Lieta T‑766/22

Maria Canel Ferreiro

pret

Eiropas Savienības Padomi

 Vispārējās tiesas (desmitā palāta paplašinātā sastāvā) 2024. gada 29. maija spriedums

Civildienests – Ierēdņi – Disciplinārlieta – Disciplinārsods – Rājiens – Cieņas pret amatu aizskārums – Civildienesta noteikumu 12. un 21. pants – Akta izdevēja kompetence – Pienākums norādīt pamatojumu – Labas pārvaldības princips – Objektivitāte – Pamattiesību hartas 41. pants

1.      Ierēdņu celta prasība – Nelabvēlīgs akts – Jēdziens – Sagatavojošs tiesību akts – Administratīvās izmeklēšanas ziņojums – Izslēgšana

(Civildienesta noteikumu 90. un 91. pants)

(skat. 22.–24. punktu)

2.      Ierēdņu celta prasība – Pamati – Pamats, kas attiecas uz sūdzību izskatīšanas procedūras pārkāpumiem – Pieņemamība – Pamata pamatotība – Sekas

(Civildienesta noteikumu 90. un 91. pants)

(skat. 30.–32. punktu)

3.      Ierēdņu celta prasība – Iepriekšēja administratīva sūdzība – Administrācijas lēmums – Labas pārvaldības principa ievērošana – Objektivitātes prasība – Apjoms – Apstrīdētā akta izdevēja pieņemts lēmums – Pieņemamība

(Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 41. panta 1. punkts; Civildienesta noteikumu 90. un 91. pants)

(skat. 54.–59. punktu)

4.      Ierēdņi – Nelabvēlīgs lēmums – Disciplinārsods – Pienākums norādīt pamatojumu – Apjoms – Nepietiekami precizējumi par pārmestajiem faktiem – Nepieņemamība

(LESD 296. pants; Civildienesta noteikumu 25. pants un IX pielikuma 9. pants)

(skat. 63.–83. punktu)

Rezumējums

Saņēmusi Eiropas Savienības Padomes ierēdnes prasību, Vispārējā tiesa, izskatīdama lietu palātā paplašinātā sastāvā, atceļ šīs iestādes lēmumu, ar kuru šai ierēdnei tika piemērots disciplinārsods – rājiens.

Šajā gadījumā Vispārējā tiesa lemj, pirmkārt, par vēl neaplūkotu jautājumu, proti, vai lēmumu par disciplinārsodu un lēmumu, ar kuru noraidīta sūdzība par šo sodu, var pieņemt viena un tā pati persona. Otrkārt, tās sprieduma mērķis ir novērst atšķirības judikatūrā attiecībā uz kārtību, kādā Vispārējā tiesa autonomi izskata pamatus, kas vērsti pret lēmumu, kurš pieņemts par sūdzību.

Izskatāmajā lietā, pabeigusi administratīvo izmeklēšanu attiecībā uz prasītāju, iecēlējinstitūcija konstatēja, ka prasītāja bija izteikusi aizskarošas un agresīvas piezīmes par savu priekšnieci, apsūdzot viņu vardarbībā, un piemēroja prasītājai attiecīgu disciplinārsodu. Prasītāja par šo lēmumu iesniedza sūdzību, ko iecēlējinstitūcija tomēr noraidīja. Tādēļ prasītāja cēla prasību Vispārējā tiesā, lūdzot it īpaši atcelt lēmumu, ar kuru viņai tika izteikts rājiens, un lēmumu par sūdzības noraidīšanu.

Vispārējās tiesas vērtējums

Iesākumā Vispārējā tiesa atgādina, ka prasītājai ir jābūt iespējai lūgt Eiropas Savienības tiesu pārbaudīt lēmuma par viņas sūdzības noraidīšanu tiesiskumu, ja viņa izvirza pamatu, kas tieši attiecas uz sūdzību izskatīšanas procedūru. Ja prasītājai būtu tiesības apstrīdēt tikai sākotnējo lēmumu, jebkāda iespēja apstrīdēt pirmstiesas procedūru būtu izslēgta. Tādējādi viņai būtu liegts gūt labumu no procedūras, kuras mērķis ir ļaut un sekmēt strīda starp darbinieku un administrāciju atrisināšanu ar izlīgumu, un likt iestādei, kurai šis darbinieks pakļauts, atbilstoši attiecīgajiem noteikumiem pārskatīt savu lēmumu, ņemot vērā iespējamos minētā ierēdņa iebildumus. Šādos apstākļos Vispārējā tiesa uzskata, ka vispirms jāizskata pamats par prettiesiskumu, pieņemot lēmumu par sūdzības noraidīšanu, lai pēc tam lemtu par pamatiem, kas vērsti pret lēmumu, par kuru ir iesniegta sūdzība. Proti, ja Vispārējā tiesa atceļ lēmumu par sūdzības noraidīšanu, administrācijai jāpārskata sūdzība, nodrošinot pirmstiesas procedūras pareizu norisi. Šādā gadījumā pret sākotnējo lēmumu vērstie prasījumi ir jānoraida kā nepieņemami, pamatojoties uz to, ka tie izvirzīti priekšlaicīgi, jo šo lēmumu var pārbaudīt tiesā tikai tad, ja tas iepriekš ir ticis pārskatīts pareizā pirmstiesas procedūrā.

