VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (trešā palāta)
2021. gada 6. oktobrī (*)
Valsts atbalsts – Polijas elektroenerģijas tirgus – Jaudas mehānisms – Lēmums necelt iebildumus – Atbalsta shēma – LESD 108. panta 2. un 3. punkts – Šaubu jēdziens – Regulas (ES) 2015/1589 4. panta 3. un 4. punkts – Nopietnas grūtības – LESD 107. panta 3. punkta c) apakšpunkts – Pamatnostādnes par valsts atbalstu vides aizsardzībai un enerģētikai 2014.–2020. gadam – Ieinteresēto personu procesuālās tiesības – Pienākums norādīt pamatojumu
Lietā T‑167/19
Tempus Energy Germany GmbH, Berlīne (Vācija),
T Energy Sweden AB, Gēteborga [Göteborg] (Zviedrija),
ko pārstāv D. Fouquet un J. Derenne, advokāti,
prasītājas,
pret
Eiropas Komisiju, ko pārstāv K. Herrmann un P. Němečková, pārstāvji,
atbildētāja,
kuru atbalsta
Polijas Republika, ko pārstāv B. Majczyna, pārstāvis,
un
PGE Polska Grupa Energetyczna S.A., Varšava (Polija), ko pārstāv A. Ryan un A. Klosok, solicitors, T. Janssens un K. Bojarojć‑Bartnicka, advokāti,
un
Enel X Polska z o.o., Varšava, ko pārstāv V. Cannizzaro, S. Ventura un L. Caroli, advokāti,
un
Enspirion sp. z o.o., Gdaņska (Polija), ko pārstāv A. Czech, advokāts,
personas, kas iestājušās lietā,
par prasību, kura ir pamatota ar LESD 263. pantu un ar kuru tiek lūgts atcelt Komisijas Lēmumu C(2018) 601 final (2018. gada 7. februāris) necelt iebildumus par atbalsta shēmu jaudas mehānismam Polijā, jo minētā shēma ir saderīga ar iekšējo tirgu atbilstoši LESD 107. panta 3. punkta c) apakšpunktam (Valsts atbalsts SA.46100 (2017/N)),
VISPĀRĒJĀ TIESA (trešā palāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs E. M. Kolinss [A. M. Collins], tiesneši V. Kreišics [V. Kreuschitz] (referents) un G. Šteinfate [G. Steinfatt],
sekretārs: E. Kulons [E. Coulon],
pasludina šo spriedumu.
Spriedums (1)
I. Tiesvedības priekšvēsture
A. Par prasītājām
1 Prasītājas, sabiedrības Tempus Energy Germany GmbH un T Energy Sweden AB (turpmāk tekstā kopā – “Tempus”), pārdod elektroenerģijas patēriņa pārvaldības tehnoloģiju, citiem vārdiem sakot, “pieprasījuma pārvaldības” tehnoloģiju privātpersonām un juridiskajām personām, it īpaši Vācijas Federatīvās Republikas un Zviedrijas Karalistes elektroenerģijas tirgos.
2 Tempus saviem klientiem piedāvā samazināt izmaksas elektroenerģijas piegādes ķēdē, kombinējot pieprasījuma pārvaldības tehnoloģiju ar elektroenerģijas piegādātāja piedāvātajiem pakalpojumiem. Tempus tirgo elektroenerģiju un palīdz saviem klientiem pārcelt viņu laikneatkarīgo elektroenerģijas patēriņu uz periodiem, kuros vairumtirdzniecības cenas ir zemas vai nu zema pieprasījuma dēļ, vai tādēļ, ka no atjaunojamiem energoresursiem saražotā elektroenerģija ir pieejama lielā daudzumā un līdz ar to ir lētāka.
B. Par administratīvo procedūru un apstrīdēto lēmumu
3 Ar savu prasību Tempus lūdz atcelt Eiropas Komisijas 2018. gada 7. februāra Lēmumu C(2018) 601 final necelt iebildumus par atbalsta shēmu jaudas mehānismam Polijā (turpmāk tekstā – “atbalsta shēma”), kurā ir paredzēts ikgadējs maksājums jaudas piegādātājiem četru miljardu Polijas zlotu (PLN) apmērā, kas sadalīts desmit gadu laikposmā, pamatojoties uz to, ka minētā shēma ir saderīga ar iekšējo tirgu saskaņā ar LESD 107. panta 3. punkta c) apakšpunktu (valsts atbalsts SA.46100 (2017/N)) (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”).
[..]
D. Par valsts atbalsta shēmu
10 Ar atbalsta shēmu tiek izveidots jaudas mehānisms vai tirgus, kura mērķis ir novērst sagaidāmās starpības starp pieprasījumu un jaudu un līdz ar to ilgtspējīgi nodrošināt piegādes drošību Polijas elektroenerģijas tirgū, ņemot vērā Polijas iestāžu aplēses, saskaņā ar kurām šis tirgus 2020. gadā var sasniegt kritisku resursu vai ražošanas jaudas pietiekamības līmeni. Precīzāk, šīs iestādes uzskata, ka, ņemot vērā plašo iepriekšējo ražošanas vienību atcelšanas un rezervēšanas programmu līdz 2020. gadam, ir sagaidāma jaudas nepietiekamība, ko tirgus spēki paši par sevi nevar novērst, kas ir aprakstīts kā “ienākumu trūkuma problēma” (missing money problem) (apstrīdētā lēmuma 6.–8. punkts). Lai pierādītu šo tirgus trūkumu (market failure), Polijas iestādes it īpaši balstījās uz PSE datiem un prognozēm vidējā termiņā jaudas pietiekamības jomā (turpmāk tekstā – “PSE jaudas pietiekamības novērtējums”), sagaidot to, ka 2020., 2025. un 2030. gadā būtībā notiks slodzes zudums, kas ir lielāks par uzticamības standartu – trīs stundas slodzes zuduma gadā (turpmāk tekstā – “attiecīgais uzticamības standarts”), un tas nozīmē sistēmas drošības līmeni 99,97 % apmērā (apstrīdētā lēmuma 31. punkts). Šī novērtējuma pamatā esošie dati tika nosūtīti Eiropas elektroenerģijas pārvades sistēmu operatoru tīklam (turpmāk tekstā – “REGRT‑E”), lai sagatavotu tā 2017. gada ziņojumu Mid‑term Adequacy Forecast (MAF) 2017 (turpmāk tekstā – “MAF 2017. gada ziņojums”), un PSE prognozes tika pārbaudītas neatkarīgā revīzijā, ko veica konsultantu sabiedrība (apstrīdētā lēmuma 9.–13. punkts). Kā izriet no apstrīdētā lēmuma 15. un 16. punkta, Polijas iestādes ar virkni pasākumu ir apņēmušās uzlabot cenu signālus, tostarp solot, ka no 2021. gada 1. janvāra pieprasījuma pārvaldības operatoriem būs tiesības piedalīties elektroenerģijas vairumtirdzniecības un līdzsvarošanas tirgos tādā pašā veidā kā citiem tirgus dalībniekiem (apstrīdētā lēmuma 16. punkta f) apakšpunkts).
11 Jaudas tirgus pārvaldība ir PSE ziņā, un viens no tās galvenajiem uzdevumiem ir organizēt centralizētas izsoles nepieciešamās jaudas nodrošināšanai. Šīs izsoles principā ir pieejamas ražotājiem, pieprasījuma pārvaldības operatoriem un esošiem un jauniem uzglabāšanas operatoriem, kas reģistrēti Polijā vai blakus esošajā Eiropas PSO kontroles zonā (apstrīdētā lēmuma 4. punkts). Izraudzītie piegādātāji saņem fiksētu maksājumu līguma par jaudu darbības laikā (turpmāk tekstā – “jaudas maksājums”) par apņemšanos pēc PSE pieprasījuma nodrošināt jaudu, ja tīkls ir pakļauts spriedzes riskam (turpmāk tekstā – “jaudas pienākums”). Ja netiek piegādāts elektroenerģijas daudzums, kas atbilst to jaudas pienākumam, izraudzītajiem piegādātājiem tiek piemērotas finansiālas sankcijas. Jaudas maksājumus finansē no elektroenerģijas apgādes nodevas (turpmāk tekstā – “jaudas nodeva”), kas tiek iekasēta no gala patērētāja, pamatojoties uz elektroenerģijas patēriņu gadā vai “dienās izvēlētajās stundās”.
[..]
13 Polijas jaudas mehānisms tika ieviests ar 2017. gada 8. decembra Ustawa o rynku mocy (2017. gada 8. decembra Polijas jaudas tirgus likums, turpmāk tekstā – “likums”; Dz. U. 2018, 9. pozīcija), kas stājās spēkā 2018. gada 18. janvārī. Pamatojoties uz šī likuma 34. pantu, Polijas enerģētikas ministrs pieņēma īstenošanas noteikumus, kuros ir precizēti noteikumi par jaudas tirgus darbību. 2018. gada 30. martā Urzęd Regulacji Energetyki (Polijas Enerģētikas regulators, Polija) priekšsēdētājs apstiprināja šos īstenošanas noteikumus. 2018. gada 24. augustā Polijas enerģētikas ministrs pieņēma īstenošanas dekrētu par izsoles parametriem piegādes laikposmā no 2021. līdz 2023. gadam.
14 Likuma mērķis ir nodrošināt patērētājiem elektroenerģijas apgādes drošību vidējā termiņā un ilgtermiņā ar labāko cenu un nediskriminējošā un ilgtspējīgā veidā (1. panta 2. punkts). Polijas jaudas tirgus mērķis ir radīt un apspriest jaudas pienākumus, proti, uzņēmēja pienākumu nodrošināt jaudas nodrošināšanu piegādes, kā arī to efektīvu piegādi steidzamības periodos. Šo jaudu var darīt pieejamu vai nu ražojot un piegādājot elektroenerģiju, vai pieprasījuma pārvaldības gadījumā samazinot pieprasījumu pārvades sistēmas spriedzes periodā. Pirms izsoles, ar kuru tiek noteikti jaudas pienākumi, notiek reģistrēšanās un sertifikācijas procedūra (likuma 11.–28. pants; apstrīdētā lēmuma 20.–26. punkts), ar īpatnībām attiecībā uz pieprasījuma pārvaldības operatoru sertificēšanu (apstrīdētā lēmuma 27. un 28. punkts). Jaudas piegādātāji piedalās Polijas jaudas tirgus vienībās un jaudas tirgū (turpmāk tekstā – “CMU”), kas tostarp var būt ražošanas vai pieprasījuma pārvaldības CMU un var sastāvēt no vienas vai vairākām vienā grupā ietilpstošām fiziskām vienībām, lai piedalītos iepirkumā (likuma 16. pants; apstrīdētā lēmuma 17. punkts). Lai būtu tiesības pretendēt CMU statusā, fiziskām ražošanas vai pieprasījuma pārvaldības vienībām, tostarp ārvalstu, ir jāsasniedz minimālais jaudas līmenis (neto) – 2 megavati (MW) (likuma 16. panta 1. punkta 1), 2), 5) un 6) apakšpunkts). Ražošanas vai pieprasījuma pārvaldības fizisko vienību grupām, tostarp ārvalstu, maksimālā jauda ir 50 MW, un katra fiziska vienība nedrīkst pārsniegt 10 MW maksimālo jaudu (neto) (likuma 16. panta 1. punkta 3), 4), 7) un 8) apakšpunkts).
