ĢENERĀLADVOKĀTA MANUELA KAMPOSA SANČESA‑BORDONAS [MANUEL CAMPOS SÁNCHEZ‑BORDONA]
SECINĀJUMI,
sniegti 2020. gada 30. aprīlī(1)
Lieta C‑287/19
DenizBank AG
pret
Verein für Konsumenteninformation
(Oberster Gerichtshof (Augstākā tiesa, Austrija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Patērētāju tiesību aizsardzība – Maksājumu pakalpojumi iekšējā tirgū – Negodīgi noteikumi – Izmaiņas pamatlīguma nosacījumos – Pārskatāmības pārbaude – Noteikumu attiecībā uz pieņēmumu par piekrišanas sniegšanu un atbildības riska par neautorizētiem maksājumiem pārcelšanu uz maksājumu pakalpojumu lietotāju spēkā esamība – Atkāpe attiecībā uz nelielas vērtības maksājumu instrumentiem – Personalizēta maksājumu karte ar tuva darbības lauka sakaru (NFC) funkciju – Anonīmi maksājumu instrumenti – Maksājumu instrumenti bez to bloķēšanas iespējas
1. Jaunās tehnoloģijas būtiski ietekmē maksājumu pakalpojumus iekšējā tirgū. Apliecinājums tam ir Direktīvas 2007/64/EK (2) pieņemšana un tās aizstāšana ar Direktīvu (ES) 2015/2366 (3) dažus gadus vēlāk. Šī atjaunināšana bija jāveic, ņemot vērā jaunās maksājumu sistēmas attīstību un elektronisko maksājumu apjoma palielinājumu, kā arī ar tiem abiem saistītu drošības risku pieaugumu.
2. Viens no šiem jauninājumiem, kas drīz vien kļuva ļoti populārs, ir tā sauktā tuva darbības lauka sakaru (Near Field Communication; turpmāk tekstā – “NFC”) funkcija, kas tiek iekļauta noteiktās maksājumu kartēs (4). Izmantojot šo funkciju, nelielas vērtības maksājumus var veikt anonīmi un bez drošas autentificēšanas.
3. Bankas, kas izsniedz kartes ar NFC funkciju, tiecas pilnveidot standartlīgumu slēgšanu, atvieglojot to pārvaldību, bet to paredzētie izmantošanas nosacījumi var kaitēt patērētāju tiesībām. Iesniedzējtiesas jautājumu galvenokārt attiecas uz spriedzi starp šiem diviem mērķiem.
I. Atbilstošās tiesību normas
A. Savienības tiesības. Direktīva 2015/2366
4. Var minēt šādus no tās apsvērumiem:
“(6) [..] Esošajiem un jaunajiem tirgus dalībniekiem būtu jāgarantē līdzvērtīgi darbības apstākļi, atvieglojot jaunu maksāšanas līdzekļu piekļuvi plašākam tirgum un nodrošinot augsta līmeņa patērētāju aizsardzību šo maksājumu pakalpojumu izmantošanā visā Savienībā. Tam būtu jārada efektivitāte maksājumu sistēmā kopumā, un tādējādi būtu jārodas lielākai maksājumu pakalpojumu izvēlei un lielākai pārredzamībai, vienlaikus stiprinot patērētāju uzticēšanos saskaņotam maksājumu tirgum.
[..]
(63) Lai nodrošinātu augsta līmeņa patērētāju aizsardzību, dalībvalstīm patērētāju interesēs būtu jāspēj paturēt spēkā vai ieviest ierobežojumus vai aizliegumus attiecībā uz vienpusējām izmaiņām pamatlīguma nosacījumos, piemēram, ja nav pamatota iemesla šādām izmaiņām.
[..]
(91) Maksājumu pakalpojumu sniedzēji ir atbildīgi par drošības pasākumiem. Minētajiem pasākumiem ir jābūt samērīgiem ar attiecīgajiem drošības riskiem. Maksājumu pakalpojumu sniedzējiem būtu jāizveido sistēma risku mazināšanai un jāuztur efektīvas incidentu pārvaldības procedūras. Būtu jāizveido regulārs ziņošanas mehānisms, lai nodrošinātu, ka maksājumu pakalpojumu sniedzēji regulāri kompetentajām iestādēm sniedz atjauninātu novērtējumu par saviem drošības riskiem un pasākumiem, ko tie ir veikuši šo risku novēršanai. Turklāt, lai nodrošinātu, ka tiek līdz minimumam samazināts kaitējums lietotājiem, citiem maksājumu pakalpojumu sniedzējiem vai maksājumu sistēmām (piemēram, būtiski traucējumi kādā maksājumu sistēmā), ir ļoti svarīgi, lai maksājumu pakalpojumu sniedzējiem būtu pienākums par ievērojamiem drošības incidentiem bez liekas kavēšanās ziņot kompetentajām iestādēm. EBI būtu jāparedz koordinatora loma.
[..]
(96) Drošības pasākumiem būtu jāatbilst ar maksājumu pakalpojumu saistītā riska līmenim. Lai ļautu izstrādāt lietotājdraudzīgus un pieejamus maksāšanas līdzekļus zema riska maksājumiem, piemēram, nelielas vērtības bezkontakta maksājumiem tirdzniecības vietā ar mobilo tālruni vai bez tā, regulatīvajos tehniskajos standartos būtu jāprecizē izņēmumi attiecībā uz drošības prasību piemērošanu. [..]”
5. [Direktīvas] 4. panta 14. punktā “maksājumu instruments” ir definēts kā “jebkāda personalizēta ierīce un/vai procedūru kopums, par ko maksājumu pakalpojumu lietotājs un maksājumu pakalpojumu sniedzējs ir vienojušies un ko izmanto, lai iniciētu maksājuma uzdevumu”.
6. III sadaļa attiecas uz “Maksājumu pakalpojumu nosacījum[iem] un informēšanas prasību pārskatāmīb[u]”. Tās trešajā nodaļā, kas reglamentē “pamatlīgumus”, ir atrodami 52. un 54. pants.
7. [Direktīvas] 52. pantā (“Informācija un nosacījumi”) ir noteikts:
“Dalībvalstis nodrošina, ka maksājumu pakalpojumu lietotājam sniedz šādu informāciju un nosacījumus:
[..]
6. par izmaiņām pamatlīgumā un pamatlīguma izbeigšanu:
a) ja ir vienošanās – informācija par to, ka tiks uzskatīts, ka maksājumu pakalpojumu lietotājs ir pieņēmis nosacījumu izmaiņas saskaņā ar 54. pantu, ja maksājumu pakalpojumu lietotājs līdz ierosinātajai izmaiņu spēkā stāšanās dienai nav paziņojis maksājumu pakalpojumu sniedzējam par to, ka izmaiņas nav pieņemtas;
b) pamatlīguma termiņš;
c) maksājumu pakalpojumu lietotāja tiesības izbeigt pamatlīgumu un jebkādas vienošanās saistībā ar tā izbeigšanu saskaņā ar 54. panta 1. punktu un 55. pantu;
[..].”
