Prasība, kas celta 2014. gada 24. jūnijā – Spānija/Komisija

(lieta T-466/14)

Tiesvedības valoda – spāņu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Spānijas Karaliste (pārstāvis – A. Rubio González, Abogado del Estado)

Atbildētāja: Eiropas Komisija

Prasītājas prasījumi:

daļēji atcelt Komisijas 2014. gada 14. aprīļa lēmumu – kurā konstatēts, ka ievedmuitas nodokļa atlaišana saskaņā ar Kopienas Muitas kodeksa [Regula (EEK) Nr. 2913/92] 236. pantu, lasot to kopsakarā ar šā kodeksa 220. panta 2. punkta b) apakšpunktu, ir pamatota, taču kādā konkrētā gadījumā (lieta REM 02/2013) ievedmuitas nodokļa atlaišana attiecībā uz citu summu nav pamatota – ciktāl šajā lēmumā ir atteikta ievedmuitas nodokļa atlaišana, kas nedibināti tiek uzskatīta par nepamatotu, un

piespriest atbildētājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Prasības pamatošanai prasītāja izvirza divus pamatus.

Ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka esot pārkāptas tiesības uz labu pārvaldību saistībā ar Komisijas 1993. gada 2. jūlija Regulas (EEK) Nr. 2454/93, ar ko nosaka īstenošanas noteikumus Padomes Regulai (EEK) Nr. 2913/92 par Kopienas Muitas kodeksa izveidi (OV L 253, 1. lpp.; Īpašais izdevums latviešu valodā, 2. nod., 6. sēj., 3. lpp.), 872.a pantu.

Šajā ziņā tiek apgalvots, ka saistībā ar tādu procedūru kā nodokļa atlaišanas procedūra, kurā Komisijai ir gan tiesības lūgt visu papildinformāciju, ko tā uzskata par vajadzīgu, gan pienākums norādīt nelabvēlīga lēmuma pamatā esošos iemeslus, Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 41. pantam ir pretrunā lēmums, kurā atteikums ir pamatots ar iemesliem, kas atšķiras no iepriekš norādītajiem.Ar otro pamatu tiek apgalvots, ka esot pārkāpts Padomes 1992. gada 12. oktobra Regulas (EEK) Nr. 2913/92 par Kopienas Muitas kodeksa izveidi (OV L 302, 1. lpp.; Īpašais izdevums latviešu valodā, 2. nod., 6. sēj., 3. lpp.) 220. panta 2. punkta b) apakšpunkts.Prasītāja uzskata, ka ir izpildīti nosacījumi, kas noteikti pastāvīgajā judikatūrā un uz kuriem līdz šim ir tikuši pamatoti virkne labvēlīgu Komisijas lēmumu jautājumā par nodokļa atlaišanu tunča nozarē. Proti, tiesiskais regulējums esot sarežģīts, eksportētājs neesot sniedzis nepareizas ziņas, tiesību norma – pamatojoties uz pareizo informāciju – interpretējama atšķirīgi, Komisija esot līdzatbildīga, un kļūda, ko kompetentās iestādes izdarījušas, tā arī nekad pareizi nepiemērojot šo tiesību normu, esot

bijusi ilgstoša.