[..]
III. Juridiskais pamatojums
A. Par pieņemamību
[..]
35 Vispirms ir jāatgādina, ka saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas Statūtu 40. panta ceturto daļu, kas Vispārējai tiesai ir piemērojama saskaņā ar minēto Statūtu 53. pantu, pieteikumā par iestāšanos lietā iekļautie argumenti drīkst tikai pamatot viena no galvenajiem lietas dalībniekiem prasījumus. Turklāt saskaņā ar Reglamenta 142. panta 3. punktu persona, kas iestājas lietā, pieņem lietu tādu, kāda tā ir iestāšanās laikā. Tādējādi, lai gan šīs tiesību normas neliedz personai, kas iestājusies lietā, iesniegt jaunus vai atšķirīgus argumentus, kas atšķiras no tās galvenā lietas dalībnieka argumentiem, kurus tā atbalsta, šiem argumentiem nav jāgroza strīda robežas (spriedums, 2013. gada 20. marts, Andersen/Komisija, T‑92/11, nav publicēts, EU:T:2013:143, 31. punkts un tajā minētā judikatūra; šajā nozīmē skat. arī spriedumu, 2019. gada 20. jūnijs, a&o hostel and hotel Berlin/Komisija, T‑578/17, nav publicēts, EU:T:2019:437, 36. punkts un tajā minētā judikatūra).
36 Protams, jautājumu par to, vai persona, kas iestājusies lietā, var atsaukties uz prasības nepieņemamību, ja to nav izdarījusi galvenā puse un ja šāda iebilde pārsniedz pamatlietas dalībnieka prasījumos noteikto strīda robežas, Tiesa vēl nav izskatījusi (spriedumi, 2016. gada 10. novembris, DTS Distribuidora de Televisión Digital/Komisija, C‑449/14 P, EU:C:2016:848, 121. punkts, un 2020. gada 4. jūnijs, Ungārija/Komisija, C‑456/18 P, EU:C:2020:421, 22.–24. punkts). Ņemot vērā, ka nepieņemamība ir viens no absolūtiem šķēršļiem tiesas procesam, Vispārējai tiesai tā katrā ziņā ir jāizvērtē pēc savas ierosmes (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2016. gada 9. jūnijs, Magic Mountain Kletterhallen u.c./Komisija, T‑162/13, nav publicēts, EU:T:2016:341, 38. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2019. gada 20. jūnijs, a&o hostel and hotel Berlin/Komisija, T‑578/17, nav publicēts, EU:T:2019:437, 36. punkts un tajā minētā judikatūra).
37 Attiecībā uz tiesībām celt prasību LESD 263. panta ceturtās daļas izpratnē ir jākonstatē, ka pretēji tam, ko apgalvo Polijas Republika, PGE un Enspirion, Tempus ir “ieinteresētā puse” LESD 108. panta 2. punkta izpratnē vai “ieinteresētā puse” Regulas 2015/1589 1. panta h) punkta izpratnē. Tādējādi tās prasība, tostarp visi pamati un iebildumi, kas izvirzīti tās pamatojumam, lai pierādītu, ka Komisijai esot bijis jārodas šaubām vai nopietnām grūtībām, kas tai liek sākt LESD 108. panta 2. punktā paredzēto formālo izmeklēšanas procedūru, ir pieņemama, ciktāl tās mērķis ir aizsargāt procesuālās tiesības, kuras esot piešķirtas Tempus saskaņā ar šo tiesību normu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2011. gada 24. maijs, Komisija/Kronoply un Kronotex, C‑83/09 P, EU:C:2011:341, 59. un 63.–65. punkts un tajos minētā judikatūra; 2020. gada 3. septembris, Vereniging tot Behoud van Natuurmonumenten in Nederland u.c./Komisija, C‑817/18 P, EU:C:2020:637, 81. punkts, un 2019. gada 20. jūnijs, a&o hostel and hotel Berlin/Komisija, T‑578/17, nav publicēts, EU:T:2019:437, 45., 46. un 49. punkts).
38 Proti, Regulas 2015/1589 1. panta h) punktā jēdziens “ieinteresētā puse”, kas ir sinonīms jēdzienam “ieinteresētā puse” LESD 108. panta 2. punkta izpratnē, ir definēts kā “jebkura dalībvalsts un jebkura persona, uzņēmums vai uzņēmumu apvienība, kuras intereses var ietekmēt atbalsta piešķīrums, jo īpaši attiecīgā atbalsta saņēmējs, konkurējošie uzņēmumi un arodapvienības”. Vārdu salikuma “it īpaši” lietojums norāda, ka šajā tiesību normā ir ietverts tikai neizsmeļošs to personu uzskaitījums, kuras var kvalificēt kā ieinteresētās personas, līdz ar to šis jēdziens attiecas uz nenoteiktu adresātu kopumu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1984. gada 14. novembris, Intermills/Komisija, 323/82, EU:C:1984:345, 16. punkts; 2011. gada 24. maijs Komisija/Kronoply un Kronotex, C‑83/09 P, EU:C:2011:341, 63. punkts, un 2019. gada 13. jūnijs, Copebi, C‑505/18, EU:C:2019:500, 34. punkts).
39 Ņemot vērā šo definīciju, Savienības tiesa jēdzienu “ieinteresētā puse” ir interpretējusi plaši. Tādējādi no judikatūras izriet, ka Regulas 2015/1589 1. panta h) punktā nav izslēgts, ka uzņēmums, kas nav atbalsta saņēmēja tiešs konkurents, tiek kvalificēts kā ieinteresētā persona, ja vien tas apgalvo, ka atbalsta piešķiršana var ietekmēt tā intereses, un ka šajā nolūkā pietiek ar to, ka tas juridiski pietiekami pierāda, ka atbalstam var būt konkrēta ietekme uz tā situāciju (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2011. gada 24. maijs, Komisija/Kronoply un Kronotex, C‑83/09 P, EU:C:2011:341, 63.–65. punkts un tajā minētā judikatūra). Tāpat darba ņēmēju arodbiedrība var tikt kvalificēta par “ieinteresēto personu” LESD 108. panta 2. punkta izpratnē, ja tā pierāda, ka tās pašas vai tās dalībnieku intereses eventuāli ietekmēs atbalsta piešķiršana, ar nosacījumu, ka šī arodbiedrība juridiski pietiekami pierāda, ka atbalstam var būt konkrēta ietekme uz tās vai tās pārstāvēto dalībnieku situāciju (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2009. gada 9. jūlijs, 3F/Komisija, C‑319/07 P, EU:C:2009:435, 33. punkts).
40 Līdz ar to PGE un Polijas Republikas arguments, ka Tempus neesot pamatojusi ieinteresētās personas statusu, pamatojoties uz to, ka tā nav Polijas jaudas tirgū esošs “tiešais konkurents” vai neesot noteikusi pietiekami konkrētus projektus ienākšanai minētajā tirgū, nevar tikt atbalstīts. Tempus juridiski pietiekami ir pierādījusi, ka atbalsta shēma var ietekmēt tās intereses un ka gan nolīgumu, gan jaudas maksājumu piešķiršana var konkrēti ietekmēt tās situāciju. Tādējādi tā ir ticami paskaidrojusi, ka ir vismaz potenciāls konkurents Polijas jaudas tirgū, jo tai ir konkrēts nodoms tajā ienākt tuvā nākotnē un pašas kapacitāte tajā ienākt tuvā nākotnē un atbalsta shēma rada šķēršļus, kas šo ienākšanu padara grūtāku (attiecībā uz jēdzienu “potenciāla konkurence” skat. spriedumu, 2020. gada 30. janvāris, Generics (UK) u.c., C‑307/18, EU:C:2020:52, 36.–58. punkts). Turklāt Tempus ieinteresētās puses statusu apstiprina tās kā saimnieciskās darbības subjekta, kas darbojas Vācijas un Zviedrijas pieguļošo elektroenerģijas tirgū, statuss, kas tai ļauj, izmantojot savienotājus, vai, Zviedrijas tirgus gadījumā, izmantojot tirgus sasaistīšanas mehānismu (skat. iepriekš 9. punktu), piedalīties Polijas jaudas tirgū. Šo vērtējumu neatspēko tas, ka Tempus nav iesaistījusies nedz valsts konsultāciju procedūrās, nedz pirmspaziņošanas un iepriekšējas izskatīšanas procedūrās Komisijā to ietvaros, un, kā Komisija pamatoti ir uzsvērusi, tai katrā ziņā neesot procesuālā statusa, kas tai būtu ļāvis iesniegt apsvērumus.
41 Katrā ziņā tas vien, ka Tempus Energy Germany dibināšanas dokuments ir datēts ar 2018. gada 26. jūliju, proti, vairāk nekā piecus mēnešus pēc apstrīdētā lēmuma pieņemšanas, un līdz ar to tā noteikti nebūtu varējusi piedalīties formālās izmeklēšanas procedūrā sakarā ar tajā pašā datumā pieņemto lēmumu par procedūras uzsākšanu, neietekmē tās prasības pieņemamību. Ņemot vērā, ka T Energy Sweden, ar kuru tā kopā ir cēlusi šo prasību, ir ieinteresētās puses tiesības un celt prasību iepriekš 39. punktā atgādinātās judikatūras izpratnē, nav atsevišķi jāpārbauda Tempus Energy Germany tiesības celt prasību (šajā ziņā skat. spriedumus, 2016. gada 9. jūnijs, Magic Mountain Kletterhallen u.c./Komisija, T‑162/13, nav publicēts, EU:T:2016:341, 40. un 41. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2019. gada 20. septembris, Le Port de Bruxelles un Région de Bruxelles‑Capitale/Komisija, T‑674/17, nav publicēts, EU:T:2019:651, 36. punkts).