8. [Direktīvas] 54. pantā (“Izmaiņas pamatlīguma nosacījumos”) ir paredzēts:
“1. Jebkādas izmaiņas pamatlīgumā, kā arī 52. pantā noteiktajā informācijā un nosacījumos, maksājumu pakalpojumu sniedzējs ierosina tādā pašā veidā, kā noteikts 51. panta 1. punktā, un ne vēlāk kā divus mēnešus pirms to ierosinātās piemērošanas dienas. Maksājumu pakalpojumu lietotājs var vai nu pieņemt, vai noraidīt izmaiņas pirms to ierosinātās spēkā stāšanās dienas.
Attiecīgā gadījumā saskaņā ar 52. panta 6. punkta a) apakšpunktu maksājumu pakalpojumu sniedzējs informē maksājumu pakalpojumu lietotāju par to, ka tiks uzskatīts, ka maksājumu pakalpojumu lietotājs ir pieņēmis šīs izmaiņas, ja tas līdz to ierosinātajai spēkā stāšanās dienai nav paziņojis maksājumu pakalpojumu sniedzējam par to, ka izmaiņas nav pieņemtas. Maksājumu pakalpojumu sniedzējs arī informē maksājumu pakalpojumu lietotāju, ka gadījumā, ja maksājumu pakalpojumu lietotājs nepiekrīt minētajām izmaiņām, maksājumu pakalpojumu lietotājam ir tiesības bez maksas un jebkurā laikā līdz dienai, kad izmaiņas sāktu piemērot, izbeigt pamatlīgumu.
[..]”
9. IV sadaļas (“Tiesības un pienākumi saistībā ar maksājumu pakalpojumu sniegšanu un izmantošanu”) 1. nodaļas (“Kopīgi noteikumi”) 63. pantā (“Atkāpe attiecībā uz nelielas vērtības maksājumu instrumentiem un elektronisko naudu”) ir noteikts:
“1. Tādu maksājumu instrumentu gadījumā, kuri saskaņā ar pamatlīgumu attiecas vienīgi uz atsevišķiem maksājumu darījumiem, kas nepārsniedz EUR 30, vai kuriem ir vai nu EUR 150 tērēšanas limits, vai kuros uzglabā naudas līdzekļus, kas nepārsniedz EUR 150, maksājumu pakalpojumu sniedzēji jebkurā brīdī var vienoties ar saviem maksājumu pakalpojumu lietotājiem par to, ka:
a) nepiemēro 69. panta 1. punkta b) apakšpunktu, 70. panta 1. punkta c) un d) apakšpunktu un 74. panta 3. punktu, ja maksājumu instrumentā nav atļauta tā bloķēšana vai tā turpmākas lietošanas novēršana;
b) nepiemēro 72. un 73. pantu un 74. panta 1. un 3. punktu, ja maksājumu instrumentu izmanto anonīmi vai ja maksājumu pakalpojuma sniedzējs cita, maksājumu instrumentam raksturīga iemesla dēļ nevar pierādīt, ka maksājumu darījums ir ticis autorizēts;
[..].”
B. Valsts tiesības. Zahlungsdienstegesetz 2018 (5)
10. [Likuma] 4. panta 14. punktā “maksājumu instruments” ir definēts tāpat kā attiecīgajā Direktīvas 2015/2366 pantā.
11. [Likuma] 48. panta 1. punkta 6) apakšpunktā attiecībā uz izmaiņām pamatlīgumos ir pārņemts Direktīvas 2015/2366 52. panta 6) punkta saturs.
12. Runājot par izmaiņām pamatlīgumu nosacījumos, 50. panta 1. punkts ir formulēts līdzīgi Direktīvas 2015/2366 54. panta 1. punktam.
13. Tas ir attiecināms arī uz ZaDiG 57. panta 1. punktu un Direktīvas 2015/2366 63. panta 1. punktu saistībā ar atkāpi attiecībā uz nelielas vērtības maksājumu instrumentiem un elektronisko naudu.
II. Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi
14. Verein für Konsumenteninformation [Patērētāju aizsardzības apvienība] (turpmāk tekstā – “VKI”) ir apvienība, kurai saskaņā ar Austrijas tiesību aktiem ir tiesības celt prasības, lai aizstāvētu patērētāju intereses.
15. DenizBank AG ir banka, kas darbojas Austrijā. Savā darbībā ar klientiem tā piemēro vispārējos līguma nosacījumus un līguma veidlapas, tostarp saistībā ar maksājumu karšu ar NFC funkciju izmantošanu. NFC funkcija bankas kartēs tiek aktivizēta automātiski, kad klients karti izmanto pirmo reizi.
16. Pieliekot šīs kartes pie maksāšanas termināļa iestādēs, kurās ir ierīce bezvadu savienojuma izveidei, var veikt maksājumus par pirkumiem līdz 25 EUR, neievadot personas identifikācijas numuru (turpmāk tekstā – “PIN kods”). Lai veiktu lielākas vērtības maksājumus, ir jāidentificējas, izmantojot PIN kodu.
17. Vispārējos nosacījumos, kurus savos līgumos piemēro DenizBank, ir paredzēti šādi noteikumi:
“14. noteikums.
Izmaiņas klientu [apkalpošanas] politikā. Izmaiņas šajā klientu [apkalpošanas] politikā klientam tiek ierosinātas ne vēlāk kā divus mēnešus pirms paredzētās to spēkā stāšanās dienas. Tiek uzskatīts, ka klients ir pieņēmis šīs izmaiņas un tādējādi par izmaiņām ir tikusi panākta vienošanās, ja DenizBank AG klients līdz paredzētajai spēkā stāšanās dienai nav paziņojis par to, ka izmaiņas nav pieņemtas. Par iepriekš minēto izmaiņu priekšlikumu klientam paziņo papīra formātā vai arī, ja klients tam piekrīt, izmantojot citu pastāvīgu informācijas nesēju. DenizBank AG tās izmaiņu priekšlikumā klientam norāda un vērš uzmanību uz to, ka klusēšana iepriekš minētajā nozīmē ir uzskatāma par piekrišanu izmaiņām. Turklāt DenizBank AG savā tīmekļvietnē publicē to noteikumu salīdzinājumu, kurus ietekmē klientu [apkalpošanas] politikas izmaiņas, un šo salīdzinājumu dara zināmu arī klientam. Uzņēmējiem nodrošina tikai piekļuvi piedāvātajām izmaiņām veidā, par kādu ar uzņēmēju ir panākta vienošanās. Šādā gadījumā, kad tiek paredzētas izmaiņas klientu [apkalpošanas] politikā, klientam, kas ir patērētājs, ir tiesības nekavējoties un bez soda maksājuma izbeigt savus pamatlīgumus par maksājumu pakalpojumiem (it īpaši norēķinu konta līgumu) pirms izmaiņu stāšanās spēkā. DenizBank AG savā priekšlikumā par izmaiņām vērš klienta uzmanību arī uz šo iespēju.
