Lieta T‑345/12
Akzo Nobel NV u.c.
pret
Eiropas Komisiju
Konkurence – Administratīvais process – Eiropas ūdeņraža peroksīda un perborāta tirgus – Lēmuma, ar kuru konstatēts EKL 81. panta pārkāpums, publicēšana – Lūguma par konfidencialitātes ievērošanu attiecībā uz informāciju, kas Komisijai sniegta, piemērojot tās paziņojumu par sadarbību, noraidījums – Pienākums norādīt pamatojumu – Konfidencialitāte – Dienesta noslēpums – Tiesiskā paļāvība
Kopsavilkums – Vispārējās tiesas (trešā palāta) 2015. gada 28. janvāra spriedums
1. Iestāžu akti – Pamatojums – Pienākums – Apjoms – Uzklausīšanas amatpersonas lēmums, ar kuru konkurences noteikumu piemērošanas procesā noraida lūgumu piemērot konfidencialitāti informācijai
(EKL 81. pants; LESD 296. pants; Komisijas Lēmuma 2011/695, 8. pants)
2. Iestāžu akti – Publiskums – Atklātības principa ievērošana – Piemērošanas joma – Iespēja publicēt aktus, neesot tieši noteiktam pienākumam šajā ziņā
(LES 1. panta otrā daļa; LESD 15. pants)
3. Konkurence – Administratīvais process – Dienesta noslēpums – Informācijas, uz kuru attiecas pienākums glabāt dienesta noslēpumu, noteikšana– Kritēriji
(EKL 81. pants; LESD 339. pants; Padomes Regulas Nr. 1/2003 28. un 30. pants)
4. Konkurence – Administratīvais process – Dienesta noslēpums – Piemērošanas joma – Atšķirīga attieksme pret personām, kurām ir tiesības tikt uzklausītām, un sabiedrību vispār
(EKL 81. pants; LESD 339. pants; Padomes Regulas Nr. 1/2003 27. panta 2. punkts un 28. panta 2. punkts)
5. Konkurence – Administratīvais process – Dienesta noslēpums – Informācijas, uz kuru attiecas pienākums glabāt dienesta noslēpumu, noteikšana – Kritēriji – Izpaušana, ar kuru var nodarīt būtisku kaitējumu – Informācija, kura izpaužas kā konkurences tiesību normu pārkāpuma elementu apraksts – Šādas informācijas, ar kuru ir vieglāk pierādāma attiecīgo uzņēmumu civiltiesiskā atbildība, publicēšana
(EKL 81. pants; LESD 339. pants; Padomes Regulas Nr. 1/2003 28. un 30. pants)
6. Konkurence – Administratīvais process – Dienesta noslēpums – Informācijas, uz kuru attiecas pienākums glabāt dienesta noslēpumu, noteikšana – Kritēriji – Intereses, kurām var nodarīt kaitējumu aizsargājamas informācijas izpaušana – Vispārējo interešu Savienības darbību pārskatāmībā un likumīgo interešu pret informācijas izpaušanu izsvēršana – Uzņēmuma interese, lai noteikta informācija par tā uzvedību netiktu pieminēta – Intereses, kas nav nekādi speciāli izsargājamas attiecībā uz uzņēmumiem, kuri ir piedalījušies Savienības konkurences tiesību normu pārkāpumā
(EKL 81. pants; LESD 339. pants; Padomes Regulas Nr. 1/2003 28. un 30. pants)
7. Konkurence – Administratīvais process – Dienesta noslēpums – Informācijas, uz kuru attiecas pienākums glabāt dienesta noslēpumu, noteikšana – Vispārējo interešu Savienības darbību pārskatāmībā un likumīgo interešu pret informācijas izpaušanu izsvēršana – Informācijas, kura ir brīvprātīgi paziņota Komisijai, lai saņemtu iecietības programmas piemērošanu, publicēšana – Interešu, kuras attaisno minētās informācijas publicēšanu un to, kuras attaisno tās aizsardzību, izsvēršana
(EKL 81. pants; LESD 339. pants; Padomes Regulas Nr. 1/2003 30. panta 2. punkts; Komisijas Paziņojums 2002/C 45/03)
8. Konkurence – Administratīvais process – Komisijas lēmums, ar kuru konstatēts pārkāpums – Informācijas, kuru Komisijai ir brīvprātīgi paziņojis uzņēmums, kas ir piedalījies pārkāpumā, lai saņemtu iecietības programmas piemērošanu, publicēšana – Komisijas novērtējuma brīvība – Paziņojumi par sadarbību – Savas novērtējuma brīvības pašierobežošana – Apjoms – Aizliegums izpaust informāciju, kas ir ietverta lūgumos piemērot iecietību – Neesamība
(EKL 81. pants; Padomes Regulas Nr. 1/2003 30. pants; Komisijas Paziņojumi 2002/C 45/03 un 2006/C 298/11)
9. Konkurence – Administratīvais process – Komisijas lēmums, ar kuru konstatēts pārkāpums – Informācijas, kuru Komisijai ir brīvprātīgi paziņojis uzņēmums, kas ir piedalījies pārkāpumā, lai saņemtu iecietības programmas piemērošanu, publicēšana – Komisijas novērtējuma brīvība – Apjoms – Izmaiņas agrākajā praksē – Tiesiskās paļāvības principa pārkāpums –Neesamība
(EKL 81. pants; Padomes Regulas Nr. 1/2003 30. panta 2. punkts)