42 Līdz ar to šī prasība ir atzīstama par pieņemamu.
B. Par lietas būtību
1. Par strīda priekšmetu un tiesiskuma pārbaudi pēc būtības
43 Savas prasības pamatojumam Tempus izvirza divus atcelšanas pamatus.
44 Pirmais pamats attiecas uz Komisijas pienākuma sākt formālu izmeklēšanas procedūru neizpildi un līdz ar to uz procesuālo tiesību, kuras Tempus kā ieinteresētajai personai ir piešķirtas saskaņā ar LESD 108. panta 2. punktu un Regulas 2015/1589 6. panta 1. punktu, pārkāpumu. Šis pamats ir sadalīts divās galvenajās daļās, no kurām otrā it īpaši sastāv no vairākām daļām, apakšdaļām un iebildumiem, kuru mērķis ir pierādīt šaubu esamību Regulas 2015/1589 4. panta 3. un 4. punkta izpratnē vai nopietnas grūtības judikatūras izpratnē, kurām Komisijai būtu vajadzējis rasties tās sākotnējās izskatīšanas laikā.
45 Otrais pamats attiecas uz LESD 296. panta otrajā daļā paredzētā pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi.
46 Attiecībā uz pirmo pamatu un tiesiskuma pārbaudes apjomu, kas šajā ziņā ir jāveic Vispārējai tiesai, ir jāatgādina, ka ar LESD 108. panta 3. punktu un Regulas 2015/1589 4. pantu ir ieviests paziņoto atbalsta pasākumu sākotnējās izskatīšanas posms. Šī posma noslēgumā Komisija konstatē, ka šis pasākums vai nu nav uzskatāms par atbalstu, vai arī ietilpst LESD 107. panta 1. punkta piemērošanas jomā. Pēdējā minētajā gadījumā minētais pasākums var neradīt šaubas attiecībā uz tā saderību ar iekšējo tirgu vai – tieši otrādi – radīt (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2011. gada 24. maijs, Komisija/Kronoply un Kronotex, C‑83/09 P, EU:C:2011:341, 43. punkts).
47 Ja iepriekšējas izskatīšanas posma noslēgumā Komisija, kā šajā lietā, pieņem lēmumu, ar kuru tā konstatē, ka valsts pasākums nav atbalsts, kas ir nesaderīgs ar iekšējo tirgu, tā arī netieši atsakās sākt formālu izmeklēšanas procedūru. Šis princips ir piemērojams gan gadījumā, kad lēmums ir pieņemts tādēļ, ka Komisija ir uzskatījusi, ka atbalsts ir saderīgs ar iekšējo tirgu saskaņā ar Regulas 2015/1589 4. panta 3. punktu, ko sauc par “lēmumu necelt iebildumus”, gan tad, ja tā uzskata, ka pasākums neietilpst LESD 107. panta 1. punkta piemērošanas jomā un tātad nav valsts atbalsts saskaņā ar minētās regulas 4. panta 2. punktu (skat. spriedumu, 2019. gada 19. jūnijs, Nürburgring/Komisija, T‑373/15, EU:T:2019:432, 111. punkts un tajā minētā judikatūra; ziņā skat. arī spriedumu, 2021. gada 16. marts, Komisija/Polija, C‑562/19 P, EU:C:2021:201, 50. punkts un tajā minētā judikatūra).
48 Savukārt no pastāvīgās judikatūras izriet, ka gadījumā, ja Komisija pēc pirmās pārbaudes LESD 108. panta 3. punktā paredzētajā procedūrā nevar iegūt pārliecību, ka attiecīgais valsts atbalsta pasākums vai nu nav “atbalsts” LESD 107. panta 1. punkta izpratnē, vai arī tas, lai gan ir atzīstams par atbalstu, tomēr ir saderīgs ar Līgumu par Eiropas Savienības darbību, vai arī gadījumā, ja šī procedūra nav tai ļāvusi pārvarēt nopietnas grūtības, ko rada attiecīgā pasākuma saderības novērtēšana, Komisijai ir pienākums sākt LESD 108. panta 2. punktā paredzēto formālās izmeklēšanas procedūru un tai šajā ziņā nav rīcības brīvības. Šis pienākums atbilst Regulas 2015/1589 4. panta 4. punktā paredzētajam pienākumam, saskaņā ar kuru Komisijai ir jāsāk LESD 108. panta 2. punktā paredzētā procedūra, ja rodas šaubas par to, vai attiecīgais pasākums ir saderīgs ar iekšējo tirgu (šajā ziņā skat. spriedumu, 2019. gada 20. jūnijs, a&o hostel and hotel Berlin/Komisija, T‑578/17, nav publicēts, EU:T:2019:437, 57. punkts un tajā minētā judikatūra).
49 Nopietnu grūtību jēdziens sakrīt ar šaubu jēdzienu (skat. spriedumu, 2020. gada 9. septembris, Kerkosand/Komisija, T‑745/17, EU:T:2020:400, 106. punkts un tajā minētā judikatūra), un tam ir objektīvs raksturs. Šādu grūtību pastāvēšana ir jāpārbauda ne tikai Komisijas lēmuma, kas pieņemts sākotnējās izskatīšanas noslēgumā, pieņemšanas apstākļos, bet arī vērtējumā, uz kuru tā ir balstījusies. No tā izriet, ka lēmuma necelt iebildumus, kas ir pamatots ar Regulas 2015/1589 4. panta 3. punktu, tiesiskums ir atkarīgs no tā, vai Komisijai, izskatot tās rīcībā esošo informāciju un pierādījumus paziņotā pasākuma sākotnējās izskatīšanas posmā, objektīvi vajadzēja rasties šaubām par šī pasākuma saderību ar iekšējo tirgu, ņemot vērā, ka šādu šaubu gadījumā ir jāsāk formālā izmeklēšanas procedūra, kurā var piedalīties minētās regulas 1. panta h) punktā minētās ieinteresētās personas (skat. spriedumu, 2020. gada 3. septembris, Vereniging tot Behoud van Natuurmonumenten in Nederland u.c./Komisija, C‑817/18 P, EU:C:2020:637, 79. un 80. punkts un tajā minētā judikatūra; šajā nozīmē skat. arī spriedumu, 2019. gada 20. jūnijs, a&o hostel and hotel Berlin/Komisija, T‑578/17, nav publicēts, EU:T:2019:437, 58. punkts un tajā minētā judikatūra).
50 Proti, judikatūrā šajā ziņā vēl ir precizēts, ka šāda lēmuma tiesiskums ir jāizvērtē, pamatojoties uz informāciju, kas varēja būt Komisijas rīcībā lēmuma pieņemšanas brīdī, ņemot vērā, ka informācija, kas “varēja būt” tās rīcībā, ir tā, kas šķiet atbilstoša veicamajam vērtējumam un kuru tā pēc sava lūguma būtu varējusi iegūt sākotnējās izskatīšanas stadijā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 20. septembris, Komisija/Frucona Košice, C‑300/16 P, EU:C:2017:706, 70. un 71. punkts).
51 Nopietnu grūtību vai šaubu esamība ir jāpierāda prasītājam. Tas var iesniegt šādus pierādījumus, pamatojoties uz savstarpēji atbilstošu netiešu pierādījumu kopumu, tostarp norādot un pierādot sākotnējās izskatīšanas procedūras laikā Komisijas veiktās pārbaudes nepietiekamo vai nepilnīgo raksturu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2020. gada 3. septembris, Vereniging tot Behoud van Natuurmonumenten in Nederland u.c./Komisija, C‑817/18 P, EU:C:2020:637, 82. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2019. gada 20. jūnijs, a&o hostel and hotel Berlin/Komisija, T‑578/17, nav publicēts, EU:T:2019:437, 59. un 60. punkts un tajā minētā judikatūra).
52 Pirmā pamata pamatotība ir jānovērtē, ņemot vērā šos principus.
2. Par pirmo pamatu, ar kuru tiek apgalvots, ka Komisija nav izpildījusi pienākumu sākt LESD 108. panta 2. punktā paredzēto oficiālo izmeklēšanas procedūru
[..]
a) Par pirmā pamata pirmo daļu, kas attiecas uz šaubām par procedūras norisi un ilgumu
[..]
2) Vispārējās tiesas vērtējums
63 Vispirms ir jānorāda, ka pirmā pamata pirmajā daļā Tempus izklāstītā argumentācija lielā mērā ir balstīta uz 2018. gada 15. novembra sprieduma Tempus Energy un Tempus Energy Technology/Komisija (T‑793/14, EU:T:2018:790) 78.–115. punktā izklāstītajiem apsvērumiem. Minētā sprieduma 90. un 91. punktā Vispārējā tiesa, protams, ir uzskatījusi, ka pirmspaziņošanas posma mērķis nav izvērtēt būtiska, sarežģīta un jauna pasākuma saderību ar iekšējo tirgu un Komisija nedrīkst jaukt paziņojuma sagatavošanas posmu, kurš, iespējams, ir iepriekšējs, ar sākotnējo iepriekšējas izskatīšanas posmu un, vajadzības gadījumā, pēc tam sekojošo formālas izmeklēšanas posmu, ja tas ir vajadzīgs, lai Komisija iegūtu visu nepieciešamo informāciju atbalsta saderības izvērtēšanai un šajā nolūkā saņemtu ieinteresēto personu apsvērumus.
64 Tomēr no tā neizriet, ka Komisijai pirmspaziņošanas posmā vispār ir jāatturas no jebkāda, kaut vai provizoriska, atbalsta projekta vērtējuma. Šis konstatējums atbilst paraugprakses kodeksa 11., 12. un 16. punkta saturam, ar kuru Komisija pati ierobežoja savu rīcības brīvību attiecībā uz savu procedūru organizēšanu (šajā nozīme skat. spriedumu, 2020. gada 3. septembris, Vereniging tot Behoud van Natuurmonumenten in Nederland u.c./Komisija, C‑817/18 P, EU:C:2020:637, 100. punkts un tajā minētā judikatūra), saskaņā ar kuru būtībā pirmspaziņošanas posms ir tieši paredzēts, lai ļautu Komisijas dienestiem un attiecīgajai dalībvalstij, ieskaitot īpaši jaunos un sarežģītos gadījumos, risināt būtiskas konkurences problēmas, veikt ekonomisko vērtējumu un, ja nepieciešams, vērsties pie kompetentām personām, lai pierādītu “plānotā projekta saderīgumu ar iekšējo tirgu”. Šajā ziņā Polijas Republika un Enel X pamatoti apgalvo, ka šajā posmā Komisijai noteikti ir jāvar izvērtēt šo informāciju, lai noteiktu, vai pēc formālās paziņošanas tā ir pietiekama, lai ļautu tai veikt pilnīgu atbalsta projekta saderības ar iekšējo tirgu pārbaudi. Tas tā ir vēl jo vairāk tādēļ, ka, pretēji minētā kodeksa 16. punktam, pirmspaziņošanas posma beigās Komisija pat nevar sniegt valsts iestādēm provizorisku un nesaistošu minētā projekta novērtējumu šajā ziņā.
