Lieta T‑144/04

Télévision française 1 SA (TF1)

pret

Eiropas Kopienu Komisiju

Prasība atcelt tiesību aktu – Komisijas lēmums, ar kuru daži pasākumi, ko Francijas Republika veikusi France 2 un France 3 labā, ir kvalificēti kā ar kopējo tirgu saderīgs valsts atbalsts – Termiņš prasības celšanai – Reglamenta 44. panta 1. punkta c) apakšpunkts – Nepieņemamība

Rīkojuma kopsavilkums

1.      Prasība atcelt tiesību aktu – Termiņi – Termiņa sākuma brīdis – Publicēšanas datums – Datums, kurā akts kļuvis zināms – Pakārtots raksturs

(EKL 230. panta piektā daļa; Padomes Regulas Nr. 659/1999 26. panta 3. punkts)

2.      Tiesvedība – Prasības pieteikums par lietas ierosināšanu – Formas prasības

(Pirmās instances tiesas reglamenta 44. panta 1. punkts)

1.      No EKL 230. panta piektās daļas teksta izriet, ka kritērijs, atbilstoši kuram termiņu prasības celšanai sāk skaitīt no dienas, kurā personai kļuvis zināms tiesību akts, ir otršķirīgs salīdzinājumā ar dienu, kad tiesību akts publicēts vai darīts zināms attiecīgajai personai.

Attiecībā uz tiesību aktiem, kuri atbilstoši attiecīgās iestādes pastāvīgajai praksei tiek publicēti Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī, kaut arī šāda publikācija nav priekšnoteikums to piemērojamībai, kritērijs attiecībā uz dienu, kad personai tiesību akts kļuvis zināms, nav piemērojams un termiņu prasības celšanai skaita no publicēšanas dienas. Šādos apstākļos ieinteresētā trešā persona var pamatoti paļauties, ka attiecīgais tiesību akts tiks publicēts.

Tiesību akta, kurš saskaņā ar Regulas Nr. 659/1999, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus [EKL 88.] panta piemērošanai, 26. panta 3. punktu jāpublicē Oficiālajā Vēstnesī, pārsūdzības termiņš atbilstoši Pirmās instances tiesas reglamenta 102. panta 1. punkta noteikumiem sāk skaitīties no 14. dienas beigām pēc akta publicēšanas šajā izdevumā.

(sal. ar 18.–22. punktu)

2.      Saskaņā ar Pirmās instances tiesas reglamenta 44. panta 1. punkta c) apakšpunktu prasības pieteikumā ir jāietver strīda priekšmets un kopsavilkums par izvirzītajiem pamatiem.

Šai norādei ir jābūt pietiekami skaidrai un precīzai, lai ļautu atbildētājam sagatavot savu aizstāvību un Pirmās instances tiesai lemt par prasību, attiecīgā gadījumā – bez citas papildu informācijas.

Nolūkā nodrošināt tiesisko drošību un pareizu tiesvedību, lai prasība būtu pieņemama, svarīgākajiem faktiskajiem un tiesiskajiem apstākļiem, ar kuriem prasība pamatota, jāizriet saskaņotā un saprotamā veidā no paša prasības pieteikuma teksta. Kaut arī šo tekstu var pamatot un papildināt, atsaucoties uz tam pievienotajiem materiāliem, vispārēja atsauce uz citiem dokumentiem, pat ja tie ir pievienoti prasības pieteikumam, nevar kompensēt galveno juridisko argumentu neesamību. Pirmās instances tiesai nav pienākuma pielikumos meklēt un identificēt pamatus un argumentus, ko tā varētu uzskatīt par tādiem, kuri veido prasības pamatojumu, jo pielikumi izmantojami vienīgi pārbaudes veikšanas un tehniskos nolūkos.

Līdz ar to, pārbaudot prasības pieteikuma atbilstību Reglamenta 44. panta 1. punktam, replikas saturam hipotētiski nav nozīmes. It īpaši uz replikā prasības pieteikumā norādīto pamatu papildināšanas nolūkā minēto pamatu un argumentu pieņemamību, kā tas atzīts judikatūrā, nevar atsaukties ar mērķi kompensēt prasības celšanas laikā radušos neatbilstību Reglamenta 44. panta 1. punktā minētajām prasībām, pretējā gadījumā šī tiesību norma kļūtu pilnībā nepiemērojama.

Turklāt, lai gan iestādes pieņemta akta gadījumā pienākums to pamatot var tikt atvieglots, tiklīdz tā adresāts labi pārzina akta pieņemšanas kontekstu, šāda atvieglojuma iespēju attiecībā uz pienākumu norādīt pamatojumu nevar analoģiski piemērot attiecībā uz prasības pieteikuma, kas iesniegts Kopienu tiesā, skaidrības un precizitātes prasībām. Šādas prasības ir noteiktas Kopienu tiesas interesēs, kurai nav iepriekšēju zināšanu par tajā iesniegto lietu. Turklāt nepieciešamība nodrošināt tiesisko drošību attiecībā uz terminu izvēli juridisko debašu laikā, kā arī pienākums nodrošināt pareizu tiesvedību izslēdz, ka varētu tikt ņemts vērā arguments, ka esot iespējams atkāpties no Reglamenta 44. panta 1. punktā minētājam prasībām, pieņemot, ka iestāde, kas izdevusi aktu, labi pārzina lietu.

(sal. ar 28.–31. punktu)