Lieta C‑64/12

Anton Schlecker

pret

Melitta Josefa Boedeker

(Hoge Raad der Nederlanden lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Romas Konvencija par tiesību aktiem, kas piemērojami līgumsaistībām – Darba līgums – 6. panta 2. punkts – Piemērojamie tiesību akti, ja nav izdarīta izvēle – Valsts, kurā darbinieks “parasti veic darbu”, tiesību akti – Līgums, kam ir ciešāka saikne ar citu dalībvalsti

Kopsavilkums – Tiesas (trešā palāta) 2013. gada 12. septembra spriedums

1.        Tiesu iestāžu sadarbība civillietās – Konvencija par tiesību aktiem, kas piemērojami līgumsaistībām – Piemērojamie tiesību akti, ja nav izdarīta izvēle – Piesaistes kritēriji – Darba līgums – Piesaistes kritēriju hierarhija – Valsts, kurā parasti veic darbu – Prioritārs piesaistes kritērijs – Novērtējuma kritēriji

(1980. gada 19. jūnija Romas konvencijas 6. panta 2. punkta a) un b) apakšpunkts)

2.        Tiesu iestāžu sadarbība civillietās – Konvencija par tiesību aktiem, kas piemērojami līgumsaistībām – Piemērojamie tiesību akti, ja nav izdarīta izvēle – Piesaistes kritēriji – Darba līgums – Darbinieks, kurš parasti un ilgstoši bez pārtraukuma strādājis kādā valstī – Līguma ciešāka saikne ar citu valsti – Iespēja nepiemērot tās valsts tiesību aktus, kurā darbinieks parasti veic darbu – Valsts tiesas novērtējuma brīvība – Novērtējuma kritēriji

(Romas 1980. gada 19. jūnija konvencijas 6. panta 2. punkts)

1.        Skat. nolēmuma tekstu.

(sal. ar 31.–33. punktu)

2.        Konvencijas par tiesību aktiem, kas piemērojami līgumsaistībām, kas atklāta parakstīšanai Romā 1980. gada 19. jūnijā, 6. panta 2. punkts ir interpretējams tādējādi, ka pat gadījumā, kad darba ņēmējs, pildot darba līgumu, darbu parasti, ilgstoši un nepārtraukti ir veicis vienā un tajā pašā valstī, valsts tiesa atbilstoši šīs normas pēdējai daļai var nepiemērot valsts, kurā parasti tiek veikts darbs, tiesību normas, ja visi apstākļi norāda uz darba līguma ciešāku saikni ar citu valsti.

Tādēļ iesniedzējtiesai ir jāņem vērā visi darba tiesiskās attiecības raksturojošie apstākļi un jāizvērtē tas vai tie apstākļi, kuri, tāsprāt, ir visnozīmīgākie. Tiesa, kurai jālemj par konkrētu gadījumu, tomēr nevar automātiski secināt, ka Romas konvencijas 6. panta 2. punkta a) apakšpunktā paredzētais noteikums nav jāpiemēro vienīgi tāpēc, ka skaitliski vairāki citi atbilstoši apstākļi, izņemot darba veikšanas vietu, norāda uz citu valsti.

Savukārt kā būtisks piesaistes elements vērā ir jāņem valsts, kurā darbinieks no saviem ienākumiem par profesionālo darbību maksā nodokļus un nodevas, kā arī valsts, kurā tas ir piesaistīts sociālā nodrošinājuma sistēmai un dažādām pensijas, slimības apdrošināšanas un invaliditātes sistēmām. Turklāt valsts tiesai ir jāņem vērā arī visi lietas apstākļi, kā, piemēram, atalgojuma noteikšanas kritēriji vai citi darba nosacījumi.

(sal. ar 36., 37., 40.–42. un 44. punktu un rezolutīvo daļu)