1. Skat. nolēmuma tekstu.
(sal. ar 30.–44. punktu)
2. Skat. nolēmuma tekstu.
(sal. ar 60. punktu)
3. Skat. nolēmuma tekstu.
(sal. ar 61. un 65. punktu)
4. Skat. nolēmuma tekstu.
(sal. ar 67.–69. punktu)
5. Lai informāciju tās būtības dēļ varētu atzīt par komercnoslēpumu un tādējādi varētu saņemt aizsardzību pret tās izpaušanu sabiedrībai, šādas informācijas izpaušanas sekām tostarp ir jābūt tādām, ka ar to var izraisīt būtisku kaitējumu personai, kas to sniegusi, vai trešajai personai.
Attiecībā uz informāciju, kura sastāv no EKL 81. panta pārkāpuma veidojošo elementu apraksta, šādas informācijas izpaušana var izraisīt būtisku kaitējumu uzņēmumam, kurš ir piedalījies šajā pārkāpumā, ciktāl šāda informācija varētu atvieglot fiziskajām vai juridiskajām personām, kuras sevi uzskata par pārkāpumā cietušajām, uzņēmuma civiltiesiskās atbildības pierādīšanu.
(sal. ar 73., 74. un 77. punktu)
6. Lai informāciju tās būtības dēļ varētu atzīt par komercnoslēpumu un tādējādi varētu saņemt aizsardzību pret tās izpaušanu sabiedrībai, ir nepieciešams, lai intereses, kurām informācijas izpaušana var nodarīt kaitējumu, būtu objektīvi aizsargājamas. Šis nosacījums nozīmē, ka informācijas konfidenciālā rakstura novērtējums prasa, lai tiktu līdzsvarotas leģitīmās intereses pret tās izpaušanu un vispārējās intereses, kuras prasa, lai iestāžu darbība būtu cik iespējams atbilstoša atklātības principam.
Šajā ziņā uzņēmuma, kuram Komisija ir uzlikusi naudas sodu par konkurences noteikumu pārkāpumu, intereses, lai detalizēta informācija par tā pārkāpjošo rīcību netiktu izpausta sabiedrībai, principā nav īpaši aizsargājamas, ņemot vērā sabiedrības intereses pēc iespējas labāk zināt jebkādas Komisijas rīcības iemeslus, uzņēmēju intereses zināt, par kādu rīcību var tikt piemērotas sankcijas, un to personu intereses, kurām ar pārkāpumu nodarīts kaitējums, saņemt detalizētu informāciju, lai vajadzības gadījumā izmantotu savas tiesības pret sodītajiem uzņēmumiem, un ņemot vērā šāda uzņēmuma iespēju iesniegt šādu lēmumu pārbaudei tiesā.