15. noteikums.
Autorizācijas pierādījumu neesamība. Tā kā nelielas vērtības maksājumi bez personiskā koda ievadīšanas ir ieviesti ar mērķi vienkāršot maksāšanas procesu bez nepieciešamības autorizēties, DenizBank AG nav jāpierāda, ka maksājumu darījums ir ticis autorizēts, precīzi reģistrēts un iegrāmatots kontā un ka to nav ietekmējušas tehniskas kļūmes vai citi traucējumi.
16. noteikums.
Atbildības par neautorizētiem maksājumiem neesamība. Tā kā gadījumā, ja maksājumu karte tiek izmantota nelielas vērtības maksājumiem, neievadot personisko kodu, DenizBank AG nevar pierādīt, ka kartes īpašnieks ir autorizējis maksājumu darījumu, DenizBank AG nav pienākuma atmaksāt neautorizētā maksājumu darījuma summu neautorizēta maksājumu darījuma gadījumā un atjaunot stāvokli debetētā bankas kontā līdz tam, kādā tas būtu bijis, ja nebūtu noticis neautorizētais maksājumu darījums. Arī citas prasības pret DenizBank AG, ciktāl tās ir pamatotas ar DenizBank AG vieglu neuzmanību, ir izslēgtas.
17. noteikums.
Brīdinājums. Konta īpašnieks uzņemas risku par maksājumu kartes ļaunprātīgu izmantošanu saistībā ar nelielu vērtību maksājumiem, kad nav jāievada personiskais kods.
18. noteikums.
Maksājumu kartes nozaudēšanas gadījumā nav iespējams bloķēt nelielas vērtības maksājumus. Tehniski nav iespējams bloķēt maksājumu karti nelielas vērtības maksājumiem. Ar maksājumu karti tās pazušanas gadījumā (nozaudēšana, zādzība) arī pēc tās bloķēšanas atbilstoši 2.7. punktam joprojām var tikt veikti nelielas vērtības maksājumi, kuru summa nepārsniedz 75,00 EUR, neievadot personisko kodu. Šīs summas netiek atmaksātas. Tā kā šie ir nelielas vērtības maksājumi ZaDiG 33. panta izpratnē, ir iespējams veikt tikai atsevišķus maksājumu darījumus, kas nepārsniedz 25,00 EUR, un nav iespējams bloķēt maksājumu karti nelielas vērtības maksājumiem, kas tiek veikti, neievadot personisko kodu, ZaDiG 44. panta 3. punkts nav piemērojams.
19. noteikums.
Ja attiecībā uz nelielas vērtības maksājumiem 3. punktā nav skaidri iekļauti īpaši noteikumi, tiem ir piemērojami arī 2. punkta noteikumi (Karšu serviss).”
18. 2016. gada 9. augustā VKI cēla prasību Handelsgericht Wien (Vīnes Tirdzniecības tiesa, Austrija) pret DenizBank par noteikuma izmantošanas pārtraukšanu.
19. 2017. gada 28. aprīļa spriedumā šī tiesa apmierināja prasību saistībā ar 14.–19. noteikumu. Pēc tās domām, 14. noteikums ir acīmredzami negodīgs un nosacījumi atkāpes piemērošanai nelielas vērtības maksājumu instrumentiem neesot izpildīti, jo maksājumu karti var izmantot arī citiem maksājumiem. Turklāt bezkontakta maksājuma bez autentificēšanas papildu funkcijas arī nevarot uzskatīt par maksājumu instrumentu.
20. Tā kā šis spriedums tika pārsūdzēts Oberlandesgericht (Apelācijas tiesa Vīnē, Austrija), šī tiesa 2017. gada 20. novembra spriedumā daļēji apstiprināja pirmās instances tiesas sniegto interpretāciju.
21. Pēc apelācijas tiesas domām, ja tiek ņemta vērā tikai bezkontakta maksājumu funkcija, maksājumu instruments netiek izmantots un drīzāk runa ir par darījumu, kas tiek veikts ar kredītkarti pa pastu vai tālruni. Par labu tam liecinot apstāklis, ka NFC maksājumu funkcija, kas darbojas, neievadot PIN kodu, attiecībā uz nelielām summām atšķirībā no “elektroniskā maka” tiek aktivizēta automātiski. Turklāt maksājumu karte, ko izmanto NFC darījumos, neesot anonīma, bet ir personalizēta un aizsargāta ar kodu.
22. 2017. gada 20. novembra spriedumu VKI un DenizBank pārsūdzēja Oberster Gerichtshof (Augstākā tiesa, Austrija), kas uzdod Tiesa šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai Direktīvas (ES) 2015/2366 (Maksājumu pakalpojumu direktīva) 52. panta 6. punkta a) apakšpunkts, skatot to kopsakarā ar 54. panta 1. punktu, saskaņā ar kuriem tiek uzskatīts, ka maksājumu pakalpojumu lietotājs ir pieņēmis ierosinātās līguma nosacījumu izmaiņas, ja maksājumu pakalpojumu lietotājs līdz ierosinātajai izmaiņu spēkā stāšanās dienai nav paziņojis maksājumu pakalpojumu sniedzējam par to, ka izmaiņas nav pieņemtas, ir jāinterpretē tādējādi, ka, izmantojot pieņēmumu par piekrišanas sniegšanu, ar patērētāju bez jebkādiem ierobežojumiem var vienoties arī par visiem iespējamiem līguma nosacījumiem?
2) a) Vai Direktīvas 2015/2366/ES 4. panta 14. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka personalizētas daudzfunkcionālās bankas kartes NFC funkcija, ar kuru tiek veikti nelielas vērtības maksājumi no saistītā klienta konta, ir maksājumu instruments?
2) b) Gadījumā, ja atbilde uz 2. jautājuma a) daļu ir apstiprinoša:
vai Direktīvas 2015/2366/ES 63. panta 1. punkta b) apakšpunkts par atkāpi attiecībā uz nelielas vērtības maksājumiem un elektronisko naudu jāinterpretē tādējādi, ka nelielas vērtības bezkontakta maksājums, izmantojot personalizētas daudzfunkcionālās bankas kartes NFC funkciju, atkāpes izpratnē ir jāuzskata par anonīmu maksājumu instrumenta izmantošanu?
3) Vai Direktīvas (ES) 2015/2366 63. panta 1. punkta b) apakšpunkts [(6)] ir jāinterpretē tādējādi, ka maksājumu pakalpojuma sniedzējs uz šo atkāpi var atsaukties tikai tad, ja var pierādīt, ka, ņemot vērā atbilstošo tehnikas attīstību, maksājumu instruments nevar tikt bloķēts vai tā turpmāka lietošana nevar tikt novērsta?”