65 Tempus nav pārmetusi Komisijai, ka tā ir veikusi paziņotās atbalsta shēmas pārāk ilgu izskatīšanu sākotnējās izskatīšanas procedūrā, kas sākta pēc tam, kad Polijas iestādes bija sniegušas pilnu paziņojumu, kas ilga tikai divus mēnešus, kā tas ir paredzēts Regulas 2015/1589 4. panta 5. punktā, bet uzskata, ka pirmspaziņošanas posma pārmērīgais ilgums ir norāde uz šaubu vai nopietnu grūtību esamību. Tomēr ir jākonstatē, ka, lai gan Komisija nevar ļaunprātīgi izmantot pirmspaziņošanas posmu, lai izvairītos no iepriekšējās izskatīšanas procedūras ierobežojumiem, it īpaši laika ierobežojumiem, vai pat lai to apietu (skat. iepriekš 63. punktā minēto judikatūru, kas attiecas uz gadījumu, kad lēmuma projekts jau bija gatavs paziņošanas brīdī), sarežģītos gadījumos izņēmuma kārtā pirmspaziņošanas sazināšanās var ilgt vairākus mēnešus (skat. paraugprakses kodeksa 14. punktu).
66 Vispārējā tiesa uzskata, ka šajā lietā nevar uzskatīt, ka vienu gadu ilgs pirmspaziņošanas posms norāda uz šādas ļaunprātīgas izmantošanas vai nepareizas izmantošanas esamību, ne arī to, ka šis ilgums norāda uz šaubām, pat ja runa ir par sarežģītu gadījumu. Paradoksāli, bet pati Tempus uzskata, ka atbalsta shēma esot bijusi tik sarežģīta, ka tai bija nepieciešama padziļināta pārbaude formālās izmeklēšanas procedūrā. Tomēr saskaņā ar paraugprakses kodeksa 14. punktu šādā sarežģītā gadījumā Komisija varēja likumīgi pārsniegt indikatīvo divu mēnešu termiņu un turpināt pirmspaziņošanas posmu “vairākus mēnešus” ar mērķi nodrošināt, ka dalībvalsts iesniedz pilnīgu paziņojumu, lai tā varētu veikt sākotnējo izskatīšanu, pilnībā pārzinot lietas apstākļus. Proti, šajā gadījumā, kā norāda Komisija, pirmspaziņošanas laikā likumprojekts vēl nebija galīgs un tam vēl bija jāiziet vairāki likumdošanas procesa posmi Polijā, tostarp sabiedriskajā apspriešanā, lai Polijas Parlaments to galu galā pieņemtu 2017. gada 8. decembrī, proti, tikai divas dienas pēc tā formālās paziņošanas. Tādējādi, rūpējoties par valsts atbalsta noteikumu ievērošanu un saskaņā ar paraugprakses kodeksa 10.–18. punktā izklāstītajiem ieteikumiem, Polijas iestādes iekšējā lēmumu pieņemšanas procesa agrīnā posmā bija sākušas pirmspaziņošanas saziņu ar Komisiju, lai varētu ņemt vērā šīs iestādes pagaidu nostāju visā šajā procesā un nodrošināt, lai galu galā paziņotais projekts atbilstu saderības kritērijiem saskaņā ar LESD 107. panta 3. punkta c) apakšpunktu un Pamatnostādnēm par valsts atbalstu vides aizsardzībai un enerģētikai 2014.–2020. gadam (OV 2014, C 200, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “pamatnostādnes”). Līdz ar to, tā kā šajā lietā nav citu elementu, kas norādītu uz tā ļaunprātīgo raksturu (skat. šī sprieduma 67. un 68. punktu), šādu Polijas iestāžu un Komisijas sadarbības pieeju, kuras pamatā ir lojālas sadarbības princips saskaņā ar LES 4. panta 3. punktu, pašu par sevi nevar uzskatīt par tādu, kas rada nopietnas šaubas vai grūtības.
67 Turklāt Komisija un personas, kas iestājušās lietā, pamatoti apgalvo, ka atšķirībā no procedūras saistībā ar Lielbritānijas jaudas tirgu, kas ir 2018. gada 15. novembra sprieduma Tempus Energy un Tempus Energy Technology/Komisija (T‑793/14, EU:T:2018:790, 101.–105. punkts) priekšmets, šajā lietā nav nekādu norāžu par to, ka gan valsts, gan Komisijā notiekošo procedūru laikā, it īpaši pēc attiecīgās Polijas iestāžu sāktās likumprojekta sabiedriskās apspriešanas sākšanas pēc tā pirmspaziņošanas, attiecīgo plānoto valsts atbalsta shēmu apstrīdēja ieinteresētās personas un it īpaši pieprasījuma pārvaldības operatori. Pati Tempus neapgalvo, ka tā būtu piedalījusies šajā apspriešanā, ne arī iesniegusi Komisijai apsvērumus vai sūdzības, atšķirībā no prasītāju pieejas citā lietā, kas attiecas uz Apvienotās Karalistes jaudas tirgu, kā UK Demand Response Association (UKDRA, (Apvienotās Karalistes pieprasījuma pārvaldības asociācija) locekles.
68 Šajā ziņā Tempus nevar pamatoti atsaukties uz ieinteresēto personu procesuālo garantiju pirmspaziņošanas un sākotnējas izskatīšanas stadijā neesamību, jo apdomīgam un rūpīgam operatoram, kurš vēlas ienākt valsts elektroenerģijas tirgū, uz kuru attiecas būtiska reforma, tāpat kā prasītājām lietā, kas attiecas uz Lielbritānijas jaudas tirgu, ir jāveic visas nepieciešamās darbības, lai aizstāvētu savas komerciālās intereses kompetentajās iestādēs. Tādējādi, veicot sākotnējo izskatīšanu, Komisija varēja pamatoties ne tikai uz tās nozares izpētes rezultātiem attiecībā uz vienpadsmit dalībvalstu jaudas tirgiem, kurā jau ietilpa Polija, bet arī, tā kā nebija detalizētu iebildumu, paļauties uz sabiedriskās apspriešanas rezultātiem, kas bija pamatā vairākiem ieinteresēto personu, tostarp Polijas pieprasījuma pārvaldības operatoru, kā, piemēram, personām, kas iestājušās lietā, Enel X un Enspirion, apsvērumiem. Tam esot pievienota pieredze, novērtējot Lielbritānijas jaudas tirgu, kura konfigurācijai atbilstoši Tempus teiktajam ir zināma līdzība ar Polijas jaudas tirgus struktūru.
[..]
71 Visbeidzot pretēji Tempus apgalvotajam atbalsta, kas jāpiešķir, pamatojoties uz atbalsta shēmu, plašums vai apjoms pats par sevi nevar tikt kvalificēts kā norāde uz šaubām vai nopietnām grūtībām. Šajā ziņā Komisija pamatoti apgalvo, kā tas izriet arī no paraugprakses kodeksa 10.–18. punkta, ka pat pret tādiem atbalsta projektiem, kuriem ir noteikts apmērs, sarežģītība vai novitātes, principā ir jābūt tādai pašai procesuālajai attieksmei kā pret citiem mazāk svarīgiem projektiem, jo LESD, Regulas 2015/1589 un minētā kodeksa tiesību normās šajā ziņā nav paredzēta nošķiršana.
72 Līdz ar to pirmā pamata pirmā daļa, kas attiecas uz šaubām par procedūras norisi un ilgumu, ir jānoraida kā nepamatota.
[..]
b) Par pirmā pamata otro daļu, kas attiecas uz šaubām par apstrīdētā lēmuma saturu
1) Ievada apsvērumi
i) Par apgalvotajām šaubām vai nopietnām grūtībām, ņemot vērā pamatnostādņu noteikumus
75 Pirmā pamata otrajā daļā Tempus būtībā apgalvo, ka Komisijai, kā tas ir pierādīts, salīdzinot apstrīdētā lēmuma pamatojumu ar Polijas jaudas tirgū pieejamo informāciju, esot bijis jābūt šaubām vai nopietnām grūtībām saistībā ar atbalsta shēmas saderību ar iekšējo tirgu, ņemot vērā LESD 107. panta 3. punktu, lasot to kopsakarā ar atbilstošajām tiesību normām, it īpaši pamatnostādņu 3.9. nodaļu. Taču tā neesot nedz rūpīgi un objektīvi izvērtējusi, nedz pieprasījusi visu atbilstošo informāciju, lai kliedētu šīs šaubas. It īpaši Komisijas vērtējums esot nepietiekams un nepilnīgs attiecībā uz, pirmkārt, kopējo interešu mērķi un valsts iejaukšanās nepieciešamību (pirmā daļa), otrkārt, atbalsta shēmas atbilstošo raksturu (otrā daļa), treškārt, stimulējošo ietekmi (trešā daļa), ceturtkārt, atbalsta samērīgumu (ceturtā daļa) un, piektkārt, nevēlamas negatīvās ietekmes uz konkurenci un tirdzniecību starp dalībvalstīm novēršanu (piektā daļa).
ii) Par pamatnostādņu juridisko raksturu un par Savienības tiesas šajā ziņā veiktās tiesiskuma pārbaudes apjomu
76 Runājot par pamatnostādņu juridisko raksturu un tiesiskuma pārbaudes apjomu, kura Savienības tiesai ir jāveic saskaņā ar to tiesību normām, ir jāatgādina, ka Komisija, pieņemot rīcības noteikumus un ar to publikāciju paziņojot, ka tā tos piemēros gadījumos, uz kuriem tie attiecas, Komisija pati ierobežo savas rīcības brīvības īstenošanu un nedrīkst atkāpties no šiem noteikumiem, citādi to vajadzības gadījumā varētu sodīt par tādu vispārējo tiesību principu kā vienlīdzīgas attieksmes principa vai tiesiskās paļāvības aizsardzības principa pārkāpumu (spriedums, 2020. gada 3. septembris, Vereniging tot Behoud van Natuurmonumenten in Nederland u.c./Komisija, C‑817/18 P, EU:C:2020:637, 100. punkts un tajā minētā judikatūra).