(sal. ar 79. un 80. punktu)
7. Iecietības programmu efektivitāte varētu ciest, ja dokumentus saistībā ar iecietības procedūru izpaustu personām, kuras vēlas celt prasību par zaudējumu atlīdzību, pat ja pieteikuma iecietības režīma piemērošanai iesniedzēju valstu konkurences iestādes vai Komisija pilnībā vai daļēji atbrīvo no naudas soda, kuru tās būtu varējušas piemērot. Persona, kas ir iesaistīta konkurences tiesību pārkāpumā šādas paziņošanas iespējamības gadījumā, varētu atturēties izmantot tai ar šādām iecietības programmām sniegto iespēju, tostarp ņemot vērā faktu, ka Komisijai paziņotajiem dokumentiem vai šajā iestādē sniegtajām liecībām, kas sniegtas šādā statusā, var būt pašapsūdzošs raksturs.
Tomēr tiesības saņemt atlīdzību par zaudējumiem, kas nodarīti ar līgumu vai darbībām, kuras var ierobežot vai izkropļot konkurenci, būtiski veicina, ka Savienībā tiek saglabāta efektīva konkurence, un tātad palīdz sasniegt sabiedrības interešu mērķi.
Piemērojot šos principus, Tiesa, atbildot uz lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu saistībā ar strīdiem par uzņēmumu, kuri sevi uzskatīja par cietušajiem konkurences tiesību pārkāpumā, lūgumiem saņemt piekļuvi izmeklēšanas lietu materiāliem, kuri bija valstu konkurences iestāžu rīcībā, aicināja valstu tiesas, kurās šie strīdi bija nodoti izskatīšanā, līdzsvarot intereses, kuras attaisno iecietības lūdzēju brīvprātīgi sniegtās informācijas izpaušanu, un šīs informācijas aizsardzību.
Lietā, kas attiecas nevis uz piekļuves atteikuma apstrīdēšanu dokumentiem, kuri attiecas uz procesu konkurences jomā, bet gan uz to, ka Komisija publicē noteiktu informāciju, kas ir ietverta dokumentos un paziņojumos, kurus tai ir brīvprātīgi nodevis uzņēmums, kas ir iesaistīts konkurences tiesību normu pārkāpumā, lai tam tiktu piemērota iecietības programma, un kurā ir ticis apgalvots, ka informācijas, kura izmeklēšanas laikā ir brīvprātīgi paziņota cerībā, ka tiks piemērota iecietības programma, publicēšana nodarītu kaitējumu Komisijas izmeklēšanas darbību mērķim, šis pēdējais apgalvojums neatklāj, ka pastāv tāda tiesību norma, kuru Komisija esot pārkāpusi tādēļ vien, ka saistībā ar iecietības programmu paziņotās informācijas iecerētā publicēšana varētu ietekmēt minētās programmas īstenošanu attiecībā uz izmeklēšanām nākotnē.
Turklāt šis atsevišķais arguments sevī ietver sabiedrības intereses cik vien iespējams plaši uzzināt par jebkuras Komisijas darbības motīviem, saimnieciskās darbības subjektu intereses noskaidrot darbības, par kurām tos var sodīt, un, visbeidzot, Komisijas intereses saglabāt tās iecietības programmas lietderīgo iedarbību. Šīs sevišķās intereses nav attiecīgā uzņēmuma intereses, līdz ar to vienīgi Komisijai atbilstoši šīs lietas apstākļiem ir jānostāda līdzsvarā iecietības programmas efektivitāte, no vienas puses, un sabiedrības un saimnieciskās darbības subjektu intereses noskaidrot tās lēmuma saturu un rīkoties savu tiesību aizsardzībai, no otras puses.
Šo secinājumu nevar atspēkot ar argumentu, ka būtībā informācija, kurai uzņēmums lūdza piemērot konfidencialitāti, nav būtiska, lai saprastu Komisijas lēmuma, ar kuru konstatēts Savienības konkurences tiesību pārkāpums, rezolutīvo daļu, un līdz ar to uz šo informāciju nav attiecināms publicēšanas pienākums, kas Komisijai ir uzlikts saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 30. panta 2. punktu. Ar šo tiesību normu netiek ierobežota Komisijas brīvība pēc savas ierosmes publicēt tās lēmuma pilnīgāku versiju, nevis nepieciešamo minimumu, un tajā ietvert arī informāciju, kuras publicēšana nav prasīta, ciktāl tās izpaušana nav nesavienojama ar dienesta noslēpuma aizsardzību.
