzību, lietojums 6. pantā norāda uz rīcības brīvību izslēdzošu pienākumu piešķirt statusu, ja ir izpildīti nosacījumi, un tādēļ tiesības, kas valstu iestādēm noteiktas, lai piešķirtu uzturēšanās atļauju saskaņā ar direktīvu, manuprāt, nav iespējams atzīt par diskrecionārām (38).
76. Pat pieņemot, ka tomēr tiktu uzskatīts, ka pastāvīgā iedzīvotāja uzturēšanās atļaujas izsniegšanai ir konstitutīvas sekas, neuzskatu, ka būtu konstatējamas samērīguma attiecības vai arī lai vai kāda saistība starp akta juridisko seku nozīmīgumu un maksu par šādu aktu. Citiem vārdiem sakot, nav pierādīts, ka, jo vairāk juridisku seku rada akts, jo iestādei, kas to izdod, ir lielākas izmaksas.
77. Nepārliecina arī otrais iebildums, ka uzturēšanās dokumenta izsniegšanā pastāvīgajam iedzīvotājam vai viņa ģimenes loceklim būtu jāņem vērā dalībvalstīm no šiem pieteikumiem faktiski izrietošās izmaksas.
78. Būtu, pirmkārt, noderīgi konstatēt, ka, lai arī direktīvā nav iekļauts Priekšlikumā direktīvai rodamais noteikums par atbrīvojumu no nodevas vai tās augstākā apmēra noteikšanu, direktīvā nav pārņemti arī Parlamenta grozījumi par nodevas atbilstību administratīvo izmaksu apmēram. Tādējādi neredzu, uz kāda juridiska pamata varētu būt balstīts šis, manuprāt, no vispārīgiem principiem neizsecināmais arguments. Šajā ziņā izbrīna, ka pieteikumu uzturēšanās dokumentu iegūšanai iesniedzošo trešo valstu pilsoņu situāciju Nīderlandes Karaliste, lai arī tikai jautājumā par administratīvo izdevumu attiecināšanu, pielīdzina situācijai, kurā atrodas nokaušanai sertificējamie liellopi un cūkas.
79. Otrkārt, uzskatu, ka Nīderlandes Karaliste nepierāda, ka veicamais vērtējums būtu krietni vien plašāks par Savienības pilsoņa gadījumā veicamo. Savu apgalvojumu tā balsta uz salīdzinājumu ar Direktīvas 2004/38 16. pantā paredzētās pastāvīgās uzturēšanās tiesības lūdzoša Savienības pilsoņa situāciju un paskaidro, ka tad, kad trešās valsts pilsonis iesniedz pieteikumu, ir jāveic šādi izvērtējumi, proti, jānoskaidro, vai ir samaksāta nodeva, vai ir pilnīgi aizpildīta veidlapa, vai ir pierādīts, ka pieteikuma iesniedzējs piecu gadu laikā ir nepārtraukti uzturējies Nīderlandes Karalistē un ka tā joprojām ir viņa pamata dzīvesvieta, ka uzturēšanās tiesības nav pagaidu vai kā formāli ierobežotas, ka viņam ir pastāvīgi, autonomi un pietiekami iztikas līdzekļi, ka viņš ir apdrošināts slimokasē un ka sodāmības reģistrā par viņu nav ierakstu. Attiecībā uz šo argumentu var iebilst, ka vairāki Nīderlandes Karalistes paziņotie izvērtējumi ir līdzīgi tiem, kurus var veikt atbilstoši Direktīvai 2004/38, izsniedzot reģistrācijas apliecību Savienības pilsonim, kas vēlas izmantot tiesības uzturēties ilgāk par trīs mēnešiem, vai izsniedzot uzturēšanās atļauju viņa ģimenes locekļiem (39). No tā secinu, ka nav objektīvu iemeslu, kas varētu pamatot atšķirīgu attieksmi pret Savienības pilsoņiem un trešo valstu pilsoņiem, kuru tiesības izriet no direktīvas.