77 Ņemot vērā visus šos judikatūras principus, ir jāpārbauda pirmā pamata otrās daļas dažādu apakšdaļu pamatotība.
2) Par pirmo apakšdaļu, kas attiecas uz to, ka kopējo interešu mērķa vērtējums un valsts iejaukšanās nepieciešamība esot bijusi nepilnīga
i) Par pirmo apakšdaļu par kopējo interešu mērķi
78 Tempus apgalvo, ka vairākiem elementiem esot bijis jāizraisa Komisijas šaubas, ņemot vērā pamatnostādņu 220. punktu. Tā precizē, ka tā neapstrīd Polijas jaudas mehānisma kopējo interešu mērķi, proti, garantēt pietiekamu elektroenerģijas apgādi gala patērētājiem Polijā. Tomēr pamatnostādņu vispārējais mērķis esot “nodrošināt konkurētspējīgu, ilgtspējīgu un drošu energoapgādes sistēmu labi funkcionējošā Savienības enerģijas tirgū” (30. punkts) un atzīstot, ka “atbalsts ražošanas pietiekamībai var būt pretrunā mērķim pakāpeniski pārtraukt videi kaitīgu subsīdiju piešķiršanu, tostarp attiecībā uz fosilo kurināmo” (220. punkts). No tā izrietot prasība dalībvalstīm nevis uzskatīt ražošanas jaudas pietiekamību par atsevišķu kopīgu interešu mērķi, bet gan par tādu, kas atbilst vispārīgākam mērķim, “lai atbalstītu pāreju uz resursu ziņā efektīvu, konkurētspējīgu ekonomiku ar zemu oglekļa dioksīda emisiju līmeni” (30. punkts). Šāda interpretācija esot piemērojama arī attiecībā uz LESD 194. panta 1. punktu, kurā ir noteikta enerģētikas tirgus darbība, energoefektivitāte, jaunu un atjaunojamo energoresursu attīstība un savstarpējās savienojamības veicināšana kā Savienības izvirzītie mērķi kopā ar energoapgādes drošību.
– Par pirmo iebildumu
[..]
88 Tempus savu apgalvojumu pamato ar galveno premisu, saskaņā ar kuru Pamatnostādņu 220. punktā minētais kopīgu interešu mērķis attiecībā uz ražošanas jaudu pietiekamību nav atsevišķs mērķis, bet gan tas iekļaujas vispārīgākā mērķī, proti, atbalstīt “lai atbalstītu pāreju uz resursu ziņā efektīvu, konkurētspējīgu ekonomiku ar zemu oglekļa dioksīda emisiju līmeni”, kas ir paredzēts Pamatnostādņu 30. punktā un kas atbilst Savienības enerģētikas attīstības mērķim, kas atbilst LESD 194. panta 1. punkta mērķim, kurā ir noteikta enerģētikas tirgus darbība, energoefektivitāte, jaunu un atjaunojamo energoresursu attīstība un savstarpējās savienojamības veicināšana kā Savienības izvirzītie mērķi kopā ar energoapgādes drošību.
89 Šajā ziņā Tempus, protams, pamatoti apgalvo, ka kopīgu interešu mērķi, kas ir jāsasniedz ar atbalstu videi, izriet no Pamatnostādņu 30. un 220. punkta, tos aplūkojot kopsakarā.
90 Pamatnostādņu 30. punktā saistībā ar “vispārējiem saderīguma nosacījumiem” sadaļā “Atbalsts kopēju interešu mērķim” ir atzīts “vispārējais mērķis” vides atbalstiem, tostarp enerģētikas nozarē, proti, “Vides atbalsta vispārējais mērķis ir palielināt vides aizsardzības līmeni salīdzinājumā ar līmeni, ko sasniegtu bez atbalsta”. Šajā ziņā ir atsauce uz “stratēģiju Eiropa 2020”, kurā ir noteikti mērķi, kas ir skaitļos, it īpaši ilgtspējīgas izaugsmes jomā, lai veicinātu pāreju uz efektīvu ekonomiku resursu izmantošanā, konkurētspējīgu un zema oglekļa intensitātes izmantošanu. Enerģētikas nozarē piešķirtā atbalsta galvenais mērķis tajā ir precizēts kā tāds, ar ko garantēts “nodrošināt konkurētspējīgu, ilgtspējīgu un drošu energoapgādes sistēmu labi funkcionējošā Savienības enerģijas tirgū”. Saskaņā ar Pamatnostādņu 31. punktu dalībvalstīm, kuru nodoms ir piešķirt atbalstu videi vai enerģētikai, ir pienākums, atbilstoši kuram ir “precīzi jādefinē sasniedzamais mērķis un jāpaskaidro, kāds ir gaidāmais pasākuma devums šā mērķa sasniegšanā”. Šis pienākums precizēt mērķus ir atgādināts Pamatnostādņu 221. punktā attiecībā uz atbalstu ražošanas jaudas pietiekamības nodrošināšanai.
91 Ņemot vērā iepriekš minētās vispārīgās definīcijas, Pamatnostādņu 219. un 220. punktā ir precizēts kopīgo interešu mērķa saturs, ka atbalstu ražošanas jaudas pietiekamības nodrošināšanai, kā tas ir šajā gadījumā, ir paredzēts sasniegt. 219. punktā ir atzīts, ka šādu atbalstu “var paredzēt dažādu mērķu sasniegšanai”, tostarp, lai “novērstu īstermiņa problēmas saistībā ar elastīgas ražošanas jaudas trūkumu, lai rastu risinājumu pēkšņām svārstībām mainīgajā vēja un saules enerģijas ražošanā” vai lai “noteiktu ražošanas pietiekamības mērķi, ko dalībvalstis var vēlēties nodrošināt neatkarīgi no īstermiņa apsvērumiem”. Tas pats par sevi norāda, ka dalībvalstīm ir zināma rīcības brīvība, nosakot šos apakšmērķus, kas ir pielīdzināmi kopīgu interešu mērķim.
92 Šī dalībvalstu rīcības brīvība, nosakot šos apakšmērķus un līdzsvarojot tos, ir apstiprināta Pamatnostādņu 220. punktā, kurā ir atzīts, ka atbalsts ražošanas pietiekamībai “var būt pretrunā mērķim pakāpeniski pārtraukt videi kaitīgu subsīdiju piešķiršanu, tostarp attiecībā uz fosilo kurināmo”, un tādējādi atkāpties no pamatnostādņu 30. punktā paredzētā vispārējo interešu mērķa “palielināt vides aizsardzības līmeni”. Tomēr tās īstenošanu ierobežo Pamatnostādņu 220. punktā paredzētais aicinājums, saskaņā ar kuru “dalībvalstīm vispirms būtu jāapsver alternatīvi veidi, kā panākt tādu ražošanas pietiekamību, kam nebūtu negatīvas ietekmes uz mērķi pakāpeniski pārtraukt videi vai ekonomikai kaitīgo subsīdiju piešķiršanu, piemēram, sekmējot pieprasījuma pārvaldību un palielinot starpsavienojuma jaudu”.
93 No tā izriet, ka dalībvalstīm ir jālīdzsvaro potenciāli pretrunīgie energoapgādes drošības un vides aizsardzības mērķi, vienlaikus ievērojot samērīguma principu šaurā nozīmē, lai samazinātu atbalsta ietekmi uz vidi līdz nepieciešamajam un pieņemamam minimumam. Turklāt šī prasība līdzsvarot šos mērķus ir pilnībā saderīga ar, pirmkārt, LESD 194. panta 1. punktā minētajiem, arī potenciāli atšķirīgajiem, mērķiem, kas ir gan nodrošināt enerģijas tirgus darbību un energoapgādes drošību Savienībā, gan veicināt energoefektivitāti, enerģijas taupību, jaunu un neizsīkstošu enerģijas veidu attīstību, kā arī veicināt enerģijas tīklu savstarpēju savienojamību un, otrkārt, samērīguma principa prasībām, kā tas paredzēts LES 5. panta 4. punktā. Tādējādi šī prasība sadaļā “Atbalsta piemērotība” ir atgādināta Pamatnostādņu 42. un 43. punktā, saskaņā ar kuriem it īpaši “pasākums, kas vērsts uz ražošanas pietiekamības problēmas risināšanu, ir jālīdzsvaro ar mērķi vides jomā pakāpeniski izbeigt videi vai ekonomikai kaitīgas subsīdijas, tostarp fosilajiem kurināmajiem”.
94 No tā izriet, ka principu ziņā Tempus pamatoti norāda, ka saskaņā ar Pamatnostādņu 220. punktu tad, kad dalībvalsts ievieš jaudas mehānismu, tai ir jāņem vērā vispārējas nozīmes mērķis aizsargāt vidi un jāatturas apdraudēt šo mērķi, vienpusēji atbalstot ražošanas jaudas, kas tiek saražotas no fosilajiem kurināmajiem, un veicināt šī mērķa sasniegšanu, it īpaši, “sekmējot pieprasījuma pārvaldību”.
95 Tomēr ir jākonstatē, ka, ņemot vērā iepriekš 91. un 92. punktā atgādināto dalībvalsts rīcības brīvību, tostarp attiecībā uz tās izvēli starp dažādiem enerģijas avotiem un tās energoapgādes vispārējo struktūru, lai nodrošinātu tās drošību (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 22. septembris, Austrija/Komisija, C‑594/18 P, EU:C:2020:742, 48. punkts un tajā minētā judikatūra), no tā neizriet ne šai dalībvalstij (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumu, 2016. gada 19. jūlijs, Kotnik u.c., C‑526/14, EU:C:2016:570, 44. punkts), ne Komisijai skaidrs un precīzs pienākums par veidu, kādā ir jāizvērtē pieprasījuma pārvaldības potenciāls vai kā to veicināt. Tāpat, kā norāda Komisija un personas, kas iestājušās lietā, šī tiesību norma nevar tikt interpretēta tādējādi, ka ar to tiek aizliegti atbalsta pasākumi par labu parastajām ražošanas stacijām, tostarp fosilā kurināmā bāzes, ja tie izrādās nepieciešami, lai garantētu ražošanas jaudas pietiekamību un līdz ar to energoapgādes drošību, nedz arī kā tāds, kas tām paredz piešķirt absolūtu prioritāti alternatīvajām metodēm, piemēram, pieprasījuma pārvaldībai vai starpsavienojuma jaudai.