23. Lai arī faktiskajiem apstākļiem ratione temporis piemērojamais tiesību akts ir Direktīva 2007/64, Oberster Gerichtshof (Augstākā tiesa) pēc Tiesas lūguma precizēja, ka, lai iztiesātu lietas par noteikuma izmantošanas pārtraukšanu attiecībā uz līguma noteikumu spēkā esamību (“Klauselprozess”), ir jāpiemēro arī Direktīva 2015/2366, kas bija spēkā sprieduma pasludināšanas brīdī. Tā kā abu direktīvu tiesību normu saturs, ciktāl tas attiecas uz šo strīdu, ir praktiski identisks (7), atbildot uz iesniedzējtiesas uzdotajiem jautājumiem, es atsaukšos uz Direktīvu 2015/2366.
24. Rakstveida apsvērumus iesniedza VKI, DenizBank, Komisija un Portugāles un Čehijas Republikas valdības. 2020. gada 13. februārī notika tiesas sēde, kurā piedalījās VKI, DenizBank un Komisija.
III. Vērtējums
25. Četrus iesniedzējtiesas jautājumus var izskatīt, mainot to secību un apvienojot dažus no tiem. Tādēļ:
– sākumā es pārbaudīšu, vai, ņemot vērā maksājumu karšu NFC funkciju, šo funkciju var uzskatīt par maksājumu instrumentu (otrā prejudiciālā jautājuma a) daļa);
– turpinājumā es izskatīšu jautājumu par karšu ar NFC funkciju kā anonīmu maksājumu instrumentu bez to bloķēšanas iespējas izmantošanu (otrā prejudiciālā jautājuma b) daļa un trešais prejudiciālais jautājums);
– visbeidzot es aplūkošu iespējas veikt klusējot pieņemtas izmaiņas pamatlīguma noteikumos (pirmais prejudiciālais jautājums).
26. Lai arī DenizBank atbalsta iespēju ierobežot laikā iespējamā tās apgalvojumam nelabvēlīgā sprieduma sekas, es uzskatu, ka šis pasākums nav jānosaka, un to neprasa ne iesniedzējtiesa, ne pārējie lietas dalībnieki. Turklāt DenizBank min tikai vispārējus argumentus par iespējamo sprieduma finansiālu ietekmi, bet nesniedz konkrētus pierādījumus, lai pamatotu šo izņēmuma prasījumu ar ieinteresēto personu labas ticības esamību un būtisku traucējumu rašanās risku, kā tas ir prasīts Tiesas judikatūrā (8).
A. Personalizētu maksājumu karšu NFC funkcija kā maksājumu instruments (otrā prejudiciālā jautājuma a) daļa)
27. Iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, “vai personalizētas kartes NFC maksājumu funkcija [..] ir maksājumu instruments Direktīvas 2015/2366 4. panta 14. punkta izpratnē”.
28. Saskaņā ar šo tiesību normu “maksājumu instruments” ir “jebkāda personalizēta ierīce un/vai procedūru kopums, par ko maksājumu pakalpojumu lietotājs un maksājumu pakalpojumu sniedzējs ir vienojušies un ko izmanto, lai iniciētu maksājuma uzdevumu”.
29. Saskaņā ar Tiesas viedokli spriedumā T‑Mobile Austria (9) maksājumu instrumenti var būt:
– personalizēti [individuāli], proti, kas ļauj maksājumu pakalpojumu sniedzējam pārbaudīt to, ka maksājumu uzdevumu ir ierosinājis lietotājs, kurš ir tiesīgs šādi rīkoties;
– anonīmi vai tādi, kas nav personalizēti, kur maksājumu pakalpojumu sniedzējiem nav pienākuma iesniegt pierādījumus par darījuma autentificēšanu.
30. No šādu anonīmo maksājumu instrumentu esamības izriet, ka Direktīvas 2015/2366 4. panta 14. punktā definēto maksājumu instrumentu jēdziens var aptvert anonīmu procedūru kopumu, par ko maksājumu pakalpojumu lietotājs un maksājumu pakalpojumu sniedzējs ir vienojušies un ko maksājumu pakalpojumu lietotājs izmanto, lai ierosinātu maksājuma uzdevumu (10).
31. Šajā spriedumā Tiesa kliedēja šaubas, kuras radās saistībā ar īpašības vārda “individuāls [personalizēts]” atšķirīgu lietojumu Direktīvas 2007/64 4. panta 23. punkta (11), kas ir praktiski identisks pašreiz spēkā esošajam Direktīvas 2015/2366 4. panta 14. punktam, dažādās valodu versijās.
32. Maksājumu instrumenta definīcija, kurā ir izmantots jēdziens “personalizēts”, lai atsauktos gan uz ierīci, gan uz procedūru kopumu, ir atrodama tikai vācu valodas redakcijā (12). Ņemot vērā Direktīvas 2015/2366 mērķus un citu valodu versijas, ir jāsaprot, ka maksājumu instrumenta definīcijā tiek pieļauti individuāli [personalizēti] un anonīmi instrumenti jeb tādi [instrumenti], kas nav individuāli (13).
33. Protams, kā norāda Portugāles valdība, bankas kartes Direktīvā 2015/2366 nav skaidri klasificētas kā maksājumu instrumenti. Tomēr tās I pielikuma 3. punkta b) apakšpunktā par maksājumu pakalpojumu tiek uzskatīta “maksājumu darījumu izpilde ar maksājumu kartēm vai līdzīgām ierīcēm”.
34. Turklāt Regulas (ES) 2015/751 (14) 2. panta 15. punktā “maksājumu karte” ir definēta kā “maksājumu instrumentu kategorija, ar kuras palīdzību maksātājs var ierosināt debetkartes vai kredītkartes darījumu”.
35. Šīs regulas 2. panta 7. punktā “kartei piesaistīts maksājumu darījums” ir kvalificēts kā “pakalpojums, kura pamatā ir maksājumu karšu shēmas infrastruktūra un darījumdarbības noteikumi, lai ar jebkādas kartes, telesakaru, digitālas vai informācijas tehnoloģiju ierīces vai programmatūras palīdzību veiktu maksājumu darījumu, ja tā rezultāts ir debetkartes vai kredītkartes darījums. Kartei piesaistīti maksājumu darījumi neietver darījumus, kuru pamatā ir cita veida maksājumu pakalpojumi”.
36. No Direktīvas 2015/2366 un Regulas 2015/751 tiesību normām (kas ir savstarpēji cieši saistītas) izriet, ka maksājumu kartes ir maksājumu instrumenti šīs direktīvas izpratnē. Tādējādi tādu daudzfunkcionālo bankas karti kā karte, ko izsniegusi DenizBank, var uzskatīt par maksājumu instrumentu, kam piemērojama Direktīva 2015/2366.