Runājot par personu, kuras kompetencē ir pieņemt lēmumu par sūdzības noraidīšanu, Vispārējā tiesa norāda, pirmkārt, ka Eiropas Savienības Civildienesta noteikumu (turpmāk tekstā – “Civildienesta noteikumi”) 90. panta 2. punkts nenoteic, ka sūdzība par nelabvēlīgu aktu jāizskata iestādei, kas nav iecēlējinstitūcija, kura šo aktu ir pieņēmusi. Savukārt Vispārējā tiesa precizē – no tā izriet, ka Savienības likumdevējs ir paredzējis situāciju, kurā ierēdnim nelabvēlīgu lēmumu pieņem un vēlāk par to iesniegto sūdzību lemj viena un tā pati iestāde.

Otrkārt, sūdzības izskatīšanas procedūra nav apelācijas procedūra, bet tās mērķis ir noteikt iestādei, kurai ierēdnis ir pakļauts, pienākumu pārskatīt savu lēmumu, ņemot vērā ierēdņa iespējamos iebildumus.

Tādējādi Vispārējā tiesa, ņemot vērā sūdzību izskatīšanas procedūras būtību, norāda, ka Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 41. panta 1. punktā garantēto tiesību uz objektīvu jautājumu izskatīšanu Savienības iestādēs pārkāpumu nevar konstatēt tikai tā iemesla dēļ, ka lēmumu par sūdzības noraidīšanu saskaņā ar Padomes iekšējās organizācijas noteikumiem ir pieņēmusi tā pati persona, kas pieņēma lēmumu, par kuru ir iesniegta šī sūdzība.

Vispārējā tiesa atgādina, ka pienākuma norādīt nelabvēlīga akta pamatojumu mērķis ir, pirmkārt, sniegt ieinteresētajai personai pietiekamu norādi, lai izvērtētu tai nelabvēlīgā akta pamatotību, un sniegt iespēju celt prasību Savienības tiesā, un, otrkārt, ļaut minētajai tiesai pārbaudīt akta tiesiskumu. Tas, vai pamatojums ir pietiekams, jāvērtē, ņemot vērā ne tikai tā formulējumu, bet arī faktiskos un tiesiskos apstākļus, uz kuru pamata apstrīdētais akts ir pieņemts.

Šajā ziņā Vispārējā tiesa konstatē, ka izskatāmajā lietā, izklāstot faktus, kurus iecēlējinstitūcija ņēmusi vērā attiecībā uz prasītāju, ir tikai daļēji pārņemts izmeklēšanas ziņojuma secinājumu punkts, kurā sniegts tikai īss to izmeklētāju apsvērumu kopsavilkums, kas iekļauti minētā ziņojuma iepriekšējās daļās. Ja šo fragmentu izņem no konteksta, tas precīzi neatklāj prasītājai pārmestos faktus.

Turklāt iecēlējinstitūcija nav sniegusi prasītājai paskaidrojumus par faktiem, kas viņai tika pārmesti lēmumā par sūdzības noraidīšanu, neraugoties uz prasītājas argumentiem par pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu, kurus viņa izvirzīja savas sūdzības pamatojumam. Arī šajā lēmumā ir tikai daļēji atkārtots šis pats izmeklēšanas ziņojuma secinājumu punkts.

Tomēr, lai gan izmeklēšanas ziņojumā ir dažādi komentāri par prasītājas neatbilstošo saziņas veidu visā viņas sadarbības ar savu priekšnieci laikā, Vispārējā tiesa precizē, ka no izmeklēšanas ziņojuma skaidri un objektīvi neizriet, uz kādiem pierādījumiem ir balstīti izmeklētāju secinājumi par Civildienesta noteikumu pārkāpumu. Tādējādi, pat ja apstrīdētais lēmums netika pieņemts prasītājai pilnīgi nezināmos apstākļos, viņa pamatoti apgalvo, ka apstrīdētajā lēmumā, lasot to kopsakarā ar minēto izmeklēšanas ziņojumu, nav norādīts pietiekams pamatojums. Tas, ka nav sīkākas informācijas par prasītājai pārmestajiem faktiem, liedz Vispārējai tiesai pārbaudīt apstrīdētā lēmuma pamatotību, un tas pamato tā atcelšanu.