80. Turklāt, lai arī Grieķijas Republika uzskata, ka par uzturēšanās atļaujas izsniegšanu iekasētās nodevas sedzot to administratīvo pakalpojumu izmaksas, kas sniegti ne tikai uzturēšanās tiesību kontrolei un apliecināšanai, bet arī personu integrācijai, jānorāda, ka Nīderlandes Karaliste savos procesuālajos rakstos nav apgalvojusi, ka trešo valstu pilsoņiem pieprasītās maksas ietvertu integrācijas pasākumu izmaksas. Bez tam, lai arī direktīvā ir paredzēta iespēja dalībvalstīm prasīt trešo valstu pilsoņiem “izpildīt integrācijas nosacījumus [(40)] saskaņā ar valsts tiesību aktiem”, un, ja uzskata, ka šis noteikums varētu atļaut dalībvalstīm prasīt no trešo valstu pilsoņiem daļēju vai pilnīgu ar integrāciju saistīto izmaksu atlīdzinājumu (41), man šķiet, ka minētajām dalībvalstīm tādējādi paliekošā rīcības brīvība nevar attaisnot to, ka tiek apdraudēts direktīvas mērķis un lietderīgā iedarbība, nosakot pārmērīgas un nesamērīgas nodevas.
81. Ievērojot visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, uzskatu, ka dalībvalstis nedrīkst uzturēšanās dokumentu izsniegšanu saskaņā ar direktīvu lūdzošajiem trešo valstu pilsoņiem piemērot nodevas, kas ir vai nu pašas par sevi pārmērīgas, vai nesamērīgas salīdzinājumā ar tām, kuras par līdzīgu dokumentu iegūšanu maksā tiesības brīvi pārvietoties izmantojošie pašas valsts un Savienības pilsoņi.
82. Vēl tikai jānoskaidro, vai Nīderlandes Karaliste nav izpildījusi šo pienākumu.
2) Par Nīderlandes Karalistes prasītām pārmērīgām un nesamērīgām nodevām
83. Tā kā iepriekš izklāstīto apsvērumu dēļ uzskatu, ka direktīvā ir noteikts pienākums dalībvalstīm nepiemērot nodevas, kas būtu nesamērīgas salīdzinājumā ar tām, kas tiek prasītas no dalībvalstu pilsoņiem saistībā ar līdzīgu dokumentu izsniegšanu, būtu lietderīgi atsaukties uz samērīguma attiecību novērtējumu, ko Tiesa veikusi iepriekš minētajā spriedumā lietā Komisija/Nīderlande.
84. Minētajā spriedumā Tiesa par nesamērīgām uzskatīja nodevas, kuru diapazona mazākais apmērs par vairāk nekā divām trešdaļām pārsniedz Savienības pilsoņiem saistībā ar līdzīgu dokumentu piešķiršanu piemēroto nodevu apmēru.
85. No trešo valstu pilsoņiem un viņu ģimenes locekļiem prasītās nodevas, jautājumā par kurām Nīderlandes Karaliste neapstrīd, ka tās ir no 7 līdz 27 reizēm lielākas par Savienības pilsoņiem paredzētajām summām, manuprāt, a fortiori ir jāuzskata par pārmērīgām un nesamērīgām.
86. Tādēļ uzskatu, ka iebildums ir atzīstams par pamatotu.
VI – Secinājumi
87. Pamatojoties uz iepriekš izklāstītajiem apsvērumiem, ierosinu Tiesai pieņemt šādu nolēmumu:
1) trešo valstu pilsoņiem, kas lūdz piešķirt pastāvīgā iedzīvotāja statusu Nīderlandes Karalistē, un trešo valstu pilsoņiem, kas ir pastāvīgie iedzīvotāji kādā citā dalībvalstī un lūdz izmantot savas tiesības uzturēties Nīderlandes Karalistē, kā arī viņu ģimenes locekļiem, kas lūdz atļauju viņus pavadīt vai viņiem pievienoties, piemērojot nodevas, kas ir pārmērīgas un nesamērīgas salīdzinājumā ar tām, kuras par līdzīgu dokumentu izsniegšanu tiek prasītas no dalībvalsts pilsoņiem, Nīderlandes Karaliste nav izpildījusi Padomes 2003. gada 25. novembra Direktīvai 2003/109/EK par to trešo valstu pilsoņu statusu, kuri ir kādas dalībvalsts pastāvīgie iedzīvotāji, paredzētos pienākumus;
2) Nīderlandes Karaliste atlīdzina tiesāšanās izdevumus.