37. Šī veida kartēm piemīt divas īpašības jeb funkcijas:
– pirmkārt, tās ir piesaistītas konkrētam un skaidri identificējamam klientam un tādējādi tās ir izmantojamas kā personalizēti maksājumu instrumenti, ja bankas klients apstiprina maksājumu adresātam, ievadot PIN kodu vai ar parakstu. Turklāt šī bankas kartes kā personalizēta maksājumu instrumenta izmantošana var tikt noteikta kā vienīgā iespējamā izmantošana visiem maksājumu darījumiem. Par to, ka bankas kartēm ar šo vienīgo funkcionalitāti ir piemērojama Direktīvas 2015/2633 sistēma un tās īstenošanas noteikumi, manuprāt, nerodas šaubas;
– otrkārt, tajās var būt iekļauta papildu funkcionalitāte, kas ir NFC funkcija, kā tas ir DenizBank izsniegto karšu gadījumā. Šo karšu – gan kredītkaršu, gan debetkaršu – NFC funkcija ļauj maksāt par pirkumiem, izmantojot kartē iekļautu radiofrekvenciālās identifikācijas tehnoloģiju. Klienti veic maksājumu, pieliekot karti pie maksājumu termināļa, bez nepieciešamības ievietot to karšu lasītājā. Darījuma apstiprināšanai pietiek ar bezvadu sakariem starp karti ar NFC funkciju un maksājumu termināli neatkarīgi no tā, kas šajā brīdī lieto karti, un bez nepieciešamības ievadīt kartes īpašnieka PIN kodu vai [apstiprināt maksājumu] ar parakstu (15). Tādējādi runa ir par anonīmu maksājumu jeb maksājumu, kas nav personalizēts.
38. Personalizētas daudzfunkcionālās bankas kartes NFC funkcija ietilpst anonīmu maksājumu instrumentu kategorijā, jo ir attiecināma uz anonīmu procedūru kopumu, par ko maksājumu pakalpojumu lietotājs un maksājumu pakalpojumu sniedzējs ir vienojušies un ko maksājumu pakalpojumu lietotājs izmanto, lai ierosinātu maksājuma uzdevumu, Direktīvas 2015/2366 4. panta 14. punkta izpratnē.
39. Kā esmu norādījis, maksājuma veikšanai ir vajadzīga tikai karte ar NFC funkciju. Tāpēc to var izmantot jebkura trešā persona, tostarp neautorizēta persona. Šī būtiskā riska dēļ kartē iekļautā NFC funkcija ir izmantojama tikai nelielas vērtības maksājumiem, kuru maksimālā summa ir ierobežota (šajā lietā 25 EUR).
40. Kā esmu norādījis, anonīmi maksājumu instrumenti ir anonīmu procedūru kopums, par ko “vienojušies” maksājumu pakalpojumu sniedzējs un maksājumu pakalpojumu lietotājs. Iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai šajā lietā šāda vienošanās bija panākta, jo, kā apgalvo VKI, DenizBank personalizētas daudzfunkcionālās bankas kartes NFC funkciju aktivizē automātiski, tostarp bez lietotāja piekrišanas (16).
41. Personalizētas daudzfunkcionālas bankas kartes NFC funkcijas kvalificēšana par anonīmu maksājumu instrumentu ir risinājums, kas vislabāk atbilst Direktīvas 2015/2366 4. panta 14. punkta teleoloģiskai interpretācijai (17) un tās mērķiem, kā tie ir aprakstīti minētās direktīvas piektajā un sestajā apsvērumā.
42. Proti, tas, ka ir jānodrošina augsts patērētāju (karšu ar NFC funkciju lietotāju) aizsardzības līmenis un jāveicina godīga un pārskatāma konkurence starp finanšu iestādēm, kas tās izdod, liecina par labu tam, ka šīs kartes ir uzskatāmas par maksājumu instrumentu, kam piemērojama Direktīva 2015/2366. Tādējādi tiks izmantotas direktīvā nostiprinātās garantijas, lai paaugstinātu patērētāju uzticēšanās līmeni saskaņotajā maksājumu tirgū.
43. Šāds vērtējums izriet arī no Deleģētās regulas (ES) 2018/389 (18) 11. panta, kas reglamentē “bezkontakta maksājum[us] tirdzniecības vietā” kā līdzekli, kas ļauj izstrādāt [lietotājiem] draudzīgus un zema riska maksājumu pakalpojumus (19).
44. Saskaņā ar šo tiesību normu maksājumu pakalpojumu sniedzējiem ir atļauts nepiemērot drošu lietotāja autentificēšanu gadījumos (20), kad maksātājs iniciē bezkontakta elektronisko maksājumu darījumu, ja ir izpildīti šādi nosacījumi:
a) darījuma vērtība nepārsniedz 50 EUR un
b) iepriekšējo darījumu, kurus maksātājs iniciējis kopš pēdējās drošas lietotāju autentificēšanas izmantošanas, kumulatīvā vērtība nepārsniedz 150 EUR vai
c) secīgo bezkontakta elektronisko maksājumu darījumu, kas iniciēti ar maksājumu instrumentu, kam ir bezkontakta funkcionalitāte, skaits kopš drošas lietotāju autentificēšanas pēdējās piemērošanas, nepārsniedz piecus.
45. Pēc to būtības uz maksājumiem, kas veikti ar anonīmiem maksājumu instrumentiem (tādiem kā maksājumu karte ar NFC funkciju), neattiecas pienākums nodrošināt lietotāju drošu autentificēšanu (21), un tas ir atbrīvojums (22), kas attiecas arī uz citiem instrumentiem (23).
46. Čehijas Republikas valdība tomēr uzskata, ka maksājumu instruments ir personalizēta daudzfunkcionāla bankas karte, un apgalvo, ka NFC funkcija ir tikai viena no šīs kartes izmantošanas iespējām. Tā neesot anonīms maksājumu instruments, bet to vienkārši var lietot mazāk droši, lai veiktu nelielas vērtības maksājumus, izmantojot autentificēšanu ar NFC tehnoloģiju (proti, kartes īpašniekam nav jāizmanto kāds no drošības elementiem, piemēram, viņa paraksts vai PIN kods).
47. Es nepiekrītu šim argumentam. Manuprāt, kā jau esmu paskaidrojis, DenizBank izsniegtajās kartēs ir iekļauti divi atšķirīgi maksājumu instrumenti, proti:
– personalizēta ierīce, kuras lietošanai ir jāizmanto viens vai divi aizsardzības elementi (droša autentificēšana) un kura tiek izmantota, lai veiktu maksājumus, sākot ar noteiktu vērtību;
– procedūru kopums, lai veiktu nelielas vērtības maksājumus, izmantojot nevis šos aizsardzības elementus, bet tikai NFC funkciju.
48. Atbilstoši tehnoloģiskās neitralitātes principam, kas ir vairāku Direktīvas 2015/2366 tiesību normu pamatā un uz ko ir atsauce tās 21. apsvērumā (24), šīs vienas un tās pašas bankas kartes divas funkcijas ir uzskatāmas par diviem atšķirīgiem maksājumu instrumentiem.