96 Tempus neapgalvo, ka šajā lietā, pieņemot likumu, Polijas likumdevējs neesot īstenojis šo rīcības brīvību vai neesot līdzsvarojis potenciāli atšķirīgos mērķus, kas atgādināti iepriekš 93. un 94. punktā, bet gan vienīgi apgalvo, ka apstrīdētā lēmuma 138. un 163. punktā izklāstītais vērtējums esot balstīts uz “nepareizo kritēriju”, jo tā, kā tas esot prasīts pamatnostādņu 220. punktā, nav novērtējusi pieprasījuma pārvaldības faktisko potenciālu “tīrā” Polijas elektroenerģijas tirgū, t.i., jaudas tirgus neesamības gadījumā.
97 Tomēr šāda prasība veikt pieprasījuma pārvaldības potenciāla hipotētisko pārbaudi nevar tikt izsecināta ne no šī punkta, ne no kādas citas atbilstošas Pamatnostādņu normas. Lai gan to 30. punktā ir noteikts, ka ar vides atbalstu ir paredzēts “palielināt vides aizsardzības līmeni salīdzinājumā ar līmeni, ko sasniegtu bez atbalsta”, no tā tomēr neizriet prasība par šāda aizsardzības līmeņa precīzu aprēķinu, tostarp ar pieprasījuma pārvaldību kā saimniecisku un efektīvu enerģijas izmantošanu un līdz ar to vides aizsardzību. Pretēji Tempus apgalvotajam šāda prasība neizriet arī no Pamatnostādņu 220. punkta otrā teikuma formulējuma, kurā ir paredzēts, ka “dalībvalstīm vispirms būtu jāapsver alternatīvi veidi, kā panākt tādu ražošanas pietiekamību, kam nebūtu negatīvas ietekmes uz mērķi pakāpeniski pārtraukt videi vai ekonomikai kaitīgo subsīdiju piešķiršanu”. Šis teikums ietver tikai prasību dalībvalstīm līdzsvarot potenciāli atšķirīgos mērķus, kura ir atgādināta iepriekš 93. un 94. punktā un ar kuru ir ieteikts vairs neveicināt šādas subsīdijas un drīzāk izmantot atbalsta pasākumus, kuru mērķis ir it īpaši atvieglot pieprasījuma pārvaldību un palielināt starpsavienojuma jaudu. Proti, tikai izvērtējot pašu atbalsta samērīgumu, pamatnostādņu 69. un 70. punktā ir paredzēts hipotētisks scenārijs, kā tas, uz kuru atsaucas Tempus.
98 Līdz ar to šajā lietā bija pietiekami, ka Komisija izvērtēja, vai atbalsta shēma varēja atvieglot pieprasījuma pārvaldību, pamatojoties uz informāciju, kas bija tās rīcībā apstrīdētā lēmuma pieņemšanas stadijā un kas attiecas uz pieprasījuma pārvaldības operatoru faktisko un juridisko situāciju, to attīstības potenciālu un prognožu attīstību Polijas elektroenerģijas vai jaudas tirgū. Pamatojoties uz to, Komisija – bez šaubām šajā ziņā – varēja pamatoti ņemt vērā pieprasījuma pārvaldības potenciālu, lai novērtētu tās iespējamās izaugsmes perspektīvas un nodrošinātu, ka pret to netiek īstenota diskriminējoša attieksme salīdzinājumā ar citiem tradicionālo jaudu piegādātājiem (skat. turpmāk otrā iebilduma izvērtēšanu).
99 Līdz ar to pirmais iebildums ir jānoraida kā nepamatots.
[..]
ii) Par otro apakšdaļu par Polijas valsts iejaukšanās nepieciešamību
[..]
– Par otro iebildumu
[..]
132 Ir svarīgi norādīt, ka Pamatnostādņu 222.–224. punktā ar nosaukumu “Valsts intervences nepieciešamība” dalībvalstīm nav paredzētas nekādas īpašas prasības veicināt enerģijas ražošanu no atjaunojamajiem energoresursiem, bet ir prasīts vienīgi pierādīt nepieciešamību ieviest atbalsta shēmu par labu ražošanas jaudas pietiekamībai, it īpaši attiecībā uz dažu tehnoloģiju, piemēram, to, ka pastāv reāla pieprasījuma pārvaldība vai potenciāli starpsavienojumi (Pamatnostādņu 224. punkta c) un b) apakšpunkts). Šī apgalvotā prasība neizriet arī no “vispārējas nozīmes mērķa”, kas ir aprakstīts Pamatnostādņu 219. un 220. punktā, attiecībā uz kuriem Tempus mēģina no jauna apšaubīt apstrīdētā lēmuma 134.–143. punktu (skat. arī pirmo iebildumu). Protams, šajās tiesību normās ir noteikts mērķis pakāpeniski likvidēt videi kaitīgas subsīdijas, it īpaši attiecībā uz fosilo kurināmo, bet attiecībā uz jaudas apjomu nav ietverts neviens konkrēts mērķis kā pretizpildījums veicināt Direktīvā 2009/28 paredzētos atjaunojamos energoresursus. Tas pats attiecas uz neskaidro un nepietiekami detalizēto argumentu, ko Tempus balsta uz cietās biomasas līdzsadedzināšanas tehnoloģiju veicināšanu Polijas ogļu elektrostacijās. Tas tomēr neietekmē jautājumu par to, vai šie elementi var ietekmēt citus Pamatnostādņu kritērijus, piemēram, atbalsta atbilstību Pamatnostādņu 225. punkta izpratnē. (skat. šī sprieduma 235. un turpmākos punktus).
[..]
3) Par otro daļu, kas attiecas uz atbalsta shēmas atbilstošā rakstura novērtējuma iespējami nepilnīgo raksturu
[..]
ii) Par otro apakšsadaļu, kas saistīta ar diskrimināciju pieprasījuma pārvaldībā
[..]
– Par pirmo iebildumu
[..]
161 Ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, kas ir piemērojama valsts atbalsta jomā, vienlīdzīgas attieksmes princips kā vispārējs Savienības tiesību princips prasa, lai līdzīgas situācijas netiktu aplūkotas atšķirīgi un atšķirīgas situācijas netiktu aplūkotas vienādi, ja vien tādai pieejai nav objektīva attaisnojuma (spriedums, 2008. gada 15. aprīlis, Nuova Agricast, C‑390/06, EU:C:2008:224, 66. punkts). Atšķirīgo situāciju līdzība tiek novērtēta, ņemot vērā visus to raksturojošos faktorus. Šie faktori ir jānosaka un jānovērtē, tostarp ņemot vērā Savienības tiesību akta, kurā paredzēta attiecīgā atšķirība, priekšmetu un mērķi. Turklāt ir jāņem vērā tās nozares principi un mērķi, uz kuru attiecas šis akts (spriedums, 2014. gada 12. decembris, Banco Privado Português un Massa Insolvente do Banco Privado Português/Komisija, T‑487/11, EU:T:2014:1077, 139. punkts).
162 Turklāt ir svarīgi norādīt, ka neatkarīgi no tā, ka apstrīdētais lēmums ir lēmums necelt iebildumus, kas ir pakļauts tiesiskuma pārbaudei, kura ir vērsta, lai novērtētu nopietnu šaubu vai grūtību pastāvēšanu (skat. šī sprieduma 48.–51. punktu), vienlīdzīgas attieksmes principa ievērošana no Komisijas puses ir tiesību jautājums, kas neietver nekādu tās rīcības brīvību un tādējādi pilnībā ietilpst Savienības tiesas veiktajā pārbaudē (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2007. gada 11. septembris, Lindorfer/Padome, C‑227/04 P, EU:C:2007:490, 63. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2009. gada 17. septembris, Komisija/Koninklijke FrieslandCampina, C‑519/07 P, EU:C:2009:556, 100.–103. punkts un tajā minētā judikatūra). Ņemot vērā šo premisu, ir jāizvērtē, vai Komisijai bija jābūt šaubām tostarp par vienlīdzīgas attieksmes principa ievērošanu, kuru tai arī bija jāievēro, piemērojot LESD 107. panta 3. punkta c) apakšpunktu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1993. gada 15. jūnijs, Matra/Komisija, C‑225/91, EU:C:1993:239, 41. punkts), kā arī Pamatnostādņu noteikumus, kuri ir paredzēti šīs tiesību normas īstenošanai.
163 Tādējādi šajā lietā vienlīdzīgas attieksmes principa ievērošana ir jāvērtē, ņemot vērā Pamatnostādnēs atzītos mērķus (skat. 3.9.1. iedaļu “Vispārējas nozīmes mērķis”), kas paredzēti, lai tostarp īstenotu LESD 107. panta 3. punkta c) apakšpunktu, lasot to kopsakarā ar LESD 194. panta 1. punktu (skat. šī sprieduma 88. un 93. punktu).
164 Viens no šiem mērķiem ir dalībvalsts definētais ražošanas jaudas pietiekamības mērķis neatkarīgi no jebkādiem īstermiņa apsvērumiem (Pamatnostādņu 219. punkts). Šajā ziņā dalībvalstīm, protams, var atļaut piešķirt atbalstu, kas var “būt pretrunā mērķim pakāpeniski pārtraukt videi kaitīgu subsīdiju piešķiršanu, tostarp attiecībā uz fosilo kurināmo”, bet “vispirms būtu jāapsver alternatīvi veidi, kā panākt tādu ražošanas pietiekamību, kam nebūtu negatīvas ietekmes uz [šo] mērķi pakāpeniski pārtraukt videi vai ekonomikai kaitīgo subsīdiju piešķiršanu, piemēram, sekmējot pieprasījuma pārvaldību un palielinot starpsavienojuma jaudu” (Pamatnostādņu 220. punkts). Turklāt, ņemot vērā šos mērķus, kas ir saistīti ar mērķi atlīdzināt “tikai pieejamības pakalpojums, ko sniedz ražotājs [..]”, nevis elektroenerģijas pārdošanu (skat. 3.9.3. iedaļu “Piemērotība”), šādam atbalsta pasākumam “vajadzētu būt atvērtam un būtu jānodrošina atbilstīgs stimuls tādiem gan esošajiem, gan turpmākajiem ražotājiem un operatoriem, kas izmanto tādas aizstājamas tehnoloģijas kā pieprasījuma puses reakcija vai uzglabāšanas risinājumi” (Pamatnostādņu 225. un 226. punkts).