(sal. ar 83.–85. un 87.–90. punktu)
8. Pieņemot tādas uzvedības normas kā tās, kas ir ietvertas paziņojumos par atbrīvojumu no naudas soda un naudas soda samazināšanu lietās, kas skar aizliegtas vienošanās, un ar to publicēšanu paziņojot, ka turpmāk šīs normas tiks piemērotas gadījumiem, ar kuriem tās ir saistītas, Komisija pati ierobežo savas novērtējuma brīvības izmantošanas iespējas un nevar atkāpties no šīm normām bez pamatojuma, citādi tā tiktu sodīta par tādu vispārējo tiesību principu kā vienlīdzīgas attieksmes principa vai tiesiskās paļāvības aizsardzības principa pārkāpumu. Tomēr no šiem paziņojumiem neizriet aizliegums Komisijai izpaust jebkādos apstākļos informāciju, kas ir ietverta lūgumos piemērot iecietību vai paziņojumos, kas izdarīti saistībā ar iecietības programmu. Šīs dažādās apņemšanās, kas ir ietvertas minētajos paziņojumos, attiecas vienīgi uz tādu dokumentu izpaušanu, kurus tai ir brīvprātīgi iesnieguši uzņēmumi, kuri vēlas, lai tiem tiktu piemērota iecietības programma, kā arī uz paziņojumiem, kurus šie paši uzņēmumi ir izdarījuši šajā pašā sakarā.
(sal. ar 104., 106. un 108. punktu)
9. Lai arī tiesiskās paļāvības princips ir viens no Savienības tiesību vispārējiem principiem, tomēr saimnieciskās darbības subjektiem nav attaisnojuma paļauties uz to, ka tiks saglabāta kāda pastāvoša situācija, kuru Savienības iestādēm ir tiesības grozīt atbilstoši to rīcības brīvībai.
Šajā ziņā uzņēmums, kas ir piedalījies Savienības konkurences tiesību normu pārkāpumā, nevar gūt nekādu tiesisko paļāvību par to, ka tiks saglabāta iepriekšējā Komisijas prakse, kura bija tāda, ka netiek izpausta informācija, kuru uzņēmumi tai brīvprātīgi paziņoja saistībā ar lūgumiem piemērot iecietības programmu un par kuru minētie uzņēmumi lūdza piemērot konfidencialitāti.
Komisijai ir plaša rīcības brīvība, lai izlemtu, vai publicēt šāda veida informāciju. Regulas Nr. 1/2003 30. panta 2. punkts ierobežo Komisijas publicēšanas pienākumu tikai attiecībā uz norādi par ieinteresētajām pusēm un būtiskāko no to lēmumu satura, uz kuriem ir izdarīta atsauce šīs normas pirmajā punktā, lai atvieglotu Komisijas uzdevumu informēt sabiedrību par šo lēmumu pastāvēšanu un saturu, tostarp ievērojot no valodu lietojuma izrietošo slogu saistībā ar publicēšanu Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī. Turpretī šī norma neierobežo Komisijas iespēju, ja tā to uzskata par vajadzīgu un ja to atļauj resursi, publicēt tās lēmumu teksta pilnu versiju vai vismaz ļoti detalizētu versiju, ievērojot aizsardzību, kāda ir piemērojama komercnoslēpumam un konfidenciālai informācijai.
Lai arī Komisijai tātad ir piemērojams vispārējais pienākums publicēt tikai savu lēmumu nekonfidenciālās versijas, šī pienākuma ievērošanas garantēšanai nav nepieciešams interpretēt Regulas Nr. 1/2003 30. panta 2. punktu tādējādi, ka ar to būtu piešķirtas īpašas tiesības lēmumu, kas ir pieņemti, pamatojoties uz minētās regulas 7.–10. pantu un 23. un 24. pantu, adresātiem iebilst pret to, ka Komisija Oficiālajā Vēstnesī un attiecīgā gadījumā šīs iestādes tīmekļa vietnē publicē informāciju, kura, kaut arī nav konfidenciāla, nav būtiska šo lēmumu rezolutīvās daļas saprašanai. Tādējādi Regulas Nr. 1/2003 30. panta 2. punktā nav paredzēts ierobežot Komisijas brīvību brīvprātīgi publicēt sava lēmuma versiju, kas ir pilnīgāka nekā nepieciešamais minimums, un tajā ietvert arī informāciju, kuras publicēšana nav prasīta, ja tās izpaušana nav nesaderīga ar dienesta noslēpuma aizsardzību.
(sal. ar 120. un 122.–124. punktu)