49. Tas tā ir, jo tradicionālajam instrumentam (parastajai personalizētajai maksājumu kartei) (25) nesen tika pievienots cits instruments, proti, NFC funkcija, kas ir atšķirīgs maksājumu instruments un kam piemērojams atšķirīgs tiesiskais režīms. Fiziskais nesējs ir tas pats (bankas izsniegta karte), bet šajā nesējā tagad ir iekļauti divi heterogēni maksājumu instrumenti.
50. Šī interpretācija – atkārtoju – vislabāk atbilst tehnoloģiskās neitralitātes principam, kas ir noteikts Direktīvā 2015/2366, kuras tiesību normām nebūtu jākavē jaunu maksājumu instrumentu un maksājumu pakalpojumu attīstība, ciktāl tehnoloģiju attīstība to veicina. Nekas neliedz turpmāk pievienot kartei citus maksājumu instrumentus papildus personalizētai funkcionalitātei un NFC funkcijai, kuras jau tagad var būt pieejamas.
51. Rezumējot – personalizētas daudzfunkcionālās bankas kartes NFC funkcija ir jākvalificē kā maksājumu instruments Direktīvas 2015/2366 4. panta 14. punkta izpratnē.
B. Karšu ar NFC funkciju kā anonīmu maksājumu instrumenta bez bloķēšanas iespējas izmantošana (otrā jautājuma b) daļa un trešais prejudiciālais jautājums)
52. Iesniedzējtiesa jautā, vai gadījumā, kad nelielas vērtības bezkontakta maksājums tiek veikts, izmantojot karti ar NFC funkciju, “maksājumu instrumentu izmanto anonīmi” Direktīvas 2015/2366 63. panta 1. punkta b) apakšpunktā paredzētās atkāpes izpratnē.
53. Ar trešo prejudiciālo jautājumu tā vēlas arī noskaidrot, vai šiem gadījumiem ir piemērojams minētās direktīvas 63. panta 1. punkta a) apakšpunkts, kurā ir paredzēta cita, iepriekš minētajai līdzīga atkāpe (kas nav identiska), ja “maksājumu instrumentā nav atļauta tā bloķēšana vai tā turpmākas lietošanas novēršana”.
54. Direktīvas 2015/2366 63. pantā ir noteikta virkne atkāpju attiecībā uz nelielas vērtības maksājumu instrumentiem (un elektronisko naudu, kurai šajā lietā nav nozīmes), saskaņā ar ko nav piemērojamas dažas tās IV sadaļā paredzētās “tiesības un pienākumi saistībā ar maksājumu pakalpojumu sniegšanu un izmantošanu”.
55. [Direktīvas] 63. panta 1. punkts galvenokārt attiecas uz dažiem ļoti konkrētiem maksājumu instrumentiem, “kas saskaņā ar attiecīgo pamatlīgumu attiecas tikai uz atsevišķiem maksājumu darījumiem, kuri nepārsniedz EUR 30 vai kuriem ir vai nu EUR 150 tērēšanas limits, vai kuros uzglabā naudas līdzekļus, kas nekad nepārsniedz EUR 150”.
56. Šādos gadījumos maksājumu pakalpojumu sniedzēji var vienoties ar saviem lietotājiem par dažu tiesību nepiemērošanu vai konkrētu pienākumu nepildīšanu, uz ko ir atsauce citās Direktīvas 2015/2366 tiesību normās:
– ja maksājumu instrumentā “nav atļauta tā bloķēšana vai tā turpmākas lietošanas novēršana” (1. punkta a) apakšpunkts), līgumslēdzējas puses var nepiemērot 69. panta 1. punkta b) apakšpunktu (26), 70. panta 1. punkta c) un d) apakšpunktu (27) un 74. panta 3. punktu (28);
– ja maksājumu instrumentu “izmanto anonīmi vai ja maksājumu pakalpojuma sniedzējs cita, maksājumu instrumentam raksturīga iemesla dēļ nevar pierādīt, ka maksājumu darījums ir ticis autorizēts” (1. punkta b) apakšpunkts), līgumslēdzējas puses var nepiemērot 72. pantu (29), 73. pantu (30) un 74. panta 1. un 3. punktu (31).
1. Izdevējiestādes pienākumi, ja nav iespējams bloķēt kartes vai novērst to turpmāku lietošanu
57. Ar pirmo atkāpi (63. panta 1. punkta a) apakšpunkts) ir iedibināts maksājumu kartes izdevējbankas “mazākas” atbildības režīms.
58. Ja šo karti nevar bloķēt, ne arī novērst tās “turpmāku lietošanu” (piemēram, neatbilstīgu izmantošanu nozaudēšanas, nozagšanas, nelikumīgas piesavināšanās vai neautorizētas izmantošanas gadījumos), banka var vienoties ar saviem klientiem, ka tā nepildīs direktīvā paredzētās vispārējās saistības, lai bloķētu karti un novērstu tās turpmāku lietošanu anomālas izmantošanas gadījumā.
59. Kā pamatoti norāda iesniedzējtiesa, banka, kas izsniedz karti ar NFC funkciju, var atsaukties uz šo atkāpi tikai tad, ja iepriekš minētajos gadījumos nav tehniski iespējams bloķēt šo karti vai novērst tās turpmāku lietošanu. Tāpēc tai ir jāpierāda šī neiespējamība, jo atkāpe ir jāinterpretē šauri.
60. Tikpat pamatoti iesniedzējtiesa piebilst – ja bankai būtu jāpierāda tikai tas, ka nav iespējams bloķēt karti, pietiktu pārdot viduvējas tehniskas kvalitātes karti (neparedzot nekāda veida bloķēšanu), lai nodarītu kaitējumu patērētāju interesēm, liekot viņiem uzņemties ar nelikumīgiem maksājumiem saistītu risku.
61. Es piekrītu šai nostājai, jo pretējā gadījumā atbrīvojums no atbildības nebūtu saderīgs ar Direktīvas 2015/2366 91. apsvērumu (32) un 73. pantu, ar ko maksājumu pakalpojumu sniedzējam ir noteikts pienākums garantēt maksājumu drošību un uzņemties atbildību par nelikumīgiem maksājumu darījumiem (lai arī ir paredzēts neliels atbildības ierobežojums).
62. Iesniedzējtiesai tas ir jāpārbauda, tomēr viss liecina, ka jaunākie tehnikas sasniegumi ļauj bankai bloķēt personalizētu daudzfunkcionālo bankas karti (33). Dažās direktīvas tiesību normās (tostarp 69., 70. un 74. pants) ir paredzēta šāda iespēja. Tādējādi nešķiet, ka NFC funkcijas iekļaušana šajās kartēs liedz tās bloķēt.
63. Ja tas tā būtu, pamatlīguma noteikums, kurā, tāpat kā DenizBank noteiktajā (18. noteikums), tiktu norādīts, ka “tehniski nav iespējams bloķēt debetkarti nelielas vērtības maksājumiem” (un paredzēts atteikums atmaksāt konkrētas nepamatoti samaksātās summas šīs kartes pazaudēšanas vai nozagšanas gadījumā), būtu pretrunā Direktīvas 2015/2366 63. panta 1. punkta a) apakšpunktam.