165 Jākonstatē, ka pieprasījuma pārvaldības CMU un ražošanas CMU, it īpaši jaunas un modernizētas, ņemot vērā Polijas jaudas tirgus mērķus, ir atšķirīgās faktiskās un juridiskās situācijās saistībā ar CAPEX kritēriju piemērošanu, kas nosaka jaudas līgumu ilgumu, ko pašu par sevi Tempus neapstrīd.
[..]
– Par otro iebildumu
[..]
180 Ciktāl Tempus atsaucas uz Pamatnostādņu 43. punktu, ir jāatgādina, ka šajā tiesību normā ir ņemta vērā iespējamā nepieciešamība līdzsvarot “pasākumu, kas vērsts uz ražošanas pietiekamības problēmas risināšanu, [..] ar mērķi vides jomā pakāpeniski izbeigt videi vai ekonomikai kaitīgas subsīdijas, tostarp fosilajiem kurināmajiem”. Tādējādi no tā neizriet absolūta prioritāte vides mērķim kā tādam, kas piemīt ekoloģijas prēmijai tādā ziņā, ka tas parasti ir piemērojams visiem saimnieciskās darbības subjektiem, kuri izmanto tehnoloģijas, kuras emitē maz CO2, piemēram, pieprasījuma pārvaldības tehnoloģijas. Tāpat Pamatnostādņu 221. punktā ir vienīgi noteikta prasība attiecīgajai dalībvalstij skaidri noteikt precīzu mērķi, kas ir izvirzīts atbalsta pasākumiem ražošanas piemērotības nodrošināšanai, kā tas ir šajā gadījumā gan attiecībā uz kopējo interešu mērķi (skat. iepriekš 89. un nākamos punktus), gan uz ekoloģijas prēmiju (skat. šī sprieduma 171. punktu). Visbeidzot, prasība ar šiem pasākumiem dot priekšroku ražotājiem, kas emitē maz oglekļa, ar ekvivalentiem tehniskiem un ekonomiskiem parametriem (Pamatnostādņu 233. punkta e) apakšpunkts) arī nav jāsaprot kā absolūta, bet arī pakļauta iepriekš minētajai izsvēršanas prasībai.
[..]
– Par piekto pamatu
[..]
196 No Pamatnostādņu 226. punkta it īpaši izriet, ka “pasākumam vajadzētu būt atvērtam un būtu jānodrošina atbilstīgs stimuls tādiem gan esošajiem, gan turpmākajiem ražotājiem un operatoriem, kas izmanto tādas aizstājamas tehnoloģijas kā pieprasījuma puses reakcija vai uzglabāšanas risinājumi. Tāpēc atbalsts būtu jāsniedz, izmantojot mehānismu, kas pieļauj potenciāli atšķirīgus iestrādes periodus, kuri atbilst nepieciešamajam laikam, lai jaunie ražotāji, kas izmanto atšķirīgas tehnoloģijas, veiktu jaunus ieguldījumus”. Tāpat Pamatnostādņu 232. punkta a) apakšpunktā ar virsrakstu “Izvairīšanās no nepamatotas negatīvas ietekmes uz konkurenci un tirdzniecību” ir noteikts, ka šie pasākumi “būtu jāplāno tā, lai visām jaudām, kas var efektīvi veicināt ražošanas pietiekamības problēmas risināšanu, būtu iespēja piedalīties pasākumā, jo īpaši ņemot vērā šādus faktorus [..] tādu ražotāju līdzdalība, kas izmanto atšķirīgas tehnoloģijas, un tādu operatoru līdzdalība, kas piedāvā pasākumus ar līdzvērtīgu tehnisko sniegumu, piemēram, pieprasījuma pārvaldību, starpsavienojumus un uzglabāšanu”.
197 Kā apgalvo Komisija un personas, kas iestājušās lietā, šie noteikumi ir tehnoloģiskās neitralitātes principa izpausme, kas prasa, lai jaudas mehānisms vienpusēji nesekmē īpašas enerģijas piegādes vai ražošanas tehnoloģijas, tostarp uz fosilo kurināmo vai atjaunojamiem enerģijas avotiem (skat. šī sprieduma 90. un nākamos punktus un 205. punktu). Tieši šajā tehnoloģiskās neitralitātes garā, lai risinātu jaudas pietiekamības problēmu, šajās tiesību normās ir prasīts radīt piemērotus stimulus izmantot tādas tehnoloģijas, kas ir aizstājamas ar līdzvērtīgām tehniskām īpašībām, piemēram, pieprasījuma pārvaldību, starpsavienojumiem un uzglabāšanas risinājumiem.
[..]
iv) Par ceturto apakšsadaļu, kas attiecas uz nepietiekamu ārvalsts jaudas piedalīšanos
[..]
219 Taisnīga un nediskriminējoša piekļuve ārvalstu jaudas, tostarp pieprasījuma pārvaldībai, valsts jaudas tirgum ir īpaši regulēta 3.9.6. iedaļā “Izvairīšanās no nepamatotas negatīvas ietekmes uz konkurenci un tirdzniecību”, un it īpaši Pamatnostādņu 232. punkta b) apakšpunktā, saskaņā ar kuru “pasākums būtu jāplāno tā, lai visām jaudām, kas var efektīvi veicināt ražošanas pietiekamības problēmas risināšanu, būtu iespēja piedalīties pasākumā, jo īpaši ņemot vērā operatoru no citām dalībvalstīm līdzdalību, ja šāda līdzdalība ir fiziski iespējama, jo īpaši reģionālā kontekstā, tas ir, ja var fiziski nodrošināt jaudu dalībvalstij, kas īsteno pasākumu, un var īstenot pasākumā noteiktās saistības”. No tā izriet, ka dalībvalstij, kas ievieš jaudas tirgu, nav tūlītēji jāatver šis tirgus ārvalstu jaudām un pret tām jāizturas vienlīdzīgi salīdzinājumā ar valsts jaudām, bet tai ir tikai jāpadara piekļuve tām, ciktāl tas ir nepieciešams, lai risinātu jaudas pietiekamības problēmu, un “šāda līdzdalība ir fiziski iespējama”, it īpaši, ja “[atbalsta shēmā] var īstenot pasākumā noteiktās saistības”. Arī Pamatnostādņu 233. punkta a) apakšpunktā nav paredzēta prasība pilnībā vienlīdzīgi attiekties pret valsts un ārvalstu jaudām, bet tajā ir vienīgi paredzēts, ka atbalsta shēma “nedrīkstētu mazināt stimulus ieguldīt starpsavienojumu jaudā”.
220 Ņemot vērā šīs valsts jaudas tirgus pakāpeniskas atvēršanas prasības, ir jāpārbauda, vai Komisijai bija jārodas šaubām par Tempus iebildumiem pret to, ka Polijas valsts ievieš pārejas un mērķa risinājumus (skat. likuma 6. pantu), kuru mērķis ir īstenot šīs prasības.
[..]
226 Ar ceturtās apakšdaļas otro daļu Tempus pārmet Komisijai, ka tā esot provizoriski piekritusi pārejas risinājumam, lai gan tas esot gan nepiemērots, gan nelikumīgs. Pirmkārt, kā CMU “garantētāji”, kas piedalās Polijas elektroenerģijas tirgus izsolēs, kaimiņos esošie PSO saskartos ar nopietniem interešu konfliktiem, jo tie vispirms tiekot mudināti aizsargāt resursu piemērotību to iekšzemes tīklā vai iekšējā tirgū, nevis ātri panākt vienošanos ar PSE, kas tiem atņemtu šo garantētāja lomu. Otrkārt, PSO nevēloties pieprasījuma pārvaldības CMU, jo tā samazina ierobežojumus minētajā tīklā un līdz ar to – jaudas pārejas pieauguma rentabilitāti. Treškārt, Komisija esot akceptējusi Savienības tiesību normu, kurās regulēta PSO nodalīšana, pārkāpumu, lai gan šāds nodalīts PSO nevarot, pat ja tas attiecas uz pārejas periodu, vienlaikus pildīt ražotāja lomu un pieprasījuma pārvaldības operatora lomu, kas aktīvi piedalās Polijas jaudas mehānisma izsolē.
[..]
228 Attiecībā uz apgalvoto PSO kā CMU “garantētāja” lomu pietiek norādīt, ka Tempus pirmais arguments par apgalvoto PSO interešu konfliktu nav nedz ticams, nedz pamatots, ņemot vērā Komisijas un personu, kas iestājušās lietā, sniegtos detalizētos skaidrojumus par pretējo, tostarp atbildot uz Vispārējās tiesas rakstveida jautājumu. Tādējādi šķiet neloģiski un pat pretrunīgi uzskatīt, ka ārvalsts PSO kā starpniece, uz kuru attiecas Direktīvas 2009/72 12. pantā paredzētie pienākumi, un pretendents, kas piedalās Polijas jaudas mehānisma izsolē, nav paredzēts, lai atvieglotu ārvalstu jaudas dalību Polijas jaudas tirgū. Gluži pretēji, jaudas apjoms, ko šis PSO iegūst šajās izsolēs, ir paredzēts tieši, lai to rezervētu šīm jaudām, kuru nediskriminējošā piekļuve šim apjomam ir jānodrošina (minētās direktīvas 12. panta d) un f) punkts, lasot to kopā ar 2. panta 18. punktu). Turklāt ienākumi no šādas dalības var nostiprināt šīs ārvalstu jaudas tirgus pozīciju gan piegāžu drošības interesēs savstarpēji saistītajos tirgos, gan drošai, uzticamai un efektīvai elektroenerģijas plūsmai sistēmā, ņemot vērā tirdzniecību ar citām savstarpēji savienotām sistēmām atbilstoši Direktīvas 2009/72 12. panta d) punktā minētajam mērķim. Tāpat, palielinot pārrobežu tirdzniecību, kas pozitīvi var ietekmēt jaudas pietiekamību savstarpēji savienotajos tīklos, ārvalstu jaudas līdzdalība ar ārvalsts PSO starpniecību drīzāk ir labvēlīga Pamatnostādņu 232. punkta d) apakšpunktā paredzētajai tirgu slēgšanai un iekšējā elektroenerģijas tirgus liberalizācijai, nevis otrādi. Katrā ziņā Tempus nav spējusi pierādīt, ka šāda dalība varētu kavēt vai samazināt citu jaudu ieguldījumu, kas nav saistīta ar apgādes drošību savos tīklos vai vietējos tirgos.