2. Izdevējiestādes atbildība, ja maksājumu instruments tiek izmantots anonīmi
64. Iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai uz personalizētas daudzfunkcionālās maksājumu kartes ar NFC funkciju izmantošanu var attiecināt jēdzienus “anonīma izmantošana”, kas minēta Direktīvas 2015/2366 63. panta 1. punkta b) apakšpunktā paredzētajā atkāpē.
65. Atgādināšu, ka šajā tiesību normā ir mazināta pakalpojuma sniedzēja atbildība, ja maksājumu instrumentu izmanto anonīmi vai “ja maksājumu pakalpojuma sniedzējs cita, maksājumu instrumentam raksturīga iemesla dēļ nevar pierādīt, ka maksājumu darījums ir ticis autorizēts”.
66. Kā norāda iesniedzējtiesa un Komisija, abiem gadījumiem ir kopēja iezīme – neiespējamība pierādīt to, kas faktiski ir autorizējis maksājumu darījumu. Šis apstāklis, iespējams, izskaidro to, ka Tiesa spriedumā T‑Mobile Austria Direktīvas 2007/64 53. panta 1. punkta b) apakšpunktā paredzēto atkāpi aplūko vispārēji, nenošķirot divus iepriekš minētos apstākļus (34).
67. Argumenti, kurus esmu izklāstījis iepriekš (35), man liek apgalvot, ka personalizētas daudzfunkcionālās bankas kartes NFC funkcija ir iekļaujama anonīmu maksājumu instrumentu kategorijā. Piebildīšu, ka ir jānošķir kartes īpašnieka identifikācija (tā vienmēr ir iespējama, jo tā ir personalizēta) un kartes turētāja (kas var arī nebūt patiesais kartes īpašnieks tās nozaudēšanas, nozagšanas vai nelikumīgas piesavināšanās gadījumos) veikta maksājuma autorizācija.
68. Lai autorizētu maksājumu, izmantojot personalizētu maksājumu karti ar NFC funkciju, ir nepieciešama tikai vienkārša autentifikācija (ar ko tiek apliecināta tikai kartes turēšana), nevis droša autentificēšana (kā tas būtu gadījumā, ja tiktu pieprasīts ievadīt PIN kodu vai parakstīties). Tāpēc šīs maksājumu autorizācijas ir jāuzskata par anonīmām, jo kartes izdevējiestāde nevar pierādīt, vai maksājumu patiesi ir autorizējis kartes īpašnieks, nevis trešā persona, kas to ir nozagusi, uzlauzusi vai izmantojusi to nelikumīgi.
69. Personalizētas maksājumu kartes NFC funkcijas anonimitātei ir savas priekšrocības un trūkumi:
– no vienas puses, tā nodrošina maksājumu ātrāku apstrādi un sekmē jaunu pakalpojumu vai maksāšanas līdzekļu attīstību atbilstoši Direktīvas 2015/2366 mērķiem (36);
– no otras puses, tā rada kartes nelikumīgas izmantošanas risku, ko vairs nevar kontrolēt ne kartes īpašnieks, ne tās izdevējbanka. Lai mazinātu šo risku, kā jau esmu uzsvēris, izmantojot NFC funkciju, var veikt tikai nelielas vērtības maksājumus (līdz 30 EUR) un ir paredzēta maksimālā maksājumu summa (150 EUR).
70. Šādā kontekstā Direktīvā 2015/2366 rastais risinājums nodrošināt līdzsvaru izpaužas tādējādi, ka Direktīvas 2015/2366 63. panta 1. punkta b) apakšpunktā paredzētā atkāpe ir piemērojama tad, ja personalizētas maksājumu kartes īpašnieks piekrīt iekļaut tajā NFC funkciju. Tādējādi ar šo direktīvu ir saderīgi līguma nosacījumi, kuros ir paredzēta minētā atkāpe, kā tas, šķiet, ir DenizBank pamatlīguma 15., 16. un 17. noteikumā.
71. Kopumā nelielas vērtības bezkontakta maksājumus, ko veic, izmantojot NFC funkciju, var uzskatīt par personalizētas daudzfunkcionālās bankas kartes “anonīmu” izmantošanu Direktīvas 2015/2366 63. panta 1. punkta b) apakšpunkta izpratnē.
C. Pirmais prejudiciālais jautājums: klusējot veiktas izmaiņas pamatlīguma nosacījumos
72. Iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai no 52. panta 6. punkta a) apakšpunkta, skatot to kopsakarā ar Direktīvas 2015/2366 54. panta 1. punktu, izriet, ka lietotājs piekrīt maksājumu pakalpojumu sniedzēja ierosinātajām izmaiņām līgumsaistībās, ja viņš vienkārši tās nenoraida.
73. Iesniedzējtiesa piebilst, ja tiktu pieņemta šī interpretācija, banka, “izmantojot pieņēmumu par piekrišanas sniegšanu, ar patērētāju bez jebkādiem ierobežojumiem var[ētu] vienoties arī par visiem iespējamiem līguma nosacījumiem”.
74. Saskaņā ar Direktīvas 2015/2366 52. panta 6. punkta a) apakšpunktu, “ja ir vienošanās [..], tiks uzskatīts, ka maksājumu pakalpojumu lietotājs ir pieņēmis nosacījumu izmaiņas, [..] ja viņš līdz ierosinātajai izmaiņu spēkā stāšanās dienai nav paziņojis maksājumu pakalpojumu sniedzējam par to, ka viņš tām nepiekrīt” (37).
75. Pienākums sniegt patērētājiem pirmslīguma informāciju ir būtisks Savienības tiesību elements patērētāju tiesību aizsardzības jomā. Standartlīgumu slēgšanas apstākļos, kur pastāv acīmredzama nelīdzsvarotība starp maksājumu pakalpojumu sniedzēju un patērētājiem, pirmslīguma informācija palīdz patērētājiem pieņemt pamatotus lēmumus. Turklāt tā aizsargā viņu līgumisko autonomiju un dod viņiem iespēju izvērtēt esošos piedāvājumus tirgū, kā arī veicina pārskatāmību līgumu izpildē (38).
76. Direktīvā 2015/2366 šī nostāja ir atspoguļota gan tās apsvērumos (it īpaši 59. apsvērumā) (39), gan tās 51.–54. pantā (40).
77. [Direktīvas] 51. pants reglamentē veidu un procedūru, kādā maksājumu pakalpojuma lietotājam ir sniedzama pirmslīguma informācija. [Direktīvas] 52. pantā ir sīki un precīzi aprakstīts tās informācijas saturs, kas pakalpojuma sniedzējam ir jāsniedz lietotājam (41).
78. Viens no šīs informācijas elementiem attiecas uz izmaiņām pamatlīgumā, kas paredzētas iepriekš minētās direktīvas 52. panta 6. punkta a) apakšpunktā. Maksājumu pakalpojumu sniedzējs un lietotājs izņēmuma kārtā var klusējot vienoties par izmaiņām līguma nosacījumos (“ja pamatlīgumā par to ir panākta vienošanās”).
79. Šāda iespēja ir paredzēta DenizBank ar klientiem noslēgtā pamatlīguma 14. noteikumā. Tajā ir minēta klusējot izteikta piekrišana iestādes ierosinātajām (un paziņotajām) izmaiņām, norādot – ja klients necels iebildumus, tiek uzskatīts, ka viņš tām piekrīt (42).
80. DenizBank uzskata, ka klusējot izteikta piekrišana, kas ir atļauta ar Direktīvas 2015/2366 52. panta 6. punkta a) apakšpunktu, ir piemērojama arī jebkāda veida izmaiņām līgumā. Pēc tās domām, nešķiet reāli un ir ļoti grūti panākt to, ka maksājumu pakalpojumu lietotāji skaidri pieņem izmaiņas līgumā kā izmaiņas tādā līgumā, ko reglamentē tiesiskais regulējums par personalizētām daudzfunkcionālajām bankas kartēm.
81. Klusējot izteikta piekrišana izmaiņām, pēc DenizBank domām, esot banku darījumu modeļa neatņemams mehānisms. Tā darbība nevar kaitēt patērētāju interesēm, jo tā ļauj viņiem vieglāk un ātrāk piekļūt saviem maksājumu instrumentiem vai izmantot jaunus tehnoloģiskus sasniegumus, kā tas ir karšu ar NFC funkciju gadījumā.
82. Manuprāt, Direktīvas 2015/2366 52. panta 6. punkta a) apakšpunktā paredzētā iespēja klusējot piekrist izmaiņām līguma nosacījumos, ja par to ir vienojušies maksājumu pakalpojumu sniedzējs un maksājumu pakalpojumu lietotājs, ir jāinterpretē šauri, ja to saturs ir nelabvēlīgs klientam.
83. Šī iespēja joprojām veido atkāpi no vispārējā principa, un lietotājam sava piekrišana izmaiņām pamatlīgumā ir jāpauž tikpat skaidri kā sākotnējiem [līguma] nosacījumiem.
84. Šo šauro interpretāciju apstiprina Direktīvas 2015/2366 mērķi (viens no tiem ir patērētāju tiesību aizsardzība) un tās 52. panta 6. punkta a) apakšpunkta atrašanās starp ar tiesību normām par pirmslīguma informāciju, kas maksājumu pakalpojumu sniedzējam katrā ziņā ir jāsniedz lietotājam, lai mīkstinātu nelabvēlīgāku situāciju, kurā atrodas lietotājs. Informācijas asimetrija, ko jau esmu minējis, rodas brīdī, kad tiek dota gan sākotnējā piekrišana pamatlīguma noslēgšanai, gan piekrišana vēlākām izmaiņām.
85. Es piekrītu iesniedzējtiesai un Komisijai, ka iespējamā klusējot izteikta piekrišana nevar tikt attiecināta uz visiem pamatlīguma nosacījumiem. Praksē tas nozīmētu piešķirt maksājumu pakalpojumu sniedzējam gandrīz visaptverošas pilnvaras un pilnvaras de facto vienpusēji grozīt šādu līgumu: pieredze rāda, ka lielākā daļa patērētāju kritiski neizvērtē priekšlikumus par izmaiņām viņu līgumu nosacījumos, it īpaši, ja tās ir tehniski un juridiski sarežģītas.
86. DenizBank tiesas sēdē atzina, ka tās bankas praksē ir izslēgta klusējot izteikta piekrišana būtiskām izmaiņām līguma nosacījumos. Tā tomēr pietiekami pārliecinoši nepaskaidroja, kāpēc pamatlīguma 14. noteikums neatbilst šai praksei, paredzot to piemērot mazāk būtiskām izmaiņām līgumattiecībās.
87. Iespēja klusējot izteikt piekrišanu izmaiņām, manuprāt, būtu pieņemama tikai tad, ja tiek veiktas nebūtiskas izmaiņas pamatlīguma noteikumos, ar nosacījumu, ka tiek ievēroti Direktīvā 2015/2366 noteiktie drošības pasākumi (43).
88. Kā jau esmu paskaidrojis, iekļaujot NFC funkciju personalizētā daudzfunkcionālajā bankas kartē, lai veiktu nelielas vērtības bezkontakta maksājumus, kartei tiek pievienots jauns maksājumu instruments. Tādējādi runa ir par jaunu pakalpojumu, par kuru būtu jānoslēdz jauns papildu līgums, vai arī par būtiskām izmaiņām agrāk noslēgtā pamatlīguma nosacījumos (44) (kas reglamentēja attiecības starp kartes izdevējiestādi un patērētāju).
89. Abos gadījumos (jauns līgums vai objektīvs agrāk noslēgtā līguma būtiska noteikuma pārjaunojums) patērētājam, tiklīdz viņš ir informēts par priekšrocībām un riskiem, kas saistīti ar viņa kartes NFC funkciju, būtu skaidri un nepārprotami jāpauž sava piekrišana, kas nevar būt klusējot izteikta piekrišana.
IV. Secinājumi
90. Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, es ierosinu Tiesai atbildēt Oberster Gerichtshof (Augstākā tiesa, Austrija) šādi:
1) Personalizēta maksājumu karte ar tuva darbības lauka sakaru (NFC) funkciju ir jāuzskata par maksājumu instrumentu Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas (ES) 2015/2366 (2015. gada 25. novembris) par maksājumu pakalpojumiem iekšējā tirgū 4. panta 14. punkta izpratnē.
2) Nelielas vērtības bezkontakta maksājums, izmantojot personalizētu daudzfunkcionālo maksājumu karti ar NFC funkciju, ir “anonīma” izmantošana Direktīvas 2015/2366 63. panta 1. punkta b) apakšpunkta izpratnē.
3) Banku iestāde, kas izdevusi personalizētu daudzfunkcionālo bankas karti ar NFC funkciju, var atsaukties uz Direktīvas 2015/2366 63. panta 1. punkta a) apakšpunktā paredzēto atkāpi, ja tā pierāda, ka nav tehniski iespējams bloķēt minēto karti vai liegt tās turpmāku lietošanu gadījumā, ja tā ir tikusi nozaudēta, nozagta, nelikumīgi piesavināta vai notikusi tās neatļauta lietošana.
4) Iespēja klusējot izteikt piekrišanu izmaiņām pamatlīguma nosacījumos, kas atļauta ar Direktīvas 2015/2366 52. panta 6. punkta a) apakšpunktu gadījumā, ja par to ir vienojušies maksājumu pakalpojumu sniedzējs un maksājumu pakalpojumu lietotājs, ir jāinterpretē šauri, un to nevar piemērot tādām būtiskām izmaiņām minētajā pamatlīgumā kā NFC funkcijas iekļaušana maksājumu kartē.