229 Līdz ar to pirmais arguments ir noraidāms.
230 Ir jākonstatē, ka Tempus otrais, neskaidrais un kodolīgais arguments, saskaņā ar kuru PSO nedod priekšroku pieprasījuma pārvaldības CMU, jo tā samazina ierobežojumus tīklā un līdz ar to jaudas pārneses paplašināšanas rentabilitāti, nav pārliecinošs un nevar tikt atbalstīts. Pirmkārt, arguments par tīkla jaudas ietaupījumu, kas tādējādi ir pieejams eksportam pārrobežu zonās, ir pretrunā Tempus pirmajam argumentam, kas ir noraidīts iepriekš 228. un 229. punktā, saskaņā ar kuru GRT ir vispirms stimulētas aizsargāt resursu pietiekamību savā tirgū vai pašmāju tirgū. Otrkārt, diskriminācija starp ražošanas jaudām un pieprasījuma pārvaldības operatoriem saistībā ar piekļuvi jaudas apjomam, ko Polijas jaudas mehānisma ietvaros iegūs ārvalstu PSO, ir skaidri aizliegta ar Direktīvas 2009/72 12. panta f) punktu, lasot to kopsakarā ar tās 2. panta 18) punktu. Treškārt, Polijas Republika un PGE ticami norādīja, ka pieprasījuma pārvaldība neietekmē nepieciešamību attīstīt tīkla infrastruktūru, jo tā samazina nepieciešamību pēc enerģijas sistēmas tikai tajos nepietiekamajos laikposmos, kas vienlaikus izraisa elektroenerģijas tirgus cenu pieaugumu, un citos laikposmos pieprasījuma pārvaldības operatori parasti pārvalda savus klientus, kas tādējādi prasa atbilstošu tīkla infrastruktūras pieejamību. Tempus neapgalvo, ka pieprasījuma pārvaldība palīdz samazināt tīkla infrastruktūras vajadzības gadījumā, ja klienti ilgstoši izmanto savas metodes, neatkarīgi no elektroenerģijas tirgus cenu signāliem. Šāds infrastruktūras vajadzību samazinājums, šķiet, nav to pašreizējā komercmodeļa priekšmets, un daļēji izskaidro to ierobežoto potenciālu Polijas jaudas tirgū (skat. šī sprieduma 103. punktu). Visbeidzot, kā šīs personas, kas iestājušās lietā, pamatoti atgādina, nav iespējams pilnībā nodalīt elektroenerģijas ražotājus PSO darbības ziņā no pieprasījuma pārvaldības operatoriem, it īpaši pārrobežu tirdzniecībā (skat. šī sprieduma 228. punktu).
231 Tādēļ otrais pamats ir jānoraida kā nepamatots.
232 Runājot par Tempus trešo argumentu, kas attiecas uz Savienības tiesību normu, kas reglamentē PSO nodalīšanu, pārkāpumu un apgalvoto aizliegumu vienlaikus pildīt ražotāja lomu un pieprasījuma pārvaldības operatora, kas piedalās Polijas jaudas mehānisma izsolē, lomu, no Komisijas, Enel X, PGE un Polijas Republikas detalizētajiem apsvērumiem, atbildot uz Vispārējās tiesas rakstveida jautājumu, izriet, ka Tempus ir ļoti neskaidri un īsi apstrīdējusi šo apgalvojumu, norādot, ka tas ir balstīts uz kļūdainu pieņēmumu.
233 Proti, Direktīvas 2009/72 9. panta 1. punktā paredzētais nodalīšanas pienākums, saskaņā ar kuru dalībvalstīm savos valstu enerģētikas tirgos ir jānošķir pārvades sistēmas un ražošanas un piegādes darbību pārvaldība, neskar PSO kā starpsavienojumu uzdevumus atbilstoši šīs pašas direktīvas 12. pantam, kas atbilst tiem, kuri ir noteikti PSE un PSO pagaidu noregulējuma ietvaros (skat. šī sprieduma 228. punktu). Turklāt Komisija un šīs personas, kas iestājušās lietā, pārliecinoši paskaidroja, ka šajā statusā šie PSO aprobežojas ar starpniecības un veicināšanas darbību, kas ļauj ārvalstu jaudām saņemt nediskriminējošu piekļuvi jaudas apjomam, ko Polijas jaudas mehānisma ietvaros ieguva ārvalstu PSO. Līdz ar to pretēji Tempus apgalvotajam attiecībā uz PSO nepastāv sajaukšana starp tās tīkla operatora un starpsavienojuma statusu, no vienas puses, un elektroenerģijas ražošanas un pieprasījuma pārvaldības darbībām, no otras puses.
234 Līdz ar to arī ceturtās daļas otrās daļas trešais arguments ir jānoraida kā nepamatots, kā arī ir jānoraida šī apakšsadaļa kopumā.
[..]
4) Par trešo daļu, kas attiecas uz apgalvoto vērtējuma nepilnīgo raksturu un apgalvoto atbalsta attīstību veicinošas ietekmes neievērošanu
i) Par pirmo apakšsadaļu par apgalvoto atbalsta shēmas atpakaļejošo spēku
[..]
245 Vispirms ir jāatgādina, ka, runājot par atbalsta stimulējošo ietekmi, ir jāņem vērā Pamatnostādņu 3.2.4. iedaļas (it īpaši 49.–52. punkts) tiesību normas. Saskaņā ar pamatnostādņu 49. punktu atbalsta shēmu var uzskatīt par saderīgu ar iekšējo tirgu tikai tad, ja tai ir stimulējoša ietekme. Tas nozīmē, ka “atbalsts pamudina atbalsta saņēmēju mainīt savu darbību, palielinot vides aizsardzības līmeni vai uzlabojot droša, pieejama un ilgtspējīga enerģijas tirgus darbību, ko tas nedarītu bez atbalsta”. Turklāt tas “nedrīkst subsidēt darbības izmaksas, kas uzņēmumam rastos jebkurā gadījumā, un nedrīkst kompensēt saimnieciskās darbības parasto uzņēmējdarbības risku”. Saskaņā ar Pamatnostādņu 50. punktu atbalsts būtībā tiek uzskatīts par tādu, kam nav stimulējošas ietekmes attiecībā uz tā saņēmēju, un tādējādi par nesaderīgu ar iekšējo tirgu, ja tas savu atbalsta pieteikumu ir nosūtījis valsts iestādēm pēc ar projektu saistīto darbu uzsākšanas.
246 Runājot par Pamatnostādņu 49. punktu, no frāzes “palielinot vides aizsardzības līmeni vai uzlabojot droša, pieejama un ilgtspējīga [Eiropas] enerģijas tirgus darbību” izriet, ka atbalsta jaudas pietiekamības dēļ stimulējošā ietekme var būt saistīta ar vienu vai otru mērķi, ņemot vērā līdzsvarošanu, kas dalībvalstij jāveic atbilstoši šiem vispārīgajiem kritērijiem un mērķiem, kas paredzēti šo pamatnostādņu 30., 219. un 220. punktā (skat. šī sprieduma 89. un turpmākos punktus). Kā tas ir apstiprināts Pamatnostādņu 69. punktā, saskaņā ar kuru “atbalstu vides un enerģētikas jomā uzskata par samērīgu, ja atbalsta summa katram saņēmējam ir ierobežota līdz minimumam, kas nepieciešams, lai sasniegtu izvirzīto vides aizsardzības vai enerģētikas mērķi”. Tādējādi, ja, kā tas ir šajā lietā, dalībvalsts, izmantojot jaudas mehānismu, galvenokārt cenšas nodrošināt apgādes drošību un tādējādi “uzlab[o] droša, pieejama un ilgtspējīga [Eiropas] enerģijas tirgus darbību”, šī stimulējošā ietekme galvenokārt ir saistīta ar stimulu operatoriem nodot šim nolūkam nepieciešamās ražošanas jaudas un tikai sekundāri – ar vides aizsardzības mērķi. Kā tika izklāstīts iepriekš 117. un nākamajos punktos, Polijas jaudas mehānisma ietvaros šie stimulēšanas veidi ir balstīti uz CAPEX kritērijiem, kas ļauj uzņēmējiem iegūt daudzgadu jaudas līgumus, kas tiem piešķir nepieciešamo ienākumu stabilitāti, arī lai finansētu vai atgūtu savus ieguldījumus ražošanas jaudu radīšanā vai modernizācijā.
[..]
252 Pirmkārt, šajā argumentācijā nav ņemts vērā, ka attiecīgais atbalsts, proti, jaudas maksājumi, varēja tikt piešķirti tikai pēc tam, kad Komisija bija atļāvusi atbalsta shēmu, un tas notika 2018. gada 7. februārī, pēc likuma stāšanās spēkā un pēc jebkuras 2018. gadā paredzētās pirmās izsoles slēgšanas, kas ietver pirmo jaudas līgumu piešķiršanu pirmajam piegādes gadam 2021. gadā. Tādējādi atbalsta piešķiršanas datums nevar būt agrāks par datumu, kad noslēgta pirmā izsole, kuras rezultāts saskaņā ar likumu piešķir izvēlētajam pretendentam tiesības saņemt ražošanas jaudas maksājumus (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumus, 2013. gada 21. marts, Magdeburger Mühlenwerke, C‑129/12, EU:C:2013:200, 40. un 41. punkts, 2017. gada 6. jūlijs, Nerea, C‑245/16, EU:C:2017:521, 32. un 33. punkts, un 2020. gada 28. oktobris, INAIL, C‑608/19, EU:C:2020:865, 30.–34. punkts). Turklāt, pat pieņemot, ka Tempus tiecas apgalvot, ka stimulējošajai ietekmei ir jābūt saistītai ar atbalsta shēmas stāšanos spēkā, proti, 2017. gada decembrī, šāda argumentācija būtu pretrunā tās pašas konstatējumam, saskaņā ar kuru iepriekšējo ieguldījumu izdevumu ņemšana vērā piecu gadu laikposmā esot pieļaujama un radītu šādu stimulējošu ietekmi.
[..]
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (trešā palāta)
nospriež:
1) Prasību noraidīt.
2) Tempus Energy Germany GmbH un T Energy Sweden AB sedz savus, kā arī Eiropas Komisijas, PGE Polska Grupa Energetyczna S.A., Enel X Polska z o.o. un Enspirion sp. z o.o. tiesāšanās izdevumus.
3) Polijas Republika sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.
Collins | Kreuschitz | Steinfatt |
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2021. gada 6. oktobrī.
[Paraksti]